Laika posmā no 1179. līdz 1246. gadam
Baznīcas koncilos pieņemtie
represīvie pasākumi pret katariem
XI Vispārējais un III Laterānas koncils, 1179.g.
27. nodaļa/ ...Tā kā Gaskonā, Albī apkārtnē, Tulūzā un citās vietās ķeceru neprāts, ko dēvē par katariem, patarēņiem vai paulikāņiem, aizgājis tik tālu, ka viņi pārstājuši turēt noslēpumā savu kaitniecisko mācību, un sludina to atklāti un noved neceļos vienkāršās un vājās dvēseles, mēs izslēdzam no Baznīcas viņus un visus tos, kas viņiem seko un atbalsta. Biedinot ar izslēgšanu, mēs aizliedzam izrādīt viņiem viesmīlību un tirgoties ar viņiem... Kurš stāsies ar viņiem sakaros, tas tiks izslēgts, un visi parādi un saistības attiecībā uz viņu tiks uzskatītas par spēku zaudējušiem. Visiem īstenticīgajiem enerģiski jānostājas pret šo mēri un pat jāķeras pie ieročiem. Atbalstītāju īpašumi tiks konfiscēti, bet kņazi iegūs tiesības viņus saņemt kā vergus. Tas, kurš sekos bīskapu padomam un ies pret viņiem [ķeceriem] ar ieroci, saņems grēku piedošanu uz diviem gadiem, un kā krustnesis tiks ņemts baznīcas aizgādnībā.
Izvilkumi no 1229.g. Tulūzas koncila 45 lēmumiem
1. Katrā pilsētas un piepilsētas draudzē bīskapi nozīmē vienu mācītāju un divas vai trīs, un, ja vajadzīgs, tad vairāk, laicīgas personas ar neaptraipītu reputāciju, kas dod zvērestu uzmeklēt draudzē dzīvojošus ķecerus. Viņi iet aizdomīgās mājās, rūpīgi pārmeklē istabas, pagrabus un visus kaktus. Ja viņi atrod ķecerus vai tos, kas viņiem uzticas, izrāda cieņu vai dod pajumti, tad pirmām kārtām nedrīkst viņiem ļaut nozust, bet pēc tam iespējami ātri jāziņo bīskapam, senjoram vai [amatpersonai].
2. Brīvie abati dara to pašu savās teritorijās [kas neietilpst bīskapijas jurisdikcijā].
3. Laicīgajiem kungiem jādod rīkojumi meklēt ķecerus pilsētās, ciemos un mežos, kur viņi varētu pulcēties, un nopostīt viņu patvērumus.
4. Ja kāds ļāvis ķecerim apmesties uz viņa zemes un par kukuli to noklusējis, pārliecības vai cita iemesla vadīts, tad uz visiem laikiem zaudē zemi, un, saskaņā ar vainas pakāpi, jāsaņem sods no senjora.
5. Tāpat tiks sodīts tas, uz kura zemes bieži tiks sastapti ķeceri, lai arī tas gadītos nepietiekamas uzraudzības dēļ.
6. Māja, kurā slēpjas ķeceris, tiks norakta, bet zeme konfiscēta.
7. Ja amatpersona, kuras teritorijā ir aizdomas par ķeceru klātbūtni, nemeklē viņus pietiekami centīgi, tad viņš zaudē vietu un nesaņem kompensāciju.
*** Katram ir tiesības veikt ķeceru meklēšanu kaimiņa teritorijā. Karalis drīkst sarīkot pārmeklēšanu Tulūzas grāfa teritorijā un otrādi.
10. Baznīcas amatpersona - ķeceris, nolemjot brīvprātīgi atiet no ķecerības, nedrīkst palikt iepriekšējā dzīvesvietā, ja attiecīgajā vidē turpinās atbalsts ķeceriem. Viņš jāpārceļ uz katolisku rajonu. Atgrieztajiem ķeceriem labajā un kreisajā pusē uz apģērba jāuzšuj krusti, kuru krāsai jāatšķiras no apģērba krāsas. Klāt jābūt bīskapa vīzētai vēstulei, kas apliecina par viņa samierināšanos ar Baznīcu. Viņi pārstāj būt ārpus likuma un var ņemt dalību sabiedriskajā dzīvē tikai pēc tam, kad atzīs savu vainu, un viņus reabilitēs pāvests vai viņa legāts.
11. Taču tos, kuri katolicismā atgriezušies nelabprātīgi (bailēs no nāves vai citiem apsvērumiem), lai bīskaps iesēdina cietumā - pirmkārt, lai sodītu, bet otrkārt, aiz piesardzības, lai viņi nevestu no ceļa citus.
12. Visiem pieaugušajiem īstenticīgajiem jāzvēr bīskapam ievērot katoļticību un vajāt ķecerus visiem iespējamiem līdzekļiem. Ik pa diviem gadiem zvērests jāatjauno.
14. Laicīgām personām nedrīkst būt Vecā un Jaunās Derība (izņemot trīs nosauktus tekstus). Stingri aizliegts turēt šo grāmatu tulkojumus vienkāršās tautas valodās.
15. Pieķertais ķecerībā vai aizdomās turētais nedrīkst būt dziednieks. Ja slimais no sava kirē saņēmis svēto sakramentu, acis neaizverot jāseko, lai viņam nepietuvotos ķeceris vai aizdomās turētais, jo tam var būt bēdīgas sekas.
18. Lai tiek uzskatīti par ķecerības apkaunotiem tādi, kurus tautas balss pasludinās par ķeceriem, vai tie, kuru slikto reputāciju bīskapa priekšā apliecinās cienījami ļaudis.
42. Sievas, atraitnes vai mantinieces, kuru īpašumā ir cietokšņi vai pilis, nedrīkst precēties ar ticības un miera ienaidniekiem.
Bezjē 1233.g. koncila rīkojumi (izvilkumi)
1. Pilnīgie un ticīgie, kā arī tie, kas viņus aizsargā, slēpj un atbalsta, ir jāizslēdz no Baznīcas katru svētdienu. Vainīgais slēpšanā, kurš nenožēlo savu noziegumu 40 dienu laikā pēc rīkojuma un izslēgšanas, pats tiks uzskatīts par ķeceri.
2. Jebkurš drīkst aizturēt ķeceri un nodot viņu bīskapam.
4. Atgrieztais ķeceris, kurš nav uzšuvis krustus uz apģērba, tiek uzskatīts par krāpnieku, un viņa īpašums tiks konfiscēts.
Arlī sinodes kanons, 1234.g. (izvilkumi)
6. Ķeceri, kas tikai izliekas, ka atgriezušies, kļūst vēl bīstamāki. No šodienas tie, kas pieķerti kā ķeceri un nav sodīti uz nāvi, tiks notiesāti ar mūža ieslodzījumu, pat ja viņu nožēla ir godīga. Viņus jāuztur par līdzekļiem, ko dos viņu īpašums.
11. Pilnīgo un viņu ticīgo ķermeņus jāekshumē un jānodod laicīgās titesas rokās.
13. Jebkuram, kas bijis izslēgts ilgāk par mēnesi un griezies ar apžēlošanas lūgumu, ir jāsamaksā 50 solīdu par katru mēnesi virs termiņa. Puse no sodanaudas aizies senjoram, bet otra puse - bīskapam dievbijīgām vajadzībām.
21. Testamenti jāsastāda kirē vai kapelāna klātbūtnē. Pretējā gadījumā notārs tiks izslēgts, bet novēlētājs zaudēs kristīgu apglabāšanu.
Narbonnas koncils, 1243.g. (izvilkumi)
1. Ķeceri un viņu piekritēji un aizstāvji, kas paši ieradušies uz tribunālu un snieguši pierādījumus par savu nožēlu un izstāstījuši visu patiesību par sevi un citiem, tādējādi tiks atbrīvoti no ieslodzījuma, taču tiks sodīti sekojoši: viņi nēsā krustu un katru svētdienu, laikā starp Vēsts un Evaņģēlija lasīšanu ierodas pie bīskapa pēc pēriena pamācībai. To pašu sodu viņi saņem svētku procesiju laikā.
4. Nabadzīgajiem ķeceriem jāizbūvē cietumi. Par viņu uzturēšanu jāgādā inkvizitoriem, lai bīskapam nav jāapgrūtina sevi ar izdevumiem.
9. Cietumā ieslogāmo ķeceru un ticīgo skaits ir visai ievērojams, un nepietiks materiāla, lai šos cietumus izbūvētu, nemaz nerunājot par citiem izdevumiem, kas nepieciešami tik lielam ieslodzīto skaitam. Tādēļ ieslodzījuma jautājumā jākonsultējas ar pāvestu. Tomēr tie, uz kuriem krīt vislielākās aizdomas, tiks arestēti nekavējoties.
11. Kurš atteicies no ķecerības, bet atkala tajā atgriezies, tiks atdots laicīgās tiesas rokās un sodīts.
17. Dominikāņu inkvizitoriem nav jānosaka naudas sods kā soda mērs. Tas nav viņu kompetencē, un viņu pienākums ir šajā sakarā vērsties pie pāvesta vai legāta.
19. Vecums, veselība, laulības fakts, bērni vai sirmi vecāki nevar būt par pamatu atbrīvošanai no ieslodzījuma cietumā.
22. Liecinieku vārdus apsūdzētajam nenosauc, taču viņa pienākums ir nosaukt savu ienaidnieku vārdus.
23. Nevienu nevar apsūdzēt bez pierādījumiem vai bez atbilstošas atzīšanās.
24. Ķecerības jautājumos ir vienalga, kas tieši uzstājas kā liecinieks. Apkaunotie, noziedznieki un viņu līdzdalībnieki ir viņu skaitā.
25. Netiek ņemtas vērā pret ienaidnieku sniegtas liecības.
Bezjē koncilā izstrādātās instrukcijas inkvizitoriem
20. Sodītie ķeceri, kā arī tie, kas no jauna krituši ķecerībā vai nav ieradušies norādītajā termiņā, kā dēļ bijis jāsūta īpašs izsaukums, saskaņā ar apustulisko instrukciju tiks ieslodzīti uz mūžu. Ja vainīgie nožēlos, inkvizitori vēlāk [apspriežoties ar augstākstāvošiem prelātiem] var mīkstināt šo sodu.
21. Taču vainīgajiem iepriekš ir jāgarantē, ka līdz galam pilda savu nožēlu, un jāzvēr cīnīties ar ķecerību. Ja viņi atkal pievērsīsies ķecerībai, tad tiks sodīti bez žēlastības.
22. Inkvizitoriem ir tiesības atkal ieslodzīt tos, kurus agrāk apžēlojuši.
23. Saskaņā ar apustulisko instrukciju, ieslodzītie ir stingri jāizolē, lai nepavedina viens otru un pārējos.
24. Pilnīgai atbrīvošanai no mūža ieslodzījuma ir vajadzīgs nopietns iemesls, piemēram, kad palikušie bērni tiek pakļauti nāves briesmām.
Sieva var apmeklēt uz mūžu ieslodzīto vīru un otrādi. Viņiem netiek liegta dzīvošana kopā, ja ieslodzīti abi vai viens no abiem.
