Iyer Ganesh

Kristietības vēsture Indijā vēl arvien top...

Vēstures pētnieku un entuziastu vidē netārtraukti cirkulē aizdomas, ka daudzi vēstures "fakti" ir izdomāti vai sagrozīti. Šajā rakstā lasītājs var iepazīties ar hrestomātisku vēstures viltošanas piemēru, kas risinājies pavisam nesen - daļa no iesaistītajām personām vēl ir dzīvas.

Stāsts ir par indieti vārdā Ganesh Iyer, citā vārdā Ačarja Pāvils, Džons Ganešs, Pauls Ganešs utt., kurš pēc pamatizglītības iegūšanas nopietni pievērsās kristietības pētīšanai, aktīvi sludināja un kļuva par vienīgo apsūdzēto ievērojamā krāpšanā.

Tapis par neglītā notikuma centrālo personu, apsūdzēts 14 lakhu (1.4 miljonu rūpiju jeb aptuveni 28 tūkstošu ASV dolāru) izkrāpšanā no katoļu misijas, vēlāk atbrīvots, bet arvien baidīdamies no savu oponentu atriebības, Aiers nav necik runīgs, jo viņam trūkst naudas jauniem tiesas procesiem.
Ganešs Aiers nācis no mazturīgas dzimtas, bērnībā laimējies sastapt skolotāju, kurš spējīgajam zēnam iemācīja perfektu angļu valodu, kas vēlāk deva iespēju iepazīties ar vēlamajiem informācijas avotiem. Par jaunekļa aizraušanos kļuva kristietība un svētie raksti. Īsā laikā viņš kļuva slavens rakstu zinātājs un skaidrotājs - diskusijās ar mācītiem teologiem viņam bieži vien bija stiprāki argumenti. Šajā periodā viņš nomainīja savu vārdu uz Džonu Ganešu. Viņš kļuva par galveno runas vīru dažādos reliģiskos pasākumos, kuru apmeklēšanai tika norīkotas pat īpašas transporta vienības. Radinieki neko daudz neiebilda, jo šīs reliģiskās aktivitātes mājās nesa naudu un pārticību.

Sasniedzis līmeni, kad kristīgo teoloģiju Džons Ganešs pārzināja labāk par daudziem mācītājiem, kādā tikšanās reizē ap 1973.-1974. gadu viņš tika iepazīstināts ar tēvu Arulapu, Madrasas (tagad - Čennaja) arhibīskapu. Pirmos trīs mēnešus notika pārbaude. Palaikam arhibīskaps mēdza atkārtot: "Neskatoties uz to, ka esam kristieši, mums nav tādu zināšanu, kā tev. Mums kristietība jāmācās no tevis." Un palaikam deva arī naudu.
Kādu dienu viņš teica Džonam: "Tev ir ārkārtējas zināšanas. Es tagad gribu, lai tu kaut ko izdari manā labā. Man ir gadiem sens sapnis, ko tu vari piepildīt. Tas būtu arī lielisks pakalpojums kristietībai."
- Kas man jādara?
- Kristietība Indijā ir kopš pirmsākumiem. Bet ir radies iespaids, ka visas ziņas par to mēs saņemam no ārzemniekiem. Es vēlos pierādīt pasaulei, ka daudz agrīnās kristietības pierādījumu ir tepat Indijā. Es neesmu ieinteresēts šos pētījumus izplatīt starp indiešiem, bet vēlos, lai to pieņem rietumnieki. Vēlos, lai tu kaut ko dari šai sakarā.

