Fināls pētījumam par apustuli Tomu
Pētot leģendārā apustuļa Toma mīklu, izmantoju avotus, kas vēsturnieku vidū līdz šim bijuši atzīti kā lietošanai derīgi un allaž kalpojuši kā atbalsta punkti vienas vai otras idejas attīstīšanai un pamatošanai. Meklējot tiešas liecības vai norādes, nācās iedziļināties visdažādākajos tekstos, kas pirmajā acu uzmetienā nekādi nesaistās ar tēmu, taču ļauj paskatīties uz aplūkojamo jautājumu no cita punkta.
Rezultātā esmu nonācis pie secinājuma, ka nav neviena tāda fakta, ko droši varētu izmantot kā apstiprinājumu reālai apustuļa Toma, Jēzus mācekļa eksistencei. Pieņemot kā ticamu vienu datu kopumu, tas nonāk pretrunā kādam citam. Tādēļ vēlos uzsvērt, ka šajā blogā līdz 2008.g.12. oktobrim ievietotie materiāli nesatur neko, kas kādam varētu noderēt apustuļa Toma patiesās dzīves apstiprināšanai. Gluži otrādi - ir jāsecina, ka atsauces, ko visdažādākie autori izmanto, lai pierādītu pirms 2000. gadiem dzīvojuša Jēzus mācekļa Toma eksistenci, neiztur kritiku.
No tā izriet sekojoša doma: persona, ko mēģina uzdot par apustuli Tomu, iespējams, nekad nav dzīvojusi un ir izdomāta vai arī šī persona dzīvojusi citā laikā. Jebkurā gadījumā tas norāda, ka pieejamie resursi neataino patiesību vai pat apzināti to sagroza. Kurš, kad un kā ir parūpējies par šādu un līdzīgu "vēstures faktu" rašanos? Atbildes uz šiem jautājumiem dažādās zemēs un laikos meklējuši daudzi... Īss materiāls par kādu no viņiem ir šeit.
-------------------------
Nopietns ieteikums kādas ticības propagandistiem vai [citas] noliedzējiem. Par cik vārdam "ticība" pamatā ir sakne "tic", tas norāda tikai uz ticējumu un pārliecības kopumu. Lai arī cik mums ļoti gribētos, tas nav vienāds ar jēdzienu "patiesība" vai vismaz "fakts". Tādēļ ikreiz, kad rodas vēlēšanās ar karstu sirdi sludināt, vajadzētu iesākt ar vārdiem: "tiek uzskatīts...", "tradīcija vēsta...", "tie vai tie ir pārliecināti..." utml. Jo nav pārliecinošu faktu par vienas vai otras reliģijas izcelšanos, par viena vai otra pestītāja reālu eksistenci... Runājot par kristīgās baznīcas propagandēto ideoloģiju, jāsaka - grūti uz šīs zemeslodes būtu atrast vairāk izdomājumu, melu un falsifikāciju.
Mēs katrs esam dabas daļa... dzirksts no kopīgā Kosmiskā saprāta... Novēlu katram noticēt savai dievišķībai un vienkārši ļaut tai izpausties ikdienas domās un darbos. Priesteris Mario Macoleni, kurš kādu laiku Vatikānā atradās nozīmīgā amatā, neilgi pirms savas nāves man rakstīja, ka patiesību par Jēzu un visu, kas ar šo mītu saistīts, neviens nekad neuzzinās...
Rāda ziņas ar etiķeti apustulis Toms. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti apustulis Toms. Rādīt visas ziņas
29 aprīlis, 2009
23 aprīlis, 2009
Iyer Ganesh
Kristietības vēsture Indijā vēl arvien top...
Vēstures pētnieku un entuziastu vidē netārtraukti cirkulē aizdomas, ka daudzi vēstures "fakti" ir izdomāti vai sagrozīti. Šajā rakstā lasītājs var iepazīties ar hrestomātisku vēstures viltošanas piemēru, kas risinājies pavisam nesen - daļa no iesaistītajām personām vēl ir dzīvas.
Stāsts ir par indieti vārdā Ganesh Iyer, citā vārdā Ačarja Pāvils, Džons Ganešs, Pauls Ganešs utt., kurš pēc pamatizglītības iegūšanas nopietni pievērsās kristietības pētīšanai, aktīvi sludināja un kļuva par vienīgo apsūdzēto ievērojamā krāpšanā.
Tapis par neglītā notikuma centrālo personu, apsūdzēts 14 lakhu (1.4 miljonu rūpiju jeb aptuveni 28 tūkstošu ASV dolāru) izkrāpšanā no katoļu misijas, vēlāk atbrīvots, bet arvien baidīdamies no savu oponentu atriebības, Aiers nav necik runīgs, jo viņam trūkst naudas jauniem tiesas procesiem.
Ganešs Aiers nācis no mazturīgas dzimtas, bērnībā laimējies sastapt skolotāju, kurš spējīgajam zēnam iemācīja perfektu angļu valodu, kas vēlāk deva iespēju iepazīties ar vēlamajiem informācijas avotiem. Par jaunekļa aizraušanos kļuva kristietība un svētie raksti. Īsā laikā viņš kļuva slavens rakstu zinātājs un skaidrotājs - diskusijās ar mācītiem teologiem viņam bieži vien bija stiprāki argumenti. Šajā periodā viņš nomainīja savu vārdu uz Džonu Ganešu. Viņš kļuva par galveno runas vīru dažādos reliģiskos pasākumos, kuru apmeklēšanai tika norīkotas pat īpašas transporta vienības. Radinieki neko daudz neiebilda, jo šīs reliģiskās aktivitātes mājās nesa naudu un pārticību.
Sasniedzis līmeni, kad kristīgo teoloģiju Džons Ganešs pārzināja labāk par daudziem mācītājiem, kādā tikšanās reizē ap 1973.-1974. gadu viņš tika iepazīstināts ar tēvu Arulapu, Madrasas (tagad - Čennaja) arhibīskapu. Pirmos trīs mēnešus notika pārbaude. Palaikam arhibīskaps mēdza atkārtot: "Neskatoties uz to, ka esam kristieši, mums nav tādu zināšanu, kā tev. Mums kristietība jāmācās no tevis." Un palaikam deva arī naudu.
Kādu dienu viņš teica Džonam: "Tev ir ārkārtējas zināšanas. Es tagad gribu, lai tu kaut ko izdari manā labā. Man ir gadiem sens sapnis, ko tu vari piepildīt. Tas būtu arī lielisks pakalpojums kristietībai."
- Kas man jādara?
- Kristietība Indijā ir kopš pirmsākumiem. Bet ir radies iespaids, ka visas ziņas par to mēs saņemam no ārzemniekiem. Es vēlos pierādīt pasaulei, ka daudz agrīnās kristietības pierādījumu ir tepat Indijā. Es neesmu ieinteresēts šos pētījumus izplatīt starp indiešiem, bet vēlos, lai to pieņem rietumnieki. Vēlos, lai tu kaut ko dari šai sakarā.
Arhibīskaps stāstīja, ka viņš ir sarakstījis grāmatu tamilu valodā "Perinba Villakku", kurā izvirza teoriju, ka Tiruvalluvars bijis kristietis. (Vēlāk Džons atklāja, ka minētā grāmata nepieprasīta guļ plauktos daudzviet Indijā.) Arulapa vēlējās, lai Džons Ganešs veic darbu ap šīs grāmatas materiāliem. Lai gan lielais indiešu dzejnieks Tiruvalluvars un evanģēliskais apustulis Toms dzīvojuši dažādos laikos, arhibīskaps izteica vēlēšanos, lai Džons atrod pierādījumus tam, ka abi personāži ir tikušies, kam sekojusi Tiruvalluvara pievēršana kristietībai, ko veicis apustulis. Viņš iedrošināja Džonu, sacīdams, ka veiksmes gadījumā viņi abi kļūs slaveni un nopelnīs kaudzi naudas.
- Man bija ļaunas priekšnojautas par visu šo projektu, jo es labi zināju, ka Indijā nav senu kristiešu dokumentu vai pieminekļu. Ir daži materiāli par apustuļa Toma ierašanos Indijā. Bet vēl arvien nav pierādīts, ka šajos dokumentos minētā persona ir apustulis Toms vai kāds no viņa mācekļiem. Pirms pārdesmit gadiem kādās svinībās Keralas štatā mūsu toreizējais premjers Džavaharlars Neru, jautāja klātesošajiem priesteriem: "Vai tās patiešām ir taisnība, ka apustulis Toms bijis Indijā? Neviens no garīdzniekiem viņam neatbildēja, tikai smaidīja. Viņi nespēja atbildēt tādēļ, ka nav pierādījumu...
- Kad to visu pateicu arhibīskapam, viņš sacīja: ja tas ir tā, tad mums ir jādabū pierādījumi, kas apstiprina mūsu viedokli. Tādi kā, piemēram, raksti uz palmu lapu zariem, vara plākšņu gravējumi utt. Man šis plāns nepavisam nepatika. Bet man vajadzēja naudu, un viņš to man apsolīja. Un tā es paliku kopā ar viņu.
Arhibīskapa rīcības plāns
- Arulapa visu bija izplānojis detalizēti. Tas bija vienkārši bet atjautīgi - vienkārši spīdoši, ja nebūtu tik perversi. Man bija jāsagriež nevienādās strēmelēs brūns papīrs, imitējot senus palmu zaru tīstokļus. Pēc tam uz šīm strēmlēm rakstīju visu, ko viņš man lika. Es iemācījos rakstīt arī ķeburus, kas līdzinājās senam rakstam, bet nebija atšifrējami. No pagātnes aizguvām arī valodas stilu. Darbietilpīgi un sarežģīti.
- Brūnās papīra strēmeles tika līmētas uz kartona un fotografētas. Fotogrāfijas izskatījās gluži kā seno laiku palmu zaru tīstokļi. Arhibīskaps bija iecerējis to visu nodot cilvēkiem, kam ar šo lietu nebija nekāda sakara. Tas bija šaubīgi. Bet draugs Santjago, kurš darbojās kādā bankā, mani drošināja doties tālāk un darboties, atsaucoties uz arhibīskapa lūgumu.
- Es izgatavoju vairākas līdzīgas fotogrāfijas. Simtus, tūkstošus. Veselas daļas no "Tirukkural" tika sarakstītas šādā veidā un piebārstītas ar kristīgiem vārdiem. Viņš deva man naudu tēriņiem. Piecus tūkstošus (rūpiju). Četrus tūkstošus. Desmit tūkstošus Viss, kas atstāts, varu paturēt sev un justies ērti. Nauda, viņš sacīja, nāk no ārzemēm. Tas bija manu pētījumu specifiskajām vajadzībām.
Pieaugošā tuvība
- Es informēju arhibīskapu, ka esmu precēts cilvēks, kam vajadzīga nauda, bet nevēlos būt iejaukts nelegālās lietās. Sacīju, ka manai ģimenei nevajadzētu šai sakarā ciest.
Allaž, kad runāju par savām aizdomām, arhibīskaps mani drošināja: "Nebēdā. Es būšu tev blakus. Ne valdība, ne policija neko tev nenodarīs. Un šajā diocēzē neviens nerīkosies pretēji manai gribai." To viņš tika atkārtojis vairākas reizes, turot manas plaukstas savējās. Viņš mēdza konsultēt mani arī par citām lietām. Kā viņš izteicās, es viņam esot kā Jēzum Pāvils. Viņš sāka mani citiem stādīt priekšā kā Ačarja Pāvils. Viņš man pateica, ka visi ir informēti par to, ka pētījumus par Tiruvalluvaru un apustuli Tomu veicis Ačarja Pāvils, bakalaurs jeb brahmačarja. Viņš lūdza, lai es visu priekšā izliekos par Pāvilu. Un iedeva pietiekoši naudas, lai ģimene justos laimīgi.
Māju Srirangamā Ačarja Pāvils nopirka par arhibīskapa doto naudu. Tika iegādātās arī rotas lietas sievai un divām meitām. Tajā laikā tika lietota arī automašīna Ambassador. Piedevām, viņš saņēma arī lietošanā automašīnu, ko bija lietojis pats arhibīskaps. Par to nekas nebija jāmaksā, lai arī arhibīskaps tika rādījis dokumentus, kur figurējusi pārdošanas cena Rs25.000.
Arhibīskapa pastāvīgais refrēns bija: "Tev ir viss, ko vēlies. Bet piepildi manas dzīves misiju. Tev nebūs problēmu." Saskaņas uzturēšanai ar arhibīskapu šī stāsta varonis saņēma apmēram 14 lakhus rūpiju.
Pirmais signāls par gaidāmajām nepatikšanām bija arhibīskapa palīgu sūtītā vēstule policijai par to, ka Pauls Ačarja pārāk bieži uzturas lepnā viesnīcā, bet rēķinus apmaksāt uzņemas tēvs Arulapa. Taču arhibīskaps atkal nodemonstrēja, ka viņa autoritāte ir nesagraujama - viņš Ačarja Pāvilam nosūtīja no policijas ierēdņiem atdabūtās sūdzību vēstules kā pierādījumu, ka bailēm nav pamata.
Ceļojums uz Vatikānu
1977. gadā arhibīskaps Arulapa kopā ar Ačarja Pāvilu devās uz Romu, uz Vatikānu. Ačarja tika stādīts priekšā pāvestam kā izcils pētnieks, kurš veicis milzīgu darbu, lai atrastu kristieetības saknes Indijā. Arhibīskaps pāvestam parādīja dažas kopijas no "dokumentālajiem pierādījumiem", ko viņa pētnieks bija atklājis.
- Ļaujiet man pastāstīt vienu lietu. Pāvests nelikās iespaidots. Lai gan viņš visu laiku atkārtoja "ļoti labi, ļoti labi", pāvests paņēma rokā fotogrāfijas, uzmeta ašu skatienu un tad vienkārši ļāva tām nokrist zemē. Viņš par tām neuztraucās. Viņš neklausījās arī tajā, ko sacīja arhibīskaps. Bet viņš bija ļoti laipns pret mani. Neskatoties uz to, ka vairākas augstas valsts amatpersonas gaidīja audienci pie pāvesta, viņš ar mani pavadīja kopā apmēram 20 minūtes.
Kā tas viss galu galā beidzās
- Pēc Vatikāna mēs apceļojām dažādas vietas Eiropā un pēc tam atgriezāmies Indijā. Es devos tieši uz savām mājām Srirangamā. Vairākas dienas man nebija ziņu no arhibīskapa un es šķērsoju Madrasu, lai sastaptu viņu. Arulapa man pavēstīja, ka prombūtnes laikā lietas pavērsušās uz slikto pusi. Kāds ir policijai iesniedzis sūdzību. Bet neesot pamata uztraukumam. Ja lieta nonāks tiesā, arhibīskapam pietiks pateikt vārdu un sūdzība tiks izsviesta. Neskatoties uz to, biju ļoti norūpējies.
Nekavējoties ieradās policija. Policisti ieņēma māju un visu pārmeklēja. Tika paņemti visi dokumenti un vēstules, kas attiecās uz lietu. Mani arestēja un paturēja apcietinājumā. Tika arestēti banku konti un nppratināti ģimenes locekļi. Man tika izvirzītas apsūdzības krāpšanā un viltošanā. Tika ierosināta lieta par vārda un pases viltošanu. Pasē bija mans vārds Ačarja Pāvils, ko deva arhibīskaps Arulapa. Viņš iesniegumā bija norādījis, ka mana dzīvesvieta ir Madrasas arhibīskapa rezidences pārraudzībā.
Manī neviens neklausījās. Sākotnējais spriedums bija 10 mēneši cietumā, bet to samazināja līdz 2 mēnešiem un pēc sprieduma pasludināšanas tiku atbrīvots, jo tik daudz jau biju pavadījis iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā. Daļa no kompromisa bija visu no arhibīskapa saņemto materiālo vērtību atdošana, izņemot māju un sievas dārglietas. Visvairāk mani apbēdināja arhibīskapa izturēšanās tiesas procesa laikā. Viņš ne tikai neko nedarīja manas aizstāvības labā, bet pats tiesā liecināja, ka esmu viņu piemuļķojis un izkrāpis naudu.
P.S. Arhibīskapa Arulapas versija ir šeit: http://www.hamsa.org/arulappa.htm
--------------------------------
Vēstures pētnieku un entuziastu vidē netārtraukti cirkulē aizdomas, ka daudzi vēstures "fakti" ir izdomāti vai sagrozīti. Šajā rakstā lasītājs var iepazīties ar hrestomātisku vēstures viltošanas piemēru, kas risinājies pavisam nesen - daļa no iesaistītajām personām vēl ir dzīvas.
Stāsts ir par indieti vārdā Ganesh Iyer, citā vārdā Ačarja Pāvils, Džons Ganešs, Pauls Ganešs utt., kurš pēc pamatizglītības iegūšanas nopietni pievērsās kristietības pētīšanai, aktīvi sludināja un kļuva par vienīgo apsūdzēto ievērojamā krāpšanā.
Tapis par neglītā notikuma centrālo personu, apsūdzēts 14 lakhu (1.4 miljonu rūpiju jeb aptuveni 28 tūkstošu ASV dolāru) izkrāpšanā no katoļu misijas, vēlāk atbrīvots, bet arvien baidīdamies no savu oponentu atriebības, Aiers nav necik runīgs, jo viņam trūkst naudas jauniem tiesas procesiem.
Ganešs Aiers nācis no mazturīgas dzimtas, bērnībā laimējies sastapt skolotāju, kurš spējīgajam zēnam iemācīja perfektu angļu valodu, kas vēlāk deva iespēju iepazīties ar vēlamajiem informācijas avotiem. Par jaunekļa aizraušanos kļuva kristietība un svētie raksti. Īsā laikā viņš kļuva slavens rakstu zinātājs un skaidrotājs - diskusijās ar mācītiem teologiem viņam bieži vien bija stiprāki argumenti. Šajā periodā viņš nomainīja savu vārdu uz Džonu Ganešu. Viņš kļuva par galveno runas vīru dažādos reliģiskos pasākumos, kuru apmeklēšanai tika norīkotas pat īpašas transporta vienības. Radinieki neko daudz neiebilda, jo šīs reliģiskās aktivitātes mājās nesa naudu un pārticību.
Sasniedzis līmeni, kad kristīgo teoloģiju Džons Ganešs pārzināja labāk par daudziem mācītājiem, kādā tikšanās reizē ap 1973.-1974. gadu viņš tika iepazīstināts ar tēvu Arulapu, Madrasas (tagad - Čennaja) arhibīskapu. Pirmos trīs mēnešus notika pārbaude. Palaikam arhibīskaps mēdza atkārtot: "Neskatoties uz to, ka esam kristieši, mums nav tādu zināšanu, kā tev. Mums kristietība jāmācās no tevis." Un palaikam deva arī naudu.
Kādu dienu viņš teica Džonam: "Tev ir ārkārtējas zināšanas. Es tagad gribu, lai tu kaut ko izdari manā labā. Man ir gadiem sens sapnis, ko tu vari piepildīt. Tas būtu arī lielisks pakalpojums kristietībai."
- Kas man jādara?
- Kristietība Indijā ir kopš pirmsākumiem. Bet ir radies iespaids, ka visas ziņas par to mēs saņemam no ārzemniekiem. Es vēlos pierādīt pasaulei, ka daudz agrīnās kristietības pierādījumu ir tepat Indijā. Es neesmu ieinteresēts šos pētījumus izplatīt starp indiešiem, bet vēlos, lai to pieņem rietumnieki. Vēlos, lai tu kaut ko dari šai sakarā.
Arhibīskaps stāstīja, ka viņš ir sarakstījis grāmatu tamilu valodā "Perinba Villakku", kurā izvirza teoriju, ka Tiruvalluvars bijis kristietis. (Vēlāk Džons atklāja, ka minētā grāmata nepieprasīta guļ plauktos daudzviet Indijā.) Arulapa vēlējās, lai Džons Ganešs veic darbu ap šīs grāmatas materiāliem. Lai gan lielais indiešu dzejnieks Tiruvalluvars un evanģēliskais apustulis Toms dzīvojuši dažādos laikos, arhibīskaps izteica vēlēšanos, lai Džons atrod pierādījumus tam, ka abi personāži ir tikušies, kam sekojusi Tiruvalluvara pievēršana kristietībai, ko veicis apustulis. Viņš iedrošināja Džonu, sacīdams, ka veiksmes gadījumā viņi abi kļūs slaveni un nopelnīs kaudzi naudas.
- Man bija ļaunas priekšnojautas par visu šo projektu, jo es labi zināju, ka Indijā nav senu kristiešu dokumentu vai pieminekļu. Ir daži materiāli par apustuļa Toma ierašanos Indijā. Bet vēl arvien nav pierādīts, ka šajos dokumentos minētā persona ir apustulis Toms vai kāds no viņa mācekļiem. Pirms pārdesmit gadiem kādās svinībās Keralas štatā mūsu toreizējais premjers Džavaharlars Neru, jautāja klātesošajiem priesteriem: "Vai tās patiešām ir taisnība, ka apustulis Toms bijis Indijā? Neviens no garīdzniekiem viņam neatbildēja, tikai smaidīja. Viņi nespēja atbildēt tādēļ, ka nav pierādījumu...
- Kad to visu pateicu arhibīskapam, viņš sacīja: ja tas ir tā, tad mums ir jādabū pierādījumi, kas apstiprina mūsu viedokli. Tādi kā, piemēram, raksti uz palmu lapu zariem, vara plākšņu gravējumi utt. Man šis plāns nepavisam nepatika. Bet man vajadzēja naudu, un viņš to man apsolīja. Un tā es paliku kopā ar viņu.
Arhibīskapa rīcības plāns
- Arulapa visu bija izplānojis detalizēti. Tas bija vienkārši bet atjautīgi - vienkārši spīdoši, ja nebūtu tik perversi. Man bija jāsagriež nevienādās strēmelēs brūns papīrs, imitējot senus palmu zaru tīstokļus. Pēc tam uz šīm strēmlēm rakstīju visu, ko viņš man lika. Es iemācījos rakstīt arī ķeburus, kas līdzinājās senam rakstam, bet nebija atšifrējami. No pagātnes aizguvām arī valodas stilu. Darbietilpīgi un sarežģīti.
