Kā radās Tacita darbi...
/fragm. no Ūves Toppera grāmatas "Eiropas izdomātā vēsture"/
Тацит и его Германия
/.../
В докладе (напечатанном в июне 1996 года) я, опираясь на работы Балдауфа и Каммайера, попытался доказать, что «малые произведения» Тацита ( от лат. – молчаливый) были фальсифицированы по заданию Римского Папы Пия II между 1430 и 1470 годами. До 1420 года об этих текстах нигде нет ни малейших упоминаний. Николай Кузанский участвовал в переговорах по передаче рукописей из Гессена в Рим (Пралле, с. 70 и далее). Отсутствие у него особого интереса к текстам свидетельствует об их невысокой ценности, более того, заставляет предположить, что Николай Кузанский знал об истинном происхождении «малых произведений» Тацита.
«Германия», работа римлянина Тацита, это «не теряющий в глазах поколений своей притягательной силы подарок доброй феи нашего народа, положенный в колыбель новорожденной отечественной истории. Не каждой нации дано гордиться подобным сокровищем», – писал выдающийся филолог Эдуард Норден (Древняя история Германии, 1920, с. 5). Ту же мысль почти дословно повторяют и в наши дни (Фишер-Фабиан, 1975, с. 204).
Никогда, однако, не смолкали голоса ученых, считавших «Германию» Тацита не подарком доброй феи, но пропагандистской фальшивкой, созданной католическим монахом XV века по заданию курии. Она служила оружием Римского Папы в борьбе против немецкого императора.
По сей день не устают доказывать (Фишер-Фабиан), что уже тогда (с 98 года н. э.) «Германия» Тацита, долженствующая укрепить падающую мораль римлян примером добродетельных и благонравных германцев, стала одним из наиболее читаемых произведений. Однако детальными исследованиями установлено, что «Тацита в древности ценили невысоко и читали мало». И еще: «люди, воспитанные на Цицероне и Тите Ливие, находили странным его язык, в отличие от образцов классической прозы, громоздкий и изобилующий трудными и темными местами» (Мауерсбергер, 1980, с. 17).
Цитата: «Корнелий Тацит – первый прозаик Троянского времени; блистательный апогей и одновременно завершение римской историографии». Итак, зачин, кульминация и финал в одном лице, да еще с собственным неповторимым стилем.
До начала акции «новообретения Тацита» (так называется работа Пралле), исполнителем которой был Поджо, мы находим лишь одно упоминание о тексте «Германии», и принадлежит оно монаху именно того монастыря, где и были позже фальсифицированы «малые произведения» Тацита: Рудольфу Фульдскому (Летописи, 2 часть, к году 852). Кроме того, в описании передачи в Вильдесхаузен праха святого Александра (закончена Меринхартом см. Пралле, с. 46) он приводит из «Германии» некоторые сведения о саксах. Использовал ли ученик славного Рабануса собственный источник, позже переработанный в «Тацита», либо и легенда о Рудольфе придумана в XV веке (как предполагает Каммайер), на мой взгляд, не имеет значения. Заседали фальсификаторы в монастыре Фульды или Герсфельда, – это пусть выясняют местные патриоты. Гессенцы все же выглядят у Тацита много лучше прочих германских варваров: особо подчеркивается их независимость.
Подарок другой доброй феи, на этот раз истории английского народа, «Агрикола» Тацита, вызывает столько вопросов, что начинаешь сомневаться и в прославленном тесте (Агриколе), и в его зяте Таците как в исторических лицах. «Анналы» Тацита имеют примерно ту же историю «обретения», что и «малые произведения», так как Монте Кассино, где Боккаччо в 1370 году нашел единственную рукопись, был одним из центров фальсификаторской деятельности гуманистов и состоял в тесных сношениях с Фульдой (Брунхёльцль, с. 111 и далее), с которой практиковал свободный обмен продукцией. По небрежности поддельщики не сговаривались о единообразии имен фальсифицируемых авторов; рядом с Гаем появился Публий Корнелий, а кто-то из гуманистов XV века приписал: Тацит. В печатном издании 1515 года «Анналы» были объединены с «Историей» (Брунхёльцль, с. 140).
Тщательно взвешенные тезисы уже упоминавшегося базельского приват-доцента Роберта Балдауфа (1902) основываются на необъятном материале и блестящем знании языков. Вот, вкратце, его реконструкция событий: энциклопедически образованный секретарь Папы Римского Поджо Браччолини (1380-1459) неустанно ездил по Европе в поисках старинных рукописей, пылящихся в монастырских подвалах [22 - Ясно, что в таковых могли сохраниться лишь сравнительно недавно принесенные туда рукописи. Скорее всего, это были рукописи, не имевшие никакой ценности, ибо сырость и крысы приводили к быстрому исчезновению самого материала рукописей. Если Поджо и охотился за такими рукописями, то не из-за их содержания, а с целью использовать старый пергамент для своих подделок. На самом деле, как рассказывает Балдауф, Поджо сотоварищи воровали рукописи из хранилищ монастырских библиотек, а для оправдания потом утверждали, что нашли их в сырых подвалах заброшенных башен. Впрочем, и эти рукописи были нужны Поджо в основном для имитации старого языка и стиля в своих подделках, причем древность сворованных рукописей им сильно переоценивалась.]. Набег на библиотеки Сент Галлена, Вайнгартена, Айнзидельна и Райхенау (во время Констанцского Вселенского собора) принес ему особенно богатые трофеи. Следующие четыре года он провел в Англии, и тоже небезрезультатно (поэтому «Агрикола» появляется рядом с «Германией»). Некоему монаху гессенского монастыря Герсфельд он вручил список искомых книг – можно назвать это заказом, – где среди прочих стояла «Германия» Тацита. Спустя три года пергамент с тремя книгами Тацита («малыми произведениями», в отличие от «Анналов» и «Истории») был готов, и Николай Кузанский продал его в Рим. На долгие годы «Произведения» исчезают из поля зрения и появляются в Риме лишь 1455 году. В то время существовало множество охотников за редкими книгами, ревниво следившими друг за другом. Ремесло поддельщика требовало осторожности и выдержки. Затянувшаяся на десятилетия переписка, а также документы, освещающие длительные переговоры между Ватиканом и немецким монастырем, опубликованы Пралле.
Бесценный свиток снова исчезает в 1460 году. К счастью, сделаны три копии, но и они разделяют судьбу «оригинала». Существуют списки и с этих копий, уже совершенно не совпадающие друг с другом; трудно даже выявить их взаимосвязь (излюбленная головоломка исследователей рукописей). Итак, работа сделана: за счет многочисленных (якобы) переписываний с разночтениями и ошибками след стирается, а древняя старина вкупе с длительной традицией получает статус истины. Изданный в Венеции в 1470-м текст «Германии» до 1902-го остается для ученых (как и для Балдауфа) основой для всех дискуссий на данную тему истории.
