25 aprīlis, 2008

Sīrijas ieguldījums apokrifos

Sīrijas ieguldījums kristīgo apokrifu korpusā
H.N.Meščerska,

filoloģijas zinātņu doktore, Sankt-Pēterburga

Apokrifu pētniekiem ir jārisina vairākas problēmas. Starp tām nopietnākā ir apokrifa oriģinālvalodas, laika un vietas noteikšana. Tas cieši saistās ar apokrifa radītāja kultūrsociālo piederību un vidi, kurā teksts eksistējis.
Ir pieņemts uzskatīt, ka grieķu valodā radītā Bizantijas literatūra spēlēja centrālo lomu visu kristīgo austrumu tautu literatūras fonda un literatūras žanru formēšanā. Tādēļ apokrifisko sacerējumu pētīšanā vienmēr tiek izmantotas to grieķiskās versijas. Austrumu versijas tiek izmantotas tikai galējas nepieciešamības gadījumos.
Agrīnie sīriešu kristīgie teksti no citiem atšķiras ar to, ka rinda apokrifisko sižetu, kuri vēlāk (caur tulkojumiem) kļuva arī par citu tautu vērtību, savu sākotnējo formu ieguva sīriešu valodā. Tam pamatā ir kultūrvēsturiski iemesli.
Pirmkārt, mazā hellēniskā sīriešu valstiņa Osroena, kurā valdīja Abgaru dinastija, II gs. beigās kristietību pasludināja par valsts reliģiju. Tādējādi jaunā ideoloģiskā situācija spieda sīriešus ne tikai tulkot nepieciešamo reliģiozo literatūru, bet arī radīt kristīgos sacerējumus dzimtajā valodā. Šai periodā vēl nebija oficiālas baznīcas dogmatikas. tas noveda pie tā, ka sīriešu kristīgā literatūra attīstījās brīvā gaisotnē un bija atvērta folkloras ietekmei.
Otrkārt, Osroenas galvaspilsētā Edesā (Urhā) ļoti agri izveidojās kristīgās izglītības sistēma. Slavenajā Edesas skolā, kas bija semītu tipa, vairāku gadsimtu garumā galvenais priekšmets bija Svēto Rakstu studēšana, Jaunās un Vecās Derības lasīšana un skaidrošana. Protams, mācīto vīru uzmanību pievērsa arī mutiskās apokrifiskās leģendas - tās tika pierakstītas, ja kāds personāžs vai gadījums bija pieminēts Bībelē.
Trešais iemesls, kādēļ sīrieši literatūras laukā kļuva tik oriģināli, bija viņu misionāriskā darbība, kas cieši saistījās ar ilglaicīgo vidutājlomu starptautiskajā tirdzniecībā teritorijās no Ķīnas līdz Francijai un no Vidusjūras līdz Indijas okeānam. Tradicionālā piespiedu daudzvalodība un komunikabilitāte sīriešiem ļāva ar lieliem panākumiem izplatīt kristietību un attiecīgo literatūru tautās, ar kuriem viņi veidoja tirdznieciskās attiecības. Starpnieka loma ir pamatā tam, ka daudzi kristīgās literatūras pieminekļi ir fiksēti tieši sīriešu valodā. Par sīriešu rakstnieku literāro darbību uzskatāmi var liecināt apustuļu darbu žanra analīze, kā, piemēram, "Apustuļa Addaja mācība", "Apustuļa Toma darbi", "Stāsts par apustuli Joanānu", "Sīmaņa Kīfas mācība Romā", "Apustuļa un evanģēlista Filipa stāsts". Tieši šie darbi kalpoja par iedvesmojošo paraugu sīriešu sludinātāju misionārismam. Tas pats sakāms, piemēram, par Jāni no Edesas un citiem vēsturniekiem IV gs., kuri aprakstīja toreizējo ticības izplatītāju aktivitātes.
"Apustuļa Addaja mācība" ir literatūras piemineklis, kurā atainojas vairākas leģendas, kas saistās ar Edesas valdnieku. Mūsdienās ir pieejams ar V-VI gs. datēts manuskripts sīriešu valodā. Sacerējuma galvenais kodols ir leģenda par Abgara un Jēzus saraksti, Literāro valodu šis motīvs ieguva, kad Osroenā nostiprinājās kristietība. Savukārt, šis stāsts kļuva par kristianizācijas procesa ideoloģisko pamatojumu. Konkrētā leģenda palīdzēja rasties virknei analoģisku vēstījumu, kas atrodami kristiešu literatūrā arī citviet. Šo vēstījumu galvenā tēma bija monarhu un viņam pakļautās tautas pievēršana jaunajai ticībai. Leģendas mutiskais variants varēja rasties Mezopotāmijas jūdu kopienās un pamazām ar to iepazinās arī citi apkārtnes iedzīvotāji.

Osroena izveidojās 132. g.p.m.ē. No 127. gada tur valdīja Abu bar Mazurs, ko uzskata par Osroenas valdnieku dinastijas aizsācēju, kas vadīja šo valsti līdz tās iekļaušanai Romas impērijas sastāvā.

Sīriešu rakstniecība un apokrifi

Sīriešu rakstniecība un apokrifiskie apustuļu darbi
3. nod. Apokrifiskie apustuļu darbi un kultūrvēsturiskā realitāte
H.N.Meščerska, filoloģijas zinātņu doktore, Sankt-Pēterburga