- Brūnās papīra strēmeles tika līmētas uz kartona un fotografētas. Fotogrāfijas izskatījās gluži kā seno laiku palmu zaru tīstokļi. Arhibīskaps bija iecerējis to visu nodot cilvēkiem, kam ar šo lietu nebija nekāda sakara. Tas bija šaubīgi. Bet draugs Santjago, kurš darbojās kādā bankā, mani drošināja doties tālāk un darboties, atsaucoties uz arhibīskapa lūgumu.
- Es izgatavoju vairākas līdzīgas fotogrāfijas. Simtus, tūkstošus. Veselas daļas no "Tirukkural" tika sarakstītas šādā veidā un piebārstītas ar kristīgiem vārdiem. Viņš deva man naudu tēriņiem. Piecus tūkstošus (rūpiju). Četrus tūkstošus. Desmit tūkstošus Viss, kas atstāts, varu paturēt sev un justies ērti. Nauda, viņš sacīja, nāk no ārzemēm. Tas bija manu pētījumu specifiskajām vajadzībām.
Pieaugošā tuvība
- Es informēju arhibīskapu, ka esmu precēts cilvēks, kam vajadzīga nauda, bet nevēlos būt iejaukts nelegālās lietās. Sacīju, ka manai ģimenei nevajadzētu šai sakarā ciest.
Allaž, kad runāju par savām aizdomām, arhibīskaps mani drošināja: "Nebēdā. Es būšu tev blakus. Ne valdība, ne policija neko tev nenodarīs. Un šajā diocēzē neviens nerīkosies pretēji manai gribai." To viņš tika atkārtojis vairākas reizes, turot manas plaukstas savējās. Viņš mēdza konsultēt mani arī par citām lietām. Kā viņš izteicās, es viņam esot kā Jēzum Pāvils. Viņš sāka mani citiem stādīt priekšā kā Ačarja Pāvils. Viņš man pateica, ka visi ir informēti par to, ka pētījumus par Tiruvalluvaru un apustuli Tomu veicis Ačarja Pāvils, bakalaurs jeb brahmačarja. Viņš lūdza, lai es visu priekšā izliekos par Pāvilu. Un iedeva pietiekoši naudas, lai ģimene justos laimīgi.
Māju Srirangamā Ačarja Pāvils nopirka par arhibīskapa doto naudu. Tika iegādātās arī rotas lietas sievai un divām meitām. Tajā laikā tika lietota arī automašīna Ambassador. Piedevām, viņš saņēma arī lietošanā automašīnu, ko bija lietojis pats arhibīskaps. Par to nekas nebija jāmaksā, lai arī arhibīskaps tika rādījis dokumentus, kur figurējusi pārdošanas cena Rs25.000.
Arhibīskapa pastāvīgais refrēns bija: "Tev ir viss, ko vēlies. Bet piepildi manas dzīves misiju. Tev nebūs problēmu." Saskaņas uzturēšanai ar arhibīskapu šī stāsta varonis saņēma apmēram 14 lakhus rūpiju.
Pirmais signāls par gaidāmajām nepatikšanām bija arhibīskapa palīgu sūtītā vēstule policijai par to, ka Pauls Ačarja pārāk bieži uzturas lepnā viesnīcā, bet rēķinus apmaksāt uzņemas tēvs Arulapa. Taču arhibīskaps atkal nodemonstrēja, ka viņa autoritāte ir nesagraujama - viņš Ačarja Pāvilam nosūtīja no policijas ierēdņiem atdabūtās sūdzību vēstules kā pierādījumu, ka bailēm nav pamata.
Ceļojums uz Vatikānu
1977. gadā arhibīskaps Arulapa kopā ar Ačarja Pāvilu devās uz Romu, uz Vatikānu. Ačarja tika stādīts priekšā pāvestam kā izcils pētnieks, kurš veicis milzīgu darbu, lai atrastu kristieetības saknes Indijā. Arhibīskaps pāvestam parādīja dažas kopijas no "dokumentālajiem pierādījumiem", ko viņa pētnieks bija atklājis.
- Ļaujiet man pastāstīt vienu lietu. Pāvests nelikās iespaidots. Lai gan viņš visu laiku atkārtoja "ļoti labi, ļoti labi", pāvests paņēma rokā fotogrāfijas, uzmeta ašu skatienu un tad vienkārši ļāva tām nokrist zemē. Viņš par tām neuztraucās. Viņš neklausījās arī tajā, ko sacīja arhibīskaps. Bet viņš bija ļoti laipns pret mani. Neskatoties uz to, ka vairākas augstas valsts amatpersonas gaidīja audienci pie pāvesta, viņš ar mani pavadīja kopā apmēram 20 minūtes.
Kā tas viss galu galā beidzās
- Pēc Vatikāna mēs apceļojām dažādas vietas Eiropā un pēc tam atgriezāmies Indijā. Es devos tieši uz savām mājām Srirangamā. Vairākas dienas man nebija ziņu no arhibīskapa un es šķērsoju Madrasu, lai sastaptu viņu. Arulapa man pavēstīja, ka prombūtnes laikā lietas pavērsušās uz slikto pusi. Kāds ir policijai iesniedzis sūdzību. Bet neesot pamata uztraukumam. Ja lieta nonāks tiesā, arhibīskapam pietiks pateikt vārdu un sūdzība tiks izsviesta. Neskatoties uz to, biju ļoti norūpējies.
Nekavējoties ieradās policija. Policisti ieņēma māju un visu pārmeklēja. Tika paņemti visi dokumenti un vēstules, kas attiecās uz lietu. Mani arestēja un paturēja apcietinājumā. Tika arestēti banku konti un nppratināti ģimenes locekļi. Man tika izvirzītas apsūdzības krāpšanā un viltošanā. Tika ierosināta lieta par vārda un pases viltošanu. Pasē bija mans vārds Ačarja Pāvils, ko deva arhibīskaps Arulapa. Viņš iesniegumā bija norādījis, ka mana dzīvesvieta ir Madrasas arhibīskapa rezidences pārraudzībā.
Manī neviens neklausījās. Sākotnējais spriedums bija 10 mēneši cietumā, bet to samazināja līdz 2 mēnešiem un pēc sprieduma pasludināšanas tiku atbrīvots, jo tik daudz jau biju pavadījis iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā. Daļa no kompromisa bija visu no arhibīskapa saņemto materiālo vērtību atdošana, izņemot māju un sievas dārglietas. Visvairāk mani apbēdināja arhibīskapa izturēšanās tiesas procesa laikā. Viņš ne tikai neko nedarīja manas aizstāvības labā, bet pats tiesā liecināja, ka esmu viņu piemuļķojis un izkrāpis naudu.
P.S. Arhibīskapa Arulapas versija ir šeit: http://www.hamsa.org/arulappa.htm
--------------------------------
30 aprīlis, 2008
Adaja mācības metamorfozes
Adaja mācības metamorfozes
Nav nepieciešams kaut daļēji citēt kādu no šīs leģendas nodaļām, jo tā ir pārpilna ar visdažādākajiem izdomājumiem.
Analizētas vienīgi sacerējuma vietas, kur pārrakstīšanas vai tulkošanas gaitā radušās kaut kādas izmaiņas, jo tieši tendenciozās metamorfozes ļauj ieraudzīt, kā sākotnējais darbs tika "piegriezts" atbilstoši politiskajai situācijai.
Adaja mācības pamatā ir apustuļa Adaja sprediķis, ar kuru viņš it kā uzstājies Urhas jeb Edesas iedzīvotāju priekšā. Otra dominante ir viņa pirmsnāves uzruna saviem sekotājiem. Šāda uzbūve atkārto evanģēlisko tekstu kompozīciju, kuros vispirms tiek dots Kristus sprediķis tautas priekšā, bet pēc tam norādījumi saviem mācekļiem. Tulkojot vārdu Adajs uz sīriešu valodu, iegūst 'dy. Baznīcas vēsturnieka Eisēbija tulkojums dod tdy, kas grieķu valodā nozīmē Fadejs. Saskaņā ar Adaja mācību, karali Abgaru dziedināja un kristīja Jēzus māceklis Adajs, par kuru teikts, ka viņš bijis viens no 72 apustuļiem.
Abgara leģenda, izplatoties un pārejot no sīriešu vides uz hellēnisko, mazliet izmainījās - Adaja vārds ticis nomainīts uz Fadeju. Šo jaukšanos pastiprināja arī atšķirības apustuļu uzskaitījumā kanoniskajos evanģēlijos. Visu apustuļu saraksts dots trijos sinoptiskajos evanģēlijos. Divos tas gandrīz sakrīt (Mt., MK.), bet Lk evanģēlijā ievērojami atšķiras. Šādām atšķirībām nav pārliecinoša skaidrojuma, un nav iespējams arī noskaidrot, kas bijis par iemeslu notikušajām vārdu transformācijām. Kristīgie autori jau pirmajos gadsimtos centās novērst pretrunas evanģēlijos. Tas noveda pie tā, ka, sākot no Origēna, visi rakstītāji Fadeju-Leviju no Mk. un Mt. identificēja ar Jūdu Jēkaba d. no Lk. Visi turpmākie autori Origena piedāvāto skaidrojumu pieņēma bez iebildumiem*.
Tad nāca otrs posms triju vārdu aizvietošanā ar vienu, evanģēlija Fadeju pielīdzinot sīriešu Adajam. Tas notika, pateicoties Eisēbija tulkojumam, kad viņš savā "Baznīcas vēsturē" iekļāva fragmentu no Abgara stāsta, kuru atrada Edesas arhīvos. Viņam Adajs 'dy - no sīriešu teksta parādās kā tdy grieķu variantā. Šādu pārvēršanos nevar skaidrot ar neskaidru pierakstu sīriešu dokumentā, jo šis vārds tekstā parādās ļoti bieži. To nevar skaidrot ar retu lietojumu vispār - it kā tas autoram būtu nepazīstams un tādēļ viņš ielicis tur sev vairāk zināmo un ausij tīkamāko Fadeju. Adaja vārds ārpus semītu vides parādās, piem., Nīkejas koncila dalībnieku sarakstā.
Vārdu nomaiņa veikta apzināti, jo apustulis Adajs nav minēts kanoniskajos evanģēlijos, un viņa misiju tādējādi nevar uztvert kā pietiekami ticamu; apokrifiska kļūst pat viņa personība. Saskaņā ar Eisēbiju, Abgaru kristīja apustulis Fadejs, un tas jau skan ļoti respektabli, jo Fadeja vārds minēts evanģēlijos. Sākot no IV gs. nostiprinās uzskats, ka Fadejs-Levijs, Jūda Jēkaba d. un Adajs ir viena un tā pati persona. Šī tradīcija sākas no Hieronīma, kurš komentāros par Mateja evanģēliju raksta, ka Fadejs ir tas, kuru sūtīja pie Abgara, Osroenas valdnieka, un citi viņa vārdi ir Jūda Jēkaba d. un Levijs.
Nomainot Adaja vārdu uz Fadeju, ko izdarīja Eisēbijs, izveidojās pretruna, kas grieķu variantā eksistēja līdz pat XI gs. Radās jautājums: vai Fadejs ir uzskatāms par vienu no 12 vai vienu no 72, jo abi saglabātie grieķu rokraksti dod katrs savu skaitli.
Jūda toms (sīr. yhwd fwm). fwm nozīmē dvīnis, dubultnieks. Viens no 12 apustuļiem. Toma vārda ievietošana "Apustuļa Adaja mācībā" ir interpolācija, kas bija nepieciešama, lai nogludinātu divas antagonistiskās tradīcijas, kas saistās ar Osroenas kristianizāciju, ko oficiāli atzina Abgars VIII. Tā balstījās tradīcijā, ka Edesas iedzīvotājus jaunajai ticībai pievērsa Adajs. Tomēr šo tradīciju III gs. izspieda cits uzskats - ka šeit sludināja un tika apglabāts apustulis Toms, tādējādi Edesas kristianizāciju saistot ar vienu no 12 apustuļiem, kas pieminēti kanoniskajos tekstos.
Šī nomaiņa ir Romas politikas rezultāts. Kad 216. gadā Osroena zaudēja savu neatkarību, romieši pacentās iznīdēt arī vietējās tradīcijas, kas liecināja par iepriekšējo neatkarību. Ar tādu nolūku imperators Aleksandrs Severs 232.g. edesiešiem kā piespiedu dāvanu pasniedza apustuļa Toma pīšļus, ko bija atkarojis persiešiem. Tādā veidā apustuļa Adaja kultu nomainīja Romas imperatora oficiāli iedibinātais Toma kults.
Fakts par Toma pīšļu nogādāšanu Edesā ir stipri apšaubāms, jo Aleksandra Severa karagājiens pret persiešiem bija ļoti neveiksmīgs. Viena armija, ko viņš izsūtīja pret Ardaširu (pēc nogurdinošajiem pārgājieniem pa Mīdijas kalnienēm) bija ļoti nogurusi un ar lieliem zaudējumiem bija spiesta griezties atpakaļ. Otru armiju pretinieks aplenca un pilnīgi sakāva Partijā. Divus gadus viņš (Aleksandrs) pavadīja Antiohijā, stiprinādams impērijas austrumu robežu. Savukārt, Romas impērijas hronisti A.S. karagājienu apraksta kā panākumiem bagātu.
Arī partieši no šīm kaujām bija ļoti cietuši, tādēļ neuzdrīkstējās romiešus vajāt, un Aleksandrs varēja Romā atgriezties pēc tam, kad bija Antiohijā atpūties un pienācīgi sagatavojies. Romā, pēc hronistu ziņām, imperatoram par godu tika sarīkotas lielas izpriecas un cirka izrādes. Taču neviens neraksta par apustuļa Toma pīšļu nogādāšanu uz Edesu. Iespējams, šāda versija uzradusies vēlākajos gados, par pamatu ņemot faktu, ka 216. gadā Romas imperators Karakalla iebruka Adiabenas galvaspilsētā Arbelā un izvandīja karaliskās kapenes, meklējot, kur apglabāts kāds no Aršakīdu karaļiem. Karakallas nekaunīgais karagājiens, iespējams, izdevās tādēļ, ka viņš it kā gatavojās precēt partiešu valdnieka meitu. Ieradies Mezopotāmijā kā nākamais znots, viņš pēkšņi uzbruka tiem, kas bija iznākuši viņu sveikt. Izpostījis visas pilsētas, kas gadījās ceļā, romieši ar lielu laupījumu atgriezās Sīrijā. Ziemu Antonīns pavadīja Edesā, bet 217. gadā devās uz Harranu (Karra, pilsēta Osroenas sastāvā), lai ziedotu Mēness dievam. Ceļmalā viņu nogalināja paša centurions. Šķiet, arī Karakalla nav redzējis vietu, kur atrodas Toma pīšļi...
Atgriežoties pie Aleksandra Severa "veiksmīgā" karagājiena, varam aplūkot kādas krievu pareizticīgo interneta lapas materiālu, kuru piedāvāju kā ilustrāciju radošu cilvēku bagātajai izdomai: "No Indijas apustuļa Toma pīšļi tika pārvesti uz citu vietu. (Tālāk citēti "Toma Darbi") Viens no brāļiem slepeni paņēma pīšļus un aiznesa uz Rietumiem, grieķu tekstā ir precizējums, ka tos pārcēla uz Mezopotāmiju. "Apustuļa Toma brīnumi " vietu nosaka vēl precīzāk un nosauc Edesu. Darbs "Apustuļa Toma dzīve" ģeogrāfiski un vēsturiski ir vēl skaidrāks: "Atgriežoties ar uzvaru pār persiem, imperators Aleksands Severs pieņem sīriešu vēstnešus ar lūgumiem sūtīt kādu pie Indijas augstmaņiem, kas ir ar mieru Toma pīšļus nodot Edesas iedzīvotājiem. Un notika tā, ka Toma atliekas no Indijas atgādāja sudraba urnā, kas iekārta sudraba ķēdēs". Neapšaubāma ir Efraima Sīrieša liecība, kurš teic, ka cilvēks, kurš organizēja pīšļu pārvešanu, ir Kabīns, par kuru zināms, ka viņš bija Edesas tirgonis, bieži ceļoja uz Indiju un vienā no saviem ceļojumiem viņam izdevās pazemīgi palūgt pie svētā apustuļa Toma kapenēm. Tad viņam radās doma par svēto pīšļu pārvešanu. Zinot imperatora Aleksandra uzvaras gadu (230), var noteikt pīšļu pārvešanas pirmo reizi - tas ir 230. gada 3. jūlijs."
Papildinājums teikumā - "pirmo reizi". Edesas hronikās minēts, ka 373. gadā par godu apustulim Tomam tika uzcelts un iesvētīts liels dievnams. Līdz tam laikam apustuļa mirstīgās atliekas pilsētā "ieradušas" vēl dažas reizes. Minēts 232. gads, kad pārvešanu triumfāli veicis Indijas karalis Vasudeva. Par godu šim notikumam sarakstīti "Toma darbi"... Vēl kāds avots uzrāda Efraims Sīrieša citu liecību par Toma pīšļu pārvešanu IV gadsimtā. Mēs gan jau iepriekš redzējām, ka pilnīgi "neapšaubāms" ir viņa dotais 230. gads.
Pavisam jauna ziņa ir, ka 1964. gadā, veicot Sv.Toma baznīcas atjaunošanas darbus Mosulā (tagadējās Irākas teritorijā), svētnīcas sienā atrasti pīšļi, kuri pieder apustulim Tomam un nogulējuši šeit netraucēti daudzus gadsimtus. Darbus vadīja toreizējais Mosulas arhibīskaps Mor Severious Zakka. Patlaban mums nav izdevies noskaidrot, kā Toma mirstīgās atliekas šeit nokļuvušas, jo līdz pat šai dienai katoļu baznīcai par Toma pīšļiem ir sava versija, saskaņā ar kuru (sākoties nemierīgiem laikiem) vispirms šķirstu ar atliekām nogādāja Čiosā, Grieķijā, no kurienes tie vēlāk tika aizvesti uz Ortonu Itālijā. Pēc tam, kad sākās reklāmas kampaņa par Toma klātbūtni Indijā, gabaliņi no viņa kauliem ir aizvesti dažādos virzienos - gan uz apustuļa nāves vietu Čennajā, gan uz Kodungaluru, kur viņš pirmoreiz izkāpis Indijas krastā, gan arī uz dažām vietām, kur Toms arī pats esot cēlis pirmās baznīcas.
Atsevišķs stāsts ir par Toma daudzajiem kauliem visapkārt pasaulei. Vairāki vienādi ir vienā pašā Indijā. Ir zināms kāds pusducis kaulu komplektu.
*Sinoptiskā problēma
Pirmie trīs evaņģēliji tiek dēvēti par sinoptiskajiem evaņģēlijiem. Vārds "sinoptisks" nozīmē "tāds, kas pieļauj, atspoguļo vai atzīst vienu un to pašu vai vispārpieņemtu viedokli," jo tie atspoguļo pamatā vienotu viedokli par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Šo evaņģēliju materiālu iespējams sakārtot un apskatīt paralēli, turpretī Jāņa evaņģēlijs šādai pieejai nepakļaujas.
Sinoptisko problēmu veido apstāklis, ka, detalizēti apskatot sinoptiskos evaņģēlijus tie, neskatoties uz ievērojamo līdzību, kopumā veido sarežģītu sakritību un atšķirību kompleksu. Šeit rodas dabisks jautājums: "Kādas ir trīs evaņģēliju vēsturiskās attiecības? Kā var izskaidrot to pārsteidzošo līdzību un atšķirības?" Šī problēma tiek apspriesta nu jau ilgāk kā pusotru gadsimtu un šajā laikā tai ticis veltīts plašs literatūras klāsts; taču nevarētu teikt, ka tai būtu rasts kāds patiesi izsmeļošs izskaidrojums.
25 aprīlis, 2008
Sīrijas ieguldījums apokrifos
Sīrijas ieguldījums kristīgo apokrifu korpusā
H.N.Meščerska,
filoloģijas zinātņu doktore, Sankt-Pēterburga
Apokrifu pētniekiem ir jārisina vairākas problēmas. Starp tām nopietnākā ir apokrifa oriģinālvalodas, laika un vietas noteikšana. Tas cieši saistās ar apokrifa radītāja kultūrsociālo piederību un vidi, kurā teksts eksistējis.
Ir pieņemts uzskatīt, ka grieķu valodā radītā Bizantijas literatūra spēlēja centrālo lomu visu kristīgo austrumu tautu literatūras fonda un literatūras žanru formēšanā. Tādēļ apokrifisko sacerējumu pētīšanā vienmēr tiek izmantotas to grieķiskās versijas. Austrumu versijas tiek izmantotas tikai galējas nepieciešamības gadījumos.
Agrīnie sīriešu kristīgie teksti no citiem atšķiras ar to, ka rinda apokrifisko sižetu, kuri vēlāk (caur tulkojumiem) kļuva arī par citu tautu vērtību, savu sākotnējo formu ieguva sīriešu valodā. Tam pamatā ir kultūrvēsturiski iemesli.
Pirmkārt, mazā hellēniskā sīriešu valstiņa Osroena, kurā valdīja Abgaru dinastija, II gs. beigās kristietību pasludināja par valsts reliģiju. Tādējādi jaunā ideoloģiskā situācija spieda sīriešus ne tikai tulkot nepieciešamo reliģiozo literatūru, bet arī radīt kristīgos sacerējumus dzimtajā valodā. Šai periodā vēl nebija oficiālas baznīcas dogmatikas. tas noveda pie tā, ka sīriešu kristīgā literatūra attīstījās brīvā gaisotnē un bija atvērta folkloras ietekmei.
