Fināls pētījumam par apustuli Tomu
Pētot leģendārā apustuļa Toma mīklu, izmantoju avotus, kas vēsturnieku vidū līdz šim bijuši atzīti kā lietošanai derīgi un allaž kalpojuši kā atbalsta punkti vienas vai otras idejas attīstīšanai un pamatošanai. Meklējot tiešas liecības vai norādes, nācās iedziļināties visdažādākajos tekstos, kas pirmajā acu uzmetienā nekādi nesaistās ar tēmu, taču ļauj paskatīties uz aplūkojamo jautājumu no cita punkta.
Rezultātā esmu nonācis pie secinājuma, ka nav neviena tāda fakta, ko droši varētu izmantot kā apstiprinājumu reālai apustuļa Toma, Jēzus mācekļa eksistencei. Pieņemot kā ticamu vienu datu kopumu, tas nonāk pretrunā kādam citam. Tādēļ vēlos uzsvērt, ka šajā blogā līdz 2008.g.12. oktobrim ievietotie materiāli nesatur neko, kas kādam varētu noderēt apustuļa Toma patiesās dzīves apstiprināšanai. Gluži otrādi - ir jāsecina, ka atsauces, ko visdažādākie autori izmanto, lai pierādītu pirms 2000. gadiem dzīvojuša Jēzus mācekļa Toma eksistenci, neiztur kritiku.
No tā izriet sekojoša doma: persona, ko mēģina uzdot par apustuli Tomu, iespējams, nekad nav dzīvojusi un ir izdomāta vai arī šī persona dzīvojusi citā laikā. Jebkurā gadījumā tas norāda, ka pieejamie resursi neataino patiesību vai pat apzināti to sagroza. Kurš, kad un kā ir parūpējies par šādu un līdzīgu "vēstures faktu" rašanos? Atbildes uz šiem jautājumiem dažādās zemēs un laikos meklējuši daudzi... Īss materiāls par kādu no viņiem ir šeit.
-------------------------
Nopietns ieteikums kādas ticības propagandistiem vai [citas] noliedzējiem. Par cik vārdam "ticība" pamatā ir sakne "tic", tas norāda tikai uz ticējumu un pārliecības kopumu. Lai arī cik mums ļoti gribētos, tas nav vienāds ar jēdzienu "patiesība" vai vismaz "fakts". Tādēļ ikreiz, kad rodas vēlēšanās ar karstu sirdi sludināt, vajadzētu iesākt ar vārdiem: "tiek uzskatīts...", "tradīcija vēsta...", "tie vai tie ir pārliecināti..." utml. Jo nav pārliecinošu faktu par vienas vai otras reliģijas izcelšanos, par viena vai otra pestītāja reālu eksistenci... Runājot par kristīgās baznīcas propagandēto ideoloģiju, jāsaka - grūti uz šīs zemeslodes būtu atrast vairāk izdomājumu, melu un falsifikāciju.
Mēs katrs esam dabas daļa... dzirksts no kopīgā Kosmiskā saprāta... Novēlu katram noticēt savai dievišķībai un vienkārši ļaut tai izpausties ikdienas domās un darbos. Priesteris Mario Macoleni, kurš kādu laiku Vatikānā atradās nozīmīgā amatā, neilgi pirms savas nāves man rakstīja, ka patiesību par Jēzu un visu, kas ar šo mītu saistīts, neviens nekad neuzzinās...
Rāda ziņas ar etiķeti Jēzus. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Jēzus. Rādīt visas ziņas
29 aprīlis, 2009
20 augusts, 2008
holy prepuce
Svētā priekšāda
****************************
Svētā priekšāda (priekšāda*, latīniski - prepucium, præputium) ir viena no dažādajām relikvijām, ko attiecina uz Jēzu Kristu. Viduslaiku Eiropā pat vairākas baznīcas vienlaicīgi pasludināja, ka tās ir Jēzus priekšādas glabātājas. Protams, šim pielūgsmes objektam (objektiem) tika piedēvētas brīnumainas spējas.
Kā Jēzus relikvija Sv.Priekšāda parādās vien viduslaiku Eiropā. Pirmā pierakstītā liecība nāk no 800. g. decembra, kad Kārlis Lielais to iedod pāvestam Leo III, kurš kronē Kārli par imperatoru. Kārlis apgalvojis, ka priekšādu viņam lūgšanu laikā atnesis eņģelis, lai arī ir prozaiskākas ziņas, un priekšāda esot bijusi Bizantijas Imperatores Irēnes laulību dāvana. Pāvests Leo ieguvumu novieto Sv.Jāņa bazilikā Romā pie citām relikvijām.
Pāvestam Leo III bija daudz ienaidnieku. Par pārkāpumiem (nav zināms, cik reāliem) pūlis viņu iedzina baznīcā un sasita līdz asinīm. 799.g. Leo bēga pie Kārļa Lielā, kurš pāvestu atjaunoja tronī. Iespējams, tieši tādēļ Leo Kārli kronēja par imperatoru. Leo visos jautājumos pilnībā pakļāvās Kārlim, ieskaitot baznīcas dogmatiku. Viņš nepiekrita vienīgi Filiokves tēzes gadījumā, ieņemot pozīciju, kas sakrīt ar tagadējās pareizticīgo baznīcas nostāju. Pāvests Leo III tika kanonizēts - 1673. gadā to panāca Kliments X.
Atkarībā no informācijas avota lasāms, ka Svētā Priekšāda ir ne vien Romā, bet atrodamas vienlaicīgi vēl 8, 12, 14 un pat 18 citas Jēzus priekšādas dažādās vietās Eiropā. Viena no slavenākajām uzradās Antverpenē (Brabantas hercogiste) 1100. gadā kā dāvana no Baldvina I, Jeruzalemes karaļa, kurš to iegādājies Palestīnā pirmā krusta kara laikā. Šī priekšāda kļuva slavena, kad Kambrē bīskaps Eiharistijas svinēšanas laikā uz altāra audekla pamanīja trīs asins pilienu traipus. Šīm lielajam brīnumam par godu tika izveidota īpaša kapela un uzsāktas procesijas, lai godinātu brīnumaino relikviju. Laika gaitā šī vieta kļuva par svētceļnieku galamērķi. 1566. g. relikvija nozuda, bet kapela stāv vēl šodien. To rotā divi Anglijas karaļa un viņa sievas, Jorkas Elizabetes 1503. g. dāvātie logi ar vitrāžām.
Jēzus apgraizīšana. Illumination from a missal, ca 1460. [31]
Attēla oriģināls
Šaruā abatija uzstāj, ka Kārlis Lielais Svēto Priekšādo rādījis mūkiem. 12.gs. sāk. tā tikusi paņemta uz procesiju Romā un vispirms prezentēta pāvestam Inokentam III, kuram tika lūgts noteikt tās autentiskumu, taču pēdējais no šī izaicinājuma atteicies. Lai kā tur bija, arī šī relikvija nozuda uz ilgu laiku, līdz 1856. gadā, restaurējot abatiju, kāds strādnieks sienā atrada slēptuvi ar relikvijām, kur atradās arī pazudusī priekšāda. Šis atradums izraisīja teoloģisku konfliktu ar iedibināto Kalkatas Svēto Priekšādu, kur gadsimtiem ilgi Baznīca to pielūdza oficiāli. 1900.g. katoļu baznīca radušos dilemmu atrisināja, nosakot, ka no draudzes tiks izslēgts jebkurš, kam ienāks prātā kaut ko rakstīt vai runāt par Sv.Priekšādu. Pēc ilgām debatēm 1954.g. sods tika noteikts vēl stingrāks, piemērojot izraidīšanu. Vēlāk II Vatikāna koncils Svētās Apgraizīšanas dienu izņēma no Baznīcas kalendāra, tomēr Austrumu katoļi vēl arvien turpina svinēt Tā Kunga Apgraizīšanas dienu 1. janvārī.
^^^^^^^^^^^^^^^^
Par Kalkatu...
Kalkata atrodas 45 km uz ziemeļiem no Romas. 1930.g. šī vieta tika pasludināta par bīstamu dzīvošanai un vietējie iedzīvotāji to pameta, pārceļoties uz tuvējo Jaunkalkatu (Calcata Nuova). Kopš 1960. gada tukšo vēsturisko centru sāka apdzīvot dažādi mākslinieki un hipiji. Viņi aizņēma visas viduslaikos celtās akmens un mūra ēkas un galu galā pat iegādājās tās īpašumā. To redzot, valdība atcēla savu lēmumu par vietas bīstamību, un mākslinieki vēsturisko ciematiņu sāka atjaunot. Mūsdienās tā ir plaukstoša komūna, kuras kodolu veido apmēram 100 visu vecumu hipiji un dažādu virzienu New Age pārstāvji.
Skats uz viduslaikos celto vēsturisko Kalkatu.
Par Kalkatas relikviju...
Vietējā leģenda vēsta, ka priekšāda, ko savulaik pāvestam Leo dāvināja Kārlis Lielais, tikusi nozagta Romas aplenkuma laikā 1527.g, un to izdarījis kāds vācu kareivis. Tai pašā gadā viņu ieslodzīja [cik noprotams, Kalkatas] cietumā, kur viņš relikviju esot noslēpis. 1557. g. relikviju atrada, sāka pielūgt un turpināja darīt gandrīz līdz mūsdienām, jo Baznīca par to deva desmit gadu grēku atlaidi svētceļniekiem.
"Šogad relikvija netiks izstādīta, jo tā no manas mājas ir nozudusi", - tā pirms tradicionālās procesijas 1983. g. sanākušajiem ticības brāļiem paziņoja Kalkatas baznīcas priesteris, kurš svētumu bija glabājis savā drēbju skapī apavu kastē. Par šo negadījumu plašāk var izlasīt šeit.
