Tiānas Apolonijs
Fragments no Aleksandra Vladimirova grāmatas par apustuļiem
Tāpat kā evanģēliskais Jēzus, Apolonijs dzima mūsu ēras sākumā. Viņš nodzīvoja apmēram 100 gadus, un viņam vajadzēja pieredzēt apustuļus, ja tie patiešām tolaik dzīvoja. Viņa vecāki bija turīgi, un Apolonijam tikai atlika mantoto bagātību, taču viņš savus īpašumus izdalīja citiem. 14 gadu vecumā viņu nosūtīja mācīties uz Tarsu, kas tajos laikos bija nozīmīgs zinātņu centrs. Taču viņš šo pilsētu pameta un devās uz Egeju, kur iepazinās ar Eskulapa tempļa priesteriem, kā arī ar platoniešiem, stoiķiem, epikūriešiem un citu filosofisko skolu pārstāvjiem.
Visu atlikušo dzīvi viņš nodzīvoja kā pārliecināts pitagorietis. Saskaņā ar šīs skolas principiem, Apolonijs palika veģetārietis, nedzēra vīnu, valkāja tikai augu izcelsmes apģērbu, staigāja basām kājām un ļāva brīvi augt matiem un bārdai - tāpat kā citi Iesvētītie pirms un pēc viņa. Eskulapa Templī viņš saņēma iesvētību un iemācījās daudzus no dziedināšanas "brīnumiem". Gatavojoties vēl augstākai iesvētībai, viņš piecus gadus klusēja un klejoja: apmeklēja Antiohiju, Efesu, Pamfīliju un citas vietas, bet pēc tam caur Babilonu devās uz Indiju; un visi mācekļi pameta viņu, baidoties iet uz "burvestību zemi". Tikai nejaušais skolnieks Damis, kuru viņš satika ceļā, pavadīja viņu ceļojumos. Babilonā viņu iesvētīja haldeji un magi. Šo stāstu vēlāk restaurēja Flāvijs Filostrats.
Atgriežoties no Indijas viņš sevi parādīja kā patiess Iesvētītais. Pilnībā piepildījās viņa pareģotās zemestrīces un epidēmijas, kā arī valdnieku nāves un citi notikumi. Atēnu un citu pilsētu iedzīvotājiem viņš mācīja tīru un cēlu ētiku. Viņa veiktie brīnumi bija iespaidīgi un pie tam bieži, un, kas ir galvenais - droši apliecināti. "Kā to saprast, - satraukumā jautāja Justīns Moceklis (miris 165.), - kā to saprast, ka Apolonija talismaniem (talesmata) piemīt spēks, jo tie pasargā, kā mēs redzam, no viļņu niknuma, vēja negantuma un citu zvēru uzbrukumiem; un tai pat laikā mūsu Kunga brīnumdarbi glabājas tikai nostāstos, bet Apolonija brīnumi ir ļoti daudzskaitlīgi un patiešām izpausti šodienas darbos?..."(Quaest, XXIV). Apolonijs bija daudzu valdnieku un valdnieču viesis, draugs un korespondents, un viņa "maģiskās" spējas ir apliecinātas labāk par citiem. Savas garās un brīnumainās dzīves noslēgumā viņš nodibināja filosofisko skolu Efesā.
Pasaulslavenais gleznotājs Broņņikovs pitagoriešu kopienas dzīvi iztēlojies šādi...Apolonija pitagorismā pievilcīga ir mācība par dvēseļu ceļošanu un pārdzimšanu, ko Filostrats tēlaini un spilgti attēlo nodaļā par pitagoriešu ārējiem statūtiem un ceremonijām. Apolonijam galvenais ir dieva izziņa un godināšana. Visas esošās reliģijas viņš atzīst kā dieva godināšanas formas, bet noraida grieķu mitoloģiskos priekšstatus kā necienīgus; Apolonijam vēl jo vairāk nepieņemama ir ēģiptiešu dzīvnieku pielūgsme. Vistīrākā redzamā dievība priekš viņa ir Saule. Cilvēks ir dievišķa būtne un caur savu tikumu un gudrību kļūst par dievu. Pēc Filostrata, šāds ideāli tīras un saprātīgas dzīves paraugs ir pats Tiānas Apolonijs. Viņš mācīja, ka pasaule ir pagaidu piestātne, kur dvēsele iziet pārbaudījumu; augstākais Dievs nevēlas nekādus upurus, bet ceļš pie Viņa ved caur absolūtu tikumību; tādēļ gan pie visiem zemākajiem dieviem gan pie Viņa jāvēršas ar vienu vienīgu lūgsnu: "Dievi, atmaksājiet katram pēc viņa nopelniem" (Vita, I.10; VI,40; V.28).