Otrkārt, Osroenas galvaspilsētā Edesā (Urhā) ļoti agri izveidojās kristīgās izglītības sistēma. Slavenajā Edesas skolā, kas bija semītu tipa, vairāku gadsimtu garumā galvenais priekšmets bija Svēto Rakstu studēšana, Jaunās un Vecās Derības lasīšana un skaidrošana. Protams, mācīto vīru uzmanību pievērsa arī mutiskās apokrifiskās leģendas - tās tika pierakstītas, ja kāds personāžs vai gadījums bija pieminēts Bībelē.
Trešais iemesls, kādēļ sīrieši literatūras laukā kļuva tik oriģināli, bija viņu misionāriskā darbība, kas cieši saistījās ar ilglaicīgo vidutājlomu starptautiskajā tirdzniecībā teritorijās no Ķīnas līdz Francijai un no Vidusjūras līdz Indijas okeānam. Tradicionālā piespiedu daudzvalodība un komunikabilitāte sīriešiem ļāva ar lieliem panākumiem izplatīt kristietību un attiecīgo literatūru tautās, ar kuriem viņi veidoja tirdznieciskās attiecības. Starpnieka loma ir pamatā tam, ka daudzi kristīgās literatūras pieminekļi ir fiksēti tieši sīriešu valodā. Par sīriešu rakstnieku literāro darbību uzskatāmi var liecināt apustuļu darbu žanra analīze, kā, piemēram, "Apustuļa Addaja mācība", "Apustuļa Toma darbi", "Stāsts par apustuli Joanānu", "Sīmaņa Kīfas mācība Romā", "Apustuļa un evanģēlista Filipa stāsts". Tieši šie darbi kalpoja par iedvesmojošo paraugu sīriešu sludinātāju misionārismam. Tas pats sakāms, piemēram, par Jāni no Edesas un citiem vēsturniekiem IV gs., kuri aprakstīja toreizējo ticības izplatītāju aktivitātes.
"Apustuļa Addaja mācība" ir literatūras piemineklis, kurā atainojas vairākas leģendas, kas saistās ar Edesas valdnieku. Mūsdienās ir pieejams ar V-VI gs. datēts manuskripts sīriešu valodā. Sacerējuma galvenais kodols ir leģenda par Abgara un Jēzus saraksti, Literāro valodu šis motīvs ieguva, kad Osroenā nostiprinājās kristietība. Savukārt, šis stāsts kļuva par kristianizācijas procesa ideoloģisko pamatojumu. Konkrētā leģenda palīdzēja rasties virknei analoģisku vēstījumu, kas atrodami kristiešu literatūrā arī citviet. Šo vēstījumu galvenā tēma bija monarhu un viņam pakļautās tautas pievēršana jaunajai ticībai. Leģendas mutiskais variants varēja rasties Mezopotāmijas jūdu kopienās un pamazām ar to iepazinās arī citi apkārtnes iedzīvotāji.
Osroena izveidojās 132. g.p.m.ē. No 127. gada tur valdīja Abu bar Mazurs, ko uzskata par Osroenas valdnieku dinastijas aizsācēju, kas vadīja šo valsti līdz tās iekļaušanai Romas impērijas sastāvā.
H.N.Meščerska,
filoloģijas zinātņu doktore, Sankt-Pēterburga
Apokrifu pētniekiem ir jārisina vairākas problēmas. Starp tām nopietnākā ir apokrifa oriģinālvalodas, laika un vietas noteikšana. Tas cieši saistās ar apokrifa radītāja kultūrsociālo piederību un vidi, kurā teksts eksistējis.
Ir pieņemts uzskatīt, ka grieķu valodā radītā Bizantijas literatūra spēlēja centrālo lomu visu kristīgo austrumu tautu literatūras fonda un literatūras žanru formēšanā. Tādēļ apokrifisko sacerējumu pētīšanā vienmēr tiek izmantotas to grieķiskās versijas. Austrumu versijas tiek izmantotas tikai galējas nepieciešamības gadījumos.
Agrīnie sīriešu kristīgie teksti no citiem atšķiras ar to, ka rinda apokrifisko sižetu, kuri vēlāk (caur tulkojumiem) kļuva arī par citu tautu vērtību, savu sākotnējo formu ieguva sīriešu valodā. Tam pamatā ir kultūrvēsturiski iemesli.
Pirmkārt, mazā hellēniskā sīriešu valstiņa Osroena, kurā valdīja Abgaru dinastija, II gs. beigās kristietību pasludināja par valsts reliģiju. Tādējādi jaunā ideoloģiskā situācija spieda sīriešus ne tikai tulkot nepieciešamo reliģiozo literatūru, bet arī radīt kristīgos sacerējumus dzimtajā valodā. Šai periodā vēl nebija oficiālas baznīcas dogmatikas. tas noveda pie tā, ka sīriešu kristīgā literatūra attīstījās brīvā gaisotnē un bija atvērta folkloras ietekmei.
Otrkārt, Osroenas galvaspilsētā Edesā (Urhā) ļoti agri izveidojās kristīgās izglītības sistēma. Slavenajā Edesas skolā, kas bija semītu tipa, vairāku gadsimtu garumā galvenais priekšmets bija Svēto Rakstu studēšana, Jaunās un Vecās Derības lasīšana un skaidrošana. Protams, mācīto vīru uzmanību pievērsa arī mutiskās apokrifiskās leģendas - tās tika pierakstītas, ja kāds personāžs vai gadījums bija pieminēts Bībelē.
Trešais iemesls, kādēļ sīrieši literatūras laukā kļuva tik oriģināli, bija viņu misionāriskā darbība, kas cieši saistījās ar ilglaicīgo vidutājlomu starptautiskajā tirdzniecībā teritorijās no Ķīnas līdz Francijai un no Vidusjūras līdz Indijas okeānam. Tradicionālā piespiedu daudzvalodība un komunikabilitāte sīriešiem ļāva ar lieliem panākumiem izplatīt kristietību un attiecīgo literatūru tautās, ar kuriem viņi veidoja tirdznieciskās attiecības. Starpnieka loma ir pamatā tam, ka daudzi kristīgās literatūras pieminekļi ir fiksēti tieši sīriešu valodā. Par sīriešu rakstnieku literāro darbību uzskatāmi var liecināt apustuļu darbu žanra analīze, kā, piemēram, "Apustuļa Addaja mācība", "Apustuļa Toma darbi", "Stāsts par apustuli Joanānu", "Sīmaņa Kīfas mācība Romā", "Apustuļa un evanģēlista Filipa stāsts". Tieši šie darbi kalpoja par iedvesmojošo paraugu sīriešu sludinātāju misionārismam. Tas pats sakāms, piemēram, par Jāni no Edesas un citiem vēsturniekiem IV gs., kuri aprakstīja toreizējo ticības izplatītāju aktivitātes.
"Apustuļa Addaja mācība" ir literatūras piemineklis, kurā atainojas vairākas leģendas, kas saistās ar Edesas valdnieku. Mūsdienās ir pieejams ar V-VI gs. datēts manuskripts sīriešu valodā. Sacerējuma galvenais kodols ir leģenda par Abgara un Jēzus saraksti, Literāro valodu šis motīvs ieguva, kad Osroenā nostiprinājās kristietība. Savukārt, šis stāsts kļuva par kristianizācijas procesa ideoloģisko pamatojumu. Konkrētā leģenda palīdzēja rasties virknei analoģisku vēstījumu, kas atrodami kristiešu literatūrā arī citviet. Šo vēstījumu galvenā tēma bija monarhu un viņam pakļautās tautas pievēršana jaunajai ticībai. Leģendas mutiskais variants varēja rasties Mezopotāmijas jūdu kopienās un pamazām ar to iepazinās arī citi apkārtnes iedzīvotāji.
Osroena izveidojās 132. g.p.m.ē. No 127. gada tur valdīja Abu bar Mazurs, ko uzskata par Osroenas valdnieku dinastijas aizsācēju, kas vadīja šo valsti līdz tās iekļaušanai Romas impērijas sastāvā.
Sokotras sala
Sokotras sala
šodien ir Jemenas sastāvdaļa
(Materiālu par šo salu pievienoju tādēļ, ka otrajā gadu tūkstotī tā pēkšņi kļuva ļoti svarīga portugāļiem, kā arī tādēļ, ka saistās ar apustuļa Toma vārdu.)
Par kristietības izplatību Sokotras salā esot jāpateicas apustulim Tomam, kurš 52. gadā, ceļodams uz Indiju, šeit nokļuvis vētras dēļ. Pēc kuģa bojāejas viņš izcēlies salā un pievērsis savai ticībai vietējos iedzīvotājus, bet no kuģa vraka uzcēlis baznīciņu. Pirms tam viņš sludinājis kristietību Asīrijā, Haldejā un Babilonā. 524. gadā Sokotras salā ieradās grieķu mūks Cosmas Indicopleustes un atrada šeit stipri nostiprinājušos kristietību.
Sokotras kristieši pakļāvās Babilonas nestoriāniskajam katolikosam, iecēla savu arhibīskapu un neatzina ne Bagdādes arhibīskapu, ne Romas pāvestu. Asīrijas Nestoriāniskā kristīgā baznīca pieder pie agrīnajām kristietiskajām baznīcām, bet neattiecas uz pareizticīgo un katoļticīgo konfesiju. Saskaņā ar seno tradīciju, pirmie, kas sludināja asīriešiem, bija Toms un Fadejs. Senie asīrieši runāja aramiešu valodā un Mācība pie viņiem atnāca tieši no sākotnējā semītu pirmavota - bez filtrēšanas caur grieķu, romiešu vai kādu citu kultūru. Sīriešu baznīcas dibinātāji bija Affrats un Efraims, kas bija semīti. Semītu kristietība atšķiras no grieķu kristietības.
No V gadsimta sīriešu baznīca piedzīvoja visai strauju hellenizāciju, kā dēļ nākamie rakstītāji vairs nespēja izvairīties no grieķu kultūras ietekmes. Šis agrīnās sīriešu literatūras specifiskais semītiskais aspekts dīvainā kārtā netika ievērots, neskatoties uz interesi par agrīno kristietību kopumā. Savu nosaukumu Asīrijas kristīgā baznīca ieguva nestoriāniskās nosaukumu pēc Nestora, kurš no 428. līdz 432. gadam bija Konstantinopoles patriarhs. Viņa kristīgo doktrīnu un Bībeles interpretācijas metodi asīrieši pieņēma tādēļ, ka atainoja viņu pašu senās tradīcijas. Asīriešu Nestoriāniskā kristietība nav ķecerīga un pilnībā pieņem doktrīnu par svēto Trīsvienību, nevainīgo ieņemšanu, Jēzus dievišķo izcelsmi, kā arī citas pamatdoktrīnas, kas pieņemtas galvenajās kristīgajās konfesijās.
Par cik Sokotras sala ir izolēta, arī kristietībai tur piemīt savas individuālas iezīmes, jo praktiski nav saņēmusi atbalstu no ārpuses. Vairāki ceļotāji, starp kuriem bija Marko Polo XIII gs., karmelītu garīdznieks Vinčenco, kurš šeit ieradās nedaudz vēlāk, kā arī Franscisks Ksavjē liecināja par kristietību salā. Paši Sokotras iedzīvotāji sevi dēvēja par Svētā Toma kristiešiem un (tāpat kā Asīrijas kristieši) pielūdza viņu. Piedevām viņiem bijušas visai neparastas tradīcijas: viņi pielūdza krustu, taču nezināja ne kristīšanu, ne sprediķus. Katrā ciemā bija savs mācītājs, kurš skandināja lūgsnas un kūpināja vīraku. Sokotrieši bieži atkārtoja vārdu "aleluja", bet zvanu vietā kratīja koka klabekļus. Lai arī vietējie skaitījās kristieši, viņi par to nekā nezināja, bet viņu ticība bija dīvains tradīciju un rituālu sajaukums, kas sevī ietvēra gan pagānu, gan kristiešu mantojumu. Viņi pielūdza Mēnesi, uzskatīja par grēku reibinošu dzērienu un cūkgaļas lietošanu, veica apgraizīšanu, bet godināja krustu un nesa to procesijas priekšgalā. Trīs reizes dienā un tikpat reižu naktī pulcējās savās netīrajās baznīcās uz kalpošanu, zieda uz altāra govs sviestu, lika uz tā sveci un krustu, kūpināja vīraku. Liela loma tika atvēlēta Toma godināšanai. Vietējie iedzīvotāji lepojās, ka seko Kristus mācībai, un, neskatoties uz totālu analfabētismu un informācijas avotu trūkumu, ilgu laiku uzturēja tradīciju. Par kristietības klātbūtni Sokotrā liecina arī arābu ceļotāji X, XIV un XV gadsimtos.
Vēlākajos gadsimtos Sokotrā iebruka musulmaņi, taču salinieki nekad pilnībā nepadevās islamam. XVI gs. šeit ieradās portugāļi un centās vietējos pievērst Romas katoļu baznīcai, taču portugāļu vardarbīgās metodes bija nepieņemamas, un seno tradīciju piekritēji drīzāk izvēlējās arābu virsvaldību.
Kristietība Sokotrā, nesaņemot atbalstu no nestoriāņu patriarha, izzūd apmēram XVII gs. otrajā pusē, kad arābu ekspansija kļūst totāla. Vietējie kristieši apbrīnojamā kārtā vēl turpināja sargāt savu reliģisko piederību arī laikā, kad viņiem nebija ne reliģisko līderu, ne reliģiskās izglītības. 1800. gadā Vahibi izcēlās Sokotras salā ar mērķi pilnībā iznīcināt nestoriāņu baznīcu. Arābi nopostīja kapsētas un baznīcas piekrastes zonā Hadibas apkārtnē un ieviesa stingru musulmaņu rituālu kontroli vietējo iedzīvotāju vidū. Pašreiz vienīgās liecības par gadsimtiem senu kristietību Sokotrā ir arheoloģiskie izrakumi un ceļotāju piezīmes.
Iepazīstoties ar kristietības vēsturi Sokotras salā, redzējām arī, kādas sekas bija portugāļu konkistadoru politikai, ko viņi centās īstenot ar pāvesta svētību. Cits materiāls ataino līdzīgu situāciju netālajā Indijā. Tās ir nodaļas no grāmatas "18 gadi Indijā", ko sarakstījis arhimandrīts (priesteris) Adroniks Elpidinskis (Buenosairesa, 1959.g.)
šodien ir Jemenas sastāvdaļa
(Materiālu par šo salu pievienoju tādēļ, ka otrajā gadu tūkstotī tā pēkšņi kļuva ļoti svarīga portugāļiem, kā arī tādēļ, ka saistās ar apustuļa Toma vārdu.)
Par kristietības izplatību Sokotras salā esot jāpateicas apustulim Tomam, kurš 52. gadā, ceļodams uz Indiju, šeit nokļuvis vētras dēļ. Pēc kuģa bojāejas viņš izcēlies salā un pievērsis savai ticībai vietējos iedzīvotājus, bet no kuģa vraka uzcēlis baznīciņu. Pirms tam viņš sludinājis kristietību Asīrijā, Haldejā un Babilonā. 524. gadā Sokotras salā ieradās grieķu mūks Cosmas Indicopleustes un atrada šeit stipri nostiprinājušos kristietību.
Sokotras kristieši pakļāvās Babilonas nestoriāniskajam katolikosam, iecēla savu arhibīskapu un neatzina ne Bagdādes arhibīskapu, ne Romas pāvestu. Asīrijas Nestoriāniskā kristīgā baznīca pieder pie agrīnajām kristietiskajām baznīcām, bet neattiecas uz pareizticīgo un katoļticīgo konfesiju. Saskaņā ar seno tradīciju, pirmie, kas sludināja asīriešiem, bija Toms un Fadejs. Senie asīrieši runāja aramiešu valodā un Mācība pie viņiem atnāca tieši no sākotnējā semītu pirmavota - bez filtrēšanas caur grieķu, romiešu vai kādu citu kultūru. Sīriešu baznīcas dibinātāji bija Affrats un Efraims, kas bija semīti. Semītu kristietība atšķiras no grieķu kristietības.
No V gadsimta sīriešu baznīca piedzīvoja visai strauju hellenizāciju, kā dēļ nākamie rakstītāji vairs nespēja izvairīties no grieķu kultūras ietekmes. Šis agrīnās sīriešu literatūras specifiskais semītiskais aspekts dīvainā kārtā netika ievērots, neskatoties uz interesi par agrīno kristietību kopumā. Savu nosaukumu Asīrijas kristīgā baznīca ieguva nestoriāniskās nosaukumu pēc Nestora, kurš no 428. līdz 432. gadam bija Konstantinopoles patriarhs. Viņa kristīgo doktrīnu un Bībeles interpretācijas metodi asīrieši pieņēma tādēļ, ka atainoja viņu pašu senās tradīcijas. Asīriešu Nestoriāniskā kristietība nav ķecerīga un pilnībā pieņem doktrīnu par svēto Trīsvienību, nevainīgo ieņemšanu, Jēzus dievišķo izcelsmi, kā arī citas pamatdoktrīnas, kas pieņemtas galvenajās kristīgajās konfesijās.
Par cik Sokotras sala ir izolēta, arī kristietībai tur piemīt savas individuālas iezīmes, jo praktiski nav saņēmusi atbalstu no ārpuses. Vairāki ceļotāji, starp kuriem bija Marko Polo XIII gs., karmelītu garīdznieks Vinčenco, kurš šeit ieradās nedaudz vēlāk, kā arī Franscisks Ksavjē liecināja par kristietību salā. Paši Sokotras iedzīvotāji sevi dēvēja par Svētā Toma kristiešiem un (tāpat kā Asīrijas kristieši) pielūdza viņu. Piedevām viņiem bijušas visai neparastas tradīcijas: viņi pielūdza krustu, taču nezināja ne kristīšanu, ne sprediķus. Katrā ciemā bija savs mācītājs, kurš skandināja lūgsnas un kūpināja vīraku. Sokotrieši bieži atkārtoja vārdu "aleluja", bet zvanu vietā kratīja koka klabekļus. Lai arī vietējie skaitījās kristieši, viņi par to nekā nezināja, bet viņu ticība bija dīvains tradīciju un rituālu sajaukums, kas sevī ietvēra gan pagānu, gan kristiešu mantojumu. Viņi pielūdza Mēnesi, uzskatīja par grēku reibinošu dzērienu un cūkgaļas lietošanu, veica apgraizīšanu, bet godināja krustu un nesa to procesijas priekšgalā. Trīs reizes dienā un tikpat reižu naktī pulcējās savās netīrajās baznīcās uz kalpošanu, zieda uz altāra govs sviestu, lika uz tā sveci un krustu, kūpināja vīraku. Liela loma tika atvēlēta Toma godināšanai. Vietējie iedzīvotāji lepojās, ka seko Kristus mācībai, un, neskatoties uz totālu analfabētismu un informācijas avotu trūkumu, ilgu laiku uzturēja tradīciju. Par kristietības klātbūtni Sokotrā liecina arī arābu ceļotāji X, XIV un XV gadsimtos.
Vēlākajos gadsimtos Sokotrā iebruka musulmaņi, taču salinieki nekad pilnībā nepadevās islamam. XVI gs. šeit ieradās portugāļi un centās vietējos pievērst Romas katoļu baznīcai, taču portugāļu vardarbīgās metodes bija nepieņemamas, un seno tradīciju piekritēji drīzāk izvēlējās arābu virsvaldību.
Kristietība Sokotrā, nesaņemot atbalstu no nestoriāņu patriarha, izzūd apmēram XVII gs. otrajā pusē, kad arābu ekspansija kļūst totāla. Vietējie kristieši apbrīnojamā kārtā vēl turpināja sargāt savu reliģisko piederību arī laikā, kad viņiem nebija ne reliģisko līderu, ne reliģiskās izglītības. 1800. gadā Vahibi izcēlās Sokotras salā ar mērķi pilnībā iznīcināt nestoriāņu baznīcu. Arābi nopostīja kapsētas un baznīcas piekrastes zonā Hadibas apkārtnē un ieviesa stingru musulmaņu rituālu kontroli vietējo iedzīvotāju vidū. Pašreiz vienīgās liecības par gadsimtiem senu kristietību Sokotrā ir arheoloģiskie izrakumi un ceļotāju piezīmes.
Iepazīstoties ar kristietības vēsturi Sokotras salā, redzējām arī, kādas sekas bija portugāļu konkistadoru politikai, ko viņi centās īstenot ar pāvesta svētību. Cits materiāls ataino līdzīgu situāciju netālajā Indijā. Tās ir nodaļas no grāmatas "18 gadi Indijā", ko sarakstījis arhimandrīts (priesteris) Adroniks Elpidinskis (Buenosairesa, 1959.g.)
Vai bramīni ir slepkavas?
Vai hinduistu bramīni nogalināja apustuli Tomu?
Apmēram tai pat vietā, kur patlaban Sv.Toma bazilika, kādreiz ir atradies hindu templis. Hinduistu templi jūras krastā nopostīja 1561. gadā. Ir ziņas, ka portugāļiem palīdzējuši arī vietējie zemāko kastu iedzīvotāji (konkrēti - paraijas), kas bija pievērsti kristietībai.
Par tempļa atrašanos pie jūras liecina dzejas rindas, ko VI gs. pierakstījis hinduistu svētais Tirudžnasambandars:
Kapalīšvaras tempļa Kungs sēdēja, vērodams Mailaporas cilvēkus,
Kam visapkārt ziedošu kokospalmu birzis.
Jūrā tie veica rituālo apmazgāšanos pilnmēness dienā Masai mēnesī.
To pašu pēc ierašanās Mailapurā 1456. g. raksta Arunagirinatars:
O, Kungs Mailai (Mailapuras) templī, kas novietojies
Vareni bangojošas jūras krastā...
