kristietība Irineja laikā

Aleksandrs Vladimirovs

Kristietība Lionas Irineja laikā. Uzplaukums

Baznīcas vēsturē iegājies uzskats, ka kopš Nērona laikiem līdz pat brīdim, kad Konstantīns kristietību Romas impērijā pasludināja par valsts reliģiju, kristieši nemitīgi un masveidā tikuši vajāti. Taču ir labi zināms, ka šīs vajāšanas nebija vienmērīgas.

Patiesībā II gs. kristietības izplatībai bija labvēlīgi apstākļi. Neskatoties, ka turpinājās izrēķināšanās ar kristiešiem arī Irineja laikā, tie bija atsevišķi un neraksturīgi gadījumi. Piemēram, zināms, ka Origēna tēvs Leonīds mira kā moceklis ap 202. gadu. Un arī Origēns, kurš kādreiz iedvesmoja kristiešus, lai tie spīdzināšanu laikā neatteiktos no kristietības, pats vēlāk piedzīvoja skarbas mocības, kuru dēļ vēlāk nomira. Taču Origēns III gs. pirmajā pusē dod kopējo mocekļu skaitu kā "mazu un viegli nosaucamu", un šāds vērtējums noteikti ir vērā ņemams, jo nāk no notikumu aculiecinieka.

Par kristiešu vajāšanām un to mērogiem Irineja laikā baznīcas un laicīgie vēsturnieki dod brīžiem pilnīgi pretrunīgas liecības. Oficiālā baznīcas vēsture mēģina pārliecināt, ka pastāvēja valstisks antikristīgs terors, kamēr vērīgi pētnieki runā par atsevišķu vietējo izrēķināšanos izpaudumiem. Piemēram, savā atmaskojošajā četru sējumu darbā par agrīno kristietību vācu vēsturnieks Kārlis Haincs Dešners (Kristietības kriminālā vēsture, M., 1996, 172.-174.) apvaino baznīcas autorus apzinātā faktu sagrozīšanā un pat tiešā falsifikācijā. Autors precīzi piefiksējis acīs krītošo nesakritību Eisēbija ziņojumos: piemēram, Diokletiāna valdīšanas gados, kad notika spēcīgākās vajāšanas, iekrīt 91 upuris, bet viņa priekšteči, kas bija imperatori-gudrie un tautas mīluļi, nogalinājuši desmitiem tūkstošu kristiešus. Šāda paradoksa iemesls ir acīmredzams - notikumu senums, kad liecinieku trūkuma dēļ "vēsturi" var pielāgot attiecīgai ideoloģijai.

Pēc Eisēbija iznāk, ka II gadsimts bijis visplašāko vajāšanu laiks. Interesanti, ka šim viņa teiktajam pretim runā paziņojums, ka imperatori mēģinājuši novērst uzbrukumus kristiešiem. Iznāk, ka valdnieki izdevuši taisnīgus rīkojumus, kas noziedzīgā kārtā nav tikuši ievēroti. Taču tas Romas impērijā bija pilnīgi neiespējami. Visticamāk, ka izrēķināšanās notikušas nevis pārdomātas valsts politikas rezultātā, bet gan vietējo kaislību uzplūdos. Pretējā gadījumā II g s. baznīca darbotos pagrīdes apstākļos un baznīcas kodols un vadītāji dzīvotu mazapdzīvotās vai nepieejamās vietās (kā tas bija Decija vajāšanu laikā ap 250. gadu). Taču par II gs. kristiešiem agrīnie kristiešu autori neko tādu neziņo. Tieši otrādi - kristiešu sanākšanu laiks vietējām varām bija labi zināms - tā bija svētdiena; atrast vajadzīgo vadītāju, tikšanās vietu vai kristiešu apbedījumus nebija nekādu problēmu. Pēdējos pat aizsargāja likums. Tas viss nu nekādi neizskatās pēc totālas vajāšanas, ko uzspiež Eisēbijs, un aiz viņa visi pārējie baznīcas vēsturnieki. Pat fakts, ka baznīcas iekšienē saasinājās uzskatu sadursme starp ortodoksāļiem un gnostiķiem, liecina par attīstībai labvēlīgu vidi, kas nekādi nebūtu iespējams totālas iznīcināšanas apstākļos.

Rakstot par tālaika imperatoriem, baznīcas vēsturnieks Bolotovs nodaļā "Kristiešu vajāšanu vēsture" atzīmē laikmeta īpaši labvēlīgo raksturu. Tas guvis apzīmējumu Antonīnu laikmets. To būs interesanti salīdzināt ar sekojošo periodu, kad sāka izplatīties Lionas Irineja doktrīna. Pēc Bolotova par Antonīniem: "96. g. 18. sept. Domiciāns kļuva par szvērestības upuri... Viņa pēctecis bija imperators Kokcejs Nerva, padzīvojis senators, kurš valdīja nedaudz vairāk kā gadu. Domiciāns viņam atstāja, acīmredzot, daudz lietu, kas bija ierosinātas pret lielu skaitu aizdomīgām personām. Bet jaunais cēlsirdīgais imperators deva pavēli pārtraukt jelkādas izmeklēšanas apsūdzībās par bezdievību un pievēršanu jūdu parašām. Viņš ļāva atgriezties Romā tiem, ko Domiciāns bija izraidījis. Īpašu senāta atzinību Nerva izpelnījās, likvidējot jūdu nodokli (par godu šim lēmumam tika izkalta monēta. Nerva iesāk spīdošāko Romas impērijas laikmetu. Visi pieci imperatori (Nerva, Trajāns, Adrians, Antonīns, Marks Aurēlijs) aiz sevis atstāja atmiņas kā par cēzaru ziedu. Viņi augsti stāvēja arī kā tikumīgie raksturi. Trajāns bija vienāds savā uzvedībā gan galvaspilsētā, gan provincē. Viņš ievēroja vecos tikumus un ieviesa jaunas tiesības. Viņu dievināja jau dzīves laikā. Utt, ujpr... ".

