Pseidovēsturiskie materiāli II

Tāpat kā Aleksandrs Vladimirovs, arī zemāk ievietotā materiāla autors, manuprāt, dažas lietas pasniedz tendenciozi un bieži vien sev tīkamo versiju par konkrētiem notikumiem vai personāžiem, ja tā var teikt, „pievelk aiz matiem”. Taču, neskatoties uz to, grāmatā dotie fakti dod pieķeršanās punktus turpmākiem meklējumiem

Fida Hassnains
Fragments no grāmatas "Meklējot vēsturisko Jēzu"

Laikā, kad Jēzus uzturējās Persijā, viņš pareģu lūgšanu zālē klusēdams nosēdēja septiņas dienas un pēc tam sāka runāt par labā un ļaunā rašanos. Viņš tiem vēlēja nepielūgt sauli, jo tā esot tikai daļa no kosmosa. Tikai vienīgi Dievam cilvēki ir pateicību parādā par visu, kas viņiem šai pasaulē pieder. Klausoties viņā, garīdznieki uzdeva jautājumu, kā cilvēki varētu dzīvot saskaņā ar taisnīguma principiem, iztiekot bez vadītāja. Jēzus atbildēja, ka cilvēkus pirms garīdzniecības rašanās vadīja dabiskais likums un viņi saglabāja savu dvēseļu vaļsirdību. Un, kad viņu dvēseles bija ar Dievu, viņi varēja uzturēt saikni ar savu Tēvu bez jebkāda elka, dzīvnieka, uguns vai saules starpniecības.
Viņš teica: "Jūs apgalvojat, ka jāpielūdz saule, labie un ļaunie gari. Un tā, es saku, ka jūsu doktrīna nav korekta - saule darbojas nevis pati, bet pēc Radītāja gribas. Mūžīgais Gars ir visa dzīvā dvēsele. Jūs izdarāt lielu grēku, sadalot to labajā un ļaunajā garā, jo ārpus labā nav Dieva. Šis Dievs, līdzīgi kā dzimtas tēvs, dara tikai to labo saviem bērniem, piedodot viņu kļūdas, ja viņi tās nožēlo"."
- Vai Jēzus sludināšana Persijā nav izdomājums, kādu šodien pasaulē ir pārpārēm? Kad viņš tur sludināja?
- Neviens šodien nevar precīzi pateikt, kā toreiz viss notika. Un tas priekš mums neko nenozīmē un kopumā neko nemaina. Katrs tic versijai, kas viņu vairāk apmierina. Ir dažādas un pilnīgi pretrunīgas liecības, kuras var grupēt dažādi un izveidot jaunu leģendu. Lūk, ko par to rakstījuši daži arābu un persiešu hronisti un rakstnieki vēlākajos gadsimtos:
"Ja Jēzus nenomira tai nolādētajā krustā, uz kurieni viņš devās? Viņa dzīves gājums pēc krustā sišanas kļuvis par mīklu. Baznīca pasaulei stāsta, ka Kristus pacēlies debesīs. Mūsdienās arvien vairāk cilvēku sliecas domāt, ka augšāmcelšanās ir neiespējama. Jēzus bija cilvēks un kā cilvēkam bija arī kaut kur jāmirst. Ja viņš tiešām nomira Jeruzalemē, kur ir viņa kaps?
Ir teikts, ka pēc krustā sišanas viņš tikās ar saviem skolniekiem, ēda kopā ar viņiem un rādīja savas brūces. Jēzus jau agrāk bija vēstījis, ka dosies meklēt austrumos izkaisītās izraēļu ciltis. Šai sakarā saviem mācekļiem viņš pateica skaidri un nepārprotami, ka: "Man ir arī citas avis, kas nav no šīs sētas, un tās Man jāatved: un viņi izdzirdēs Manu balsi".
Jēzus turēja lielā noslēpumā sava uzdevuma mērķi, to viņš neizstāstīja pat saviem skolniekiem.
Kā izrādījās, Jēzum izdevās aiziet dzīvam uz Austrumiem, un Pāvils kontaktējās ar Jēzu Damaskā ap 35. gadu. Romieši sūtīja Pāvilu, lai tas notvertu Jēzu un sarīkotu otrreizēju krustā sišanu. Tiek vēstīts, ka Kristum bija uzticams māceklis Ananija, kas pēc Kristus gribas tikās ar Pāvilu. Šis notikums ierakstīts Apustuļu darbos (9:1-18)." Vai tā ir iztēle, dezinformācija jeb reāla notikuma atainojums, - par to mēs tagad galvu nelauzīsim, bet iepazīsimies ar citu vēstures pētnieku izteikumiem šai un turpmākajā sakarā.