Но на этом история внедрения текста не заканчивается. В 1473 году «Германию» напечатали в Нюрнберге; но это второе издание никто не заметил. Утверждается, что комментарий к изданию подготовил Энеа Сильвио де Пикколомини, будучи уже только что севшим на римский престол Папой Пием II (1458). Долгожданный успех пришел к «Германии» лишь после издания книги в Лейпциге в 1496 году, спустя 32 года после смерти папы. Эльзасец Вимпфелинг, проповедуя у себя на родине национальную самобытность немцев, использовал это издание начиная с 1501 года (или с 1505). С той же целью некий баденец и еще один эльзасец снова напечатали текст в 1518 и 1519 годах. Первый немецкий комментарий (Ульрих фон Хуттен, 1502) сделан, на манер древних греков, в форме патетического разговора мертвых, где легендарный герой Арминиус, выступая против Рима, произносит новый лозунг: «Свобода» (Freiheit).
Казалось бы, удар Рима не достиг цели.
Но это только на первый взгляд. Удар сделал свое дело, причем именно так, как это было задумано в Риме. Со временем «германцы» поддались очарованию Тацита, все больше и больше отождествляя себя с этим вымыслом (как это демонстрирует приведенная выше цитата о подарке доброй феи).
О цели фальсификации можно высказать несколько соображений.
Земля тунгров, якобы ставшая зародышевой клеткой германцев, лежит к западу от Рейна. Таким образом, цель церковных фальсификаторов становится очевидной: прежде тунгры принадлежали к германцам (Тацит, гл. 2); ныне они (кельтские) тунгры (так как живут по эту сторону Рейна). Никто не говорит, что к западу от Рейна не было германских племен, но Пий II придает особое значение тому, что Рейн должен служить германцам западной границей.
В связи с этим становится бессмысленным спор о выборе между Маасом и Рейном. Речь идет об историографическом создании «германского» пространства и народа в границах от Рейна до Дона. В противном случае – этого и опасались клерикалы, – германцы могли бы претендовать на пространство от Атлантики до Праги, куда входит и французская земля, колыбель и надежнейший бастион католической церкви.
Сопротивление Великой Германии против Рима, лейтмотив сочинения Тацита, имело и экологические основания. Римские укрепления (т. н. лимес) на северо-востоке проходили по границе земель, где традиционно занимались виноградарством; дальше начинались непроходимые леса. Делать из этого вывод, что люди за «латинским занавесом» могли бы образовать этническое единство, значит, принимать желаемое за действительное. Подчеркивание своеобразия некоторых германских народов, послуживших образцом для «Германии», отсылает нас в позднее средневековье и указывает на политическую пропаганду курии. Время от времени по древнеримскому лимесу проходила граница между Реформацией и римской церковью. Можно было думать о территориальных договорах с отдельными народами на основе описаний в «Германии» Тацита.
Уже упоминавшийся ученый Мауэрсбергер, к сожалению, даже не подозревал о том, насколько близко он подошел к истине, считая ключом к сочинению Тацита следующий пассаж: «Да пребудет, молю я богов, и еще больше окрепнет среди народов Германии если не расположение к нам, то, по крайней мере, ненависть к своим соотечественникам, ибо, когда империи угрожают неотвратимые бедствия, самое большее, чем может порадовать нас судьба, – это распри между врагами».
Короче говоря, Италии выгодны распри между германцами.
У противников «теории фальсификации» существуют многочисленные контраргументы. Например, прическа свебов (подобранные наверх и стянутые узлом волосы), нашедшая подтверждение в археологических находках. Но римлянин XV века вполне мог видеть высеченные в камне изображения свебов с их характерной прической.
Сторонники подлинности Тацита напоминают о вале ангривариев, вновь открытом в начале XX века. Однако трудно спрятать земляную насыпь, обнесенную частоколом, высотой в несколько метров и шириной в 10 метров. То же относится и к форме лодок, и к повозке Нерты, и к железным копьям, подробному описанию которых Тацитом дивятся современные археологи: гессенский монах XV века вполне мог видеть все это собственными глазами.
Фишер-Фабиан совершенно верно отмечает (с. 217), что книга «переполнена этнографическими мотивами разных народов, которые последние заимствовали у соседей», и «составлена из мусора, содержащегося в античных исторических описаниях», но он не понял, что эти наблюдения только подтверждают процесс позднего выдумывания «античной истории» и раскрывают механизм создания апокрифов на основе переписывания других уже введенных в оборот апокрифов.
И еще: Тацит излишне обстоятельно описывает некий напиток, оказывающийся на поверку обыкновенным пивом. Неужели гессенский монах думал, что в античном Риме не знали пива? Он очень ошибался.
Учитывая многочисленные противоречия в тексте (дикие варвары, живущие в городах и имеющие письменность) и сведения, не подтвержденные археологическими изысканиями (огромные стальные мечи гирканцев), содержание «Германии» можно считать чистой воды фальсификацией.
В том же году, когда Балдауф выдвинул свои обвинения и ровным счетом к 400-летию первого немецкого комментария, в замке Аскона, где скончался Папа Пий II, было найдено восемь пергаментных листов IX века, содержащих якобы копию работ Тацита. Но они так же мало доказывают, как и обнаруженная одновременно глиняная табличка со словами «CIS RHENUM » (по эту сторону Рейна), долженствующая вроде бы подтвердить одно спорное выражение из «Германии», но тут же разоблаченная как подделка (Кёстерманн, 1970).
«Германия» не перестает удивлять филологов: помимо множества выражений, чуждых классической латыни, текст пестрит словоформами, мягко говоря, напоминающими итальянский язык. В течение четырехсот лет не утихают ученые споры вокруг некоторых слов, например, «Decumates agri», которые еще в 1536 году Андреас Альтхамер счел абсолютно невозможными, и разбору которых Эдуард Норден(1934) посвятил более пятидесяти страниц, так и не догадавшись, что это вовсе не латынь, а галло-римское слово.
Каммайер уделил проблеме небольшую статью, озаглавленную «Фальсификация „Германии" Тацита» (1935, IV, 3); очевидно, он не был знаком с исследованиями Балдауфа и считал, что фальсифицирована лишь часть работы Тацита. Каммайер заметил, что работам древнеримских историков о германцах (например, Плиния и Тита Ливия), недостает текстов, которые в искаженном виде вдруг всплывают у Тацита. За противоречивыми сведениями лжеТацита скрывается попытка фальсификатора избежать разоблачения (эта техника использовалась и при составлении Святого Писания). Так, имя германского бога Туистона – единственное, представляющее интерес, – записано в копиях пятью различными способами. Что касается стиля, – пишет Каммайер, – то он удивительно, вплоть до выбора слов, напоминает Саллюстия.