Pēdējais no pieciem Marks Aurēlijs bija lieliski izglītots un nodevās filosofiskām pārdomām. Pirms došanās karā pret ģermāņiem, līdzgaitnieki lūdza, lai viņš publicē savus sacerējumus, ja nu ar imperatoru notiek kāda nelaime. Lai arī šai sakarā par viņu arī ironizēja, tautā Marks Aurēlijs bija ļoti mīlēts. Bolotovs uzsver, ka ap Marka Aurēlija laiku latīņu valodā vairs nevarēja atrast svētāku vārdu kā Antonīns.

Ādolfs fon Harnaks (dz. tag. Tartu, Igaunijā) apraksta visai labvēlīgās attiecības starp imperatoriem un kristiešiem II gs.: "Valsts novērtējums no kristiešu puses kopš tapa "Vēstule romiešiem" un "Jāņa atklāsmes" (pēc viņa - I gs. beigās) līdz pat Aleksandra Severa valdīšanai (222.-235.), piedzīvoja ievērojamas svārstības; bet kopumā tā kļuva labvēlīgāka. Aizdomas, pat pārliecība, ka Romas valsts ir sātana valstība, bet imperators - antikrists, laiku pa laikam atgriezās, bet arvien vairāk nobīdījās otrajā plānā. [Kristietības] apoloģēti Justīns un Tertuliāns uzskatīja par iespējamu redzēt "labajos" valdniekos patiesās ticības draugus un pat aizstāvjus; II gs. beigās bija plaši izplatīts uzskats, ka Trajāns, Adrians un abi Antonīni personiski kristietībai nedarīja neko naidīgu... Pasākumi, ko imperatori veica labu tikumu atjaunošanai, radīja atzinību no kristiešu puses; un valsts, kas rūpējās par mieru un labklājību, katram kristietim bija vērtība.

Daži apoloģēti centās nostādīt imperatoru acīs kristietību kā valstij noderīgu spēku. Tālāk par visiem šai virzienā aizgāja bīskaps Sard-Melitons (ap 176. g.) savā sacerējumā, ko viņš piedāvāja Markam Aurēlijam. Šis teksts ir ievērības cienīgs visādā ziņā: "Lai arī mūsu filosofija laida pirmos asnus svešā tautā, pēc tam tā, vareni valdot tavam priekšgājējam Augustam, sāka plaukt tavas valsts provincē un deva tavai valstij īpašā veidā dāsnu labumu. Jo kopš tā laika nemitīgi augusi Romas valsts varenība un spozme, kurai tu allaž esi un būsi vēlams valdnieks kopā ar tavu dēlu, ja sāksi aizstāvēt šo Augusta laikā dzimušo un kopā ar valsti izaudzēto filosofiju, kas kopā ar citām reliģijām baudījusi arī no tavu priekšgājēju puses. Labākais pierādījums tam, ka mūsu ticība plaukusi kopā ar tik laimīgi sākušos monarhiju un tās labā, ir apstāklis, ka kopš Augusta valdīšanas laika ne viena nelaime nav piemeklējusi šo monarhiju, bet, tieši pretēji, viss, saskaņā ar kopīgo vēlēšanos, tikai vairoja tās krāšņumu un slavu. Vienīgie imperatori, kas, būdami ļauni noskaņotu cilvēku iekārdināti, centās mūsu ticībai nest sliktu slavu, bija Nērons un Domiciāns; un no viņiem izgājušie meli, kas nomelno kristiešus, izplatījās tālāk, kā parasts tautā, bez baumu ticamības pārbaudes...".

Tādējādi Harnaks izdara secinājumu, ka baznīca līdz pat Aleksandra Severa laikam visos punktos tuvinājās valstij, t.i., nekādu nežēlīgu pret kristiešiem vērstu vajāšanu II gs. nebija. Protams, ne visi apstākļi bija ideāli jaunās reliģijas tapšanai, jo vienmēr termins "labāk" vai "sliktāk" ir jāuztver nosacīti. Baznīcas vēsturnieku izklāstā šis periods ir bijis vienkārši šausmīgs. Taču no otras puses, Antonīnu laiks ir vispārpieņemts kā viens no Romas impērijas vēstures labākajiem periodiem. Citos, nelabvēlīgākos apstākļos kristietībai vienkārši nebūtu izredžu izdzīvot. Taču mēs redzam, ka vēsture bija kristietībai labvēlīga, un ļoti būtiski, ka tieši II gs. bija tāds. Kristietības pasludināšana par valsts reliģiju IV gs. bija tikai smalkākā plānā notikuša fakta materializācija.

Romas impērijā ietilpa daudz tautu un tām bija atšķirīgas parašas, ko imperatori ievēroja. Valsts līmenī tika pieļauts, ka jūdi un parsi (zoroastrieši) neēd upurgaļu un nedievina imperatoru. Romas vēstures ievērojamākais speciālists T.Mommzels rakstīja: "Gan Vespasiāns, gan sekojošie imperatori attiecībā pret jūdiem ievēroja kopīgus reliģiskās un politiskās iecietības principus; vēl jo vairāk - izdotie speciālie likumi vēl joprojām bija vērsti, lai atbrīvotu viņus no vispārējiem pilsoņu pienākumiem, kas bija pretrunā ar viņu ticību un ierašām, un tādēļ šie likumi ir tieši klasificējami kā privilēģijas... Jūdiem nebija nekādu šķēršļu savu sinagogu un lūgšanu namu dibināšanai, tāpat arī savu vadītāju iecelšanai...".

Līdzīga attieksme bija arī pret dažādajiem ēģiptiešu, mazāziešu un citiem impērijas kultiem. Bolotovs dod Tertuliāna liecību par imperatora un kristiešu lieliskajām attiecībām: "...Labākie imperatori nebūt neuzskatīja kristiešus par sabiedrībai kaitīgiem. Piemēram, Trajāns bija līdz tādai pakāpei pārliecināts par kristiešu nevainību, ka aizliedza viņus izsekot. Un pie vēlākajiem imperatoriem kristiešu stāvoklis nepasliktinājās; tieši pretēji - viņi cenšas to stāvokli uzlabot: tā Marks Aurēlijs jo stingri aizliedza apvainot kristiešus tikai par kristietību". (tā ir arī atbilde tiem, kas gribētu Trajāna saraksti ar Plīniju izmantot kā pretargumentu).