Jēzus dzīvoja Ananijas mājā periodā, kad tikās ar Pāvilu. Apmēram pusotru gadu vēlāk jūdi uz Damasku sūtīja komisiju ar mērķi uzmeklēt Jēzu, un viņš pameta šo vietu un devās uz Babilonu. Par savu pēcteci viņš nozīmēja Jēkabu. Ap šo laiku arī Toms bija saņēmis uzdevumu doties uz Parsiju un Indiju. Jēzus, dodamies pa ceļu, ko reiz savā dzīvē jau bija veicis, jutās visnotaļ drošs, tiklīdz sasniedza Parsiju, kas atradās ārpus Romas aizsniedzamības robežām. Parsu impērija pletās no Antiohijas un Palmīras rietumos līdz Kabulai austrumos, un no Kaspijas jūras ziemeļos līdz Arābijas jūrai dienvidos.
No Damaskas viņš devās uz Nazībiju, kur atradās izdzīto jūdu kolonija. Šai vietā sastapās daudzi karavānu ceļi un te varēja satikt daudzu nāciju tirgoņus. Jēzus centās sevi neatklāt un šeit kļuva pazīstams kā Juzu-Assaf. Mirs Khvands savā darbā "Rauzat-us-Safa", kas sarakstīts persiešu valodā, Jēzus ceļojumu uz Nazībiju aprakstījis šādi: "Hazrata Issu sauca par Mesiju, jo viņš bija dižens ceļotājs. Viņš nēsāja vilnas šalli uz galvas un tinās vilnas apmetnī. Viņš arī turēja rokās spieķi un ceļoja no valsts uz valsti, neatklājot sevi. Savu ceļojumu laikā viņš ēda augļus un dārzeņus. Viņš ceļoja ar kājām, kamēr viņa pavadoņi priekš viņa iegādājās zirgu. Galu galā viņš ieradās Nazībijā, ko tolaik dēvēja par Nasibainu. Mīklains stāsts par viņu un viņa māti Mariju izplatījās pa visu pilsētu. Tā rezultātā viņš tika izsaukts pie pārvaldnieka, kurš viņu pieņēma ar pilnu goda izrādīšanu un cieņu. Viņi visi kļuva par viņa mācekļiem". Jāpiemin, ka šai darbā aprakstītas arī briesmas, kas Jēzum radās skauģu darbības rezultātā. Pierādījums agrīnajai (vajāšanu laika) kristietībai šajā apvidū ir uzraksts uz kāda kapa: "Es redzēju Sīrijas tuksnesi, un visas pilsētas, pat Nazībiju, pārejot Eifratu. Visur es atradu cilvēkus, ar kuriem man bija kopīgas sarunu tēmas".
Tā kā Nazībija pēkšņi kļuva bīstama Jēzum, pienāca laiks doties tālāk. Viņš atnāca līdz Mosulai, tad Babilonai, Ūrai, un no turienes uz Haraksu. Tā bija galvenā osta, kur kuģi nogādāja preces no Indijas un Tālajiem Austrumiem. Jēzus varēja turpināt ceļu pa jūru, bet tā vietā viņš iegāja Persijā.
Tur viņš daudz sprediķoja, un vienkāršā tauta it visur viņu laipni gaidīja. Tomēr reiz Jēzu aizturēja kāds augsts garīdznieks un jautāja, vai viņš sludina par kādu jaunu dievu, kā arī piekodināja nesēt šaubas zoroastriešu sirdīs. Persijā tika uzskatīts, ka tikai Zoroastram piederēja privilēģija uzturēt saikni ar Augstāko Būtību. Uz to Jēzus atbildēja: "Es nerunāju par jaunu Dievu, bet par mūsu Debesu Tēvu, Kurš bija pirms laika sākuma un kurš pastāvēs pēc visu lietu izbeigšanās. Tieši par Viņu es runāju ar ļaudīm, kas līdzīgi maziem bērniem, kuri nespēj apjēgt Dievu savas vienkāršās spriešanas dēļ un nespēj apjaust Viņa dievišķo un garīgo lielumu".