Rāda ziņas ar etiķeti Kammaiers. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Kammaiers. Rādīt visas ziņas
25 marts, 2010
05 maijs, 2009
truth_knights
Par viņu veikumu tiek klusēts
Katrā laikmetā dzīvojuši neatkarīgi un drosmīgi prāti, kas mēģinājuši saprast un atklāt historiogrāfijas pretrunas. Par viņu paveikto šajā jomā vēl arvien tiek klusēts. Ja nav bijis iespējams noklusēt, tad izdarītie atklājumi nodēvēti par prāta aptumsumu
Īzaks Ņūtons
Iestājās par to, ka ievērojami jāsaīsina vēsturiskā laiktelpa. Ievērojamais fiziķis ar teoloģisku jautājumu risināšanu nodarbojās gandrīz visu mūžu. Viņš sākotnēji tikai vēlējās pārbaudīt esošās hronoloģijas pareizību, nevis tās saīsināšanu. Aptuveni 40 gadus viņš strādāja pie darba "Seno valstu pareizā hronoloģija". Iznākusī grāmata tika nodēvēta par "godājama diletanta maldiem". 1758. g. franču zinātnieks N.Frerē izdeva grāmatu, kas aizstāv Ņūtona spriedumus par seno hronoloģiju (("Défense de la chronologie fondée sur les monumens de l’histoire ancienne, contre le systême chronologique de. M. Newton", Paris, 1758). Taču vēl pēc gandrīz 100 gadiem itāļu psihiatrs Čezāre Lombrozo šos darbus nosauca par "ģēnija pirmsnāves aptumsumu", un XIXgs. beigās Ņūtona pētījumi tika pavisam aizmirsti un šis fakts palika vēsturē tikai kā biogrāfijas dīvainība.
Pēc atlasīto faktu klāsta izpētes Īzaks Ņūtons laikabiedriem piedāvāja divas pārliecinošas teorēmas.
1. teorēma - Vēsturisko avotu sistēma ir iekšēji pretrunīga: viena daļa ļauj izdarīt secinājumus, kas nonāk pretrunā ar sistēmas citām daļām.
Sekojoši
2. teorēma - hronoloģija, ko lieto vēstures zinātne, ir nepareiza. Vēl vairāk - vēsturisko avotu kopums principā neļauj viennozīmīgu hronoloģiju izveidot.
Secinājums. Vēsture nav hronoloģizējama.
----------------------------------------------
Žans Harduins (Jean Hardouin, 1646-1729)
Viens no sava laika izglītotākajiem cilvēkiem. Jezuītu ordeņa biedrs. Kopš 1683.gada Francijas karaliskās bibliotēkas direktors, teoloģijas profesors. Klausītājus vienmēr pārsteidza ar savās dziļajām zināšanām un erudīciju.
Ievērojamākais viņa darbs ir baznīcas to aktu krājums, kas saistās ar konciliem. Pēc 28 gadu darba (un izdevumiem 1684., 1685. un 1693.g.) šis grandiozais darbs tika pabeigts 1715.gadā. Tas sastāvēja no 11 sējumiem un papildus sējumi ar komentāriem. Vienlaicīgi Ž.Harduins par iegūtajiem informācijas avotiem izplatīja kritiku, kas izpelnījās baznīcas dusmas un darbs uz 10 gadiem tika aizliegts. Harduins paziņoja, ka visi dokumenti pirms Tridentas koncila (1545.-1563.) ir viltojumi. Tad jezuītu ordenis piespieda Harduinu atteikties no saviem uzskatiem, jo tie ir pretrunā ar baznīcas kanonu. Kad Harduins pakļāvās, baznīca atļāva lietot publicētos aktus.
Kopš 1690.g. Ž.Harduins apgalvoja, ka daudzi antīko darbi tikuši sarakstīti vairākus gadsimtus vēlāk, nekā šo darbu autoriem piedēvētie dzīves gadi. Nākamajos gados viņš šo kritiku pastiprināja un nonāca pie secinājuma, ka praktiski visi antīkie darbi sarakstīti tikai sākot no XIII gadsimta. Izņēmumus viņš pieļāva tikai dažu autoru gadījumā, kuru darbiem bija veltījis rindu komentārus un tādēļ viņam bija psiholoģiski grūtāk tos nosaukt par viduslaikos radītiem.
Protams, Harduina veikums izpelnījās sabiedrības kritiku, taču tā nebija visai ievērojama, jo kritizētāji labi zināja autora zināšanu līmeni un autoritāti zinātnes aprindās. Zināja arī to, ka viņam nav būtiski iegūt papildus slavu vai ar atmaskojumiem vienkārši pakaitināt baznīcu un zinātniekus. Ž.Harduins tikai tādēļ nostājās pret kanonisko zinātni un teoloģiju, ka bija dziļi pārliecināts par savu rīcību.
Lielākā daļa Ž.Harduina darbi (arī pēcnāves izdevumi) nokļuva baznīcas aizliegto grāmatu sarakstā. Pēc Ž.Harduina nāves gandrīz visi atmaskotie "seno laiku" avoti pakāpeniski tika "reabilitēti" un šodien atrodas vēsturisko darbu fondos.
---------------------------
Roberts Baldaufs
Atšķirībā no Ņūtona un Harduina, kuri savā laikā bija pasaulslaveni zinātnieki, šveiciešu filologs R.Baldaufs pazīstams tikai kā Bāzeles universitātes privātdocents. XIX gs. beigās un XX gs. sāk. viņš izdeva divus (1. un 4.) no iecerētajiem sējumiem grāmatai "Vēsture un kritika". Šajā darbā Baldaufs (pilnīgi neatkarīgi no Harduina un izmantojot citu metodi) nonāca pie tādiem pašiem secinājumiem kā izcilais jezuītu zinātnieks.
Pētot Sant Galēna klostera (Šveice) arhīvus, viņš pirmoreiz konstatēja, ka savulaik šeit pabijis populārais humānists un "antīko" rokrakstu falsifikators Podžo Bračolīni ar saviem domubiedriem un nozadzis par seniem uzskatītus rokrakstus un daudzas grāmatas.
Izpētot dažus darbus, ko uzskatīja par seniem un viduslaikos radītiem, Baldaufs atklāja, ka starp tiem ir vēlāku gadu viltojumi. Vecās Derības "vēsturiskajās grāmatās" viņš atrada tik stipras paralēles ar viduslaiku bruņinieku romāniem un vienlaicīgi ar Homēra "'Īliādu", ka bija spiests uzskatīt gan Bībeli gan Īliādu par viduslaikos radītām.
Savukārt vairāki darbi, par kuru autoriem uzskatīja dažādus autorus, bija tik vienādi izteiksmes līdzekļu ziņā, ka Baldaufs tos atzina par viena cilvēka radītiem, lai gan uzrādītais darbu radīšanas laiks dažkārt atšķīrās par diviem gadsimtiem. Pamatojums - gan vienas gan otras grāmatas saturā bija jaunievedumi no romāņu valodām, kas vēl netika lietoti ne 9. ne 11. gadsimtā (grāmatu datējumi).
IV sējumā tiek analizēta antīkā poēzija. Baldaufs šeit konstatē viduslaiku trubadūru pantmēru. Viņš ir pārliecināts, ka Horācija latīņu valodā jūtama gan itāļu gan vācu valoda. Tālāk pētnieks atzīmē ļoti redzamu savstarpēju atkarību starp Horāciju un Ovīdiju, lai gan viņi it kā nezināja viens par otra eksistenci. Viņam rodas pārliecība, ka starp abiem stāv trešais, acīmredzami daudz vēlāks autors.