Kā gan gadījās, ka dažviet no tikušās nelikumības attiecībā pret kristiešiem pārvērtās apokaliptiskajās Baznīcas cīņās pret Impērijas "nezvēru", kas centās aprīt "Kristus bērnu"? Atbilde ir - konstantīniskajai Baznīcai bija nepieciešams svētuma oreols. Nekas labāk par moceklību nepalīdz ticības nostiprināšanai. Lai pievērstu impērijas iedzīvotājus jaunajai valsts reliģijai, bija nepieciešami iespaidīgi un viegli saprotami pierādījumi. Tieši Kosntantīna laikā tika atraktas daudzas "relikvijas- brīnumdarītājas" un atrastas "Svētās vietas" no Vecās un Jaunā Derības vēstures. "Briesmīgās vajāšanas" pret kristiešiem kļuva par vienu jaunās mitoloģijas balstiem. Baznīcas vēstures dažas zīmīgākās figūras būtu neizteiksmīgas, ja trūktu stāstu par "zvērīgajām II gs. vajāšanām". Pēc Eisēbija rakstītā, Trajāna laikā mocekļa nāvē mira bīskaps Antiohijas Ignātijs un Jeruzalemes Simeons, bet pēc tradīcijas, ko neviens vēsturnieks nav apstiprinājis, arī Romas Kliments. Antiohijas Ignātijs un Romas Kliments kā vēsturiskas personas vispār ir problemātiskas.

Jeruzalemes Simeons par vajāšanu upuri kļuva kā ebrejs-dāvidīds, t.i, kā jūdu valdnieka troņa pretendents; bet tā vairs nav ar kristietību saistīta epizode. Iznāk, ka visas trīs personas tikai ar milzīgām pielaidēm varētu identificēt kā vēsturiskās kristietības personas un pasludinātas par tās mocekļiem. Vienīgais vēsturiski patiesi iespējamais moceklis visā Romas impērijā 21 gada laikā (Adriana valdīšana 117.-138.) ir Irineja minētais bīskaps Telesfors. Neviens cits gan šo faktu nav apstiprinājis... Seko Antonijs Pijs, kura valdīšanas laikā iekrīt divas mocekļu nāves: bīskapa Polikarpa nāve Smirnā un vairāku mocekļu gals Romā. Polikarpa gadījumā ir daudz jautājumu un hronologi nevar vien izšķirties par īsto nāves gadu (vai ap 166. vai 156. gadu). Patiesību noskaidrot traucē jelkādi pierādījumi par paša Polikarpa reālu eskistenci, kuru Irinejs izvēlējies kā "vienīgo liecinieku" viņa paša (Irineja) sakariem ar apustulisko pēctecību. Marka Aurēlija laikā (163.-167.) par mocekļiem kļūst Justīns Filosofs un seši viņa mācekļi.

No iepriekš rakstītā redzams, ka II gs. izrēķināšanās, visticamāk notika vietās, kur kristiešiem bija daudz ienaidnieku, un ko vienkārši izprovocēja. Bolotovs: "Gadījumos, kad kristieši sadūrās ar likumu, viņus patiešām tiesāja, lai uzturētu valsts autoritāti. Līdz pat II gs. vidum valsts atturēja tautas masu uzbrukumus kristiešiem, strīdus gadījumos paturot sev tiesneša lomu. Kristiešu stāvoklis bija traģisks ne jau varas naidīguma dēļ, bet tādēļ, ka viņiem zem kājām nebija stingra juridiska pamata. Kristieši varēja pastāvēt atklāti un plaukt; bet viens sīkas personiskas sadursmes dēļ radīts ziņojums varēja kalpot par iemeslu kristiešu pretvalstiskā rakstura noskaidrošanai tiesā un viņu vajāšanai".
Viss materiāls
--------------------------------------------------

Kur un kā radās kristietība?

Līdz pat V gadsimta sākumam ebionītu rakstus godāja sīriešu kristieši. Ebionīti nepieņēma ortodoksālo dogmu par Trīsvienību (neuzskatīja Jēzu par dievu, bet Svētais gars viņiem bija sieviešu kārtas). Viņu mācība iespaidoja Samosatas Pāvilu, kurš sprediķoja III gs. vidū. Viņa sekotājs Ārijs nostājās pret baznīcas "Dieva trīsvienību". Ārijs apgalvoja, ka Jēzus Kristus nav mūžīgs, bet gan radīts (tā, saskaņā ar Eisēbiju, domāja arī ebionīti). Pēc Svencickas domām, te izpaužas kāda no ķecerīgajām mācībām, kur... kristīšanas laikā Jēzū ienāca Kristus, bet pameta, kad viņš tika sists krustā. Epifānijs rakstīja, ka ebionīti domāja Jēzu kā Erceņģeli, nevis Tēva radītu. Tiek ziņots, ka par ebionītiem sevi dēvēja visi pirmie kristieši, bet apzīmējums "kristieši" saskaņā ar kanonisko tradīciju radās Antiohijā, Sīrijā. Aramiešu valodā runājošo vidē tāds vārds nevarēja rasties.

Saskaņā ar ebionītu doktrīnu par to, ka Kristus ir Visuma garīga parādība, viņu evanģēlijs sākas nevis ar Jēzus bērniņa dzimšanu, bet gan ar kristīšanas alegoriju un Kristus gara ienākšanu Jēzū. To pašu mēs redzam kanoniskajā Jāņa evaņģēlijā un arī Marka ev-jā. Daudzi speciālisti uzskata, ka sākotnējie Mateja un Lūkas evanģēliji arī bija bez Jēzus pirsmkristīšanas perioda atstāsta. Citiem vārdiem, sākotnējie Jaunās Derības teksti atainoja un pasvītroja tieši "otro dzimšanu", jeb, citiem vārdiem, Jēzu un Jēzu Kristu nodalīja laikā.