Lielākā daļa zinātnieku, kas XIX gs. beigās sāka pētīt "Apustuļa Toma Darbus", dažādos spektros izvirzījuši jautājumu par šī literārā pieminekļa vērtību, un (pašiem uz to atbildot) nonākuši pie secinājuma, ka tas satur reālus faktus. Pirmkārt, tas skar valdnieku Gundofaru, kurš ir "Darbu" pirmā stāsta galvenais varonis. XX gs. sākumā jau bija uzkrājies plašs materiālu klāsts - monētas un kādu uzraksts, kas it kā ļauj gūt pietiekamu priekšstatu par šo Gundofaru - kur un kad viņš valdījis. Taču lietu sarežģīja tas, ka visi numismātiskie atradumi, kuros minēts Gundofars, nav datēti. Vienīgais uzraksts norāda valdnieka Gundofara 26. gadu kaut kādas ēras 103. gadā, bez gadu skaitīšanas norādes.
Nesen A.Simonetta sāka veidot indo-partiešu monētu korpusu. Sadalot trijās lielās grupās visas monētas, viņš secināja, ka kādā no kņazistēm valdīja dinastija ar pārmantotu vārdu. Šie spriedumi liek domāt, ka "[Apustuļa jeb] Jūdas Toma Darbus""JTD" ir dots vispārināts indo-partiešu valdnieka tēls, jo šī dinastija valdīja vairāku gadsimtu garumā. Viņi veidoja politiskus un tirdznieciskus sakarus ar Tuvo Austrumu zemēm. Mūsu konkrētais literārais darbs radās vidē, kur glabājās atmiņas par minētajiem valdniekiem.
Redzams, ka darba autoram nav bijis nolūka un pat iespējas dot dokumentāli precīzu Jūdas Toma ceļojuma aprakstu. Šai darbā redzam uz to laiku nostiprinājušos tradīcijas piemēru, ko var nosaukt par nosacīti vēsturisku. Ļoti līdzīgs šim ir, piemēram, Flāvija Filostrata romāns par Tiānas Apoloniju. Pietiek ar atgādinājumu, ka mēs neredzam nedz varoņa darbības gadu, nedz arī, cik ilgi viņš pārvietojies no viena punkta uz nākamo. Neredzam arī, cik dienu viņš uzturējies vienā vai otrā vietā, ne arī sinhronu salīdzināšanu ar kādu vēsturisku notikumu; "Darbi" nedod nekādas vēsturiskas liecības par kādu no minētajiem valdniekiem - Gundofaru un Mazdaju: autoru neinteresē ne viņu darbība ne valdīšanas laiks, ne arī jel kādas attiecības ar apkārtējiem. Tekstā nav nekā, kas varētu stāstam palielināt ticamību.
Neskatoties uz šo visu, "Darbos" lietoto īpašvārdu analīze dod drošu informāciju par vienu jautājumu - tā ļauj noteikt to kultūrvēsturisko vidi, kurā dzīvoja sacerējuma autors - to "nominatīvo komplektu", ko viņš varēja iegūt no savas apkārtnes un laika. "Toma Jūdas Darbos" mēs sastopam četras īpašvārdu grupas, kas atšķiras ar savu valodniecisko un kultūrvēsturisko piederību. Pirmajai atbilst irāņu izcelsmes vārdi: Gundofars, Mazdai, Vizāns, Menašars. Otru grupu veido semītu jeb senebreju izcelsmes vārdi: Gads, Sifurs, Habbans jeb Abbans (Habans ir fiksēts 166. g. latīņu papirusā par vergu puisēna pirkšanu un pārdošanu no Aizupes). Trešajai grupai ir grieķu izcelsme: Migdonija, Narkija. Pie tam, svarīgi atzīmēt, ka pilsēta Nizībija (Nisibis), kas atrodas pie robežām ar Irānu, hellēnisma periodā ieguva nosaukumu Migdonijas Antiohija, jo par Migdoniju sauca ieleju, kurā šī pilsēta atradās. Viens vārds darbā ir latīņu cilmes - Tertija.
Minēto atšķirīgo vārdu vienlaicīga lietošana vienā darbā spilgti liecina par to kultūrvidi, kurā atradās autors. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos šādu saderību var novērot tikai Mezopotāmijā. Šādas daudzveidīgas kultūras apliecinājumi ir atradumi Dura-Europosā, kas bija nocietināta pilsēta pie pārceltuves pār Eifratu. Pergamenti un papirusi, kas šeit atrasti, ir rakstīti grieķu, latīņu, sīriešu, aramiešu un viduspersiešu valodās.
Saistībā ar jautājumu par vēsturisko īstenību, kas atainota "Toma Jūdas Darbos", pastāvīgu interesi zinātnieku vidē izraisa apustuļa ceļojums uz Indiju un uzturēšanās šajā reģionā. Tagad iepazīstināsim ar to zinātnieku darbiem, kuri pētījuši "JTD" ģeogrāfiskās informācijas vēsturisko ticamību.
Jāatzīst, ka Indijas virziena izvēle (kā arī visas ģeogrāfiskā situācija šajā literārajā piemineklī) arī izceļas ar to pašu nosacītību, kādu redzējām attiecībā uz darbojošām personām. Autors savu darbu veido, gandrīz nenosaucot toponīmus, nav darbības vietu aprakstu, nav nosauktas Gondofara un Mazdaja valstu galvaspilsētas. No darba var izsecināt tikai divas lietas (kas labi zināmas arī no citu kristīgo darbu analīzes): 1) misionāriskās darbība notika virzienos, kas jau bija sagatavoti ar jūdu kolonizāciju (Jūda Toms dodas ceļā ar tirgoni - ebreju, pirmā sprediķa panākumus nodrošina flautiste - ebrejiete); 2) apustuliskā sludināšana (tāpat kā vēlākā kristietības izplatīšanās) tika veikta valstīs, kas tolaik ar Romu uzturēja ekonomiskās attiecības - sludināšana notika paralēli tirdzniecībai.
"JTD" vēstījošā daļā var atrast tikai dažus toponīmus - Indija (indiešu valsts), Jeruzalame, Sandaruka jeb Andrapole grieķu versijā. Pie tam, Indijas termina nenoteiktība ne vienu reizi vien ir atzīmēta ne tikai grieķu - romiešu, bet arī vēlāk bizantiešu literatūrā no II līdz V gadsimtam. Zināms, ka ar šo toponīmu apzīmēja dažādus Sarkanās jūras baseina reģionus, sākot no Etiopijas un beidzot ar to pašu Indiju. Liels daudzums irāņu izcelsmes vārdu šajā darbā (t.sk. Gundofara) liek domāt, ka autors savus priekšstatus par Indiju saistīja ar ziemeļaustrumu Indiju - tie ir apgabali, kas robežojās ar partiešu valsti. Tas rada iespējamu pieņēmumu, ka autors (par spīti nosacītībai) ir domājis ceļu uz Indiju, kas sākas Persijas līča ostā vai pilsētās, kas saistās ar Tigru un Eifratu.
No pilsētām, kurās ritēja intensīva tirdznieciskā darbība, jāmin Batnana. Tā, pateicoties savam ģeogrāfiskajam izvietojumam netālu no Eifratas (kas ieplūst Persijas līcī), ar karavānu ceļu savstarpēji vienoja Antiohiju un Edesu. Ikgadējie septembra gadatirgi šeit pulcēja milzu daudzumu cilvēku un preču, ko šurp pa jūru un sauszemi atgādāja "indi", "seras" un citu tautu pārstāvji.
Vienā "Darbu" frāzē savu atspoguļojumu radis reāls vēsturiski - ģeogrāfisks fakts: "Un viņi aizkuģoja, jo nostājās vējš, un viņi virzījās gar krastu lēni." Šeit pilnīgi skaidri domāts musons. Musonus zināja jau senatnē un tos I gs. ir dokumentējis Hippalus: stiprs DR vējš no maija līdz septembrim veicināja kuģošanu gar Arābu jūras krastiem no DR uz ZA, uz Indiju.
Īpatnējais "JTD" raksturs izpaužas tādējādi, ka sadzīves detaļu aprakstīšana nav autora mērķis, bet gan otršķirīgs palīglīdzeklis, kas nepieciešams, lai ārējā vēstījošā čaula būtu viscaur ticama un lasītājam nerastos šaubas par izklāstāmo vielu. Taču starp visām sadzīves situācijām: pārvietošanās veidi, apmazgāšanās rituāls, maltītes, proskinēzes paraša utt., nav nevienas, kas nevarētu būt fiksēta Tuvo Austrumu sabiedrībās vai kultūrās, grieķu - romiešu pasaulē vai agrīnajā Bizantijā. "Darbos" ir tādas sociālās dzīves īpatnības, kas šeit ir ne tikai atspoguļotas, bet nostājas arī kā jēdzieniski - idejiskas transformācijas rezultāts; - tās tiek literāri apspēlētas. Pie tādām situācijām noteikti jāpieskaita verdzības tēma. Vēstījuma intriga sākas ar Jūdas Toma pārdošanu. Jēzus viņu pārdod kā savu vergu, un darījums notiek pēc visiem noteikumiem: vispirms tirgošanās un summas noteikšana, pēc kā tiek rakstīts pirkuma akts. Sekojošā aina ar sarunu starp uzpircēju Habbanu un Jēzu būvēta atšķirīgā jēdzienu "kungs" un "vergs" izpratnē. Uzpircējs par dotajiem jēdzieniem domā ierastā veidā, bet Jūda tur ieliek pavisam citu jēgu "kunga kalps" (kā to dara kristietība). Ar tādu vārdu salikumu Jaunās Derības tekstos sevi apzīmē Kristus mācekļi - apustuļi. JD semantika atkal parādās ainā, kur karalis Mazdajs pratina Jūdu Tomu. Arī viņu dialogs parāda atšķirīgu dotā vārdu salikuma izpratni.
No "Darbiem" varam gūt visai pilnu priekšstatu par pagānu kāzu ceremoniju kristīgās kristīšanas rituālu, kam autors pievēršas atkārtoti. "JTD" rakstīti ar galveno domu - parādīt Toma misiju: pievēršanu kristietībai. Gandrīz visas epizodes ar pievēršanu ticībai vainagojas ar rituālo kristīšanas aktu, ko "Darbos" redzam kā ieziešanu ar mirrēm. Tas notiek, gan uzlejot uz galvas iesvētītas mirres, gan ar tām ieziežot visu ķermeni. Taču visās situācijās to pavada tāds vai citāds kristīšanas akts ar ūdeni, par ko teikts it kā garāmejot. Pētniekus darīja uzmanīgus tas, ka ieziešanās rituāls ir aprakstīts ļoti detalizēti un labprāt. Viņi uzskata, ka epizodes ar ūdenskristībām ir vēlākas interpolācijas, ko veikuši ortodoksālie kristieši. Ticis atzīmēts, ka liturģiskie fragmenti, kas veltīti mirru ieziešanas Noslēpumam, norāda uz teksta gnostisku izcelsmi, jo gnostiķiem minētais rituāls bija atsevišķs un dažkārt vienīgais iniciācijas veids. Līdzīgi rīkojās (nošķīra abus rituālus) arī maniķieši. Zīmīgi arī, ka "Darbos" kristīšana vienmēr saistās ar īpašu maltīti jeb euharistiju. Šī euharistija sastāv no maizes un ūdens lietošanas (ūdens var tikt šķaidīts ar vīnu) vai maizes un vīna.
Vairums pētnieku uzskata, ka sīriešu tekstos, starp kuriem arī "JTD" un "Apustuļa Jonaāna stāsts", ir saglabāta senākā un primitīvākā kristīšanas rituāla tradīcija. Kandidāta ieziešana jeb iesmērēšana bija rituāla sagatavošanās posms un to veica, lai izdzītu dēmonus. Mūsu tekstos doti divi šādi veidi - galvas un visa ķermeņa ieziešana. Pirmais ir senāks, jo nav dotas liturģiskās detaļas. Senumu pierāda arī tas, ka tāda galvas ieziešana pirms kristīšanas ir saglabājusies senos armēņu dokumentos, kuri ataino tieši senu sīriešu tradīciju. Dažos sīriešu manuskriptos ir minēts tikai šis galvas ieziešanas variants.
Neskatoties uz nosacīti vēsturisku "JTD" vēstījuma raksturu, aplūkotās sadzīves situācijas un rituāli dod priekšstatu par vidi, kurā atradās sacerējuma autors. Viņš nešaubīgi bija saistīts ar Tuvo Austrumu vai vēl precīzāk - sīriešu tradīcijām.
P.S. Interesanti arī tas, ka kristīšana notiek naktī - pulksten divos. Neskaitāmu gaismekļu radītajā apgaismojumā tiek kristīts Gundofars un viņa brālis, Migdonija un viņas kalpone, karaliene Tertija, valdnieka dēls Vizāns un viņa ģimene. Grandiozs nakts kristīšanas akts aprakstīts arī "Ap. Joanāna stāstā", kur Mazāzijas pilsētā Efesā kristietībai pievēršas valdnieks un visi iedzīvotāji. Šajā tekstā it kā īpaši tiek uzsvērts, ka rituāls notiek astoņos jeb pēc Austrumu skaitīšanas - divos naktī un ilgst līdz rītam. Ir ticējums, ka Jēzus ticis kristīts četros rītā, kas varētu būt iemesls tam, ka kristīšanas ceremonijas tradicionāli veic naktī.

Bardaisans

Bardaisans
Visticamāk, tieši viņš vai viņa iedibinātās filosofiskās skolas mācekļi, ir apokrifiskā sacerējuma "Apustuļa Jūdas Toma darbi" autori.

