Pseidovēsturiskie materiāli II

Tāpat kā Aleksandrs Vladimirovs, arī zemāk ievietotā materiāla autors, manuprāt, dažas lietas pasniedz tendenciozi un bieži vien sev tīkamo versiju par konkrētiem notikumiem vai personāžiem, ja tā var teikt, „pievelk aiz matiem”. Taču, neskatoties uz to, grāmatā dotie fakti dod pieķeršanās punktus turpmākiem meklējumiem

Fida Hassnains
Fragments no grāmatas "Meklējot vēsturisko Jēzu"

Laikā, kad Jēzus uzturējās Persijā, viņš pareģu lūgšanu zālē klusēdams nosēdēja septiņas dienas un pēc tam sāka runāt par labā un ļaunā rašanos. Viņš tiem vēlēja nepielūgt sauli, jo tā esot tikai daļa no kosmosa. Tikai vienīgi Dievam cilvēki ir pateicību parādā par visu, kas viņiem šai pasaulē pieder. Klausoties viņā, garīdznieki uzdeva jautājumu, kā cilvēki varētu dzīvot saskaņā ar taisnīguma principiem, iztiekot bez vadītāja. Jēzus atbildēja, ka cilvēkus pirms garīdzniecības rašanās vadīja dabiskais likums un viņi saglabāja savu dvēseļu vaļsirdību. Un, kad viņu dvēseles bija ar Dievu, viņi varēja uzturēt saikni ar savu Tēvu bez jebkāda elka, dzīvnieka, uguns vai saules starpniecības.
Viņš teica: "Jūs apgalvojat, ka jāpielūdz saule, labie un ļaunie gari. Un tā, es saku, ka jūsu doktrīna nav korekta - saule darbojas nevis pati, bet pēc Radītāja gribas. Mūžīgais Gars ir visa dzīvā dvēsele. Jūs izdarāt lielu grēku, sadalot to labajā un ļaunajā garā, jo ārpus labā nav Dieva. Šis Dievs, līdzīgi kā dzimtas tēvs, dara tikai to labo saviem bērniem, piedodot viņu kļūdas, ja viņi tās nožēlo"."
- Vai Jēzus sludināšana Persijā nav izdomājums, kādu šodien pasaulē ir pārpārēm? Kad viņš tur sludināja?
- Neviens šodien nevar precīzi pateikt, kā toreiz viss notika. Un tas priekš mums neko nenozīmē un kopumā neko nemaina. Katrs tic versijai, kas viņu vairāk apmierina. Ir dažādas un pilnīgi pretrunīgas liecības, kuras var grupēt dažādi un izveidot jaunu leģendu. Lūk, ko par to rakstījuši daži arābu un persiešu hronisti un rakstnieki vēlākajos gadsimtos:
"Ja Jēzus nenomira tai nolādētajā krustā, uz kurieni viņš devās? Viņa dzīves gājums pēc krustā sišanas kļuvis par mīklu. Baznīca pasaulei stāsta, ka Kristus pacēlies debesīs. Mūsdienās arvien vairāk cilvēku sliecas domāt, ka augšāmcelšanās ir neiespējama. Jēzus bija cilvēks un kā cilvēkam bija arī kaut kur jāmirst. Ja viņš tiešām nomira Jeruzalemē, kur ir viņa kaps?
Ir teikts, ka pēc krustā sišanas viņš tikās ar saviem skolniekiem, ēda kopā ar viņiem un rādīja savas brūces. Jēzus jau agrāk bija vēstījis, ka dosies meklēt austrumos izkaisītās izraēļu ciltis. Šai sakarā saviem mācekļiem viņš pateica skaidri un nepārprotami, ka: "Man ir arī citas avis, kas nav no šīs sētas, un tās Man jāatved: un viņi izdzirdēs Manu balsi".
Jēzus turēja lielā noslēpumā sava uzdevuma mērķi, to viņš neizstāstīja pat saviem skolniekiem.
Kā izrādījās, Jēzum izdevās aiziet dzīvam uz Austrumiem, un Pāvils kontaktējās ar Jēzu Damaskā ap 35. gadu. Romieši sūtīja Pāvilu, lai tas notvertu Jēzu un sarīkotu otrreizēju krustā sišanu. Tiek vēstīts, ka Kristum bija uzticams māceklis Ananija, kas pēc Kristus gribas tikās ar Pāvilu. Šis notikums ierakstīts Apustuļu darbos (9:1-18)." Vai tā ir iztēle, dezinformācija jeb reāla notikuma atainojums, - par to mēs tagad galvu nelauzīsim, bet iepazīsimies ar citu vēstures pētnieku izteikumiem šai un turpmākajā sakarā.