Le Clerc, History of church concils... (ZO)
----
Turpinājums
Rakstu sērijas sākums
Rāda ziņas ar etiķeti koncils. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti koncils. Rādīt visas ziņas
25 februāris, 2010
05 maijs, 2009
truth_knights
Par viņu veikumu tiek klusēts
Katrā laikmetā dzīvojuši neatkarīgi un drosmīgi prāti, kas mēģinājuši saprast un atklāt historiogrāfijas pretrunas. Par viņu paveikto šajā jomā vēl arvien tiek klusēts. Ja nav bijis iespējams noklusēt, tad izdarītie atklājumi nodēvēti par prāta aptumsumu
Īzaks Ņūtons
Iestājās par to, ka ievērojami jāsaīsina vēsturiskā laiktelpa. Ievērojamais fiziķis ar teoloģisku jautājumu risināšanu nodarbojās gandrīz visu mūžu. Viņš sākotnēji tikai vēlējās pārbaudīt esošās hronoloģijas pareizību, nevis tās saīsināšanu. Aptuveni 40 gadus viņš strādāja pie darba "Seno valstu pareizā hronoloģija". Iznākusī grāmata tika nodēvēta par "godājama diletanta maldiem". 1758. g. franču zinātnieks N.Frerē izdeva grāmatu, kas aizstāv Ņūtona spriedumus par seno hronoloģiju (("Défense de la chronologie fondée sur les monumens de l’histoire ancienne, contre le systême chronologique de. M. Newton", Paris, 1758). Taču vēl pēc gandrīz 100 gadiem itāļu psihiatrs Čezāre Lombrozo šos darbus nosauca par "ģēnija pirmsnāves aptumsumu", un XIXgs. beigās Ņūtona pētījumi tika pavisam aizmirsti un šis fakts palika vēsturē tikai kā biogrāfijas dīvainība.
Pēc atlasīto faktu klāsta izpētes Īzaks Ņūtons laikabiedriem piedāvāja divas pārliecinošas teorēmas.
1. teorēma - Vēsturisko avotu sistēma ir iekšēji pretrunīga: viena daļa ļauj izdarīt secinājumus, kas nonāk pretrunā ar sistēmas citām daļām.
Sekojoši
2. teorēma - hronoloģija, ko lieto vēstures zinātne, ir nepareiza. Vēl vairāk - vēsturisko avotu kopums principā neļauj viennozīmīgu hronoloģiju izveidot.
Secinājums. Vēsture nav hronoloģizējama.
----------------------------------------------
Žans Harduins (Jean Hardouin, 1646-1729)
Viens no sava laika izglītotākajiem cilvēkiem. Jezuītu ordeņa biedrs. Kopš 1683.gada Francijas karaliskās bibliotēkas direktors, teoloģijas profesors. Klausītājus vienmēr pārsteidza ar savās dziļajām zināšanām un erudīciju.
Ievērojamākais viņa darbs ir baznīcas to aktu krājums, kas saistās ar konciliem. Pēc 28 gadu darba (un izdevumiem 1684., 1685. un 1693.g.) šis grandiozais darbs tika pabeigts 1715.gadā. Tas sastāvēja no 11 sējumiem un papildus sējumi ar komentāriem. Vienlaicīgi Ž.Harduins par iegūtajiem informācijas avotiem izplatīja kritiku, kas izpelnījās baznīcas dusmas un darbs uz 10 gadiem tika aizliegts. Harduins paziņoja, ka visi dokumenti pirms Tridentas koncila (1545.-1563.) ir viltojumi. Tad jezuītu ordenis piespieda Harduinu atteikties no saviem uzskatiem, jo tie ir pretrunā ar baznīcas kanonu. Kad Harduins pakļāvās, baznīca atļāva lietot publicētos aktus.
Kopš 1690.g. Ž.Harduins apgalvoja, ka daudzi antīko darbi tikuši sarakstīti vairākus gadsimtus vēlāk, nekā šo darbu autoriem piedēvētie dzīves gadi. Nākamajos gados viņš šo kritiku pastiprināja un nonāca pie secinājuma, ka praktiski visi antīkie darbi sarakstīti tikai sākot no XIII gadsimta. Izņēmumus viņš pieļāva tikai dažu autoru gadījumā, kuru darbiem bija veltījis rindu komentārus un tādēļ viņam bija psiholoģiski grūtāk tos nosaukt par viduslaikos radītiem.
Protams, Harduina veikums izpelnījās sabiedrības kritiku, taču tā nebija visai ievērojama, jo kritizētāji labi zināja autora zināšanu līmeni un autoritāti zinātnes aprindās. Zināja arī to, ka viņam nav būtiski iegūt papildus slavu vai ar atmaskojumiem vienkārši pakaitināt baznīcu un zinātniekus. Ž.Harduins tikai tādēļ nostājās pret kanonisko zinātni un teoloģiju, ka bija dziļi pārliecināts par savu rīcību.
Lielākā daļa Ž.Harduina darbi (arī pēcnāves izdevumi) nokļuva baznīcas aizliegto grāmatu sarakstā. Pēc Ž.Harduina nāves gandrīz visi atmaskotie "seno laiku" avoti pakāpeniski tika "reabilitēti" un šodien atrodas vēsturisko darbu fondos.
---------------------------
Roberts Baldaufs
Atšķirībā no Ņūtona un Harduina, kuri savā laikā bija pasaulslaveni zinātnieki, šveiciešu filologs R.Baldaufs pazīstams tikai kā Bāzeles universitātes privātdocents. XIX gs. beigās un XX gs. sāk. viņš izdeva divus (1. un 4.) no iecerētajiem sējumiem grāmatai "Vēsture un kritika". Šajā darbā Baldaufs (pilnīgi neatkarīgi no Harduina un izmantojot citu metodi) nonāca pie tādiem pašiem secinājumiem kā izcilais jezuītu zinātnieks.
Pētot Sant Galēna klostera (Šveice) arhīvus, viņš pirmoreiz konstatēja, ka savulaik šeit pabijis populārais humānists un "antīko" rokrakstu falsifikators Podžo Bračolīni ar saviem domubiedriem un nozadzis par seniem uzskatītus rokrakstus un daudzas grāmatas.
Izpētot dažus darbus, ko uzskatīja par seniem un viduslaikos radītiem, Baldaufs atklāja, ka starp tiem ir vēlāku gadu viltojumi. Vecās Derības "vēsturiskajās grāmatās" viņš atrada tik stipras paralēles ar viduslaiku bruņinieku romāniem un vienlaicīgi ar Homēra "'Īliādu", ka bija spiests uzskatīt gan Bībeli gan Īliādu par viduslaikos radītām.
Savukārt vairāki darbi, par kuru autoriem uzskatīja dažādus autorus, bija tik vienādi izteiksmes līdzekļu ziņā, ka Baldaufs tos atzina par viena cilvēka radītiem, lai gan uzrādītais darbu radīšanas laiks dažkārt atšķīrās par diviem gadsimtiem. Pamatojums - gan vienas gan otras grāmatas saturā bija jaunievedumi no romāņu valodām, kas vēl netika lietoti ne 9. ne 11. gadsimtā (grāmatu datējumi).
IV sējumā tiek analizēta antīkā poēzija. Baldaufs šeit konstatē viduslaiku trubadūru pantmēru. Viņš ir pārliecināts, ka Horācija latīņu valodā jūtama gan itāļu gan vācu valoda. Tālāk pētnieks atzīmē ļoti redzamu savstarpēju atkarību starp Horāciju un Ovīdiju, lai gan viņi it kā nezināja viens par otra eksistenci. Viņam rodas pārliecība, ka starp abiem stāv trešais, acīmredzami daudz vēlāks autors.
Roberts Baldaufs min arī citu XIX gs. autoru kritiskos izteikumus. Pētījuma nobeigumā viņš rakstīja: "Mūsu romieši un grieķi bija itāļu humānisti". Viņi visi - Homērs, Sofokls, Aristotelis un daudzi citi antīkie rakstnieki, ko vēsturnieki izmētājuši pa daudziem gadsimtiem - pēc Baldaufa vārdiem ir viena laikmeta bērni, kuru dzimtene ir XIV un XV gs. Itālija. Visa antīkā grieķu un romiešu vēsture un ar to daļēji saskaņotā bībeles "vēsture" ir itāļu humānistu radošās aktivitātes produkts, ko vēlāk papildināja citu zekju un tautu humānisti. Baldaufs uzskatīja, ka humānisma radošais gars cilvēcei dāvāja neaptveramu antīko pasauli un Bībeli, kā arī agrīnos viduslaikus. Šo izdomāto vēsturi ierakstīja pergamentos, iekala akmenī, atlēja metālā... mūsu apziņā tā iegūlusi tik pamatīgi, ka nekāda kritika nespēj apšaubīt tās pareizību.
---------------------------------
Vilhelms Kammaiers
Miris VDR, Ārnštadtē 1959.g., dzimšanas gads nav īsti zināms (apmēram starp 1890. -1900.g). Pēc profesijas jurists, strādāja Hanoverē. Piedalījās II pasaules karā, nokļuvis gūstā. Ir pamats aizdomām, ka nāve iestājusies ilgstošas badošanās rezultātā, jo Vācijas Demokrātiskās Republikas varas iestādes ģimeni vajāja.
Strādājot par notāru, Kammaieram bija lieliska iespēja kritiski izpētīt pagātnes dokumentus. Interese par senajiem dokumentiem viņam radās 1923.g, un pirmo manuskriptu ar 296 lapām Kammaiers pabeidza jau 1926.g. Tā nosaukums bija "Vēstures universālā falsifikācija". Šajā darbā viņš ļoti kritizēja vēsturiskos dokumentus, kas tikuši izmantoti vācu viduslaiku vēstures pamatam. Taču viņam ilgus gadus neizdevās atrast šim kritiskajam pētījumam izdevēju.
Tad viņš Prūsijas Zinātņu akadēmijai nosūtīja lūgumu atļaut publisku uzstāšanos vēsturnieku priekšā. Taču tas tika noraidīts ar formālu ieganstu (neminot nekādus loģiskus argumentus), ka privātpersonu uzstāšanās Akadēmijā nav pieļaujama. Atteikuma iemesls bija nevis tēmas saturs un kvalitāte, bet gan amata iztrūkums zinātniskajā iestādē. Rokrakstu publicēja tikai 1935.g. Tai sekoja brošūra, kurā kritika bija attiecināta uz visas Eiropas viduslaikiem; tika izdotas vēl septiņas brošūras par šo tēmu. Šis darbs, kas sen kļuvis par bibliogrāfisku retumu, nelielā metienā tika pārpublicēts 1979.g. grāmatas formātā, kur tika iekļauti vēl šādi Kammaiera darbi (sarakstīti 1936.-39.gg.): "Vispasaules vēstures mīklas - atbildes maniem kritiķiem", "Romas mīkla un viduslaiki", "Dogmatiskā kristietība un vēstures falsifikācija", "Romas universālās baznīcas dibināšana".
Oficiālā zinātne apvainoja Kammaieru pozitīvisma trūkumā. Kritiķim esot jārūpējas par vēstures pozitīvu vērtējumu, lai arī tā būtu izdomāta no sākuma līdz galam! "Ja mēs redzam, ka galarezultātā visa viduslaiku vēsture izjūk un tās vietā parādās tumšs plankums, kas līdzinās lielai jautājuma zīmei, tad rodas iekšēja vēlme atgrūst pat Kammaiera labi pamatoto kritiku".