Tiānas Apolonija dzīves apraksts, ko devis Filostrats un arī kritiķis Eisēbijs Pamfils, tik ļoti atgādina evanģēliju stāstus par Jēzu, bet Kumranas tīstokļus par Taisno Skolotāju, ka reinkarnācijas piekritēji varētu teikt: Kumranas Taisnais Skolotājs iemiesojies Tiānas Apolonijā. Ar Jaunās Derības vēstījumu Apolonijs ir saistīts ne mazāk brīnumaini - lai ar šo faktu iepazītos tuvāk, jāsakoncentrējas garākam stāstam.
Jaunajā Bībeles vārdnīcā nodaļā "Apolloss": "Apolloss - saīsināts vairants vārdam Apollonius, Apolonijs. Viņš ieradās Efesā laikā, kad... Pāvols izbrauca uz Palestīnu (Darbi 18.22). Viņš labi zināja Jēzus stāstu, ko viņš uzzināja (iespējams, Aleksandrijā)... [Viņa daļēju nezināšanu] laboja Priskillas un Akilas pacietīgā izskaidrošana (Darbi 18.26)".
Par Akilu un Priskillu vārdnīcā teikts, ka tie bija ebrejs-ādinieks un viņa sieva - uzticīgi Pāvila draugi. Abi jau bija kristieši, kad Pāvilu satika Korintā... Viņš pie viņiem apmetās un kopā ar viņiem kopa savu arodu (Darbi 18.1-3)... Kad Pāvils pilsētu pameta, viņi to pavadīja līdz Efesai, kur pieņēma un ticībā ievadīja Apollosu (Darbi 18.28). Viņi vēl visi bija Efesā (viņu mājā pulcējās kristieši), kad tika uzrakstīta 1. vēstule korintiešiem (piedēvēta apustulim Pāvilam)... Daži izsaka domu, ka Priskilla bija no ievērojamas dzimtas vai arī ieņēma augstu stāvokli baznīcā. Vairāki pētnieki (arī fon Harnaks) mēģina šim pārim (galvenokārt Priskillai) piedēvēt Vēstuli Ebrejiem (pat baznīcas tēvi neatzīst, ka tās autors ir Pāvils).
Atkal pēc vārdnīcas: "No Efesas Apolloss devās uz Korintu, kur strīdos ar jūdiem parādīja sevi kā labu apoloģētikas zinātāju (Darbi 18.27-28). Šajā laikā Korintā radās frakcijas, kas sevi pasludināja par Pāvila, Apollosa, Kīfas un paša Kristus sekotājiem... Iespējams, frakcijas radās Apollosa spīdošās daiļrunības dēļ, kam daži ticīgie deva priekšroku. Iespējams, vēloties mazināt spriedzi, kas bija radusies ticīgo vidū, viņš vairs Korintā neparādījās, lai gan Pāvils viņu aicināja (1. Kor. 16.12)... Kopš M.Lutera laikiem bieži izteikts minējums, ka Vēstules Ebrejiem autors ir Apolloss, taču drošu pierādījumu tam nav.
