Sīrijas ieguldījums kristīgo apokrifu korpusā
H.N.Meščerska,
filoloģijas zinātņu doktore, Sankt-Pēterburga
Apokrifu pētniekiem ir jārisina vairākas problēmas. Starp tām nopietnākā ir apokrifa oriģinālvalodas, laika un vietas noteikšana. Tas cieši saistās ar apokrifa radītāja kultūrsociālo piederību un vidi, kurā teksts eksistējis.
Ir pieņemts uzskatīt, ka grieķu valodā radītā Bizantijas literatūra spēlēja centrālo lomu visu kristīgo austrumu tautu literatūras fonda un literatūras žanru formēšanā. Tādēļ apokrifisko sacerējumu pētīšanā vienmēr tiek izmantotas to grieķiskās versijas. Austrumu versijas tiek izmantotas tikai galējas nepieciešamības gadījumos.
Agrīnie sīriešu kristīgie teksti no citiem atšķiras ar to, ka rinda apokrifisko sižetu, kuri vēlāk (caur tulkojumiem) kļuva arī par citu tautu vērtību, savu sākotnējo formu ieguva sīriešu valodā. Tam pamatā ir kultūrvēsturiski iemesli.
Pirmkārt, mazā hellēniskā sīriešu valstiņa Osroena, kurā valdīja Abgaru dinastija, II gs. beigās kristietību pasludināja par valsts reliģiju. Tādējādi jaunā ideoloģiskā situācija spieda sīriešus ne tikai tulkot nepieciešamo reliģiozo literatūru, bet arī radīt kristīgos sacerējumus dzimtajā valodā. Šai periodā vēl nebija oficiālas baznīcas dogmatikas. tas noveda pie tā, ka sīriešu kristīgā literatūra attīstījās brīvā gaisotnē un bija atvērta folkloras ietekmei.
Otrkārt, Osroenas galvaspilsētā Edesā (Urhā) ļoti agri izveidojās kristīgās izglītības sistēma. Slavenajā Edesas skolā, kas bija semītu tipa, vairāku gadsimtu garumā galvenais priekšmets bija Svēto Rakstu studēšana, Jaunās un Vecās Derības lasīšana un skaidrošana. Protams, mācīto vīru uzmanību pievērsa arī mutiskās apokrifiskās leģendas - tās tika pierakstītas, ja kāds personāžs vai gadījums bija pieminēts Bībelē.
Trešais iemesls, kādēļ sīrieši literatūras laukā kļuva tik oriģināli, bija viņu misionāriskā darbība, kas cieši saistījās ar ilglaicīgo vidutājlomu starptautiskajā tirdzniecībā teritorijās no Ķīnas līdz Francijai un no Vidusjūras līdz Indijas okeānam. Tradicionālā piespiedu daudzvalodība un komunikabilitāte sīriešiem ļāva ar lieliem panākumiem izplatīt kristietību un attiecīgo literatūru tautās, ar kuriem viņi veidoja tirdznieciskās attiecības. Starpnieka loma ir pamatā tam, ka daudzi kristīgās literatūras pieminekļi ir fiksēti tieši sīriešu valodā. Par sīriešu rakstnieku literāro darbību uzskatāmi var liecināt apustuļu darbu žanra analīze, kā, piemēram, "Apustuļa Addaja mācība", "Apustuļa Toma darbi", "Stāsts par apustuli Joanānu", "Sīmaņa Kīfas mācība Romā", "Apustuļa un evanģēlista Filipa stāsts". Tieši šie darbi kalpoja par iedvesmojošo paraugu sīriešu sludinātāju misionārismam. Tas pats sakāms, piemēram, par Jāni no Edesas un citiem vēsturniekiem IV gs., kuri aprakstīja toreizējo ticības izplatītāju aktivitātes.
"Apustuļa Addaja mācība" ir literatūras piemineklis, kurā atainojas vairākas leģendas, kas saistās ar Edesas valdnieku. Mūsdienās ir pieejams ar V-VI gs. datēts manuskripts sīriešu valodā. Sacerējuma galvenais kodols ir leģenda par Abgara un Jēzus saraksti, Literāro valodu šis motīvs ieguva, kad Osroenā nostiprinājās kristietība. Savukārt, šis stāsts kļuva par kristianizācijas procesa ideoloģisko pamatojumu. Konkrētā leģenda palīdzēja rasties virknei analoģisku vēstījumu, kas atrodami kristiešu literatūrā arī citviet. Šo vēstījumu galvenā tēma bija monarhu un viņam pakļautās tautas pievēršana jaunajai ticībai. Leģendas mutiskais variants varēja rasties Mezopotāmijas jūdu kopienās un pamazām ar to iepazinās arī citi apkārtnes iedzīvotāji.
Osroena izveidojās 132. g.p.m.ē. No 127. gada tur valdīja Abu bar Mazurs, ko uzskata par Osroenas valdnieku dinastijas aizsācēju, kas vadīja šo valsti līdz tās iekļaušanai Romas impērijas sastāvā.