Šīs abas liecības (šai sakarā vēl minēts arī 6.gs. dzejnieks Ananasambandars) atmasko portugāļu leģendu, kas tika sagudrota, lai slēptu savus neglītos darbus. Portugāļi Mailaporā dominēja no 1522. līdz 1697. gadam. Pēc tam briti nostiprinājās Sv.Džordža fortā, kā arī blakus esošajās teritorijās un sākās portugāļu izspiešana. Jauno templi dievbijīgie hinduisti uzreiz pēc angļu nākšanas pie varas ap 1700. gadu uzcēla 1km uz rietumiem no vecās vietas. Celtniecībā tika izmantoti arī no iepriekšējā tempļa pāri palikušie un pieejamie akmeņi.
Kad XX gs. sāk. Sv.Toma baznīcu pārbūvēja, tajā atrada daudz akmeņu ar gravējumiem hindu dialektā. Starp tiem bija arī akmens ar uzrakstu, kurā pieminēta meitene, kura it kā augšāmcēlusies no pelniem, kas glabāti urnā. Par to savulaik rakstījis arī iepriekšminētais Tirudžnasambandars.
Sv.Toma katedrāles teritorijā tika atrasts akmens pīlārs ar uzrakstu, ko arheologi attiecina uz 10. vai 11. gadsimtu, kad valdīja Radža Radža Čola. Viņi uzskata, ka šis pīlārs piederējis Šivas templim. Te ir arī uzraksts par zemes dāvināšanu Šivas templim, lai būtu, kur iedegt gaismekļus Natarādžam.
Tas vēlreiz apliecina, ka baznīcas celšanai portugāļi izmantojuši nopostītā hinduistu tempļa atliekas, un mēs redzam, ka hinduistu templis tur ir atradies vismaz no VI līdz XV gadsimtam.
Slavenais ceļotājs Marko Polo bija pirmais, kurš Koromandelas piekrasti Dienvidindijā nosauc kā Toma nāves vietu. Šo stāstu vēlāk vēsturnieki nekautrējās brīvi interpretēt - vairumā gadījumu Marko Polo dotais punkts [nomaļais un klusais ciemats] nosaukts par Mailaporu. Interesanti, ka šajā gadījumā cienījami vēsturnieki ceļotāja doto informāciju uzskata par pilnīgi derīgu un drošu, ko nav nepieciešams pārbaudīt kaut kā citādi. Nevienu īpaši nemulsina tas, ka šo versiju Marko Polo uzzināja Ceilonā - ostas tirgū. Ielūkojoties kartē, un parēķinot attālumus, šāda stāsta ticamība ir ļoti maza.
Karte parāda, ka Marko Polo kuģis Madrasai jeb Čennajai pagāja garām ļoti tālu...
T.K.Džozefs, kurš sarakstījis pētījumu "6 Svētie Tomi Dienvidindijā", akceptē Marko Polo stāstu, taču ar labojumu, ka šeit ir sajaukti divi svētie Tomi, no kuriem īstais varētu būt musulmaņu Toma kaps. Līdzīgi kā citi kristīgie autori, T.K. Džozefs sevi ierobežo ar aksiomu, ka apustulis Toms nevarēja tikt tālāk par Afganistānu, kur pirmoreiz apglabāts netālu no senās Taksilas.
Dr.G. Milne Rae, autors darbam "Sīrijas baznīca Indijā", analizējot apustuļa Toma leģendu, ir vēl stingrāks. Viņš galvenokārt strādājis ar diviem "faktiem": 1) senie sīriešu baznīcas ticējumi, ka Toms bija indiešu apustulis, un 2) ka viņi bija Sv.Toma kristieši. Tas radies no secinājumu ķēdes, ka: Sv.Toms bija indiešu apustulis; ka mēs esam indieši, tādējādi viņš ir mūsu apustulis. Ja tas nav pietiekams pierādījums, tad te ir viņa kaps Mailapurā, un mēs esam saukti par Toma kristiešiem kopš I gadsimta."
Par pirmo punktu - senie ticējumi nevar tikt pieņemti kā pierādījumi, kamēr tie nav apstiprināti kā vēsturiska patiesība. Par otro - lai cik bieži tas netiktu atkārtots, nav rakstisku liecību un nav tradīciju no kādas ticīgo grupas, kas sevi dēvētu par Sv.Toma kristiešiem pirms XIII gs.
Leģenda par apustuļa Toma klātbūtni Indijas dienvidos pēdējās desmitgadēs tiek aktualizēta daudz un dažādos veidos. Indijas cilvēki ir ļoti ticīgi un viegli pārliecināmi - ja tik vien tiek pastāstīts kāds brīnumstāsts, priekam nav gala un ir jauns iemesls izrādīt dieviem savu padevību. Tādēļ misionāri to ļaunprātīgi izmanto, un dažkārt "iet cauri" pavisam kuriozas lietas. Piemēram, nekur kristīgajā pasaulē apustulis Toms nav pazīstams kā akmeņkalis, bet Indijas kristieši stingri tic, ka asiņojošais krusts, kas atrodas Toma baznīcā (Toma kalnā, Čennajā), ir Toma rokām darināts. Viņu pārliecību nemaina arī arguments, ka kristieši savas reliģiskās identitātes izcelšanai krustus sāka lietot tikai pēc Nīkejas koncila ap VII gadsimtu.
Viņs svētība C.E. Abrahams materiālā, kas ticis publicēts "The Cultural Heritage of India", raksta, ka persiešu krusti, starp kuriem tā dēvētais Toma krusts ar uzrakstu pehlevi dialektā un divi citi Kotajamā, Travankorā (tagad - Keralas štats., M.Š.), ir pierādījums Malabaras baznīcas saiknei ar Persijas banzīcu. Savukārt, katoļu baznīcas tēvi Toma krusta apmalē iekalto uzrakstu tulko šādi (no planšetes Toma baznīcā): "Vēstījums uz krusta ir nagari-palidu valodā un nozīmē "caur ciešanām krustā mesija Jēzus Kristus atnesa glābšanu pasaulei"." Šo tekstu pētījuši arī vēstures un valodu speciālisti, kā rezultātā ieguva sekojošo: "Mans Kungs Kristu, apžēlojies par Afrasu, Čaharbukta dēlu, kas šo izkala." (šo P.T.Vinkvorda tulkojumu akceptējuši vairums pētnieku). Vēsturnieki uzskata, ka šāda veida krusti pirms to parādīšanās baznīcu altāros, galvenokārt tikuši lietoti kā kapakmeņi.
Pie tā paša var atgādināt stāstu par Jaunavas Marijas svētbildi, ko it kā gleznojis Lūka, bet Toms atnesis sev līdzi uz Indiju. Ir vairāk kā skaidrs, ka tas ir vēlāku laiku darbs, jo abi minētie apustuļi vienkārši nevarēja būt Marijas kulta kopēji. Gan Jaunavas Marijas, gan krusta kults ir izgudrojumi, kas radušies kristiānisma evolūcijas gaitā, taču šī portugāļu radītā mīta popularizētāji allaž aizmirst kaut daļēji atainot I gadsimta patieso situāciju.
Lai arī vēsturnieki Toma klātbūtni Čennajā ir noraidījuši, faktu viltošanas kampaņa turpinās vēl šodien un galvenais šai procesā ir pūliņi uzturēt pasaciņu, ka greizsirdīgi hinduistu bramīni šeit nogalinājuši veiksmīgi sludinājušo apustuli. Tieši tāpat kā pasaulei lika noticēt, ka jūdi nomocīja Jēzu, tagad visiem būs jānotic, ka ļaunie indiešu karaļi un priesteri nogalināja Tomu. Šādi meli ļoti negatīvi ietekmē sabiedrības noskaņojumu un tādēļ ir vēl jo vairāk nosodāmi un apstrīdami. Jo kopš brīža, kad portugāļi sāka izplatīt šos nejēdzīgos izdomājumus par Toma slepkavību, viņi arī Indijā ieviesa inkvizīciju, kas veicināja desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku nogalināšanu.
Visus mītus un pasakas "sakārtoja" bīskaps A.E.Medleikots, kurš bija apustuliskais vikārs Tričurā no 1887 līdz 1896. gadam. Vai nu viņam bija dots uzdevums vai arī viņš tikai jutās kā īpašas misijas pildītājs, bet fakts ir, ka Toma lietas viņš pētīja ar apbrīnojamu neatlaidību un sparu. Viņš par savu uzdevumu izvirzīja Kragnagores jeb Kodungaluras slavas atjaunošanu, jo šeit pēc vietējo kristiešu uzskata savulaik Indijas krastā izcēlies apustulis Toms. Jāpiebilst, ka Medleikots bija pirmais bīskaps, ko Roma apstiprināja kā vietējās Sīrijas kristiešu kopienas vadītāju.
Pavisam drīz Medleikots atklāja, ka "atgriezt" Tomu Indijā nebūs grūti, jo viņa rīcībā bija vietējā folklora, kurā ietilpa vietējo dievbijīgo viltotāju un pirātu radītās kāzu dziesmas, apokrifiskie "Toma darbi" (kurus neviens nebija lasījis oriģinālvalodā un negrasījās piedāvāt studēšanai), kā arī portugāļu fabricējumi saturēja daudz izmantojama materiāla. Tas viss mudināt mudināja radošo bīskapu ķerties pie sīriešu tradīciju atgriešanas pasaulei. Viņa darba rezultāts ir apustuļa "atgriešanās Kodungalurā labās rokas kaula gabaliņa veidolā 1953. gadā. Relikvija bija dāvana no Ortonas (Itālijā) garīdzniecības. Apustuļa pīšļus Ortonā glabāja kopš 1258. gada, kur tie nokļuva no Grieķijas salas Čiosas. Indijas valdība par godu Tomam izlaida pastmarkas 1964. un 1973. gadā.
Bīskapa vārds iekļuva arī Britu Enciklopēdijas 15. izdevumā (1984.g.) kopā ar Ševaljē F.A.D'Kruza vārdu, kurš ir senā Mailapores Katoļu reģistra redaktors un autors darbam "Sv. apustulis Toms Indijā". Neparakstītais ievadteksts par apustuli Tomu šai enciklopēdijā ir juceklīgs un vietām pat nepareizs. Vispirms ir dotas atsauces uz Jauno derību, bet pēc tam seko: "Turpmākās ziņas par Tomu ir nenoteiktas. Saskaņā ar baznīcas vēsturnieka Cēzarejas Eisēbija "Baznīcas vēsturi", viņš evanģelizēja Partiju (Parthia, mūsdienu Horasana). Vēlākā kristīgā tradīcija vēsta, ka Toma apustuliskā darbība aizsniedzās līdz Indijai, kur viņš ir atzīts kā Sīrijas Malabaras kristiešu baznīcas jeb Sv.Toma kristiešu dibinātājs. Atsaucoties uz apokrifiskajiem "Toma darbiem", kuru oriģinālvaloda ir sīriešu, viņš piedzīvoja mocekļa nāvi no Mailaporas karaļa pie Madrasas (mūsd. Čennaja)."
"Toma darbi" neko tādu neuzrāda un nekas līdzīgs šeit nav domāts. Nav nekādu ziņu, ka pirmajā gadsimtā Mailaporā bija kāds karalis, un, ja tāds arī būtu bijis, viņš nevarēja būt zoroastrietis ar vārdu Mazdai. EB rakstā seko: "Viņš, kā runā, ciemojies indo-partiešu karaļa Gondoferna (Gondophernes) galmā... ". Pat ja kāds no Darbiem tiek pieņemts kā varbūtējs, šī raksta sacerētājs ir kļūdījies. Karaļa galma apmeklējumam viņš lieto vārdus "kā runā..., tiek uzskatīts". Autors pieņem, ka Gondoferne ir tas pats Gondofars, tādējādi tiek akceptēta pārdomāta vārdu maiņa, lai uzsvars no Malabaras tradīcijas pārvietotos uz Mailapuras leģendu. Tiek sajaukta "Darbos" dotā Ziemeļindijas leģenda ar portugāļu atstāto pasaku Mailapurā. Viņš atsāk maldināšanu, jo neviens nav lasījis "Toma darbus un studējis atsauces uz karali Gondofaru un Misdeus-Mazdai, kā arī Jūdas Toma sodīšanu kalnā, kur atrodas seni karaliski apbedījumi.
Uztraucoši ir tas, ka Encyclopaedia Britannica redakcija pieņēmusi šo rakstu publicēšanai, jo šī vienpusīgi pasniegtā informācija piedevām ir nabadzīga ar patiesiem faktiem. EB ar saviem resursiem varēja iegūt daudz plašāku ieskatu šai jautājumā, taču daudzu vispāratzītu vēsturnieku viedokli šoreiz neviens pat nav mēģinājis uzzināt.
No portāla: http://www.hamsa.org/
"It has served us well, this myth of Christ." Pope Leo X
"Tas mīts par Kristu mums kalpojis labi", pāvests Leo X.
Apmēram tai pat vietā, kur patlaban Sv.Toma bazilika, kādreiz ir atradies hindu templis. Hinduistu templi jūras krastā nopostīja 1561. gadā. Ir ziņas, ka portugāļiem palīdzējuši arī vietējie zemāko kastu iedzīvotāji (konkrēti - paraijas), kas bija pievērsti kristietībai.
Par tempļa atrašanos pie jūras liecina dzejas rindas, ko VI gs. pierakstījis hinduistu svētais Tirudžnasambandars:
Kapalīšvaras tempļa Kungs sēdēja, vērodams Mailaporas cilvēkus,
Kam visapkārt ziedošu kokospalmu birzis.
Jūrā tie veica rituālo apmazgāšanos pilnmēness dienā Masai mēnesī.
To pašu pēc ierašanās Mailapurā 1456. g. raksta Arunagirinatars:
O, Kungs Mailai (Mailapuras) templī, kas novietojies
Vareni bangojošas jūras krastā...
Šīs abas liecības (šai sakarā vēl minēts arī 6.gs. dzejnieks Ananasambandars) atmasko portugāļu leģendu, kas tika sagudrota, lai slēptu savus neglītos darbus. Portugāļi Mailaporā dominēja no 1522. līdz 1697. gadam. Pēc tam briti nostiprinājās Sv.Džordža fortā, kā arī blakus esošajās teritorijās un sākās portugāļu izspiešana. Jauno templi dievbijīgie hinduisti uzreiz pēc angļu nākšanas pie varas ap 1700. gadu uzcēla 1km uz rietumiem no vecās vietas. Celtniecībā tika izmantoti arī no iepriekšējā tempļa pāri palikušie un pieejamie akmeņi.
Kad XX gs. sāk. Sv.Toma baznīcu pārbūvēja, tajā atrada daudz akmeņu ar gravējumiem hindu dialektā. Starp tiem bija arī akmens ar uzrakstu, kurā pieminēta meitene, kura it kā augšāmcēlusies no pelniem, kas glabāti urnā. Par to savulaik rakstījis arī iepriekšminētais Tirudžnasambandars.
Sv.Toma katedrāles teritorijā tika atrasts akmens pīlārs ar uzrakstu, ko arheologi attiecina uz 10. vai 11. gadsimtu, kad valdīja Radža Radža Čola. Viņi uzskata, ka šis pīlārs piederējis Šivas templim. Te ir arī uzraksts par zemes dāvināšanu Šivas templim, lai būtu, kur iedegt gaismekļus Natarādžam.
Tas vēlreiz apliecina, ka baznīcas celšanai portugāļi izmantojuši nopostītā hinduistu tempļa atliekas, un mēs redzam, ka hinduistu templis tur ir atradies vismaz no VI līdz XV gadsimtam.
Slavenais ceļotājs Marko Polo bija pirmais, kurš Koromandelas piekrasti Dienvidindijā nosauc kā Toma nāves vietu. Šo stāstu vēlāk vēsturnieki nekautrējās brīvi interpretēt - vairumā gadījumu Marko Polo dotais punkts [nomaļais un klusais ciemats] nosaukts par Mailaporu. Interesanti, ka šajā gadījumā cienījami vēsturnieki ceļotāja doto informāciju uzskata par pilnīgi derīgu un drošu, ko nav nepieciešams pārbaudīt kaut kā citādi. Nevienu īpaši nemulsina tas, ka šo versiju Marko Polo uzzināja Ceilonā - ostas tirgū. Ielūkojoties kartē, un parēķinot attālumus, šāda stāsta ticamība ir ļoti maza.
Karte parāda, ka Marko Polo kuģis Madrasai jeb Čennajai pagāja garām ļoti tālu...
T.K.Džozefs, kurš sarakstījis pētījumu "6 Svētie Tomi Dienvidindijā", akceptē Marko Polo stāstu, taču ar labojumu, ka šeit ir sajaukti divi svētie Tomi, no kuriem īstais varētu būt musulmaņu Toma kaps. Līdzīgi kā citi kristīgie autori, T.K. Džozefs sevi ierobežo ar aksiomu, ka apustulis Toms nevarēja tikt tālāk par Afganistānu, kur pirmoreiz apglabāts netālu no senās Taksilas.
Dr.G. Milne Rae, autors darbam "Sīrijas baznīca Indijā", analizējot apustuļa Toma leģendu, ir vēl stingrāks. Viņš galvenokārt strādājis ar diviem "faktiem": 1) senie sīriešu baznīcas ticējumi, ka Toms bija indiešu apustulis, un 2) ka viņi bija Sv.Toma kristieši. Tas radies no secinājumu ķēdes, ka: Sv.Toms bija indiešu apustulis; ka mēs esam indieši, tādējādi viņš ir mūsu apustulis. Ja tas nav pietiekams pierādījums, tad te ir viņa kaps Mailapurā, un mēs esam saukti par Toma kristiešiem kopš I gadsimta."
Par pirmo punktu - senie ticējumi nevar tikt pieņemti kā pierādījumi, kamēr tie nav apstiprināti kā vēsturiska patiesība. Par otro - lai cik bieži tas netiktu atkārtots, nav rakstisku liecību un nav tradīciju no kādas ticīgo grupas, kas sevi dēvētu par Sv.Toma kristiešiem pirms XIII gs.
Leģenda par apustuļa Toma klātbūtni Indijas dienvidos pēdējās desmitgadēs tiek aktualizēta daudz un dažādos veidos. Indijas cilvēki ir ļoti ticīgi un viegli pārliecināmi - ja tik vien tiek pastāstīts kāds brīnumstāsts, priekam nav gala un ir jauns iemesls izrādīt dieviem savu padevību. Tādēļ misionāri to ļaunprātīgi izmanto, un dažkārt "iet cauri" pavisam kuriozas lietas. Piemēram, nekur kristīgajā pasaulē apustulis Toms nav pazīstams kā akmeņkalis, bet Indijas kristieši stingri tic, ka asiņojošais krusts, kas atrodas Toma baznīcā (Toma kalnā, Čennajā), ir Toma rokām darināts. Viņu pārliecību nemaina arī arguments, ka kristieši savas reliģiskās identitātes izcelšanai krustus sāka lietot tikai pēc Nīkejas koncila ap VII gadsimtu.
Viņs svētība C.E. Abrahams materiālā, kas ticis publicēts "The Cultural Heritage of India", raksta, ka persiešu krusti, starp kuriem tā dēvētais Toma krusts ar uzrakstu pehlevi dialektā un divi citi Kotajamā, Travankorā (tagad - Keralas štats., M.Š.), ir pierādījums Malabaras baznīcas saiknei ar Persijas banzīcu. Savukārt, katoļu baznīcas tēvi Toma krusta apmalē iekalto uzrakstu tulko šādi (no planšetes Toma baznīcā): "Vēstījums uz krusta ir nagari-palidu valodā un nozīmē "caur ciešanām krustā mesija Jēzus Kristus atnesa glābšanu pasaulei"." Šo tekstu pētījuši arī vēstures un valodu speciālisti, kā rezultātā ieguva sekojošo: "Mans Kungs Kristu, apžēlojies par Afrasu, Čaharbukta dēlu, kas šo izkala." (šo P.T.Vinkvorda tulkojumu akceptējuši vairums pētnieku). Vēsturnieki uzskata, ka šāda veida krusti pirms to parādīšanās baznīcu altāros, galvenokārt tikuši lietoti kā kapakmeņi.
Pie tā paša var atgādināt stāstu par Jaunavas Marijas svētbildi, ko it kā gleznojis Lūka, bet Toms atnesis sev līdzi uz Indiju. Ir vairāk kā skaidrs, ka tas ir vēlāku laiku darbs, jo abi minētie apustuļi vienkārši nevarēja būt Marijas kulta kopēji. Gan Jaunavas Marijas, gan krusta kults ir izgudrojumi, kas radušies kristiānisma evolūcijas gaitā, taču šī portugāļu radītā mīta popularizētāji allaž aizmirst kaut daļēji atainot I gadsimta patieso situāciju.
Lai arī vēsturnieki Toma klātbūtni Čennajā ir noraidījuši, faktu viltošanas kampaņa turpinās vēl šodien un galvenais šai procesā ir pūliņi uzturēt pasaciņu, ka greizsirdīgi hinduistu bramīni šeit nogalinājuši veiksmīgi sludinājušo apustuli. Tieši tāpat kā pasaulei lika noticēt, ka jūdi nomocīja Jēzu, tagad visiem būs jānotic, ka ļaunie indiešu karaļi un priesteri nogalināja Tomu. Šādi meli ļoti negatīvi ietekmē sabiedrības noskaņojumu un tādēļ ir vēl jo vairāk nosodāmi un apstrīdami. Jo kopš brīža, kad portugāļi sāka izplatīt šos nejēdzīgos izdomājumus par Toma slepkavību, viņi arī Indijā ieviesa inkvizīciju, kas veicināja desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku nogalināšanu.
Visus mītus un pasakas "sakārtoja" bīskaps A.E.Medleikots, kurš bija apustuliskais vikārs Tričurā no 1887 līdz 1896. gadam. Vai nu viņam bija dots uzdevums vai arī viņš tikai jutās kā īpašas misijas pildītājs, bet fakts ir, ka Toma lietas viņš pētīja ar apbrīnojamu neatlaidību un sparu. Viņš par savu uzdevumu izvirzīja Kragnagores jeb Kodungaluras slavas atjaunošanu, jo šeit pēc vietējo kristiešu uzskata savulaik Indijas krastā izcēlies apustulis Toms. Jāpiebilst, ka Medleikots bija pirmais bīskaps, ko Roma apstiprināja kā vietējās Sīrijas kristiešu kopienas vadītāju.