Cits svarīgs vēsturisks avots persiešu valodā ir sacerējums "Kamal-ud-Din", ko sarakstīja vēsturnieks šeihs al-Said-us-Saddiks (dzīvojis līdz 912.gadam). Šo grāmatu austrumu pētnieki augsti vērtē un pirmoreiz šī grāmata tika publicēta Irānā 1881. gadā, ko vāciski iztulkoja profesors Millers Heidelbergas universitātē. Šeihs al-Said-us-Saddiks bija zinātnieks no Horasanas un liels ceļotājs. Viņš materiālus šai un citām savām grāmatām galvenokārt savāca no hinduistu avotiem. Grāmatā minēti Juzu-Asafas ceļojumi uz Šolabetu jeb Ceilonu, kā arī citām vietām. Tie [ceļojumi] noslēdzas Kašmirā. Šajā grāmatā tiek piedāvātas viņa pamācības un līdzības ar lielu skaitu analoģijām no evanģēlijiem.
Par turpmākajiem Jēzus ceļiem, kā arī par viņa ceļabiedriem nav pieejamu liecību. Tās ir dažādas vietas Vidusāzijā un Afganistānā. Visticamāk, Jēzus virzījās pa maršrutu Nišapura - Buhāra - Samarkanda - Kašgara.
Saskaņā ar Nikolaju Rērihu, iespējamais Marijas Magdalēnas kaps ir apmēram 10 km no Kašgaras.* Savukārt jaunāko laiku aizrautīgākā pētniece ar žurnālistes diplomu Suzanna Olsone detalizēti izpētījusi versiju par Marijas kapa vietu pie Ravalpindi, kur ilgu laiku jau atrodas militārais postenis, un šobrīd uzcelta liela TV antena.**
"Trīs gāja ar Kungu visu laiku. Marija, viņa māte, un viņa māsa, un Magdalēna - tā, kuru dēvēja par viņa pavadoni. Jo Marija - viņa māsa, un viņa māte, un viņa pavadone" (Filipa ev.). Jaunava Marija, ko kristieši ļoti pielūdz, bija kopā ar Jēzu viņa ceļā uz Austrumiem. Acīmredzot viņa bija kopā ar Jēzu arī Taksilā. Drīz pēc tam, kad kušani iebruka šajā reģionā, viņiem nācās slēpties kalnos. Jaunava Marija šī pārgājiena laikā nomira un tika apglabāta vietā, ko tagad sauc par Mari. Kopš 1875. gada nosaukuma rakstība nedaudz mainīta un tagad lasāma kā Marri (Murree). Kapu sauc Mai-Mari-de-Asthan jeb "jaunavas Marijas kaps".
Mumtazs Ahmads Farukhs, kurš veicis Marijas kapa vietas izpēti, saka sekojošo: "Marija piederēja pie izraēļu priesteru kārtas. Saskaņā ar izcelsmi, viņas kapavietai bija jāatrodas augstākā vietā - piemēram, Marijas pakalns. Vietējā leģendas vēsta, ka šis ir mātes Marijas kaps un šī vieta ir gan musulmaņu, gan hinduistu svētceļojumu vieta. Ticīgie šeit ziedo un lej māla traukos eļļu aizdedzināšanai.
1898. gadā garnizona inženieris pavēlēja šo kapu iznīcināt, lai tur uzceltu sargtorni, taču neilgi pēc tam gāja bojā ceļa negadījumā. Vietējie šādu iznākumu saistīja ar viņa ļaunajiem nodomiem. Kopš tā laika neviens vairs nav mēģinājis bojāt kapu un to arī šodien rotā memoriālie karodziņi. Marri ir idilliska kūrortpilsētiņa un atrodas 70 km attālumā no Taksilas. Kad Jēzus šeit uzturējās, Marijai varēja būt vismaz 70 gadu. Kaps ir orientēts rietumu-austrumu virzienā pēc jūdu tradīcijām. Tas atrodas aiz pilsētas robežām tieši Pindi robežpunktā, tādēļ tam pieeja liegta sakarā ar tuvo Kašmiras robežu. Jēzus laikā vietējie iedzīvotāji šeit piekopa hinduismu, un šeit nav indiešu kapavietu, jo viņi savus mirušos kremē, bet pelnus izkaisa. Kad šo reģionu XII gs. sagrāba musulmaņi, visus "neticīgo" pieminekļus iznīcināja. Tomēr Marijas kapu saglabāja - iespējams tādēļ, ka viņa bija viena no "Rakstu perso¬nā¬žiem", ko islams godina.