II gs. Sīrijā dzīvoja vairāki izcili domātāji, kuri juta līdzi kristietībai, taču to nepieņēma. Kā oriģinālākais no visiem noteikti jāmin Bardaisans. Viņš piederēja augstākajai sabiedrībai, bija bagāts, dāsns, izglītots un galmā labi situēts; viņš pārzināja haldiešu zinātni un grieķu kultūru, kā arī orientējās visās filosofijās, visās reliģijās un sektās. Viņš bija patiess kristietis, pat dedzīgs kristietības sludinātājs - gandrīz misionārs, taču visas apgūtās kristīgās skolas viņa prātā atstāja tikai zināmas pēdas - neviena viņu nepiesaistīja. Jau Marcions ar savu skarbo askētismu viņam neiepatikās. Viņš noliedza ķermeņa augšāmcelšanos - tam viņš pretstatīja grieķu spirituālistu uzskatu par dvēseles iepriekšēju un pēc- esību. Pēc viņa domām, dvēsele nav dzimusi un nemirs, un ķermenis ir bijis tikai tās pagaidu instruments. Jēzum nebija īsta ķermeņa - viņš savienojās ar spoku. Mūža nogalē Bardaisans gandrīz pietuvojās katoļiem, taču pareizticība finālā viņu atstūma.
Savus laikabiedrus viņš apžilbināja ar spīdošu sludināšanu, kaismīgu ideālismu un personīgo jaukumu, taču tika nolādēts un pieskaitīts gnostiķiem, lai arī visu mūžu turējās no viņiem savrup. Bardaisans mīlēja uzstāties draudzīgas publikas priekšā un apspriest visbūtiskākos filosofijas jautājumus. Viens no viņa mācekļiem - Filips pierakstīja Bardaisana dialogus ar oponentu vārdā Aueīds. Vēlāk Bardaisana domas savos darbos izmantoja daudzi domātāji un arī baznīcas vēsturnieks Eisēbijs, bet Efraims Sīrietis bija tas, kurš visu savu radošo potenciālu ziedoja Bardaisana ietekmes mazināšanai.
Nav apstrīdams, ka Bardaisans bija sīriešu kristīgās literatūras radītājs. Tā bija viņa dabiskā valoda - grieķu valodu viņš pārzināja, taču rakstiem to neizmantoja. Viņš aramiešu dialektu pielāgoja filosofisko ideju izteikšanai. Bardaisana darbus uz grieķu valodu paša pārraudzībā tulkoja viņa skolnieki.
Bardaisans bija tuvu stāvošs Edesas karaļnamam, jo tika audzināts kopā ar Abgaru VIII bar Manu. Būdams dedzīgs kristietis, viņš daudz paveica pagānisko rituālu izskaušanā un bija viens no redzamākajiem sabiedriskajiem un literārajiem darbiniekiem.
Līdz tam Sīrijai nekad nebija savas poēzijas. Atdarinot Valentīnu, Bardaisans sacerēja 150 himnas, kuru forma daļēji tika aizgūta no grieķiem. Tās sajūsmināja visus - jo īpaši jaunatni: himnu saturs bija filosofisks, poētisks un kristīgs. Koris tās dziedāja pavadījumā, un skaistās mūzikas efekts bija ļoti civilizējošs. Bardaisana radītās kompozīcijas lielā mērā palīdzēja īstenoties valdnieka Abgara plāniem savā valstī kristietību pasludināt par oficiālu reliģiju.
Abgaru IX (Abgara VIII dēlu) 216. gadā gāza Romas imperators Karakalla. Tādējādi izzuda īslaicīgā un liberāli kristīgā parādība - mazā Osroenas valsts. Taču kristietība šai teritorijā turpināja izplatīties, bet, jo dienas, jo vairāk tā kļuva pareizticīga, un filosofisku strāvojumu izraisītas viļņošanās tajā vairs nebija.
Bardaisanam bija viens dēls, vārdā Harmonijs, ko viņš nosūtīja mācībās uz Atēnām. Harmonijs turpināja vadīt skolu, vēl vairāk to novirzot uz hellēnisma pusi. Tāpat kā tēvs, viņš grieķu filosofijas augstākās atziņas izteica himnās, ko radīja sīriešu valodā. Šajās himnās ietvertais no kristieša prasīja labu izglītību un prātu, kā arī kārtību, kas bija daudz stingrāka par vidējo kristiešiem pieļauto. Vienkāršie un labie sīrieši nobijās. Bardaisanu sāka dēvēt par bīstamu burvi, kuram ir neiespējami pretoties. Arī savulaik radītās himnas nosauca par nelabā iedvesmotām. Efraims Sīrietis, redzēdams, ka Bardaisana ietekme neiet mazumā, neatrada citu līdzekli, kā uz esošo melodiju bāzes izveidot pareizticīgās himnas. Kopš tā laika jebkura personība, kas sīriešu baznīcā izcēlas ar neatkarīgu prātu un plašām Rakstu zināšanām, tika ar šausmām aprunāta: "No viņa iznāks Bardaisans".
Tomēr viņa veikums netika aizmirsts, un Edesas hronikās viņa dzimšanas diena atzīmēta starp pilsētas lielajiem gada svētkiem. Vēlāk bardaisanītu mācība lielā mērā pieslējās maniķiešiem. Bizantijas hronisti un to sekotāji, kā arī arābi ar laiku sakombinēja ļaunuma trīsvienību, kurā ietilpa Marcions, Ibn-Daisans un Maness. Daisanīti automātiski tika atpazīti kā ateisti. Musulmaņi šos daisanītus uztvēra kā slepenu sektu, kas saistīta ar parsismu, kas, savukārt, ir visu iespējamo ķeceru sakne un nolādēta uz mūžiem.

Ir ziņas, ka Bardaisans kādu laiku dzīvojis Hierapolē (sīriešu mbg, -Maboga, "svētā pilsēta") un studējis sarežģīto Babilonijas astroloģiju pie pagānu priestera Anubuzdara. Pilsēta atrodas uz dienvidrietumiem no Edesas. Tās savienoja plats karavānu ceļš, kas veda no piejūras Antiohijas uz Austrumiem. Pilsētas vienoja arī seni kultūras un ekonomiskie sakari. Abgara (Ukamas) leģendas vēlākajās versijās ir pievienots stāsts, kura darbība risinās Hierapolē.

Apustuliskā Indija

Apustuliskā Indija
Raksta kopija no portāla DRAUGIEM

Saskaņā ar Keralas štata mutisko tradīciju, apustulis Toms jeb tā sauktais Neticīgais Toms Indijā ir uzcēlis septiņas baznīcas, tādēļ vairums šī novada kristiešu arī šodien sevi dēvē ne citādi kā par Toma kristiešiem. Pētot vēsturiskās liecības un mītus par Tomu, radās ideja apmeklēt vietas, kur it kā apustulis pabijis un kristietībai pievērsis daudzus jo daudzus simtus indiešu un uzcēlis šīs septiņas baznīcas. 2007. gada decembrī grupiņa latviešu ar lidmašīnu nolaidās Kočinā - tikai 15 kilometru attālumā no vietas, ko Vatikāns pirms trim gadiem pasludināja par Vispasaules kristiešu svētvietu. Tā ir pirmā šāda svētvieta Āzijas kontinentā.


Latviešu ceļotāji Malaiattoras viesnīcas balkonā. Pirmā diena Indijā.

Jau vakarā mums ir audience pie Malaiattoras Sv.Toma baznīcas vikāra Vargēzes Njaliata. Viņš mums īsi pastāsta, par esošo situāciju Malaiattorā (tiek celta jauna baznīca un remontēta svētceļotāju uzturēšanās vieta). Viņš mums arī dod padomu, kādā secībā meklēt visas Toma baznīcas. Atvadoties saņemam arī tikko [viņa redakcijā] izdotus bukletus par Malaiattoru.

No rīta vēl tumsiņā ceļamies un dodamies uz Toma kalnu, kurā uzkāpt nemaz nebija viegli. Toties gandarījums par smago kāpienu bija patiešām liels - kā allaž pēc lielākas piepūles. Šai kalnā jau kopš 600. gada esot notikuši dažādi brīnumi, kuru dēļ tas tapis par iecienītu lūgšanu vietu. Te redzams liels apzeltīts krusts, kas ir apliecinājums senajai leģendai par tumsā uz klints zaigojošo krustu, no kura pēc pieskaršanās ar mednieka ieroci sākušas plūst asinis. Ir arī baznīca, kur ik rītu notiek mise. Kāpjot lejup, satiekam kādu vīru, kurš ir priecīgs stāstīt, ka kalnā kāpj katru rītu jau astoņus gadus un viņa ģimene visu šo laiku ir svētīta ar labklājību un veselību.
Jau lejā ciematā pretim brauc vikārs, kurš laipni apjautājas par mūsu plāniem. Atzīstos viņam, ka šodien diez vai dosimies domātajā virzienā. Izlaižot daudzos piedzīvojumus, kas arvien atgadās tālos ceļos, kā arī pārspriedumus par cilvēciskā faktora negaidīti stipro ietekmi, uzreiz dodamies uz Kollamu jeb mūsdienās Kvilonu (tās desmit dienas, ko šeit izlaižu, lai apraksta citi grupas dalībnieki - tas kopējai "bildei"; var nākt tikai par labu).

Toma celto baznīcu šeit jau XIV gs paņēmusi jūra. Toties saskrējušie jaunieši mūs cenšas aizvest uz molu, no kura var redzēt vietu jūrā, kur guļot viens pirmās baznīcas akmens. Pašu akmeni varot redzēt augustā, kad ūdens līmenis ir viszemākais. Nofotografējam tikai piemiņas vietu, kur atradusies senā baznīca, un dodamies tālāk uz Allapužu, kur tās pašas dienas pēcpusdienā paredzēts izbrauciens ar kuģīti pa tā sauktajiem bekvoteriem (backwaters) jeb Indijas Venēciju, kuras neskaitāmie kanāli veido unikālu transporta un apūdeņošanas sistēmu, kurai diez vai ir analogs kaut kur citur pasaulē (ja nu vienīgi Nīderlandē).