Pavisam drīz Medleikots atklāja, ka "atgriezt" Tomu Indijā nebūs grūti, jo viņa rīcībā bija vietējā folklora, kurā ietilpa vietējo dievbijīgo viltotāju un pirātu radītās kāzu dziesmas, apokrifiskie "Toma darbi" (kurus neviens nebija lasījis oriģinālvalodā un negrasījās piedāvāt studēšanai), kā arī portugāļu fabricējumi saturēja daudz izmantojama materiāla. Tas viss mudināt mudināja radošo bīskapu ķerties pie sīriešu tradīciju atgriešanas pasaulei. Viņa darba rezultāts ir apustuļa "atgriešanās Kodungalurā labās rokas kaula gabaliņa veidolā 1953. gadā. Relikvija bija dāvana no Ortonas (Itālijā) garīdzniecības. Apustuļa pīšļus Ortonā glabāja kopš 1258. gada, kur tie nokļuva no Grieķijas salas Čiosas. Indijas valdība par godu Tomam izlaida pastmarkas 1964. un 1973. gadā.
Bīskapa vārds iekļuva arī Britu Enciklopēdijas 15. izdevumā (1984.g.) kopā ar Ševaljē F.A.D'Kruza vārdu, kurš ir senā Mailapores Katoļu reģistra redaktors un autors darbam "Sv. apustulis Toms Indijā". Neparakstītais ievadteksts par apustuli Tomu šai enciklopēdijā ir juceklīgs un vietām pat nepareizs. Vispirms ir dotas atsauces uz Jauno derību, bet pēc tam seko: "Turpmākās ziņas par Tomu ir nenoteiktas. Saskaņā ar baznīcas vēsturnieka Cēzarejas Eisēbija "Baznīcas vēsturi", viņš evanģelizēja Partiju (Parthia, mūsdienu Horasana). Vēlākā kristīgā tradīcija vēsta, ka Toma apustuliskā darbība aizsniedzās līdz Indijai, kur viņš ir atzīts kā Sīrijas Malabaras kristiešu baznīcas jeb Sv.Toma kristiešu dibinātājs. Atsaucoties uz apokrifiskajiem "Toma darbiem", kuru oriģinālvaloda ir sīriešu, viņš piedzīvoja mocekļa nāvi no Mailaporas karaļa pie Madrasas (mūsd. Čennaja)."
"Toma darbi" neko tādu neuzrāda un nekas līdzīgs šeit nav domāts. Nav nekādu ziņu, ka pirmajā gadsimtā Mailaporā bija kāds karalis, un, ja tāds arī būtu bijis, viņš nevarēja būt zoroastrietis ar vārdu Mazdai. EB rakstā seko: "Viņš, kā runā, ciemojies indo-partiešu karaļa Gondoferna (Gondophernes) galmā... ". Pat ja kāds no Darbiem tiek pieņemts kā varbūtējs, šī raksta sacerētājs ir kļūdījies. Karaļa galma apmeklējumam viņš lieto vārdus "kā runā..., tiek uzskatīts". Autors pieņem, ka Gondoferne ir tas pats Gondofars, tādējādi tiek akceptēta pārdomāta vārdu maiņa, lai uzsvars no Malabaras tradīcijas pārvietotos uz Mailapuras leģendu. Tiek sajaukta "Darbos" dotā Ziemeļindijas leģenda ar portugāļu atstāto pasaku Mailapurā. Viņš atsāk maldināšanu, jo neviens nav lasījis "Toma darbus un studējis atsauces uz karali Gondofaru un Misdeus-Mazdai, kā arī Jūdas Toma sodīšanu kalnā, kur atrodas seni karaliski apbedījumi.
Uztraucoši ir tas, ka Encyclopaedia Britannica redakcija pieņēmusi šo rakstu publicēšanai, jo šī vienpusīgi pasniegtā informācija piedevām ir nabadzīga ar patiesiem faktiem. EB ar saviem resursiem varēja iegūt daudz plašāku ieskatu šai jautājumā, taču daudzu vispāratzītu vēsturnieku viedokli šoreiz neviens pat nav mēģinājis uzzināt.
No portāla: http://www.hamsa.org/
"It has served us well, this myth of Christ." Pope Leo X
"Tas mīts par Kristu mums kalpojis labi", pāvests Leo X.
Marko Polo par ap.Tomu
Marko Polo, Grāmata par pasaules daudzveidību
CLXXVI nodaļa
te aprakstīta vieta, kur glabājas Sv.Toma mirstīgās atliekas.
"Svētā Toma pīšļi ir Meabaras piekrastē mazā pilsētiņā, kur neviens - pat tirgotāji neiegriežas, jo izvedamo preču te maz. Vieta ir nomaļa, taču daudz kristiešu un saracēņu uz šejieni dodas svētceļojumos. Vietējie saracēņi, teikšu jums, Sv.Tomam tic stingri; stāsta, ka viņš bijis saracēnis, liels pravietis; sauc viņu par anairanu (no arābu vārda "havari" - apustulis), kas nozīmē "svēts cilvēks".
Pastāstīšu jums tādu brīnumu: kristiešu svētceļnieki ņem zemi tieši tai vietā, kur svētais uz mūžu aizvēra acis, un šo zemi viņi nes sev līdzi: kam ir četru vai trīs dienu drudzis, vai kāda cita vaina, tam dod izdzert [ūdeni] ar šo zemi; un slimais, tiklīdz nodzersies, tūdaļ atveseļojas. Un tas pats ar visiem slimajiem. Bet zeme, ziniet - sarkana.
CLXXVI nodaļa
te aprakstīta vieta, kur glabājas Sv.Toma mirstīgās atliekas.
"Svētā Toma pīšļi ir Meabaras piekrastē mazā pilsētiņā, kur neviens - pat tirgotāji neiegriežas, jo izvedamo preču te maz. Vieta ir nomaļa, taču daudz kristiešu un saracēņu uz šejieni dodas svētceļojumos. Vietējie saracēņi, teikšu jums, Sv.Tomam tic stingri; stāsta, ka viņš bijis saracēnis, liels pravietis; sauc viņu par anairanu (no arābu vārda "havari" - apustulis), kas nozīmē "svēts cilvēks".
Pastāstīšu jums tādu brīnumu: kristiešu svētceļnieki ņem zemi tieši tai vietā, kur svētais uz mūžu aizvēra acis, un šo zemi viņi nes sev līdzi: kam ir četru vai trīs dienu drudzis, vai kāda cita vaina, tam dod izdzert [ūdeni] ar šo zemi; un slimais, tiklīdz nodzersies, tūdaļ atveseļojas. Un tas pats ar visiem slimajiem. Bet zeme, ziniet - sarkana.
Marko Polo ceļojumu apraksta noformējums
Pastāstīšu jums vēl par vienu lielu brīnumu, kas notika 1288. gadā pēc Kristus. Kādam vietējam augstmanim šeit bijuši lieli rīsa krājumi, un viņš ar tiem piebēris visas mājas blakus baznīcai. Kristieši, kas sargāja baznīcu un svētos pīšļus, redzot, ka pagānu kņazs piepilda tās mājas un svētceļniekiem nebūs kur apmesties, ļoti saniknojās; sāka lūgt, lai viņš tā nedara. Bet kņazs bija ļoti nežēlīgs, lepns un viņu lūgumus neuzklausīja un visas mājas pēc savas vēlmes un pret viņu gribu piepildīja ar rīsiem. Un tiklīdz viņš to bija veicis, lūk, kāds liels brīnums notika: tajā pat naktī svētais Toms viņam parādījās sapnī ar dakšām. Pielika svētais dakšas kņazam pie kakla un sacīja viņam: Ak, negantniek! Ja neiztukšosi manas ēkas, mirsi ļaunā nāvē!"
Svētais to teikdams, stipri piespieda kņaza kaklu; un kņazs sajuta tik stipras sāpes, ka gandrīz nomira; bet Sv.Toms pēc tam aizgāja. Piecēlās kņazs agri jo agri un un pavēlēja iztukšot visas ēkas; pastāstīja, kā viņam parādījās Sv.Toms, un tas tika turēts kā liels brīnums. Sapriecājās un jautri kļuva kristieši; slavēja un pateicās svētajam Tomam daudz; svētīja viņa vārdu. Brīnumi šeit katru gadu; un katrs, kurš par tiem dzird, atzīst tos par dižiem; kropļi un novārguši kristieši šeit izdziedinās.
Tagad pastāstīsim jums, kā Sv.Toms tika nogalināts. Svētais bija ārpus savas mītnes - mežā un lūdz tur Dievu Kungu, un viņam apkār bija daudz pāvu; pāvu šeit ir daudz - vairāk kā jebkur citur pasaulē. Lūdza svētais, bet kāds pagāns, kas bijas no izdzīto kastas, izšāva tuvumā uz pāvu bultu; viņš svēto neredzēja un mērķēja uz pāvu, bet ievainoja svēto labajā sānā; bet svētais - ievainots sāka pamazām cildināt Radītāju; no šīs brūces arī nomira. Bet pirms viņš ieradās šeit, daudz ļaužu viņš pievērsa Nūbijā. Savā laikā un savā vietā mēs jums pastāstīsim pēc kārtas šajā grāmatā, kā tas viss notika. "
---------
Malabaras baznīca
Malabaras baznīcas rašanās un tapšana
I.V.Sitņikovs - ziņojuma tēzes (nolasīts biedrības "Austrumu tradīcijas" sanāksmē 2001.g.28.nov.)
Malabaras baznīca (Sīrijas Pareizticīgā sv.apustuļa Toma Baznīca) pieder pie t.s. senajām austrumu baznīcām (Rietumu teoloģijā- Oriental Churches) un tradicionāli tiek saistīta ar apustuļa Toma misiju Indijā. Šai sakarā par avotu tiek izmantoti apokrifiskie "Jūdas-Toma Darbi" (4.-5. gs.) un Malabaras kristiešu nostāsti (izdoti Londonā 1818. gadā, aut. - anglikāņu misionārs B.Beilijs). Darbos tiek stāstīts par Toma ceļojumu no Jeruzalemes uz "maharadžadiradži" Gondofara pārvaldīto kņazisti, kas atradās Indijas ziemeļrietumos. 1849. gadā tika atrasta monēta ar šī cara vārdu, par kura reālo eksistenci līdz tam laikam vēsturnieki šaubījās. Vēl vairāk, maršruts, pa kuru virzījās Toms, saskaņā ar Darbiem, pilnībā atbilst tālaika tirgotāju un ceļotāju maršrutiem, tādēļ Toma ierašanās Indijā ap 52. gadu ir pilnīgi iespējama.
Ir visai daudz liecību par Indijas dienvidos (tagadējais Keralas štats) eksistējušajām kristiešu kopienām. Pirmā no tādām liecībām attiecas uz IV gadsimtu, kad Pirmajā Vispasaules Koncilā Nikajā (325. g.) piedalījies arī kāds Jānis, Indijas un Persijas bīskaps. 345. un 430. gados uz Indiju emigrē sīriešu kristieši, kas bēga no Sasanīdu dinastijas vajāšanām.
Zināms, ka šie pārceļotāji bija nestoriāņi, un tieši kopš šī laika Malabaras baznīca kļūst nestoriāniska. Atkarība no Babilonas (nestoriāņu Antiohijas Patriarhāta centrs) kļuva vājāka pēc 6-7 gs., kad jūras ceļu uz Indiju savā kontrolē pārņēma arābi.
No 12. gadsimta Indijā viesojas rietumu tirgotāji un misionāri (Marko Polo, Katalonijas Džordaness, Nikolo de Konti). Roma centās Malabaras baznīcu pakļaut Svētajam krēslam, taču reāla iznākuma tam nebija. Būtisks notikums, kas noteica Malabaras kristiešu likteni, bija Vasko da Gamas ierašanās (1498., 1502.gg.) Interesants ir fakts, ka portugāļiem tika pasniegts nesen mirušā pēdējā kristiešu cara, kurš valdīja Malabarā, zizlis. Iesākumā pret Malabaras kristiešiem tika ieturēta maiga politika. [vietējie] Kristieši nodeva portugāļu rīcībā 25 000 vīru lielu armiju, kā arī atbalstīja citādi, taču vēlāk Romas prelāti sāka sliekties uz "Malabaras pagānu" latinizāciju, "kas ir kristieši tikai pēc nosaukuma". Goa tika nodibināta katoliskā eparhija ar vikariātu Kočinā. 1540. gadā portugāļu valdījumos Malabaras piekrastē ieradās Francisks Ksavjē (pazīstams misionārs, Ignācija Laiolas līdzgaitnieks), kurš pēc Malabaras (nestoriāņu) metropolīta nāves 1549. gadā pretojās Antiohijas Patriarhāta ielikteņa apstiprināšanai metropolīta katedrā. Līdz 1595. gadam, kad šeit ieradās dedzīgs latinizācijas piekritējs Aleksio de Menecess (Menesis), notika vēl dažas nenozīmīgas pārmaiņas.
Pēc Menecesa iniciatīvas notika baznīcas koncils Diamperā. Koncils pavēlēja sadedzināt visas ķecerīgās (nestoriāņu) grāmatas, unificēja Malabaras baznīcas liturģiskās ceremonijas, ieviešot katoļu ierašas (kalpošanā pieļaujot sīriešu valodu, kas tika izmantota arī pirms tam), ieviesa garīdznieku celibāta noteikumu, noteica Svētās Inkvizīcijas jurisdikciju, kā arī nosodīja "mācību par metempsihozi, astroloģiju, pagānu rituālus un citu māņticību, kas bija izplatīta Malabaras kristiešu vidū". Lielais vairākums garīdznieku un arī tauta pret šādu pavērsienu izturējās pārsteidzoši vienaldzīgi. Tādā veidā Malabaras baznīca nonāca Romas jurisdikcijā. Turpmākajos gados turpinājās baznīcas vidē ierastā pretspēku cīņa, līdz 1641. gadā jaunieceltais arhidiakons Toms Kampo vērsās pie Babilonas (nestoriāniskās), Koptu un Sīrijas - Jakobītu patriarhiem ar lūgumu pieņemt savā jurisdikcijā viņu un viņam uzticamo baznīcas kopienu. Svarīgi atzīmēt, ka Koptu un Sīrijas - Jakobītu patriarhi bija monofizīti. Baznīcas vēsturē šis ir bezprecedenta gadījums, kad ir šāda veida konfesijas maiņa, jo tā diametrāli pretēji atšķīrās no tās, kas bija tradicionāla šeit gadsimtos. Malabaras kristiešus vairāk par visu uztrauca jautājums par neatkarību, kas nebūt nenozīmēja separātismu attieksmē pret pārējo kristīgo pasauli.
Kad Portugāles varas iestādes sagūstīja un sodīja no Babilonas atsūtīto patriarhāta pārstāvi bīskapu Ahattalu, Malabaras kristiešu vidū uzliesmoja sacelšanās, kas vēlāk ieguva nosaukumu "sacelšanās pie Kunanas krusta". Tomu Kampo (ne-kanoniski) iesvētīja 12 garīdznieki un viņš uzņēmās no Vatikāna pakļautības izgājušās Malabaras Baznīcas vadīšanu.
Tad Malabaru iekaroja holandieši, un katoļu garīdznieki (1654.-1663.gg.) tika izsūtīti no valsts. Tika izbeigta katoliskā liturģiskā prakse un atcelts celibāts. Tomēr neliela grupa nepieņēma jaunās "reformas" un palika savienībā ar Romu (Romas-Sīrijas Baznīca).
Angļu valdīšanas laikā Indijā Malabaras Baznīcas iekšienē notika vairākas šķelšanās, kas saistītas ar dažādu hierarhu sāncensību. Radās divas lielas kopienas, kas atzina attiecīgi Babilonas un Jakobītu patriarhus. Savstarpējā konkurence brīžiem kļuva visai asa, kā dēļ tika uzsākti mēģinājumi tuvoties, bet tikai 1958. gadā notika abu pušu samierināšana. Mūsdienās Malabaras Baznīca ir vienots veselums, ja neskaita mazas grupas, kas attālinājās jau pirms šīs lielās šķelšanās.
Pašreiz Malabaras Baznīca aktīvi nodarbojas ar misionārismu dažādos Indijas štatos. Pastāv 10 diocēzes, seminārs Kotajamā, virkne baznīcas labdarības organizāciju un studentu biedrības."
I.V.Sitņikovs - ziņojuma tēzes (nolasīts biedrības "Austrumu tradīcijas" sanāksmē 2001.g.28.nov.)
Malabaras baznīca (Sīrijas Pareizticīgā sv.apustuļa Toma Baznīca) pieder pie t.s. senajām austrumu baznīcām (Rietumu teoloģijā- Oriental Churches) un tradicionāli tiek saistīta ar apustuļa Toma misiju Indijā. Šai sakarā par avotu tiek izmantoti apokrifiskie "Jūdas-Toma Darbi" (4.-5. gs.) un Malabaras kristiešu nostāsti (izdoti Londonā 1818. gadā, aut. - anglikāņu misionārs B.Beilijs). Darbos tiek stāstīts par Toma ceļojumu no Jeruzalemes uz "maharadžadiradži" Gondofara pārvaldīto kņazisti, kas atradās Indijas ziemeļrietumos. 1849. gadā tika atrasta monēta ar šī cara vārdu, par kura reālo eksistenci līdz tam laikam vēsturnieki šaubījās. Vēl vairāk, maršruts, pa kuru virzījās Toms, saskaņā ar Darbiem, pilnībā atbilst tālaika tirgotāju un ceļotāju maršrutiem, tādēļ Toma ierašanās Indijā ap 52. gadu ir pilnīgi iespējama.
Ir visai daudz liecību par Indijas dienvidos (tagadējais Keralas štats) eksistējušajām kristiešu kopienām. Pirmā no tādām liecībām attiecas uz IV gadsimtu, kad Pirmajā Vispasaules Koncilā Nikajā (325. g.) piedalījies arī kāds Jānis, Indijas un Persijas bīskaps. 345. un 430. gados uz Indiju emigrē sīriešu kristieši, kas bēga no Sasanīdu dinastijas vajāšanām.
Zināms, ka šie pārceļotāji bija nestoriāņi, un tieši kopš šī laika Malabaras baznīca kļūst nestoriāniska. Atkarība no Babilonas (nestoriāņu Antiohijas Patriarhāta centrs) kļuva vājāka pēc 6-7 gs., kad jūras ceļu uz Indiju savā kontrolē pārņēma arābi.
No 12. gadsimta Indijā viesojas rietumu tirgotāji un misionāri (Marko Polo, Katalonijas Džordaness, Nikolo de Konti). Roma centās Malabaras baznīcu pakļaut Svētajam krēslam, taču reāla iznākuma tam nebija. Būtisks notikums, kas noteica Malabaras kristiešu likteni, bija Vasko da Gamas ierašanās (1498., 1502.gg.) Interesants ir fakts, ka portugāļiem tika pasniegts nesen mirušā pēdējā kristiešu cara, kurš valdīja Malabarā, zizlis. Iesākumā pret Malabaras kristiešiem tika ieturēta maiga politika. [vietējie] Kristieši nodeva portugāļu rīcībā 25 000 vīru lielu armiju, kā arī atbalstīja citādi, taču vēlāk Romas prelāti sāka sliekties uz "Malabaras pagānu" latinizāciju, "kas ir kristieši tikai pēc nosaukuma". Goa tika nodibināta katoliskā eparhija ar vikariātu Kočinā. 1540. gadā portugāļu valdījumos Malabaras piekrastē ieradās Francisks Ksavjē (pazīstams misionārs, Ignācija Laiolas līdzgaitnieks), kurš pēc Malabaras (nestoriāņu) metropolīta nāves 1549. gadā pretojās Antiohijas Patriarhāta ielikteņa apstiprināšanai metropolīta katedrā. Līdz 1595. gadam, kad šeit ieradās dedzīgs latinizācijas piekritējs Aleksio de Menecess (Menesis), notika vēl dažas nenozīmīgas pārmaiņas.
Pēc Menecesa iniciatīvas notika baznīcas koncils Diamperā. Koncils pavēlēja sadedzināt visas ķecerīgās (nestoriāņu) grāmatas, unificēja Malabaras baznīcas liturģiskās ceremonijas, ieviešot katoļu ierašas (kalpošanā pieļaujot sīriešu valodu, kas tika izmantota arī pirms tam), ieviesa garīdznieku celibāta noteikumu, noteica Svētās Inkvizīcijas jurisdikciju, kā arī nosodīja "mācību par metempsihozi, astroloģiju, pagānu rituālus un citu māņticību, kas bija izplatīta Malabaras kristiešu vidū". Lielais vairākums garīdznieku un arī tauta pret šādu pavērsienu izturējās pārsteidzoši vienaldzīgi. Tādā veidā Malabaras baznīca nonāca Romas jurisdikcijā. Turpmākajos gados turpinājās baznīcas vidē ierastā pretspēku cīņa, līdz 1641. gadā jaunieceltais arhidiakons Toms Kampo vērsās pie Babilonas (nestoriāniskās), Koptu un Sīrijas - Jakobītu patriarhiem ar lūgumu pieņemt savā jurisdikcijā viņu un viņam uzticamo baznīcas kopienu. Svarīgi atzīmēt, ka Koptu un Sīrijas - Jakobītu patriarhi bija monofizīti. Baznīcas vēsturē šis ir bezprecedenta gadījums, kad ir šāda veida konfesijas maiņa, jo tā diametrāli pretēji atšķīrās no tās, kas bija tradicionāla šeit gadsimtos. Malabaras kristiešus vairāk par visu uztrauca jautājums par neatkarību, kas nebūt nenozīmēja separātismu attieksmē pret pārējo kristīgo pasauli.