Vairākkārt uzmanība vērsta uz dažām dogmām, kas pēc rūpīgākas pārbaudes izrādās nekas vairāk par dažu ekzeģētu personisko viedokli, kuru koncili pārvērta par "baznīcas uzskatu". Patiesībā tāda baznīcas viedokļa nekad nav bijis, jo uzskats ir konkrētas apziņas fenomens, savukārt konkrētas baznīcas to dibinātāju izskatā, kā liecina vēsture, nepārtraukti strīdējās savā starpā, konkurējošo grupu koncilus novērtējos kā "bandītiskus". Tas, ka galu galā kāda grupa uzvarēja citas, nenozīmē, ka triumfēja patiesība. Vēl jo vairāk - tas nenozīmē arī to, ka šajos strīdos kādai no konfliktējošajām pusēm vispār bija taisnība. Austrumos Patiesību iegūst klusumā un paša sirdī, nevis balsošanas ceļā.

Viens no Baznīcas pamatpostulātiem ir dogma, ka Baznīcu iedibināja pats Jēzus, citiem vārdiem, ka kristietība radās līdz ar Marijas dēla piekritēju pulciņa izveidošanos. Mēs aizstāvam uzskatu, ka vēsturiskais Jēzus piedzima sen pirms kristīgās ēras sākuma, tādēļ ir nepieciešams tikt skaidrībā - kad kristietība radās vēsturiski.

---------------------------------------------------

Zoroastrisma ietekme uz kristietību

Zoroastrisma ietekme uz kristietību

Šķiet, ka zoroastrisms sāka ietekmēt jūdaismu jau kopš Babilonas gūsta laikiem. Visvairāk šī ietekme izpaudās angeloloģijā, dēmonoloģijā un eshatoloģijā (mācība par pasaules un cilvēces galu). Irāņu ietekme skaidri iezīmējas mācībā par diviem gariem, kas minēti Kumranas tekstos. Runājot par zoroastrisma ietekmi uz kristietību, ir grūtāk novilkt robežu starp to, kas kristietībā ienāca caur jūdaismu, un kas, dzimstot jaunajai reliģijai, tieši no Irānas. Tā, piemēram, septiņu Eņģeļu pieminējums Atklāsmes grāmatā tika aizgūts no Enoha vai Tobita grāmatas, taču šīs mācības pirmsākumi rodami zoroastrisma mācībā par septiņiem Svētajiem Nemirstīgajiem. No otras puses, ticība sargeņģeļiem jūdu-kristiešu tradīcijā pirms Jaunās Derības nekur nav fiksēta; iespējams, šī ticība ir zoroastriešu mācības par dvēseles būtnēm (fravaši) un grieķu-romiešu uzskata par ģēnija sargājošās lomas apvienojums. Vairums līdzīgu aizguvumu skar eshatoloģijas nozari. Uzskats par augšāmcelšanos (lai arī bija zināms jūdaismā), tikai kristietībā pieņēma vispārējas ticības formu; bet Irānā tas pastāvēja jau ilgus gadsimtus.

Bez tam, Irāna kristiešiem bija triju magu zeme, kuri, sekojot ceļazvaigznei, ieradās pie jaundzimušā Jēzus Betlēmē. Vēlāk, sekojot jūdaismā radītajai tradīcijai, kristieši Zaratustru saistīja ar Iecekiēlu, Nimrodu, Sifu, Varuhu un pat pašu Kristu. Sākot no Justīna Mocekļa, kristiešu apoloģēti sāka atsaukties uz Zaratustru un persiešu magiem kā uz kristietības patiesuma lieciniekiem no pagānu vidus; viņi it kā palīdzējuši apstiprināt šo patiesumu pagānu acīs. Tai pat laikā kristieši uzskatīja, ka Zaratustra ir tēvs tādām pretīgām māņticīgām lietām kā astroloģija un maģija.

Mūsu ēras I gadsimtā Irānā visvairāk pielūgtais bija Saules dievs Mitra, nevis Ormazds. Acīmredzot mitraisms Babilonijā vai Mazāzijā sajaucās ar babiloniešu un grieķu mācībām un kulta praksi. Tas lika pamatus mitraistu mistērijām, kas izplatījās visā Romas impērijā.

Maniheismā augstākā dievība bija nevis Ormazds, bet Zurvans. Ormazds tika uzskatīts par pirmcilvēku, kura krišana un glābšana ir pasaules drāmas būtiska sastāvdaļa. Taču maniķiešu ētika, ko veidoja rinda stingru aizliegumu gan seksuālajā jomā gan ēšanas paradumos, ortodoksālajam zoroastrismam bija sveša.