Rāda ziņas ar etiķeti Sīrija. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Sīrija. Rādīt visas ziņas
25 aprīlis, 2008
Kānas Toms
Kānas Toms
Kaut kad ap mūsu ēras 450. gadu Keralā ieradās Kānas Toms kopā ar 72 sīriešu ģimenēm. Visur, kur vien varam izsekot agrīnajai kristietībai, mēs redzam, ka viņi [sa]jaucās tikai ar savējiem. Šie kristieši, kas līdz par šai dienai tiek dēvēti par nazarēņiem, ir pazīstami arī kā Sīrijas kristieši un tiem ir cieša saikne ar Sīrijas ortodoksālo baznīcu. Šīs kristiešu kopienas noteikumi attiecībā uz dzimtu turpināšanu arī mūsdienās tiek stingri ievēroti - un tas ir pamatkritērijs viņu identificēšanai ar Toma tradīciju, pie kuras viņi stingri turas līdz pat mūsdienām. Šīs komūnas locekļi bija ļoti aizrautīgi tirgotāji ar plašiem sakariem visapkārt, un ar savu komerciju deva lielu labumu savai mītnes zemei.
Kaut kad ap mūsu ēras 450. gadu Keralā ieradās Kānas Toms kopā ar 72 sīriešu ģimenēm. Visur, kur vien varam izsekot agrīnajai kristietībai, mēs redzam, ka viņi [sa]jaucās tikai ar savējiem. Šie kristieši, kas līdz par šai dienai tiek dēvēti par nazarēņiem, ir pazīstami arī kā Sīrijas kristieši un tiem ir cieša saikne ar Sīrijas ortodoksālo baznīcu. Šīs kristiešu kopienas noteikumi attiecībā uz dzimtu turpināšanu arī mūsdienās tiek stingri ievēroti - un tas ir pamatkritērijs viņu identificēšanai ar Toma tradīciju, pie kuras viņi stingri turas līdz pat mūsdienām. Šīs komūnas locekļi bija ļoti aizrautīgi tirgotāji ar plašiem sakariem visapkārt, un ar savu komerciju deva lielu labumu savai mītnes zemei.
Piezīme: Kad Indijā ieradās portugāļu iekarotāji, Sīrijas kristiešu kopiena savus ticības brāļus uzņēma visai draudzīgi, kas turpmākajos laikmetos vietējā sabiedrībā kalpoja [un turpina kalpot] kā domstarpību un pārmetumu iemesls. Par portugāļu veikumu var izlasīt šeit (sk. Bom Jesus Basilica).
Kānas Toms ir pusleģendāra personība, kurš vēsturē pazīstams ar vārdiem Kānas Toms, Tirgotājs Toms, Toms Kānanīts, Jeruzalemes Toms, Knaias Toms, Kanaānas Toms, Thomas Cannaeno. Par viņu nav zināms nekas vairāk kā vien viņa vārds, un šo kristiešu migrāciju nevar aplūkot kā vēsturisku faktu. "Nav saglabājušās vara plāksnes, kur būtu iegravēts Kānas Toma vārds", raksta C.B Firss "Indijas baznīcas vēstures ievadā", un būtu pārsteidzīgi uzstāt, ka Toma Tirgoņa stāsta detaļas ir vēsturiska patiesība. Taču galvenais, ko varam teikt - ievērojamas sīriešu kolonijas Malabarā ir realitāte."
Nākamā sīriešu migrācija ir datēta 823. gadā, kad liels skaits Persijas kristiešu, ieskaitot divus bīskapus, ieradās Kvilonā (Kollamā), un apmetās šeit. Viņiem bija vietējā valdnieka dotas tiesības iegūt īpašumā zemi un citas privilēģijas. Kā pierādījums šim faktam ir piecas saglabājušās vara plāksnes ar iegravētajām privilēģijām. Nav gan īsti skaidrs, ko šīs privilēgijas nosaka, jo teksts ir vairākās valodās, un redzami pat daži paraksti senebreju valodā. Nosakāms ir tikai plākšņu datējums.
Jāpiebilst, ka Kvilonas vietējie iedzīvotāji ar lepnumu stāsta un rāda vietu jūrā, kur guļot akmens no apustuļa Toma baznīcas - to gan esot iespējams redzēt tikai augustā, kad ūdens līmenis jūrā ir viszemākais. Otrā gadu tūkstoša sākumā šo baznīcu noslaucījuši jūras viļņi. Saskrējušie jaunieši mūs vedina uz molu, no kura parādīšot precīzu vietu, kur atrodas Toma baznīcas akmens. Viens otru pārsaucot, viņi atkārto, ka Toms te bija un uzcēla baznīcu, bet vietā, kur stāvējusi viņa celtā būve, tagad atrodas piemiņas memoriāls. 