Jēzus dzīvoja Ananijas mājā periodā, kad tikās ar Pāvilu. Apmēram pusotru gadu vēlāk jūdi uz Damasku sūtīja komisiju ar mērķi uzmeklēt Jēzu, un viņš pameta šo vietu un devās uz Babilonu. Par savu pēcteci viņš nozīmēja Jēkabu. Ap šo laiku arī Toms bija saņēmis uzdevumu doties uz Parsiju un Indiju. Jēzus, dodamies pa ceļu, ko reiz savā dzīvē jau bija veicis, jutās visnotaļ drošs, tiklīdz sasniedza Parsiju, kas atradās ārpus Romas aizsniedzamības robežām. Parsu impērija pletās no Antiohijas un Palmīras rietumos līdz Kabulai austrumos, un no Kaspijas jūras ziemeļos līdz Arābijas jūrai dienvidos.
No Damaskas viņš devās uz Nazībiju, kur atradās izdzīto jūdu kolonija. Šai vietā sastapās daudzi karavānu ceļi un te varēja satikt daudzu nāciju tirgoņus. Jēzus centās sevi neatklāt un šeit kļuva pazīstams kā Juzu-Assaf. Mirs Khvands savā darbā "Rauzat-us-Safa", kas sarakstīts persiešu valodā, Jēzus ceļojumu uz Nazībiju aprakstījis šādi: "Hazrata Issu sauca par Mesiju, jo viņš bija dižens ceļotājs. Viņš nēsāja vilnas šalli uz galvas un tinās vilnas apmetnī. Viņš arī turēja rokās spieķi un ceļoja no valsts uz valsti, neatklājot sevi. Savu ceļojumu laikā viņš ēda augļus un dārzeņus. Viņš ceļoja ar kājām, kamēr viņa pavadoņi priekš viņa iegādājās zirgu. Galu galā viņš ieradās Nazībijā, ko tolaik dēvēja par Nasibainu. Mīklains stāsts par viņu un viņa māti Mariju izplatījās pa visu pilsētu. Tā rezultātā viņš tika izsaukts pie pārvaldnieka, kurš viņu pieņēma ar pilnu goda izrādīšanu un cieņu. Viņi visi kļuva par viņa mācekļiem". Jāpiemin, ka šai darbā aprakstītas arī briesmas, kas Jēzum radās skauģu darbības rezultātā. Pierādījums agrīnajai (vajāšanu laika) kristietībai šajā apvidū ir uzraksts uz kāda kapa: "Es redzēju Sīrijas tuksnesi, un visas pilsētas, pat Nazībiju, pārejot Eifratu. Visur es atradu cilvēkus, ar kuriem man bija kopīgas sarunu tēmas".
Tā kā Nazībija pēkšņi kļuva bīstama Jēzum, pienāca laiks doties tālāk. Viņš atnāca līdz Mosulai, tad Babilonai, Ūrai, un no turienes uz Haraksu. Tā bija galvenā osta, kur kuģi nogādāja preces no Indijas un Tālajiem Austrumiem. Jēzus varēja turpināt ceļu pa jūru, bet tā vietā viņš iegāja Persijā.
Tur viņš daudz sprediķoja, un vienkāršā tauta it visur viņu laipni gaidīja. Tomēr reiz Jēzu aizturēja kāds augsts garīdznieks un jautāja, vai viņš sludina par kādu jaunu dievu, kā arī piekodināja nesēt šaubas zoroastriešu sirdīs. Persijā tika uzskatīts, ka tikai Zoroastram piederēja privilēģija uzturēt saikni ar Augstāko Būtību. Uz to Jēzus atbildēja: "Es nerunāju par jaunu Dievu, bet par mūsu Debesu Tēvu, Kurš bija pirms laika sākuma un kurš pastāvēs pēc visu lietu izbeigšanās. Tieši par Viņu es runāju ar ļaudīm, kas līdzīgi maziem bērniem, kuri nespēj apjēgt Dievu savas vienkāršās spriešanas dēļ un nespēj apjaust Viņa dievišķo un garīgo lielumu".