Šobrīd ļoti daudz Austrumzemju dārgumu glabājas Rietumvalstu muzejos, tādēļ arvien grūtāk atrodamas liecības tieši vēsturiskajās vietās. Kultūras un vēstures liecību izvazāšana izraisa vēl kādu ļoti bīstamu un nopietnu parādību. Tā, piemēram, 1907. gadā Aurels Steins no Anglijas izzaga tūkstošiem rokrakstu un dokumentu no Tun-Huaņas alām. Šie rokraksti tikuši pierakstīti, pielietojot dažus semītu alfabētus. Nešaubīgi, ka daži no aramiešu valodā rakstītajiem dokumentiem saturēja ziņas par Jēzu. Steins ar nolūku šo informāciju noslēpa par labu baznīcai. Viņš paziņoja, ka šie dokumenti satur Mani pamācības, kas pēc būtības ir ļīdzīgi Jēzus mācībai. Šis paziņojums, kas patiesībai atbilda tikai daļēji, kalpoja kā brīdinājums baznīcai, kura pēc tam sāka veidot īpašas misijas un sūtīt ekspedīcijas, kuru uzdevums bija atrast ar Jēzu saistītus dokumentus, ar mērķi tos likvidēt. Tādējādi daudz ļoti vērtīgas informācijas tika iznīcināts.
(Fragments no profesora Fidas Hassnaina (bij. arheoloģijas departamenta direktors Kašmiras štatā, Indijā) grāmatas "Meklējot vēsturisko Jēzu"
Fida Hassnain "A Search for the Historical Jesus" GATEWAY BOOKS
The Hollies, Wellow, Bath BA2 8QJ, U.K., 1994.)
Mir Khwand; Rauzat-us-Safa, Vol I, p134,
Shaikh al-Said-us-Saddiq, Kamal-ud-Din, Sayyid-us-Sanad Press, Iran, 1881