Puiši cits caur citu atkārtoja: "Jā, tur aiz mola ir akmens no pirmās Toma baznīcas, bet nevar tagad redzēt. Ejam tuvāk! - mēs parādīsim, ku tieši tas jūrā zem ūdens guļ. Augustā to gan var mazliet redzēt."
Netālu atrodas Sv.Pētera baznīca, par kuru arī teikts, ka to savulaik paņēmusi jūra. Visticamāk, jūrā gulošais akmens ir no kādas otrajā gadu tūkstotī celtās baznīcas, kad šeit ieradušies sīrieši jau bija pamatīgi iedzīvojušies un varēja atļauties uzcelt arī monumentālas būves, ...ja tas vispār ir no kādas baznīcas...
Interesanti, ka apustuļu laikā Jūdejā ļoti populāra bija Adiabenas valdnieku ģimene, kas visos iespējamos veidos palīdzēja Jeruzalemei. Tieši no šīs dzimtas nācis slavenais Jēzum piedēvētais teiciens par debesu valstību (sk.-Monobazs). Par to vai Toms vispār cēla un uzcēla kādu baznīcu Indijā, ir stipras šaubas, tieši ņemot vērā šo sākotnējo kristietības ideju - ka nav vajadzīgi tempļi šeit uz zemes bet gan "debesīs", ar to domājot garīgas vērtības.
Vai bramīni ir slepkavas?
Vai hinduistu bramīni nogalināja apustuli Tomu?
Apmēram tai pat vietā, kur patlaban Sv.Toma bazilika, kādreiz ir atradies hindu templis. Hinduistu templi jūras krastā nopostīja 1561. gadā. Ir ziņas, ka portugāļiem palīdzējuši arī vietējie zemāko kastu iedzīvotāji (konkrēti - paraijas), kas bija pievērsti kristietībai.
Par tempļa atrašanos pie jūras liecina dzejas rindas, ko VI gs. pierakstījis hinduistu svētais Tirudžnasambandars:
Kapalīšvaras tempļa Kungs sēdēja, vērodams Mailaporas cilvēkus,
Kam visapkārt ziedošu kokospalmu birzis.
Jūrā tie veica rituālo apmazgāšanos pilnmēness dienā Masai mēnesī.
To pašu pēc ierašanās Mailapurā 1456. g. raksta Arunagirinatars:
O, Kungs Mailai (Mailapuras) templī, kas novietojies
Vareni bangojošas jūras krastā...
Šīs abas liecības (šai sakarā vēl minēts arī 6.gs. dzejnieks Ananasambandars) atmasko portugāļu leģendu, kas tika sagudrota, lai slēptu savus neglītos darbus. Portugāļi Mailaporā dominēja no 1522. līdz 1697. gadam. Pēc tam briti nostiprinājās Sv.Džordža fortā, kā arī blakus esošajās teritorijās un sākās portugāļu izspiešana. Jauno templi dievbijīgie hinduisti uzreiz pēc angļu nākšanas pie varas ap 1700. gadu uzcēla 1km uz rietumiem no vecās vietas. Celtniecībā tika izmantoti arī no iepriekšējā tempļa pāri palikušie un pieejamie akmeņi.
Kad XX gs. sāk. Sv.Toma baznīcu pārbūvēja, tajā atrada daudz akmeņu ar gravējumiem hindu dialektā. Starp tiem bija arī akmens ar uzrakstu, kurā pieminēta meitene, kura it kā augšāmcēlusies no pelniem, kas glabāti urnā. Par to savulaik rakstījis arī iepriekšminētais Tirudžnasambandars.
Sv.Toma katedrāles teritorijā tika atrasts akmens pīlārs ar uzrakstu, ko arheologi attiecina uz 10. vai 11. gadsimtu, kad valdīja Radža Radža Čola. Viņi uzskata, ka šis pīlārs piederējis Šivas templim. Te ir arī uzraksts par zemes dāvināšanu Šivas templim, lai būtu, kur iedegt gaismekļus Natarādžam.
Tas vēlreiz apliecina, ka baznīcas celšanai portugāļi izmantojuši nopostītā hinduistu tempļa atliekas, un mēs redzam, ka hinduistu templis tur ir atradies vismaz no VI līdz XV gadsimtam.
Slavenais ceļotājs Marko Polo bija pirmais, kurš Koromandelas piekrasti Dienvidindijā nosauc kā Toma nāves vietu. Šo stāstu vēlāk vēsturnieki nekautrējās brīvi interpretēt - vairumā gadījumu Marko Polo dotais punkts [nomaļais un klusais ciemats] nosaukts par Mailaporu. Interesanti, ka šajā gadījumā cienījami vēsturnieki ceļotāja doto informāciju uzskata par pilnīgi derīgu un drošu, ko nav nepieciešams pārbaudīt kaut kā citādi. Nevienu īpaši nemulsina tas, ka šo versiju Marko Polo uzzināja Ceilonā - ostas tirgū. Ielūkojoties kartē, un parēķinot attālumus, šāda stāsta ticamība ir ļoti maza.