Arhibīskaps stāstīja, ka viņš ir sarakstījis grāmatu tamilu valodā "Perinba Villakku", kurā izvirza teoriju, ka Tiruvalluvars bijis kristietis. (Vēlāk Džons atklāja, ka minētā grāmata nepieprasīta guļ plauktos daudzviet Indijā.) Arulapa vēlējās, lai Džons Ganešs veic darbu ap šīs grāmatas materiāliem. Lai gan lielais indiešu dzejnieks Tiruvalluvars un evanģēliskais apustulis Toms dzīvojuši dažādos laikos, arhibīskaps izteica vēlēšanos, lai Džons atrod pierādījumus tam, ka abi personāži ir tikušies, kam sekojusi Tiruvalluvara pievēršana kristietībai, ko veicis apustulis. Viņš iedrošināja Džonu, sacīdams, ka veiksmes gadījumā viņi abi kļūs slaveni un nopelnīs kaudzi naudas.

- Man bija ļaunas priekšnojautas par visu šo projektu, jo es labi zināju, ka Indijā nav senu kristiešu dokumentu vai pieminekļu. Ir daži materiāli par apustuļa Toma ierašanos Indijā. Bet vēl arvien nav pierādīts, ka šajos dokumentos minētā persona ir apustulis Toms vai kāds no viņa mācekļiem. Pirms pārdesmit gadiem kādās svinībās Keralas štatā mūsu toreizējais premjers Džavaharlars Neru, jautāja klātesošajiem priesteriem: "Vai tās patiešām ir taisnība, ka apustulis Toms bijis Indijā? Neviens no garīdzniekiem viņam neatbildēja, tikai smaidīja. Viņi nespēja atbildēt tādēļ, ka nav pierādījumu...

- Kad to visu pateicu arhibīskapam, viņš sacīja: ja tas ir tā, tad mums ir jādabū pierādījumi, kas apstiprina mūsu viedokli. Tādi kā, piemēram, raksti uz palmu lapu zariem, vara plākšņu gravējumi utt. Man šis plāns nepavisam nepatika. Bet man vajadzēja naudu, un viņš to man apsolīja. Un tā es paliku kopā ar viņu.

Arhibīskapa rīcības plāns

- Arulapa visu bija izplānojis detalizēti. Tas bija vienkārši bet atjautīgi - vienkārši spīdoši, ja nebūtu tik perversi. Man bija jāsagriež nevienādās strēmelēs brūns papīrs, imitējot senus palmu zaru tīstokļus. Pēc tam uz šīm strēmlēm rakstīju visu, ko viņš man lika. Es iemācījos rakstīt arī ķeburus, kas līdzinājās senam rakstam, bet nebija atšifrējami. No pagātnes aizguvām arī valodas stilu. Darbietilpīgi un sarežģīti.
- Brūnās papīra strēmeles tika līmētas uz kartona un fotografētas. Fotogrāfijas izskatījās gluži kā seno laiku palmu zaru tīstokļi. Arhibīskaps bija iecerējis to visu nodot cilvēkiem, kam ar šo lietu nebija nekāda sakara. Tas bija šaubīgi. Bet draugs Santjago, kurš darbojās kādā bankā, mani drošināja doties tālāk un darboties, atsaucoties uz arhibīskapa lūgumu.

- Es izgatavoju vairākas līdzīgas fotogrāfijas. Simtus, tūkstošus. Veselas daļas no "Tirukkural" tika sarakstītas šādā veidā un piebārstītas ar kristīgiem vārdiem. Viņš deva man naudu tēriņiem. Piecus tūkstošus (rūpiju). Četrus tūkstošus. Desmit tūkstošus Viss, kas atstāts, varu paturēt sev un justies ērti. Nauda, viņš sacīja, nāk no ārzemēm. Tas bija manu pētījumu specifiskajām vajadzībām.