Nākamajā rīta izbraucam pavisam agri, jo ir paredzēts sasniegt trīs Toma baznīcas. Mums nav gandrīz nekādas nojēgas, kā visus punktus atradīsim, jo cilvēki, kuriem ceļmalās vaicājam pēc ceļa, parasti tikai domā, ka zina pareizo virzienu. Neskatoties uz maldinošajiem norādījumiem, tai dienā tikai divreiz tā nopietni aizbraucām šķērsām, kas kopumā deva aptuveni 40 liekus kilometrus.

Iebraucam Niranamā, kur dievnams tieši tobrīd strauji pildās ar baznīcēniem, jo vēl ir agrs svētdienas rīts. Blakus baznīcai ir muzejs ar ļoti, ļoti seniem priekšmetiem, starp kuriem ir arī akmens ar nevienam nesaprotamiem gravējumiem, kā arī daļas no senāko dievnamu ēkām. Niranamas baznīca ir četras reizes celta pilnīgi no jauna, kā arī pārdzīvojusi dažādas rekonstrukcijas. Tiek uzskatīts, ka arī Toma celtā baznīca atradusies turpat (lai gan tas ir nepierādīts pieņēmums).

Ceļš mūs ved gar Kaviuras templi, kura vecums iesniedzas vēl pirms VIII gs. Visas tur atrodošās figūras ir izkaltas tieši klintī (šodien tas ir valsts nozīmes kultūrvēsturiskais piemineklis. Iekšā netiekam, jo tas tiek atvērts tikai rituālu laikā. Toties veiksmīga ir iegriešanās Aranmulā, kur gatavo unikālus metāla spoguļus. Šī tehnika patlaban ir tikai divu dzimtu noslēpums - neviens cits vairs nezina sakausējuma recepti. Zināms tikai, ka tur ietilpst seši dažādi metāli. Saimniece mums parāda galvenos darba momentus (protams, izņemot liešanu), un viens spogulis kopā ar oficiālu valdības sertifikātu tiek iepakots vešanai uz Latviju.

Pēc gara pārbrauciena pa līkumotiem kalnu ceļiem nonākam vietā, ko mūsu centīgais šoferītis bija sapratis kā meklējamo. Atrodamies milzīgā apmetnē, kas pilna ar dažāda gabarīta braucamrīkiem un neskaitāmiem hinduistiem, kas atpūšas kaučukkoku pavēnī. Pēc pārdesmit minūšu atpakaļskrējiena tomēr esam uz pareizā ceļa. Dodamies tik uz priekšu. Brauktuve pamazām vien kļūst šaurāka, līkumotāka un stāvāka, līdz laimīgi apraujas grantētā laukumā mazas skaistas baznīcas priekšā. Šī ir pasaulē pirmā ekumēniskā baznīca - tā celta piecu dažādu kristīgo arhidiocēžu spēkiem. Atrodamies dziļi džungļos, un vairāku kilometru attālumā nav ne māju, ne arī cilvēku darbības, jo šeit ir dabas rezervāta teritorija - šeit pavisam reāli var sastapties ar savvaļas tīģeri vai ziloni. Mums kā sveiciens un piemiņa no džungļu faunas tiek nupat kā nomesta čūskas āda.

Mācītājs parūpējas, lai tiekam pacienāti ar tēju un cepumiem. Uzzinām, ka kādreiz Toma baznīca atradusies tur, kur mēs piebraucām vispirms. Taču hinduistiem nav diez ko paticis, ka tieši pie viņu tempļa plāno celt jaunu baznīcu, un tādējādi kristiešiem tikusi patreizējā teritorija. Savukārt mūsu šoferītis iegūst smalku instrukciju, kā pa tuvāko ceļu nokļūt Kokkamangalamā (ko nesekmīgi centāmies atrast jau no paša rīta). Par cik priekšā vēl liels ceļa gabals, apstājamies Kotajamā, lai paēstu vakariņas. Rezultātā atlikušais brauciens notiek jau pa tumsu.
Iespējams, ka Kokkamangalamas baznīcas apmeklējums atmiņā paliks tieši ar rāmo vakara mieru, ko tur izbaudījām. Baznīcas kalpotāji ieslēdza gandrīz visas iespējamās gaismas gan baznīcā, gan ārpus tās. ...šeit pēc pāris gadiem plānots uzcelt jaunu baznīcu. Protams, mēs atsaucamies tradicionālajam aicinājumam ziedot kādu naudiņu celtniecībai.

Kopš 1994. gada arī šeit ir daļiņa no apustuļa Toma pīšļiem (tos atgādāja pāvests Jānis Pāvils II). Tieši uz Kokkamangalamu ierodas jo daudzi, kam nepieciešama veiksme darbam ārzemēs - un viņi, protams, saņem svētību, jo pats Toms taču arī veica brīnumainu un piedzīvojumiem pilnu ceļojumu. Ārpusē ir ierīkota skaista Lurdas grota un gandrīz grantētā celiņa galā pie lagūnas atrodas liels granīta krusts. Pa āra kāpnēm gar baznīcas galu uzkāpjam muzejā, kur atrodam vēdekļpalmu lapu grāmatas ar visu glabājamo futlāri, glītu zemu soliņu, kam virsa pīta no kokosa šķiedras, kā arī citas senas lietas.

Ne tik vēlu vakarā esam Kočinas fortā. Laba pusstunda paiet, līdz sameklējam mūsu kompānijai piemērotu viesnīcu. No rīta jau savlaicīgi esam gatavi savam pēdējam piedzīvojumam - ar prāmi jātiek pāri mazam šaurumam un tad ceļš turpināsies ar sabiedriskajiem autobusiem. Vispirms nokļūstam Paraurā, kur pretim jaunajai baznīcai atrodas skola, un mēs nokļūstam īstā indiešu bērnu aplenkumā. Vēlāk baznīcā vērojam, cik sirsnīgi un godbijīgi skolnieces nāk paklanīties un nolūgties pie Jaunavas Marijas statujas. Mums tiek parādīta sena hindu tempļa siena, kurai piekļāvusies baznīca. Tieši šeit pēc nostāstiem risinājušies ļoti zīmīgi notikumi un apustulis Toms veicis vairākus brīnumus, kā rezultātā kristietībai pievērsti jo daudzi hinduisti. Zināms, ka senatnē šeit atradusies ievērojama bramīnu apmetne. Kopš zināma laika mērķtiecīgi tiek izplatīta versija, ka vairāki bramīni pieņēmuši Toma sludināto mācību, un tas vēlāk atviegloja kristietības izplatību šai reģionā. Baznīcas darbinieks (kura statuss palika noslēpums) mums palīdzēja nokļūt atpakaļ uz autoostu, no kurienes pēc ilgākas gaidīšanas aizvadīja līdz taksometru stāvvietai un izstāstīja vadītājam, ko vēlamies atrast. Tajā dienā streikoja privātā sektora autobusu šoferi, tādēļ gabaliņu līdz Kodungalurai nācās braukt ar taksometru, jo rikšas Paraurā todien prasīja divreiz vairāk rūpiju kā parasti.

Pēc vairākkārtējas ceļa prasīšanas nonākam uz traki līkumota un bedraina ceļa, taču pēc laiciņa pēkšņi izbraucam neparasti glītā teritorijā. Šeit ir vieta, kur Toms pirmo reizi esot izkāpis uz Indijas zemes. Kādreiz šeit atradās Indijas nozīmīgākā osta, un no šejienes sākās svarīgi tranzīta ceļi. Te viņš kopā ar paša jaunpievērstajiem ticības brāļiem esot guvis dziļu reliģiozu pieredzi, kas kalpojis kā pamudinājums baznīcu celšanai. Saistībā ar to Vatikāns 1953. gadā no Ortonas Itālijā uz šejieni atgādāja Toma labās plaukstas kaulu, tā atzīmējot 19 gadsimtus kopš apustuļa ierašanās Indijā.
Mums vēl atliek sasniegt vēl tikai vienu Toma baznīcu. Veicamais attālums ir apmēram 70 km. Laimējas trāpīt autobusā, kur vispirms kļūstam mazliet kurli no neticami skaļās taures. Kad autobuss ir tā īsti ieskrējies, konduktors mūs iepriecina, ka ar šo neprātīgi joņojošo un zvalstīgo monstru tiksim nogādāti akurāt 1 km no vajadzīgās vietas. Kāpjot laukā viņš pat norāda virzienu, kur atrodas Palauras baznīca.

Savulaik Toms ieradās Palaurā ar nolūku sludināt šeit dzīvojošajiem ebrejiem. Toreiz šeit atradās Nambudiri bramīnu citadele - 200 metru atstatumā no baznīcas atrodas senais hinduistu templis, kam blakus ebreju sinagogas drupas. Nezināmā veidā Toms prata izkonkurēt bramīnus. Kad viņi templi pameta, tas pārveidots par baznīcu. Lielās ūdenstvertnes pie austrumu un rietumu vārtiem vēl liecina par senā tempļa krāšņumu. Portugāļu laikā vecajai baznīcai apkārt apbūvēja jaunu, tādējādi šī ir patiesi vienīgā, par kuru var teikt, ka tā atrodas vietā, kur Toms radījis pirmo celtni. Kādu laiku šeit bija arī bīskapa rezidence, taču pēc Tipu sultāna uzbrukumiem šis svarīgais kristiešu centrs panīcis.
Atgādinājums: visi apgalvojumi par apustuļa Toma reālu klātbūtni Indijā ir kristiešu misionāru inspirēti un propagandēti; Indijas sabiedrībā dati par Toma darbībām vēl arvien ir karstu diskusiju objekts.