Karte parāda, ka Marko Polo kuģis Madrasai jeb Čennajai pagāja garām ļoti tālu...
T.K.Džozefs, kurš sarakstījis pētījumu "6 Svētie Tomi Dienvidindijā", akceptē Marko Polo stāstu, taču ar labojumu, ka šeit ir sajaukti divi svētie Tomi, no kuriem īstais varētu būt musulmaņu Toma kaps. Līdzīgi kā citi kristīgie autori, T.K. Džozefs sevi ierobežo ar aksiomu, ka apustulis Toms nevarēja tikt tālāk par Afganistānu, kur pirmoreiz apglabāts netālu no senās Taksilas.
Dr.G. Milne Rae, autors darbam "Sīrijas baznīca Indijā", analizējot apustuļa Toma leģendu, ir vēl stingrāks. Viņš galvenokārt strādājis ar diviem "faktiem": 1) senie sīriešu baznīcas ticējumi, ka Toms bija indiešu apustulis, un 2) ka viņi bija Sv.Toma kristieši. Tas radies no secinājumu ķēdes, ka: Sv.Toms bija indiešu apustulis; ka mēs esam indieši, tādējādi viņš ir mūsu apustulis. Ja tas nav pietiekams pierādījums, tad te ir viņa kaps Mailapurā, un mēs esam saukti par Toma kristiešiem kopš I gadsimta."
Par pirmo punktu - senie ticējumi nevar tikt pieņemti kā pierādījumi, kamēr tie nav apstiprināti kā vēsturiska patiesība. Par otro - lai cik bieži tas netiktu atkārtots, nav rakstisku liecību un nav tradīciju no kādas ticīgo grupas, kas sevi dēvētu par Sv.Toma kristiešiem pirms XIII gs.
Leģenda par apustuļa Toma klātbūtni Indijas dienvidos pēdējās desmitgadēs tiek aktualizēta daudz un dažādos veidos. Indijas cilvēki ir ļoti ticīgi un viegli pārliecināmi - ja tik vien tiek pastāstīts kāds brīnumstāsts, priekam nav gala un ir jauns iemesls izrādīt dieviem savu padevību. Tādēļ misionāri to ļaunprātīgi izmanto, un dažkārt "iet cauri" pavisam kuriozas lietas. Piemēram, nekur kristīgajā pasaulē apustulis Toms nav pazīstams kā akmeņkalis, bet Indijas kristieši stingri tic, ka asiņojošais krusts, kas atrodas Toma baznīcā (Toma kalnā, Čennajā), ir Toma rokām darināts. Viņu pārliecību nemaina arī arguments, ka kristieši savas reliģiskās identitātes izcelšanai krustus sāka lietot tikai pēc Nīkejas koncila ap VII gadsimtu.
Viņs svētība C.E. Abrahams materiālā, kas ticis publicēts "The Cultural Heritage of India", raksta, ka persiešu krusti, starp kuriem tā dēvētais Toma krusts ar uzrakstu pehlevi dialektā un divi citi Kotajamā, Travankorā (tagad - Keralas štats., M.Š.), ir pierādījums Malabaras baznīcas saiknei ar Persijas banzīcu. Savukārt, katoļu baznīcas tēvi Toma krusta apmalē iekalto uzrakstu tulko šādi (no planšetes Toma baznīcā): "Vēstījums uz krusta ir nagari-palidu valodā un nozīmē "caur ciešanām krustā mesija Jēzus Kristus atnesa glābšanu pasaulei"." Šo tekstu pētījuši arī vēstures un valodu speciālisti, kā rezultātā ieguva sekojošo: "Mans Kungs Kristu, apžēlojies par Afrasu, Čaharbukta dēlu, kas šo izkala." (šo P.T.Vinkvorda tulkojumu akceptējuši vairums pētnieku). Vēsturnieki uzskata, ka šāda veida krusti pirms to parādīšanās baznīcu altāros, galvenokārt tikuši lietoti kā kapakmeņi.
Pie tā paša var atgādināt stāstu par Jaunavas Marijas svētbildi, ko it kā gleznojis Lūka, bet Toms atnesis sev līdzi uz Indiju. Ir vairāk kā skaidrs, ka tas ir vēlāku laiku darbs, jo abi minētie apustuļi vienkārši nevarēja būt Marijas kulta kopēji. Gan Jaunavas Marijas, gan krusta kults ir izgudrojumi, kas radušies kristiānisma evolūcijas gaitā, taču šī portugāļu radītā mīta popularizētāji allaž aizmirst kaut daļēji atainot I gadsimta patieso situāciju.