*Priekšāda: http://en.wikipedia.org/wiki/Foreskin
Apgraizīšana: http://en.wikipedia.org/wiki/Circumcision
^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^
21 maijs, 2008
Pseidovēsturiskie materiāli II
Tāpat kā Aleksandrs Vladimirovs, arī zemāk ievietotā materiāla autors, manuprāt, dažas lietas pasniedz tendenciozi un bieži vien sev tīkamo versiju par konkrētiem notikumiem vai personāžiem, ja tā var teikt, „pievelk aiz matiem”. Taču, neskatoties uz to, grāmatā dotie fakti dod pieķeršanās punktus turpmākiem meklējumiem
Fida Hassnains
Fragments no grāmatas "Meklējot vēsturisko Jēzu"
Laikā, kad Jēzus uzturējās Persijā, viņš pareģu lūgšanu zālē klusēdams nosēdēja septiņas dienas un pēc tam sāka runāt par labā un ļaunā rašanos. Viņš tiem vēlēja nepielūgt sauli, jo tā esot tikai daļa no kosmosa. Tikai vienīgi Dievam cilvēki ir pateicību parādā par visu, kas viņiem šai pasaulē pieder. Klausoties viņā, garīdznieki uzdeva jautājumu, kā cilvēki varētu dzīvot saskaņā ar taisnīguma principiem, iztiekot bez vadītāja. Jēzus atbildēja, ka cilvēkus pirms garīdzniecības rašanās vadīja dabiskais likums un viņi saglabāja savu dvēseļu vaļsirdību. Un, kad viņu dvēseles bija ar Dievu, viņi varēja uzturēt saikni ar savu Tēvu bez jebkāda elka, dzīvnieka, uguns vai saules starpniecības.
Viņš teica: "Jūs apgalvojat, ka jāpielūdz saule, labie un ļaunie gari. Un tā, es saku, ka jūsu doktrīna nav korekta - saule darbojas nevis pati, bet pēc Radītāja gribas. Mūžīgais Gars ir visa dzīvā dvēsele. Jūs izdarāt lielu grēku, sadalot to labajā un ļaunajā garā, jo ārpus labā nav Dieva. Šis Dievs, līdzīgi kā dzimtas tēvs, dara tikai to labo saviem bērniem, piedodot viņu kļūdas, ja viņi tās nožēlo"."
- Vai Jēzus sludināšana Persijā nav izdomājums, kādu šodien pasaulē ir pārpārēm? Kad viņš tur sludināja?
- Neviens šodien nevar precīzi pateikt, kā toreiz viss notika. Un tas priekš mums neko nenozīmē un kopumā neko nemaina. Katrs tic versijai, kas viņu vairāk apmierina. Ir dažādas un pilnīgi pretrunīgas liecības, kuras var grupēt dažādi un izveidot jaunu leģendu. Lūk, ko par to rakstījuši daži arābu un persiešu hronisti un rakstnieki vēlākajos gadsimtos:
"Ja Jēzus nenomira tai nolādētajā krustā, uz kurieni viņš devās? Viņa dzīves gājums pēc krustā sišanas kļuvis par mīklu. Baznīca pasaulei stāsta, ka Kristus pacēlies debesīs. Mūsdienās arvien vairāk cilvēku sliecas domāt, ka augšāmcelšanās ir neiespējama. Jēzus bija cilvēks un kā cilvēkam bija arī kaut kur jāmirst. Ja viņš tiešām nomira Jeruzalemē, kur ir viņa kaps?
Ir teikts, ka pēc krustā sišanas viņš tikās ar saviem skolniekiem, ēda kopā ar viņiem un rādīja savas brūces. Jēzus jau agrāk bija vēstījis, ka dosies meklēt austrumos izkaisītās izraēļu ciltis. Šai sakarā saviem mācekļiem viņš pateica skaidri un nepārprotami, ka: "Man ir arī citas avis, kas nav no šīs sētas, un tās Man jāatved: un viņi izdzirdēs Manu balsi".
Jēzus turēja lielā noslēpumā sava uzdevuma mērķi, to viņš neizstāstīja pat saviem skolniekiem.
Kā izrādījās, Jēzum izdevās aiziet dzīvam uz Austrumiem, un Pāvils kontaktējās ar Jēzu Damaskā ap 35. gadu. Romieši sūtīja Pāvilu, lai tas notvertu Jēzu un sarīkotu otrreizēju krustā sišanu. Tiek vēstīts, ka Kristum bija uzticams māceklis Ananija, kas pēc Kristus gribas tikās ar Pāvilu. Šis notikums ierakstīts Apustuļu darbos (9:1-18)." Vai tā ir iztēle, dezinformācija jeb reāla notikuma atainojums, - par to mēs tagad galvu nelauzīsim, bet iepazīsimies ar citu vēstures pētnieku izteikumiem šai un turpmākajā sakarā.
Jēzus dzīvoja Ananijas mājā periodā, kad tikās ar Pāvilu. Apmēram pusotru gadu vēlāk jūdi uz Damasku sūtīja komisiju ar mērķi uzmeklēt Jēzu, un viņš pameta šo vietu un devās uz Babilonu. Par savu pēcteci viņš nozīmēja Jēkabu. Ap šo laiku arī Toms bija saņēmis uzdevumu doties uz Parsiju un Indiju. Jēzus, dodamies pa ceļu, ko reiz savā dzīvē jau bija veicis, jutās visnotaļ drošs, tiklīdz sasniedza Parsiju, kas atradās ārpus Romas aizsniedzamības robežām. Parsu impērija pletās no Antiohijas un Palmīras rietumos līdz Kabulai austrumos, un no Kaspijas jūras ziemeļos līdz Arābijas jūrai dienvidos.
No Damaskas viņš devās uz Nazībiju, kur atradās izdzīto jūdu kolonija. Šai vietā sastapās daudzi karavānu ceļi un te varēja satikt daudzu nāciju tirgoņus. Jēzus centās sevi neatklāt un šeit kļuva pazīstams kā Juzu-Assaf. Mirs Khvands savā darbā "Rauzat-us-Safa", kas sarakstīts persiešu valodā, Jēzus ceļojumu uz Nazībiju aprakstījis šādi: "Hazrata Issu sauca par Mesiju, jo viņš bija dižens ceļotājs. Viņš nēsāja vilnas šalli uz galvas un tinās vilnas apmetnī. Viņš arī turēja rokās spieķi un ceļoja no valsts uz valsti, neatklājot sevi. Savu ceļojumu laikā viņš ēda augļus un dārzeņus. Viņš ceļoja ar kājām, kamēr viņa pavadoņi priekš viņa iegādājās zirgu. Galu galā viņš ieradās Nazībijā, ko tolaik dēvēja par Nasibainu. Mīklains stāsts par viņu un viņa māti Mariju izplatījās pa visu pilsētu. Tā rezultātā viņš tika izsaukts pie pārvaldnieka, kurš viņu pieņēma ar pilnu goda izrādīšanu un cieņu. Viņi visi kļuva par viņa mācekļiem". Jāpiemin, ka šai darbā aprakstītas arī briesmas, kas Jēzum radās skauģu darbības rezultātā. Pierādījums agrīnajai (vajāšanu laika) kristietībai šajā apvidū ir uzraksts uz kāda kapa: "Es redzēju Sīrijas tuksnesi, un visas pilsētas, pat Nazībiju, pārejot Eifratu. Visur es atradu cilvēkus, ar kuriem man bija kopīgas sarunu tēmas".
Tā kā Nazībija pēkšņi kļuva bīstama Jēzum, pienāca laiks doties tālāk. Viņš atnāca līdz Mosulai, tad Babilonai, Ūrai, un no turienes uz Haraksu. Tā bija galvenā osta, kur kuģi nogādāja preces no Indijas un Tālajiem Austrumiem. Jēzus varēja turpināt ceļu pa jūru, bet tā vietā viņš iegāja Persijā.
Tur viņš daudz sprediķoja, un vienkāršā tauta it visur viņu laipni gaidīja. Tomēr reiz Jēzu aizturēja kāds augsts garīdznieks un jautāja, vai viņš sludina par kādu jaunu dievu, kā arī piekodināja nesēt šaubas zoroastriešu sirdīs. Persijā tika uzskatīts, ka tikai Zoroastram piederēja privilēģija uzturēt saikni ar Augstāko Būtību. Uz to Jēzus atbildēja: "Es nerunāju par jaunu Dievu, bet par mūsu Debesu Tēvu, Kurš bija pirms laika sākuma un kurš pastāvēs pēc visu lietu izbeigšanās. Tieši par Viņu es runāju ar ļaudīm, kas līdzīgi maziem bērniem, kuri nespēj apjēgt Dievu savas vienkāršās spriešanas dēļ un nespēj apjaust Viņa dievišķo un garīgo lielumu".
Cits svarīgs vēsturisks avots persiešu valodā ir sacerējums "Kamal-ud-Din", ko sarakstīja vēsturnieks šeihs al-Said-us-Saddiks (dzīvojis līdz 912.gadam). Šo grāmatu austrumu pētnieki augsti vērtē un pirmoreiz šī grāmata tika publicēta Irānā 1881. gadā, ko vāciski iztulkoja profesors Millers Heidelbergas universitātē. Šeihs al-Said-us-Saddiks bija zinātnieks no Horasanas un liels ceļotājs. Viņš materiālus šai un citām savām grāmatām galvenokārt savāca no hinduistu avotiem. Grāmatā minēti Juzu-Asafas ceļojumi uz Šolabetu jeb Ceilonu, kā arī citām vietām. Tie [ceļojumi] noslēdzas Kašmirā. Šajā grāmatā tiek piedāvātas viņa pamācības un līdzības ar lielu skaitu analoģijām no evanģēlijiem.
Par turpmākajiem Jēzus ceļiem, kā arī par viņa ceļabiedriem nav pieejamu liecību. Tās ir dažādas vietas Vidusāzijā un Afganistānā. Visticamāk, Jēzus virzījās pa maršrutu Nišapura - Buhāra - Samarkanda - Kašgara.
Saskaņā ar Nikolaju Rērihu, iespējamais Marijas Magdalēnas kaps ir apmēram 10 km no Kašgaras.* Savukārt jaunāko laiku aizrautīgākā pētniece ar žurnālistes diplomu Suzanna Olsone detalizēti izpētījusi versiju par Marijas kapa vietu pie Ravalpindi, kur ilgu laiku jau atrodas militārais postenis, un šobrīd uzcelta liela TV antena.**
"Trīs gāja ar Kungu visu laiku. Marija, viņa māte, un viņa māsa, un Magdalēna - tā, kuru dēvēja par viņa pavadoni. Jo Marija - viņa māsa, un viņa māte, un viņa pavadone" (Filipa ev.). Jaunava Marija, ko kristieši ļoti pielūdz, bija kopā ar Jēzu viņa ceļā uz Austrumiem. Acīmredzot viņa bija kopā ar Jēzu arī Taksilā. Drīz pēc tam, kad kušani iebruka šajā reģionā, viņiem nācās slēpties kalnos. Jaunava Marija šī pārgājiena laikā nomira un tika apglabāta vietā, ko tagad sauc par Mari. Kopš 1875. gada nosaukuma rakstība nedaudz mainīta un tagad lasāma kā Marri (Murree). Kapu sauc Mai-Mari-de-Asthan jeb "jaunavas Marijas kaps".