Kad top piemiņas foto, saule jau grimst aiz kokospalmu galotnēm. Fonā stāv pasaulē vislielākā Toma figūra. Mēs paši - uz viņa kuģīša kopijas klāja. Pārņem mazliet savāda sajūta, jo sen plānotais ceļojums pēkšņi ir galā. Negribas doties prom... bet arī uzkavēties nav jēgas - turklāt mūs gaida rikšas. Protams, varētu vēl uzrakstīt, cik nervozs bija atpakaļceļš, bet stāsts šoreiz nav par parastajām grūtībām.

Nobeigumā tikai daži vārdi par apgabalu, kurā viesojāmies. Keralas štatu izveidoja 1956. gadā, apvienojot bagātos Kočinas, Travankoras un Malabaras štatus. Tagad tie ir aptuveni 550 km ziemeļu-dienvidu virzienā un līdz 120 km visplatākajā vietā austrumu-rietumu virzienā. Šeit starp Rietumu Gatu kalnu grēdu un Arābu jūru var baudīt skaistas tropiskās ainavas, ko veido vairāk kā 40 upes un neskaitāmi strauti un kanāli, ko ikgadus piepilda musonu atnestie lieti.
Gadsimtos izveidojies, ka Keralā arvien ir salīdzinoši augstāks izglītības līmenis kā vidēji valstī, tādēļ šeit mūsdienās ir stipras arodbiedrības un "zaļo" kustība, kas novedis pie tā, ka Keralai grūti saņemt ārzemju investīcijas, jo strādnieki ir stipri politizēti. Mēs bijām liecinieki divām skaļām demonstrācijām.
Bezdarba dēļ daudzi dodas peļņā uz arābu līča valstīm, bet iegūtos līdzekļus iegulda, pārsvarā ceļot savās dzimtajās vietās jaunas glītas savrupmājas.

Keralā atrodami 90 procenti no visām pasaules garšvielām, un tā ir bijusi nopietns Romas impērijas tirdzniecības partneris jau pirms mūsu ēras. Bijām ekskursijā uz ajurvēdisko plantāciju, kur galaprodukts ir pārdošanai sagatavoti medicīnas preparāti. Šeit visu nepieciešamo izaudzē, izžāvē, smalcina un samaļ, un laboratorijā veic visas citas nepieciešamās darbības, lai iegūtu unikālas zāles pat tādu saslimšanu ārstēšanai, kas pie mums tiek uzskatītas par nedziedināmām.
Šeit arī raksts būtu jābeidz. Indija ir liela un daudzveidīga, tādēļ nav iespējams pat simts stāstniekiem izstāstīt Indiju - tā katram ir "jāpagaršo” pašam. Zinot, ka mēs katrs esam ar atšķirīgām interesēm, šoreiz pavēstīju galvenokārt tikai par apustuļa Toma baznīcām, cerot, ka šīs ziņas kādam kādreiz noderēs.

Papildu informāciju iegūsiet, paviesojoties attēlu galerijā "Draugos”, kā arī apskatot šo albumu.

----------------------------

Pirmie ekumēniskie koncili

Pirmie ekumēniskie baznīcas koncili

1. Nikaja I 325. g.
Pirmo reizi sanāca kopā kristīgās baznīcas vadošie pārstāvji no Romas impērijas dažādām provincēm (Romas impērijas politiskā sadalīšanās un Rietumromas krišana vēl nebija notikusi…), to faktiski vadot imperatoram Konstantīnam. Gandrīz visi ~300 delegāti, izņemot septiņus, kā arī ~2000 klātesošo bija no austrumu provincēm. Būtiskākais akcents tika likts uz ariānisma problēmas risināšanu, kas gan pilnībā atrisināta netika. Ariānisms noslēgumā gan tieši netika pieminēts, taču saistošie lēmumi uz to norādīja visai tieši. Būtiskākais bija kristīgās baznīcas vienotas Ticības apliecības izstrādāšana (kas ieguva Nikajas vārdu). Tika nosodīti Ārija (“ariānisma”) uzskati par Kristu kā tikai ideālu, Dieva svaidītu cilvēku, bet ne kā Dieva Dēlu un Trīsvienības personu. Šis koncils lēma arī par Lieldienu vienotu atzīmēšanu, kā arī tika pieņemti dažādi organizatoriski lēmumi.

2. Konstantinopole I 381. g.
Šis koncils sākotnēji bija sinodes statusā, kā ekumenisko koncilu Roma to uzreiz neatzina. Taču, ņemot vērā nozīmi, parādot atbilstošu godu Sv.Garam kā vienai no Trīsvienības personām, veicot Nikajas ticības apliecības precizēšanu, tomēr tika panākta vienošanās, ka šis koncils ir pieskaitāms ekumeniskajiem. No šī laika Nikajas ticības apliecību mēdz saukt arī par Nikajas – Konstantinopoles ticības apliecību. Šajā koncilā tika spriests, ka baznīcas jautājumos primārā autoritāte būtu Romai, pēc tam Konstantinopolei.

3. Efeza 431. g.
Tika definēta Kristus reālā persona, Jēzus māte Marija tika atzīta kā „theotokos” (Dieva Dēla māte pie Viņa fiziskās iemiesošanās). Tika nosodīts „nestoriānisms” (ka Kristus bijis svarīgs tieši kā cilvēks) un „pelagiānisms” (taisnošana caur darbiem un cilvēka pašizvēles nozīmīgums), apstiprinot 416.g. Kartāgas lokālā koncila lēmumus.

4. Halcedona 451. g.
Tika galīgi noformulēta definīcija par Jēzus Kristus Dievišķās un cilvēciskās dabas savietojamību un līdzsvaru, inkarnējoties vienā fiziskā ķermenī. Šis koncils precizēja Efezā pieņemtos lēmumus, nosodot „monofizītismu” (Kristum bijusi tikai dievišķā daba). Kopš šī koncila laika Romas bīskapa / pāvesta katedru RKB reāli uzskata par primāro – kā apustuļa Pētera mantiniekam. Pēc šī koncila gan „nestorieši”, gan „monofizīti” izveidoja paši savas baznīcas struktūras, kuras izmainītā veidolā, tomēr funkcionē vēl mūsdienās, neesot pakļauti ne Romai, ne austrumu kristietības patriarhiem.

5. Konstantinopole II 553. g.
Šajā koncilā liela uzmanība tika pievērsta Origena uzskatu mantojumam un iespaidam, kas lielā daļā tika nosodīts, tai skaitā šajā koncilā tika definēta Kristīgās Baznīcas noliedzošā attieksme pret reinkarnāciju. Vēlreiz tika apliecināts iepriekšējo 4 koncilu lēmumu patiesīgums.

http://www.heb.lv/bibliot_lv_files/lv/EkumKonc.doc

Androniks Elpidinskis

"18 gadi Indijā",
Arhimandrīts (priesteris) Adroniks Elpidinskis, Buenosairesa, 1959.g.
(Nodaļas no grāmatas)


Katolicisms Indijā

Lai labāk saprastu, kāda loma ir katolicismam Indijā, ieskatīsimies 1931. gada oficiālajā statistikā. Romas-sīriešu katoļi Travankorā bija 449 171 un Romas katoļi - 360 217, pavisam - vairāk kā puse no visiem Travankoras kristiešiem. Kočinā attiecīgi 183 632 un 109 503 jeb gandrīz 90% visu kristiešu.
Portugālis Vasko da Gama pirmoreiz Indijā ieradās 1498. gadā; otrreiz - 1502. gadā. Tas bija sīko radžu valdīšanas laiks. Kočinā viņu uzmeklēja vietējo kristiešu deputāti ar lūgumu uzņemt viņus kristiešu karaļa aizgādībā, pie tam, viņam tika pasniegts Indijas agrāko laiku kristiešu valdnieka scepteris.

Portugāļi uzsāka strauji izplesties, jo īpaši rietumu piekrastē, un 1542. gada maijā Goa ieradās pazīstamais jezuīts Francisks Ksavjē. Viņš ātri pievērsa kristietībai vietējos Goa iedzīvotājus un pēc tam arī 10 000 cilvēku Travankorā. Tur viņš atrada arī 55 kristiešu apmetnes. No travankoras viņš devās uz Indijas austrumu krastu, uz tagadējo Madrasu (Čennaju), kur cieta apustulis Toms. No turienes viņš devās uz Malajas arhipelāgu un Japānu. Tai laikā viņš lūdza Portugāles karali, lai izveido inkvizīciju Goa, kas tika izdarīts 1560. gadā.

Francisks Ksavjē bija ļoti enerģisks misionārs un pievēršanai pāvestam izmantoja katoliskās baznīcas ierastos bargos līdzekļus. Atgriezies Goa no Japānas 1532. gadā, pēc diviem mēnešiem viņš devās uz Ķīnu, kur mira no malārijas. Viņa ķermeni atveda uz Goa, kur tas līdz šai dienai glabājas lieliskā kapličā. Katoļu baznīca viņu ir ieskaitījusi svēto kārtā un viņš tiek uzskatīts par Indijas patronu. Aptuveni šai laikā Goa tika nozīmēts pirmais katoļu bīskaps, un sākās mēģinājumi pakļaut Dienvidindijas kristiešus pāvestam. Pirmais rīkojums bija - pārtraukt liturģijā Babilonas patriarha vārda pieminēšanu. Vienlaicīgi tika dibinātas koledžas garīdznieku sagatavošanai, tika ieviesta latīņu valoda un katoļu ierašas. Sastopot pretestību, viņi pārgāja uz sīriešu valodu un samierinājās ar vecajām parašām. Zināms, ka viņi no Mar Josifa pieprasīja, lai Vissvētāko Mariju sauc nevis par Kristus Māti, bet Dievmāti, t.i. - atteikties no raksturīgās nestoriāņu iezīmes. Un bīskapu Mar Josifu un viņa pēcteci bīskapu Simeonu portugāļi arestēja. Dienvidindijas kristiešu stāvoklis bija bezpalīdzīgs, jo katoliskās garīdzniecības darbību atbalstīja plašās jaunpievērstās zemes civilā vara. Viens pēc otra no Babilonas ieradās bīskapi, kam nācās spēlēt dubultlomu: kalpot gan draudzei, kas vēlējas saglabāt savu ticību un ierašas, gan apmierināt svešas baznīcas prasības. Vietējos bīskapus vardarbīgi veda uz Portugāli un Romu, kur viņus pārsvētīja un ņēma apsolījumu pakļauties Romai. Viņi visi deva pilnīgas pakļaušanās solījumu, bet pēc atgriešanās atkal kalpoja savai vecajai ticībai.