Pieaugošā tuvība

- Es informēju arhibīskapu, ka esmu precēts cilvēks, kam vajadzīga nauda, bet nevēlos būt iejaukts nelegālās lietās. Sacīju, ka manai ģimenei nevajadzētu šai sakarā ciest.
Allaž, kad runāju par savām aizdomām, arhibīskaps mani drošināja: "Nebēdā. Es būšu tev blakus. Ne valdība, ne policija neko tev nenodarīs. Un šajā diocēzē neviens nerīkosies pretēji manai gribai." To viņš tika atkārtojis vairākas reizes, turot manas plaukstas savējās. Viņš mēdza konsultēt mani arī par citām lietām. Kā viņš izteicās, es viņam esot kā Jēzum Pāvils. Viņš sāka mani citiem stādīt priekšā kā Ačarja Pāvils. Viņš man pateica, ka visi ir informēti par to, ka pētījumus par Tiruvalluvaru un apustuli Tomu veicis Ačarja Pāvils, bakalaurs jeb brahmačarja. Viņš lūdza, lai es visu priekšā izliekos par Pāvilu. Un iedeva pietiekoši naudas, lai ģimene justos laimīgi.
Māju Srirangamā Ačarja Pāvils nopirka par arhibīskapa doto naudu. Tika iegādātās arī rotas lietas sievai un divām meitām. Tajā laikā tika lietota arī automašīna Ambassador. Piedevām, viņš saņēma arī lietošanā automašīnu, ko bija lietojis pats arhibīskaps. Par to nekas nebija jāmaksā, lai arī arhibīskaps tika rādījis dokumentus, kur figurējusi pārdošanas cena Rs25.000.

Arhibīskapa pastāvīgais refrēns bija: "Tev ir viss, ko vēlies. Bet piepildi manas dzīves misiju. Tev nebūs problēmu." Saskaņas uzturēšanai ar arhibīskapu šī stāsta varonis saņēma apmēram 14 lakhus rūpiju.

Pirmais signāls par gaidāmajām nepatikšanām bija arhibīskapa palīgu sūtītā vēstule policijai par to, ka Pauls Ačarja pārāk bieži uzturas lepnā viesnīcā, bet rēķinus apmaksāt uzņemas tēvs Arulapa. Taču arhibīskaps atkal nodemonstrēja, ka viņa autoritāte ir nesagraujama - viņš Ačarja Pāvilam nosūtīja no policijas ierēdņiem atdabūtās sūdzību vēstules kā pierādījumu, ka bailēm nav pamata.

Ceļojums uz Vatikānu

1977. gadā arhibīskaps Arulapa kopā ar Ačarja Pāvilu devās uz Romu, uz Vatikānu. Ačarja tika stādīts priekšā pāvestam kā izcils pētnieks, kurš veicis milzīgu darbu, lai atrastu kristieetības saknes Indijā. Arhibīskaps pāvestam parādīja dažas kopijas no "dokumentālajiem pierādījumiem", ko viņa pētnieks bija atklājis.

- Ļaujiet man pastāstīt vienu lietu. Pāvests nelikās iespaidots. Lai gan viņš visu laiku atkārtoja "ļoti labi, ļoti labi", pāvests paņēma rokā fotogrāfijas, uzmeta ašu skatienu un tad vienkārši ļāva tām nokrist zemē. Viņš par tām neuztraucās. Viņš neklausījās arī tajā, ko sacīja arhibīskaps. Bet viņš bija ļoti laipns pret mani. Neskatoties uz to, ka vairākas augstas valsts amatpersonas gaidīja audienci pie pāvesta, viņš ar mani pavadīja kopā apmēram 20 minūtes.

Kā tas viss galu galā beidzās

- Pēc Vatikāna mēs apceļojām dažādas vietas Eiropā un pēc tam atgriezāmies Indijā. Es devos tieši uz savām mājām Srirangamā. Vairākas dienas man nebija ziņu no arhibīskapa un es šķērsoju Madrasu, lai sastaptu viņu. Arulapa man pavēstīja, ka prombūtnes laikā lietas pavērsušās uz slikto pusi. Kāds ir policijai iesniedzis sūdzību. Bet neesot pamata uztraukumam. Ja lieta nonāks tiesā, arhibīskapam pietiks pateikt vārdu un sūdzība tiks izsviesta. Neskatoties uz to, biju ļoti norūpējies.