Cits svarīgs vēsturisks avots persiešu valodā ir sacerējums "Kamal-ud-Din", ko sarakstīja vēsturnieks šeihs al-Said-us-Saddiks (dzīvojis līdz 912.gadam). Šo grāmatu austrumu pētnieki augsti vērtē un pirmoreiz šī grāmata tika publicēta Irānā 1881. gadā, ko vāciski iztulkoja profesors Millers Heidelbergas universitātē. Šeihs al-Said-us-Saddiks bija zinātnieks no Horasanas un liels ceļotājs. Viņš materiālus šai un citām savām grāmatām galvenokārt savāca no hinduistu avotiem. Grāmatā minēti Juzu-Asafas ceļojumi uz Šolabetu jeb Ceilonu, kā arī citām vietām. Tie [ceļojumi] noslēdzas Kašmirā. Šajā grāmatā tiek piedāvātas viņa pamācības un līdzības ar lielu skaitu analoģijām no evanģēlijiem.
Par turpmākajiem Jēzus ceļiem, kā arī par viņa ceļabiedriem nav pieejamu liecību. Tās ir dažādas vietas Vidusāzijā un Afganistānā. Visticamāk, Jēzus virzījās pa maršrutu Nišapura - Buhāra - Samarkanda - Kašgara.
Saskaņā ar Nikolaju Rērihu, iespējamais Marijas Magdalēnas kaps ir apmēram 10 km no Kašgaras.* Savukārt jaunāko laiku aizrautīgākā pētniece ar žurnālistes diplomu Suzanna Olsone detalizēti izpētījusi versiju par Marijas kapa vietu pie Ravalpindi, kur ilgu laiku jau atrodas militārais postenis, un šobrīd uzcelta liela TV antena.**
"Trīs gāja ar Kungu visu laiku. Marija, viņa māte, un viņa māsa, un Magdalēna - tā, kuru dēvēja par viņa pavadoni. Jo Marija - viņa māsa, un viņa māte, un viņa pavadone" (Filipa ev.). Jaunava Marija, ko kristieši ļoti pielūdz, bija kopā ar Jēzu viņa ceļā uz Austrumiem. Acīmredzot viņa bija kopā ar Jēzu arī Taksilā. Drīz pēc tam, kad kušani iebruka šajā reģionā, viņiem nācās slēpties kalnos. Jaunava Marija šī pārgājiena laikā nomira un tika apglabāta vietā, ko tagad sauc par Mari. Kopš 1875. gada nosaukuma rakstība nedaudz mainīta un tagad lasāma kā Marri (Murree). Kapu sauc Mai-Mari-de-Asthan jeb "jaunavas Marijas kaps".
Mumtazs Ahmads Farukhs, kurš veicis Marijas kapa vietas izpēti, saka sekojošo: "Marija piederēja pie izraēļu priesteru kārtas. Saskaņā ar izcelsmi, viņas kapavietai bija jāatrodas augstākā vietā - piemēram, Marijas pakalns. Vietējā leģendas vēsta, ka šis ir mātes Marijas kaps un šī vieta ir gan musulmaņu, gan hinduistu svētceļojumu vieta. Ticīgie šeit ziedo un lej māla traukos eļļu aizdedzināšanai.
1898. gadā garnizona inženieris pavēlēja šo kapu iznīcināt, lai tur uzceltu sargtorni, taču neilgi pēc tam gāja bojā ceļa negadījumā. Vietējie šādu iznākumu saistīja ar viņa ļaunajiem nodomiem. Kopš tā laika neviens vairs nav mēģinājis bojāt kapu un to arī šodien rotā memoriālie karodziņi. Marri ir idilliska kūrortpilsētiņa un atrodas 70 km attālumā no Taksilas. Kad Jēzus šeit uzturējās, Marijai varēja būt vismaz 70 gadu. Kaps ir orientēts rietumu-austrumu virzienā pēc jūdu tradīcijām. Tas atrodas aiz pilsētas robežām tieši Pindi robežpunktā, tādēļ tam pieeja liegta sakarā ar tuvo Kašmiras robežu. Jēzus laikā vietējie iedzīvotāji šeit piekopa hinduismu, un šeit nav indiešu kapavietu, jo viņi savus mirušos kremē, bet pelnus izkaisa. Kad šo reģionu XII gs. sagrāba musulmaņi, visus "neticīgo" pieminekļus iznīcināja. Tomēr Marijas kapu saglabāja - iespējams tādēļ, ka viņa bija viena no "Rakstu perso¬nā¬žiem", ko islams godina.