Kad Portugāles varas iestādes sagūstīja un sodīja no Babilonas atsūtīto patriarhāta pārstāvi bīskapu Ahattalu, Malabaras kristiešu vidū uzliesmoja sacelšanās, kas vēlāk ieguva nosaukumu "sacelšanās pie Kunanas krusta". Tomu Kampo (ne-kanoniski) iesvētīja 12 garīdznieki un viņš uzņēmās no Vatikāna pakļautības izgājušās Malabaras Baznīcas vadīšanu.
Tad Malabaru iekaroja holandieši, un katoļu garīdznieki (1654.-1663.gg.) tika izsūtīti no valsts. Tika izbeigta katoliskā liturģiskā prakse un atcelts celibāts. Tomēr neliela grupa nepieņēma jaunās "reformas" un palika savienībā ar Romu (Romas-Sīrijas Baznīca).
Angļu valdīšanas laikā Indijā Malabaras Baznīcas iekšienē notika vairākas šķelšanās, kas saistītas ar dažādu hierarhu sāncensību. Radās divas lielas kopienas, kas atzina attiecīgi Babilonas un Jakobītu patriarhus. Savstarpējā konkurence brīžiem kļuva visai asa, kā dēļ tika uzsākti mēģinājumi tuvoties, bet tikai 1958. gadā notika abu pušu samierināšana. Mūsdienās Malabaras Baznīca ir vienots veselums, ja neskaita mazas grupas, kas attālinājās jau pirms šīs lielās šķelšanās.
Pašreiz Malabaras Baznīca aktīvi nodarbojas ar misionārismu dažādos Indijas štatos. Pastāv 10 diocēzes, seminārs Kotajamā, virkne baznīcas labdarības organizāciju un studentu biedrības."
Toma baznīcas
Apskats par apustuļa Toma baznīcām Indijā
Indiešu interneta resursi
http://www.stthoma.com/7church_overview.html
Ieteikums aktīvajiem kristietības popularizētājiem - pirms ievietot citātus no šī raksta kādā citā portālā vai medijā, palasīt arī citus materiālus šajā blogā. Visnepacietīgākajiem varētu pat pietikt ar trijām rindkopām noslēguma materiālā par apustuli Tomu, kas atrodas šeit.
Kodungallore Church
Kodungalura jeb Cranganore kļuva par kristietības centru, Malabaras baznīcas māti; tieši te apustulis nodibināja pirmo bīskapiju ar Ksantipu kā bīskapu. Šo vietu var saukt par “Indijas kristietības šūpuli”. Šī piekrastes pilsēta atrodas 40 km uz dienvid-rietumiem no Tričuras Keralā.
Kā vēsta gandrīz vienprātīgā Malabaras tradīcija, “sv. Apustulis Toms ieradās Cranganorē mūsu ēras 52 gadā, uzbūvēja baznīcas septiņās vietās un tad mira mocekļa nāvē Sv.Toma kalnā pie Madrasas.” V.V.Hanters ir atzīmējis, ka “Lielā kristiešu populācija ir raksturīga šīs valsts iezīme. Sīriešu kristieši ir radušies mūsu ēras pirmajos gadsimtos.”
Senā Musiris jeb Kodungallura, kur ieradās sv.Toms
Kodungalluras apkārtnes shematiskā karte dod tikai aptuvenu priekšstatu par tur esošajiem dabasskatiem, kas paceļas pavisam nedaudz virs jūras līmeņa, ir pārpilni ar kanāliem un lagūnām, kas mēdz pērplūst lietus sezonās. Visas pazīmes rāda, ka 5 līdz 10 km platā zemes strēmele gar jūras krastu ir radusies nesen, jūrai atkāpjoties. Mūsdienās nav iespējams precīzi noteikt, kurā vietā Kodungalluras apkaimē ir atradusies senā Musiris osta vai Chera karaļu Mahodayapurama. Neviena no mūsdienās eksistējošajām būvēm šai apkaimē nav vecāka par 6 gadsimtiem.
Tā Kodungallura, ko varam redzēt mūsdienās, nav pat ēna no bijušā laicīgā krāšņuma. Ir pietiekoši daudz vēsturisku liecību, ka Muziris kādreiz ir bijusi varena osta un Chera karaļu rezidence, saukta par Thiruvanchikulamu, kas mūs aizved uz 8 gadsimtu mūsu ērā, bet ziņas ir pārāk trūcīgas un nav iespējams rekonstruēt nepārtrauktu šīs pilsētas stāstu, pat sākot no šī perioda. Pēc tam seko ilgstošs tumsas periods. Ir zināms vienīgi, ka Kodungallura turpināja būt pilsēta ar vērā ņemamu nozīmi, tā ka gan portugāļi, gan holandieši un vēlāk angļi uzskatīja, ka ir vērts to padarīt par vienu no saviem bastioniem.Indietis, kas sastādījis Travancores štata rokasgrāmatu, nešaubās par Malabaras tradīcijas patiesumu: “Nav šaubu, ka sv.Toms ieradās Malabarā un pievērsa vairākas Nambudiris ģimenes, no kurām viņš dažus ordinēja par priesteriem, piemēram Sankarapuri un Pakalomattam. Jo, saskaņā ar šo seno tradicionālo uzskatu par apustuļa misiju un darbošanos ar augstāko kastu indiešiem, mūsdienās ir fakts, ka zināms daudzums sīriešu kristiešu sieviešu, it sevišķi no Desamas, sauktas par Kunnamkulam, valkā drēbes tā, kā to dara Nambudiri sievietes, staigā, piesegdamas nevi no nekaunīgiem skatieniem ar milzīgiem lietussargiem tāpat, kā to dara šīs sievietes, un ieprecās, ja neskaita dažus izņēmumus pēdējā laikā, tikai cienījamās ģimenēs ar līdzīgu aristokrātisku izcelšanos.”
“Līdz Chera karalistes krišanai sv.Toma kristieši bija pakļauti Chera karaļiem. Pirmos gadsimtus kristiešu centrs bija Cranganore. Bet ar arābu invāziju situācija mainījās. Sv.Toma kristieši un ebreji pārcēlās uz citām vietām. Šai periodā pieauga Angamales nozīme.” (STCEI, II, p. 31, "Pirmsportugāļu periods (The Pre-Portuguese Period)", Xavier Koodapuzha)Arheoloģija un romiešu monētas teritorijā.Olluras baznīca Thrissurā tika dibināta tikai 1718.gadā. Pirms tam cilvēki gāja uz svēto misi uz Pazhuvilas baznīcu, kas tika dibināta 960.gadā. Ticējums stāsta, ka vēl pirms tam viņi gāja uz Enammavu, kas bija dibināta 500.gadā. Enammavu baznīca atzīst, ka ir cēlusies no nenozīmīgās Noth Pudukad baznīcas (dibināta 400.gads mūsu ērā). Šī baznīca savukārt cēlās no Mattamas baznīcas (apmēram 140.gads mūsu ērā), kas savu izcelšanos saista ar Palayuras baznīcu, ko dibinājis sv.Toms. Svarīgi ir tas, ka cilvēki, kas dzīvo šais vietās, vienprātīgi atzīst, ka hronoloģija ir pareiza, lai gan laiks ir nesis milzīgas izmaiņas katras vietas statusā, visas baznīcas vienprātīgi atzīst katras baznīcas izcelšanos. Tāpat visas Keralas baznīcas saista savu izcelšanos vai nu tieši ar kādu no sv.Toma baznīcām vai ar kādu no tām cēlušos baznīcu. Tādējādi šai tradīcijai ir ne mazāka nozīme kā uz papīra vai akmens rakstītam dokumentam.
Liels daudzums romiešu monētu ir atrastas Malabaras krastā (piemēram, no Eyyalas starp Cranganore and Palayuru, un no Kottayamas in Ziemeļu Keralā). Tikai divus gadus atpakaļ vairāk nekā tūkstotis romiešu zelta monētu tika izraktas Paraurā, arī ne pārāk tālu no Cranganores. Interesanti, ka lielais vairums šo monētu pieder apmēram 80 gadu periodam no Augusta līdz Nēronam (27.gads pirms Kristus un 68.gads mūsu ērā).
Periplus ir atzīmējis:”Šurp (uz Malabaras ostām) pirmkārt tika importēts liels monētu daudzums,…”
Kodungalluras saistība ar sv.Tomu (iemesli, vēsture un nepieciešamība)
Pārskats
Apustuļu laikā Ziemeļ -rietumu Indiju (mūsdienu Pakistānu), Rietumu krastu un Austrumu krastu ar Ziemeļāfriku un Rietumāziju savienoja bieži izmantoti tirdzniecības ceļi, pa zemi un pa ūdeni. Tādējādi Aleksandrija, Aden, Socotra, Ormuz, Ctesiphon, Cēzarija, Taxila, Broach, Kodungallur (Muziris) un pat Roma bija savstarpēji saistītas.
Kodungallura – Indijas kristietības šūpulis: Kristietības attīstība piekrastē un tās ģeogrāfiskā izplatīšanās norāda Kodungalluras nozīmi Dieva vārda sludināšanā Keralā un Indijā. Atbilstoši Keralas tradīcijai, kā tas ir vēstīts Rambana dziesmā un iekļauts visas zemes kolektīvajā atmiņā, neatkarīgi no ticības vai konfesijas, Kodungallura (Maliamkara) bija sv. Apustuļa Toma galvenā mītne, no kuras viņš organizēja un īstenoja dažādus savas misijas projektus un apustuliskos ceļojumus uz citiem misijas centriem.
Kodungallura - misijas galvenā mītne: Bija vairāki iemesli, kas droši vien pamudināja svēto izvēlēties Kodungalluru par savu galveno mītnes vietu. Piemēram, viņš pats pirmo reizi izkāpa Indijas krastā Keralā, Chera zemē, Kodungallurā. Pat ja viņš būtu devies uz karaļa Gondophares zemi vispirms, mūsdienu Indija ir pārliecināta, ka Kodungallura bija pirmā, kas saskārās ar apustuli un viņa vēstījumu. Un nevar noliegt iespēju, ka apustulis pirmkārt ir ieradies tieši Kodungallurā – ārzemju kuģiem vispieejamākajā ostā, un Primum Emporium Indiae pirms kāpt uz kuģa, lai dotos uz Taxila vai Gandhara pa piekrastes ceļu. Patiesībā kaut kas līdzīgs notiek sv. Toma Rambana dziesmā:
“Sv.Toms, mans vārdabrālis, lielais žēlsirdības reliģijas skolotājs,
(Viņš) kopā ar Avanu, karaļa Cholan pārstāvi,
Uzkāpa uz kuģa Arābijā un ieradās Maliamkarā
……………………………………………………………………………..
Pēc tam viņš steidzās un drīz sasniedza Mylapore”
Tālumā redzama ieeja līcī. Tradīcija vēsta, ka apustulis Toms Indijā ieradās tieši šeit. (Vairāk bilžu)
Savukārt, apraksts par Toma baznīcu apciemojumu skatāms zem nosaukuma Apustuliskā Indija (kopija no Draugiem.lv)
Toms visu laiku traucās turp un atpakaļ starp Kodungalluru un saviem tālu izkaisītajām misiju punktiem. Iespējams, viņam bija jādodas uz lielo ostas pilsētu, lai iegūtu informāciju, norādījumus un/vai naudas līdzekļus, kas ar kuģu kapteiņu palīdzību tika sūtīti no ārzemēm uz Kodungalluru. (Gan ārzemju ceļotāju, gan vēsturnieku rakstos un Sangham literatūrā ir neskaitāmas atsauces par plaukstošo starptautisko tirdzniecību Kodungallurā un svešzemju iebraucēju raženo plūsmu.)
Pat tik vēlu kā 849.gadā mūsu ērā “Pahlavi, Kufica un Hebrew paraksti Tharisapalli kristiešu vara plākšņu otrā komplekta beigās parāda, ka tirdzniecības centra locekļi bija dažādu rasu un tautību pārstāvji. Šie trīs parakstu komplekti attiecīgi pārstāv persiešu, arābu un izraēliešu grupas un iespējams, ka tie iekļāva ebrejus, kristiešus un pat musulmaņus(?), kā uz to norāda viņu personvārdi.”
“Pēc mēneša, kad viņš bija atgriezies Keralas zemē, karaļa
Tiruvanchikkulam brāļa/māsasdēls ieradās tai zemē (Cholana zemē),
Un, skūpstot viņa svētītās kājas, ļoti lūdzās. Viņi ceļoja ar kuģi,
Un, neapstrīdami, ieradās Malimkarā…”
Kodungallura – veiksmīga misija:
Kočina (Fides Service) – 13. februārī Sv.Toma kalnā, kas atrodas Malayattor-as kalnos, Keralā un kur, pēc nostāstiem, apustulis Toms esot skaitījis lūgšanas un meditējis, ar īpašu svētku misi tika atzīmēts tā jaunais “starptautiskas svētvietas” statuss. Mises laikā pāvesta nuncijs Indijā, arhibīskaps Pedro Lopess Kvintana (Pedro Lopez Quintana) nolasīja oficiālu Svētā Krēsla deklarāciju. Pagājušā gada maijā šo svētvietu, kas ik gadu piesaista trīs miljonus svētceļnieku no dažādām pasaules malām, Svētā Krēsla Austrumu Baznīcu kongregācija pasludināja par “starptautisko svētvietu”. Sevišķi sajūsmināti par šo paziņojumu bija Keralas katoļi, jo Sv.Toma kalns atrodas Keralā. Indijas katoļi seko trīs dažādiem ritiem: Sīriešu-Malabaras, Sīriešu-Malankaras un latīņu. Keralā vairums katoļu seko Sīriešu-Malabaras ritam, kas ir cēlies no Haldejas rita. Šie katoļi ir pēcnācēji pirmajiem Indijas kristiešiem, kas Kristus vārdu dzirdēja no apustuļa Toma mūsu ēras 40? gadā.
Svēto misi vadīja kardināls Varkey Vithayathil, Ernakulam-Angamalas arhibīskaps.
Svinībās piedalījās tūkstošiem vietējo katoļu un katolisko asociāciju un reliģisko ordeņu biedri, kā arī pārstāvji no citām kristiešu baznīcām un laicīgās varas pārstāvji.
(PA) (Agenzia Fides 15/2/2005 righe 25 parole 255)
-----------------------
Indiešu interneta resursi
http://www.stthoma.com/7church_overview.html
Ieteikums aktīvajiem kristietības popularizētājiem - pirms ievietot citātus no šī raksta kādā citā portālā vai medijā, palasīt arī citus materiālus šajā blogā. Visnepacietīgākajiem varētu pat pietikt ar trijām rindkopām noslēguma materiālā par apustuli Tomu, kas atrodas šeit.
Kodungallore Church
Kodungalura jeb Cranganore kļuva par kristietības centru, Malabaras baznīcas māti; tieši te apustulis nodibināja pirmo bīskapiju ar Ksantipu kā bīskapu. Šo vietu var saukt par “Indijas kristietības šūpuli”. Šī piekrastes pilsēta atrodas 40 km uz dienvid-rietumiem no Tričuras Keralā.
Kā vēsta gandrīz vienprātīgā Malabaras tradīcija, “sv. Apustulis Toms ieradās Cranganorē mūsu ēras 52 gadā, uzbūvēja baznīcas septiņās vietās un tad mira mocekļa nāvē Sv.Toma kalnā pie Madrasas.” V.V.Hanters ir atzīmējis, ka “Lielā kristiešu populācija ir raksturīga šīs valsts iezīme. Sīriešu kristieši ir radušies mūsu ēras pirmajos gadsimtos.”
Senā Musiris jeb Kodungallura, kur ieradās sv.Toms
Kodungalluras apkārtnes shematiskā karte dod tikai aptuvenu priekšstatu par tur esošajiem dabasskatiem, kas paceļas pavisam nedaudz virs jūras līmeņa, ir pārpilni ar kanāliem un lagūnām, kas mēdz pērplūst lietus sezonās. Visas pazīmes rāda, ka 5 līdz 10 km platā zemes strēmele gar jūras krastu ir radusies nesen, jūrai atkāpjoties. Mūsdienās nav iespējams precīzi noteikt, kurā vietā Kodungalluras apkaimē ir atradusies senā Musiris osta vai Chera karaļu Mahodayapurama. Neviena no mūsdienās eksistējošajām būvēm šai apkaimē nav vecāka par 6 gadsimtiem.
Tā Kodungallura, ko varam redzēt mūsdienās, nav pat ēna no bijušā laicīgā krāšņuma. Ir pietiekoši daudz vēsturisku liecību, ka Muziris kādreiz ir bijusi varena osta un Chera karaļu rezidence, saukta par Thiruvanchikulamu, kas mūs aizved uz 8 gadsimtu mūsu ērā, bet ziņas ir pārāk trūcīgas un nav iespējams rekonstruēt nepārtrauktu šīs pilsētas stāstu, pat sākot no šī perioda. Pēc tam seko ilgstošs tumsas periods. Ir zināms vienīgi, ka Kodungallura turpināja būt pilsēta ar vērā ņemamu nozīmi, tā ka gan portugāļi, gan holandieši un vēlāk angļi uzskatīja, ka ir vērts to padarīt par vienu no saviem bastioniem.Indietis, kas sastādījis Travancores štata rokasgrāmatu, nešaubās par Malabaras tradīcijas patiesumu: “Nav šaubu, ka sv.Toms ieradās Malabarā un pievērsa vairākas Nambudiris ģimenes, no kurām viņš dažus ordinēja par priesteriem, piemēram Sankarapuri un Pakalomattam. Jo, saskaņā ar šo seno tradicionālo uzskatu par apustuļa misiju un darbošanos ar augstāko kastu indiešiem, mūsdienās ir fakts, ka zināms daudzums sīriešu kristiešu sieviešu, it sevišķi no Desamas, sauktas par Kunnamkulam, valkā drēbes tā, kā to dara Nambudiri sievietes, staigā, piesegdamas nevi no nekaunīgiem skatieniem ar milzīgiem lietussargiem tāpat, kā to dara šīs sievietes, un ieprecās, ja neskaita dažus izņēmumus pēdējā laikā, tikai cienījamās ģimenēs ar līdzīgu aristokrātisku izcelšanos.”
“Līdz Chera karalistes krišanai sv.Toma kristieši bija pakļauti Chera karaļiem. Pirmos gadsimtus kristiešu centrs bija Cranganore. Bet ar arābu invāziju situācija mainījās. Sv.Toma kristieši un ebreji pārcēlās uz citām vietām. Šai periodā pieauga Angamales nozīme.” (STCEI, II, p. 31, "Pirmsportugāļu periods (The Pre-Portuguese Period)", Xavier Koodapuzha)Arheoloģija un romiešu monētas teritorijā.Olluras baznīca Thrissurā tika dibināta tikai 1718.gadā. Pirms tam cilvēki gāja uz svēto misi uz Pazhuvilas baznīcu, kas tika dibināta 960.gadā. Ticējums stāsta, ka vēl pirms tam viņi gāja uz Enammavu, kas bija dibināta 500.gadā. Enammavu baznīca atzīst, ka ir cēlusies no nenozīmīgās Noth Pudukad baznīcas (dibināta 400.gads mūsu ērā). Šī baznīca savukārt cēlās no Mattamas baznīcas (apmēram 140.gads mūsu ērā), kas savu izcelšanos saista ar Palayuras baznīcu, ko dibinājis sv.Toms. Svarīgi ir tas, ka cilvēki, kas dzīvo šais vietās, vienprātīgi atzīst, ka hronoloģija ir pareiza, lai gan laiks ir nesis milzīgas izmaiņas katras vietas statusā, visas baznīcas vienprātīgi atzīst katras baznīcas izcelšanos. Tāpat visas Keralas baznīcas saista savu izcelšanos vai nu tieši ar kādu no sv.Toma baznīcām vai ar kādu no tām cēlušos baznīcu. Tādējādi šai tradīcijai ir ne mazāka nozīme kā uz papīra vai akmens rakstītam dokumentam.
Liels daudzums romiešu monētu ir atrastas Malabaras krastā (piemēram, no Eyyalas starp Cranganore and Palayuru, un no Kottayamas in Ziemeļu Keralā). Tikai divus gadus atpakaļ vairāk nekā tūkstotis romiešu zelta monētu tika izraktas Paraurā, arī ne pārāk tālu no Cranganores. Interesanti, ka lielais vairums šo monētu pieder apmēram 80 gadu periodam no Augusta līdz Nēronam (27.gads pirms Kristus un 68.gads mūsu ērā).
Periplus ir atzīmējis:”Šurp (uz Malabaras ostām) pirmkārt tika importēts liels monētu daudzums,…”
Kodungalluras saistība ar sv.Tomu (iemesli, vēsture un nepieciešamība)
Pārskats
Apustuļu laikā Ziemeļ -rietumu Indiju (mūsdienu Pakistānu), Rietumu krastu un Austrumu krastu ar Ziemeļāfriku un Rietumāziju savienoja bieži izmantoti tirdzniecības ceļi, pa zemi un pa ūdeni. Tādējādi Aleksandrija, Aden, Socotra, Ormuz, Ctesiphon, Cēzarija, Taxila, Broach, Kodungallur (Muziris) un pat Roma bija savstarpēji saistītas.
Kodungallura – Indijas kristietības šūpulis: Kristietības attīstība piekrastē un tās ģeogrāfiskā izplatīšanās norāda Kodungalluras nozīmi Dieva vārda sludināšanā Keralā un Indijā. Atbilstoši Keralas tradīcijai, kā tas ir vēstīts Rambana dziesmā un iekļauts visas zemes kolektīvajā atmiņā, neatkarīgi no ticības vai konfesijas, Kodungallura (Maliamkara) bija sv. Apustuļa Toma galvenā mītne, no kuras viņš organizēja un īstenoja dažādus savas misijas projektus un apustuliskos ceļojumus uz citiem misijas centriem.