Roberts Baldaufs min arī citu XIX gs. autoru kritiskos izteikumus. Pētījuma nobeigumā viņš rakstīja: "Mūsu romieši un grieķi bija itāļu humānisti". Viņi visi - Homērs, Sofokls, Aristotelis un daudzi citi antīkie rakstnieki, ko vēsturnieki izmētājuši pa daudziem gadsimtiem - pēc Baldaufa vārdiem ir viena laikmeta bērni, kuru dzimtene ir XIV un XV gs. Itālija. Visa antīkā grieķu un romiešu vēsture un ar to daļēji saskaņotā bībeles "vēsture" ir itāļu humānistu radošās aktivitātes produkts, ko vēlāk papildināja citu zekju un tautu humānisti. Baldaufs uzskatīja, ka humānisma radošais gars cilvēcei dāvāja neaptveramu antīko pasauli un Bībeli, kā arī agrīnos viduslaikus. Šo izdomāto vēsturi ierakstīja pergamentos, iekala akmenī, atlēja metālā... mūsu apziņā tā iegūlusi tik pamatīgi, ka nekāda kritika nespēj apšaubīt tās pareizību.
---------------------------------
Vilhelms Kammaiers
Miris VDR, Ārnštadtē 1959.g., dzimšanas gads nav īsti zināms (apmēram starp 1890. -1900.g). Pēc profesijas jurists, strādāja Hanoverē. Piedalījās II pasaules karā, nokļuvis gūstā. Ir pamats aizdomām, ka nāve iestājusies ilgstošas badošanās rezultātā, jo Vācijas Demokrātiskās Republikas varas iestādes ģimeni vajāja.
Strādājot par notāru, Kammaieram bija lieliska iespēja kritiski izpētīt pagātnes dokumentus. Interese par senajiem dokumentiem viņam radās 1923.g, un pirmo manuskriptu ar 296 lapām Kammaiers pabeidza jau 1926.g. Tā nosaukums bija "Vēstures universālā falsifikācija". Šajā darbā viņš ļoti kritizēja vēsturiskos dokumentus, kas tikuši izmantoti vācu viduslaiku vēstures pamatam. Taču viņam ilgus gadus neizdevās atrast šim kritiskajam pētījumam izdevēju.
Tad viņš Prūsijas Zinātņu akadēmijai nosūtīja lūgumu atļaut publisku uzstāšanos vēsturnieku priekšā. Taču tas tika noraidīts ar formālu ieganstu (neminot nekādus loģiskus argumentus), ka privātpersonu uzstāšanās Akadēmijā nav pieļaujama. Atteikuma iemesls bija nevis tēmas saturs un kvalitāte, bet gan amata iztrūkums zinātniskajā iestādē. Rokrakstu publicēja tikai 1935.g. Tai sekoja brošūra, kurā kritika bija attiecināta uz visas Eiropas viduslaikiem; tika izdotas vēl septiņas brošūras par šo tēmu. Šis darbs, kas sen kļuvis par bibliogrāfisku retumu, nelielā metienā tika pārpublicēts 1979.g. grāmatas formātā, kur tika iekļauti vēl šādi Kammaiera darbi (sarakstīti 1936.-39.gg.): "Vispasaules vēstures mīklas - atbildes maniem kritiķiem", "Romas mīkla un viduslaiki", "Dogmatiskā kristietība un vēstures falsifikācija", "Romas universālās baznīcas dibināšana".
Oficiālā zinātne apvainoja Kammaieru pozitīvisma trūkumā. Kritiķim esot jārūpējas par vēstures pozitīvu vērtējumu, lai arī tā būtu izdomāta no sākuma līdz galam! "Ja mēs redzam, ka galarezultātā visa viduslaiku vēsture izjūk un tās vietā parādās tumšs plankums, kas līdzinās lielai jautājuma zīmei, tad rodas iekšēja vēlme atgrūst pat Kammaiera labi pamatoto kritiku".
Uz to Kammaiers atbildēja apmēram šādi: tā nav mana vaina, ka ne vien Vācijas, bet arī visas Vecās Pasaules vēsture ir tik milzīgā mērā falsificēta. Tā nav mana vaina, ka šī laika literārie un dokumentālie avoti tikuši falsificēti. Man vaina ir tikai tajā, ka esmu šo sistemātisko falsificēšanu atklājis. Un ar šo jauno realitāti būs jāsadzīvo mūsdienu vēsturniekiem (kā mēs redzam, vēsturnieki ar to sadzīvo itin labi, - M.Š.) Taču pēc tam, kad Kammaiers bija argumentēti atspēkojis kritiķu uzbrukumus, tie pārgāja pie pārbaudītas un iedarbīgas noklusēšanas taktikas: par ko ļaudis nezina, tas neeksistē. Talkā nāca arī pasaules karš.
Pēc kara V.Kammaiers spēja dabūt tikai skolotāja amatu. Tiklīdz apstākļi uzlabojās, viņš atsāka "seno" dokumentu izpēti un savu uzmanību sakoncentrēja uz agrīnās kristietības dokumentālajiem pamatiem. Iespējams, ka viņš cerēja gūt jaunās ateistiskās valsts varas labvēlīgu attieksmi. Taču uzreiz pēc savu pētījumu piedāvāšanas pret viņu iesākās represijas - Kammaiers zaudēja darbu, viņa rokrakstu konfiscēja un tas ilgu laiku tika uzskatīts par nozaudētu. Visu ģimenes īpašumu nacionalizēja, un atlikusī dzīve turpinājās trūkumā.
V.Kammaiers "seno" rakstu pētījumu iesāka ar parastu piezīmi par to, ka jebkuram juridiskam dāvinājuma dokumentam jābūt ar informāciju par to, kurš kam ko un kad dāvinājis un kur dāvinājuma akts ir sastādīts. Jāpiebilst, ka dāvinājuma raksti viduslaikos bija visizplatītākie dokumenti - dāvinājuma objekti varēja būt nekustamais īpašums, privilēģijas, amati utt. Raksti, kuros kāda no ailēm palikusi neaizpildīta, zaudē savu juridisko spēku un tikai daļēji var kalpot kā vēsturisks avots.
Bibliotēkās glabātie dāvinājuma raksti bieži vien neatbilst sākotnējiem kritērijiem:
- Sastopami raksti bez datuma vai ar pazīmēm par datuma ierakstīšanu vēlāk; raksti ar nepilnu datumu (trūkst gada vai dienas) vai datumu, kas neatbilst attiecīgā laika posma rakstīšanas stilam.
- Dažkārt raksti ar vienu datumu "parakstīti" atšķirīgās ģeogrāfiskās vietās.
- Analizējot rakstu tapšanas vietu un laiku, rodas sekojoša aina: valdniekiem nav galvaspilsētu, kurās viņi daudzmaz pastāvīgi uzturas, bet nepārtraukti ceļo no vietas uz vietu. Dažkārt pārvietošanās notiek zibens ātrumā milzīgos attālumos - nolūkā apdāvināt arvien jaunus un jaunus pavalstniekus. Turklāt to dara visi vācu imperatori, neatkarīgi no viņu vecuma, veselības stāvokļa un ierastās cilvēka loģikas. Vēsturnieku satādītās tabulas ilustrē, ka vācu imperatori ne vienu reizi vien spējuši atrasties vienlaicīgi vairākās vietās, kas atrodas tālu viena no otras. Norādīts, ka imperators Konrāds 50 gadu laikā ikgadu atradies kristiešu svētkos 2-3 dažādās pilsētās.