Šobrīd ļoti daudz Austrumzemju dārgumu glabājas Rietumvalstu muzejos, tādēļ arvien grūtāk atrodamas liecības tieši vēsturiskajās vietās. Kultūras un vēstures liecību izvazāšana izraisa vēl kādu ļoti bīstamu un nopietnu parādību. Tā, piemēram, 1907. gadā Aurels Steins no Anglijas izzaga tūkstošiem rokrakstu un dokumentu no Tun-Huaņas alām. Šie rokraksti tikuši pierakstīti, pielietojot dažus semītu alfabētus. Nešaubīgi, ka daži no aramiešu valodā rakstītajiem dokumentiem saturēja ziņas par Jēzu. Steins ar nolūku šo informāciju noslēpa par labu baznīcai. Viņš paziņoja, ka šie dokumenti satur Mani pamācības, kas pēc būtības ir ļīdzīgi Jēzus mācībai. Šis paziņojums, kas patiesībai atbilda tikai daļēji, kalpoja kā brīdinājums baznīcai, kura pēc tam sāka veidot īpašas misijas un sūtīt ekspedīcijas, kuru uzdevums bija atrast ar Jēzu saistītus dokumentus, ar mērķi tos likvidēt. Tādējādi daudz ļoti vērtīgas informācijas tika iznīcināts.
(Fragments no profesora Fidas Hassnaina (bij. arheoloģijas departamenta direktors Kašmiras štatā, Indijā) grāmatas "Meklējot vēsturisko Jēzu"
Fida Hassnain "A Search for the Historical Jesus" GATEWAY BOOKS
The Hollies, Wellow, Bath BA2 8QJ, U.K., 1994.)
Mir Khwand; Rauzat-us-Safa, Vol I, p134,
Shaikh al-Said-us-Saddiq, Kamal-ud-Din, Sayyid-us-Sanad Press, Iran, 1881