Kodungallura - misijas galvenā mītne: Bija vairāki iemesli, kas droši vien pamudināja svēto izvēlēties Kodungalluru par savu galveno mītnes vietu. Piemēram, viņš pats pirmo reizi izkāpa Indijas krastā Keralā, Chera zemē, Kodungallurā. Pat ja viņš būtu devies uz karaļa Gondophares zemi vispirms, mūsdienu Indija ir pārliecināta, ka Kodungallura bija pirmā, kas saskārās ar apustuli un viņa vēstījumu. Un nevar noliegt iespēju, ka apustulis pirmkārt ir ieradies tieši Kodungallurā – ārzemju kuģiem vispieejamākajā ostā, un Primum Emporium Indiae pirms kāpt uz kuģa, lai dotos uz Taxila vai Gandhara pa piekrastes ceļu. Patiesībā kaut kas līdzīgs notiek sv. Toma Rambana dziesmā:
“Sv.Toms, mans vārdabrālis, lielais žēlsirdības reliģijas skolotājs,
(Viņš) kopā ar Avanu, karaļa Cholan pārstāvi,
Uzkāpa uz kuģa Arābijā un ieradās Maliamkarā
……………………………………………………………………………..
Pēc tam viņš steidzās un drīz sasniedza Mylapore”
Tālumā redzama ieeja līcī. Tradīcija vēsta, ka apustulis Toms Indijā ieradās tieši šeit. (Vairāk bilžu)
Savukārt, apraksts par Toma baznīcu apciemojumu skatāms zem nosaukuma Apustuliskā Indija (kopija no Draugiem.lv)
Toms visu laiku traucās turp un atpakaļ starp Kodungalluru un saviem tālu izkaisītajām misiju punktiem. Iespējams, viņam bija jādodas uz lielo ostas pilsētu, lai iegūtu informāciju, norādījumus un/vai naudas līdzekļus, kas ar kuģu kapteiņu palīdzību tika sūtīti no ārzemēm uz Kodungalluru. (Gan ārzemju ceļotāju, gan vēsturnieku rakstos un Sangham literatūrā ir neskaitāmas atsauces par plaukstošo starptautisko tirdzniecību Kodungallurā un svešzemju iebraucēju raženo plūsmu.)
Pat tik vēlu kā 849.gadā mūsu ērā “Pahlavi, Kufica un Hebrew paraksti Tharisapalli kristiešu vara plākšņu otrā komplekta beigās parāda, ka tirdzniecības centra locekļi bija dažādu rasu un tautību pārstāvji. Šie trīs parakstu komplekti attiecīgi pārstāv persiešu, arābu un izraēliešu grupas un iespējams, ka tie iekļāva ebrejus, kristiešus un pat musulmaņus(?), kā uz to norāda viņu personvārdi.”
“Pēc mēneša, kad viņš bija atgriezies Keralas zemē, karaļa
Tiruvanchikkulam brāļa/māsasdēls ieradās tai zemē (Cholana zemē),
Un, skūpstot viņa svētītās kājas, ļoti lūdzās. Viņi ceļoja ar kuģi,
Un, neapstrīdami, ieradās Malimkarā…”
Kodungallura – veiksmīga misija:
vēl viens iemesls, kāpēc apustulis nemitīgi dodas atpakaļ uz Kodungalluru, ir tas, ka viņa pūliņi kosmopolītiskajā Indijas Gateway City (pilsēta-vārti) jau no paša sākuma atmaksājās ar uzviju. Pašā pirmajā Indijā pavadītajā nedēļā,
“Te (Kodungallurā) ar saviem brīnumainajiem darbiem, astoņās dienās viņš nodibināja reliģiju
Atgriezdamies te no Mylapores, paklausot Kodungalluras karaļa aicinājumam, karaļa brāļa/māsasdēla pavadībā,
Kopā ar karaļa ģimeni trīs tūkstoši pagānu, neticīgo,
Tāpat kā četrdesmit ebreji, kas apmetušies šai zemē,
Tika nokristīti pusotra gada laikā.”
Tādējādi Chera impērijas galvaspilsēta uzņem apustuli un viņa vēstījumu ar atvērtu sirdi un pēc tam kļūst par visas zemes ticības pirmavotu. Tāpēc:
“Šai vietā lūgšanām (sv.Toms) uzcēla baznīcu un krustu.”
Un tas vēl nebija viss. Tad, kad Tiruvanchikkulamas karalis un visa karaliskā ģimene bija pieņēmuši vēstījumu, sv.Toms nekavējoties iesvētīja karaļa brāļa/māsasdēlu par bīskapu:
“Godu kļūt par reliģijas priestereim un bīskapiem
Un zināšanas par tās(reliģijas) noslēpumiem viņš deva tautai.
Valdošā karaļa Anthrayosa (Andrewa)
Brāļa/māsadēlu Keppu (Cephas) viņš iesvētīja par bīskapu.”
Un tad, kopā ar bīskapu Keppu, karaļa brāļa/māsasdēlu, viņš devās ceļojumos uz dažādām karaļvalsts daļām un viņa misija bija ļoti veiksmīga visā karalistē. Pēc veiksmīgas evanģēlija sludināšanas Quilonā, Trikkapeleswaramā, Chayalā, Gokkamangalamā, un Kottakkayalā,
“Ceļodams uz dienvidiem viņš ieradās Maliamkarā
Un bij priecīgs, atradis tur visu labā kārtībā.“
Pēc vēl viena ceļojuma uz Mylapuru, viņš atkal bija Kodungallurā pa ceļam uz Paruru no Palayuras un Malayatturas.
“Viņa pirmais māceklis Keppa (Cephas) [Tiruvanchikkulamas karaļa brāļa/māsasdēls, ], kas no viņa nekad nešķīrās,
Viņš ietērpa viņu savās drānās, un uzlika savu plaukstu viņam uz galvas.
Un viņš uzticēja viņam savu ticīgo vadīšanu.
Viņš piekodināja atzīt Keppu tāpat, kā viņi bija atzinuši viņu pašu. ”
Tādējādi, tāpat kā daudzās citās vietās un kontinentos, tā bija karaliskās ģimenes aizbildniecība, kas Keralā kristietības izplatīšanu padarīja vieglu. Tas arī izskaidro, kāpēc kristiešiem Keralā bija visas tās karaliskās privilēģijas un tiesības, tādas kā septiņdesmit divas privilēģijas, kas ir pieminētas dažādās vara plāksnēs un citas tirdzniecības privilēģijas, ko piešķīra 'Tazhekkattu Sasanam', utt.
Te apustulis izveidoja pirmo bīskapiju ar bīskapu Xanthipusu. Par godu senajai Cranganores tradīcijai, Viņa Svētība Leons XIII 1886.gadā atļāva Damao bīskapam (mūsdienās iznīkusi diacēze Bombejas Prezidentūrā) saukties par “Cranganores arhibīskapu.”
Niranamas baznīca
Niranama, kas atrodas gandrīz pusceļā starp Quilonu un Kokkamangalamu, tagad ir karaļa Džeimsa II atbalstītāju rokās. Baznīca ir piedzīvojusi daudzas atjaunošanas un pārveidojumus. Patreizējā baznīca, kas ir jau ceturtā celtne, atrodas sākotnējās baznīcas vietā, ko, kā pieņemts uzskatīt, ir dibinājis sv.Toms. Baznīcu iesvētīja viņa gaišība Vattasseril Geevarghese Deanious, Malankaras metropolīts, 1912. gada 14. februārī.
Par ko vēsta Rambanas dziesma?
Apustulis un princis Kepha devās ziemeļaustrumu virzienā no Quilonas un ieradās Thrikapaleswaramā, netālu no Niranomas. Thrikapaleswaramā tolaik bija Hindu tempļi, un, lai kristiešu komūnai sagādātu vietu publiskai pielūgšanai, apustulis uzstādīja krustu dažas astodaļjūdzes (vairākus simtus metru) uz rietumiem no kāda tempļa. Vietējiem cilvēkiem, kas nepiederēja kristiešiem, tas nepatika un tie izcēla krustu un iemeta to tuvējā upē.
Šī zaimošana notika kādu laiku pēc tam, kad apustulis bija devies prom uz Chayalu jeb Nileckalu. Divi kristieši no Thrikapaleswaramas devās turp un pieprasīja, lai apustulis ierodas vēlreiz viņu pusē un sakārto lietas. Krusts, kas bija iemests upē, kādu gabalu nopeldēja pa straumi un beigās piestāja uz zemes strēmeles pretējā upes krastā. Te, Niranomā, tika izvēlēta vieta jaunajai baznīcai.
Šīs otrās vizītes laikā apustulis uzturējās Niranomā divus mēnešus un šai periodā viņš nokristīja divus simtus cilvēku, kas deva papildus enerģiju un spēku šai kristiešu komūnai. Vietējais ticējums stāsta, ka lielākā daļa Nambutiris, pēc tam, kad sv. Toms tos bija pievērsis kristietībai, atdeva kastes ar savu zemes īpašumu dokumentiem Kymalam jeb Nairas vadonim, kas no tā laika ir pazīstams kā Niranam Petti Kaymal, un devās prom no šīs vietas .
No dažādiem brīnumiem, ko sv. Toms veica Niranamā, visievērojamākais bija bārddziņa bērna atgriešana pie dzīvības, ko bija nonāvējušas nekristīgās ģimenes, kas gribēja novelt vainu par šo noziegumu uz apustuli.
Palayuras baznīca
Kad sv. Toms ieradās no Kodungalluras, Palura jeb Palayura bija Nambudiri brahmaņu (augstākās kastas cilvēki Indijas komūnās) citadele. Divi tūkstoši gadus atpakaļ izraēliešiem Palayrā bija apmetne. Senatnējās ebreju sinagogas drupas aizvien vēl ir redzamas Brahmaņu tempļa ārpusē astodaļjūdzes (~200m) attālumā no baznīcas.
Tiek uzskatīts, ka pēc veiksmīgas brahmaņu izkonkurēšanas, Sv. Tomam izdevās pievērst lielāko daļu ciemata iedzīvotāju kristietībai. Vietējai templis, ko pēc sv. Toma pūliņiem brahmaņi pameta, tika pārveidots par topošo baznīcu.
Vēl nesen visapkārt baznīcai bija izkaisītas elku un skulptūru lauskas, vecā tempļa paliekas. Divas lielas ūdenstvertnes pie rietumu un austrumu vārtiem ir daiļrunīgas bijušās Hindu tempļa krāšņuma relikvijas.
Portugāļu periodā nodomu nojaukt veco baznīcu un uzcelt jaunu nācās atcelt sakarā ar vietējo cilvēku sentimentālajiem iebildumiem. Tomēr pēc kāda laika jauna baznīca uzmanīgi tika apbūvēta apkārt vecajai koka baznīcai, iekļaujot to savās sienās.
Palayura reiz ir bijusi arī Bīskapa rezidence. Tas ir skaidri noprotams no pāvesta Gregora XII bullas, kas datēta ar 1580 gada 15 martu. Tā piekodina un norāda ticīgajiem “būt paklausīgiem savam prelātam Mar Abraham un George of Christ, Palayuras bīskapam.” 'Obedite vero in Domino Abrahamo Archiepiescopo, vestro Georgio item Episcopo Palurensi'. Hyder Ali and Tippu Sultan, Mysores tirānu iebrukumi un vajāšana septiņpadsmitajā gadsimtā noveda šo ziedošo katoļu centru līdz panīkumam.
Patreizējā baznīca tika lēnām un neatlaidīgi uzbūvēta Britu valdīšanas sākumā (1797-93). Dīvaini, bet mūsdienās Palayuras ciematā nav vairs nevienas brahmaņu mājas.
Svarīgi vēsturiskie pieminekļi Palayoorā.
Laivu piestātne (Bottukulam), kur sv. Toms izkāpa krastā Palayoor.
Thaliyakulam – dīķis, kurā sv. Toms kristīja vietējos iedzīvotājus.
Chinna Malai (no Mylapore-Madrasas) kopija, kur sv. Toms kļuva par mocekli mūsu ēras 72 gadā.
Vēsturiskā Aryan tempļa atliekas/drupas. Vēstures muzejs. 14 granīta statujas, kas novietotas pie baznīcas galvenās ieejas un kur attēlots sv Toms dabīgā izmērā dažādos savas dzīves notikumos.
Baznīcas galvenās zāles Jubilejas durvis, kas ataino dažādus svarīgus bībeles notikumus, iegrebtus Birmas tīkkokā.
Kā nokļūt Palayurā?
Palayura ir daļa no Thrissur apgabala un atrodas Keralas rietumu krastā. Braucot pa ceļu, Palayura atrodas 28 km no Thrissuras, uz Thrissuras-Chavakadas ceļa, caur Pavarattyu. Ceļojot ar vilcienu, jābrauc ar Thrissuras – Guruvayuras vilcienu (24 km). No Guruvayuras uz Palayooru var nokļūt ar autobusu vai taksometru/autorikšu (2 km).
Kokkamangalamas baznīca
Kokkamangalama, tālu ziemeļos no Quilonas, Niranomas un Nileckalas, bija nākošais sv. Toma misionāra darbības centrs. Rambana dziesma stāsta, ka apustulis pavadījis vienu gadu Kokkamangalamā un nokristījis tūkstoti un sešus simtus iedzīvotāju. Kokkamangalama atrodas apmēram 20 jūdzes uz dienvidiem no Paruras.
Pēc krusta uzstādīšanas un baznīcas atklāšanas apustulis devās prom. Apustuļa prombūtnes laikā kāds izcēla krustu no tā vietas un iemeta to tuvējā lagūnā. Krusts peldēja pa straumi, līdz sasniedza Pallipuramu. Ticīgie svinīgi uzstādīja krustu piemērotā vietā Pallipuramā un izveidoja tur baznīcu.
Nilakkalas baznīca
Visas baznīcas, atskaitot vienu Chayalā (Nilakkalā), atrodas okeāna krastā vai tuvu tam. Chayala atrodas dziļi Sabarimalas pakalnos. Mūsdienās šī vecā baznīca ir pussagruvusi un ieaugusi džungļos.
Sv. Toms savā misionāra darbības laikā nodibināja septiņas baznīcas, tai skaitā Nilackalas (Chayalas) baznīcu. Apustulis atgriezās no Niranomas uz Chayalu jeb Nileckalu. Rambana dziesma vēsta, ka apustulis te darbojās vienu gadu un šai laikaposmā tūkstotis un simts cilvēku tika pievērsti kristietībai.
Par sv.Toma misionāra gaitām Nilackalā nav saglabājušās nekādas vēsturiskas liecības, taču par to ir rakstīts vecās metāla plāksnēs, Marthomma charitham, Veeradiyan dziesmā, kā arī daudzi vēsturnieki ir izteikuši neskidrus pieņēmumus par to, ka baznīcu Nilakkalā varētu būt dibinājis sv.Toms.
Daudzas kristiešu ģimenes Kanjirappallyā, Ayroorā un citās vietās ir cēlušās no Nilakkalas. Ayroorā ir Mar sv. Toma baznīca, ko sauc par Chayalu (Nilakkalu). Kādu laiku atpakaļ Nilakkalā bij nodoms uzcelt jaunu baznīcu, taču tas izraisīja vietējās hindu sabiedrības protestus, lai gan ir saglabājušies pierādījumi, ka agrākos laikos kristiešu baznīca un hindu templis ir pastāvējuši viens otram blakus tāpat kā mūsdienās tas aizvien ir redzams daudzās vietās Keralā. Grūtības tika pārvarētas pateicoties hindu draugu un kristiešu vadītāju augstsirdīgajai pieejai un Keralas valdības sniegtajai palīdzībai. Visu kristiešu konfesiju kopīgā aizbildniecībā tika uzcelta jauna baznīca jaunā vietā, kas, vienojoties visiem ieinteresētajiem, tika izvēlēta netālu no vecās vietas. Šai baznīcai ir vēsturiska nozīme kā pirmajai baznīcai, ko uzcēlušas visas konfesijas kopā kā simbolu un veltījumu sv. Toma mantojumam.
Kanjirappally vēsture Nanam Monam valodā (Tamil vecajā dialektā) stāsta par Kanjirappally senajiem iemītniekiem. Viens no Thommi Periya Veettila (A.D.1320) senčiem esot bijis Nilackalas baznīcas aizbildnis. Pēc Pandi Nadu laupītāju, sauktu par mežonīgiem zvēriem, uzbrukumiem, viņš kopā ar ģimeni un draugiem pārcēlās no Nilackalas (Chayalas) uz Kanjirappallyu.
Kollamas baznīca
Quilona (Kollama) aizvien vēl ir liela pilsēta, gandrīz otra galvaspilsēta Travankores apgabalā, tā ir viena no vecākajām Bīskapa eparhijām Indijā. To uzcēla pāvests Jānis XXII 1330 gadā. Tiek uzskatīts, ka baznīca, ko sv.Toms uzcēla Kollamā, vienā no lielākajiem katoļu centriem Indijā (vēlākos laikos), pastāvēja vairāk nekā tūkstoš gadu, pirms to aizskaloja jūra.
****
Āzija/Indija – “Svētā Toma kalna” svētvieta Malaiatorā, Keralā, svin “starptautiska svētceļnieku centra” statusa iegūšanu.“Te (Kodungallurā) ar saviem brīnumainajiem darbiem, astoņās dienās viņš nodibināja reliģiju
Atgriezdamies te no Mylapores, paklausot Kodungalluras karaļa aicinājumam, karaļa brāļa/māsasdēla pavadībā,
Kopā ar karaļa ģimeni trīs tūkstoši pagānu, neticīgo,
Tāpat kā četrdesmit ebreji, kas apmetušies šai zemē,
Tika nokristīti pusotra gada laikā.”
Tādējādi Chera impērijas galvaspilsēta uzņem apustuli un viņa vēstījumu ar atvērtu sirdi un pēc tam kļūst par visas zemes ticības pirmavotu. Tāpēc:
“Šai vietā lūgšanām (sv.Toms) uzcēla baznīcu un krustu.”
Un tas vēl nebija viss. Tad, kad Tiruvanchikkulamas karalis un visa karaliskā ģimene bija pieņēmuši vēstījumu, sv.Toms nekavējoties iesvētīja karaļa brāļa/māsasdēlu par bīskapu:
“Godu kļūt par reliģijas priestereim un bīskapiem
Un zināšanas par tās(reliģijas) noslēpumiem viņš deva tautai.
Valdošā karaļa Anthrayosa (Andrewa)
Brāļa/māsadēlu Keppu (Cephas) viņš iesvētīja par bīskapu.”
Un tad, kopā ar bīskapu Keppu, karaļa brāļa/māsasdēlu, viņš devās ceļojumos uz dažādām karaļvalsts daļām un viņa misija bija ļoti veiksmīga visā karalistē. Pēc veiksmīgas evanģēlija sludināšanas Quilonā, Trikkapeleswaramā, Chayalā, Gokkamangalamā, un Kottakkayalā,
“Ceļodams uz dienvidiem viņš ieradās Maliamkarā
Un bij priecīgs, atradis tur visu labā kārtībā.“
Pēc vēl viena ceļojuma uz Mylapuru, viņš atkal bija Kodungallurā pa ceļam uz Paruru no Palayuras un Malayatturas.
“Viņa pirmais māceklis Keppa (Cephas) [Tiruvanchikkulamas karaļa brāļa/māsasdēls, ], kas no viņa nekad nešķīrās,
Viņš ietērpa viņu savās drānās, un uzlika savu plaukstu viņam uz galvas.
Un viņš uzticēja viņam savu ticīgo vadīšanu.
Viņš piekodināja atzīt Keppu tāpat, kā viņi bija atzinuši viņu pašu. ”
Tādējādi, tāpat kā daudzās citās vietās un kontinentos, tā bija karaliskās ģimenes aizbildniecība, kas Keralā kristietības izplatīšanu padarīja vieglu. Tas arī izskaidro, kāpēc kristiešiem Keralā bija visas tās karaliskās privilēģijas un tiesības, tādas kā septiņdesmit divas privilēģijas, kas ir pieminētas dažādās vara plāksnēs un citas tirdzniecības privilēģijas, ko piešķīra 'Tazhekkattu Sasanam', utt.
Te apustulis izveidoja pirmo bīskapiju ar bīskapu Xanthipusu. Par godu senajai Cranganores tradīcijai, Viņa Svētība Leons XIII 1886.gadā atļāva Damao bīskapam (mūsdienās iznīkusi diacēze Bombejas Prezidentūrā) saukties par “Cranganores arhibīskapu.”
Niranamas baznīca
Niranama, kas atrodas gandrīz pusceļā starp Quilonu un Kokkamangalamu, tagad ir karaļa Džeimsa II atbalstītāju rokās. Baznīca ir piedzīvojusi daudzas atjaunošanas un pārveidojumus. Patreizējā baznīca, kas ir jau ceturtā celtne, atrodas sākotnējās baznīcas vietā, ko, kā pieņemts uzskatīt, ir dibinājis sv.Toms. Baznīcu iesvētīja viņa gaišība Vattasseril Geevarghese Deanious, Malankaras metropolīts, 1912. gada 14. februārī.
Par ko vēsta Rambanas dziesma?
Apustulis un princis Kepha devās ziemeļaustrumu virzienā no Quilonas un ieradās Thrikapaleswaramā, netālu no Niranomas. Thrikapaleswaramā tolaik bija Hindu tempļi, un, lai kristiešu komūnai sagādātu vietu publiskai pielūgšanai, apustulis uzstādīja krustu dažas astodaļjūdzes (vairākus simtus metru) uz rietumiem no kāda tempļa. Vietējiem cilvēkiem, kas nepiederēja kristiešiem, tas nepatika un tie izcēla krustu un iemeta to tuvējā upē.