Agrīno kristiešu slepenie raksti

Par agrīnajiem kristietības rakstiem
Irīna Svencicka

Agrīno kristiešu slepenie raksti

Analizējot baznīcas neatzītās kristiešu grāmatas, mēs pārliecināmies, ka vienotas un saskanīgas kristīgās mācības nekad nav bijis, ka kristieši nepārtraukti ir strīdējušies savā starpā gan par dogmatikas jautājumiem, gan ētiku, gan rituāliem, gan par atsevišķiem Jēzus "biogrāfijas faktiem". Rezumējot var izcelt vairākus kristiešiem svarīgākos jautājumus, kas raisījuši nopietnas domstarpības. Pirmkārt, tas attiecas uz jaunās mācības dibinātāja tēlu.
Vieni kristieši (visagrīnākie) viņu godināja kā pravieti, citi - kā dievcilvēku, trešie uzskatīja viņu kā mūžīgi eksistējošu logosu. Ievērojamas atšķirības ir arī jautājumā par dieva valstību. Pirmie kristieši uzskatīja, ka otrā atnākšana ir tuvu; kad tā notiks, uz zemes iestāsies taisnība. Agrīnākajā no Jaunās Derības evanģēlijiem - Marka evanģēlijā - uzskats par augļu saņemšanu šajā dzīvē vēl ir saglabājies. Pēc tam "dieva valsts" tiek nomainīta pret "debesu valstību" (Mateja), parādās pirmie viņpasaules elles un paradīzes apraksti (Pētera Apokalipse). Gnostiķi iet vēl tālāk: viņi atmaksas ideju atmet pavisam. Dieva valstība viņiem ir "ārpus un iekšpus" cilvēka, bet vienīgā iespējamā glābšanās ir indivīda savienošanās ar šo garīgo valstību. Līdzīgas gnostiskas idejas ir radušas savu vietu arī Jaunajā Derībā. Jāņa ev. ir slavenā frāze: "Mana valstība nav no šīs pasaules" (18:36).
Arī ētikas jautājumus un attiecības ar apkārtējo pasauli I-IV gs. kristieši risināja dažādi. Šeit atšķirību diapazons bija ļoti plašs - no galēja askētisma (montānisti, Marciona piekritēji u.c.) līdz morālai izlaidībai dažu gnostisku mācību sekotāju vidū. Daļu kristīgās ētikas veidoja attieksme pret bagātību un nabadzību. Ebreju evanģēlijā, 12 apustuļu mācībā, arī agrīnākajos Toma evanģēlija izteikumos izteiktā noliedzošā attieksme pret bagātību laika gaitā tiek aizvietota ar labdarības nepieciešamību, ar savstarpējo vajadzību pēc bagātajiem un nabagajiem (skaidri izteikts Germas "Ganā"), bet vēlāko baznīcas autoru darbos (piem., Irinejs) jau redzama tieša bagātības esamības attaisnošana.
Jaunās Derības rakstos attieksme pret bagātību ir atšķirīga, bet būtiskākais tajos ir, ka bagātie-nabagie ir tikai viena no kristiešu apkārtējās pasaules antitēzēm; kā citas jāmin laimīgs-nelaimīgs, vesels-kroplis un tml. Jaunās Derības autori sociālo aspektu neizvirza: ubagi un slimie viņiem ir vienādi. Gnostiķi nabadzību un bagātību rādīja kā daļu no pasaules vispārīgā sadalījuma pretpolos, kas sevī ietvēra arī dalījumu sievišķajā-vīrišķajā un kreisajā-labajā. Reālās sociālās pretrunas gnostiķi tēloja caur sava attālinātā skatījuma prizmu, domājot, ka kosmosa un cilvēka esamība ir ārpus laika.
Šie ir tikai būtiskākie jautājumi, par kuriem dažādo kristiešu grupu uzskati dalījās. Lai gūtu pareizu priekšstatu par agrīno kristietību, ir nepieciešams zināt, ka, lai arī starp jaunās reliģijas dažādajiem strāvojumiem notika nepārtraukta cīņa, noteiktu atšķirību viņu starpā nebija. Šie virzieni iespaidoja viens otru un savstarpēji saskārās. Kristiešiem bija iespēja lasīt citās kopienās radītos tekstus. Šāds stāvoklis ilga līdz pat laikam, kad uzvarējusī ortodoksālā baznīca izveidoja "noraidīto" grāmatu sarakstu. Tieši tādēļ Jaunās Derības tekstos redzam gan jūdu-kristiešu, gan gnostiķu ietekmes pēdas. II-III gadsimtā kristietības aizstāvji, ideologi un teologi visu šo literatūru izmantoja savos darbos; viņi ne tikai apstrīdēja to, bet arī atsaucās uz tās autoritāti. Justīns, ko baznīca pieskaitīja svētajiem, atsaucās uz Pētera stāstu par Jēzus tiesāšanu un sodīšanu.
Apokrifiskie raksti ietver kristīgo tradīciju, kas pirmajos trīs savas pastāvēšanas gadsimtos turpināja attīstīties un mainīties. Šī tradīcija atainoja to sabiedrības slāņu uzskatus, intereses un ilgas, kuros kristīgā mācība izplatījās. Tā iesūca sevī dažbrīd pat pretrunīgas tendences un idejas: jūdu mesiānismu, austrumu (jo īpaši ēģiptiešu) kultus, grieķu-romiešu ideālistisko filosofiju. Kristietību radīja cilvēki, kas tiecās atrast iluzoru izeju no strupceļa, kurā bija nonākusi tā laika antīkā ideoloģija un sabiedrība. Agrīnās kristietības dažādo strāvojumu lielais skaits un strīdu asums liecina par to, ka neviens no šiem virzieniem nespēja apmierināt Romas impērijas iedzīvotāju visas garīgās vajadzības. Ortodoksālā baznīca uzvarēja tādēļ, ka tā spēja pielāgoties reālajai dzīvei, pieņemt esošo kārtību (un pat attaisnot to) un galarezultātā iegūt valsts varas atbalstu. Taču šī uzvara nebija pilnīga: visus turpmākos viduslaikus dažādās reliģiozās kustībās, ko baznīca sauca par ķecerīgām, attīstījās idejas, ko atsevišķas kristiešu grupas izteica jau II-III gadsimtā.
To rakstu pētīšana, ko baznīca dēvē par slepeniem un viltotiem, bet ko patiesībā mūsu ēras sākumā godāja liels skaits kristiešu, ļauj gūt priekšstatu par patieso agrīnās kristietības vēsturi - tas ļauj saprast, kā radās "svētās" grāmatas.

Bardaisans

Bardaisans
Visticamāk, tieši viņš vai viņa iedibinātās filosofiskās skolas mācekļi, ir apokrifiskā sacerējuma "Apustuļa Jūdas Toma darbi" autori.