- Kammaiers nebija pirmais, kas ievēroja, ka bieži vien dāvinājuma rakstos iztrūkst atvieglojumu saņēmēja uzvārds. Jau ilgi pirms viņa veseli dokumentu krājumi bijuši atzīti par viltotiem. Kammaiera nopelns ir, ka viņš viltojumu masā pamanīja vairāk vai mazāk plānveidīgu falsifikatoru darbu, kas turpinājies paaudzēs. Šie dokumentu viltotāji atradušies katoļu baznīcas vai atsevišķu feodāļu dienestā.
Šie falsifikatori iznīcināja nenosakāmu skaitu patiešām oriģinālu dokumentu, tos aizvietojot ar viltojumiem. Veco tekstu bieži nokasīja un uz pergamenta no jauna tika uzrakstīts vajadzīgais teksts. Pergamenta vecums kalpoja kā falsificējuma "senuma" apstiprinājums. Dažkārt senais dokuments tika labots tikai daļēji, nolūkā mainīt tā sākotnējo jēgu. Pēc Kammaiera domām, ilgstošais viltošanas darbs bija iecerēts, lai noklusētu pirmskristīgo vēsturi, lai pagarinātu kristīgo vēsturi un pierakstītu tai gandrīz visus pagāniskā laika sasniegumus. Bez tam, bija liels pieprasījums pēc īpašumu apliecinošiem dokumentiem, kas "juridiski" apstiprinātu jaunizcepto feodāļu tiesības, kuri tikai nupat savus īpašumus bija atņēmuši likumiskajiem pagānu valdniekiem. Falsificētajie dāvinājuma akti "liecināja" par sensenām īpašumtiesībām un norādīja uz radniecību ar kādu no kristiešu vadoņiem pagātnē. Ja bija nepieciešams, attiecīgos valdoņu vārdus izdomāja.
Vispārējais stāvoklis mūsdienās ir tāds, ka, neskatoties uz satriecošo viltojumu skaitu un seno laiku literāro darbu oriģinālu iztrūkumu, vēsturnieki turpina izmantot falsificētus vēsturiskos avotus. Tas notiek vai nu tādēļ, ka viltojums nav pierādīts līdz galam vai arī, ka pierādītā falsifikācija tiek noklusēta un slēpta no zinātniskās sabiedrības.
Viduslaiku dokumentu izpētes gaitā Kammaiers nonāca pie sekojošiem secinājumiem:
- Masīvas falsifikācijas procesā (galvenokārt XIV gs.) piedalījās humānisti un katoļu baznīca, kurai bija svarīgi pamatot savu vēsturisko nozīmību.
- Pagāniskās "vācu" vēstures dokumenti tika iznīcināti un aizvietoti ar falsificētiem gallu-romāņu dokumentiem.
- Katoļu pāvestu eksistence līdz tā dēvētajam Aviņjonas gūstam ir pilnībā izdomāta.
- Vēsture līdz 1300. gadam nav atjaunojama, jo visi līdz tam esošie dokumenti ir iznīcināti un aizvietoti ar viltotiem.
- Karus starp nacionālajām baznīcām pirmspāvestu laikā vēlāk uzdeva kā cīņu ar ķeceriem un atkritējiem.
- Ne tikai viduslaiku dokumenti, bet arī "antīkā" literatūra tikusi falsificēta. Arī Tacita "Germānija", piemēram, ir viens no tādiem viltojumiem.
- Katoļu priesteri Jauno derību izdomāja vai vismaz to pārrakstīja.
- Baznīca arī musdienās turpina producēt "senos" rokrakstus, ar jauniem atradumiem mēģinādama pierādīt Jaunās Derības senumu.
Autors - Jevgēņijs Gabovičs, tulkoja Māris Šverns
--------------------------------------
Literatūra:
* Newton, Isaac (1725): Abrege' de la chronologie de I. Newton/fait par lui-me'me, et traduit sur le manuscript Angloise [par NicolasFeret]. Paris, Cavelier.Newton, Isaac (1728): The Chronology of Ancient Kingdoms Amended. London.Newton, Isaac (1728a): La Chronologie des Ancien Royalmes Corrige'e. Martin u.a., Paris, 416 S.
* Topper, Uwe (1999): Isaac Newton verku"rzte die Griechische Geschichte um 300 Jahre. EFODON Synesis, Heft 4, Juli/August 1999, 4-7.
* Gabowitsch, Eugen (1999): Newton als (neben Hardoin) geistiger Vater der Chronologiekritik und Geschichtsrekonstruktion. EFODON Synesis, Heft 6, Nov./Dez. 1999, 29-33.
* Topper, Uwe (1998): Die Grosse Aktion. Europas erfundene Geschichte. Die planma"ssige Fa"lschung unserer Vergangenheit von der Antike bis zur Aufkla"rung. Tu"bingen.
* Hardouin (Jean) in: Enciclopedia Universal Ilustrada Europea-Americana. Tomo XXVII, 679-680.* Hardouin (Jean) in: Allgemeine Encyklopa"die der Wissenschaften und Ku"nste in alphabetischer Folge von genannten Schriftstellern bearbeitet und herausgegeben von J.S.Ersch und J.G.Gruber, Zweite section H-N. Herausgegeben von G.Hassel und W.Mu"ller. Zweiter teil mit Kupfern und Karten, Leipzig, im Verlag von Johann Friedrich Gleditsch 1828, S.260-263.
* Robert Baldauf, Historie und Kritik, (Einige kritischeBemerkungen), Bd. I., Der Mo"nch von St.Gallen, Verlag der Dykschen Buchhandlung, Leipzig, 1903. Bd. IV. Das Altertum [Ro"mer und Griechen] C. Metrik und Prosa, Friedrich Reinhardt, Universita"tsbuchdruckerei, Basel, Mai 1902.
* Wilhelm Kammeier, Die Fa"lschung der deutschen Geschichte. Adolf Klein Verlag, Leipzig, 1935.
* Wilhelm Kammeier, Neue Beweise fu"r die Fa"lschung der deutschen Geschichte. Adolf Klein Verlag, Leipzig, 1936.* Wilhelm Kammeier, Die Wahrheit u"ber die Geschichte des Spa"tmittelalters. Verlag fu"r ganzheitliche Forschung,Wobbenbu"hl, 1979.
* Wilhelm Kammeier, Die Fa"lschung der Geschichte des Urchristentums, Bd. 1-4. Husum, 1981-82.* Hans-Ulrich Niemitz, Kammeier, kritisch gewu"rdigt. Vorzeit-Fruhzeit-Gegenwart, 3/4,1991, 92-107.