Mumtazs Ahmads Farukhs, kurš veicis Marijas kapa vietas izpēti, saka sekojošo: "Marija piederēja pie izraēļu priesteru kārtas. Saskaņā ar izcelsmi, viņas kapavietai bija jāatrodas augstākā vietā - piemēram, Marijas pakalns. Vietējā leģendas vēsta, ka šis ir mātes Marijas kaps un šī vieta ir gan musulmaņu, gan hinduistu svētceļojumu vieta. Ticīgie šeit ziedo un lej māla traukos eļļu aizdedzināšanai.
1898. gadā garnizona inženieris pavēlēja šo kapu iznīcināt, lai tur uzceltu sargtorni, taču neilgi pēc tam gāja bojā ceļa negadījumā. Vietējie šādu iznākumu saistīja ar viņa ļaunajiem nodomiem. Kopš tā laika neviens vairs nav mēģinājis bojāt kapu un to arī šodien rotā memoriālie karodziņi. Marri ir idilliska kūrortpilsētiņa un atrodas 70 km attālumā no Taksilas. Kad Jēzus šeit uzturējās, Marijai varēja būt vismaz 70 gadu. Kaps ir orientēts rietumu-austrumu virzienā pēc jūdu tradīcijām. Tas atrodas aiz pilsētas robežām tieši Pindi robežpunktā, tādēļ tam pieeja liegta sakarā ar tuvo Kašmiras robežu. Jēzus laikā vietējie iedzīvotāji šeit piekopa hinduismu, un šeit nav indiešu kapavietu, jo viņi savus mirušos kremē, bet pelnus izkaisa. Kad šo reģionu XII gs. sagrāba musulmaņi, visus "neticīgo" pieminekļus iznīcināja. Tomēr Marijas kapu saglabāja - iespējams tādēļ, ka viņa bija viena no "Rakstu perso¬nā¬žiem", ko islams godina.
Šobrīd ļoti daudz Austrumzemju dārgumu glabājas Rietumvalstu muzejos, tādēļ arvien grūtāk atrodamas liecības tieši vēsturiskajās vietās. Kultūras un vēstures liecību izvazāšana izraisa vēl kādu ļoti bīstamu un nopietnu parādību. Tā, piemēram, 1907. gadā Aurels Steins no Anglijas izzaga tūkstošiem rokrakstu un dokumentu no Tun-Huaņas alām. Šie rokraksti tikuši pierakstīti, pielietojot dažus semītu alfabētus. Nešaubīgi, ka daži no aramiešu valodā rakstītajiem dokumentiem saturēja ziņas par Jēzu. Steins ar nolūku šo informāciju noslēpa par labu baznīcai. Viņš paziņoja, ka šie dokumenti satur Mani pamācības, kas pēc būtības ir ļīdzīgi Jēzus mācībai. Šis paziņojums, kas patiesībai atbilda tikai daļēji, kalpoja kā brīdinājums baznīcai, kura pēc tam sāka veidot īpašas misijas un sūtīt ekspedīcijas, kuru uzdevums bija atrast ar Jēzu saistītus dokumentus, ar mērķi tos likvidēt. Tādējādi daudz ļoti vērtīgas informācijas tika iznīcināts.
(Fragments no profesora Fidas Hassnaina (bij. arheoloģijas departamenta direktors Kašmiras štatā, Indijā) grāmatas "Meklējot vēsturisko Jēzu"
Fida Hassnain "A Search for the Historical Jesus" GATEWAY BOOKS
The Hollies, Wellow, Bath BA2 8QJ, U.K., 1994.)
Mir Khwand; Rauzat-us-Safa, Vol I, p134,
Shaikh al-Said-us-Saddiq, Kamal-ud-Din, Sayyid-us-Sanad Press, Iran, 1881
* Citu versiju par Marijas kapa atrašanās vietu izvirza Bellou kungs, kurš pavadīja britu vēstniecību uz Kašgaru 1874. gadā: "Tā ir svētnīca, kas uzcelta uz Alanor Turkan kapa Artošā. To sauc par Mazar Bibi Miriam, jeb jaunavas Marijas Svētnīcu. Leģenda, kas saistās ar šo vārdu, ļoti līdzinās Allan Koa - dižā priekšteča Mogola mātes - leģendai, ko piedāvā Mir Kvands savā "Rauzat-us-Safa". Šis stāsts ir salīdzināms ar Kunga Jēzus mātes stāstu. Šo leģendu eksistēšana šajos apvidos mūsdienās ir ievērojams un interesants apstāklis. Vai tas būtu jāuzskata par iepriekš iedibinātās kristietības atzaru, grūti spriest. Tam varētu būt arī kāda saistība ar islamu.
H W Bellow, Kashmir and Kashgar, Trubner & Co, London, 1875, pp333-336.
** http://www.jesus-kashmir-tomb.com/Page2CMotherMaryGrave.html
Fida Hassnains
Fragments no grāmatas "Meklējot vēsturisko Jēzu"
Laikā, kad Jēzus uzturējās Persijā, viņš pareģu lūgšanu zālē klusēdams nosēdēja septiņas dienas un pēc tam sāka runāt par labā un ļaunā rašanos. Viņš tiem vēlēja nepielūgt sauli, jo tā esot tikai daļa no kosmosa. Tikai vienīgi Dievam cilvēki ir pateicību parādā par visu, kas viņiem šai pasaulē pieder. Klausoties viņā, garīdznieki uzdeva jautājumu, kā cilvēki varētu dzīvot saskaņā ar taisnīguma principiem, iztiekot bez vadītāja. Jēzus atbildēja, ka cilvēkus pirms garīdzniecības rašanās vadīja dabiskais likums un viņi saglabāja savu dvēseļu vaļsirdību. Un, kad viņu dvēseles bija ar Dievu, viņi varēja uzturēt saikni ar savu Tēvu bez jebkāda elka, dzīvnieka, uguns vai saules starpniecības.
Viņš teica: "Jūs apgalvojat, ka jāpielūdz saule, labie un ļaunie gari. Un tā, es saku, ka jūsu doktrīna nav korekta - saule darbojas nevis pati, bet pēc Radītāja gribas. Mūžīgais Gars ir visa dzīvā dvēsele. Jūs izdarāt lielu grēku, sadalot to labajā un ļaunajā garā, jo ārpus labā nav Dieva. Šis Dievs, līdzīgi kā dzimtas tēvs, dara tikai to labo saviem bērniem, piedodot viņu kļūdas, ja viņi tās nožēlo"."
- Vai Jēzus sludināšana Persijā nav izdomājums, kādu šodien pasaulē ir pārpārēm? Kad viņš tur sludināja?
- Neviens šodien nevar precīzi pateikt, kā toreiz viss notika. Un tas priekš mums neko nenozīmē un kopumā neko nemaina. Katrs tic versijai, kas viņu vairāk apmierina. Ir dažādas un pilnīgi pretrunīgas liecības, kuras var grupēt dažādi un izveidot jaunu leģendu. Lūk, ko par to rakstījuši daži arābu un persiešu hronisti un rakstnieki vēlākajos gadsimtos:
"Ja Jēzus nenomira tai nolādētajā krustā, uz kurieni viņš devās? Viņa dzīves gājums pēc krustā sišanas kļuvis par mīklu. Baznīca pasaulei stāsta, ka Kristus pacēlies debesīs. Mūsdienās arvien vairāk cilvēku sliecas domāt, ka augšāmcelšanās ir neiespējama. Jēzus bija cilvēks un kā cilvēkam bija arī kaut kur jāmirst. Ja viņš tiešām nomira Jeruzalemē, kur ir viņa kaps?
Ir teikts, ka pēc krustā sišanas viņš tikās ar saviem skolniekiem, ēda kopā ar viņiem un rādīja savas brūces. Jēzus jau agrāk bija vēstījis, ka dosies meklēt austrumos izkaisītās izraēļu ciltis. Šai sakarā saviem mācekļiem viņš pateica skaidri un nepārprotami, ka: "Man ir arī citas avis, kas nav no šīs sētas, un tās Man jāatved: un viņi izdzirdēs Manu balsi".
Jēzus turēja lielā noslēpumā sava uzdevuma mērķi, to viņš neizstāstīja pat saviem skolniekiem.
Kā izrādījās, Jēzum izdevās aiziet dzīvam uz Austrumiem, un Pāvils kontaktējās ar Jēzu Damaskā ap 35. gadu. Romieši sūtīja Pāvilu, lai tas notvertu Jēzu un sarīkotu otrreizēju krustā sišanu. Tiek vēstīts, ka Kristum bija uzticams māceklis Ananija, kas pēc Kristus gribas tikās ar Pāvilu. Šis notikums ierakstīts Apustuļu darbos (9:1-18)." Vai tā ir iztēle, dezinformācija jeb reāla notikuma atainojums, - par to mēs tagad galvu nelauzīsim, bet iepazīsimies ar citu vēstures pētnieku izteikumiem šai un turpmākajā sakarā.
Jēzus dzīvoja Ananijas mājā periodā, kad tikās ar Pāvilu. Apmēram pusotru gadu vēlāk jūdi uz Damasku sūtīja komisiju ar mērķi uzmeklēt Jēzu, un viņš pameta šo vietu un devās uz Babilonu. Par savu pēcteci viņš nozīmēja Jēkabu. Ap šo laiku arī Toms bija saņēmis uzdevumu doties uz Parsiju un Indiju. Jēzus, dodamies pa ceļu, ko reiz savā dzīvē jau bija veicis, jutās visnotaļ drošs, tiklīdz sasniedza Parsiju, kas atradās ārpus Romas aizsniedzamības robežām. Parsu impērija pletās no Antiohijas un Palmīras rietumos līdz Kabulai austrumos, un no Kaspijas jūras ziemeļos līdz Arābijas jūrai dienvidos.