Efesā bija grandiozs dievietes Artemīdas templis, ko sauca par septīto pasaules brīnumu; tur atradās arī seno rokrakstu un pasaules tautu Svēto Rakstu bibliotēka, kas pilnībā sadega ugunsgrēkā, ko noorganizēja Herostrats. Citi avoti vēsta, ka vērtīgākie tīstokļi esot izglābti. Efesā dzima un V gadu simtenī p.m.ē. dzīvoja Hēraklīts, kurš pasludināja, ka ir tikai viena patiesība un realitāte - Dievs (tāpat kā hinduistiem Atmans); ka pasaule eksistē, pateicoties polaritātēm; ka pasaule savā būtībā ir identiska dzīvai ugunij (kristiešu Svētais Gars un senindiešu tapass). Efesā dzimis arī mistiķis Maksims, Jamvliha māceklis un imperatora Juliāna iedvesmotājs.
Apolonijs izglāba Efesu no mēra. Tur viņš arī pareģoja Domiciāna likteni, bet vēlāk paziņoja par tikko notikušo izrēķināšanos ar tirānu. Pilsētas pateicīgie iedzīvotāji viņam par piemiņu uzstādīja zelta statuju.
Pēc apustuļa Pāvila Efesa par dzīvesvietu kļuva apustulim Jānim, kurš kontrolēja septiņas vadošās Āzijas baznīcas. Apokalipsē Efesas baznīca minēta kā pirmā. Hieronīms sīki izklāsta, kā notikusi Jāņa sacensība brīnumdarīšanā ar kaut kādu Apolloniju. Šajā stāstā košās krāsās tiek attēlota Apollonija sakāve, apstiprinājumus ņemot no Jāņa apokrifa, ko noliegusi pati baznīca. taču interesanti atzīmēt, ka iesākumā Hieronīms pret Apoloniju ir izturējies ar cieņu: "Šis ceļojošais filosofs, lai kur nebrauktu, visur atrada mācīšanās iespējas. No visa iegūstot mācību, viņš, jo dienas, jo kļuva pilnīgāks". (Ep.ad Paulinum).
Interesanti: Polikarps nezināja Jāņa evanģēliju, lai gan, pēc Irineja vārdiem, viņš bija apustuļa Jāņa māceklis. Baznīcas agrīno tēvu nezināšana par Ceturto Evanģēliju, kas ir senāks teksts, salīdzinājumā ar sinoptiskajiem evanģēlijiem, var liecināt par to, ka iesākumā tas bija maz izplatīts sava īpašā misticisma dēļ; to lietoja tikai šaurā pirmkristiešu lokā tieši Efesā. Ir arī cits izskaidrojums: norādes uz Ceturto Evanģēliju eksistēja tikai gnostiķu komentāros, taču visus viņu darbus baznīca pacentās iznīcināt.
Senā kristietība pret Apokalipses autoru izturējās visai piesardzīgi, jo šis darbs ir kabalistisks. Profesors Meiendorfs rakstīja, ka "Atklāsmes grāmatu" (Apokalipse) pievienoja Jaunās Derības kanonam nelabprāt. Tās nav Laodiķejas grāmatu kanonā; tās trūkst Apustuļu noteikumos un arī Jeruzalemes Kirila uzskaitījumā. Antiohijas skolas komentētāji arī nepiemin Atklāsmi, kas ataino Sīrijas baznīcas valdošos uzskatus. Šī ir vienīgā Rakstu grāmata, ko bizantiešu dievkalpojumos nelasa nekad.
Līdz mūsdienām nonākušajos baznīcas vēsturnieku darbos pilnīgi apiets jautājums par sakritību starp apustuļa Pāvila, Jāņa (pirmā un otrā) un Tiānas Apolonija darbības vietu un laiku. Interesanti, ka Filostrats savā "Apolonija dzīvesstāstā" neko nemin par apustuļu darbiem, it kā I gs. beigās par apustuļu klātbūtni Efesā nekas nebūtu zināms. Jāņa ev. un ap. Pāvila Vēstules, kas sarakstītas grieķiski, un (kā norāda daži pētnieki) tieši Efesā, ir kristiānisma filosofiskie pamati. Tie brīnumainā kārtā sasaucas ar ziņām par grāmatām, kas piedēvētas Apolonijam, tieši tāpat kā šī brīnumdara un Skolotāja darbības laiks ir aptuveni šai laikā.