Uz to Kammaiers atbildēja apmēram šādi: tā nav mana vaina, ka ne vien Vācijas, bet arī visas Vecās Pasaules vēsture ir tik milzīgā mērā falsificēta. Tā nav mana vaina, ka šī laika literārie un dokumentālie avoti tikuši falsificēti. Man vaina ir tikai tajā, ka esmu šo sistemātisko falsificēšanu atklājis. Un ar šo jauno realitāti būs jāsadzīvo mūsdienu vēsturniekiem (kā mēs redzam, vēsturnieki ar to sadzīvo itin labi, - M.Š.) Taču pēc tam, kad Kammaiers bija argumentēti atspēkojis kritiķu uzbrukumus, tie pārgāja pie pārbaudītas un iedarbīgas noklusēšanas taktikas: par ko ļaudis nezina, tas neeksistē. Talkā nāca arī pasaules karš.
Pēc kara V.Kammaiers spēja dabūt tikai skolotāja amatu. Tiklīdz apstākļi uzlabojās, viņš atsāka "seno" dokumentu izpēti un savu uzmanību sakoncentrēja uz agrīnās kristietības dokumentālajiem pamatiem. Iespējams, ka viņš cerēja gūt jaunās ateistiskās valsts varas labvēlīgu attieksmi. Taču uzreiz pēc savu pētījumu piedāvāšanas pret viņu iesākās represijas - Kammaiers zaudēja darbu, viņa rokrakstu konfiscēja un tas ilgu laiku tika uzskatīts par nozaudētu. Visu ģimenes īpašumu nacionalizēja, un atlikusī dzīve turpinājās trūkumā.
V.Kammaiers "seno" rakstu pētījumu iesāka ar parastu piezīmi par to, ka jebkuram juridiskam dāvinājuma dokumentam jābūt ar informāciju par to, kurš kam ko un kad dāvinājis un kur dāvinājuma akts ir sastādīts. Jāpiebilst, ka dāvinājuma raksti viduslaikos bija visizplatītākie dokumenti - dāvinājuma objekti varēja būt nekustamais īpašums, privilēģijas, amati utt. Raksti, kuros kāda no ailēm palikusi neaizpildīta, zaudē savu juridisko spēku un tikai daļēji var kalpot kā vēsturisks avots.
Bibliotēkās glabātie dāvinājuma raksti bieži vien neatbilst sākotnējiem kritērijiem:
- Sastopami raksti bez datuma vai ar pazīmēm par datuma ierakstīšanu vēlāk; raksti ar nepilnu datumu (trūkst gada vai dienas) vai datumu, kas neatbilst attiecīgā laika posma rakstīšanas stilam.
- Dažkārt raksti ar vienu datumu "parakstīti" atšķirīgās ģeogrāfiskās vietās.
- Analizējot rakstu tapšanas vietu un laiku, rodas sekojoša aina: valdniekiem nav galvaspilsētu, kurās viņi daudzmaz pastāvīgi uzturas, bet nepārtraukti ceļo no vietas uz vietu. Dažkārt pārvietošanās notiek zibens ātrumā milzīgos attālumos - nolūkā apdāvināt arvien jaunus un jaunus pavalstniekus. Turklāt to dara visi vācu imperatori, neatkarīgi no viņu vecuma, veselības stāvokļa un ierastās cilvēka loģikas. Vēsturnieku satādītās tabulas ilustrē, ka vācu imperatori ne vienu reizi vien spējuši atrasties vienlaicīgi vairākās vietās, kas atrodas tālu viena no otras. Norādīts, ka imperators Konrāds 50 gadu laikā ikgadu atradies kristiešu svētkos 2-3 dažādās pilsētās.
- Kammaiers nebija pirmais, kas ievēroja, ka bieži vien dāvinājuma rakstos iztrūkst atvieglojumu saņēmēja uzvārds. Jau ilgi pirms viņa veseli dokumentu krājumi bijuši atzīti par viltotiem. Kammaiera nopelns ir, ka viņš viltojumu masā pamanīja vairāk vai mazāk plānveidīgu falsifikatoru darbu, kas turpinājies paaudzēs. Šie dokumentu viltotāji atradušies katoļu baznīcas vai atsevišķu feodāļu dienestā.
Šie falsifikatori iznīcināja nenosakāmu skaitu patiešām oriģinālu dokumentu, tos aizvietojot ar viltojumiem. Veco tekstu bieži nokasīja un uz pergamenta no jauna tika uzrakstīts vajadzīgais teksts. Pergamenta vecums kalpoja kā falsificējuma "senuma" apstiprinājums. Dažkārt senais dokuments tika labots tikai daļēji, nolūkā mainīt tā sākotnējo jēgu. Pēc Kammaiera domām, ilgstošais viltošanas darbs bija iecerēts, lai noklusētu pirmskristīgo vēsturi, lai pagarinātu kristīgo vēsturi un pierakstītu tai gandrīz visus pagāniskā laika sasniegumus. Bez tam, bija liels pieprasījums pēc īpašumu apliecinošiem dokumentiem, kas "juridiski" apstiprinātu jaunizcepto feodāļu tiesības, kuri tikai nupat savus īpašumus bija atņēmuši likumiskajiem pagānu valdniekiem. Falsificētajie dāvinājuma akti "liecināja" par sensenām īpašumtiesībām un norādīja uz radniecību ar kādu no kristiešu vadoņiem pagātnē. Ja bija nepieciešams, attiecīgos valdoņu vārdus izdomāja.
Vispārējais stāvoklis mūsdienās ir tāds, ka, neskatoties uz satriecošo viltojumu skaitu un seno laiku literāro darbu oriģinālu iztrūkumu, vēsturnieki turpina izmantot falsificētus vēsturiskos avotus. Tas notiek vai nu tādēļ, ka viltojums nav pierādīts līdz galam vai arī, ka pierādītā falsifikācija tiek noklusēta un slēpta no zinātniskās sabiedrības.
Viduslaiku dokumentu izpētes gaitā Kammaiers nonāca pie sekojošiem secinājumiem:
- Masīvas falsifikācijas procesā (galvenokārt XIV gs.) piedalījās humānisti un katoļu baznīca, kurai bija svarīgi pamatot savu vēsturisko nozīmību.
- Pagāniskās "vācu" vēstures dokumenti tika iznīcināti un aizvietoti ar falsificētiem gallu-romāņu dokumentiem.
- Katoļu pāvestu eksistence līdz tā dēvētajam Aviņjonas gūstam ir pilnībā izdomāta.
- Vēsture līdz 1300. gadam nav atjaunojama, jo visi līdz tam esošie dokumenti ir iznīcināti un aizvietoti ar viltotiem.
- Karus starp nacionālajām baznīcām pirmspāvestu laikā vēlāk uzdeva kā cīņu ar ķeceriem un atkritējiem.
- Ne tikai viduslaiku dokumenti, bet arī "antīkā" literatūra tikusi falsificēta. Arī Tacita "Germānija", piemēram, ir viens no tādiem viltojumiem.
- Katoļu priesteri Jauno derību izdomāja vai vismaz to pārrakstīja.
- Baznīca arī musdienās turpina producēt "senos" rokrakstus, ar jauniem atradumiem mēģinādama pierādīt Jaunās Derības senumu.
Autors - Jevgēņijs Gabovičs, tulkoja Māris Šverns
--------------------------------------
Literatūra:
* Newton, Isaac (1725): Abrege' de la chronologie de I. Newton/fait par lui-me'me, et traduit sur le manuscript Angloise [par NicolasFeret]. Paris, Cavelier.Newton, Isaac (1728): The Chronology of Ancient Kingdoms Amended. London.Newton, Isaac (1728a): La Chronologie des Ancien Royalmes Corrige'e. Martin u.a., Paris, 416 S.
* Topper, Uwe (1999): Isaac Newton verku"rzte die Griechische Geschichte um 300 Jahre. EFODON Synesis, Heft 4, Juli/August 1999, 4-7.
* Gabowitsch, Eugen (1999): Newton als (neben Hardoin) geistiger Vater der Chronologiekritik und Geschichtsrekonstruktion. EFODON Synesis, Heft 6, Nov./Dez. 1999, 29-33.
* Topper, Uwe (1998): Die Grosse Aktion. Europas erfundene Geschichte. Die planma"ssige Fa"lschung unserer Vergangenheit von der Antike bis zur Aufkla"rung. Tu"bingen.
* Hardouin (Jean) in: Enciclopedia Universal Ilustrada Europea-Americana. Tomo XXVII, 679-680.* Hardouin (Jean) in: Allgemeine Encyklopa"die der Wissenschaften und Ku"nste in alphabetischer Folge von genannten Schriftstellern bearbeitet und herausgegeben von J.S.Ersch und J.G.Gruber, Zweite section H-N. Herausgegeben von G.Hassel und W.Mu"ller. Zweiter teil mit Kupfern und Karten, Leipzig, im Verlag von Johann Friedrich Gleditsch 1828, S.260-263.
* Robert Baldauf, Historie und Kritik, (Einige kritischeBemerkungen), Bd. I., Der Mo"nch von St.Gallen, Verlag der Dykschen Buchhandlung, Leipzig, 1903. Bd. IV. Das Altertum [Ro"mer und Griechen] C. Metrik und Prosa, Friedrich Reinhardt, Universita"tsbuchdruckerei, Basel, Mai 1902.
* Wilhelm Kammeier, Die Fa"lschung der deutschen Geschichte. Adolf Klein Verlag, Leipzig, 1935.
* Wilhelm Kammeier, Neue Beweise fu"r die Fa"lschung der deutschen Geschichte. Adolf Klein Verlag, Leipzig, 1936.* Wilhelm Kammeier, Die Wahrheit u"ber die Geschichte des Spa"tmittelalters. Verlag fu"r ganzheitliche Forschung,Wobbenbu"hl, 1979.
* Wilhelm Kammeier, Die Fa"lschung der Geschichte des Urchristentums, Bd. 1-4. Husum, 1981-82.* Hans-Ulrich Niemitz, Kammeier, kritisch gewu"rdigt. Vorzeit-Fruhzeit-Gegenwart, 3/4,1991, 92-107.
-------------------------
Katrā laikmetā dzīvojuši neatkarīgi un drosmīgi prāti, kas mēģinājuši saprast un atklāt historiogrāfijas pretrunas. Par viņu paveikto šajā jomā vēl arvien tiek klusēts. Ja nav bijis iespējams noklusēt, tad izdarītie atklājumi nodēvēti par prāta aptumsumu
Īzaks Ņūtons
Iestājās par to, ka ievērojami jāsaīsina vēsturiskā laiktelpa. Ievērojamais fiziķis ar teoloģisku jautājumu risināšanu nodarbojās gandrīz visu mūžu. Viņš sākotnēji tikai vēlējās pārbaudīt esošās hronoloģijas pareizību, nevis tās saīsināšanu. Aptuveni 40 gadus viņš strādāja pie darba "Seno valstu pareizā hronoloģija". Iznākusī grāmata tika nodēvēta par "godājama diletanta maldiem". 1758. g. franču zinātnieks N.Frerē izdeva grāmatu, kas aizstāv Ņūtona spriedumus par seno hronoloģiju (("Défense de la chronologie fondée sur les monumens de l’histoire ancienne, contre le systême chronologique de. M. Newton", Paris, 1758). Taču vēl pēc gandrīz 100 gadiem itāļu psihiatrs Čezāre Lombrozo šos darbus nosauca par "ģēnija pirmsnāves aptumsumu", un XIXgs. beigās Ņūtona pētījumi tika pavisam aizmirsti un šis fakts palika vēsturē tikai kā biogrāfijas dīvainība.