No Damaskas viņš devās uz Nazībiju, kur atradās izdzīto jūdu kolonija. Šai vietā sastapās daudzi karavānu ceļi un te varēja satikt daudzu nāciju tirgoņus. Jēzus centās sevi neatklāt un šeit kļuva pazīstams kā Juzu-Assaf. Mirs Khvands savā darbā "Rauzat-us-Safa", kas sarakstīts persiešu valodā, Jēzus ceļojumu uz Nazībiju aprakstījis šādi: "Hazrata Issu sauca par Mesiju, jo viņš bija dižens ceļotājs. Viņš nēsāja vilnas šalli uz galvas un tinās vilnas apmetnī. Viņš arī turēja rokās spieķi un ceļoja no valsts uz valsti, neatklājot sevi. Savu ceļojumu laikā viņš ēda augļus un dārzeņus. Viņš ceļoja ar kājām, kamēr viņa pavadoņi priekš viņa iegādājās zirgu. Galu galā viņš ieradās Nazībijā, ko tolaik dēvēja par Nasibainu. Mīklains stāsts par viņu un viņa māti Mariju izplatījās pa visu pilsētu. Tā rezultātā viņš tika izsaukts pie pārvaldnieka, kurš viņu pieņēma ar pilnu goda izrādīšanu un cieņu. Viņi visi kļuva par viņa mācekļiem". Jāpiemin, ka šai darbā aprakstītas arī briesmas, kas Jēzum radās skauģu darbības rezultātā. Pierādījums agrīnajai (vajāšanu laika) kristietībai šajā apvidū ir uzraksts uz kāda kapa: "Es redzēju Sīrijas tuksnesi, un visas pilsētas, pat Nazībiju, pārejot Eifratu. Visur es atradu cilvēkus, ar kuriem man bija kopīgas sarunu tēmas".
Tā kā Nazībija pēkšņi kļuva bīstama Jēzum, pienāca laiks doties tālāk. Viņš atnāca līdz Mosulai, tad Babilonai, Ūrai, un no turienes uz Haraksu. Tā bija galvenā osta, kur kuģi nogādāja preces no Indijas un Tālajiem Austrumiem. Jēzus varēja turpināt ceļu pa jūru, bet tā vietā viņš iegāja Persijā.
Tur viņš daudz sprediķoja, un vienkāršā tauta it visur viņu laipni gaidīja. Tomēr reiz Jēzu aizturēja kāds augsts garīdznieks un jautāja, vai viņš sludina par kādu jaunu dievu, kā arī piekodināja nesēt šaubas zoroastriešu sirdīs. Persijā tika uzskatīts, ka tikai Zoroastram piederēja privilēģija uzturēt saikni ar Augstāko Būtību. Uz to Jēzus atbildēja: "Es nerunāju par jaunu Dievu, bet par mūsu Debesu Tēvu, Kurš bija pirms laika sākuma un kurš pastāvēs pēc visu lietu izbeigšanās. Tieši par Viņu es runāju ar ļaudīm, kas līdzīgi maziem bērniem, kuri nespēj apjēgt Dievu savas vienkāršās spriešanas dēļ un nespēj apjaust Viņa dievišķo un garīgo lielumu".
Cits svarīgs vēsturisks avots persiešu valodā ir sacerējums "Kamal-ud-Din", ko sarakstīja vēsturnieks šeihs al-Said-us-Saddiks (dzīvojis līdz 912.gadam). Šo grāmatu austrumu pētnieki augsti vērtē un pirmoreiz šī grāmata tika publicēta Irānā 1881. gadā, ko vāciski iztulkoja profesors Millers Heidelbergas universitātē. Šeihs al-Said-us-Saddiks bija zinātnieks no Horasanas un liels ceļotājs. Viņš materiālus šai un citām savām grāmatām galvenokārt savāca no hinduistu avotiem. Grāmatā minēti Juzu-Asafas ceļojumi uz Šolabetu jeb Ceilonu, kā arī citām vietām. Tie [ceļojumi] noslēdzas Kašmirā. Šajā grāmatā tiek piedāvātas viņa pamācības un līdzības ar lielu skaitu analoģijām no evanģēlijiem.
Par turpmākajiem Jēzus ceļiem, kā arī par viņa ceļabiedriem nav pieejamu liecību. Tās ir dažādas vietas Vidusāzijā un Afganistānā. Visticamāk, Jēzus virzījās pa maršrutu Nišapura - Buhāra - Samarkanda - Kašgara.
Saskaņā ar Nikolaju Rērihu, iespējamais Marijas Magdalēnas kaps ir apmēram 10 km no Kašgaras.* Savukārt jaunāko laiku aizrautīgākā pētniece ar žurnālistes diplomu Suzanna Olsone detalizēti izpētījusi versiju par Marijas kapa vietu pie Ravalpindi, kur ilgu laiku jau atrodas militārais postenis, un šobrīd uzcelta liela TV antena.**
"Trīs gāja ar Kungu visu laiku. Marija, viņa māte, un viņa māsa, un Magdalēna - tā, kuru dēvēja par viņa pavadoni. Jo Marija - viņa māsa, un viņa māte, un viņa pavadone" (Filipa ev.). Jaunava Marija, ko kristieši ļoti pielūdz, bija kopā ar Jēzu viņa ceļā uz Austrumiem. Acīmredzot viņa bija kopā ar Jēzu arī Taksilā. Drīz pēc tam, kad kušani iebruka šajā reģionā, viņiem nācās slēpties kalnos. Jaunava Marija šī pārgājiena laikā nomira un tika apglabāta vietā, ko tagad sauc par Mari. Kopš 1875. gada nosaukuma rakstība nedaudz mainīta un tagad lasāma kā Marri (Murree). Kapu sauc Mai-Mari-de-Asthan jeb "jaunavas Marijas kaps".
Mumtazs Ahmads Farukhs, kurš veicis Marijas kapa vietas izpēti, saka sekojošo: "Marija piederēja pie izraēļu priesteru kārtas. Saskaņā ar izcelsmi, viņas kapavietai bija jāatrodas augstākā vietā - piemēram, Marijas pakalns. Vietējā leģendas vēsta, ka šis ir mātes Marijas kaps un šī vieta ir gan musulmaņu, gan hinduistu svētceļojumu vieta. Ticīgie šeit ziedo un lej māla traukos eļļu aizdedzināšanai.
1898. gadā garnizona inženieris pavēlēja šo kapu iznīcināt, lai tur uzceltu sargtorni, taču neilgi pēc tam gāja bojā ceļa negadījumā. Vietējie šādu iznākumu saistīja ar viņa ļaunajiem nodomiem. Kopš tā laika neviens vairs nav mēģinājis bojāt kapu un to arī šodien rotā memoriālie karodziņi. Marri ir idilliska kūrortpilsētiņa un atrodas 70 km attālumā no Taksilas. Kad Jēzus šeit uzturējās, Marijai varēja būt vismaz 70 gadu. Kaps ir orientēts rietumu-austrumu virzienā pēc jūdu tradīcijām. Tas atrodas aiz pilsētas robežām tieši Pindi robežpunktā, tādēļ tam pieeja liegta sakarā ar tuvo Kašmiras robežu. Jēzus laikā vietējie iedzīvotāji šeit piekopa hinduismu, un šeit nav indiešu kapavietu, jo viņi savus mirušos kremē, bet pelnus izkaisa. Kad šo reģionu XII gs. sagrāba musulmaņi, visus "neticīgo" pieminekļus iznīcināja. Tomēr Marijas kapu saglabāja - iespējams tādēļ, ka viņa bija viena no "Rakstu perso¬nā¬žiem", ko islams godina.
Šobrīd ļoti daudz Austrumzemju dārgumu glabājas Rietumvalstu muzejos, tādēļ arvien grūtāk atrodamas liecības tieši vēsturiskajās vietās. Kultūras un vēstures liecību izvazāšana izraisa vēl kādu ļoti bīstamu un nopietnu parādību. Tā, piemēram, 1907. gadā Aurels Steins no Anglijas izzaga tūkstošiem rokrakstu un dokumentu no Tun-Huaņas alām. Šie rokraksti tikuši pierakstīti, pielietojot dažus semītu alfabētus. Nešaubīgi, ka daži no aramiešu valodā rakstītajiem dokumentiem saturēja ziņas par Jēzu. Steins ar nolūku šo informāciju noslēpa par labu baznīcai. Viņš paziņoja, ka šie dokumenti satur Mani pamācības, kas pēc būtības ir ļīdzīgi Jēzus mācībai. Šis paziņojums, kas patiesībai atbilda tikai daļēji, kalpoja kā brīdinājums baznīcai, kura pēc tam sāka veidot īpašas misijas un sūtīt ekspedīcijas, kuru uzdevums bija atrast ar Jēzu saistītus dokumentus, ar mērķi tos likvidēt. Tādējādi daudz ļoti vērtīgas informācijas tika iznīcināts.
(Fragments no profesora Fidas Hassnaina (bij. arheoloģijas departamenta direktors Kašmiras štatā, Indijā) grāmatas "Meklējot vēsturisko Jēzu"
Fida Hassnain "A Search for the Historical Jesus" GATEWAY BOOKS
The Hollies, Wellow, Bath BA2 8QJ, U.K., 1994.)
Mir Khwand; Rauzat-us-Safa, Vol I, p134,
Shaikh al-Said-us-Saddiq, Kamal-ud-Din, Sayyid-us-Sanad Press, Iran, 1881
* Citu versiju par Marijas kapa atrašanās vietu izvirza Bellou kungs, kurš pavadīja britu vēstniecību uz Kašgaru 1874. gadā: "Tā ir svētnīca, kas uzcelta uz Alanor Turkan kapa Artošā. To sauc par Mazar Bibi Miriam, jeb jaunavas Marijas Svētnīcu. Leģenda, kas saistās ar šo vārdu, ļoti līdzinās Allan Koa - dižā priekšteča Mogola mātes - leģendai, ko piedāvā Mir Kvands savā "Rauzat-us-Safa". Šis stāsts ir salīdzināms ar Kunga Jēzus mātes stāstu. Šo leģendu eksistēšana šajos apvidos mūsdienās ir ievērojams un interesants apstāklis. Vai tas būtu jāuzskata par iepriekš iedibinātās kristietības atzaru, grūti spriest. Tam varētu būt arī kāda saistība ar islamu.
H W Bellow, Kashmir and Kashgar, Trubner & Co, London, 1875, pp333-336.
** http://www.jesus-kashmir-tomb.com/Page2CMotherMaryGrave.html
16 maijs, 2008
kristietība Irineja laikā
Aleksandrs Vladimirovs
Kristietība Lionas Irineja laikā. Uzplaukums
Baznīcas vēsturē iegājies uzskats, ka kopš Nērona laikiem līdz pat brīdim, kad Konstantīns kristietību Romas impērijā pasludināja par valsts reliģiju, kristieši nemitīgi un masveidā tikuši vajāti. Taču ir labi zināms, ka šīs vajāšanas nebija vienmērīgas.
Patiesībā II gs. kristietības izplatībai bija labvēlīgi apstākļi. Neskatoties, ka turpinājās izrēķināšanās ar kristiešiem arī Irineja laikā, tie bija atsevišķi un neraksturīgi gadījumi. Piemēram, zināms, ka Origēna tēvs Leonīds mira kā moceklis ap 202. gadu. Un arī Origēns, kurš kādreiz iedvesmoja kristiešus, lai tie spīdzināšanu laikā neatteiktos no kristietības, pats vēlāk piedzīvoja skarbas mocības, kuru dēļ vēlāk nomira. Taču Origēns III gs. pirmajā pusē dod kopējo mocekļu skaitu kā "mazu un viegli nosaucamu", un šāds vērtējums noteikti ir vērā ņemams, jo nāk no notikumu aculiecinieka.