Mūsdienu zinātne šodien apgalvo, ka Pāvila vēstules nav iespējams attiecināt uz vienu cilvēku. Jaunā Bībeles vārdnīca: "Pāvils var būt viņam piedēvēto vēstuļu autors tādā ziņā, ka tās tika sarakstītas viņa vadībā... un nosūtītas ar viņa piekrišanu. Taču kopumā ņemot tās nav viņa oriģinālie sacerējumi. Sekojoši, tie literārie kritēriji, ko tradicionāli izmantoja Pāvila autorības noteikšanai, patlaban netiek uzskatīti par nozīmīgiem, jo to izstrādātāji vadījušies no kļūdainiem uzskatiem". Mazliet savādi, ka vārdnīcas veidotāji piemirsuši iespēju par vēlāko apoloģētu redakcijām, no kā varētu būt radušās salīdzinošās nesakritības.
Par labu versijai, ka Tiānas Apolonija dzīve ir saistīta ar kristietības vēsturi, liecina arī apokrifiskais darbs "Jūdas Toma Darbi". Par Tomu zināms, ka viņš kristījis Indiju. Tam ir visai tuvas idejiskās paralēles ar Apolonija ceļojumu uz Indiju, pie Iearha. Kādā no sīriešu rokrakstiem atrasti fragmentāri izteikumi un līdzības par morāli-ētiskajām tēmām, kuru autors minēts Apolonijs. Tas norāda uz sīriešu interesi par Tiānas Apolonija personību, un "Toma Darbu autors" varēja būt pazīstams ne vien ar Filostrata grāmatu par Apoloniju, bet arī ar šiem sīriešu avotiem. Kā zināms, Romas impērijas nomalē - mazajā Osroenas karalistē, kristietība II gs. beigās III gs. sāk. pirmo reizi pasaules vēsturē tika pasludināta par valsts reliģiju. Dažkārt Jūdas Toma kultu Osroenā saista ar imperatoru Aleksandru Severu, kurš godāja Tiānas Apoloniju.
Savas dziļās cieņas izpaudumam arī Septīmijs Severs (193.-211.) novietoja Apolonija statuju dievību galerijā Panteonā, bet viņa dēls imperators Karakalla (211.-217.) Apolonija piemiņai uzcēla kapelu (Dion Cassius, XXVII, XXVIII).
Ko gan tik nozīmīgu paveica Apolonijs? Kā atzīmējis Dž. R. Mids, impērijas valstiskie kulti un nacionālie institūti I gs. bija jāreformē - Apolonijs daudz laika veltīja, lai atjaunotu un attīrītu tos. Tai laikā daudz kas bija zaudējis savu spēku, reliģiskajā plāksnē daudz kas bija kļuvis virspusējs. Neviens no viedokļiem par Tiānas Apoloniju šodien nav pierādāms ar tiešām vēsturiskām liecībām. Taču uzmanības vērts ir kāda austrumu gudrā sacītais, ka Apolonijam bija lemts "nostiprināt Kristus mācību sabiedrības augstākajās aprindās".
Ja ņem vērā, ka Apolonija laikā termins "kristieši" jeb "iesvaidītie" vēl neeksistēja; ka sākotnēji kristietības būtība bija nevis mācība par Pestītāja dzīvi un mocekļa nāvi, bet gan Viņa tikumiskais sprediķis un mācība par vienību ar Tēvu garā, tad redzams, ka šādas kristietības izplatīšanai I gs. filosofu un taisno vidū Apolonijs bija piemērots visvairāk.