* Citu versiju par Marijas kapa atrašanās vietu izvirza Bellou kungs, kurš pavadīja britu vēstniecību uz Kašgaru 1874. gadā: "Tā ir svētnīca, kas uzcelta uz Alanor Turkan kapa Artošā. To sauc par Mazar Bibi Miriam, jeb jaunavas Marijas Svētnīcu. Leģenda, kas saistās ar šo vārdu, ļoti līdzinās Allan Koa - dižā priekšteča Mogola mātes - leģendai, ko piedāvā Mir Kvands savā "Rauzat-us-Safa". Šis stāsts ir salīdzināms ar Kunga Jēzus mātes stāstu. Šo leģendu eksistēšana šajos apvidos mūsdienās ir ievērojams un interesants apstāklis. Vai tas būtu jāuzskata par iepriekš iedibinātās kristietības atzaru, grūti spriest. Tam varētu būt arī kāda saistība ar islamu.
H W Bellow, Kashmir and Kashgar, Trubner & Co, London, 1875, pp333-336.
** http://www.jesus-kashmir-tomb.com/Page2CMotherMaryGrave.html

Apustuliskā Indija

Apustuliskā Indija
Raksta kopija no portāla DRAUGIEM

Saskaņā ar Keralas štata mutisko tradīciju, apustulis Toms jeb tā sauktais Neticīgais Toms Indijā ir uzcēlis septiņas baznīcas, tādēļ vairums šī novada kristiešu arī šodien sevi dēvē ne citādi kā par Toma kristiešiem. Pētot vēsturiskās liecības un mītus par Tomu, radās ideja apmeklēt vietas, kur it kā apustulis pabijis un kristietībai pievērsis daudzus jo daudzus simtus indiešu un uzcēlis šīs septiņas baznīcas. 2007. gada decembrī grupiņa latviešu ar lidmašīnu nolaidās Kočinā - tikai 15 kilometru attālumā no vietas, ko Vatikāns pirms trim gadiem pasludināja par Vispasaules kristiešu svētvietu. Tā ir pirmā šāda svētvieta Āzijas kontinentā.


Latviešu ceļotāji Malaiattoras viesnīcas balkonā. Pirmā diena Indijā.

Jau vakarā mums ir audience pie Malaiattoras Sv.Toma baznīcas vikāra Vargēzes Njaliata. Viņš mums īsi pastāsta, par esošo situāciju Malaiattorā (tiek celta jauna baznīca un remontēta svētceļotāju uzturēšanās vieta). Viņš mums arī dod padomu, kādā secībā meklēt visas Toma baznīcas. Atvadoties saņemam arī tikko [viņa redakcijā] izdotus bukletus par Malaiattoru.

No rīta vēl tumsiņā ceļamies un dodamies uz Toma kalnu, kurā uzkāpt nemaz nebija viegli. Toties gandarījums par smago kāpienu bija patiešām liels - kā allaž pēc lielākas piepūles. Šai kalnā jau kopš 600. gada esot notikuši dažādi brīnumi, kuru dēļ tas tapis par iecienītu lūgšanu vietu. Te redzams liels apzeltīts krusts, kas ir apliecinājums senajai leģendai par tumsā uz klints zaigojošo krustu, no kura pēc pieskaršanās ar mednieka ieroci sākušas plūst asinis. Ir arī baznīca, kur ik rītu notiek mise. Kāpjot lejup, satiekam kādu vīru, kurš ir priecīgs stāstīt, ka kalnā kāpj katru rītu jau astoņus gadus un viņa ģimene visu šo laiku ir svētīta ar labklājību un veselību.
Jau lejā ciematā pretim brauc vikārs, kurš laipni apjautājas par mūsu plāniem. Atzīstos viņam, ka šodien diez vai dosimies domātajā virzienā. Izlaižot daudzos piedzīvojumus, kas arvien atgadās tālos ceļos, kā arī pārspriedumus par cilvēciskā faktora negaidīti stipro ietekmi, uzreiz dodamies uz Kollamu jeb mūsdienās Kvilonu (tās desmit dienas, ko šeit izlaižu, lai apraksta citi grupas dalībnieki - tas kopējai "bildei"; var nākt tikai par labu).

Toma celto baznīcu šeit jau XIV gs paņēmusi jūra. Toties saskrējušie jaunieši mūs cenšas aizvest uz molu, no kura var redzēt vietu jūrā, kur guļot viens pirmās baznīcas akmens. Pašu akmeni varot redzēt augustā, kad ūdens līmenis ir viszemākais. Nofotografējam tikai piemiņas vietu, kur atradusies senā baznīca, un dodamies tālāk uz Allapužu, kur tās pašas dienas pēcpusdienā paredzēts izbrauciens ar kuģīti pa tā sauktajiem bekvoteriem (backwaters) jeb Indijas Venēciju, kuras neskaitāmie kanāli veido unikālu transporta un apūdeņošanas sistēmu, kurai diez vai ir analogs kaut kur citur pasaulē (ja nu vienīgi Nīderlandē).

Nākamajā rīta izbraucam pavisam agri, jo ir paredzēts sasniegt trīs Toma baznīcas. Mums nav gandrīz nekādas nojēgas, kā visus punktus atradīsim, jo cilvēki, kuriem ceļmalās vaicājam pēc ceļa, parasti tikai domā, ka zina pareizo virzienu. Neskatoties uz maldinošajiem norādījumiem, tai dienā tikai divreiz tā nopietni aizbraucām šķērsām, kas kopumā deva aptuveni 40 liekus kilometrus.