Par kristiešu vajāšanām un to mērogiem Irineja laikā baznīcas un laicīgie vēsturnieki dod brīžiem pilnīgi pretrunīgas liecības. Oficiālā baznīcas vēsture mēģina pārliecināt, ka pastāvēja valstisks antikristīgs terors, kamēr vērīgi pētnieki runā par atsevišķu vietējo izrēķināšanos izpaudumiem. Piemēram, savā atmaskojošajā četru sējumu darbā par agrīno kristietību vācu vēsturnieks Kārlis Haincs Dešners (Kristietības kriminālā vēsture, M., 1996, 172.-174.) apvaino baznīcas autorus apzinātā faktu sagrozīšanā un pat tiešā falsifikācijā. Autors precīzi piefiksējis acīs krītošo nesakritību Eisēbija ziņojumos: piemēram, Diokletiāna valdīšanas gados, kad notika spēcīgākās vajāšanas, iekrīt 91 upuris, bet viņa priekšteči, kas bija imperatori-gudrie un tautas mīluļi, nogalinājuši desmitiem tūkstošu kristiešus. Šāda paradoksa iemesls ir acīmredzams - notikumu senums, kad liecinieku trūkuma dēļ "vēsturi" var pielāgot attiecīgai ideoloģijai.
Pēc Eisēbija iznāk, ka II gadsimts bijis visplašāko vajāšanu laiks. Interesanti, ka šim viņa teiktajam pretim runā paziņojums, ka imperatori mēģinājuši novērst uzbrukumus kristiešiem. Iznāk, ka valdnieki izdevuši taisnīgus rīkojumus, kas noziedzīgā kārtā nav tikuši ievēroti. Taču tas Romas impērijā bija pilnīgi neiespējami. Visticamāk, ka izrēķināšanās notikušas nevis pārdomātas valsts politikas rezultātā, bet gan vietējo kaislību uzplūdos. Pretējā gadījumā II g s. baznīca darbotos pagrīdes apstākļos un baznīcas kodols un vadītāji dzīvotu mazapdzīvotās vai nepieejamās vietās (kā tas bija Decija vajāšanu laikā ap 250. gadu). Taču par II gs. kristiešiem agrīnie kristiešu autori neko tādu neziņo. Tieši otrādi - kristiešu sanākšanu laiks vietējām varām bija labi zināms - tā bija svētdiena; atrast vajadzīgo vadītāju, tikšanās vietu vai kristiešu apbedījumus nebija nekādu problēmu. Pēdējos pat aizsargāja likums. Tas viss nu nekādi neizskatās pēc totālas vajāšanas, ko uzspiež Eisēbijs, un aiz viņa visi pārējie baznīcas vēsturnieki. Pat fakts, ka baznīcas iekšienē saasinājās uzskatu sadursme starp ortodoksāļiem un gnostiķiem, liecina par attīstībai labvēlīgu vidi, kas nekādi nebūtu iespējams totālas iznīcināšanas apstākļos.
Rakstot par tālaika imperatoriem, baznīcas vēsturnieks Bolotovs nodaļā "Kristiešu vajāšanu vēsture" atzīmē laikmeta īpaši labvēlīgo raksturu. Tas guvis apzīmējumu Antonīnu laikmets. To būs interesanti salīdzināt ar sekojošo periodu, kad sāka izplatīties Lionas Irineja doktrīna. Pēc Bolotova par Antonīniem: "96. g. 18. sept. Domiciāns kļuva par szvērestības upuri... Viņa pēctecis bija imperators Kokcejs Nerva, padzīvojis senators, kurš valdīja nedaudz vairāk kā gadu. Domiciāns viņam atstāja, acīmredzot, daudz lietu, kas bija ierosinātas pret lielu skaitu aizdomīgām personām. Bet jaunais cēlsirdīgais imperators deva pavēli pārtraukt jelkādas izmeklēšanas apsūdzībās par bezdievību un pievēršanu jūdu parašām. Viņš ļāva atgriezties Romā tiem, ko Domiciāns bija izraidījis. Īpašu senāta atzinību Nerva izpelnījās, likvidējot jūdu nodokli (par godu šim lēmumam tika izkalta monēta. Nerva iesāk spīdošāko Romas impērijas laikmetu. Visi pieci imperatori (Nerva, Trajāns, Adrians, Antonīns, Marks Aurēlijs) aiz sevis atstāja atmiņas kā par cēzaru ziedu. Viņi augsti stāvēja arī kā tikumīgie raksturi. Trajāns bija vienāds savā uzvedībā gan galvaspilsētā, gan provincē. Viņš ievēroja vecos tikumus un ieviesa jaunas tiesības. Viņu dievināja jau dzīves laikā. Utt, ujpr... ".
Pēdējais no pieciem Marks Aurēlijs bija lieliski izglītots un nodevās filosofiskām pārdomām. Pirms došanās karā pret ģermāņiem, līdzgaitnieki lūdza, lai viņš publicē savus sacerējumus, ja nu ar imperatoru notiek kāda nelaime. Lai arī šai sakarā par viņu arī ironizēja, tautā Marks Aurēlijs bija ļoti mīlēts. Bolotovs uzsver, ka ap Marka Aurēlija laiku latīņu valodā vairs nevarēja atrast svētāku vārdu kā Antonīns.
Ādolfs fon Harnaks (dz. tag. Tartu, Igaunijā) apraksta visai labvēlīgās attiecības starp imperatoriem un kristiešiem II gs.: "Valsts novērtējums no kristiešu puses kopš tapa "Vēstule romiešiem" un "Jāņa atklāsmes" (pēc viņa - I gs. beigās) līdz pat Aleksandra Severa valdīšanai (222.-235.), piedzīvoja ievērojamas svārstības; bet kopumā tā kļuva labvēlīgāka. Aizdomas, pat pārliecība, ka Romas valsts ir sātana valstība, bet imperators - antikrists, laiku pa laikam atgriezās, bet arvien vairāk nobīdījās otrajā plānā. [Kristietības] apoloģēti Justīns un Tertuliāns uzskatīja par iespējamu redzēt "labajos" valdniekos patiesās ticības draugus un pat aizstāvjus; II gs. beigās bija plaši izplatīts uzskats, ka Trajāns, Adrians un abi Antonīni personiski kristietībai nedarīja neko naidīgu... Pasākumi, ko imperatori veica labu tikumu atjaunošanai, radīja atzinību no kristiešu puses; un valsts, kas rūpējās par mieru un labklājību, katram kristietim bija vērtība.
Daži apoloģēti centās nostādīt imperatoru acīs kristietību kā valstij noderīgu spēku. Tālāk par visiem šai virzienā aizgāja bīskaps Sard-Melitons (ap 176. g.) savā sacerējumā, ko viņš piedāvāja Markam Aurēlijam. Šis teksts ir ievērības cienīgs visādā ziņā: "Lai arī mūsu filosofija laida pirmos asnus svešā tautā, pēc tam tā, vareni valdot tavam priekšgājējam Augustam, sāka plaukt tavas valsts provincē un deva tavai valstij īpašā veidā dāsnu labumu. Jo kopš tā laika nemitīgi augusi Romas valsts varenība un spozme, kurai tu allaž esi un būsi vēlams valdnieks kopā ar tavu dēlu, ja sāksi aizstāvēt šo Augusta laikā dzimušo un kopā ar valsti izaudzēto filosofiju, kas kopā ar citām reliģijām baudījusi arī no tavu priekšgājēju puses. Labākais pierādījums tam, ka mūsu ticība plaukusi kopā ar tik laimīgi sākušos monarhiju un tās labā, ir apstāklis, ka kopš Augusta valdīšanas laika ne viena nelaime nav piemeklējusi šo monarhiju, bet, tieši pretēji, viss, saskaņā ar kopīgo vēlēšanos, tikai vairoja tās krāšņumu un slavu. Vienīgie imperatori, kas, būdami ļauni noskaņotu cilvēku iekārdināti, centās mūsu ticībai nest sliktu slavu, bija Nērons un Domiciāns; un no viņiem izgājušie meli, kas nomelno kristiešus, izplatījās tālāk, kā parasts tautā, bez baumu ticamības pārbaudes...".
Tādējādi Harnaks izdara secinājumu, ka baznīca līdz pat Aleksandra Severa laikam visos punktos tuvinājās valstij, t.i., nekādu nežēlīgu pret kristiešiem vērstu vajāšanu II gs. nebija. Protams, ne visi apstākļi bija ideāli jaunās reliģijas tapšanai, jo vienmēr termins "labāk" vai "sliktāk" ir jāuztver nosacīti. Baznīcas vēsturnieku izklāstā šis periods ir bijis vienkārši šausmīgs. Taču no otras puses, Antonīnu laiks ir vispārpieņemts kā viens no Romas impērijas vēstures labākajiem periodiem. Citos, nelabvēlīgākos apstākļos kristietībai vienkārši nebūtu izredžu izdzīvot. Taču mēs redzam, ka vēsture bija kristietībai labvēlīga, un ļoti būtiski, ka tieši II gs. bija tāds. Kristietības pasludināšana par valsts reliģiju IV gs. bija tikai smalkākā plānā notikuša fakta materializācija.
Romas impērijā ietilpa daudz tautu un tām bija atšķirīgas parašas, ko imperatori ievēroja. Valsts līmenī tika pieļauts, ka jūdi un parsi (zoroastrieši) neēd upurgaļu un nedievina imperatoru. Romas vēstures ievērojamākais speciālists T.Mommzels rakstīja: "Gan Vespasiāns, gan sekojošie imperatori attiecībā pret jūdiem ievēroja kopīgus reliģiskās un politiskās iecietības principus; vēl jo vairāk - izdotie speciālie likumi vēl joprojām bija vērsti, lai atbrīvotu viņus no vispārējiem pilsoņu pienākumiem, kas bija pretrunā ar viņu ticību un ierašām, un tādēļ šie likumi ir tieši klasificējami kā privilēģijas... Jūdiem nebija nekādu šķēršļu savu sinagogu un lūgšanu namu dibināšanai, tāpat arī savu vadītāju iecelšanai...".