Pēc atlasīto faktu klāsta izpētes Īzaks Ņūtons laikabiedriem piedāvāja divas pārliecinošas teorēmas.
1. teorēma - Vēsturisko avotu sistēma ir iekšēji pretrunīga: viena daļa ļauj izdarīt secinājumus, kas nonāk pretrunā ar sistēmas citām daļām.
Sekojoši
2. teorēma - hronoloģija, ko lieto vēstures zinātne, ir nepareiza. Vēl vairāk - vēsturisko avotu kopums principā neļauj viennozīmīgu hronoloģiju izveidot.
Secinājums. Vēsture nav hronoloģizējama.
----------------------------------------------
Žans Harduins (Jean Hardouin, 1646-1729)
Viens no sava laika izglītotākajiem cilvēkiem. Jezuītu ordeņa biedrs. Kopš 1683.gada Francijas karaliskās bibliotēkas direktors, teoloģijas profesors. Klausītājus vienmēr pārsteidza ar savās dziļajām zināšanām un erudīciju.
Ievērojamākais viņa darbs ir baznīcas to aktu krājums, kas saistās ar konciliem. Pēc 28 gadu darba (un izdevumiem 1684., 1685. un 1693.g.) šis grandiozais darbs tika pabeigts 1715.gadā. Tas sastāvēja no 11 sējumiem un papildus sējumi ar komentāriem. Vienlaicīgi Ž.Harduins par iegūtajiem informācijas avotiem izplatīja kritiku, kas izpelnījās baznīcas dusmas un darbs uz 10 gadiem tika aizliegts. Harduins paziņoja, ka visi dokumenti pirms Tridentas koncila (1545.-1563.) ir viltojumi. Tad jezuītu ordenis piespieda Harduinu atteikties no saviem uzskatiem, jo tie ir pretrunā ar baznīcas kanonu. Kad Harduins pakļāvās, baznīca atļāva lietot publicētos aktus.
Kopš 1690.g. Ž.Harduins apgalvoja, ka daudzi antīko darbi tikuši sarakstīti vairākus gadsimtus vēlāk, nekā šo darbu autoriem piedēvētie dzīves gadi. Nākamajos gados viņš šo kritiku pastiprināja un nonāca pie secinājuma, ka praktiski visi antīkie darbi sarakstīti tikai sākot no XIII gadsimta. Izņēmumus viņš pieļāva tikai dažu autoru gadījumā, kuru darbiem bija veltījis rindu komentārus un tādēļ viņam bija psiholoģiski grūtāk tos nosaukt par viduslaikos radītiem.
Protams, Harduina veikums izpelnījās sabiedrības kritiku, taču tā nebija visai ievērojama, jo kritizētāji labi zināja autora zināšanu līmeni un autoritāti zinātnes aprindās. Zināja arī to, ka viņam nav būtiski iegūt papildus slavu vai ar atmaskojumiem vienkārši pakaitināt baznīcu un zinātniekus. Ž.Harduins tikai tādēļ nostājās pret kanonisko zinātni un teoloģiju, ka bija dziļi pārliecināts par savu rīcību.
Lielākā daļa Ž.Harduina darbi (arī pēcnāves izdevumi) nokļuva baznīcas aizliegto grāmatu sarakstā. Pēc Ž.Harduina nāves gandrīz visi atmaskotie "seno laiku" avoti pakāpeniski tika "reabilitēti" un šodien atrodas vēsturisko darbu fondos.
---------------------------
Roberts Baldaufs
Atšķirībā no Ņūtona un Harduina, kuri savā laikā bija pasaulslaveni zinātnieki, šveiciešu filologs R.Baldaufs pazīstams tikai kā Bāzeles universitātes privātdocents. XIX gs. beigās un XX gs. sāk. viņš izdeva divus (1. un 4.) no iecerētajiem sējumiem grāmatai "Vēsture un kritika". Šajā darbā Baldaufs (pilnīgi neatkarīgi no Harduina un izmantojot citu metodi) nonāca pie tādiem pašiem secinājumiem kā izcilais jezuītu zinātnieks.
Pētot Sant Galēna klostera (Šveice) arhīvus, viņš pirmoreiz konstatēja, ka savulaik šeit pabijis populārais humānists un "antīko" rokrakstu falsifikators Podžo Bračolīni ar saviem domubiedriem un nozadzis par seniem uzskatītus rokrakstus un daudzas grāmatas.
Izpētot dažus darbus, ko uzskatīja par seniem un viduslaikos radītiem, Baldaufs atklāja, ka starp tiem ir vēlāku gadu viltojumi. Vecās Derības "vēsturiskajās grāmatās" viņš atrada tik stipras paralēles ar viduslaiku bruņinieku romāniem un vienlaicīgi ar Homēra "'Īliādu", ka bija spiests uzskatīt gan Bībeli gan Īliādu par viduslaikos radītām.
Savukārt vairāki darbi, par kuru autoriem uzskatīja dažādus autorus, bija tik vienādi izteiksmes līdzekļu ziņā, ka Baldaufs tos atzina par viena cilvēka radītiem, lai gan uzrādītais darbu radīšanas laiks dažkārt atšķīrās par diviem gadsimtiem. Pamatojums - gan vienas gan otras grāmatas saturā bija jaunievedumi no romāņu valodām, kas vēl netika lietoti ne 9. ne 11. gadsimtā (grāmatu datējumi).
IV sējumā tiek analizēta antīkā poēzija. Baldaufs šeit konstatē viduslaiku trubadūru pantmēru. Viņš ir pārliecināts, ka Horācija latīņu valodā jūtama gan itāļu gan vācu valoda. Tālāk pētnieks atzīmē ļoti redzamu savstarpēju atkarību starp Horāciju un Ovīdiju, lai gan viņi it kā nezināja viens par otra eksistenci. Viņam rodas pārliecība, ka starp abiem stāv trešais, acīmredzami daudz vēlāks autors.
Roberts Baldaufs min arī citu XIX gs. autoru kritiskos izteikumus. Pētījuma nobeigumā viņš rakstīja: "Mūsu romieši un grieķi bija itāļu humānisti". Viņi visi - Homērs, Sofokls, Aristotelis un daudzi citi antīkie rakstnieki, ko vēsturnieki izmētājuši pa daudziem gadsimtiem - pēc Baldaufa vārdiem ir viena laikmeta bērni, kuru dzimtene ir XIV un XV gs. Itālija. Visa antīkā grieķu un romiešu vēsture un ar to daļēji saskaņotā bībeles "vēsture" ir itāļu humānistu radošās aktivitātes produkts, ko vēlāk papildināja citu zekju un tautu humānisti. Baldaufs uzskatīja, ka humānisma radošais gars cilvēcei dāvāja neaptveramu antīko pasauli un Bībeli, kā arī agrīnos viduslaikus. Šo izdomāto vēsturi ierakstīja pergamentos, iekala akmenī, atlēja metālā... mūsu apziņā tā iegūlusi tik pamatīgi, ka nekāda kritika nespēj apšaubīt tās pareizību.
---------------------------------
Vilhelms Kammaiers
Miris VDR, Ārnštadtē 1959.g., dzimšanas gads nav īsti zināms (apmēram starp 1890. -1900.g). Pēc profesijas jurists, strādāja Hanoverē. Piedalījās II pasaules karā, nokļuvis gūstā. Ir pamats aizdomām, ka nāve iestājusies ilgstošas badošanās rezultātā, jo Vācijas Demokrātiskās Republikas varas iestādes ģimeni vajāja.
Strādājot par notāru, Kammaieram bija lieliska iespēja kritiski izpētīt pagātnes dokumentus. Interese par senajiem dokumentiem viņam radās 1923.g, un pirmo manuskriptu ar 296 lapām Kammaiers pabeidza jau 1926.g. Tā nosaukums bija "Vēstures universālā falsifikācija". Šajā darbā viņš ļoti kritizēja vēsturiskos dokumentus, kas tikuši izmantoti vācu viduslaiku vēstures pamatam. Taču viņam ilgus gadus neizdevās atrast šim kritiskajam pētījumam izdevēju.
Tad viņš Prūsijas Zinātņu akadēmijai nosūtīja lūgumu atļaut publisku uzstāšanos vēsturnieku priekšā. Taču tas tika noraidīts ar formālu ieganstu (neminot nekādus loģiskus argumentus), ka privātpersonu uzstāšanās Akadēmijā nav pieļaujama. Atteikuma iemesls bija nevis tēmas saturs un kvalitāte, bet gan amata iztrūkums zinātniskajā iestādē. Rokrakstu publicēja tikai 1935.g. Tai sekoja brošūra, kurā kritika bija attiecināta uz visas Eiropas viduslaikiem; tika izdotas vēl septiņas brošūras par šo tēmu. Šis darbs, kas sen kļuvis par bibliogrāfisku retumu, nelielā metienā tika pārpublicēts 1979.g. grāmatas formātā, kur tika iekļauti vēl šādi Kammaiera darbi (sarakstīti 1936.-39.gg.): "Vispasaules vēstures mīklas - atbildes maniem kritiķiem", "Romas mīkla un viduslaiki", "Dogmatiskā kristietība un vēstures falsifikācija", "Romas universālās baznīcas dibināšana".
Oficiālā zinātne apvainoja Kammaieru pozitīvisma trūkumā. Kritiķim esot jārūpējas par vēstures pozitīvu vērtējumu, lai arī tā būtu izdomāta no sākuma līdz galam! "Ja mēs redzam, ka galarezultātā visa viduslaiku vēsture izjūk un tās vietā parādās tumšs plankums, kas līdzinās lielai jautājuma zīmei, tad rodas iekšēja vēlme atgrūst pat Kammaiera labi pamatoto kritiku".
Uz to Kammaiers atbildēja apmēram šādi: tā nav mana vaina, ka ne vien Vācijas, bet arī visas Vecās Pasaules vēsture ir tik milzīgā mērā falsificēta. Tā nav mana vaina, ka šī laika literārie un dokumentālie avoti tikuši falsificēti. Man vaina ir tikai tajā, ka esmu šo sistemātisko falsificēšanu atklājis. Un ar šo jauno realitāti būs jāsadzīvo mūsdienu vēsturniekiem (kā mēs redzam, vēsturnieki ar to sadzīvo itin labi, - M.Š.) Taču pēc tam, kad Kammaiers bija argumentēti atspēkojis kritiķu uzbrukumus, tie pārgāja pie pārbaudītas un iedarbīgas noklusēšanas taktikas: par ko ļaudis nezina, tas neeksistē. Talkā nāca arī pasaules karš.
Pēc kara V.Kammaiers spēja dabūt tikai skolotāja amatu. Tiklīdz apstākļi uzlabojās, viņš atsāka "seno" dokumentu izpēti un savu uzmanību sakoncentrēja uz agrīnās kristietības dokumentālajiem pamatiem. Iespējams, ka viņš cerēja gūt jaunās ateistiskās valsts varas labvēlīgu attieksmi. Taču uzreiz pēc savu pētījumu piedāvāšanas pret viņu iesākās represijas - Kammaiers zaudēja darbu, viņa rokrakstu konfiscēja un tas ilgu laiku tika uzskatīts par nozaudētu. Visu ģimenes īpašumu nacionalizēja, un atlikusī dzīve turpinājās trūkumā.