Nekavējoties ieradās policija. Policisti ieņēma māju un visu pārmeklēja. Tika paņemti visi dokumenti un vēstules, kas attiecās uz lietu. Mani arestēja un paturēja apcietinājumā. Tika arestēti banku konti un nppratināti ģimenes locekļi. Man tika izvirzītas apsūdzības krāpšanā un viltošanā. Tika ierosināta lieta par vārda un pases viltošanu. Pasē bija mans vārds Ačarja Pāvils, ko deva arhibīskaps Arulapa. Viņš iesniegumā bija norādījis, ka mana dzīvesvieta ir Madrasas arhibīskapa rezidences pārraudzībā.

Manī neviens neklausījās. Sākotnējais spriedums bija 10 mēneši cietumā, bet to samazināja līdz 2 mēnešiem un pēc sprieduma pasludināšanas tiku atbrīvots, jo tik daudz jau biju pavadījis iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā. Daļa no kompromisa bija visu no arhibīskapa saņemto materiālo vērtību atdošana, izņemot māju un sievas dārglietas. Visvairāk mani apbēdināja arhibīskapa izturēšanās tiesas procesa laikā. Viņš ne tikai neko nedarīja manas aizstāvības labā, bet pats tiesā liecināja, ka esmu viņu piemuļķojis un izkrāpis naudu.

P.S. Arhibīskapa Arulapas versija ir šeit: http://www.hamsa.org/arulappa.htm
--------------------------------

Vai bramīni ir slepkavas?

Vai hinduistu bramīni nogalināja apustuli Tomu?

Apmēram tai pat vietā, kur patlaban Sv.Toma bazilika, kādreiz ir atradies hindu templis. Hinduistu templi jūras krastā nopostīja 1561. gadā. Ir ziņas, ka portugāļiem palīdzējuši arī vietējie zemāko kastu iedzīvotāji (konkrēti - paraijas), kas bija pievērsti kristietībai.

Par tempļa atrašanos pie jūras liecina dzejas rindas, ko VI gs. pierakstījis hinduistu svētais Tirudžnasambandars:
Kapalīšvaras tempļa Kungs sēdēja, vērodams Mailaporas cilvēkus,
Kam visapkārt ziedošu kokospalmu birzis.
Jūrā tie veica rituālo apmazgāšanos pilnmēness dienā Masai mēnesī.
To pašu pēc ierašanās Mailapurā 1456. g. raksta Arunagirinatars:
O, Kungs Mailai (Mailapuras) templī, kas novietojies
Vareni bangojošas jūras krastā...

Šīs abas liecības (šai sakarā vēl minēts arī 6.gs. dzejnieks Ananasambandars) atmasko portugāļu leģendu, kas tika sagudrota, lai slēptu savus neglītos darbus. Portugāļi Mailaporā dominēja no 1522. līdz 1697. gadam. Pēc tam briti nostiprinājās Sv.Džordža fortā, kā arī blakus esošajās teritorijās un sākās portugāļu izspiešana. Jauno templi dievbijīgie hinduisti uzreiz pēc angļu nākšanas pie varas ap 1700. gadu uzcēla 1km uz rietumiem no vecās vietas. Celtniecībā tika izmantoti arī no iepriekšējā tempļa pāri palikušie un pieejamie akmeņi.
Kad XX gs. sāk. Sv.Toma baznīcu pārbūvēja, tajā atrada daudz akmeņu ar gravējumiem hindu dialektā. Starp tiem bija arī akmens ar uzrakstu, kurā pieminēta meitene, kura it kā augšāmcēlusies no pelniem, kas glabāti urnā. Par to savulaik rakstījis arī iepriekšminētais Tirudžnasambandars.
Sv.Toma katedrāles teritorijā tika atrasts akmens pīlārs ar uzrakstu, ko arheologi attiecina uz 10. vai 11. gadsimtu, kad valdīja Radža Radža Čola. Viņi uzskata, ka šis pīlārs piederējis Šivas templim. Te ir arī uzraksts par zemes dāvināšanu Šivas templim, lai būtu, kur iedegt gaismekļus Natarādžam.
Tas vēlreiz apliecina, ka baznīcas celšanai portugāļi izmantojuši nopostītā hinduistu tempļa atliekas, un mēs redzam, ka hinduistu templis tur ir atradies vismaz no VI līdz XV gadsimtam.