Šī zaimošana notika kādu laiku pēc tam, kad apustulis bija devies prom uz Chayalu jeb Nileckalu. Divi kristieši no Thrikapaleswaramas devās turp un pieprasīja, lai apustulis ierodas vēlreiz viņu pusē un sakārto lietas. Krusts, kas bija iemests upē, kādu gabalu nopeldēja pa straumi un beigās piestāja uz zemes strēmeles pretējā upes krastā. Te, Niranomā, tika izvēlēta vieta jaunajai baznīcai.
Šīs otrās vizītes laikā apustulis uzturējās Niranomā divus mēnešus un šai periodā viņš nokristīja divus simtus cilvēku, kas deva papildus enerģiju un spēku šai kristiešu komūnai. Vietējais ticējums stāsta, ka lielākā daļa Nambutiris, pēc tam, kad sv. Toms tos bija pievērsis kristietībai, atdeva kastes ar savu zemes īpašumu dokumentiem Kymalam jeb Nairas vadonim, kas no tā laika ir pazīstams kā Niranam Petti Kaymal, un devās prom no šīs vietas .
No dažādiem brīnumiem, ko sv. Toms veica Niranamā, visievērojamākais bija bārddziņa bērna atgriešana pie dzīvības, ko bija nonāvējušas nekristīgās ģimenes, kas gribēja novelt vainu par šo noziegumu uz apustuli.
Palayuras baznīca
Kad sv. Toms ieradās no Kodungalluras, Palura jeb Palayura bija Nambudiri brahmaņu (augstākās kastas cilvēki Indijas komūnās) citadele. Divi tūkstoši gadus atpakaļ izraēliešiem Palayrā bija apmetne. Senatnējās ebreju sinagogas drupas aizvien vēl ir redzamas Brahmaņu tempļa ārpusē astodaļjūdzes (~200m) attālumā no baznīcas.
Tiek uzskatīts, ka pēc veiksmīgas brahmaņu izkonkurēšanas, Sv. Tomam izdevās pievērst lielāko daļu ciemata iedzīvotāju kristietībai. Vietējai templis, ko pēc sv. Toma pūliņiem brahmaņi pameta, tika pārveidots par topošo baznīcu.
Vēl nesen visapkārt baznīcai bija izkaisītas elku un skulptūru lauskas, vecā tempļa paliekas. Divas lielas ūdenstvertnes pie rietumu un austrumu vārtiem ir daiļrunīgas bijušās Hindu tempļa krāšņuma relikvijas.
Portugāļu periodā nodomu nojaukt veco baznīcu un uzcelt jaunu nācās atcelt sakarā ar vietējo cilvēku sentimentālajiem iebildumiem. Tomēr pēc kāda laika jauna baznīca uzmanīgi tika apbūvēta apkārt vecajai koka baznīcai, iekļaujot to savās sienās.
Palayura reiz ir bijusi arī Bīskapa rezidence. Tas ir skaidri noprotams no pāvesta Gregora XII bullas, kas datēta ar 1580 gada 15 martu. Tā piekodina un norāda ticīgajiem “būt paklausīgiem savam prelātam Mar Abraham un George of Christ, Palayuras bīskapam.” 'Obedite vero in Domino Abrahamo Archiepiescopo, vestro Georgio item Episcopo Palurensi'. Hyder Ali and Tippu Sultan, Mysores tirānu iebrukumi un vajāšana septiņpadsmitajā gadsimtā noveda šo ziedošo katoļu centru līdz panīkumam.
Patreizējā baznīca tika lēnām un neatlaidīgi uzbūvēta Britu valdīšanas sākumā (1797-93). Dīvaini, bet mūsdienās Palayuras ciematā nav vairs nevienas brahmaņu mājas.
Svarīgi vēsturiskie pieminekļi Palayoorā.
Laivu piestātne (Bottukulam), kur sv. Toms izkāpa krastā Palayoor.
Thaliyakulam – dīķis, kurā sv. Toms kristīja vietējos iedzīvotājus.
Chinna Malai (no Mylapore-Madrasas) kopija, kur sv. Toms kļuva par mocekli mūsu ēras 72 gadā.
Vēsturiskā Aryan tempļa atliekas/drupas. Vēstures muzejs. 14 granīta statujas, kas novietotas pie baznīcas galvenās ieejas un kur attēlots sv Toms dabīgā izmērā dažādos savas dzīves notikumos.
Baznīcas galvenās zāles Jubilejas durvis, kas ataino dažādus svarīgus bībeles notikumus, iegrebtus Birmas tīkkokā.
Kā nokļūt Palayurā?
Palayura ir daļa no Thrissur apgabala un atrodas Keralas rietumu krastā. Braucot pa ceļu, Palayura atrodas 28 km no Thrissuras, uz Thrissuras-Chavakadas ceļa, caur Pavarattyu. Ceļojot ar vilcienu, jābrauc ar Thrissuras – Guruvayuras vilcienu (24 km). No Guruvayuras uz Palayooru var nokļūt ar autobusu vai taksometru/autorikšu (2 km).
Kokkamangalamas baznīca
Kokkamangalama, tālu ziemeļos no Quilonas, Niranomas un Nileckalas, bija nākošais sv. Toma misionāra darbības centrs. Rambana dziesma stāsta, ka apustulis pavadījis vienu gadu Kokkamangalamā un nokristījis tūkstoti un sešus simtus iedzīvotāju. Kokkamangalama atrodas apmēram 20 jūdzes uz dienvidiem no Paruras.
Pēc krusta uzstādīšanas un baznīcas atklāšanas apustulis devās prom. Apustuļa prombūtnes laikā kāds izcēla krustu no tā vietas un iemeta to tuvējā lagūnā. Krusts peldēja pa straumi, līdz sasniedza Pallipuramu. Ticīgie svinīgi uzstādīja krustu piemērotā vietā Pallipuramā un izveidoja tur baznīcu.
Nilakkalas baznīca
Visas baznīcas, atskaitot vienu Chayalā (Nilakkalā), atrodas okeāna krastā vai tuvu tam. Chayala atrodas dziļi Sabarimalas pakalnos. Mūsdienās šī vecā baznīca ir pussagruvusi un ieaugusi džungļos.
Sv. Toms savā misionāra darbības laikā nodibināja septiņas baznīcas, tai skaitā Nilackalas (Chayalas) baznīcu. Apustulis atgriezās no Niranomas uz Chayalu jeb Nileckalu. Rambana dziesma vēsta, ka apustulis te darbojās vienu gadu un šai laikaposmā tūkstotis un simts cilvēku tika pievērsti kristietībai.
Par sv.Toma misionāra gaitām Nilackalā nav saglabājušās nekādas vēsturiskas liecības, taču par to ir rakstīts vecās metāla plāksnēs, Marthomma charitham, Veeradiyan dziesmā, kā arī daudzi vēsturnieki ir izteikuši neskidrus pieņēmumus par to, ka baznīcu Nilakkalā varētu būt dibinājis sv.Toms.
Daudzas kristiešu ģimenes Kanjirappallyā, Ayroorā un citās vietās ir cēlušās no Nilakkalas. Ayroorā ir Mar sv. Toma baznīca, ko sauc par Chayalu (Nilakkalu). Kādu laiku atpakaļ Nilakkalā bij nodoms uzcelt jaunu baznīcu, taču tas izraisīja vietējās hindu sabiedrības protestus, lai gan ir saglabājušies pierādījumi, ka agrākos laikos kristiešu baznīca un hindu templis ir pastāvējuši viens otram blakus tāpat kā mūsdienās tas aizvien ir redzams daudzās vietās Keralā. Grūtības tika pārvarētas pateicoties hindu draugu un kristiešu vadītāju augstsirdīgajai pieejai un Keralas valdības sniegtajai palīdzībai. Visu kristiešu konfesiju kopīgā aizbildniecībā tika uzcelta jauna baznīca jaunā vietā, kas, vienojoties visiem ieinteresētajiem, tika izvēlēta netālu no vecās vietas. Šai baznīcai ir vēsturiska nozīme kā pirmajai baznīcai, ko uzcēlušas visas konfesijas kopā kā simbolu un veltījumu sv. Toma mantojumam.
Kanjirappally vēsture Nanam Monam valodā (Tamil vecajā dialektā) stāsta par Kanjirappally senajiem iemītniekiem. Viens no Thommi Periya Veettila (A.D.1320) senčiem esot bijis Nilackalas baznīcas aizbildnis. Pēc Pandi Nadu laupītāju, sauktu par mežonīgiem zvēriem, uzbrukumiem, viņš kopā ar ģimeni un draugiem pārcēlās no Nilackalas (Chayalas) uz Kanjirappallyu.
Kollamas baznīca
Quilona (Kollama) aizvien vēl ir liela pilsēta, gandrīz otra galvaspilsēta Travankores apgabalā, tā ir viena no vecākajām Bīskapa eparhijām Indijā. To uzcēla pāvests Jānis XXII 1330 gadā. Tiek uzskatīts, ka baznīca, ko sv.Toms uzcēla Kollamā, vienā no lielākajiem katoļu centriem Indijā (vēlākos laikos), pastāvēja vairāk nekā tūkstoš gadu, pirms to aizskaloja jūra.
****
Kočina (Fides Service) – 13. februārī Sv.Toma kalnā, kas atrodas Malayattor-as kalnos, Keralā un kur, pēc nostāstiem, apustulis Toms esot skaitījis lūgšanas un meditējis, ar īpašu svētku misi tika atzīmēts tā jaunais “starptautiskas svētvietas” statuss. Mises laikā pāvesta nuncijs Indijā, arhibīskaps Pedro Lopess Kvintana (Pedro Lopez Quintana) nolasīja oficiālu Svētā Krēsla deklarāciju. Pagājušā gada maijā šo svētvietu, kas ik gadu piesaista trīs miljonus svētceļnieku no dažādām pasaules malām, Svētā Krēsla Austrumu Baznīcu kongregācija pasludināja par “starptautisko svētvietu”. Sevišķi sajūsmināti par šo paziņojumu bija Keralas katoļi, jo Sv.Toma kalns atrodas Keralā. Indijas katoļi seko trīs dažādiem ritiem: Sīriešu-Malabaras, Sīriešu-Malankaras un latīņu. Keralā vairums katoļu seko Sīriešu-Malabaras ritam, kas ir cēlies no Haldejas rita. Šie katoļi ir pēcnācēji pirmajiem Indijas kristiešiem, kas Kristus vārdu dzirdēja no apustuļa Toma mūsu ēras 40? gadā.
Svēto misi vadīja kardināls Varkey Vithayathil, Ernakulam-Angamalas arhibīskaps.
Svinībās piedalījās tūkstošiem vietējo katoļu un katolisko asociāciju un reliģisko ordeņu biedri, kā arī pārstāvji no citām kristiešu baznīcām un laicīgās varas pārstāvji.
(PA) (Agenzia Fides 15/2/2005 righe 25 parole 255)
-----------------------
Mācītājs Roberts Feldmanis
Mācītāja Roberta Feldmaņa [nepabeigtās] autobiogrāfijas teksta fragments,
kas satur ceļojuma aprakstu uz Evanģēliski luteriskās baznīcas misiju Dienvidindijā.
Un cita starpā viņš piemin arī Tomu (stāstā saglabāta autora izteiksme): „Pēc dažām dienām, nokārtojis un iegādājies tropu apģērbu Bombejā, sēdos vilcienā, lai dotos uz Karunagapurī. Pēc pāris stundām Arkonanā bij jāpārsēžas citā vilcienā, kas pievedīs gala punktā. Mazajā starpstacijā, pie kuras bij neliela pilsētiņa, bij jāgaida pāris stundu. Radās iespēja iepazīt Indiju pavisam tuvu un tieši.
MAR TOMA BAZNĪCA
Gar visu garo Indijas rietumpiekrasti stiepjas Rietumu Gatu kalnu grēda, izveidojot nošķīrēju valni starp Arābijas līča piekrasti un pārējo – lielo – Indiju. Nošķirtā piekrastes josla saņem daudz mitruma, ļoti krāšņa. Iedzīvotāju daudzums veido sādžas un pilsētas, kas bieži saplūst kopā. Tur ir arī Indijas “rietumu vārti” – tagad milzu osta pilsēta Bombeja – Indijas “vārti” uz Rietumiem. Un tiešām no senlaikiem Indijas rietumpiekrastē plūda ienācēji Indijā jau no vissenākiem laikiem – arābi, sīrieši, grieķi.
Šīs skaistās piekrastes zeme pašos dienvidos sastopas ar D Tamilu tautas apdzīvoto zemi – Tamil-nadu. Kalni gan ir starpā, bet aizas un pārejas nekavē sastapšanos. Šīs skaistās zemes dienvidus tagad aptver Keralas pavalsts – agrāko ķēniņu valstu Travankoras un Kočinas novadus. Šīs Keralas pavalstī un vēl tālāk uz ziemeļiem maljālu apdzīvotos apvidos liela daļa indiešu iedzīvotāju – malai jau pieder Mar Toma baznīcai, kādam kristīgās senbaznīcas zaram, kuri par savu ticības dibinātāju uzskata apustuli Tomu, kurš bij ieradies sludināt Evaņģēliju un pārstaigājis vēl arī citus Indijas novadus rietumos, atstādams atmiņu drumstalas. Mar Toma baznīca, kā dzīva un organizēta, ir pastāvējusi kopš apustuļa laikiem kā kristīgās senbaznīcas zars līdz mūsu dienām. Devos līdzi Karunagarapuri draudzes mācītājam G. Stephenam un misionārēm Annai Irbes kundzei un Horda kundzei iepazīt šo ļoti seno kristīgās Baznīcas zaru. Aizgrābti skatījām ļoti seno, bet askētiski vienkāršo baznīcu mūrus, kas pārcietuši neskaitāmas vajāšanas un postīti, un tikpat vienkāršo, rūpīgi glabāto iekšpusi ar vienkāršo iekārtojumu. Un mūkus, priesterus to senajos tērpos. Sastapām un iepazināmies arī ar Netrānu /?/ – Baznīcas Virsganu un piedzīvojām ļoti lielo pagodinājumu – mūs ielūdza turēt līdz ar Metranu /?/ un citiem bīskapiem – ļoti vienkāršo gavēņa laika mielastu... Ēdām vienkāršo mielastu kā apustuļu laikā, ņemdami no kopīgās bļodas vienkāršo augu barību. Apustuļu laiku vienkāršība un svinīgums bij pie visa – sarunām, barības, askēze. Jutāmies kā tādi, kas bijuši Apustuļu laikos. Mūki vēl daudz pēc tam stāstīja par nopietniem apstākļiem – pagānu (hindu ticīgo) vajāšanām un misijas darbu nekristīgo starpā. – Apustuļa Toma vārds vēl vienmēr dzīvs tautu atmiņā Indijas rietumos. Katoļu baznīca uzcēlusi apustulim Tomam lielu, krāšņu Dombaznīcu Mafrasā (Madrasa jeb Čennaja., aut.piez.) un kādā kalnā nelielu baznīciņu vietā, kurā it kā kāds bramīns (indiešu priesteris) nonāvējis apustuli. Katoļu baznīcai piemīt brīnišķā “spēja” vienmēr tomēr dabūt zināt vai saņemt rokā to, kas neatrodami zudis... (Trūkst viena lpp. (21.) no manuskripta!!! Starp, citu, Feldmaņa atmiņās tā ir vienīgā iztrūkstošā lapa, M.Š.)
Ceļmalā stāvēja ļaužu pulciņi – indiešu kristīgie ar saviem skolotājiem, lai redzētu un sveicinātu atbraucēju. Neliels [skaits] baltu, vienkāršu mājiņu – bijām Karunagarapurī, Latvijas luteriešu pirmajā misijas stacijā. Tur, ar izbraukumiem – pavadīju visu “ziemu” – četrus mēnešus. Savus iespaidus un vērojumus šai laikā esmu rakstījis un ievietojis [žurnālā] “Ārmisija”. Te tikai gribētu atzīmēt kopiespaidu un vērtējumu par redzēto un vērtēto ne vien Karunagarapurī, bet misijas darbā vispār.
Biju ieradies Indijā kā Latvijas Evaņģeliski Luteriskās Baznīcas delegāts uz Vispasaules III Misijas konferenci Tambaramā, – laimīgā kārtā, kas notika Dienvidindijā, Tamilu zemē, Madrasa tuvumā. Tā notika Ziemsvētku laikā, un man bij vēl viens mēnesis, lai iepazītos ar Tamilu zemi un misijas darbu, ko tur strādāja Zviedrijas Baznīcas un citas misijas.”
kas satur ceļojuma aprakstu uz Evanģēliski luteriskās baznīcas misiju Dienvidindijā.
Un cita starpā viņš piemin arī Tomu (stāstā saglabāta autora izteiksme): „Pēc dažām dienām, nokārtojis un iegādājies tropu apģērbu Bombejā, sēdos vilcienā, lai dotos uz Karunagapurī. Pēc pāris stundām Arkonanā bij jāpārsēžas citā vilcienā, kas pievedīs gala punktā. Mazajā starpstacijā, pie kuras bij neliela pilsētiņa, bij jāgaida pāris stundu. Radās iespēja iepazīt Indiju pavisam tuvu un tieši.
MAR TOMA BAZNĪCA
Gar visu garo Indijas rietumpiekrasti stiepjas Rietumu Gatu kalnu grēda, izveidojot nošķīrēju valni starp Arābijas līča piekrasti un pārējo – lielo – Indiju. Nošķirtā piekrastes josla saņem daudz mitruma, ļoti krāšņa. Iedzīvotāju daudzums veido sādžas un pilsētas, kas bieži saplūst kopā. Tur ir arī Indijas “rietumu vārti” – tagad milzu osta pilsēta Bombeja – Indijas “vārti” uz Rietumiem. Un tiešām no senlaikiem Indijas rietumpiekrastē plūda ienācēji Indijā jau no vissenākiem laikiem – arābi, sīrieši, grieķi.
Šīs skaistās piekrastes zeme pašos dienvidos sastopas ar D Tamilu tautas apdzīvoto zemi – Tamil-nadu. Kalni gan ir starpā, bet aizas un pārejas nekavē sastapšanos. Šīs skaistās zemes dienvidus tagad aptver Keralas pavalsts – agrāko ķēniņu valstu Travankoras un Kočinas novadus. Šīs Keralas pavalstī un vēl tālāk uz ziemeļiem maljālu apdzīvotos apvidos liela daļa indiešu iedzīvotāju – malai jau pieder Mar Toma baznīcai, kādam kristīgās senbaznīcas zaram, kuri par savu ticības dibinātāju uzskata apustuli Tomu, kurš bij ieradies sludināt Evaņģēliju un pārstaigājis vēl arī citus Indijas novadus rietumos, atstādams atmiņu drumstalas. Mar Toma baznīca, kā dzīva un organizēta, ir pastāvējusi kopš apustuļa laikiem kā kristīgās senbaznīcas zars līdz mūsu dienām. Devos līdzi Karunagarapuri draudzes mācītājam G. Stephenam un misionārēm Annai Irbes kundzei un Horda kundzei iepazīt šo ļoti seno kristīgās Baznīcas zaru. Aizgrābti skatījām ļoti seno, bet askētiski vienkāršo baznīcu mūrus, kas pārcietuši neskaitāmas vajāšanas un postīti, un tikpat vienkāršo, rūpīgi glabāto iekšpusi ar vienkāršo iekārtojumu. Un mūkus, priesterus to senajos tērpos. Sastapām un iepazināmies arī ar Netrānu /?/ – Baznīcas Virsganu un piedzīvojām ļoti lielo pagodinājumu – mūs ielūdza turēt līdz ar Metranu /?/ un citiem bīskapiem – ļoti vienkāršo gavēņa laika mielastu... Ēdām vienkāršo mielastu kā apustuļu laikā, ņemdami no kopīgās bļodas vienkāršo augu barību. Apustuļu laiku vienkāršība un svinīgums bij pie visa – sarunām, barības, askēze. Jutāmies kā tādi, kas bijuši Apustuļu laikos. Mūki vēl daudz pēc tam stāstīja par nopietniem apstākļiem – pagānu (hindu ticīgo) vajāšanām un misijas darbu nekristīgo starpā. – Apustuļa Toma vārds vēl vienmēr dzīvs tautu atmiņā Indijas rietumos. Katoļu baznīca uzcēlusi apustulim Tomam lielu, krāšņu Dombaznīcu Mafrasā (Madrasa jeb Čennaja., aut.piez.) un kādā kalnā nelielu baznīciņu vietā, kurā it kā kāds bramīns (indiešu priesteris) nonāvējis apustuli. Katoļu baznīcai piemīt brīnišķā “spēja” vienmēr tomēr dabūt zināt vai saņemt rokā to, kas neatrodami zudis... (Trūkst viena lpp. (21.) no manuskripta!!! Starp, citu, Feldmaņa atmiņās tā ir vienīgā iztrūkstošā lapa, M.Š.)
Ceļmalā stāvēja ļaužu pulciņi – indiešu kristīgie ar saviem skolotājiem, lai redzētu un sveicinātu atbraucēju. Neliels [skaits] baltu, vienkāršu mājiņu – bijām Karunagarapurī, Latvijas luteriešu pirmajā misijas stacijā. Tur, ar izbraukumiem – pavadīju visu “ziemu” – četrus mēnešus. Savus iespaidus un vērojumus šai laikā esmu rakstījis un ievietojis [žurnālā] “Ārmisija”. Te tikai gribētu atzīmēt kopiespaidu un vērtējumu par redzēto un vērtēto ne vien Karunagarapurī, bet misijas darbā vispār.
Biju ieradies Indijā kā Latvijas Evaņģeliski Luteriskās Baznīcas delegāts uz Vispasaules III Misijas konferenci Tambaramā, – laimīgā kārtā, kas notika Dienvidindijā, Tamilu zemē, Madrasa tuvumā. Tā notika Ziemsvētku laikā, un man bij vēl viens mēnesis, lai iepazītos ar Tamilu zemi un misijas darbu, ko tur strādāja Zviedrijas Baznīcas un citas misijas.”
Abonēt:
Ziņas (Atom)