Avots
Flāvijs Filostrats un viņa "Tiānas Apolonijs"
Mūsdienu pētnieki Filostrata veikumu vērtē skeptiski, uzskatot, ka stāsts par Apoloniju ir vistīrākie izdomājumi un fantāzijas. Visticamāk, ka vēsturiskais Tiānas Apolonijs nekad nav bijis ārpus hellēniskajiem Austrumiem, bet Rietumeiropā kļuva populārs, pateicoties imperatores Jūlijas Domnas* pūlēm, kura ļoti vēlējās pasauli iepazīstināt ar Apolonija mācību. Būdama Austrumu izcelsmes, viņa Filostratam pasūtīja eksaltētu stāstu par supercilvēku un svēto, kurš būtu vēl dižāks par Pitagoru.
Patiesie biogrāfiskie dati par Tiānas Apoloniju vēsturei ir zuduši. Imperatora Hadriana sekretārs Egejas Maksimus bija aprakstījis Apolonija aktivitātes Egejā, Kiliķijā. III gs. beigās Betānijas pārvaldnieks Hierokls sarakstīja īpašu darbu, kur pretstatīja Apoloniju Jēzum un visai evanģēliskajai pasakai. Zināms, ka Hierokls mēģināja uzrīdīt imperatoru kristiešiem. Viņa sacerējums arī nav saglabājies, Tas minēts tikai Eisēbija iebildumos.
Flāvijs Filostrats Jūlijas Domnas uzdevumā sāka rakstīt grāmatu par Tiānas Apoloniju, ko pabeidza laikposmā līdz 238. gadam. Apoloniju pielūdza arī Jūlijas dēls Karakalla, un, iespējams arī vēlākais imperators Aleksandrs Severs. Kad Karakalla (Marks Aurēlijs Severs Antonīns Basians, dz. 174; m. 217) nogalināja savu brāli, viņš apņēma par sievu paša māti Jūliju Domnu. Jūlija pavadīja savu dēlu visos turpmākajos karagājienos. Pēc Karakallas nāves viņa izdarīja pašnāvību.
*Jūlija Domna apprecējās ar Septimu Severu, kad viņš vēl bija Romas provinces Gallia Lugdunensis gubernators. Jūliju, kuras ģimeni viņš pat īsti nepazina, Septimus izvēlējās, tikai zinot pareģojumu, ka Jūlija Domna kādreiz būs karaliene. Jūlijas tēvs bija Julius Bassianus, priesteris Saules dieva Heliogabala templī Emesā. Ir ziņas, ka viņš nodzīvoja līdz pat 217. gadam, kas ir arī meitas Jūlijas Domnas nāves gads. Bassianus bija aramiešu izcelsmes un piederēja pie Emesas karaļnama. Emesa (mūsdienās Homsa, Turcijā) toreiz bija Romas vasaļvalsts. Basianus priesterības sākums ir nezināms, taču jau 187. g. viņš bija Emesas augstākais priesteris. Septimus Severus šeit ieradās, sekojot savam horoskopam, kas vēstīja, ka nākamā sieva viņam nāks no Sīrijas. Basianus iepazīstināja ar savām meitām - Jūlija Domna tolaik vēl bija neprecēta. Viņiem piedzima divi dēli - abi vēlāk kļuva par imperatoriem.
Adiabena Runājot par Adiabenas valsti, vienmēr jāpatur prātā, ka tā atradās Partijas impērijas teritorijā, un visi Partijā notiekošie procesi kaut kādā veidā skāra arī Adiabenu.
Apmēram ap 115. gadu p.m.ē., Partija ieņēma stingras pozīcijas krustpunktos, kas sakrita ar tirdzniecības ceļiem uz Ķīnu un Indiju. Mitridats svinīgi pieņēma "Vidusimpērijas" sūtni - haņu dinastijas imperators U Di gribēja nostiprināt attiecības ar Partiju, lai tirdzniecība ritētu bez sarežģījumiem, jo "zīda ceļš" veda caur viņa valdījumiem. Partijas starptautiskā nozīme tika atzīta arī Romā, un 92. gadā Mitridats uz turieni nosūtīja vēstniecību. Viņš pakļāva arī nemierīgās arābu ciltis, ko balstīja Antiohs IX. Viņa ieceltais vietvaldis ņēma dalību lokālajās cīņās Sīrijā un sagūstīja Demetriju III Ekvairu. Mezopotāmijā Mitridats organizēja trīs vasaļvalstis. Adiabena un Gorduena (kaduku vai kadusi ciltis) kļuva pastāvīgas vispārēja apjukuma un Seleukīdu ietekmes vājināšanās laikā. Jau 132. gadā pēc irāņu izcelsmes valdnieka Osroja iniciatīvas tika izveidota Osroenas valsts, kur 127.g. valdīja Abubars Mazurs. Viņš izveidoja dinastiju, kas vairāku gadsimtu garumā valdīja Osroenā.