1595. gadā Goa ar īpašām pāvesta pilnvarām ieradās arhibīskaps Aleksejs Menecezs - ļoti spējīgs un enerģisks cilvēks. Civilvarai tika dots rīkojums nepielaist bīskapus no Babilonas. Tā kā bīskaps Mar Ābrams bija vecs, bet no Babilonas sūtītais bīskaps tika aizturēts, sev par pēcnācēju viņš iecēla kādu Georgiju, kam bija arhimandrīta statuss. Bīskaps Mar Ābrams 1597. gadā nomira. Arhibīskaps Menezs nolēma, ka pienācis laiks aktīvi rīkoties. Aicinājumu pakļauties Georgijs neņēma vērā un sāka apbraukāt savas baznīcas, brīdinot par briesmām, kas draud viņuvecajai ticībai. Angamalā tika sasaukts garīdzniecības un civilo iedzīvotāju doms, kurā nolēma aizsargāt savu tēvu ticību, nepieļaut savas baznīcas ticības mācības izmaiņas un nepieņemt bīskapu, kas nav norīkots no Babilonas. baznīca bija satraukta, romiešu mācītāji tika padzīti un divi no tiem gandrīz gāja bojā. Menecezs vēlējās personīgi tikties ar Georgiju, bet tai laikā risinājās karš starp diviem radžām, un viņš Georgijam nosūtīja vēstuli ar prasību pakļauties Romai. Georgijs nokļuva tādā pat situācijā kā viņa priekšgājēji - viņš iztapa gan katoļiem, gan centās palikt uzticīgs savai Baznīcai. Pārliecinājies par šo situāciju, Menecezs 1599. gadā personīgi ieradās Kočinā, kur oficiālās personas viņu sagaidīja ar lielu godu.

Vēsture šeit min indiešiem ļoti raksturīgu faktu - baznīcas lietu atkarību no materiālajām. Malabaras piekraste ir ieinteresēta eksportēt piparus, bet ārējā tirdzniecība atradās portugāļu rokās, tādēļ iedzīvotāji un radža centās uzturēt labas attiecības ar arhibīskapu. Ieguvis vietējā radžas atbalstu, arhibīskaps Menecezs sāka rīkoties... Georgijs izvēlējās piekrišanas taktiku, cerot uz Meneceza drīzu aizbraukšanu un visu prasību aizmiršanu. Menecezs pieprasīja atļauju vadīt rituālus visās baznīcās. Georgijs Kočinā 3000 savu kristiešu klātbūtnē sagaidīja Menecezu, bet tai pat laikā lika viņam škēršļus.

Menecezs vārdos sludināja no Jāņa evanģēlija (10.,1.) - "Patiesi, patiesi Es jums saku: kas neiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs". Viņš teica, ka nav patiesu draudzes ganu kā vien no Romas Baznīcas, bet Babilonas patriarhs ir shizmatiķis. Viņš pieprasīja, lai Georgijs un viņa divi vecākie priesteri atsakās no Babilonas patriarha. Georgijs brīdināja ne tikai savu draudzi, bet arī indiešu varasvīrus par briesmām, kas saistās ar pakļaušanos ārzemniekiem; par to bija satraucies pat Kočinas radža. Baidoties no nekārtībām, portugāļi ieteica arhibīskapam atgriezties Goa, taču viņš devās pa Sīrijas Baznīcas draudzēm. Visur viņš sastapa nedraudzīgu pieņemšanu un gandrīz tukšas baznīcas, dažkārt pat pavisam aizslēgtas. Turpinot uzturēt prasību par Georgija un garīdzniecības pāriešanu Romas pakļautībā, arhibīskaps Menecezs sludināja baznīcās pret nestoriānismu, pret Babilonas patriarhu. Viņš baznīcās noturēja dievkalpojumus un iesvētīja baznīcēnus. Diamperā Pūpolsvētdienā viņš garīdznieku kārtā iesvētīja 38 cilvēkus, kas pakļāvās Romai, tādējādi izveidojot pirmo sev uzticamo grupu. Dažviet viņš guva panākumus, jo mācītāji viņam pakļāvās labprātīgi. Georgijs bija satraukts un iztēlē jau redzēja arestu un inkvizīciju Goa. Pa to laiku Menecezs gatavoja koncilu Diamperā, iepriekš iesvētot vēl 50 mūkus, ar to sev nodrošinot vairākumu.


Diamperas koncils

Noteiktajā laikā - 1599. gada 22. jūnijā - Diamperā notika koncils, kurā piedalījās 133 garīdznieki, 660 baznīcas kopienu pārstāvji, 20 diakoni - pavisam 813 cilvēku. Arhibīskpas Menecezs darīja visu, lai sapulcē īstenotu savu plānu. Lai arī bija opozīcija un ņurdēšana, nopietnu pretestību neviens izrādīt neuzdrošinājās. Tika pieņemts lēmums par pakļaušanos Romai, par precēto garīdznieku šķiršanu no viņu sievām, par sīriešu grāmatu labošanu vai iznīcināšanu. Tika pieņemta arī virkne citu lēmumu: par Dievmātes nevainīgo ieņemšanu un godināšanu, par mirušo liturģiju, par ikonām un statujām baznīcās, kā arī citi - gan katoļu gan pareizticīgo garā. Tauta bija pret jaunievedumiem, taču, izmantojot varas atbalstu un inkvizīcijas draudus, arhibīskaps Menecezs pilnībā realizēja savu programmu. Pēc sapulces viņš stingri sekoja, lai pieņemtie lēmumi tiktu īstenoti dzīvē. Visur tika dedzinātas vecās grāmatas. Atstāja tikai pamatīgi pārtaisītu liturģiju sīriešu valodā.

Menecezs vēlreiz apbraukāja draudzes, lai pārliecinātos, ka koncila lēmumi tiek realizēti. Sīrijas metropolītu rezidence bija Angamala ar trim baznīcām un arhīvu. Menecezs šo arhīvu iznīcināja, un tādā veidā gāja bojā materiāli, kas noderētu Sīrijas baznīcas vēstures izpētē. Ar pāvesta un Portugāles karaļa atļauju aparhiālā vadība tika pārcelta uz Kranganoru pie Kočinas, kur atradās portugāļu centrs un cietoksnis. Menecezs centās katoļticībai pievērst pat Kočinas radžu, bet neveiksmīgi. Gada beigās aizbraucot uz Goa, par baznīcas vadītāju viņš iecēla Georgiju, taču zem jezuītu uzraudzības.

1601. gadā Indijas dienvidu bīskapa kārtā tika iesvētīts Francisks Rozs. Pēc viņa tika nozīmēti jauni bīskapi, kas vēl vairāk latinizēja baznīcu. Draudze uz Romu sūtīja protesta vēstules, bet bez rezultātiem. Tā uz 50 gadiem Indijas dienvidu baznīca nokļuva Romas varā un no šī laika katolicisms tur iedibināja savu varenību.


Kūnenas krusts

Slēptā neapmierinātība pret Romu uzliesmoja 1653. gadā. Babilonas patriarhs vēlreiz mēģināja sūtīt bīskapu uz Indijas dienvidiem. Portugāļi par to uzzināja savlaicīgi un patriarha sūtīto bīskapu Ahatallu sagūstīja. No Kočinas viņu nosūtīja uz Goa, kur viņu inkvizīcija sadedzināja uz sārta. Šī vēsts izraisīja vētrainu sašutumu un niknumu. Tiek minēts, ka uz Matančerri Kočinas tuvumā devās ap 25 000 cilvēku. Pie liela akmens krusta, ko parasti izveido un novieto pie ceļa baznīcas priekšā, pūlis zvērēja nekad nepakļauties Romas Baznīcai. Daudziem nebija iespējas krustam pieskarties, tādēļ no krusta tika nostieptas virves, lai būtu kontakts ar krustu. Šis notikums pazīstams ar nosaukumu "Kūnenas krusts".

Ir ziņas, ka daļa pareizticīgo aizgāja kalnos un nekad nepadevās Romai. Minētajam notikumama bija grandiozas sekas. Runā, ka sašutums bija ne tik daudz pret Romu, kā pret jezuītiem un portugāļiem. Ar laiku daļa baznīcas atkal tika pakļauta Romai, taču zināms, ka protestu laikā no esošajiem 200 000 katoļticībā palika tikai aptuveni 400 cilvēku.

Kad sīriešu kristiešu vadonis arhimandrīts Georgijs nomira, viņa vietā palika radinieks vārdā Toms. Pēc atdalīšanās no Romas ļoti ass kļuva bīskapa jautājums, jo portugāļi stingri uzraudzīja, lai no austrumiem neierastos jauns bīskaps. Savukārt pāvests, uzzinot par notikušo, atsūtīja bīskapu Josifu ar dažiem karmelītu mūkiem, lai stāvokli uzlabotu. Un tiešām - viņiem izdevās Romas pakļautībā atgriezt 84 draudzes, kamēr 32 draudzes nodibināja neatkarīgu baznīcu ar Toma virsvadību. Tā notika pirmā lielā baznīcas šķelšanās, kas pastāv arī šodien (stāvoklis fiksēts ap 1930. gadu). Gan katoļi, gan pareizticīgie pretendē uz tiešo pēctecību kopš apustuļa laikiem.