V.Kammaiers "seno" rakstu pētījumu iesāka ar parastu piezīmi par to, ka jebkuram juridiskam dāvinājuma dokumentam jābūt ar informāciju par to, kurš kam ko un kad dāvinājis un kur dāvinājuma akts ir sastādīts. Jāpiebilst, ka dāvinājuma raksti viduslaikos bija visizplatītākie dokumenti - dāvinājuma objekti varēja būt nekustamais īpašums, privilēģijas, amati utt. Raksti, kuros kāda no ailēm palikusi neaizpildīta, zaudē savu juridisko spēku un tikai daļēji var kalpot kā vēsturisks avots.
Bibliotēkās glabātie dāvinājuma raksti bieži vien neatbilst sākotnējiem kritērijiem:
- Sastopami raksti bez datuma vai ar pazīmēm par datuma ierakstīšanu vēlāk; raksti ar nepilnu datumu (trūkst gada vai dienas) vai datumu, kas neatbilst attiecīgā laika posma rakstīšanas stilam.
- Dažkārt raksti ar vienu datumu "parakstīti" atšķirīgās ģeogrāfiskās vietās.
- Analizējot rakstu tapšanas vietu un laiku, rodas sekojoša aina: valdniekiem nav galvaspilsētu, kurās viņi daudzmaz pastāvīgi uzturas, bet nepārtraukti ceļo no vietas uz vietu. Dažkārt pārvietošanās notiek zibens ātrumā milzīgos attālumos - nolūkā apdāvināt arvien jaunus un jaunus pavalstniekus. Turklāt to dara visi vācu imperatori, neatkarīgi no viņu vecuma, veselības stāvokļa un ierastās cilvēka loģikas. Vēsturnieku satādītās tabulas ilustrē, ka vācu imperatori ne vienu reizi vien spējuši atrasties vienlaicīgi vairākās vietās, kas atrodas tālu viena no otras. Norādīts, ka imperators Konrāds 50 gadu laikā ikgadu atradies kristiešu svētkos 2-3 dažādās pilsētās.
- Kammaiers nebija pirmais, kas ievēroja, ka bieži vien dāvinājuma rakstos iztrūkst atvieglojumu saņēmēja uzvārds. Jau ilgi pirms viņa veseli dokumentu krājumi bijuši atzīti par viltotiem. Kammaiera nopelns ir, ka viņš viltojumu masā pamanīja vairāk vai mazāk plānveidīgu falsifikatoru darbu, kas turpinājies paaudzēs. Šie dokumentu viltotāji atradušies katoļu baznīcas vai atsevišķu feodāļu dienestā.
Šie falsifikatori iznīcināja nenosakāmu skaitu patiešām oriģinālu dokumentu, tos aizvietojot ar viltojumiem. Veco tekstu bieži nokasīja un uz pergamenta no jauna tika uzrakstīts vajadzīgais teksts. Pergamenta vecums kalpoja kā falsificējuma "senuma" apstiprinājums. Dažkārt senais dokuments tika labots tikai daļēji, nolūkā mainīt tā sākotnējo jēgu. Pēc Kammaiera domām, ilgstošais viltošanas darbs bija iecerēts, lai noklusētu pirmskristīgo vēsturi, lai pagarinātu kristīgo vēsturi un pierakstītu tai gandrīz visus pagāniskā laika sasniegumus. Bez tam, bija liels pieprasījums pēc īpašumu apliecinošiem dokumentiem, kas "juridiski" apstiprinātu jaunizcepto feodāļu tiesības, kuri tikai nupat savus īpašumus bija atņēmuši likumiskajiem pagānu valdniekiem. Falsificētajie dāvinājuma akti "liecināja" par sensenām īpašumtiesībām un norādīja uz radniecību ar kādu no kristiešu vadoņiem pagātnē. Ja bija nepieciešams, attiecīgos valdoņu vārdus izdomāja.
Vispārējais stāvoklis mūsdienās ir tāds, ka, neskatoties uz satriecošo viltojumu skaitu un seno laiku literāro darbu oriģinālu iztrūkumu, vēsturnieki turpina izmantot falsificētus vēsturiskos avotus. Tas notiek vai nu tādēļ, ka viltojums nav pierādīts līdz galam vai arī, ka pierādītā falsifikācija tiek noklusēta un slēpta no zinātniskās sabiedrības.
Viduslaiku dokumentu izpētes gaitā Kammaiers nonāca pie sekojošiem secinājumiem:
- Masīvas falsifikācijas procesā (galvenokārt XIV gs.) piedalījās humānisti un katoļu baznīca, kurai bija svarīgi pamatot savu vēsturisko nozīmību.
- Pagāniskās "vācu" vēstures dokumenti tika iznīcināti un aizvietoti ar falsificētiem gallu-romāņu dokumentiem.
- Katoļu pāvestu eksistence līdz tā dēvētajam Aviņjonas gūstam ir pilnībā izdomāta.
- Vēsture līdz 1300. gadam nav atjaunojama, jo visi līdz tam esošie dokumenti ir iznīcināti un aizvietoti ar viltotiem.
- Karus starp nacionālajām baznīcām pirmspāvestu laikā vēlāk uzdeva kā cīņu ar ķeceriem un atkritējiem.
- Ne tikai viduslaiku dokumenti, bet arī "antīkā" literatūra tikusi falsificēta. Arī Tacita "Germānija", piemēram, ir viens no tādiem viltojumiem.
- Katoļu priesteri Jauno derību izdomāja vai vismaz to pārrakstīja.
- Baznīca arī musdienās turpina producēt "senos" rokrakstus, ar jauniem atradumiem mēģinādama pierādīt Jaunās Derības senumu.
Autors - Jevgēņijs Gabovičs, tulkoja Māris Šverns
--------------------------------------
Literatūra:
* Newton, Isaac (1725): Abrege' de la chronologie de I. Newton/fait par lui-me'me, et traduit sur le manuscript Angloise [par NicolasFeret]. Paris, Cavelier.Newton, Isaac (1728): The Chronology of Ancient Kingdoms Amended. London.Newton, Isaac (1728a): La Chronologie des Ancien Royalmes Corrige'e. Martin u.a., Paris, 416 S.
* Topper, Uwe (1999): Isaac Newton verku"rzte die Griechische Geschichte um 300 Jahre. EFODON Synesis, Heft 4, Juli/August 1999, 4-7.
* Gabowitsch, Eugen (1999): Newton als (neben Hardoin) geistiger Vater der Chronologiekritik und Geschichtsrekonstruktion. EFODON Synesis, Heft 6, Nov./Dez. 1999, 29-33.
* Topper, Uwe (1998): Die Grosse Aktion. Europas erfundene Geschichte. Die planma"ssige Fa"lschung unserer Vergangenheit von der Antike bis zur Aufkla"rung. Tu"bingen.
* Hardouin (Jean) in: Enciclopedia Universal Ilustrada Europea-Americana. Tomo XXVII, 679-680.* Hardouin (Jean) in: Allgemeine Encyklopa"die der Wissenschaften und Ku"nste in alphabetischer Folge von genannten Schriftstellern bearbeitet und herausgegeben von J.S.Ersch und J.G.Gruber, Zweite section H-N. Herausgegeben von G.Hassel und W.Mu"ller. Zweiter teil mit Kupfern und Karten, Leipzig, im Verlag von Johann Friedrich Gleditsch 1828, S.260-263.
* Robert Baldauf, Historie und Kritik, (Einige kritischeBemerkungen), Bd. I., Der Mo"nch von St.Gallen, Verlag der Dykschen Buchhandlung, Leipzig, 1903. Bd. IV. Das Altertum [Ro"mer und Griechen] C. Metrik und Prosa, Friedrich Reinhardt, Universita"tsbuchdruckerei, Basel, Mai 1902.
* Wilhelm Kammeier, Die Fa"lschung der deutschen Geschichte. Adolf Klein Verlag, Leipzig, 1935.
* Wilhelm Kammeier, Neue Beweise fu"r die Fa"lschung der deutschen Geschichte. Adolf Klein Verlag, Leipzig, 1936.* Wilhelm Kammeier, Die Wahrheit u"ber die Geschichte des Spa"tmittelalters. Verlag fu"r ganzheitliche Forschung,Wobbenbu"hl, 1979.
* Wilhelm Kammeier, Die Fa"lschung der Geschichte des Urchristentums, Bd. 1-4. Husum, 1981-82.* Hans-Ulrich Niemitz, Kammeier, kritisch gewu"rdigt. Vorzeit-Fruhzeit-Gegenwart, 3/4,1991, 92-107.
-------------------------
25 aprīlis, 2008
Pirmie ekumēniskie koncili
Pirmie ekumēniskie baznīcas koncili
1. Nikaja I 325. g.
Pirmo reizi sanāca kopā kristīgās baznīcas vadošie pārstāvji no Romas impērijas dažādām provincēm (Romas impērijas politiskā sadalīšanās un Rietumromas krišana vēl nebija notikusi…), to faktiski vadot imperatoram Konstantīnam. Gandrīz visi ~300 delegāti, izņemot septiņus, kā arī ~2000 klātesošo bija no austrumu provincēm. Būtiskākais akcents tika likts uz ariānisma problēmas risināšanu, kas gan pilnībā atrisināta netika. Ariānisms noslēgumā gan tieši netika pieminēts, taču saistošie lēmumi uz to norādīja visai tieši. Būtiskākais bija kristīgās baznīcas vienotas Ticības apliecības izstrādāšana (kas ieguva Nikajas vārdu). Tika nosodīti Ārija (“ariānisma”) uzskati par Kristu kā tikai ideālu, Dieva svaidītu cilvēku, bet ne kā Dieva Dēlu un Trīsvienības personu. Šis koncils lēma arī par Lieldienu vienotu atzīmēšanu, kā arī tika pieņemti dažādi organizatoriski lēmumi.
2. Konstantinopole I 381. g.
Šis koncils sākotnēji bija sinodes statusā, kā ekumenisko koncilu Roma to uzreiz neatzina. Taču, ņemot vērā nozīmi, parādot atbilstošu godu Sv.Garam kā vienai no Trīsvienības personām, veicot Nikajas ticības apliecības precizēšanu, tomēr tika panākta vienošanās, ka šis koncils ir pieskaitāms ekumeniskajiem. No šī laika Nikajas ticības apliecību mēdz saukt arī par Nikajas – Konstantinopoles ticības apliecību. Šajā koncilā tika spriests, ka baznīcas jautājumos primārā autoritāte būtu Romai, pēc tam Konstantinopolei.
3. Efeza 431. g.
Tika definēta Kristus reālā persona, Jēzus māte Marija tika atzīta kā „theotokos” (Dieva Dēla māte pie Viņa fiziskās iemiesošanās). Tika nosodīts „nestoriānisms” (ka Kristus bijis svarīgs tieši kā cilvēks) un „pelagiānisms” (taisnošana caur darbiem un cilvēka pašizvēles nozīmīgums), apstiprinot 416.g. Kartāgas lokālā koncila lēmumus.