Līdzīga attieksme bija arī pret dažādajiem ēģiptiešu, mazāziešu un citiem impērijas kultiem. Bolotovs dod Tertuliāna liecību par imperatora un kristiešu lieliskajām attiecībām: "...Labākie imperatori nebūt neuzskatīja kristiešus par sabiedrībai kaitīgiem. Piemēram, Trajāns bija līdz tādai pakāpei pārliecināts par kristiešu nevainību, ka aizliedza viņus izsekot. Un pie vēlākajiem imperatoriem kristiešu stāvoklis nepasliktinājās; tieši pretēji - viņi cenšas to stāvokli uzlabot: tā Marks Aurēlijs jo stingri aizliedza apvainot kristiešus tikai par kristietību". (tā ir arī atbilde tiem, kas gribētu Trajāna saraksti ar Plīniju izmantot kā pretargumentu).
Kā gan gadījās, ka dažviet no tikušās nelikumības attiecībā pret kristiešiem pārvērtās apokaliptiskajās Baznīcas cīņās pret Impērijas "nezvēru", kas centās aprīt "Kristus bērnu"? Atbilde ir - konstantīniskajai Baznīcai bija nepieciešams svētuma oreols. Nekas labāk par moceklību nepalīdz ticības nostiprināšanai. Lai pievērstu impērijas iedzīvotājus jaunajai valsts reliģijai, bija nepieciešami iespaidīgi un viegli saprotami pierādījumi. Tieši Kosntantīna laikā tika atraktas daudzas "relikvijas- brīnumdarītājas" un atrastas "Svētās vietas" no Vecās un Jaunā Derības vēstures. "Briesmīgās vajāšanas" pret kristiešiem kļuva par vienu jaunās mitoloģijas balstiem. Baznīcas vēstures dažas zīmīgākās figūras būtu neizteiksmīgas, ja trūktu stāstu par "zvērīgajām II gs. vajāšanām". Pēc Eisēbija rakstītā, Trajāna laikā mocekļa nāvē mira bīskaps Antiohijas Ignātijs un Jeruzalemes Simeons, bet pēc tradīcijas, ko neviens vēsturnieks nav apstiprinājis, arī Romas Kliments. Antiohijas Ignātijs un Romas Kliments kā vēsturiskas personas vispār ir problemātiskas.
Jeruzalemes Simeons par vajāšanu upuri kļuva kā ebrejs-dāvidīds, t.i, kā jūdu valdnieka troņa pretendents; bet tā vairs nav ar kristietību saistīta epizode. Iznāk, ka visas trīs personas tikai ar milzīgām pielaidēm varētu identificēt kā vēsturiskās kristietības personas un pasludinātas par tās mocekļiem. Vienīgais vēsturiski patiesi iespējamais moceklis visā Romas impērijā 21 gada laikā (Adriana valdīšana 117.-138.) ir Irineja minētais bīskaps Telesfors. Neviens cits gan šo faktu nav apstiprinājis... Seko Antonijs Pijs, kura valdīšanas laikā iekrīt divas mocekļu nāves: bīskapa Polikarpa nāve Smirnā un vairāku mocekļu gals Romā. Polikarpa gadījumā ir daudz jautājumu un hronologi nevar vien izšķirties par īsto nāves gadu (vai ap 166. vai 156. gadu). Patiesību noskaidrot traucē jelkādi pierādījumi par paša Polikarpa reālu eskistenci, kuru Irinejs izvēlējies kā "vienīgo liecinieku" viņa paša (Irineja) sakariem ar apustulisko pēctecību. Marka Aurēlija laikā (163.-167.) par mocekļiem kļūst Justīns Filosofs un seši viņa mācekļi.
No iepriekš rakstītā redzams, ka II gs. izrēķināšanās, visticamāk notika vietās, kur kristiešiem bija daudz ienaidnieku, un ko vienkārši izprovocēja. Bolotovs: "Gadījumos, kad kristieši sadūrās ar likumu, viņus patiešām tiesāja, lai uzturētu valsts autoritāti. Līdz pat II gs. vidum valsts atturēja tautas masu uzbrukumus kristiešiem, strīdus gadījumos paturot sev tiesneša lomu. Kristiešu stāvoklis bija traģisks ne jau varas naidīguma dēļ, bet tādēļ, ka viņiem zem kājām nebija stingra juridiska pamata. Kristieši varēja pastāvēt atklāti un plaukt; bet viens sīkas personiskas sadursmes dēļ radīts ziņojums varēja kalpot par iemeslu kristiešu pretvalstiskā rakstura noskaidrošanai tiesā un viņu vajāšanai".
Viss materiāls
--------------------------------------------------
Kur un kā radās kristietība?
Līdz pat V gadsimta sākumam ebionītu rakstus godāja sīriešu kristieši. Ebionīti nepieņēma ortodoksālo dogmu par Trīsvienību (neuzskatīja Jēzu par dievu, bet Svētais gars viņiem bija sieviešu kārtas). Viņu mācība iespaidoja Samosatas Pāvilu, kurš sprediķoja III gs. vidū. Viņa sekotājs Ārijs nostājās pret baznīcas "Dieva trīsvienību". Ārijs apgalvoja, ka Jēzus Kristus nav mūžīgs, bet gan radīts (tā, saskaņā ar Eisēbiju, domāja arī ebionīti). Pēc Svencickas domām, te izpaužas kāda no ķecerīgajām mācībām, kur... kristīšanas laikā Jēzū ienāca Kristus, bet pameta, kad viņš tika sists krustā. Epifānijs rakstīja, ka ebionīti domāja Jēzu kā Erceņģeli, nevis Tēva radītu. Tiek ziņots, ka par ebionītiem sevi dēvēja visi pirmie kristieši, bet apzīmējums "kristieši" saskaņā ar kanonisko tradīciju radās Antiohijā, Sīrijā. Aramiešu valodā runājošo vidē tāds vārds nevarēja rasties.
Saskaņā ar ebionītu doktrīnu par to, ka Kristus ir Visuma garīga parādība, viņu evanģēlijs sākas nevis ar Jēzus bērniņa dzimšanu, bet gan ar kristīšanas alegoriju un Kristus gara ienākšanu Jēzū. To pašu mēs redzam kanoniskajā Jāņa evaņģēlijā un arī Marka ev-jā. Daudzi speciālisti uzskata, ka sākotnējie Mateja un Lūkas evanģēliji arī bija bez Jēzus pirsmkristīšanas perioda atstāsta. Citiem vārdiem, sākotnējie Jaunās Derības teksti atainoja un pasvītroja tieši "otro dzimšanu", jeb, citiem vārdiem, Jēzu un Jēzu Kristu nodalīja laikā.
Vairākkārt uzmanība vērsta uz dažām dogmām, kas pēc rūpīgākas pārbaudes izrādās nekas vairāk par dažu ekzeģētu personisko viedokli, kuru koncili pārvērta par "baznīcas uzskatu". Patiesībā tāda baznīcas viedokļa nekad nav bijis, jo uzskats ir konkrētas apziņas fenomens, savukārt konkrētas baznīcas to dibinātāju izskatā, kā liecina vēsture, nepārtraukti strīdējās savā starpā, konkurējošo grupu koncilus novērtējos kā "bandītiskus". Tas, ka galu galā kāda grupa uzvarēja citas, nenozīmē, ka triumfēja patiesība. Vēl jo vairāk - tas nenozīmē arī to, ka šajos strīdos kādai no konfliktējošajām pusēm vispār bija taisnība. Austrumos Patiesību iegūst klusumā un paša sirdī, nevis balsošanas ceļā.
Viens no Baznīcas pamatpostulātiem ir dogma, ka Baznīcu iedibināja pats Jēzus, citiem vārdiem, ka kristietība radās līdz ar Marijas dēla piekritēju pulciņa izveidošanos. Mēs aizstāvam uzskatu, ka vēsturiskais Jēzus piedzima sen pirms kristīgās ēras sākuma, tādēļ ir nepieciešams tikt skaidrībā - kad kristietība radās vēsturiski.
---------------------------------------------------
Kristietība Lionas Irineja laikā. Uzplaukums
Baznīcas vēsturē iegājies uzskats, ka kopš Nērona laikiem līdz pat brīdim, kad Konstantīns kristietību Romas impērijā pasludināja par valsts reliģiju, kristieši nemitīgi un masveidā tikuši vajāti. Taču ir labi zināms, ka šīs vajāšanas nebija vienmērīgas.
Patiesībā II gs. kristietības izplatībai bija labvēlīgi apstākļi. Neskatoties, ka turpinājās izrēķināšanās ar kristiešiem arī Irineja laikā, tie bija atsevišķi un neraksturīgi gadījumi. Piemēram, zināms, ka Origēna tēvs Leonīds mira kā moceklis ap 202. gadu. Un arī Origēns, kurš kādreiz iedvesmoja kristiešus, lai tie spīdzināšanu laikā neatteiktos no kristietības, pats vēlāk piedzīvoja skarbas mocības, kuru dēļ vēlāk nomira. Taču Origēns III gs. pirmajā pusē dod kopējo mocekļu skaitu kā "mazu un viegli nosaucamu", un šāds vērtējums noteikti ir vērā ņemams, jo nāk no notikumu aculiecinieka.
Par kristiešu vajāšanām un to mērogiem Irineja laikā baznīcas un laicīgie vēsturnieki dod brīžiem pilnīgi pretrunīgas liecības. Oficiālā baznīcas vēsture mēģina pārliecināt, ka pastāvēja valstisks antikristīgs terors, kamēr vērīgi pētnieki runā par atsevišķu vietējo izrēķināšanos izpaudumiem. Piemēram, savā atmaskojošajā četru sējumu darbā par agrīno kristietību vācu vēsturnieks Kārlis Haincs Dešners (Kristietības kriminālā vēsture, M., 1996, 172.-174.) apvaino baznīcas autorus apzinātā faktu sagrozīšanā un pat tiešā falsifikācijā. Autors precīzi piefiksējis acīs krītošo nesakritību Eisēbija ziņojumos: piemēram, Diokletiāna valdīšanas gados, kad notika spēcīgākās vajāšanas, iekrīt 91 upuris, bet viņa priekšteči, kas bija imperatori-gudrie un tautas mīluļi, nogalinājuši desmitiem tūkstošu kristiešus. Šāda paradoksa iemesls ir acīmredzams - notikumu senums, kad liecinieku trūkuma dēļ "vēsturi" var pielāgot attiecīgai ideoloģijai.