II gs. Sīrijā dzīvoja vairāki izcili domātāji, kuri juta līdzi kristietībai, taču to nepieņēma. Kā oriģinālākais no visiem noteikti jāmin Bardaisans. Viņš piederēja augstākajai sabiedrībai, bija bagāts, dāsns, izglītots un galmā labi situēts; viņš pārzināja haldiešu zinātni un grieķu kultūru, kā arī orientējās visās filosofijās, visās reliģijās un sektās. Viņš bija patiess kristietis, pat dedzīgs kristietības sludinātājs - gandrīz misionārs, taču visas apgūtās kristīgās skolas viņa prātā atstāja tikai zināmas pēdas - neviena viņu nepiesaistīja. Jau Marcions ar savu skarbo askētismu viņam neiepatikās. Viņš noliedza ķermeņa augšāmcelšanos - tam viņš pretstatīja grieķu spirituālistu uzskatu par dvēseles iepriekšēju un pēc- esību. Pēc viņa domām, dvēsele nav dzimusi un nemirs, un ķermenis ir bijis tikai tās pagaidu instruments. Jēzum nebija īsta ķermeņa - viņš savienojās ar spoku. Mūža nogalē Bardaisans gandrīz pietuvojās katoļiem, taču pareizticība finālā viņu atstūma.
Savus laikabiedrus viņš apžilbināja ar spīdošu sludināšanu, kaismīgu ideālismu un personīgo jaukumu, taču tika nolādēts un pieskaitīts gnostiķiem, lai arī visu mūžu turējās no viņiem savrup. Bardaisans mīlēja uzstāties draudzīgas publikas priekšā un apspriest visbūtiskākos filosofijas jautājumus. Viens no viņa mācekļiem - Filips pierakstīja Bardaisana dialogus ar oponentu vārdā Aueīds. Vēlāk Bardaisana domas savos darbos izmantoja daudzi domātāji un arī baznīcas vēsturnieks Eisēbijs, bet Efraims Sīrietis bija tas, kurš visu savu radošo potenciālu ziedoja Bardaisana ietekmes mazināšanai.
Nav apstrīdams, ka Bardaisans bija sīriešu kristīgās literatūras radītājs. Tā bija viņa dabiskā valoda - grieķu valodu viņš pārzināja, taču rakstiem to neizmantoja. Viņš aramiešu dialektu pielāgoja filosofisko ideju izteikšanai. Bardaisana darbus uz grieķu valodu paša pārraudzībā tulkoja viņa skolnieki.
Bardaisans bija tuvu stāvošs Edesas karaļnamam, jo tika audzināts kopā ar Abgaru VIII bar Manu. Būdams dedzīgs kristietis, viņš daudz paveica pagānisko rituālu izskaušanā un bija viens no redzamākajiem sabiedriskajiem un literārajiem darbiniekiem.
Līdz tam Sīrijai nekad nebija savas poēzijas. Atdarinot Valentīnu, Bardaisans sacerēja 150 himnas, kuru forma daļēji tika aizgūta no grieķiem. Tās sajūsmināja visus - jo īpaši jaunatni: himnu saturs bija filosofisks, poētisks un kristīgs. Koris tās dziedāja pavadījumā, un skaistās mūzikas efekts bija ļoti civilizējošs. Bardaisana radītās kompozīcijas lielā mērā palīdzēja īstenoties valdnieka Abgara plāniem savā valstī kristietību pasludināt par oficiālu reliģiju.
Abgaru IX (Abgara VIII dēlu) 216. gadā gāza Romas imperators Karakalla. Tādējādi izzuda īslaicīgā un liberāli kristīgā parādība - mazā Osroenas valsts. Taču kristietība šai teritorijā turpināja izplatīties, bet, jo dienas, jo vairāk tā kļuva pareizticīga, un filosofisku strāvojumu izraisītas viļņošanās tajā vairs nebija.
Bardaisanam bija viens dēls, vārdā Harmonijs, ko viņš nosūtīja mācībās uz Atēnām. Harmonijs turpināja vadīt skolu, vēl vairāk to novirzot uz hellēnisma pusi. Tāpat kā tēvs, viņš grieķu filosofijas augstākās atziņas izteica himnās, ko radīja sīriešu valodā. Šajās himnās ietvertais no kristieša prasīja labu izglītību un prātu, kā arī kārtību, kas bija daudz stingrāka par vidējo kristiešiem pieļauto. Vienkāršie un labie sīrieši nobijās. Bardaisanu sāka dēvēt par bīstamu burvi, kuram ir neiespējami pretoties. Arī savulaik radītās himnas nosauca par nelabā iedvesmotām. Efraims Sīrietis, redzēdams, ka Bardaisana ietekme neiet mazumā, neatrada citu līdzekli, kā uz esošo melodiju bāzes izveidot pareizticīgās himnas. Kopš tā laika jebkura personība, kas sīriešu baznīcā izcēlas ar neatkarīgu prātu un plašām Rakstu zināšanām, tika ar šausmām aprunāta: "No viņa iznāks Bardaisans".
Tomēr viņa veikums netika aizmirsts, un Edesas hronikās viņa dzimšanas diena atzīmēta starp pilsētas lielajiem gada svētkiem. Vēlāk bardaisanītu mācība lielā mērā pieslējās maniķiešiem. Bizantijas hronisti un to sekotāji, kā arī arābi ar laiku sakombinēja ļaunuma trīsvienību, kurā ietilpa Marcions, Ibn-Daisans un Maness. Daisanīti automātiski tika atpazīti kā ateisti. Musulmaņi šos daisanītus uztvēra kā slepenu sektu, kas saistīta ar parsismu, kas, savukārt, ir visu iespējamo ķeceru sakne un nolādēta uz mūžiem.

Ir ziņas, ka Bardaisans kādu laiku dzīvojis Hierapolē (sīriešu mbg, -Maboga, "svētā pilsēta") un studējis sarežģīto Babilonijas astroloģiju pie pagānu priestera Anubuzdara. Pilsēta atrodas uz dienvidrietumiem no Edesas. Tās savienoja plats karavānu ceļš, kas veda no piejūras Antiohijas uz Austrumiem. Pilsētas vienoja arī seni kultūras un ekonomiskie sakari. Abgara (Ukamas) leģendas vēlākajās versijās ir pievienots stāsts, kura darbība risinās Hierapolē.