Lai arī vēsturnieki Toma klātbūtni Čennajā ir noraidījuši, faktu viltošanas kampaņa turpinās vēl šodien un galvenais šai procesā ir pūliņi uzturēt pasaciņu, ka greizsirdīgi hinduistu bramīni šeit nogalinājuši veiksmīgi sludinājušo apustuli. Tieši tāpat kā pasaulei lika noticēt, ka jūdi nomocīja Jēzu, tagad visiem būs jānotic, ka ļaunie indiešu karaļi un priesteri nogalināja Tomu. Šādi meli ļoti negatīvi ietekmē sabiedrības noskaņojumu un tādēļ ir vēl jo vairāk nosodāmi un apstrīdami. Jo kopš brīža, kad portugāļi sāka izplatīt šos nejēdzīgos izdomājumus par Toma slepkavību, viņi arī Indijā ieviesa inkvizīciju, kas veicināja desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku nogalināšanu.
Visus mītus un pasakas "sakārtoja" bīskaps A.E.Medleikots, kurš bija apustuliskais vikārs Tričurā no 1887 līdz 1896. gadam. Vai nu viņam bija dots uzdevums vai arī viņš tikai jutās kā īpašas misijas pildītājs, bet fakts ir, ka Toma lietas viņš pētīja ar apbrīnojamu neatlaidību un sparu. Viņš par savu uzdevumu izvirzīja Kragnagores jeb Kodungaluras slavas atjaunošanu, jo šeit pēc vietējo kristiešu uzskata savulaik Indijas krastā izcēlies apustulis Toms. Jāpiebilst, ka Medleikots bija pirmais bīskaps, ko Roma apstiprināja kā vietējās Sīrijas kristiešu kopienas vadītāju.
Pavisam drīz Medleikots atklāja, ka "atgriezt" Tomu Indijā nebūs grūti, jo viņa rīcībā bija vietējā folklora, kurā ietilpa vietējo dievbijīgo viltotāju un pirātu radītās kāzu dziesmas, apokrifiskie "Toma darbi" (kurus neviens nebija lasījis oriģinālvalodā un negrasījās piedāvāt studēšanai), kā arī portugāļu fabricējumi saturēja daudz izmantojama materiāla. Tas viss mudināt mudināja radošo bīskapu ķerties pie sīriešu tradīciju atgriešanas pasaulei. Viņa darba rezultāts ir apustuļa "atgriešanās Kodungalurā labās rokas kaula gabaliņa veidolā 1953. gadā. Relikvija bija dāvana no Ortonas (Itālijā) garīdzniecības. Apustuļa pīšļus Ortonā glabāja kopš 1258. gada, kur tie nokļuva no Grieķijas salas Čiosas. Indijas valdība par godu Tomam izlaida pastmarkas 1964. un 1973. gadā.
Bīskapa vārds iekļuva arī Britu Enciklopēdijas 15. izdevumā (1984.g.) kopā ar Ševaljē F.A.D'Kruza vārdu, kurš ir senā Mailapores Katoļu reģistra redaktors un autors darbam "Sv. apustulis Toms Indijā". Neparakstītais ievadteksts par apustuli Tomu šai enciklopēdijā ir juceklīgs un vietām pat nepareizs. Vispirms ir dotas atsauces uz Jauno derību, bet pēc tam seko: "Turpmākās ziņas par Tomu ir nenoteiktas. Saskaņā ar baznīcas vēsturnieka Cēzarejas Eisēbija "Baznīcas vēsturi", viņš evanģelizēja Partiju (Parthia, mūsdienu Horasana). Vēlākā kristīgā tradīcija vēsta, ka Toma apustuliskā darbība aizsniedzās līdz Indijai, kur viņš ir atzīts kā Sīrijas Malabaras kristiešu baznīcas jeb Sv.Toma kristiešu dibinātājs. Atsaucoties uz apokrifiskajiem "Toma darbiem", kuru oriģinālvaloda ir sīriešu, viņš piedzīvoja mocekļa nāvi no Mailaporas karaļa pie Madrasas (mūsd. Čennaja)."
"Toma darbi" neko tādu neuzrāda un nekas līdzīgs šeit nav domāts. Nav nekādu ziņu, ka pirmajā gadsimtā Mailaporā bija kāds karalis, un, ja tāds arī būtu bijis, viņš nevarēja būt zoroastrietis ar vārdu Mazdai. EB rakstā seko: "Viņš, kā runā, ciemojies indo-partiešu karaļa Gondoferna (Gondophernes) galmā... ". Pat ja kāds no Darbiem tiek pieņemts kā varbūtējs, šī raksta sacerētājs ir kļūdījies. Karaļa galma apmeklējumam viņš lieto vārdus "kā runā..., tiek uzskatīts". Autors pieņem, ka Gondoferne ir tas pats Gondofars, tādējādi tiek akceptēta pārdomāta vārdu maiņa, lai uzsvars no Malabaras tradīcijas pārvietotos uz Mailapuras leģendu. Tiek sajaukta "Darbos" dotā Ziemeļindijas leģenda ar portugāļu atstāto pasaku Mailapurā. Viņš atsāk maldināšanu, jo neviens nav lasījis "Toma darbus un studējis atsauces uz karali Gondofaru un Misdeus-Mazdai, kā arī Jūdas Toma sodīšanu kalnā, kur atrodas seni karaliski apbedījumi.