Pēc Eisēbija iznāk, ka II gadsimts bijis visplašāko vajāšanu laiks. Interesanti, ka šim viņa teiktajam pretim runā paziņojums, ka imperatori mēģinājuši novērst uzbrukumus kristiešiem. Iznāk, ka valdnieki izdevuši taisnīgus rīkojumus, kas noziedzīgā kārtā nav tikuši ievēroti. Taču tas Romas impērijā bija pilnīgi neiespējami. Visticamāk, ka izrēķināšanās notikušas nevis pārdomātas valsts politikas rezultātā, bet gan vietējo kaislību uzplūdos. Pretējā gadījumā II g s. baznīca darbotos pagrīdes apstākļos un baznīcas kodols un vadītāji dzīvotu mazapdzīvotās vai nepieejamās vietās (kā tas bija Decija vajāšanu laikā ap 250. gadu). Taču par II gs. kristiešiem agrīnie kristiešu autori neko tādu neziņo. Tieši otrādi - kristiešu sanākšanu laiks vietējām varām bija labi zināms - tā bija svētdiena; atrast vajadzīgo vadītāju, tikšanās vietu vai kristiešu apbedījumus nebija nekādu problēmu. Pēdējos pat aizsargāja likums. Tas viss nu nekādi neizskatās pēc totālas vajāšanas, ko uzspiež Eisēbijs, un aiz viņa visi pārējie baznīcas vēsturnieki. Pat fakts, ka baznīcas iekšienē saasinājās uzskatu sadursme starp ortodoksāļiem un gnostiķiem, liecina par attīstībai labvēlīgu vidi, kas nekādi nebūtu iespējams totālas iznīcināšanas apstākļos.
Rakstot par tālaika imperatoriem, baznīcas vēsturnieks Bolotovs nodaļā "Kristiešu vajāšanu vēsture" atzīmē laikmeta īpaši labvēlīgo raksturu. Tas guvis apzīmējumu Antonīnu laikmets. To būs interesanti salīdzināt ar sekojošo periodu, kad sāka izplatīties Lionas Irineja doktrīna. Pēc Bolotova par Antonīniem: "96. g. 18. sept. Domiciāns kļuva par szvērestības upuri... Viņa pēctecis bija imperators Kokcejs Nerva, padzīvojis senators, kurš valdīja nedaudz vairāk kā gadu. Domiciāns viņam atstāja, acīmredzot, daudz lietu, kas bija ierosinātas pret lielu skaitu aizdomīgām personām. Bet jaunais cēlsirdīgais imperators deva pavēli pārtraukt jelkādas izmeklēšanas apsūdzībās par bezdievību un pievēršanu jūdu parašām. Viņš ļāva atgriezties Romā tiem, ko Domiciāns bija izraidījis. Īpašu senāta atzinību Nerva izpelnījās, likvidējot jūdu nodokli (par godu šim lēmumam tika izkalta monēta. Nerva iesāk spīdošāko Romas impērijas laikmetu. Visi pieci imperatori (Nerva, Trajāns, Adrians, Antonīns, Marks Aurēlijs) aiz sevis atstāja atmiņas kā par cēzaru ziedu. Viņi augsti stāvēja arī kā tikumīgie raksturi. Trajāns bija vienāds savā uzvedībā gan galvaspilsētā, gan provincē. Viņš ievēroja vecos tikumus un ieviesa jaunas tiesības. Viņu dievināja jau dzīves laikā. Utt, ujpr... ".
Pēdējais no pieciem Marks Aurēlijs bija lieliski izglītots un nodevās filosofiskām pārdomām. Pirms došanās karā pret ģermāņiem, līdzgaitnieki lūdza, lai viņš publicē savus sacerējumus, ja nu ar imperatoru notiek kāda nelaime. Lai arī šai sakarā par viņu arī ironizēja, tautā Marks Aurēlijs bija ļoti mīlēts. Bolotovs uzsver, ka ap Marka Aurēlija laiku latīņu valodā vairs nevarēja atrast svētāku vārdu kā Antonīns.
Ādolfs fon Harnaks (dz. tag. Tartu, Igaunijā) apraksta visai labvēlīgās attiecības starp imperatoriem un kristiešiem II gs.: "Valsts novērtējums no kristiešu puses kopš tapa "Vēstule romiešiem" un "Jāņa atklāsmes" (pēc viņa - I gs. beigās) līdz pat Aleksandra Severa valdīšanai (222.-235.), piedzīvoja ievērojamas svārstības; bet kopumā tā kļuva labvēlīgāka. Aizdomas, pat pārliecība, ka Romas valsts ir sātana valstība, bet imperators - antikrists, laiku pa laikam atgriezās, bet arvien vairāk nobīdījās otrajā plānā. [Kristietības] apoloģēti Justīns un Tertuliāns uzskatīja par iespējamu redzēt "labajos" valdniekos patiesās ticības draugus un pat aizstāvjus; II gs. beigās bija plaši izplatīts uzskats, ka Trajāns, Adrians un abi Antonīni personiski kristietībai nedarīja neko naidīgu... Pasākumi, ko imperatori veica labu tikumu atjaunošanai, radīja atzinību no kristiešu puses; un valsts, kas rūpējās par mieru un labklājību, katram kristietim bija vērtība.
Daži apoloģēti centās nostādīt imperatoru acīs kristietību kā valstij noderīgu spēku. Tālāk par visiem šai virzienā aizgāja bīskaps Sard-Melitons (ap 176. g.) savā sacerējumā, ko viņš piedāvāja Markam Aurēlijam. Šis teksts ir ievērības cienīgs visādā ziņā: "Lai arī mūsu filosofija laida pirmos asnus svešā tautā, pēc tam tā, vareni valdot tavam priekšgājējam Augustam, sāka plaukt tavas valsts provincē un deva tavai valstij īpašā veidā dāsnu labumu. Jo kopš tā laika nemitīgi augusi Romas valsts varenība un spozme, kurai tu allaž esi un būsi vēlams valdnieks kopā ar tavu dēlu, ja sāksi aizstāvēt šo Augusta laikā dzimušo un kopā ar valsti izaudzēto filosofiju, kas kopā ar citām reliģijām baudījusi arī no tavu priekšgājēju puses. Labākais pierādījums tam, ka mūsu ticība plaukusi kopā ar tik laimīgi sākušos monarhiju un tās labā, ir apstāklis, ka kopš Augusta valdīšanas laika ne viena nelaime nav piemeklējusi šo monarhiju, bet, tieši pretēji, viss, saskaņā ar kopīgo vēlēšanos, tikai vairoja tās krāšņumu un slavu. Vienīgie imperatori, kas, būdami ļauni noskaņotu cilvēku iekārdināti, centās mūsu ticībai nest sliktu slavu, bija Nērons un Domiciāns; un no viņiem izgājušie meli, kas nomelno kristiešus, izplatījās tālāk, kā parasts tautā, bez baumu ticamības pārbaudes...".
Tādējādi Harnaks izdara secinājumu, ka baznīca līdz pat Aleksandra Severa laikam visos punktos tuvinājās valstij, t.i., nekādu nežēlīgu pret kristiešiem vērstu vajāšanu II gs. nebija. Protams, ne visi apstākļi bija ideāli jaunās reliģijas tapšanai, jo vienmēr termins "labāk" vai "sliktāk" ir jāuztver nosacīti. Baznīcas vēsturnieku izklāstā šis periods ir bijis vienkārši šausmīgs. Taču no otras puses, Antonīnu laiks ir vispārpieņemts kā viens no Romas impērijas vēstures labākajiem periodiem. Citos, nelabvēlīgākos apstākļos kristietībai vienkārši nebūtu izredžu izdzīvot. Taču mēs redzam, ka vēsture bija kristietībai labvēlīga, un ļoti būtiski, ka tieši II gs. bija tāds. Kristietības pasludināšana par valsts reliģiju IV gs. bija tikai smalkākā plānā notikuša fakta materializācija.
Romas impērijā ietilpa daudz tautu un tām bija atšķirīgas parašas, ko imperatori ievēroja. Valsts līmenī tika pieļauts, ka jūdi un parsi (zoroastrieši) neēd upurgaļu un nedievina imperatoru. Romas vēstures ievērojamākais speciālists T.Mommzels rakstīja: "Gan Vespasiāns, gan sekojošie imperatori attiecībā pret jūdiem ievēroja kopīgus reliģiskās un politiskās iecietības principus; vēl jo vairāk - izdotie speciālie likumi vēl joprojām bija vērsti, lai atbrīvotu viņus no vispārējiem pilsoņu pienākumiem, kas bija pretrunā ar viņu ticību un ierašām, un tādēļ šie likumi ir tieši klasificējami kā privilēģijas... Jūdiem nebija nekādu šķēršļu savu sinagogu un lūgšanu namu dibināšanai, tāpat arī savu vadītāju iecelšanai...".
Līdzīga attieksme bija arī pret dažādajiem ēģiptiešu, mazāziešu un citiem impērijas kultiem. Bolotovs dod Tertuliāna liecību par imperatora un kristiešu lieliskajām attiecībām: "...Labākie imperatori nebūt neuzskatīja kristiešus par sabiedrībai kaitīgiem. Piemēram, Trajāns bija līdz tādai pakāpei pārliecināts par kristiešu nevainību, ka aizliedza viņus izsekot. Un pie vēlākajiem imperatoriem kristiešu stāvoklis nepasliktinājās; tieši pretēji - viņi cenšas to stāvokli uzlabot: tā Marks Aurēlijs jo stingri aizliedza apvainot kristiešus tikai par kristietību". (tā ir arī atbilde tiem, kas gribētu Trajāna saraksti ar Plīniju izmantot kā pretargumentu).
Kā gan gadījās, ka dažviet no tikušās nelikumības attiecībā pret kristiešiem pārvērtās apokaliptiskajās Baznīcas cīņās pret Impērijas "nezvēru", kas centās aprīt "Kristus bērnu"? Atbilde ir - konstantīniskajai Baznīcai bija nepieciešams svētuma oreols. Nekas labāk par moceklību nepalīdz ticības nostiprināšanai. Lai pievērstu impērijas iedzīvotājus jaunajai valsts reliģijai, bija nepieciešami iespaidīgi un viegli saprotami pierādījumi. Tieši Kosntantīna laikā tika atraktas daudzas "relikvijas- brīnumdarītājas" un atrastas "Svētās vietas" no Vecās un Jaunā Derības vēstures. "Briesmīgās vajāšanas" pret kristiešiem kļuva par vienu jaunās mitoloģijas balstiem. Baznīcas vēstures dažas zīmīgākās figūras būtu neizteiksmīgas, ja trūktu stāstu par "zvērīgajām II gs. vajāšanām". Pēc Eisēbija rakstītā, Trajāna laikā mocekļa nāvē mira bīskaps Antiohijas Ignātijs un Jeruzalemes Simeons, bet pēc tradīcijas, ko neviens vēsturnieks nav apstiprinājis, arī Romas Kliments. Antiohijas Ignātijs un Romas Kliments kā vēsturiskas personas vispār ir problemātiskas.