* Citu versiju par Marijas kapa atrašanās vietu izvirza Bellou kungs, kurš pavadīja britu vēstniecību uz Kašgaru 1874. gadā: "Tā ir svētnīca, kas uzcelta uz Alanor Turkan kapa Artošā. To sauc par Mazar Bibi Miriam, jeb jaunavas Marijas Svētnīcu. Leģenda, kas saistās ar šo vārdu, ļoti līdzinās Allan Koa - dižā priekšteča Mogola mātes - leģendai, ko piedāvā Mir Kvands savā "Rauzat-us-Safa". Šis stāsts ir salīdzināms ar Kunga Jēzus mātes stāstu. Šo leģendu eksistēšana šajos apvidos mūsdienās ir ievērojams un interesants apstāklis. Vai tas būtu jāuzskata par iepriekš iedibinātās kristietības atzaru, grūti spriest. Tam varētu būt arī kāda saistība ar islamu.
H W Bellow, Kashmir and Kashgar, Trubner & Co, London, 1875, pp333-336.
** http://www.jesus-kashmir-tomb.com/Page2CMotherMaryGrave.html

Pseidovēsturiskie materiāli I

Ar šo konkrēto materiālu sākas rakstu sērija, ko nopietni vēstures pētnieki var arī nelasīt, taču filosofiski noskaņots indivīds, iespējams, atradīs labu vielu pārdomām.

Kad divi būs viens, un ārējais kā iekšējais...

"Daudz noslēpumu Tu mums atklāji, bet mani Tu izvēlējies no visiem mācekļiem un teici man trīs vārdus, kas manī liesmo, bet kurus pateikt citiem es nespēju", - saskaņā ar "Toma darbiem" teic apustulis Toms, kura vārds gan no aramiešu gan grieķu valodas tulkojams kā "dvīnis".
"Tie, kas ar mani, nesaprot mani" (Pētera darbi), - šo izteikumu var uzskatīt par Jēzus autentiskiem vārdiem, jo tos netieši apstiprina kanons: "Bet viņi no tā neko nesaprata; šie vārdi priekš viņiem bija svēti, un viņi neaptvēra sacīto" (Lk.18:34; "Daudzi no Viņa mācekļiem, to dzirdot, sacīja: kādi dīvaini vārdi! Kas tos var klausīties? [...]. Kopš tā laika daudzi no viņa mācekļiem attālinājās no Viņa un vairs negāja kopā ar Viņu (J.6:60,66).
Nākamais aforisms, iespējams, arī satur vēsturisku graudu: "Kurš tuvs man, ir tuvu ugunij, bet kurš tālu no Manis, tas tālu no Valstības (Orig. - In Jeremiam homiliae.3:3).
Saskaņā ar "Filipa darbiem" (34.) Jēzus teica: "Ja jūs sevī apakšējo nepadarīsiet par augšējo un kreiso par labo, nevarēsiet ienākt Manā Valstībā". Šim izteikumam (logionam) ir paralēles ar Nag-Hammadi Toma evanģēliju: "Jēzus viņiem teica: kad jūs padarīsiet iekšējo pusi par ārējo pusi, un augšējo pusi par apakšējo pusi; un kad padarīsiet sievieti un vīrieti par vienu, lai vīrietis nebūtu vīrietis un sieviete nebūtu sieviete; kad jūs padarīsiet aci acs vietā, roku rokas vietā un kāju kājas vietā, tēlu tēla vietā - tad jūs ienāksiet [Valstībā]" (Toma.27.).
Arī atbildot saduķiešiem par augšāmcelšanos, Jēzus sacīja ko līdzīgu. Piem., t.s. Romas Klimenta Otrajā vēstulē korintiešiem teikts: "Pats Kungs uz kāda jautājumu par to, kad atnāks Viņa Valstība, sacīja: kad divi būs viens, un ārējais [būs] kā iekšējais, vīrieša dzimums kopā ar sievietes dzimumu būs ne vīrišķs, ne sievišķs". Tālāk turpat rakstīts: "Bet divi mēdz būt viens tad, kad mēs sakām viens otram patiesību un kad divos ķermeņos dabiski ir viena dvēsele. Un ārējais kā iekšējais nozīmē sekojošo: iekšējais nozīmē dvēseli, bet ārējais nozīmē ķermeni; tādēļ kā tavs ķermenis ir redzams, tā arī dvēsele tava būs atvērta labajos darbos. Un vīrišķais dzimums ar sievišķo - ne vīriešu, ne sieviešu - tas tādēļ, saka [Kungs], lai brālis, ieraugot savu māsu, nedomātu par viņu neko sievišķu, un māsa, ieraugot brāli, nepadomātu par viņu neko vīrišķu. Ja jūs tā rīkojaties, Viņš saka, atnāks Mana Tēva Valstība (Ps.-Slem. Ad Corinthios II.12; Clem.Strom.III.9).