Sokotras sala

Sokotras sala
šodien ir Jemenas sastāvdaļa

(Materiālu par šo salu pievienoju tādēļ, ka otrajā gadu tūkstotī tā pēkšņi kļuva ļoti svarīga portugāļiem, kā arī tādēļ, ka saistās ar apustuļa Toma vārdu.)

Par kristietības izplatību Sokotras salā esot jāpateicas apustulim Tomam, kurš 52. gadā, ceļodams uz Indiju, šeit nokļuvis vētras dēļ. Pēc kuģa bojāejas viņš izcēlies salā un pievērsis savai ticībai vietējos iedzīvotājus, bet no kuģa vraka uzcēlis baznīciņu. Pirms tam viņš sludinājis kristietību Asīrijā, Haldejā un Babilonā. 524. gadā Sokotras salā ieradās grieķu mūks Cosmas Indicopleustes un atrada šeit stipri nostiprinājušos kristietību.

Sokotras kristieši pakļāvās Babilonas nestoriāniskajam katolikosam, iecēla savu arhibīskapu un neatzina ne Bagdādes arhibīskapu, ne Romas pāvestu. Asīrijas Nestoriāniskā kristīgā baznīca pieder pie agrīnajām kristietiskajām baznīcām, bet neattiecas uz pareizticīgo un katoļticīgo konfesiju. Saskaņā ar seno tradīciju, pirmie, kas sludināja asīriešiem, bija Toms un Fadejs. Senie asīrieši runāja aramiešu valodā un Mācība pie viņiem atnāca tieši no sākotnējā semītu pirmavota - bez filtrēšanas caur grieķu, romiešu vai kādu citu kultūru. Sīriešu baznīcas dibinātāji bija Affrats un Efraims, kas bija semīti. Semītu kristietība atšķiras no grieķu kristietības.

No V gadsimta sīriešu baznīca piedzīvoja visai strauju hellenizāciju, kā dēļ nākamie rakstītāji vairs nespēja izvairīties no grieķu kultūras ietekmes. Šis agrīnās sīriešu literatūras specifiskais semītiskais aspekts dīvainā kārtā netika ievērots, neskatoties uz interesi par agrīno kristietību kopumā. Savu nosaukumu Asīrijas kristīgā baznīca ieguva nestoriāniskās nosaukumu pēc Nestora, kurš no 428. līdz 432. gadam bija Konstantinopoles patriarhs. Viņa kristīgo doktrīnu un Bībeles interpretācijas metodi asīrieši pieņēma tādēļ, ka atainoja viņu pašu senās tradīcijas. Asīriešu Nestoriāniskā kristietība nav ķecerīga un pilnībā pieņem doktrīnu par svēto Trīsvienību, nevainīgo ieņemšanu, Jēzus dievišķo izcelsmi, kā arī citas pamatdoktrīnas, kas pieņemtas galvenajās kristīgajās konfesijās.

Par cik Sokotras sala ir izolēta, arī kristietībai tur piemīt savas individuālas iezīmes, jo praktiski nav saņēmusi atbalstu no ārpuses. Vairāki ceļotāji, starp kuriem bija Marko Polo XIII gs., karmelītu garīdznieks Vinčenco, kurš šeit ieradās nedaudz vēlāk, kā arī Franscisks Ksavjē liecināja par kristietību salā. Paši Sokotras iedzīvotāji sevi dēvēja par Svētā Toma kristiešiem un (tāpat kā Asīrijas kristieši) pielūdza viņu. Piedevām viņiem bijušas visai neparastas tradīcijas: viņi pielūdza krustu, taču nezināja ne kristīšanu, ne sprediķus. Katrā ciemā bija savs mācītājs, kurš skandināja lūgsnas un kūpināja vīraku. Sokotrieši bieži atkārtoja vārdu "aleluja", bet zvanu vietā kratīja koka klabekļus. Lai arī vietējie skaitījās kristieši, viņi par to nekā nezināja, bet viņu ticība bija dīvains tradīciju un rituālu sajaukums, kas sevī ietvēra gan pagānu, gan kristiešu mantojumu. Viņi pielūdza Mēnesi, uzskatīja par grēku reibinošu dzērienu un cūkgaļas lietošanu, veica apgraizīšanu, bet godināja krustu un nesa to procesijas priekšgalā. Trīs reizes dienā un tikpat reižu naktī pulcējās savās netīrajās baznīcās uz kalpošanu, zieda uz altāra govs sviestu, lika uz tā sveci un krustu, kūpināja vīraku. Liela loma tika atvēlēta Toma godināšanai. Vietējie iedzīvotāji lepojās, ka seko Kristus mācībai, un, neskatoties uz totālu analfabētismu un informācijas avotu trūkumu, ilgu laiku uzturēja tradīciju. Par kristietības klātbūtni Sokotrā liecina arī arābu ceļotāji X, XIV un XV gadsimtos.

Vēlākajos gadsimtos Sokotrā iebruka musulmaņi, taču salinieki nekad pilnībā nepadevās islamam. XVI gs. šeit ieradās portugāļi un centās vietējos pievērst Romas katoļu baznīcai, taču portugāļu vardarbīgās metodes bija nepieņemamas, un seno tradīciju piekritēji drīzāk izvēlējās arābu virsvaldību.

Kristietība Sokotrā, nesaņemot atbalstu no nestoriāņu patriarha, izzūd apmēram XVII gs. otrajā pusē, kad arābu ekspansija kļūst totāla. Vietējie kristieši apbrīnojamā kārtā vēl turpināja sargāt savu reliģisko piederību arī laikā, kad viņiem nebija ne reliģisko līderu, ne reliģiskās izglītības. 1800. gadā Vahibi izcēlās Sokotras salā ar mērķi pilnībā iznīcināt nestoriāņu baznīcu. Arābi nopostīja kapsētas un baznīcas piekrastes zonā Hadibas apkārtnē un ieviesa stingru musulmaņu rituālu kontroli vietējo iedzīvotāju vidū. Pašreiz vienīgās liecības par gadsimtiem senu kristietību Sokotrā ir arheoloģiskie izrakumi un ceļotāju piezīmes.