Mitridata valsts robežas ir grūti noteikt; vismaz Eifratas rietumkrasts atradās viņa ietekmē. Viņam piederēja arī Zeigma un Nikeforiona. 108. gadā viņu sauca par ķēniņu kēniņu", bet 89. g. Gotarzs I sevi uzskatīja sevi par Babilonas karali.
Adiabenas valsts atradās teritorijā, kas atbilst robežzemēm starp mūsdienu Irāku, Irānu un Turciju - to no trim pusēm apņēma Tigras upe.
Apmēram 60 gadus pirms mūsu ēras partiešu valdnieku savstarpējās cīņas noveda pie tā, ka strīdi bija jārisina no malas: Frātam III (kurš līdz šim par savu galvaspilsētu uzskatīja Babilonu) tika Adiabena, bet Tigranam - Gorduena un Nisībija. 58./57. g. Frātu III nogalināja paša dēli, kuri uzreiz sāka sīvu cīņu par troni. Pēc neilga laika Partija ieguva jaunu ienaidnieku - Romu. Sīrijā ieradās Krass, kam izdevās savā pusē dabūt Osroenas valdnieku Abgaru II, Alhaudonu, kā arī Armēnijas karali Artavazdu.
Partiešu karalis Frāts IV (37.-2.) par savu pēcteci izraudzījās pēdējo dzimušo dēlu Frātaku un viņa drošības labad vecākos brāļus nosūtīja trimdā uz Romu. (Cits avots gan vēsta, ka Frāts IV uzreiz pēc tam, kad viņa tēvs atteicās no troņa, vispirms nogalināja visus savus pusbrāļus, jo viņa tēvam Orodam bija pavisam ap 30 dēlu no daudzajām sievām un piegulētājām. Paveicis šo ieceri, viņš pavēlēja nogalināt arī savu sirmo tēvu. Šī nevajadzīgā nežēlība izraisīja protesta vilni. Šī atkāpe pievienota arī tādēļ, lai kaut mazliet parādītu tā laika praksi un tradīcijas - valdnieku nežēlībai nebija robežu, un runāt par kaut kādu cilvēcību vispār nav nozīmes. Vispārēja neuzticība pat saviem tuvākajiem radiniekiem noveda pie tā, ka līdz mūsu ēras I gadsimta beigām Partija sadalījās 18 mazās daļēji neatkarīgās valstiņās. Plīnijs raksta, ka reāla vara karalim piederēja tikai Ktesifonā, kaut arī pat šeit nevarēja runāt par pilnīgu drošību.).
Lai vai kā - līdzīgi rīkojās arī Adiabenas valdnieks Monobazs. Viņš, drošības apsvērumu vadīts, savu jaunāko dēlu nosūtīja pie Abinerglosa, kurš jauneklim iedāvināja zemes īpašumu un atdeva par sievu savu meitu Simaho. Uzturoties Abinerglosa galmā galvaspilsētā Spasinu-Haraksā, Izats pārgāja jūdaismā (to veicināja jūdu tirgotājs Hanaāns). Arī Izata māte pārgāja jūdaismā. Iespējams, viņu uz to pamudināja blakusesošās Nizībijas (Nisibis) jūdi, kurus tai laikā vadīja rabīns Jūda ben Bateira. Augšējās Mezopotāmijas tirdzniecības ceļi tolaik veda caur Edesu (Urfa), Nizībiju un Adiabenu, kas veicināja reliģiju un kultūru sajaukšanos. Adiabenas jūdi drīzumā kļuva slaveni ar savu stingro attieksmi pret Likuma garu, un viņi mēdza pat likt uz palodzēm Bībeli savu ceļojumu naktsmītnēs.