Uztraucoši ir tas, ka Encyclopaedia Britannica redakcija pieņēmusi šo rakstu publicēšanai, jo šī vienpusīgi pasniegtā informācija piedevām ir nabadzīga ar patiesiem faktiem. EB ar saviem resursiem varēja iegūt daudz plašāku ieskatu šai jautājumā, taču daudzu vispāratzītu vēsturnieku viedokli šoreiz neviens pat nav mēģinājis uzzināt.
No portāla: http://www.hamsa.org/
"It has served us well, this myth of Christ." Pope Leo X
"Tas mīts par Kristu mums kalpojis labi", pāvests Leo X.
Apmēram tai pat vietā, kur patlaban Sv.Toma bazilika, kādreiz ir atradies hindu templis. Hinduistu templi jūras krastā nopostīja 1561. gadā. Ir ziņas, ka portugāļiem palīdzējuši arī vietējie zemāko kastu iedzīvotāji (konkrēti - paraijas), kas bija pievērsti kristietībai.
Par tempļa atrašanos pie jūras liecina dzejas rindas, ko VI gs. pierakstījis hinduistu svētais Tirudžnasambandars:
Kapalīšvaras tempļa Kungs sēdēja, vērodams Mailaporas cilvēkus,
Kam visapkārt ziedošu kokospalmu birzis.
Jūrā tie veica rituālo apmazgāšanos pilnmēness dienā Masai mēnesī.
To pašu pēc ierašanās Mailapurā 1456. g. raksta Arunagirinatars:
O, Kungs Mailai (Mailapuras) templī, kas novietojies
Vareni bangojošas jūras krastā...
Šīs abas liecības (šai sakarā vēl minēts arī 6.gs. dzejnieks Ananasambandars) atmasko portugāļu leģendu, kas tika sagudrota, lai slēptu savus neglītos darbus. Portugāļi Mailaporā dominēja no 1522. līdz 1697. gadam. Pēc tam briti nostiprinājās Sv.Džordža fortā, kā arī blakus esošajās teritorijās un sākās portugāļu izspiešana. Jauno templi dievbijīgie hinduisti uzreiz pēc angļu nākšanas pie varas ap 1700. gadu uzcēla 1km uz rietumiem no vecās vietas. Celtniecībā tika izmantoti arī no iepriekšējā tempļa pāri palikušie un pieejamie akmeņi.
Kad XX gs. sāk. Sv.Toma baznīcu pārbūvēja, tajā atrada daudz akmeņu ar gravējumiem hindu dialektā. Starp tiem bija arī akmens ar uzrakstu, kurā pieminēta meitene, kura it kā augšāmcēlusies no pelniem, kas glabāti urnā. Par to savulaik rakstījis arī iepriekšminētais Tirudžnasambandars.
Sv.Toma katedrāles teritorijā tika atrasts akmens pīlārs ar uzrakstu, ko arheologi attiecina uz 10. vai 11. gadsimtu, kad valdīja Radža Radža Čola. Viņi uzskata, ka šis pīlārs piederējis Šivas templim. Te ir arī uzraksts par zemes dāvināšanu Šivas templim, lai būtu, kur iedegt gaismekļus Natarādžam.
Tas vēlreiz apliecina, ka baznīcas celšanai portugāļi izmantojuši nopostītā hinduistu tempļa atliekas, un mēs redzam, ka hinduistu templis tur ir atradies vismaz no VI līdz XV gadsimtam.
Slavenais ceļotājs Marko Polo bija pirmais, kurš Koromandelas piekrasti Dienvidindijā nosauc kā Toma nāves vietu. Šo stāstu vēlāk vēsturnieki nekautrējās brīvi interpretēt - vairumā gadījumu Marko Polo dotais punkts [nomaļais un klusais ciemats] nosaukts par Mailaporu. Interesanti, ka šajā gadījumā cienījami vēsturnieki ceļotāja doto informāciju uzskata par pilnīgi derīgu un drošu, ko nav nepieciešams pārbaudīt kaut kā citādi. Nevienu īpaši nemulsina tas, ka šo versiju Marko Polo uzzināja Ceilonā - ostas tirgū. Ielūkojoties kartē, un parēķinot attālumus, šāda stāsta ticamība ir ļoti maza.
Karte parāda, ka Marko Polo kuģis Madrasai jeb Čennajai pagāja garām ļoti tālu...
T.K.Džozefs, kurš sarakstījis pētījumu "6 Svētie Tomi Dienvidindijā", akceptē Marko Polo stāstu, taču ar labojumu, ka šeit ir sajaukti divi svētie Tomi, no kuriem īstais varētu būt musulmaņu Toma kaps. Līdzīgi kā citi kristīgie autori, T.K. Džozefs sevi ierobežo ar aksiomu, ka apustulis Toms nevarēja tikt tālāk par Afganistānu, kur pirmoreiz apglabāts netālu no senās Taksilas.