Iebraucam Niranamā, kur dievnams tieši tobrīd strauji pildās ar baznīcēniem, jo vēl ir agrs svētdienas rīts. Blakus baznīcai ir muzejs ar ļoti, ļoti seniem priekšmetiem, starp kuriem ir arī akmens ar nevienam nesaprotamiem gravējumiem, kā arī daļas no senāko dievnamu ēkām. Niranamas baznīca ir četras reizes celta pilnīgi no jauna, kā arī pārdzīvojusi dažādas rekonstrukcijas. Tiek uzskatīts, ka arī Toma celtā baznīca atradusies turpat (lai gan tas ir nepierādīts pieņēmums).

Ceļš mūs ved gar Kaviuras templi, kura vecums iesniedzas vēl pirms VIII gs. Visas tur atrodošās figūras ir izkaltas tieši klintī (šodien tas ir valsts nozīmes kultūrvēsturiskais piemineklis. Iekšā netiekam, jo tas tiek atvērts tikai rituālu laikā. Toties veiksmīga ir iegriešanās Aranmulā, kur gatavo unikālus metāla spoguļus. Šī tehnika patlaban ir tikai divu dzimtu noslēpums - neviens cits vairs nezina sakausējuma recepti. Zināms tikai, ka tur ietilpst seši dažādi metāli. Saimniece mums parāda galvenos darba momentus (protams, izņemot liešanu), un viens spogulis kopā ar oficiālu valdības sertifikātu tiek iepakots vešanai uz Latviju.

Pēc gara pārbrauciena pa līkumotiem kalnu ceļiem nonākam vietā, ko mūsu centīgais šoferītis bija sapratis kā meklējamo. Atrodamies milzīgā apmetnē, kas pilna ar dažāda gabarīta braucamrīkiem un neskaitāmiem hinduistiem, kas atpūšas kaučukkoku pavēnī. Pēc pārdesmit minūšu atpakaļskrējiena tomēr esam uz pareizā ceļa. Dodamies tik uz priekšu. Brauktuve pamazām vien kļūst šaurāka, līkumotāka un stāvāka, līdz laimīgi apraujas grantētā laukumā mazas skaistas baznīcas priekšā. Šī ir pasaulē pirmā ekumēniskā baznīca - tā celta piecu dažādu kristīgo arhidiocēžu spēkiem. Atrodamies dziļi džungļos, un vairāku kilometru attālumā nav ne māju, ne arī cilvēku darbības, jo šeit ir dabas rezervāta teritorija - šeit pavisam reāli var sastapties ar savvaļas tīģeri vai ziloni. Mums kā sveiciens un piemiņa no džungļu faunas tiek nupat kā nomesta čūskas āda.

Mācītājs parūpējas, lai tiekam pacienāti ar tēju un cepumiem. Uzzinām, ka kādreiz Toma baznīca atradusies tur, kur mēs piebraucām vispirms. Taču hinduistiem nav diez ko paticis, ka tieši pie viņu tempļa plāno celt jaunu baznīcu, un tādējādi kristiešiem tikusi patreizējā teritorija. Savukārt mūsu šoferītis iegūst smalku instrukciju, kā pa tuvāko ceļu nokļūt Kokkamangalamā (ko nesekmīgi centāmies atrast jau no paša rīta). Par cik priekšā vēl liels ceļa gabals, apstājamies Kotajamā, lai paēstu vakariņas. Rezultātā atlikušais brauciens notiek jau pa tumsu.
Iespējams, ka Kokkamangalamas baznīcas apmeklējums atmiņā paliks tieši ar rāmo vakara mieru, ko tur izbaudījām. Baznīcas kalpotāji ieslēdza gandrīz visas iespējamās gaismas gan baznīcā, gan ārpus tās. ...šeit pēc pāris gadiem plānots uzcelt jaunu baznīcu. Protams, mēs atsaucamies tradicionālajam aicinājumam ziedot kādu naudiņu celtniecībai.