Pēc notikuma pie Kūnenas krusta Tomam uzticīgie sapulcējās Alengadā un, neredzot izeju, kā dabūt bīskapu, 12 mācītāji uzlika Tomam rokas un tādējādi iesvētīja par bīskapu, dodot Mar Toma I vārdu (Mar nozīmē "svētais". Mēs šai gadījumā sastopamies ar "viltus jeb paš-iesvētīšanu". Tas turpinājās līdz 1665. gadam, kad ieradās jakobītu bīskaps Mar Georgijs. Kopš šīs dienas Dienvidindijas Baznīca ir pastāvīgi vienota ar Sīrijas partiarhu. Mar Georgijs vēlreiz iesvētīja Tomu bīskapa kārtā, un viņi kopā vadīja baznīcu līdz abu gandrīz vienlaicīgai nāvei 1685. gadā.

1663. gadā Kočinu ieņēma holandieši. Visiem itāļiem un portugāļiem, ieskaitot garīdzniecību, tika pavēlēts izbraukt no valsts. Pirms aizbraukšanas bīskaps Josifs katoļu bīskapa kārtā ar vārdu Aleksandrs de Kalpo iesvētīja Toma brālēnu. Holandieši bija protestanti un tādēļ neiejaucās baznīcas lietās. Jakobītu bīskaps Toms turējās atstatu no jaunajiem valsts saimniekiem. Katoļi uzturēja ciešākas attiecības un pamazām karmelīti atkal iespiedās Indijā, un 1668. gadā pavisam formāli tika atcelts aizliegums viņiem atrasties šai zemē.

Sokotras sala

Sokotras sala
šodien ir Jemenas sastāvdaļa

(Materiālu par šo salu pievienoju tādēļ, ka otrajā gadu tūkstotī tā pēkšņi kļuva ļoti svarīga portugāļiem, kā arī tādēļ, ka saistās ar apustuļa Toma vārdu.)

Par kristietības izplatību Sokotras salā esot jāpateicas apustulim Tomam, kurš 52. gadā, ceļodams uz Indiju, šeit nokļuvis vētras dēļ. Pēc kuģa bojāejas viņš izcēlies salā un pievērsis savai ticībai vietējos iedzīvotājus, bet no kuģa vraka uzcēlis baznīciņu. Pirms tam viņš sludinājis kristietību Asīrijā, Haldejā un Babilonā. 524. gadā Sokotras salā ieradās grieķu mūks Cosmas Indicopleustes un atrada šeit stipri nostiprinājušos kristietību.


Sokotras kristieši pakļāvās Babilonas nestoriāniskajam katolikosam, iecēla savu arhibīskapu un neatzina ne Bagdādes arhibīskapu, ne Romas pāvestu. Asīrijas Nestoriāniskā kristīgā baznīca pieder pie agrīnajām kristietiskajām baznīcām, bet neattiecas uz pareizticīgo un katoļticīgo konfesiju. Saskaņā ar seno tradīciju, pirmie, kas sludināja asīriešiem, bija Toms un Fadejs. Senie asīrieši runāja aramiešu valodā un Mācība pie viņiem atnāca tieši no sākotnējā semītu pirmavota - bez filtrēšanas caur grieķu, romiešu vai kādu citu kultūru. Sīriešu baznīcas dibinātāji bija Affrats un Efraims, kas bija semīti. Semītu kristietība atšķiras no grieķu kristietības.

No V gadsimta sīriešu baznīca piedzīvoja visai strauju hellenizāciju, kā dēļ nākamie rakstītāji vairs nespēja izvairīties no grieķu kultūras ietekmes. Šis agrīnās sīriešu literatūras specifiskais semītiskais aspekts dīvainā kārtā netika ievērots, neskatoties uz interesi par agrīno kristietību kopumā. Savu nosaukumu Asīrijas kristīgā baznīca ieguva nestoriāniskās nosaukumu pēc Nestora, kurš no 428. līdz 432. gadam bija Konstantinopoles patriarhs. Viņa kristīgo doktrīnu un Bībeles interpretācijas metodi asīrieši pieņēma tādēļ, ka atainoja viņu pašu senās tradīcijas. Asīriešu Nestoriāniskā kristietība nav ķecerīga un pilnībā pieņem doktrīnu par svēto Trīsvienību, nevainīgo ieņemšanu, Jēzus dievišķo izcelsmi, kā arī citas pamatdoktrīnas, kas pieņemtas galvenajās kristīgajās konfesijās.


Par cik Sokotras sala ir izolēta, arī kristietībai tur piemīt savas individuālas iezīmes, jo praktiski nav saņēmusi atbalstu no ārpuses. Vairāki ceļotāji, starp kuriem bija Marko Polo XIII gs., karmelītu garīdznieks Vinčenco, kurš šeit ieradās nedaudz vēlāk, kā arī Franscisks Ksavjē liecināja par kristietību salā. Paši Sokotras iedzīvotāji sevi dēvēja par Svētā Toma kristiešiem un (tāpat kā Asīrijas kristieši) pielūdza viņu. Piedevām viņiem bijušas visai neparastas tradīcijas: viņi pielūdza krustu, taču nezināja ne kristīšanu, ne sprediķus. Katrā ciemā bija savs mācītājs, kurš skandināja lūgsnas un kūpināja vīraku. Sokotrieši bieži atkārtoja vārdu "aleluja", bet zvanu vietā kratīja koka klabekļus. Lai arī vietējie skaitījās kristieši, viņi par to nekā nezināja, bet viņu ticība bija dīvains tradīciju un rituālu sajaukums, kas sevī ietvēra gan pagānu, gan kristiešu mantojumu. Viņi pielūdza Mēnesi, uzskatīja par grēku reibinošu dzērienu un cūkgaļas lietošanu, veica apgraizīšanu, bet godināja krustu un nesa to procesijas priekšgalā. Trīs reizes dienā un tikpat reižu naktī pulcējās savās netīrajās baznīcās uz kalpošanu, zieda uz altāra govs sviestu, lika uz tā sveci un krustu, kūpināja vīraku. Liela loma tika atvēlēta Toma godināšanai. Vietējie iedzīvotāji lepojās, ka seko Kristus mācībai, un, neskatoties uz totālu analfabētismu un informācijas avotu trūkumu, ilgu laiku uzturēja tradīciju. Par kristietības klātbūtni Sokotrā liecina arī arābu ceļotāji X, XIV un XV gadsimtos.

Vēlākajos gadsimtos Sokotrā iebruka musulmaņi, taču salinieki nekad pilnībā nepadevās islamam. XVI gs. šeit ieradās portugāļi un centās vietējos pievērst Romas katoļu baznīcai, taču portugāļu vardarbīgās metodes bija nepieņemamas, un seno tradīciju piekritēji drīzāk izvēlējās arābu virsvaldību.


Kristietība Sokotrā, nesaņemot atbalstu no nestoriāņu patriarha, izzūd apmēram XVII gs. otrajā pusē, kad arābu ekspansija kļūst totāla. Vietējie kristieši apbrīnojamā kārtā vēl turpināja sargāt savu reliģisko piederību arī laikā, kad viņiem nebija ne reliģisko līderu, ne reliģiskās izglītības. 1800. gadā Vahibi izcēlās Sokotras salā ar mērķi pilnībā iznīcināt nestoriāņu baznīcu. Arābi nopostīja kapsētas un baznīcas piekrastes zonā Hadibas apkārtnē un ieviesa stingru musulmaņu rituālu kontroli vietējo iedzīvotāju vidū. Pašreiz vienīgās liecības par gadsimtiem senu kristietību Sokotrā ir arheoloģiskie izrakumi un ceļotāju piezīmes.

Iepazīstoties ar kristietības vēsturi Sokotras salā, redzējām arī, kādas sekas bija portugāļu konkistadoru politikai, ko viņi centās īstenot ar pāvesta svētību. Cits materiāls ataino līdzīgu situāciju netālajā Indijā. Tās ir nodaļas no grāmatas "18 gadi Indijā", ko sarakstījis arhimandrīts (priesteris) Adroniks Elpidinskis (Buenosairesa, 1959.g.)

Kānas Toms

Kānas Toms

Kaut kad ap mūsu ēras 450. gadu Keralā ieradās Kānas Toms kopā ar 72 sīriešu ģimenēm. Visur, kur vien varam izsekot agrīnajai kristietībai, mēs redzam, ka viņi [sa]jaucās tikai ar savējiem. Šie kristieši, kas līdz par šai dienai tiek dēvēti par nazarēņiem, ir pazīstami arī kā Sīrijas kristieši un tiem ir cieša saikne ar Sīrijas ortodoksālo baznīcu. Šīs kristiešu kopienas noteikumi attiecībā uz dzimtu turpināšanu arī mūsdienās tiek stingri ievēroti - un tas ir pamatkritērijs viņu identificēšanai ar Toma tradīciju, pie kuras viņi stingri turas līdz pat mūsdienām. Šīs komūnas locekļi bija ļoti aizrautīgi tirgotāji ar plašiem sakariem visapkārt, un ar savu komerciju deva lielu labumu savai mītnes zemei.

Piezīme: Kad Indijā ieradās portugāļu iekarotāji, Sīrijas kristiešu kopiena savus ticības brāļus uzņēma visai draudzīgi, kas turpmākajos laikmetos vietējā sabiedrībā kalpoja [un turpina kalpot] kā domstarpību un pārmetumu iemesls. Par portugāļu veikumu var izlasīt šeit (sk. Bom Jesus Basilica).