Partiešu tiāras saglabāšana bija daudz grūtāka nekā iegūšana. Izata II valdīšanas pašā sākumā notika tā, ka aršakīdu valdnieks Artabans II [savas nežēlības dēļ] vairs nejutās drošs pats savā zemē un kopā ar savu svītu meklēja patvērumu Adiabenā, kur viņš tika laipni uzņemts. Lūdzēju pārliecināja, ka vardarbīgs mēģinājums atgūt troni radītu risku valstij. Šis manevrs bija tik veiksmīgs, ka partiešu senāta pretendents Cinnamus ataicināja sāncensi Artabanu un pats atdeva valdnieka tiāru. Pateicībā par tik efektīvu iznākumu Artabans Izatam piešķīra tiesības nēsāt tiāru stāvus un iedāvināja teritorijas Tigras rietumu krastā līdz par Nisībijai, ieskaitot. Drīz Artabans nomira, un viņa dēls Vardans I (kopš 43. gada) ķērās pierunāt Izatu II kopā ar partiešiem doties kara gājienā pret Romu. Taču Izats sajuta briesmas un atteicās no šīs idejas, tādējādi izsaucot pret sevi Vardana dusmas. Taču drīz pēc tam pēdējais tika iesaistīts ķīviņos ar paša brāli Gotarzu II un 47. gadā nogalināts medībās (Romiešu vēsturnieks Tacits Vardanu I raksturo kā ļoti apdāvinātu, bet necilvēcīgu valdnieku. Savukārt, Flāvija Filostrata grāmatā "Tiānas Apolonija dzīve", Vardans minēts kā Apolonija labvēlis. Viņš esot izdevis Apolonijam garantijas vēstules, kas nodrošina atbalstu ceļošanai uz Indiju). Kārtējo reizi Izats bija nodemonstrējis savu gudrību, kā dēļ daudzi pievērsās viņa ticībai.
Drīz pēc tam, kad Gotarzs sagrāba varu savās rokās, 49. gadā Roma sūtīja Mitridatu (viņš arī Meherdats, Vonona dēls - dzīvoja līdz tam Romā kā viens no daudzajiem ķīlniekiem) uz Partiju, lai viņš kā Aršakīdu dinastijas īstens pārstāvis ieņemtu valdnieka troni, taču plāns neizdevās. Edesas karalis Abgars jaunajam pretendentam visu ziemu organizēja dažādas izklaides, kā rezultātā partieši (vai nu ar vai bez Izata ziņas) pienācīgi sagatavojās un Gotarza vadībā spēja romiešus sakaut. Meherdatu saņēma gūstā un nogrieza ausis, tādējādi liedzot iespēju jebkad uzlikt valdnieka tiāru.
Gotarzu 51. gadā nogalināja un par valdnieku kļuva Mīdijas satraps Vonons II, Artabana III brālis. Pēc pāris mēnešiem viņš nomira un varu pārņēma tālredzīgais un enerģiskais Vologēzs I. Pēc grūtām kaujām ar romiešiem, viņš tronī iecēla savu jaunāko brāli Tiridatu, kurš uzskatāms par armēņu Aršakīdu dinastijas aizsācēju. Taču viņa valdīšanas laikā pašā Partijā valdnieka vara kļuva vājāka.