Jeruzalemes Simeons par vajāšanu upuri kļuva kā ebrejs-dāvidīds, t.i, kā jūdu valdnieka troņa pretendents; bet tā vairs nav ar kristietību saistīta epizode. Iznāk, ka visas trīs personas tikai ar milzīgām pielaidēm varētu identificēt kā vēsturiskās kristietības personas un pasludinātas par tās mocekļiem. Vienīgais vēsturiski patiesi iespējamais moceklis visā Romas impērijā 21 gada laikā (Adriana valdīšana 117.-138.) ir Irineja minētais bīskaps Telesfors. Neviens cits gan šo faktu nav apstiprinājis... Seko Antonijs Pijs, kura valdīšanas laikā iekrīt divas mocekļu nāves: bīskapa Polikarpa nāve Smirnā un vairāku mocekļu gals Romā. Polikarpa gadījumā ir daudz jautājumu un hronologi nevar vien izšķirties par īsto nāves gadu (vai ap 166. vai 156. gadu). Patiesību noskaidrot traucē jelkādi pierādījumi par paša Polikarpa reālu eskistenci, kuru Irinejs izvēlējies kā "vienīgo liecinieku" viņa paša (Irineja) sakariem ar apustulisko pēctecību. Marka Aurēlija laikā (163.-167.) par mocekļiem kļūst Justīns Filosofs un seši viņa mācekļi.
No iepriekš rakstītā redzams, ka II gs. izrēķināšanās, visticamāk notika vietās, kur kristiešiem bija daudz ienaidnieku, un ko vienkārši izprovocēja. Bolotovs: "Gadījumos, kad kristieši sadūrās ar likumu, viņus patiešām tiesāja, lai uzturētu valsts autoritāti. Līdz pat II gs. vidum valsts atturēja tautas masu uzbrukumus kristiešiem, strīdus gadījumos paturot sev tiesneša lomu. Kristiešu stāvoklis bija traģisks ne jau varas naidīguma dēļ, bet tādēļ, ka viņiem zem kājām nebija stingra juridiska pamata. Kristieši varēja pastāvēt atklāti un plaukt; bet viens sīkas personiskas sadursmes dēļ radīts ziņojums varēja kalpot par iemeslu kristiešu pretvalstiskā rakstura noskaidrošanai tiesā un viņu vajāšanai".
Viss materiāls
--------------------------------------------------
Kur un kā radās kristietība?
Līdz pat V gadsimta sākumam ebionītu rakstus godāja sīriešu kristieši. Ebionīti nepieņēma ortodoksālo dogmu par Trīsvienību (neuzskatīja Jēzu par dievu, bet Svētais gars viņiem bija sieviešu kārtas). Viņu mācība iespaidoja Samosatas Pāvilu, kurš sprediķoja III gs. vidū. Viņa sekotājs Ārijs nostājās pret baznīcas "Dieva trīsvienību". Ārijs apgalvoja, ka Jēzus Kristus nav mūžīgs, bet gan radīts (tā, saskaņā ar Eisēbiju, domāja arī ebionīti). Pēc Svencickas domām, te izpaužas kāda no ķecerīgajām mācībām, kur... kristīšanas laikā Jēzū ienāca Kristus, bet pameta, kad viņš tika sists krustā. Epifānijs rakstīja, ka ebionīti domāja Jēzu kā Erceņģeli, nevis Tēva radītu. Tiek ziņots, ka par ebionītiem sevi dēvēja visi pirmie kristieši, bet apzīmējums "kristieši" saskaņā ar kanonisko tradīciju radās Antiohijā, Sīrijā. Aramiešu valodā runājošo vidē tāds vārds nevarēja rasties.
Saskaņā ar ebionītu doktrīnu par to, ka Kristus ir Visuma garīga parādība, viņu evanģēlijs sākas nevis ar Jēzus bērniņa dzimšanu, bet gan ar kristīšanas alegoriju un Kristus gara ienākšanu Jēzū. To pašu mēs redzam kanoniskajā Jāņa evaņģēlijā un arī Marka ev-jā. Daudzi speciālisti uzskata, ka sākotnējie Mateja un Lūkas evanģēliji arī bija bez Jēzus pirsmkristīšanas perioda atstāsta. Citiem vārdiem, sākotnējie Jaunās Derības teksti atainoja un pasvītroja tieši "otro dzimšanu", jeb, citiem vārdiem, Jēzu un Jēzu Kristu nodalīja laikā.
Vairākkārt uzmanība vērsta uz dažām dogmām, kas pēc rūpīgākas pārbaudes izrādās nekas vairāk par dažu ekzeģētu personisko viedokli, kuru koncili pārvērta par "baznīcas uzskatu". Patiesībā tāda baznīcas viedokļa nekad nav bijis, jo uzskats ir konkrētas apziņas fenomens, savukārt konkrētas baznīcas to dibinātāju izskatā, kā liecina vēsture, nepārtraukti strīdējās savā starpā, konkurējošo grupu koncilus novērtējos kā "bandītiskus". Tas, ka galu galā kāda grupa uzvarēja citas, nenozīmē, ka triumfēja patiesība. Vēl jo vairāk - tas nenozīmē arī to, ka šajos strīdos kādai no konfliktējošajām pusēm vispār bija taisnība. Austrumos Patiesību iegūst klusumā un paša sirdī, nevis balsošanas ceļā.
Viens no Baznīcas pamatpostulātiem ir dogma, ka Baznīcu iedibināja pats Jēzus, citiem vārdiem, ka kristietība radās līdz ar Marijas dēla piekritēju pulciņa izveidošanos. Mēs aizstāvam uzskatu, ka vēsturiskais Jēzus piedzima sen pirms kristīgās ēras sākuma, tādēļ ir nepieciešams tikt skaidrībā - kad kristietība radās vēsturiski.
---------------------------------------------------
Agapija
Par Jēzu no Agapija "Pasaules vēstures"
1912. gadā krievu pētnieks A.Vasiļjevs publicēja kristiešu bīskapa un Ēģiptes X gs. vēsturnieka Agapija "Pasaules vēsturi" arābu variantā ("Kitab al-Unvan"). 1971. gadā Izraēlas zinātnieks Šlomo Piness vērsa uzmanību uz Agapija citātu no Josifa Flāvija. Tas atšķiras no vispāratzītā Testimonium Flavium grieķu valodā:
"Šajā laikā bija gudrs cilvēks, kuru sauca Jēzus. Viss viņa dzīvesveids bija priekšzīmīgs, un viņš bija pazīstams ar savu tikumu, un daudzi [cilvēki] starp jūdiem un citās tautās kļuva viņa skolnieki. Pilāts sodīja viņu uz nāvi, piesitot krustā. Bet, tie, kuri kļuva viņa mācekļi, neatteicās no viņa mācības. Viņi stāstīja, ka viņs tiem parādījās trīs dienas pēc krustā sišanas un tad viņš bija dzīvs; tādā veidā, iespējams, viņš bija mesija, par kura brīnumainajiem darbiem vēstīja pravieši".
Iespējams, ka Agapijas fragments ataino Josifa Flāvija patieso tekstu, kurš saglabājies, pateicoties viņa darbu tulkošanai sīriešu valodā. Tikai iespējams, ka tas ir patiess... jo arī šajā variantā tas "lec" laukā no kopējā rakstīšanas stila, kāds piemita Flāvijam - pietiek izlasīt 3. nodaļu no "Jūdu Senlietu" XVIII grāmatas un pa vienai pirms un pēc 3. nodaļas. Visticamāk, arī Agapijs lietoja jau viltotu darbu, taču "maigākā" izpildījumā.
Jo tālāk aizvirzījās to dienu notikumi, jo mazākas iespējas bija kādu pieķert melos, tādēļ Agapijam pazīstamais variants ieguva jaunu "saturu". Daudzi mūsdienu pētnieki atzīmējuši tendenci, ka mūki-pārrakstītāji savā godbijībā un godprātīgajā attieksmē pret Skolotāju arvien pārcentās un vēlamo pārveidoja par esošu. Dažkārt tādi "papildinājumi" varēja rasties arī kā augstākas amatpersonas rīkojuma sekas.
1912. gadā krievu pētnieks A.Vasiļjevs publicēja kristiešu bīskapa un Ēģiptes X gs. vēsturnieka Agapija "Pasaules vēsturi" arābu variantā ("Kitab al-Unvan"). 1971. gadā Izraēlas zinātnieks Šlomo Piness vērsa uzmanību uz Agapija citātu no Josifa Flāvija. Tas atšķiras no vispāratzītā Testimonium Flavium grieķu valodā:
"Šajā laikā bija gudrs cilvēks, kuru sauca Jēzus. Viss viņa dzīvesveids bija priekšzīmīgs, un viņš bija pazīstams ar savu tikumu, un daudzi [cilvēki] starp jūdiem un citās tautās kļuva viņa skolnieki. Pilāts sodīja viņu uz nāvi, piesitot krustā. Bet, tie, kuri kļuva viņa mācekļi, neatteicās no viņa mācības. Viņi stāstīja, ka viņs tiem parādījās trīs dienas pēc krustā sišanas un tad viņš bija dzīvs; tādā veidā, iespējams, viņš bija mesija, par kura brīnumainajiem darbiem vēstīja pravieši".
Iespējams, ka Agapijas fragments ataino Josifa Flāvija patieso tekstu, kurš saglabājies, pateicoties viņa darbu tulkošanai sīriešu valodā. Tikai iespējams, ka tas ir patiess... jo arī šajā variantā tas "lec" laukā no kopējā rakstīšanas stila, kāds piemita Flāvijam - pietiek izlasīt 3. nodaļu no "Jūdu Senlietu" XVIII grāmatas un pa vienai pirms un pēc 3. nodaļas. Visticamāk, arī Agapijs lietoja jau viltotu darbu, taču "maigākā" izpildījumā.
Jo tālāk aizvirzījās to dienu notikumi, jo mazākas iespējas bija kādu pieķert melos, tādēļ Agapijam pazīstamais variants ieguva jaunu "saturu". Daudzi mūsdienu pētnieki atzīmējuši tendenci, ka mūki-pārrakstītāji savā godbijībā un godprātīgajā attieksmē pret Skolotāju arvien pārcentās un vēlamo pārveidoja par esošu. Dažkārt tādi "papildinājumi" varēja rasties arī kā augstākas amatpersonas rīkojuma sekas.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