Slavenais ceļotājs Marko Polo bija pirmais, kurš Koromandelas piekrasti Dienvidindijā nosauc kā Toma nāves vietu. Šo stāstu vēlāk vēsturnieki nekautrējās brīvi interpretēt - vairumā gadījumu Marko Polo dotais punkts [nomaļais un klusais ciemats] nosaukts par Mailaporu. Interesanti, ka šajā gadījumā cienījami vēsturnieki ceļotāja doto informāciju uzskata par pilnīgi derīgu un drošu, ko nav nepieciešams pārbaudīt kaut kā citādi. Nevienu īpaši nemulsina tas, ka šo versiju Marko Polo uzzināja Ceilonā - ostas tirgū. Ielūkojoties kartē, un parēķinot attālumus, šāda stāsta ticamība ir ļoti maza.

Karte parāda, ka Marko Polo kuģis Madrasai jeb Čennajai pagāja garām ļoti tālu...

T.K.Džozefs, kurš sarakstījis pētījumu "6 Svētie Tomi Dienvidindijā", akceptē Marko Polo stāstu, taču ar labojumu, ka šeit ir sajaukti divi svētie Tomi, no kuriem īstais varētu būt musulmaņu Toma kaps. Līdzīgi kā citi kristīgie autori, T.K. Džozefs sevi ierobežo ar aksiomu, ka apustulis Toms nevarēja tikt tālāk par Afganistānu, kur pirmoreiz apglabāts netālu no senās Taksilas.
Dr.G. Milne Rae, autors darbam "Sīrijas baznīca Indijā", analizējot apustuļa Toma leģendu, ir vēl stingrāks. Viņš galvenokārt strādājis ar diviem "faktiem": 1) senie sīriešu baznīcas ticējumi, ka Toms bija indiešu apustulis, un 2) ka viņi bija Sv.Toma kristieši. Tas radies no secinājumu ķēdes, ka: Sv.Toms bija indiešu apustulis; ka mēs esam indieši, tādējādi viņš ir mūsu apustulis. Ja tas nav pietiekams pierādījums, tad te ir viņa kaps Mailapurā, un mēs esam saukti par Toma kristiešiem kopš I gadsimta."
Par pirmo punktu - senie ticējumi nevar tikt pieņemti kā pierādījumi, kamēr tie nav apstiprināti kā vēsturiska patiesība. Par otro - lai cik bieži tas netiktu atkārtots, nav rakstisku liecību un nav tradīciju no kādas ticīgo grupas, kas sevi dēvētu par Sv.Toma kristiešiem pirms XIII gs.