Ap to laiku, kad Partiju pārvaldīja Vologēzs I, Adiabenas aristokrātija, kas vēl turpināja turēties pie zoroastriešu parašām, vairākkārt mēģināja gāzt Izatu. Vispirms viņi izplānoja sazvērestību kopā ar arābu vadoni Abiju: bija paredzēts, ka Izatam būs jācīnās ar Abija karaspēku, bet pirms kaujas Izatu pametīs partiešu sabiedrotie, taču Izatam izdevās nodevējus atrast, sodīt un finālā uzvarēt arī pašu Abiju. Pēc tam bija mēģinājums Izatam uzkūdīt Vologēzu I, ar ieganstu atjaunot zoroastriešu tradīcijas. Viņš vienkārši pieprasīja Izatu atteikties no pilnvarām, ko savulaik pēdējais saņēma no Artabana. Zinādams sava karaspēka reālās iespējas, Izats nodevās izmisīgām lūgšanām, un, kā liecina Josifs Flāvijs, Partijai pēkšņi uzbruka nomadu ciltis, kā rezultātā Vologēzam nācās domāt par aizsardzību, nevis Izata pakļaušanu.
Ir dažādas ziņas par Izata nāves gadu... Zināms, ka drīz pēc Izata nāves un viņa mātes aiziešanas Armēnijas karalis Tigrans nolēma uzbrukt Adiabenai, jo neskaidrā politiskā situācija šai mazajā valstiņā viņu pamatoti iekārdināja. Iespējams, viņam bija klusa vienošanās ar Nērona ģenerāli Korbulo, kurš pārvaldīja Sīriju. Taču Adiabenai arī bija sabiedrotie un Tigrana karaspēks tika atsviests līdz Tigranokertai. Monobazs tādējādi piespiedu kārtā tika pārliecināts par anti-Romas sadraudzības uzturēšanu. Viņš arī pievērsās jūdaismam un apgādāja Jeruzalemes Templi ar vērtīgiem inventāra priekšmetiem.
Vēlākais rakstnieks Teodorīts, rakstot par Adiabenu, vēsta, ka tā "pieder Partijai, bet tagad saucas par Osroenu", kas var nozīmēt, ka šīs satrapijas statuss laika gaitā ir mainījies. Tas varētu būt saistīts ar Adiabenas izplešanos aiz Nizībijas līdz Edesai un Eifratai. Ir zināms, ka ap 110. gadu Edesas karalis valsti atpircis no Aršakīdu karaļa Pakora II (Pacorus), un tas nozīmē sadalīšanos atkal divās daļās. Politiskā sitācija kļuva nekontrolējama, kad šai apvidū 114. gadā iebruka Trajāns. Viņš no Armēnijas puses uzbruka Nizībijai (kas vēl piederēja Adiabenai) un ieņēma to. Meharasps arestēja Trajāna sūtņus, ko tas sūtīja no ziemas apmetnes Antiohijā. Nākamajā gadā iekarotāji savus spēkus sadalīja divās daļās, kas virzījās gan pa Tigru, gan Eifratu. Pēdējo neatkarīgās Adiabenas valdnieku Meharaspu 115. gadā gāza, bet valsti absolūtā nevērībā nodēvēja par Asīriju. Pēc Trajāna nāves Roma uzsāka mazliet miermīlīgāku politiku, un Hadrians atvilka savus spēkus atpakaļ uz Eifratas pierobežu.
Partijā valdošais bija zoroastrisms, taču zoroastrieši neiebilda pret veco dievu pielūgšanu un bija iecietīgi pret jūdu kopienu veidošanos. Edesas, Adiabenas un Nizībijas jūdi par to bija pateicīgi un kļuva par aktīvākajiem Trajāna oponentiem, - par to viņi maksāja pat ar savām asinīm. Ap šo laiku parādās arī pirmie kristietības sludināšanas gadījumi. Vispirms tas notiek Edesā (Osroenā), bet pēc tam Adiabenā. Ļoti intriģējošs un reizē mulsinošs ir fakts (kam vēl jāmeklē papildus apstiprinājumi), ka sludinātāju Adaja un Toma vārdi, kurus vienmēr uzskata un uzdod par pirmajiem kristiešu misionāriem, parādās arī pirmajos pravieša Mani doktrīnas skaidrojumos. Lai vai kā, jaunā kustība (kristietisms) strauji pieaug un starp tās piekritējiem ir daudz tādu, kas iepriekš sludināja jūdaismu.