4. Halcedona 451. g.
Tika galīgi noformulēta definīcija par Jēzus Kristus Dievišķās un cilvēciskās dabas savietojamību un līdzsvaru, inkarnējoties vienā fiziskā ķermenī. Šis koncils precizēja Efezā pieņemtos lēmumus, nosodot „monofizītismu” (Kristum bijusi tikai dievišķā daba). Kopš šī koncila laika Romas bīskapa / pāvesta katedru RKB reāli uzskata par primāro – kā apustuļa Pētera mantiniekam. Pēc šī koncila gan „nestorieši”, gan „monofizīti” izveidoja paši savas baznīcas struktūras, kuras izmainītā veidolā, tomēr funkcionē vēl mūsdienās, neesot pakļauti ne Romai, ne austrumu kristietības patriarhiem.
5. Konstantinopole II 553. g.
Šajā koncilā liela uzmanība tika pievērsta Origena uzskatu mantojumam un iespaidam, kas lielā daļā tika nosodīts, tai skaitā šajā koncilā tika definēta Kristīgās Baznīcas noliedzošā attieksme pret reinkarnāciju. Vēlreiz tika apliecināts iepriekšējo 4 koncilu lēmumu patiesīgums.
http://www.heb.lv/bibliot_lv_files/lv/EkumKonc.doc
1. Nikaja I 325. g.
Pirmo reizi sanāca kopā kristīgās baznīcas vadošie pārstāvji no Romas impērijas dažādām provincēm (Romas impērijas politiskā sadalīšanās un Rietumromas krišana vēl nebija notikusi…), to faktiski vadot imperatoram Konstantīnam. Gandrīz visi ~300 delegāti, izņemot septiņus, kā arī ~2000 klātesošo bija no austrumu provincēm. Būtiskākais akcents tika likts uz ariānisma problēmas risināšanu, kas gan pilnībā atrisināta netika. Ariānisms noslēgumā gan tieši netika pieminēts, taču saistošie lēmumi uz to norādīja visai tieši. Būtiskākais bija kristīgās baznīcas vienotas Ticības apliecības izstrādāšana (kas ieguva Nikajas vārdu). Tika nosodīti Ārija (“ariānisma”) uzskati par Kristu kā tikai ideālu, Dieva svaidītu cilvēku, bet ne kā Dieva Dēlu un Trīsvienības personu. Šis koncils lēma arī par Lieldienu vienotu atzīmēšanu, kā arī tika pieņemti dažādi organizatoriski lēmumi.
2. Konstantinopole I 381. g.
Šis koncils sākotnēji bija sinodes statusā, kā ekumenisko koncilu Roma to uzreiz neatzina. Taču, ņemot vērā nozīmi, parādot atbilstošu godu Sv.Garam kā vienai no Trīsvienības personām, veicot Nikajas ticības apliecības precizēšanu, tomēr tika panākta vienošanās, ka šis koncils ir pieskaitāms ekumeniskajiem. No šī laika Nikajas ticības apliecību mēdz saukt arī par Nikajas – Konstantinopoles ticības apliecību. Šajā koncilā tika spriests, ka baznīcas jautājumos primārā autoritāte būtu Romai, pēc tam Konstantinopolei.
3. Efeza 431. g.
Tika definēta Kristus reālā persona, Jēzus māte Marija tika atzīta kā „theotokos” (Dieva Dēla māte pie Viņa fiziskās iemiesošanās). Tika nosodīts „nestoriānisms” (ka Kristus bijis svarīgs tieši kā cilvēks) un „pelagiānisms” (taisnošana caur darbiem un cilvēka pašizvēles nozīmīgums), apstiprinot 416.g. Kartāgas lokālā koncila lēmumus.
4. Halcedona 451. g.
Tika galīgi noformulēta definīcija par Jēzus Kristus Dievišķās un cilvēciskās dabas savietojamību un līdzsvaru, inkarnējoties vienā fiziskā ķermenī. Šis koncils precizēja Efezā pieņemtos lēmumus, nosodot „monofizītismu” (Kristum bijusi tikai dievišķā daba). Kopš šī koncila laika Romas bīskapa / pāvesta katedru RKB reāli uzskata par primāro – kā apustuļa Pētera mantiniekam. Pēc šī koncila gan „nestorieši”, gan „monofizīti” izveidoja paši savas baznīcas struktūras, kuras izmainītā veidolā, tomēr funkcionē vēl mūsdienās, neesot pakļauti ne Romai, ne austrumu kristietības patriarhiem.
5. Konstantinopole II 553. g.
Šajā koncilā liela uzmanība tika pievērsta Origena uzskatu mantojumam un iespaidam, kas lielā daļā tika nosodīts, tai skaitā šajā koncilā tika definēta Kristīgās Baznīcas noliedzošā attieksme pret reinkarnāciju. Vēlreiz tika apliecināts iepriekšējo 4 koncilu lēmumu patiesīgums.
http://www.heb.lv/bibliot_lv_files/lv/EkumKonc.doc
Androniks Elpidinskis
"18 gadi Indijā",
Arhimandrīts (priesteris) Adroniks Elpidinskis, Buenosairesa, 1959.g.
(Nodaļas no grāmatas)
Katolicisms Indijā
Lai labāk saprastu, kāda loma ir katolicismam Indijā, ieskatīsimies 1931. gada oficiālajā statistikā. Romas-sīriešu katoļi Travankorā bija 449 171 un Romas katoļi - 360 217, pavisam - vairāk kā puse no visiem Travankoras kristiešiem. Kočinā attiecīgi 183 632 un 109 503 jeb gandrīz 90% visu kristiešu.
Portugālis Vasko da Gama pirmoreiz Indijā ieradās 1498. gadā; otrreiz - 1502. gadā. Tas bija sīko radžu valdīšanas laiks. Kočinā viņu uzmeklēja vietējo kristiešu deputāti ar lūgumu uzņemt viņus kristiešu karaļa aizgādībā, pie tam, viņam tika pasniegts Indijas agrāko laiku kristiešu valdnieka scepteris.
Portugāļi uzsāka strauji izplesties, jo īpaši rietumu piekrastē, un 1542. gada maijā Goa ieradās pazīstamais jezuīts Francisks Ksavjē. Viņš ātri pievērsa kristietībai vietējos Goa iedzīvotājus un pēc tam arī 10 000 cilvēku Travankorā. Tur viņš atrada arī 55 kristiešu apmetnes. No travankoras viņš devās uz Indijas austrumu krastu, uz tagadējo Madrasu (Čennaju), kur cieta apustulis Toms. No turienes viņš devās uz Malajas arhipelāgu un Japānu. Tai laikā viņš lūdza Portugāles karali, lai izveido inkvizīciju Goa, kas tika izdarīts 1560. gadā.
Francisks Ksavjē bija ļoti enerģisks misionārs un pievēršanai pāvestam izmantoja katoliskās baznīcas ierastos bargos līdzekļus. Atgriezies Goa no Japānas 1532. gadā, pēc diviem mēnešiem viņš devās uz Ķīnu, kur mira no malārijas. Viņa ķermeni atveda uz Goa, kur tas līdz šai dienai glabājas lieliskā kapličā. Katoļu baznīca viņu ir ieskaitījusi svēto kārtā un viņš tiek uzskatīts par Indijas patronu. Aptuveni šai laikā Goa tika nozīmēts pirmais katoļu bīskaps, un sākās mēģinājumi pakļaut Dienvidindijas kristiešus pāvestam. Pirmais rīkojums bija - pārtraukt liturģijā Babilonas patriarha vārda pieminēšanu. Vienlaicīgi tika dibinātas koledžas garīdznieku sagatavošanai, tika ieviesta latīņu valoda un katoļu ierašas. Sastopot pretestību, viņi pārgāja uz sīriešu valodu un samierinājās ar vecajām parašām. Zināms, ka viņi no Mar Josifa pieprasīja, lai Vissvētāko Mariju sauc nevis par Kristus Māti, bet Dievmāti, t.i. - atteikties no raksturīgās nestoriāņu iezīmes. Un bīskapu Mar Josifu un viņa pēcteci bīskapu Simeonu portugāļi arestēja. Dienvidindijas kristiešu stāvoklis bija bezpalīdzīgs, jo katoliskās garīdzniecības darbību atbalstīja plašās jaunpievērstās zemes civilā vara. Viens pēc otra no Babilonas ieradās bīskapi, kam nācās spēlēt dubultlomu: kalpot gan draudzei, kas vēlējas saglabāt savu ticību un ierašas, gan apmierināt svešas baznīcas prasības. Vietējos bīskapus vardarbīgi veda uz Portugāli un Romu, kur viņus pārsvētīja un ņēma apsolījumu pakļauties Romai. Viņi visi deva pilnīgas pakļaušanās solījumu, bet pēc atgriešanās atkal kalpoja savai vecajai ticībai.
1595. gadā Goa ar īpašām pāvesta pilnvarām ieradās arhibīskaps Aleksejs Menecezs - ļoti spējīgs un enerģisks cilvēks. Civilvarai tika dots rīkojums nepielaist bīskapus no Babilonas. Tā kā bīskaps Mar Ābrams bija vecs, bet no Babilonas sūtītais bīskaps tika aizturēts, sev par pēcnācēju viņš iecēla kādu Georgiju, kam bija arhimandrīta statuss. Bīskaps Mar Ābrams 1597. gadā nomira. Arhibīskaps Menezs nolēma, ka pienācis laiks aktīvi rīkoties. Aicinājumu pakļauties Georgijs neņēma vērā un sāka apbraukāt savas baznīcas, brīdinot par briesmām, kas draud viņuvecajai ticībai. Angamalā tika sasaukts garīdzniecības un civilo iedzīvotāju doms, kurā nolēma aizsargāt savu tēvu ticību, nepieļaut savas baznīcas ticības mācības izmaiņas un nepieņemt bīskapu, kas nav norīkots no Babilonas. baznīca bija satraukta, romiešu mācītāji tika padzīti un divi no tiem gandrīz gāja bojā. Menecezs vēlējās personīgi tikties ar Georgiju, bet tai laikā risinājās karš starp diviem radžām, un viņš Georgijam nosūtīja vēstuli ar prasību pakļauties Romai. Georgijs nokļuva tādā pat situācijā kā viņa priekšgājēji - viņš iztapa gan katoļiem, gan centās palikt uzticīgs savai Baznīcai. Pārliecinājies par šo situāciju, Menecezs 1599. gadā personīgi ieradās Kočinā, kur oficiālās personas viņu sagaidīja ar lielu godu.
Vēsture šeit min indiešiem ļoti raksturīgu faktu - baznīcas lietu atkarību no materiālajām. Malabaras piekraste ir ieinteresēta eksportēt piparus, bet ārējā tirdzniecība atradās portugāļu rokās, tādēļ iedzīvotāji un radža centās uzturēt labas attiecības ar arhibīskapu. Ieguvis vietējā radžas atbalstu, arhibīskaps Menecezs sāka rīkoties... Georgijs izvēlējās piekrišanas taktiku, cerot uz Meneceza drīzu aizbraukšanu un visu prasību aizmiršanu. Menecezs pieprasīja atļauju vadīt rituālus visās baznīcās. Georgijs Kočinā 3000 savu kristiešu klātbūtnē sagaidīja Menecezu, bet tai pat laikā lika viņam škēršļus.