Dr.G. Milne Rae, autors darbam "Sīrijas baznīca Indijā", analizējot apustuļa Toma leģendu, ir vēl stingrāks. Viņš galvenokārt strādājis ar diviem "faktiem": 1) senie sīriešu baznīcas ticējumi, ka Toms bija indiešu apustulis, un 2) ka viņi bija Sv.Toma kristieši. Tas radies no secinājumu ķēdes, ka: Sv.Toms bija indiešu apustulis; ka mēs esam indieši, tādējādi viņš ir mūsu apustulis. Ja tas nav pietiekams pierādījums, tad te ir viņa kaps Mailapurā, un mēs esam saukti par Toma kristiešiem kopš I gadsimta."
Par pirmo punktu - senie ticējumi nevar tikt pieņemti kā pierādījumi, kamēr tie nav apstiprināti kā vēsturiska patiesība. Par otro - lai cik bieži tas netiktu atkārtots, nav rakstisku liecību un nav tradīciju no kādas ticīgo grupas, kas sevi dēvētu par Sv.Toma kristiešiem pirms XIII gs.
Leģenda par apustuļa Toma klātbūtni Indijas dienvidos pēdējās desmitgadēs tiek aktualizēta daudz un dažādos veidos. Indijas cilvēki ir ļoti ticīgi un viegli pārliecināmi - ja tik vien tiek pastāstīts kāds brīnumstāsts, priekam nav gala un ir jauns iemesls izrādīt dieviem savu padevību. Tādēļ misionāri to ļaunprātīgi izmanto, un dažkārt "iet cauri" pavisam kuriozas lietas. Piemēram, nekur kristīgajā pasaulē apustulis Toms nav pazīstams kā akmeņkalis, bet Indijas kristieši stingri tic, ka asiņojošais krusts, kas atrodas Toma baznīcā (Toma kalnā, Čennajā), ir Toma rokām darināts. Viņu pārliecību nemaina arī arguments, ka kristieši savas reliģiskās identitātes izcelšanai krustus sāka lietot tikai pēc Nīkejas koncila ap VII gadsimtu.
Viņs svētība C.E. Abrahams materiālā, kas ticis publicēts "The Cultural Heritage of India", raksta, ka persiešu krusti, starp kuriem tā dēvētais Toma krusts ar uzrakstu pehlevi dialektā un divi citi Kotajamā, Travankorā (tagad - Keralas štats., M.Š.), ir pierādījums Malabaras baznīcas saiknei ar Persijas banzīcu. Savukārt, katoļu baznīcas tēvi Toma krusta apmalē iekalto uzrakstu tulko šādi (no planšetes Toma baznīcā): "Vēstījums uz krusta ir nagari-palidu valodā un nozīmē "caur ciešanām krustā mesija Jēzus Kristus atnesa glābšanu pasaulei"." Šo tekstu pētījuši arī vēstures un valodu speciālisti, kā rezultātā ieguva sekojošo: "Mans Kungs Kristu, apžēlojies par Afrasu, Čaharbukta dēlu, kas šo izkala." (šo P.T.Vinkvorda tulkojumu akceptējuši vairums pētnieku). Vēsturnieki uzskata, ka šāda veida krusti pirms to parādīšanās baznīcu altāros, galvenokārt tikuši lietoti kā kapakmeņi.
Pie tā paša var atgādināt stāstu par Jaunavas Marijas svētbildi, ko it kā gleznojis Lūka, bet Toms atnesis sev līdzi uz Indiju. Ir vairāk kā skaidrs, ka tas ir vēlāku laiku darbs, jo abi minētie apustuļi vienkārši nevarēja būt Marijas kulta kopēji. Gan Jaunavas Marijas, gan krusta kults ir izgudrojumi, kas radušies kristiānisma evolūcijas gaitā, taču šī portugāļu radītā mīta popularizētāji allaž aizmirst kaut daļēji atainot I gadsimta patieso situāciju.
Lai arī vēsturnieki Toma klātbūtni Čennajā ir noraidījuši, faktu viltošanas kampaņa turpinās vēl šodien un galvenais šai procesā ir pūliņi uzturēt pasaciņu, ka greizsirdīgi hinduistu bramīni šeit nogalinājuši veiksmīgi sludinājušo apustuli. Tieši tāpat kā pasaulei lika noticēt, ka jūdi nomocīja Jēzu, tagad visiem būs jānotic, ka ļaunie indiešu karaļi un priesteri nogalināja Tomu. Šādi meli ļoti negatīvi ietekmē sabiedrības noskaņojumu un tādēļ ir vēl jo vairāk nosodāmi un apstrīdami. Jo kopš brīža, kad portugāļi sāka izplatīt šos nejēdzīgos izdomājumus par Toma slepkavību, viņi arī Indijā ieviesa inkvizīciju, kas veicināja desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku nogalināšanu.