Leģenda par apustuļa Toma klātbūtni Indijas dienvidos pēdējās desmitgadēs tiek aktualizēta daudz un dažādos veidos. Indijas cilvēki ir ļoti ticīgi un viegli pārliecināmi - ja tik vien tiek pastāstīts kāds brīnumstāsts, priekam nav gala un ir jauns iemesls izrādīt dieviem savu padevību. Tādēļ misionāri to ļaunprātīgi izmanto, un dažkārt "iet cauri" pavisam kuriozas lietas. Piemēram, nekur kristīgajā pasaulē apustulis Toms nav pazīstams kā akmeņkalis, bet Indijas kristieši stingri tic, ka asiņojošais krusts, kas atrodas Toma baznīcā (Toma kalnā, Čennajā), ir Toma rokām darināts. Viņu pārliecību nemaina arī arguments, ka kristieši savas reliģiskās identitātes izcelšanai krustus sāka lietot tikai pēc Nīkejas koncila ap VII gadsimtu.
Viņs svētība C.E. Abrahams materiālā, kas ticis publicēts "The Cultural Heritage of India", raksta, ka persiešu krusti, starp kuriem tā dēvētais Toma krusts ar uzrakstu pehlevi dialektā un divi citi Kotajamā, Travankorā (tagad - Keralas štats., M.Š.), ir pierādījums Malabaras baznīcas saiknei ar Persijas banzīcu. Savukārt, katoļu baznīcas tēvi Toma krusta apmalē iekalto uzrakstu tulko šādi (no planšetes Toma baznīcā): "Vēstījums uz krusta ir nagari-palidu valodā un nozīmē "caur ciešanām krustā mesija Jēzus Kristus atnesa glābšanu pasaulei"." Šo tekstu pētījuši arī vēstures un valodu speciālisti, kā rezultātā ieguva sekojošo: "Mans Kungs Kristu, apžēlojies par Afrasu, Čaharbukta dēlu, kas šo izkala." (šo P.T.Vinkvorda tulkojumu akceptējuši vairums pētnieku). Vēsturnieki uzskata, ka šāda veida krusti pirms to parādīšanās baznīcu altāros, galvenokārt tikuši lietoti kā kapakmeņi.


Pie tā paša var atgādināt stāstu par Jaunavas Marijas svētbildi, ko it kā gleznojis Lūka, bet Toms atnesis sev līdzi uz Indiju. Ir vairāk kā skaidrs, ka tas ir vēlāku laiku darbs, jo abi minētie apustuļi vienkārši nevarēja būt Marijas kulta kopēji. Gan Jaunavas Marijas, gan krusta kults ir izgudrojumi, kas radušies kristiānisma evolūcijas gaitā, taču šī portugāļu radītā mīta popularizētāji allaž aizmirst kaut daļēji atainot I gadsimta patieso situāciju.


Lai arī vēsturnieki Toma klātbūtni Čennajā ir noraidījuši, faktu viltošanas kampaņa turpinās vēl šodien un galvenais šai procesā ir pūliņi uzturēt pasaciņu, ka greizsirdīgi hinduistu bramīni šeit nogalinājuši veiksmīgi sludinājušo apustuli. Tieši tāpat kā pasaulei lika noticēt, ka jūdi nomocīja Jēzu, tagad visiem būs jānotic, ka ļaunie indiešu karaļi un priesteri nogalināja Tomu. Šādi meli ļoti negatīvi ietekmē sabiedrības noskaņojumu un tādēļ ir vēl jo vairāk nosodāmi un apstrīdami. Jo kopš brīža, kad portugāļi sāka izplatīt šos nejēdzīgos izdomājumus par Toma slepkavību, viņi arī Indijā ieviesa inkvizīciju, kas veicināja desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku nogalināšanu.
Visus mītus un pasakas "sakārtoja" bīskaps A.E.Medleikots, kurš bija apustuliskais vikārs Tričurā no 1887 līdz 1896. gadam. Vai nu viņam bija dots uzdevums vai arī viņš tikai jutās kā īpašas misijas pildītājs, bet fakts ir, ka Toma lietas viņš pētīja ar apbrīnojamu neatlaidību un sparu. Viņš par savu uzdevumu izvirzīja Kragnagores jeb Kodungaluras slavas atjaunošanu, jo šeit pēc vietējo kristiešu uzskata savulaik Indijas krastā izcēlies apustulis Toms. Jāpiebilst, ka Medleikots bija pirmais bīskaps, ko Roma apstiprināja kā vietējās Sīrijas kristiešu kopienas vadītāju.