Kopš 1994. gada arī šeit ir daļiņa no apustuļa Toma pīšļiem (tos atgādāja pāvests Jānis Pāvils II). Tieši uz Kokkamangalamu ierodas jo daudzi, kam nepieciešama veiksme darbam ārzemēs - un viņi, protams, saņem svētību, jo pats Toms taču arī veica brīnumainu un piedzīvojumiem pilnu ceļojumu. Ārpusē ir ierīkota skaista Lurdas grota un gandrīz grantētā celiņa galā pie lagūnas atrodas liels granīta krusts. Pa āra kāpnēm gar baznīcas galu uzkāpjam muzejā, kur atrodam vēdekļpalmu lapu grāmatas ar visu glabājamo futlāri, glītu zemu soliņu, kam virsa pīta no kokosa šķiedras, kā arī citas senas lietas.

Ne tik vēlu vakarā esam Kočinas fortā. Laba pusstunda paiet, līdz sameklējam mūsu kompānijai piemērotu viesnīcu. No rīta jau savlaicīgi esam gatavi savam pēdējam piedzīvojumam - ar prāmi jātiek pāri mazam šaurumam un tad ceļš turpināsies ar sabiedriskajiem autobusiem. Vispirms nokļūstam Paraurā, kur pretim jaunajai baznīcai atrodas skola, un mēs nokļūstam īstā indiešu bērnu aplenkumā. Vēlāk baznīcā vērojam, cik sirsnīgi un godbijīgi skolnieces nāk paklanīties un nolūgties pie Jaunavas Marijas statujas. Mums tiek parādīta sena hindu tempļa siena, kurai piekļāvusies baznīca. Tieši šeit pēc nostāstiem risinājušies ļoti zīmīgi notikumi un apustulis Toms veicis vairākus brīnumus, kā rezultātā kristietībai pievērsti jo daudzi hinduisti. Zināms, ka senatnē šeit atradusies ievērojama bramīnu apmetne. Kopš zināma laika mērķtiecīgi tiek izplatīta versija, ka vairāki bramīni pieņēmuši Toma sludināto mācību, un tas vēlāk atviegloja kristietības izplatību šai reģionā. Baznīcas darbinieks (kura statuss palika noslēpums) mums palīdzēja nokļūt atpakaļ uz autoostu, no kurienes pēc ilgākas gaidīšanas aizvadīja līdz taksometru stāvvietai un izstāstīja vadītājam, ko vēlamies atrast. Tajā dienā streikoja privātā sektora autobusu šoferi, tādēļ gabaliņu līdz Kodungalurai nācās braukt ar taksometru, jo rikšas Paraurā todien prasīja divreiz vairāk rūpiju kā parasti.

Pēc vairākkārtējas ceļa prasīšanas nonākam uz traki līkumota un bedraina ceļa, taču pēc laiciņa pēkšņi izbraucam neparasti glītā teritorijā. Šeit ir vieta, kur Toms pirmo reizi esot izkāpis uz Indijas zemes. Kādreiz šeit atradās Indijas nozīmīgākā osta, un no šejienes sākās svarīgi tranzīta ceļi. Te viņš kopā ar paša jaunpievērstajiem ticības brāļiem esot guvis dziļu reliģiozu pieredzi, kas kalpojis kā pamudinājums baznīcu celšanai. Saistībā ar to Vatikāns 1953. gadā no Ortonas Itālijā uz šejieni atgādāja Toma labās plaukstas kaulu, tā atzīmējot 19 gadsimtus kopš apustuļa ierašanās Indijā.
Mums vēl atliek sasniegt vēl tikai vienu Toma baznīcu. Veicamais attālums ir apmēram 70 km. Laimējas trāpīt autobusā, kur vispirms kļūstam mazliet kurli no neticami skaļās taures. Kad autobuss ir tā īsti ieskrējies, konduktors mūs iepriecina, ka ar šo neprātīgi joņojošo un zvalstīgo monstru tiksim nogādāti akurāt 1 km no vajadzīgās vietas. Kāpjot laukā viņš pat norāda virzienu, kur atrodas Palauras baznīca.