Iepazīstoties ar kristietības vēsturi Sokotras salā, redzējām arī, kādas sekas bija portugāļu konkistadoru politikai, ko viņi centās īstenot ar pāvesta svētību. Cits materiāls ataino līdzīgu situāciju netālajā Indijā. Tās ir nodaļas no grāmatas "18 gadi Indijā", ko sarakstījis arhimandrīts (priesteris) Adroniks Elpidinskis (Buenosairesa, 1959.g.)

Kāpēc un kā?

Ja tā būtu intervija...

- Ko var atrast šajā tīkla vietnē?
- Materiālus par kristietību un dažādajām filosofiskajām tendencēm Romas impērijā un citās zemēs kristietības pirmajos gadsimtos.
- Ar šiem tekstiem ir domāts pārsteigt lasītājus?
- Nē.
- Varbūt tā ir vēlēšanās sabojāt iespaidu par kristietību?
- Nē.
- Kāds ir patiesais iemesls šim pasākumam?
- Nevēlēšanās būt bez vainas vainīgam.
- ???
- Pavisam kodolīgi runājot, ir apnicīgi sajust dažnedažādos mājienus, ka, neiedams baznīcā, cilvēks ir sliktāks, grēcīgāks, mazāk garīgs.
- Tad jāsecina, ka ar šo darbu ir atrisināta konkrēta cilvēka personiskā problēma? Bet... vai tas ir pietiekams iemesls interneta vietnes veidošanai? Vai tas būs interesanti vēl kaut vienam lasītājam?
- Šis materiāls varētu būt noderīga lasāmviela jebkuram vidusmēra cilvēkam, jo skolas mācību programma par pasaules vēsturi nav īpaši daudzpusīga.
- Kās tas būtu jāsaprot?
- Notikumi nenotiek paši par sevi. Kāds tos virza. Katram no darbojošām personām ir sava moticācija, ko vislielākā mērā nosaka pasaules uzskats. Pasaules vēsture patiesībā ir pasaules uzskata jeb filosofijas attīstības vēsture. Tādēļ mēs daudz ko nesaprotam, ja nezinām, kāda motivācija bijusi uz pasaules vēstures skatuves pabijušajiem aktieriem. Un tādēļ mēs bieži vien noticam katram, kurš pārliecināti "bliež" ar faktiem, jo nezināšanas dēļ nejūtamies droši par savu taisnību, kaut arī daudz ko it kā nojaušam.
- Vai tik šis nav kārtējais gadījums, kad tiek vienkārši "bliezts"?
- Protams, šeit nav visaptverošas un kaut kādā ziņā unikālas informācijas. Materiāli ir tulkoti no dažādiem avotiem. Tās ir Tuvo Austrumu valstu mājas lapas, Indijas, Krievijas un citu zemju pētnieku atzinumi, kā arī atzītu hronistu liecības un viss cits, ar ko pārpilna informatīvā telpa. Latviešu valodā gandrīz nekas no šeit izvietotās informācijas līdz šim nav bijis publicēts (izņemot Josifa Flāvija darba fragmentus un A.Loginova analīzi par Toma evanģēlija datēšanu [arī fragmenti no darba par Bībeles viltošanas piemēriem], kas savulaik tika izvietots portālā e-misterija.lv ).
- Un tomēr, kas par dzinuli virza uz priekšu šos pētījumus? Tas nav vienas dienas vai viena mēneša darbs! Materiāli ir jāatrod, nerunājot par to, ka jāzina, ko vispār meklēt.
- Viss patiesībā sākās vienkārši... Ar nejaušu atradumu, ka apustulis Toms pēc Jēzus sišanas krustā pabijis Indijā un tur uzcēlis vairākas baznīcas, bet beigu galā miris mocekļa nāvē. Jau pirmais latviešu valodā rakstītais materiāls par Tomu Indijā pārsteidza: mācītāja Roberta Feldmaņa memuāros, kur viņš apraksta apustuļa Toma darbību, trūkst vienas lapas. Tā ir vienīgā trūkstošā lapa visā garajā darbā... Un praktiski tas ir vienīgais materiāls latviešu valodā par šo tēmu. Meklējumi nu tikai pa īstam sākās... Viena gada darbs ļauj secināt vismaz vienu: nav vērts un nav iespējams ar pieejamiem faktiem restaurēt kristietības dzimšanas brīdi, jo tūliņ šāds mēģinājums tiks atspēkots ar tikpat stipriem argumentiem. Un otrs (šķiet, galvenais): gandrīz visas līdz šim par autoritatīvām atzītās baznīcas vēsturnieku liecības ir faktu sagrozījumi vai rupji viltojumi, un to atzīst vairums objektīvo vērtētāju.
- Vai būtu jāsaprot, ka šis ir kārtējais mēģinājums pierādīt konkrētās ticības neloģiskumu un nepamatotību?
- Nē. Tas ir vienīgi personisks mēģinājums atrast pamatojumu savai iekšējai sajūtai, ka "lieta nav īsti tīra". Tie ir centieni izveidot aizstāvību pret dažādu demagogu psiholoģiskajiem uzbrukumiem ticības sakarā. Tā ir vēlēšanās nejusties neveikli, ka neesi baznīcā gājējs un nejūti iekšēju vajadzību pēc tā. Tā ir tiekšanās uz iekšēju brīvību, jo veikli savērptie teologu apgalvojumi par cilvēka iedzimto grēcīgumu un nespēju pašam sevi glābt, viņu patiešām var padarīt par dumju aitu.
- Vai būtu kāds īpašs padoms vai novēlējums lasītājam?
- Lasīt. Un domāt. Un meklēt vēl, jo šeit ir tikai kripatiņa no nepārredzamā materiālu kalna, kas pieejams.