Pavisam drīz Medleikots atklāja, ka "atgriezt" Tomu Indijā nebūs grūti, jo viņa rīcībā bija vietējā folklora, kurā ietilpa vietējo dievbijīgo viltotāju un pirātu radītās kāzu dziesmas, apokrifiskie "Toma darbi" (kurus neviens nebija lasījis oriģinālvalodā un negrasījās piedāvāt studēšanai), kā arī portugāļu fabricējumi saturēja daudz izmantojama materiāla. Tas viss mudināt mudināja radošo bīskapu ķerties pie sīriešu tradīciju atgriešanas pasaulei. Viņa darba rezultāts ir apustuļa "atgriešanās Kodungalurā labās rokas kaula gabaliņa veidolā 1953. gadā. Relikvija bija dāvana no Ortonas (Itālijā) garīdzniecības. Apustuļa pīšļus Ortonā glabāja kopš 1258. gada, kur tie nokļuva no Grieķijas salas Čiosas. Indijas valdība par godu Tomam izlaida pastmarkas 1964. un 1973. gadā.


Bīskapa vārds iekļuva arī Britu Enciklopēdijas 15. izdevumā (1984.g.) kopā ar Ševaljē F.A.D'Kruza vārdu, kurš ir senā Mailapores Katoļu reģistra redaktors un autors darbam "Sv. apustulis Toms Indijā". Neparakstītais ievadteksts par apustuli Tomu šai enciklopēdijā ir juceklīgs un vietām pat nepareizs. Vispirms ir dotas atsauces uz Jauno derību, bet pēc tam seko: "Turpmākās ziņas par Tomu ir nenoteiktas. Saskaņā ar baznīcas vēsturnieka Cēzarejas Eisēbija "Baznīcas vēsturi", viņš evanģelizēja Partiju (Parthia, mūsdienu Horasana). Vēlākā kristīgā tradīcija vēsta, ka Toma apustuliskā darbība aizsniedzās līdz Indijai, kur viņš ir atzīts kā Sīrijas Malabaras kristiešu baznīcas jeb Sv.Toma kristiešu dibinātājs. Atsaucoties uz apokrifiskajiem "Toma darbiem", kuru oriģinālvaloda ir sīriešu, viņš piedzīvoja mocekļa nāvi no Mailaporas karaļa pie Madrasas (mūsd. Čennaja)."


"Toma darbi" neko tādu neuzrāda un nekas līdzīgs šeit nav domāts. Nav nekādu ziņu, ka pirmajā gadsimtā Mailaporā bija kāds karalis, un, ja tāds arī būtu bijis, viņš nevarēja būt zoroastrietis ar vārdu Mazdai. EB rakstā seko: "Viņš, kā runā, ciemojies indo-partiešu karaļa Gondoferna (Gondophernes) galmā... ". Pat ja kāds no Darbiem tiek pieņemts kā varbūtējs, šī raksta sacerētājs ir kļūdījies. Karaļa galma apmeklējumam viņš lieto vārdus "kā runā..., tiek uzskatīts". Autors pieņem, ka Gondoferne ir tas pats Gondofars, tādējādi tiek akceptēta pārdomāta vārdu maiņa, lai uzsvars no Malabaras tradīcijas pārvietotos uz Mailapuras leģendu. Tiek sajaukta "Darbos" dotā Ziemeļindijas leģenda ar portugāļu atstāto pasaku Mailapurā. Viņš atsāk maldināšanu, jo neviens nav lasījis "Toma darbus un studējis atsauces uz karali Gondofaru un Misdeus-Mazdai, kā arī Jūdas Toma sodīšanu kalnā, kur atrodas seni karaliski apbedījumi.
Uztraucoši ir tas, ka Encyclopaedia Britannica redakcija pieņēmusi šo rakstu publicēšanai, jo šī vienpusīgi pasniegtā informācija piedevām ir nabadzīga ar patiesiem faktiem. EB ar saviem resursiem varēja iegūt daudz plašāku ieskatu šai jautājumā, taču daudzu vispāratzītu vēsturnieku viedokli šoreiz neviens pat nav mēģinājis uzzināt.


No portāla: http://www.hamsa.org/

"It has served us well, this myth of Christ." Pope Leo X
"Tas mīts par Kristu mums kalpojis labi", pāvests Leo X.