Menecezs vārdos sludināja no Jāņa evanģēlija (10.,1.) - "Patiesi, patiesi Es jums saku: kas neiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs". Viņš teica, ka nav patiesu draudzes ganu kā vien no Romas Baznīcas, bet Babilonas patriarhs ir shizmatiķis. Viņš pieprasīja, lai Georgijs un viņa divi vecākie priesteri atsakās no Babilonas patriarha. Georgijs brīdināja ne tikai savu draudzi, bet arī indiešu varasvīrus par briesmām, kas saistās ar pakļaušanos ārzemniekiem; par to bija satraucies pat Kočinas radža. Baidoties no nekārtībām, portugāļi ieteica arhibīskapam atgriezties Goa, taču viņš devās pa Sīrijas Baznīcas draudzēm. Visur viņš sastapa nedraudzīgu pieņemšanu un gandrīz tukšas baznīcas, dažkārt pat pavisam aizslēgtas. Turpinot uzturēt prasību par Georgija un garīdzniecības pāriešanu Romas pakļautībā, arhibīskaps Menecezs sludināja baznīcās pret nestoriānismu, pret Babilonas patriarhu. Viņš baznīcās noturēja dievkalpojumus un iesvētīja baznīcēnus. Diamperā Pūpolsvētdienā viņš garīdznieku kārtā iesvētīja 38 cilvēkus, kas pakļāvās Romai, tādējādi izveidojot pirmo sev uzticamo grupu. Dažviet viņš guva panākumus, jo mācītāji viņam pakļāvās labprātīgi. Georgijs bija satraukts un iztēlē jau redzēja arestu un inkvizīciju Goa. Pa to laiku Menecezs gatavoja koncilu Diamperā, iepriekš iesvētot vēl 50 mūkus, ar to sev nodrošinot vairākumu.
Diamperas koncils
Noteiktajā laikā - 1599. gada 22. jūnijā - Diamperā notika koncils, kurā piedalījās 133 garīdznieki, 660 baznīcas kopienu pārstāvji, 20 diakoni - pavisam 813 cilvēku. Arhibīskpas Menecezs darīja visu, lai sapulcē īstenotu savu plānu. Lai arī bija opozīcija un ņurdēšana, nopietnu pretestību neviens izrādīt neuzdrošinājās. Tika pieņemts lēmums par pakļaušanos Romai, par precēto garīdznieku šķiršanu no viņu sievām, par sīriešu grāmatu labošanu vai iznīcināšanu. Tika pieņemta arī virkne citu lēmumu: par Dievmātes nevainīgo ieņemšanu un godināšanu, par mirušo liturģiju, par ikonām un statujām baznīcās, kā arī citi - gan katoļu gan pareizticīgo garā. Tauta bija pret jaunievedumiem, taču, izmantojot varas atbalstu un inkvizīcijas draudus, arhibīskaps Menecezs pilnībā realizēja savu programmu. Pēc sapulces viņš stingri sekoja, lai pieņemtie lēmumi tiktu īstenoti dzīvē. Visur tika dedzinātas vecās grāmatas. Atstāja tikai pamatīgi pārtaisītu liturģiju sīriešu valodā.
Menecezs vēlreiz apbraukāja draudzes, lai pārliecinātos, ka koncila lēmumi tiek realizēti. Sīrijas metropolītu rezidence bija Angamala ar trim baznīcām un arhīvu. Menecezs šo arhīvu iznīcināja, un tādā veidā gāja bojā materiāli, kas noderētu Sīrijas baznīcas vēstures izpētē. Ar pāvesta un Portugāles karaļa atļauju aparhiālā vadība tika pārcelta uz Kranganoru pie Kočinas, kur atradās portugāļu centrs un cietoksnis. Menecezs centās katoļticībai pievērst pat Kočinas radžu, bet neveiksmīgi. Gada beigās aizbraucot uz Goa, par baznīcas vadītāju viņš iecēla Georgiju, taču zem jezuītu uzraudzības.
1601. gadā Indijas dienvidu bīskapa kārtā tika iesvētīts Francisks Rozs. Pēc viņa tika nozīmēti jauni bīskapi, kas vēl vairāk latinizēja baznīcu. Draudze uz Romu sūtīja protesta vēstules, bet bez rezultātiem. Tā uz 50 gadiem Indijas dienvidu baznīca nokļuva Romas varā un no šī laika katolicisms tur iedibināja savu varenību.
Kūnenas krusts
Slēptā neapmierinātība pret Romu uzliesmoja 1653. gadā. Babilonas patriarhs vēlreiz mēģināja sūtīt bīskapu uz Indijas dienvidiem. Portugāļi par to uzzināja savlaicīgi un patriarha sūtīto bīskapu Ahatallu sagūstīja. No Kočinas viņu nosūtīja uz Goa, kur viņu inkvizīcija sadedzināja uz sārta. Šī vēsts izraisīja vētrainu sašutumu un niknumu. Tiek minēts, ka uz Matančerri Kočinas tuvumā devās ap 25 000 cilvēku. Pie liela akmens krusta, ko parasti izveido un novieto pie ceļa baznīcas priekšā, pūlis zvērēja nekad nepakļauties Romas Baznīcai. Daudziem nebija iespējas krustam pieskarties, tādēļ no krusta tika nostieptas virves, lai būtu kontakts ar krustu. Šis notikums pazīstams ar nosaukumu "Kūnenas krusts".
Ir ziņas, ka daļa pareizticīgo aizgāja kalnos un nekad nepadevās Romai. Minētajam notikumama bija grandiozas sekas. Runā, ka sašutums bija ne tik daudz pret Romu, kā pret jezuītiem un portugāļiem. Ar laiku daļa baznīcas atkal tika pakļauta Romai, taču zināms, ka protestu laikā no esošajiem 200 000 katoļticībā palika tikai aptuveni 400 cilvēku.
Kad sīriešu kristiešu vadonis arhimandrīts Georgijs nomira, viņa vietā palika radinieks vārdā Toms. Pēc atdalīšanās no Romas ļoti ass kļuva bīskapa jautājums, jo portugāļi stingri uzraudzīja, lai no austrumiem neierastos jauns bīskaps. Savukārt pāvests, uzzinot par notikušo, atsūtīja bīskapu Josifu ar dažiem karmelītu mūkiem, lai stāvokli uzlabotu. Un tiešām - viņiem izdevās Romas pakļautībā atgriezt 84 draudzes, kamēr 32 draudzes nodibināja neatkarīgu baznīcu ar Toma virsvadību. Tā notika pirmā lielā baznīcas šķelšanās, kas pastāv arī šodien (stāvoklis fiksēts ap 1930. gadu). Gan katoļi, gan pareizticīgie pretendē uz tiešo pēctecību kopš apustuļa laikiem.
Pēc notikuma pie Kūnenas krusta Tomam uzticīgie sapulcējās Alengadā un, neredzot izeju, kā dabūt bīskapu, 12 mācītāji uzlika Tomam rokas un tādējādi iesvētīja par bīskapu, dodot Mar Toma I vārdu (Mar nozīmē "svētais". Mēs šai gadījumā sastopamies ar "viltus jeb paš-iesvētīšanu". Tas turpinājās līdz 1665. gadam, kad ieradās jakobītu bīskaps Mar Georgijs. Kopš šīs dienas Dienvidindijas Baznīca ir pastāvīgi vienota ar Sīrijas partiarhu. Mar Georgijs vēlreiz iesvētīja Tomu bīskapa kārtā, un viņi kopā vadīja baznīcu līdz abu gandrīz vienlaicīgai nāvei 1685. gadā.
1663. gadā Kočinu ieņēma holandieši. Visiem itāļiem un portugāļiem, ieskaitot garīdzniecību, tika pavēlēts izbraukt no valsts. Pirms aizbraukšanas bīskaps Josifs katoļu bīskapa kārtā ar vārdu Aleksandrs de Kalpo iesvētīja Toma brālēnu. Holandieši bija protestanti un tādēļ neiejaucās baznīcas lietās. Jakobītu bīskaps Toms turējās atstatu no jaunajiem valsts saimniekiem. Katoļi uzturēja ciešākas attiecības un pamazām karmelīti atkal iespiedās Indijā, un 1668. gadā pavisam formāli tika atcelts aizliegums viņiem atrasties šai zemē.
Arhimandrīts (priesteris) Adroniks Elpidinskis, Buenosairesa, 1959.g.
(Nodaļas no grāmatas)
Katolicisms Indijā
Lai labāk saprastu, kāda loma ir katolicismam Indijā, ieskatīsimies 1931. gada oficiālajā statistikā. Romas-sīriešu katoļi Travankorā bija 449 171 un Romas katoļi - 360 217, pavisam - vairāk kā puse no visiem Travankoras kristiešiem. Kočinā attiecīgi 183 632 un 109 503 jeb gandrīz 90% visu kristiešu.
Portugālis Vasko da Gama pirmoreiz Indijā ieradās 1498. gadā; otrreiz - 1502. gadā. Tas bija sīko radžu valdīšanas laiks. Kočinā viņu uzmeklēja vietējo kristiešu deputāti ar lūgumu uzņemt viņus kristiešu karaļa aizgādībā, pie tam, viņam tika pasniegts Indijas agrāko laiku kristiešu valdnieka scepteris.
Portugāļi uzsāka strauji izplesties, jo īpaši rietumu piekrastē, un 1542. gada maijā Goa ieradās pazīstamais jezuīts Francisks Ksavjē. Viņš ātri pievērsa kristietībai vietējos Goa iedzīvotājus un pēc tam arī 10 000 cilvēku Travankorā. Tur viņš atrada arī 55 kristiešu apmetnes. No travankoras viņš devās uz Indijas austrumu krastu, uz tagadējo Madrasu (Čennaju), kur cieta apustulis Toms. No turienes viņš devās uz Malajas arhipelāgu un Japānu. Tai laikā viņš lūdza Portugāles karali, lai izveido inkvizīciju Goa, kas tika izdarīts 1560. gadā.
Francisks Ksavjē bija ļoti enerģisks misionārs un pievēršanai pāvestam izmantoja katoliskās baznīcas ierastos bargos līdzekļus. Atgriezies Goa no Japānas 1532. gadā, pēc diviem mēnešiem viņš devās uz Ķīnu, kur mira no malārijas. Viņa ķermeni atveda uz Goa, kur tas līdz šai dienai glabājas lieliskā kapličā. Katoļu baznīca viņu ir ieskaitījusi svēto kārtā un viņš tiek uzskatīts par Indijas patronu. Aptuveni šai laikā Goa tika nozīmēts pirmais katoļu bīskaps, un sākās mēģinājumi pakļaut Dienvidindijas kristiešus pāvestam. Pirmais rīkojums bija - pārtraukt liturģijā Babilonas patriarha vārda pieminēšanu. Vienlaicīgi tika dibinātas koledžas garīdznieku sagatavošanai, tika ieviesta latīņu valoda un katoļu ierašas. Sastopot pretestību, viņi pārgāja uz sīriešu valodu un samierinājās ar vecajām parašām. Zināms, ka viņi no Mar Josifa pieprasīja, lai Vissvētāko Mariju sauc nevis par Kristus Māti, bet Dievmāti, t.i. - atteikties no raksturīgās nestoriāņu iezīmes. Un bīskapu Mar Josifu un viņa pēcteci bīskapu Simeonu portugāļi arestēja. Dienvidindijas kristiešu stāvoklis bija bezpalīdzīgs, jo katoliskās garīdzniecības darbību atbalstīja plašās jaunpievērstās zemes civilā vara. Viens pēc otra no Babilonas ieradās bīskapi, kam nācās spēlēt dubultlomu: kalpot gan draudzei, kas vēlējas saglabāt savu ticību un ierašas, gan apmierināt svešas baznīcas prasības. Vietējos bīskapus vardarbīgi veda uz Portugāli un Romu, kur viņus pārsvētīja un ņēma apsolījumu pakļauties Romai. Viņi visi deva pilnīgas pakļaušanās solījumu, bet pēc atgriešanās atkal kalpoja savai vecajai ticībai.