- Ko nozīmē sieviete un vīrietis vienā ķermenī?
- Mācība par augšējā sajaukšanu ar apakšējo un labās puses sajaukšanu ar kreiso, kā arī iekšējā savienošana ar ārējo ir absolūti identiska daosiešu mācībai par iekšējo alķīmiju. Līdz pat XX gadsimta vidum šīs zināšanas bija pieejamas tikai Ķīnas valdniekiem pietuvinātām personām. Uzcītīgi praktizējot noteiktus elpošanas vingrinājumus, iespējams panākt perfektu enerģētisko harmoniju gan fiziskajā, gan mentālajā, gan garīgajā līmenī, kas, savukārt, dod iespēju dzīvot vairākus gadsimtus ilgu mūžu.

Īsumā ideju par sievieti un vīrieti vienā ķermenī var skaidrot kā iņ un jaņ polu sapludināšanu. Tā rezultātā vispirms ir grandioza un izcila iekšējās gaismas parādīšanās. Cilvēks ar iekšējo redzi var vērot fantastisku enerģijas plūsmu, kas dažādās kultūrās aprakstīta vienādi, lai arī nosaukta dažādi. Klātesošā enerģija ilgstoši uztur ķermeni ideālā stāvoklī, no kā cilvēks visu laiku ir līdzsvarots, laipns un nepiespiesti vēlīgs pret citiem. Viņa iekšējo sajūtu varētu pielīdzināt pārpilnībai, tādēļ viņš ik brīdi gatavs otram kaut ko dot. Viņš runā ļoti sirsnīgi un acis raugās mīļi. Viņš nevienu nekritizē un arī sevi neizceļ, jo viņa pasaule ir ideāla - viņam nav nepieciešams tajā kaut ko mainīt. Lūk, kādēļ dažādos avotos atrodam Jēzus vārdus par labās puses samainīšanu pret kreiso pusi. Tā ir enerģijas līdzsvarošana, kas rada priekšnoteikumus ieiešanai "Tēva Valstībā".

- Kādēļ gan bija tā, ka Jēzu saprata tikai daži? Kādēļ daudzi ar laiku no viņa novērsās? Kādēļ pēc pirmās sajūsmas un pacilātības sekoja vilšanās?
- Tādēļ, ka viņi nesaprata pašu galveno - cilvēkam pašam ir sevi "jāglābj". Cilvēkam ir jāiepazīst pašam sevi, jāatrod veids, kā izravēt sevī nezāles, lai iekšējais templis būtu tīrs un gaišs un Dieva gaisma varētu tajā iespīdēt un Svētais Gars nolaisties. Taču Jēzus laikabiedri nenoticēja paši saviem spēkiem... Viss palika pa vecam, ja ne vēl sliktāk.

Ir teikts, ka Jēzus uzturējās daudzos Persijas ciemos, un pilsētās, sludinot un dziedinot, un cilvēki acīmredzot, viņam sekoja lieliem pūļiem. Garīdzniekiem viņš teica sekojošo: "Klusumā dvēsele var satikt savu Dievu, un šajā klusumā ir gudrības glabātuve. Visi, kas ienāk šai klusumā, ieslīgst gaismā un tiek piepildīti ar gudrību, mīlestību un spēku. Šim klusumam nav ierobežojumu - tā nav vieta, kas norobežota ar sienām, apjozta ar akmens vaļņiem un apsargāta ar vīru šķēpiem. Cilvēki vienmēr sevī nes to svēto vietu, kur viņi var tikties ar savu Dievu. Lai kur viņi dzīvotu - kalna galā vai zemākajā ielejā vai klusā mājā - viņi ik brīdi var atvērt durvis un atrast klusumu, atrast Dieva māju, kas atrodas sirdī".