-------------------------
Katrā laikmetā dzīvojuši neatkarīgi un drosmīgi prāti, kas mēģinājuši saprast un atklāt historiogrāfijas pretrunas. Par viņu paveikto šajā jomā vēl arvien tiek klusēts. Ja nav bijis iespējams noklusēt, tad izdarītie atklājumi nodēvēti par prāta aptumsumu
Īzaks Ņūtons
Iestājās par to, ka ievērojami jāsaīsina vēsturiskā laiktelpa. Ievērojamais fiziķis ar teoloģisku jautājumu risināšanu nodarbojās gandrīz visu mūžu. Viņš sākotnēji tikai vēlējās pārbaudīt esošās hronoloģijas pareizību, nevis tās saīsināšanu. Aptuveni 40 gadus viņš strādāja pie darba "Seno valstu pareizā hronoloģija". Iznākusī grāmata tika nodēvēta par "godājama diletanta maldiem". 1758. g. franču zinātnieks N.Frerē izdeva grāmatu, kas aizstāv Ņūtona spriedumus par seno hronoloģiju (("Défense de la chronologie fondée sur les monumens de l’histoire ancienne, contre le systême chronologique de. M. Newton", Paris, 1758). Taču vēl pēc gandrīz 100 gadiem itāļu psihiatrs Čezāre Lombrozo šos darbus nosauca par "ģēnija pirmsnāves aptumsumu", un XIXgs. beigās Ņūtona pētījumi tika pavisam aizmirsti un šis fakts palika vēsturē tikai kā biogrāfijas dīvainība.
Pēc atlasīto faktu klāsta izpētes Īzaks Ņūtons laikabiedriem piedāvāja divas pārliecinošas teorēmas.
1. teorēma - Vēsturisko avotu sistēma ir iekšēji pretrunīga: viena daļa ļauj izdarīt secinājumus, kas nonāk pretrunā ar sistēmas citām daļām.
Sekojoši
2. teorēma - hronoloģija, ko lieto vēstures zinātne, ir nepareiza. Vēl vairāk - vēsturisko avotu kopums principā neļauj viennozīmīgu hronoloģiju izveidot.
Secinājums. Vēsture nav hronoloģizējama.
----------------------------------------------
Žans Harduins (Jean Hardouin, 1646-1729)
Viens no sava laika izglītotākajiem cilvēkiem. Jezuītu ordeņa biedrs. Kopš 1683.gada Francijas karaliskās bibliotēkas direktors, teoloģijas profesors. Klausītājus vienmēr pārsteidza ar savās dziļajām zināšanām un erudīciju.
Ievērojamākais viņa darbs ir baznīcas to aktu krājums, kas saistās ar konciliem. Pēc 28 gadu darba (un izdevumiem 1684., 1685. un 1693.g.) šis grandiozais darbs tika pabeigts 1715.gadā. Tas sastāvēja no 11 sējumiem un papildus sējumi ar komentāriem. Vienlaicīgi Ž.Harduins par iegūtajiem informācijas avotiem izplatīja kritiku, kas izpelnījās baznīcas dusmas un darbs uz 10 gadiem tika aizliegts. Harduins paziņoja, ka visi dokumenti pirms Tridentas koncila (1545.-1563.) ir viltojumi. Tad jezuītu ordenis piespieda Harduinu atteikties no saviem uzskatiem, jo tie ir pretrunā ar baznīcas kanonu. Kad Harduins pakļāvās, baznīca atļāva lietot publicētos aktus.
Kopš 1690.g. Ž.Harduins apgalvoja, ka daudzi antīko darbi tikuši sarakstīti vairākus gadsimtus vēlāk, nekā šo darbu autoriem piedēvētie dzīves gadi. Nākamajos gados viņš šo kritiku pastiprināja un nonāca pie secinājuma, ka praktiski visi antīkie darbi sarakstīti tikai sākot no XIII gadsimta. Izņēmumus viņš pieļāva tikai dažu autoru gadījumā, kuru darbiem bija veltījis rindu komentārus un tādēļ viņam bija psiholoģiski grūtāk tos nosaukt par viduslaikos radītiem.
Protams, Harduina veikums izpelnījās sabiedrības kritiku, taču tā nebija visai ievērojama, jo kritizētāji labi zināja autora zināšanu līmeni un autoritāti zinātnes aprindās. Zināja arī to, ka viņam nav būtiski iegūt papildus slavu vai ar atmaskojumiem vienkārši pakaitināt baznīcu un zinātniekus. Ž.Harduins tikai tādēļ nostājās pret kanonisko zinātni un teoloģiju, ka bija dziļi pārliecināts par savu rīcību.
Lielākā daļa Ž.Harduina darbi (arī pēcnāves izdevumi) nokļuva baznīcas aizliegto grāmatu sarakstā. Pēc Ž.Harduina nāves gandrīz visi atmaskotie "seno laiku" avoti pakāpeniski tika "reabilitēti" un šodien atrodas vēsturisko darbu fondos.
---------------------------
Roberts Baldaufs
Atšķirībā no Ņūtona un Harduina, kuri savā laikā bija pasaulslaveni zinātnieki, šveiciešu filologs R.Baldaufs pazīstams tikai kā Bāzeles universitātes privātdocents. XIX gs. beigās un XX gs. sāk. viņš izdeva divus (1. un 4.) no iecerētajiem sējumiem grāmatai "Vēsture un kritika". Šajā darbā Baldaufs (pilnīgi neatkarīgi no Harduina un izmantojot citu metodi) nonāca pie tādiem pašiem secinājumiem kā izcilais jezuītu zinātnieks.
Pētot Sant Galēna klostera (Šveice) arhīvus, viņš pirmoreiz konstatēja, ka savulaik šeit pabijis populārais humānists un "antīko" rokrakstu falsifikators Podžo Bračolīni ar saviem domubiedriem un nozadzis par seniem uzskatītus rokrakstus un daudzas grāmatas.
Izpētot dažus darbus, ko uzskatīja par seniem un viduslaikos radītiem, Baldaufs atklāja, ka starp tiem ir vēlāku gadu viltojumi. Vecās Derības "vēsturiskajās grāmatās" viņš atrada tik stipras paralēles ar viduslaiku bruņinieku romāniem un vienlaicīgi ar Homēra "'Īliādu", ka bija spiests uzskatīt gan Bībeli gan Īliādu par viduslaikos radītām.
Savukārt vairāki darbi, par kuru autoriem uzskatīja dažādus autorus, bija tik vienādi izteiksmes līdzekļu ziņā, ka Baldaufs tos atzina par viena cilvēka radītiem, lai gan uzrādītais darbu radīšanas laiks dažkārt atšķīrās par diviem gadsimtiem. Pamatojums - gan vienas gan otras grāmatas saturā bija jaunievedumi no romāņu valodām, kas vēl netika lietoti ne 9. ne 11. gadsimtā (grāmatu datējumi).
IV sējumā tiek analizēta antīkā poēzija. Baldaufs šeit konstatē viduslaiku trubadūru pantmēru. Viņš ir pārliecināts, ka Horācija latīņu valodā jūtama gan itāļu gan vācu valoda. Tālāk pētnieks atzīmē ļoti redzamu savstarpēju atkarību starp Horāciju un Ovīdiju, lai gan viņi it kā nezināja viens par otra eksistenci. Viņam rodas pārliecība, ka starp abiem stāv trešais, acīmredzami daudz vēlāks autors.