Savulaik Toms ieradās Palaurā ar nolūku sludināt šeit dzīvojošajiem ebrejiem. Toreiz šeit atradās Nambudiri bramīnu citadele - 200 metru atstatumā no baznīcas atrodas senais hinduistu templis, kam blakus ebreju sinagogas drupas. Nezināmā veidā Toms prata izkonkurēt bramīnus. Kad viņi templi pameta, tas pārveidots par baznīcu. Lielās ūdenstvertnes pie austrumu un rietumu vārtiem vēl liecina par senā tempļa krāšņumu. Portugāļu laikā vecajai baznīcai apkārt apbūvēja jaunu, tādējādi šī ir patiesi vienīgā, par kuru var teikt, ka tā atrodas vietā, kur Toms radījis pirmo celtni. Kādu laiku šeit bija arī bīskapa rezidence, taču pēc Tipu sultāna uzbrukumiem šis svarīgais kristiešu centrs panīcis.

Atgādinājums: visi apgalvojumi par apustuļa Toma reālu klātbūtni Indijā ir kristiešu misionāru inspirēti un propagandēti; Indijas sabiedrībā dati par Toma darbībām vēl arvien ir karstu diskusiju objekts.

Kad top piemiņas foto, saule jau grimst aiz kokospalmu galotnēm. Fonā stāv pasaulē vislielākā Toma figūra. Mēs paši - uz viņa kuģīša kopijas klāja. Pārņem mazliet savāda sajūta, jo sen plānotais ceļojums pēkšņi ir galā. Negribas doties prom... bet arī uzkavēties nav jēgas - turklāt mūs gaida rikšas. Protams, varētu vēl uzrakstīt, cik nervozs bija atpakaļceļš, bet stāsts šoreiz nav par parastajām grūtībām.

Nobeigumā tikai daži vārdi par apgabalu, kurā viesojāmies. Keralas štatu izveidoja 1956. gadā, apvienojot bagātos Kočinas, Travankoras un Malabaras štatus. Tagad tie ir aptuveni 550 km ziemeļu-dienvidu virzienā un līdz 120 km visplatākajā vietā austrumu-rietumu virzienā. Šeit starp Rietumu Gatu kalnu grēdu un Arābu jūru var baudīt skaistas tropiskās ainavas, ko veido vairāk kā 40 upes un neskaitāmi strauti un kanāli, ko ikgadus piepilda musonu atnestie lieti.
Gadsimtos izveidojies, ka Keralā arvien ir salīdzinoši augstāks izglītības līmenis kā vidēji valstī, tādēļ šeit mūsdienās ir stipras arodbiedrības un "zaļo" kustība, kas novedis pie tā, ka Keralai grūti saņemt ārzemju investīcijas, jo strādnieki ir stipri politizēti. Mēs bijām liecinieki divām skaļām demonstrācijām. Bezdarba dēļ daudzi dodas peļņā uz arābu līča valstīm, bet iegūtos līdzekļus iegulda, pārsvarā ceļot savās dzimtajās vietās jaunas glītas savrupmājas.

Keralā atrodami 90 procenti no visām pasaules garšvielām, un tā ir bijusi nopietns Romas impērijas tirdzniecības partneris jau pirms mūsu ēras. Bijām ekskursijā uz ajurvēdisko plantāciju, kur galaprodukts ir pārdošanai sagatavoti medicīnas preparāti. Šeit visu nepieciešamo izaudzē, izžāvē, smalcina un samaļ, un laboratorijā veic visas citas nepieciešamās darbības, lai iegūtu unikālas zāles pat tādu saslimšanu ārstēšanai, kas pie mums tiek uzskatītas par nedziedināmām.
Šeit arī raksts būtu jābeidz. Indija ir liela un daudzveidīga, tādēļ nav iespējams pat simts stāstniekiem izstāstīt Indiju - tā katram ir "jāpagaršo” pašam. Zinot, ka mēs katrs esam ar atšķirīgām interesēm, šoreiz pavēstīju galvenokārt tikai par apustuļa Toma baznīcām, cerot, ka šīs ziņas kādam kādreiz noderēs.

Papildu informāciju iegūsiet, paviesojoties attēlu galerijā "Draugos”, kā arī apskatot šo albumu.

----------------------------