Visus mītus un pasakas "sakārtoja" bīskaps A.E.Medleikots, kurš bija apustuliskais vikārs Tričurā no 1887 līdz 1896. gadam. Vai nu viņam bija dots uzdevums vai arī viņš tikai jutās kā īpašas misijas pildītājs, bet fakts ir, ka Toma lietas viņš pētīja ar apbrīnojamu neatlaidību un sparu. Viņš par savu uzdevumu izvirzīja Kragnagores jeb Kodungaluras slavas atjaunošanu, jo šeit pēc vietējo kristiešu uzskata savulaik Indijas krastā izcēlies apustulis Toms. Jāpiebilst, ka Medleikots bija pirmais bīskaps, ko Roma apstiprināja kā vietējās Sīrijas kristiešu kopienas vadītāju.
Pavisam drīz Medleikots atklāja, ka "atgriezt" Tomu Indijā nebūs grūti, jo viņa rīcībā bija vietējā folklora, kurā ietilpa vietējo dievbijīgo viltotāju un pirātu radītās kāzu dziesmas, apokrifiskie "Toma darbi" (kurus neviens nebija lasījis oriģinālvalodā un negrasījās piedāvāt studēšanai), kā arī portugāļu fabricējumi saturēja daudz izmantojama materiāla. Tas viss mudināt mudināja radošo bīskapu ķerties pie sīriešu tradīciju atgriešanas pasaulei. Viņa darba rezultāts ir apustuļa "atgriešanās Kodungalurā labās rokas kaula gabaliņa veidolā 1953. gadā. Relikvija bija dāvana no Ortonas (Itālijā) garīdzniecības. Apustuļa pīšļus Ortonā glabāja kopš 1258. gada, kur tie nokļuva no Grieķijas salas Čiosas. Indijas valdība par godu Tomam izlaida pastmarkas 1964. un 1973. gadā.
Bīskapa vārds iekļuva arī Britu Enciklopēdijas 15. izdevumā (1984.g.) kopā ar Ševaljē F.A.D'Kruza vārdu, kurš ir senā Mailapores Katoļu reģistra redaktors un autors darbam "Sv. apustulis Toms Indijā". Neparakstītais ievadteksts par apustuli Tomu šai enciklopēdijā ir juceklīgs un vietām pat nepareizs. Vispirms ir dotas atsauces uz Jauno derību, bet pēc tam seko: "Turpmākās ziņas par Tomu ir nenoteiktas. Saskaņā ar baznīcas vēsturnieka Cēzarejas Eisēbija "Baznīcas vēsturi", viņš evanģelizēja Partiju (Parthia, mūsdienu Horasana). Vēlākā kristīgā tradīcija vēsta, ka Toma apustuliskā darbība aizsniedzās līdz Indijai, kur viņš ir atzīts kā Sīrijas Malabaras kristiešu baznīcas jeb Sv.Toma kristiešu dibinātājs. Atsaucoties uz apokrifiskajiem "Toma darbiem", kuru oriģinālvaloda ir sīriešu, viņš piedzīvoja mocekļa nāvi no Mailaporas karaļa pie Madrasas (mūsd. Čennaja)."
"Toma darbi" neko tādu neuzrāda un nekas līdzīgs šeit nav domāts. Nav nekādu ziņu, ka pirmajā gadsimtā Mailaporā bija kāds karalis, un, ja tāds arī būtu bijis, viņš nevarēja būt zoroastrietis ar vārdu Mazdai. EB rakstā seko: "Viņš, kā runā, ciemojies indo-partiešu karaļa Gondoferna (Gondophernes) galmā... ". Pat ja kāds no Darbiem tiek pieņemts kā varbūtējs, šī raksta sacerētājs ir kļūdījies. Karaļa galma apmeklējumam viņš lieto vārdus "kā runā..., tiek uzskatīts". Autors pieņem, ka Gondoferne ir tas pats Gondofars, tādējādi tiek akceptēta pārdomāta vārdu maiņa, lai uzsvars no Malabaras tradīcijas pārvietotos uz Mailapuras leģendu. Tiek sajaukta "Darbos" dotā Ziemeļindijas leģenda ar portugāļu atstāto pasaku Mailapurā. Viņš atsāk maldināšanu, jo neviens nav lasījis "Toma darbus un studējis atsauces uz karali Gondofaru un Misdeus-Mazdai, kā arī Jūdas Toma sodīšanu kalnā, kur atrodas seni karaliski apbedījumi.
Uztraucoši ir tas, ka Encyclopaedia Britannica redakcija pieņēmusi šo rakstu publicēšanai, jo šī vienpusīgi pasniegtā informācija piedevām ir nabadzīga ar patiesiem faktiem. EB ar saviem resursiem varēja iegūt daudz plašāku ieskatu šai jautājumā, taču daudzu vispāratzītu vēsturnieku viedokli šoreiz neviens pat nav mēģinājis uzzināt.
No portāla: http://www.hamsa.org/
"It has served us well, this myth of Christ." Pope Leo X
"Tas mīts par Kristu mums kalpojis labi", pāvests Leo X.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