Roberts Baldaufs min arī citu XIX gs. autoru kritiskos izteikumus. Pētījuma nobeigumā viņš rakstīja: "Mūsu romieši un grieķi bija itāļu humānisti". Viņi visi - Homērs, Sofokls, Aristotelis un daudzi citi antīkie rakstnieki, ko vēsturnieki izmētājuši pa daudziem gadsimtiem - pēc Baldaufa vārdiem ir viena laikmeta bērni, kuru dzimtene ir XIV un XV gs. Itālija. Visa antīkā grieķu un romiešu vēsture un ar to daļēji saskaņotā bībeles "vēsture" ir itāļu humānistu radošās aktivitātes produkts, ko vēlāk papildināja citu zekju un tautu humānisti. Baldaufs uzskatīja, ka humānisma radošais gars cilvēcei dāvāja neaptveramu antīko pasauli un Bībeli, kā arī agrīnos viduslaikus. Šo izdomāto vēsturi ierakstīja pergamentos, iekala akmenī, atlēja metālā... mūsu apziņā tā iegūlusi tik pamatīgi, ka nekāda kritika nespēj apšaubīt tās pareizību.
---------------------------------
Vilhelms Kammaiers
Miris VDR, Ārnštadtē 1959.g., dzimšanas gads nav īsti zināms (apmēram starp 1890. -1900.g). Pēc profesijas jurists, strādāja Hanoverē. Piedalījās II pasaules karā, nokļuvis gūstā. Ir pamats aizdomām, ka nāve iestājusies ilgstošas badošanās rezultātā, jo Vācijas Demokrātiskās Republikas varas iestādes ģimeni vajāja.
Strādājot par notāru, Kammaieram bija lieliska iespēja kritiski izpētīt pagātnes dokumentus. Interese par senajiem dokumentiem viņam radās 1923.g, un pirmo manuskriptu ar 296 lapām Kammaiers pabeidza jau 1926.g. Tā nosaukums bija "Vēstures universālā falsifikācija". Šajā darbā viņš ļoti kritizēja vēsturiskos dokumentus, kas tikuši izmantoti vācu viduslaiku vēstures pamatam. Taču viņam ilgus gadus neizdevās atrast šim kritiskajam pētījumam izdevēju.
Tad viņš Prūsijas Zinātņu akadēmijai nosūtīja lūgumu atļaut publisku uzstāšanos vēsturnieku priekšā. Taču tas tika noraidīts ar formālu ieganstu (neminot nekādus loģiskus argumentus), ka privātpersonu uzstāšanās Akadēmijā nav pieļaujama. Atteikuma iemesls bija nevis tēmas saturs un kvalitāte, bet gan amata iztrūkums zinātniskajā iestādē. Rokrakstu publicēja tikai 1935.g. Tai sekoja brošūra, kurā kritika bija attiecināta uz visas Eiropas viduslaikiem; tika izdotas vēl septiņas brošūras par šo tēmu. Šis darbs, kas sen kļuvis par bibliogrāfisku retumu, nelielā metienā tika pārpublicēts 1979.g. grāmatas formātā, kur tika iekļauti vēl šādi Kammaiera darbi (sarakstīti 1936.-39.gg.): "Vispasaules vēstures mīklas - atbildes maniem kritiķiem", "Romas mīkla un viduslaiki", "Dogmatiskā kristietība un vēstures falsifikācija", "Romas universālās baznīcas dibināšana".
Oficiālā zinātne apvainoja Kammaieru pozitīvisma trūkumā. Kritiķim esot jārūpējas par vēstures pozitīvu vērtējumu, lai arī tā būtu izdomāta no sākuma līdz galam! "Ja mēs redzam, ka galarezultātā visa viduslaiku vēsture izjūk un tās vietā parādās tumšs plankums, kas līdzinās lielai jautājuma zīmei, tad rodas iekšēja vēlme atgrūst pat Kammaiera labi pamatoto kritiku".
Uz to Kammaiers atbildēja apmēram šādi: tā nav mana vaina, ka ne vien Vācijas, bet arī visas Vecās Pasaules vēsture ir tik milzīgā mērā falsificēta. Tā nav mana vaina, ka šī laika literārie un dokumentālie avoti tikuši falsificēti. Man vaina ir tikai tajā, ka esmu šo sistemātisko falsificēšanu atklājis. Un ar šo jauno realitāti būs jāsadzīvo mūsdienu vēsturniekiem (kā mēs redzam, vēsturnieki ar to sadzīvo itin labi, - M.Š.) Taču pēc tam, kad Kammaiers bija argumentēti atspēkojis kritiķu uzbrukumus, tie pārgāja pie pārbaudītas un iedarbīgas noklusēšanas taktikas: par ko ļaudis nezina, tas neeksistē. Talkā nāca arī pasaules karš.
Pēc kara V.Kammaiers spēja dabūt tikai skolotāja amatu. Tiklīdz apstākļi uzlabojās, viņš atsāka "seno" dokumentu izpēti un savu uzmanību sakoncentrēja uz agrīnās kristietības dokumentālajiem pamatiem. Iespējams, ka viņš cerēja gūt jaunās ateistiskās valsts varas labvēlīgu attieksmi. Taču uzreiz pēc savu pētījumu piedāvāšanas pret viņu iesākās represijas - Kammaiers zaudēja darbu, viņa rokrakstu konfiscēja un tas ilgu laiku tika uzskatīts par nozaudētu. Visu ģimenes īpašumu nacionalizēja, un atlikusī dzīve turpinājās trūkumā.
V.Kammaiers "seno" rakstu pētījumu iesāka ar parastu piezīmi par to, ka jebkuram juridiskam dāvinājuma dokumentam jābūt ar informāciju par to, kurš kam ko un kad dāvinājis un kur dāvinājuma akts ir sastādīts. Jāpiebilst, ka dāvinājuma raksti viduslaikos bija visizplatītākie dokumenti - dāvinājuma objekti varēja būt nekustamais īpašums, privilēģijas, amati utt. Raksti, kuros kāda no ailēm palikusi neaizpildīta, zaudē savu juridisko spēku un tikai daļēji var kalpot kā vēsturisks avots.
Bibliotēkās glabātie dāvinājuma raksti bieži vien neatbilst sākotnējiem kritērijiem:
- Sastopami raksti bez datuma vai ar pazīmēm par datuma ierakstīšanu vēlāk; raksti ar nepilnu datumu (trūkst gada vai dienas) vai datumu, kas neatbilst attiecīgā laika posma rakstīšanas stilam.
- Dažkārt raksti ar vienu datumu "parakstīti" atšķirīgās ģeogrāfiskās vietās.