1595. gadā Goa ar īpašām pāvesta pilnvarām ieradās arhibīskaps Aleksejs Menecezs - ļoti spējīgs un enerģisks cilvēks. Civilvarai tika dots rīkojums nepielaist bīskapus no Babilonas. Tā kā bīskaps Mar Ābrams bija vecs, bet no Babilonas sūtītais bīskaps tika aizturēts, sev par pēcnācēju viņš iecēla kādu Georgiju, kam bija arhimandrīta statuss. Bīskaps Mar Ābrams 1597. gadā nomira. Arhibīskaps Menezs nolēma, ka pienācis laiks aktīvi rīkoties. Aicinājumu pakļauties Georgijs neņēma vērā un sāka apbraukāt savas baznīcas, brīdinot par briesmām, kas draud viņuvecajai ticībai. Angamalā tika sasaukts garīdzniecības un civilo iedzīvotāju doms, kurā nolēma aizsargāt savu tēvu ticību, nepieļaut savas baznīcas ticības mācības izmaiņas un nepieņemt bīskapu, kas nav norīkots no Babilonas. baznīca bija satraukta, romiešu mācītāji tika padzīti un divi no tiem gandrīz gāja bojā. Menecezs vēlējās personīgi tikties ar Georgiju, bet tai laikā risinājās karš starp diviem radžām, un viņš Georgijam nosūtīja vēstuli ar prasību pakļauties Romai. Georgijs nokļuva tādā pat situācijā kā viņa priekšgājēji - viņš iztapa gan katoļiem, gan centās palikt uzticīgs savai Baznīcai. Pārliecinājies par šo situāciju, Menecezs 1599. gadā personīgi ieradās Kočinā, kur oficiālās personas viņu sagaidīja ar lielu godu.
Vēsture šeit min indiešiem ļoti raksturīgu faktu - baznīcas lietu atkarību no materiālajām. Malabaras piekraste ir ieinteresēta eksportēt piparus, bet ārējā tirdzniecība atradās portugāļu rokās, tādēļ iedzīvotāji un radža centās uzturēt labas attiecības ar arhibīskapu. Ieguvis vietējā radžas atbalstu, arhibīskaps Menecezs sāka rīkoties... Georgijs izvēlējās piekrišanas taktiku, cerot uz Meneceza drīzu aizbraukšanu un visu prasību aizmiršanu. Menecezs pieprasīja atļauju vadīt rituālus visās baznīcās. Georgijs Kočinā 3000 savu kristiešu klātbūtnē sagaidīja Menecezu, bet tai pat laikā lika viņam škēršļus.
Menecezs vārdos sludināja no Jāņa evanģēlija (10.,1.) - "Patiesi, patiesi Es jums saku: kas neiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs". Viņš teica, ka nav patiesu draudzes ganu kā vien no Romas Baznīcas, bet Babilonas patriarhs ir shizmatiķis. Viņš pieprasīja, lai Georgijs un viņa divi vecākie priesteri atsakās no Babilonas patriarha. Georgijs brīdināja ne tikai savu draudzi, bet arī indiešu varasvīrus par briesmām, kas saistās ar pakļaušanos ārzemniekiem; par to bija satraucies pat Kočinas radža. Baidoties no nekārtībām, portugāļi ieteica arhibīskapam atgriezties Goa, taču viņš devās pa Sīrijas Baznīcas draudzēm. Visur viņš sastapa nedraudzīgu pieņemšanu un gandrīz tukšas baznīcas, dažkārt pat pavisam aizslēgtas. Turpinot uzturēt prasību par Georgija un garīdzniecības pāriešanu Romas pakļautībā, arhibīskaps Menecezs sludināja baznīcās pret nestoriānismu, pret Babilonas patriarhu. Viņš baznīcās noturēja dievkalpojumus un iesvētīja baznīcēnus. Diamperā Pūpolsvētdienā viņš garīdznieku kārtā iesvētīja 38 cilvēkus, kas pakļāvās Romai, tādējādi izveidojot pirmo sev uzticamo grupu. Dažviet viņš guva panākumus, jo mācītāji viņam pakļāvās labprātīgi. Georgijs bija satraukts un iztēlē jau redzēja arestu un inkvizīciju Goa. Pa to laiku Menecezs gatavoja koncilu Diamperā, iepriekš iesvētot vēl 50 mūkus, ar to sev nodrošinot vairākumu.
Diamperas koncils
Noteiktajā laikā - 1599. gada 22. jūnijā - Diamperā notika koncils, kurā piedalījās 133 garīdznieki, 660 baznīcas kopienu pārstāvji, 20 diakoni - pavisam 813 cilvēku. Arhibīskpas Menecezs darīja visu, lai sapulcē īstenotu savu plānu. Lai arī bija opozīcija un ņurdēšana, nopietnu pretestību neviens izrādīt neuzdrošinājās. Tika pieņemts lēmums par pakļaušanos Romai, par precēto garīdznieku šķiršanu no viņu sievām, par sīriešu grāmatu labošanu vai iznīcināšanu. Tika pieņemta arī virkne citu lēmumu: par Dievmātes nevainīgo ieņemšanu un godināšanu, par mirušo liturģiju, par ikonām un statujām baznīcās, kā arī citi - gan katoļu gan pareizticīgo garā. Tauta bija pret jaunievedumiem, taču, izmantojot varas atbalstu un inkvizīcijas draudus, arhibīskaps Menecezs pilnībā realizēja savu programmu. Pēc sapulces viņš stingri sekoja, lai pieņemtie lēmumi tiktu īstenoti dzīvē. Visur tika dedzinātas vecās grāmatas. Atstāja tikai pamatīgi pārtaisītu liturģiju sīriešu valodā.
Menecezs vēlreiz apbraukāja draudzes, lai pārliecinātos, ka koncila lēmumi tiek realizēti. Sīrijas metropolītu rezidence bija Angamala ar trim baznīcām un arhīvu. Menecezs šo arhīvu iznīcināja, un tādā veidā gāja bojā materiāli, kas noderētu Sīrijas baznīcas vēstures izpētē. Ar pāvesta un Portugāles karaļa atļauju aparhiālā vadība tika pārcelta uz Kranganoru pie Kočinas, kur atradās portugāļu centrs un cietoksnis. Menecezs centās katoļticībai pievērst pat Kočinas radžu, bet neveiksmīgi. Gada beigās aizbraucot uz Goa, par baznīcas vadītāju viņš iecēla Georgiju, taču zem jezuītu uzraudzības.
1601. gadā Indijas dienvidu bīskapa kārtā tika iesvētīts Francisks Rozs. Pēc viņa tika nozīmēti jauni bīskapi, kas vēl vairāk latinizēja baznīcu. Draudze uz Romu sūtīja protesta vēstules, bet bez rezultātiem. Tā uz 50 gadiem Indijas dienvidu baznīca nokļuva Romas varā un no šī laika katolicisms tur iedibināja savu varenību.
Kūnenas krusts
Slēptā neapmierinātība pret Romu uzliesmoja 1653. gadā. Babilonas patriarhs vēlreiz mēģināja sūtīt bīskapu uz Indijas dienvidiem. Portugāļi par to uzzināja savlaicīgi un patriarha sūtīto bīskapu Ahatallu sagūstīja. No Kočinas viņu nosūtīja uz Goa, kur viņu inkvizīcija sadedzināja uz sārta. Šī vēsts izraisīja vētrainu sašutumu un niknumu. Tiek minēts, ka uz Matančerri Kočinas tuvumā devās ap 25 000 cilvēku. Pie liela akmens krusta, ko parasti izveido un novieto pie ceļa baznīcas priekšā, pūlis zvērēja nekad nepakļauties Romas Baznīcai. Daudziem nebija iespējas krustam pieskarties, tādēļ no krusta tika nostieptas virves, lai būtu kontakts ar krustu. Šis notikums pazīstams ar nosaukumu "Kūnenas krusts".
Ir ziņas, ka daļa pareizticīgo aizgāja kalnos un nekad nepadevās Romai. Minētajam notikumama bija grandiozas sekas. Runā, ka sašutums bija ne tik daudz pret Romu, kā pret jezuītiem un portugāļiem. Ar laiku daļa baznīcas atkal tika pakļauta Romai, taču zināms, ka protestu laikā no esošajiem 200 000 katoļticībā palika tikai aptuveni 400 cilvēku.
Kad sīriešu kristiešu vadonis arhimandrīts Georgijs nomira, viņa vietā palika radinieks vārdā Toms. Pēc atdalīšanās no Romas ļoti ass kļuva bīskapa jautājums, jo portugāļi stingri uzraudzīja, lai no austrumiem neierastos jauns bīskaps. Savukārt pāvests, uzzinot par notikušo, atsūtīja bīskapu Josifu ar dažiem karmelītu mūkiem, lai stāvokli uzlabotu. Un tiešām - viņiem izdevās Romas pakļautībā atgriezt 84 draudzes, kamēr 32 draudzes nodibināja neatkarīgu baznīcu ar Toma virsvadību. Tā notika pirmā lielā baznīcas šķelšanās, kas pastāv arī šodien (stāvoklis fiksēts ap 1930. gadu). Gan katoļi, gan pareizticīgie pretendē uz tiešo pēctecību kopš apustuļa laikiem.
Pēc notikuma pie Kūnenas krusta Tomam uzticīgie sapulcējās Alengadā un, neredzot izeju, kā dabūt bīskapu, 12 mācītāji uzlika Tomam rokas un tādējādi iesvētīja par bīskapu, dodot Mar Toma I vārdu (Mar nozīmē "svētais". Mēs šai gadījumā sastopamies ar "viltus jeb paš-iesvētīšanu". Tas turpinājās līdz 1665. gadam, kad ieradās jakobītu bīskaps Mar Georgijs. Kopš šīs dienas Dienvidindijas Baznīca ir pastāvīgi vienota ar Sīrijas partiarhu. Mar Georgijs vēlreiz iesvētīja Tomu bīskapa kārtā, un viņi kopā vadīja baznīcu līdz abu gandrīz vienlaicīgai nāvei 1685. gadā.
1663. gadā Kočinu ieņēma holandieši. Visiem itāļiem un portugāļiem, ieskaitot garīdzniecību, tika pavēlēts izbraukt no valsts. Pirms aizbraukšanas bīskaps Josifs katoļu bīskapa kārtā ar vārdu Aleksandrs de Kalpo iesvētīja Toma brālēnu. Holandieši bija protestanti un tādēļ neiejaucās baznīcas lietās. Jakobītu bīskaps Toms turējās atstatu no jaunajiem valsts saimniekiem. Katoļi uzturēja ciešākas attiecības un pamazām karmelīti atkal iespiedās Indijā, un 1668. gadā pavisam formāli tika atcelts aizliegums viņiem atrasties šai zemē.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