- Analizējot rakstu tapšanas vietu un laiku, rodas sekojoša aina: valdniekiem nav galvaspilsētu, kurās viņi daudzmaz pastāvīgi uzturas, bet nepārtraukti ceļo no vietas uz vietu. Dažkārt pārvietošanās notiek zibens ātrumā milzīgos attālumos - nolūkā apdāvināt arvien jaunus un jaunus pavalstniekus. Turklāt to dara visi vācu imperatori, neatkarīgi no viņu vecuma, veselības stāvokļa un ierastās cilvēka loģikas. Vēsturnieku satādītās tabulas ilustrē, ka vācu imperatori ne vienu reizi vien spējuši atrasties vienlaicīgi vairākās vietās, kas atrodas tālu viena no otras. Norādīts, ka imperators Konrāds 50 gadu laikā ikgadu atradies kristiešu svētkos 2-3 dažādās pilsētās.
- Kammaiers nebija pirmais, kas ievēroja, ka bieži vien dāvinājuma rakstos iztrūkst atvieglojumu saņēmēja uzvārds. Jau ilgi pirms viņa veseli dokumentu krājumi bijuši atzīti par viltotiem. Kammaiera nopelns ir, ka viņš viltojumu masā pamanīja vairāk vai mazāk plānveidīgu falsifikatoru darbu, kas turpinājies paaudzēs. Šie dokumentu viltotāji atradušies katoļu baznīcas vai atsevišķu feodāļu dienestā.
Šie falsifikatori iznīcināja nenosakāmu skaitu patiešām oriģinālu dokumentu, tos aizvietojot ar viltojumiem. Veco tekstu bieži nokasīja un uz pergamenta no jauna tika uzrakstīts vajadzīgais teksts. Pergamenta vecums kalpoja kā falsificējuma "senuma" apstiprinājums. Dažkārt senais dokuments tika labots tikai daļēji, nolūkā mainīt tā sākotnējo jēgu. Pēc Kammaiera domām, ilgstošais viltošanas darbs bija iecerēts, lai noklusētu pirmskristīgo vēsturi, lai pagarinātu kristīgo vēsturi un pierakstītu tai gandrīz visus pagāniskā laika sasniegumus. Bez tam, bija liels pieprasījums pēc īpašumu apliecinošiem dokumentiem, kas "juridiski" apstiprinātu jaunizcepto feodāļu tiesības, kuri tikai nupat savus īpašumus bija atņēmuši likumiskajiem pagānu valdniekiem. Falsificētajie dāvinājuma akti "liecināja" par sensenām īpašumtiesībām un norādīja uz radniecību ar kādu no kristiešu vadoņiem pagātnē. Ja bija nepieciešams, attiecīgos valdoņu vārdus izdomāja.
Vispārējais stāvoklis mūsdienās ir tāds, ka, neskatoties uz satriecošo viltojumu skaitu un seno laiku literāro darbu oriģinālu iztrūkumu, vēsturnieki turpina izmantot falsificētus vēsturiskos avotus. Tas notiek vai nu tādēļ, ka viltojums nav pierādīts līdz galam vai arī, ka pierādītā falsifikācija tiek noklusēta un slēpta no zinātniskās sabiedrības.
Viduslaiku dokumentu izpētes gaitā Kammaiers nonāca pie sekojošiem secinājumiem:
- Masīvas falsifikācijas procesā (galvenokārt XIV gs.) piedalījās humānisti un katoļu baznīca, kurai bija svarīgi pamatot savu vēsturisko nozīmību.
- Pagāniskās "vācu" vēstures dokumenti tika iznīcināti un aizvietoti ar falsificētiem gallu-romāņu dokumentiem.
- Katoļu pāvestu eksistence līdz tā dēvētajam Aviņjonas gūstam ir pilnībā izdomāta.
- Vēsture līdz 1300. gadam nav atjaunojama, jo visi līdz tam esošie dokumenti ir iznīcināti un aizvietoti ar viltotiem.
- Karus starp nacionālajām baznīcām pirmspāvestu laikā vēlāk uzdeva kā cīņu ar ķeceriem un atkritējiem.
- Ne tikai viduslaiku dokumenti, bet arī "antīkā" literatūra tikusi falsificēta. Arī Tacita "Germānija", piemēram, ir viens no tādiem viltojumiem.
- Katoļu priesteri Jauno derību izdomāja vai vismaz to pārrakstīja.
- Baznīca arī musdienās turpina producēt "senos" rokrakstus, ar jauniem atradumiem mēģinādama pierādīt Jaunās Derības senumu.
Autors - Jevgēņijs Gabovičs, tulkoja Māris Šverns
--------------------------------------
Literatūra:
* Newton, Isaac (1725): Abrege' de la chronologie de I. Newton/fait par lui-me'me, et traduit sur le manuscript Angloise [par NicolasFeret]. Paris, Cavelier.Newton, Isaac (1728): The Chronology of Ancient Kingdoms Amended. London.Newton, Isaac (1728a): La Chronologie des Ancien Royalmes Corrige'e. Martin u.a., Paris, 416 S.
* Topper, Uwe (1999): Isaac Newton verku"rzte die Griechische Geschichte um 300 Jahre. EFODON Synesis, Heft 4, Juli/August 1999, 4-7.
* Gabowitsch, Eugen (1999): Newton als (neben Hardoin) geistiger Vater der Chronologiekritik und Geschichtsrekonstruktion. EFODON Synesis, Heft 6, Nov./Dez. 1999, 29-33.
* Topper, Uwe (1998): Die Grosse Aktion. Europas erfundene Geschichte. Die planma"ssige Fa"lschung unserer Vergangenheit von der Antike bis zur Aufkla"rung. Tu"bingen.
* Hardouin (Jean) in: Enciclopedia Universal Ilustrada Europea-Americana. Tomo XXVII, 679-680.* Hardouin (Jean) in: Allgemeine Encyklopa"die der Wissenschaften und Ku"nste in alphabetischer Folge von genannten Schriftstellern bearbeitet und herausgegeben von J.S.Ersch und J.G.Gruber, Zweite section H-N. Herausgegeben von G.Hassel und W.Mu"ller. Zweiter teil mit Kupfern und Karten, Leipzig, im Verlag von Johann Friedrich Gleditsch 1828, S.260-263.
* Robert Baldauf, Historie und Kritik, (Einige kritischeBemerkungen), Bd. I., Der Mo"nch von St.Gallen, Verlag der Dykschen Buchhandlung, Leipzig, 1903. Bd. IV. Das Altertum [Ro"mer und Griechen] C. Metrik und Prosa, Friedrich Reinhardt, Universita"tsbuchdruckerei, Basel, Mai 1902.
* Wilhelm Kammeier, Die Fa"lschung der deutschen Geschichte. Adolf Klein Verlag, Leipzig, 1935.
* Wilhelm Kammeier, Neue Beweise fu"r die Fa"lschung der deutschen Geschichte. Adolf Klein Verlag, Leipzig, 1936.* Wilhelm Kammeier, Die Wahrheit u"ber die Geschichte des Spa"tmittelalters. Verlag fu"r ganzheitliche Forschung,Wobbenbu"hl, 1979.
* Wilhelm Kammeier, Die Fa"lschung der Geschichte des Urchristentums, Bd. 1-4. Husum, 1981-82.* Hans-Ulrich Niemitz, Kammeier, kritisch gewu"rdigt. Vorzeit-Fruhzeit-Gegenwart, 3/4,1991, 92-107.
-------------------------
Abonēt:
Ziņas (Atom)