Kānas Toms ir pusleģendāra personība, kurš vēsturē pazīstams ar vārdiem Kānas Toms, Tirgotājs Toms, Toms Kānanīts, Jeruzalemes Toms, Knaias Toms, Kanaānas Toms, Thomas Cannaeno. Par viņu nav zināms nekas vairāk kā vien viņa vārds, un šo kristiešu migrāciju nevar aplūkot kā vēsturisku faktu. "Nav saglabājušās vara plāksnes, kur būtu iegravēts Kānas Toma vārds", raksta C.B Firss "Indijas baznīcas vēstures ievadā", un būtu pārsteidzīgi uzstāt, ka Toma Tirgoņa stāsta detaļas ir vēsturiska patiesība. Taču galvenais, ko varam teikt - ievērojamas sīriešu kolonijas Malabarā ir realitāte."

Nākamā sīriešu migrācija ir datēta 823. gadā, kad liels skaits Persijas kristiešu, ieskaitot divus bīskapus, ieradās Kvilonā (Kollamā), un apmetās šeit. Viņiem bija vietējā valdnieka dotas tiesības iegūt īpašumā zemi un citas privilēģijas. Kā pierādījums šim faktam ir piecas saglabājušās vara plāksnes ar iegravētajām privilēģijām. Nav gan īsti skaidrs, ko šīs privilēgijas nosaka, jo teksts ir vairākās valodās, un redzami pat daži paraksti senebreju valodā. Nosakāms ir tikai plākšņu datējums.

Jāpiebilst, ka Kvilonas vietējie iedzīvotāji ar lepnumu stāsta un rāda vietu jūrā, kur guļot akmens no apustuļa Toma baznīcas - to gan esot iespējams redzēt tikai augustā, kad ūdens līmenis jūrā ir viszemākais. Otrā gadu tūkstoša sākumā šo baznīcu noslaucījuši jūras viļņi. Saskrējušie jaunieši mūs vedina uz molu, no kura parādīšot precīzu vietu, kur atrodas Toma baznīcas akmens. Viens otru pārsaucot, viņi atkārto, ka Toms te bija un uzcēla baznīcu, bet vietā, kur stāvējusi viņa celtā būve, tagad atrodas piemiņas memoriāls.



Puiši cits caur citu atkārtoja: "Jā, tur aiz mola ir akmens no pirmās Toma baznīcas, bet nevar tagad redzēt. Ejam tuvāk! - mēs parādīsim, ku tieši tas jūrā zem ūdens guļ. Augustā to gan var mazliet redzēt."

Netālu atrodas Sv.Pētera baznīca, par kuru arī teikts, ka to savulaik paņēmusi jūra. Visticamāk, jūrā gulošais akmens ir no kādas otrajā gadu tūkstotī celtās baznīcas, kad šeit ieradušies sīrieši jau bija pamatīgi iedzīvojušies un varēja atļauties uzcelt arī monumentālas būves, ...ja tas vispār ir no kādas baznīcas...

Interesanti, ka apustuļu laikā Jūdejā ļoti populāra bija Adiabenas valdnieku ģimene, kas visos iespējamos veidos palīdzēja Jeruzalemei. Tieši no šīs dzimtas nācis slavenais Jēzum piedēvētais teiciens par debesu valstību (sk.-Monobazs). Par to vai Toms vispār cēla un uzcēla kādu baznīcu Indijā, ir stipras šaubas, tieši ņemot vērā šo sākotnējo kristietības ideju - ka nav vajadzīgi tempļi šeit uz zemes bet gan "debesīs", ar to domājot garīgas vērtības.


Vai bramīni ir slepkavas?

Vai hinduistu bramīni nogalināja apustuli Tomu?

Apmēram tai pat vietā, kur patlaban Sv.Toma bazilika, kādreiz ir atradies hindu templis. Hinduistu templi jūras krastā nopostīja 1561. gadā. Ir ziņas, ka portugāļiem palīdzējuši arī vietējie zemāko kastu iedzīvotāji (konkrēti - paraijas), kas bija pievērsti kristietībai.

Par tempļa atrašanos pie jūras liecina dzejas rindas, ko VI gs. pierakstījis hinduistu svētais Tirudžnasambandars:
Kapalīšvaras tempļa Kungs sēdēja, vērodams Mailaporas cilvēkus,
Kam visapkārt ziedošu kokospalmu birzis.
Jūrā tie veica rituālo apmazgāšanos pilnmēness dienā Masai mēnesī.
To pašu pēc ierašanās Mailapurā 1456. g. raksta Arunagirinatars:
O, Kungs Mailai (Mailapuras) templī, kas novietojies
Vareni bangojošas jūras krastā...

Šīs abas liecības (šai sakarā vēl minēts arī 6.gs. dzejnieks Ananasambandars) atmasko portugāļu leģendu, kas tika sagudrota, lai slēptu savus neglītos darbus. Portugāļi Mailaporā dominēja no 1522. līdz 1697. gadam. Pēc tam briti nostiprinājās Sv.Džordža fortā, kā arī blakus esošajās teritorijās un sākās portugāļu izspiešana. Jauno templi dievbijīgie hinduisti uzreiz pēc angļu nākšanas pie varas ap 1700. gadu uzcēla 1km uz rietumiem no vecās vietas. Celtniecībā tika izmantoti arī no iepriekšējā tempļa pāri palikušie un pieejamie akmeņi.
Kad XX gs. sāk. Sv.Toma baznīcu pārbūvēja, tajā atrada daudz akmeņu ar gravējumiem hindu dialektā. Starp tiem bija arī akmens ar uzrakstu, kurā pieminēta meitene, kura it kā augšāmcēlusies no pelniem, kas glabāti urnā. Par to savulaik rakstījis arī iepriekšminētais Tirudžnasambandars.
Sv.Toma katedrāles teritorijā tika atrasts akmens pīlārs ar uzrakstu, ko arheologi attiecina uz 10. vai 11. gadsimtu, kad valdīja Radža Radža Čola. Viņi uzskata, ka šis pīlārs piederējis Šivas templim. Te ir arī uzraksts par zemes dāvināšanu Šivas templim, lai būtu, kur iedegt gaismekļus Natarādžam.
Tas vēlreiz apliecina, ka baznīcas celšanai portugāļi izmantojuši nopostītā hinduistu tempļa atliekas, un mēs redzam, ka hinduistu templis tur ir atradies vismaz no VI līdz XV gadsimtam.


Slavenais ceļotājs Marko Polo bija pirmais, kurš Koromandelas piekrasti Dienvidindijā nosauc kā Toma nāves vietu. Šo stāstu vēlāk vēsturnieki nekautrējās brīvi interpretēt - vairumā gadījumu Marko Polo dotais punkts [nomaļais un klusais ciemats] nosaukts par Mailaporu. Interesanti, ka šajā gadījumā cienījami vēsturnieki ceļotāja doto informāciju uzskata par pilnīgi derīgu un drošu, ko nav nepieciešams pārbaudīt kaut kā citādi. Nevienu īpaši nemulsina tas, ka šo versiju Marko Polo uzzināja Ceilonā - ostas tirgū. Ielūkojoties kartē, un parēķinot attālumus, šāda stāsta ticamība ir ļoti maza.






Karte parāda, ka Marko Polo kuģis Madrasai jeb Čennajai pagāja garām ļoti tālu...

T.K.Džozefs, kurš sarakstījis pētījumu "6 Svētie Tomi Dienvidindijā", akceptē Marko Polo stāstu, taču ar labojumu, ka šeit ir sajaukti divi svētie Tomi, no kuriem īstais varētu būt musulmaņu Toma kaps. Līdzīgi kā citi kristīgie autori, T.K. Džozefs sevi ierobežo ar aksiomu, ka apustulis Toms nevarēja tikt tālāk par Afganistānu, kur pirmoreiz apglabāts netālu no senās Taksilas.
Dr.G. Milne Rae, autors darbam "Sīrijas baznīca Indijā", analizējot apustuļa Toma leģendu, ir vēl stingrāks. Viņš galvenokārt strādājis ar diviem "faktiem": 1) senie sīriešu baznīcas ticējumi, ka Toms bija indiešu apustulis, un 2) ka viņi bija Sv.Toma kristieši. Tas radies no secinājumu ķēdes, ka: Sv.Toms bija indiešu apustulis; ka mēs esam indieši, tādējādi viņš ir mūsu apustulis. Ja tas nav pietiekams pierādījums, tad te ir viņa kaps Mailapurā, un mēs esam saukti par Toma kristiešiem kopš I gadsimta."
Par pirmo punktu - senie ticējumi nevar tikt pieņemti kā pierādījumi, kamēr tie nav apstiprināti kā vēsturiska patiesība. Par otro - lai cik bieži tas netiktu atkārtots, nav rakstisku liecību un nav tradīciju no kādas ticīgo grupas, kas sevi dēvētu par Sv.Toma kristiešiem pirms XIII gs.

Leģenda par apustuļa Toma klātbūtni Indijas dienvidos pēdējās desmitgadēs tiek aktualizēta daudz un dažādos veidos. Indijas cilvēki ir ļoti ticīgi un viegli pārliecināmi - ja tik vien tiek pastāstīts kāds brīnumstāsts, priekam nav gala un ir jauns iemesls izrādīt dieviem savu padevību. Tādēļ misionāri to ļaunprātīgi izmanto, un dažkārt "iet cauri" pavisam kuriozas lietas. Piemēram, nekur kristīgajā pasaulē apustulis Toms nav pazīstams kā akmeņkalis, bet Indijas kristieši stingri tic, ka asiņojošais krusts, kas atrodas Toma baznīcā (Toma kalnā, Čennajā), ir Toma rokām darināts. Viņu pārliecību nemaina arī arguments, ka kristieši savas reliģiskās identitātes izcelšanai krustus sāka lietot tikai pēc Nīkejas koncila ap VII gadsimtu.
Viņs svētība C.E. Abrahams materiālā, kas ticis publicēts "The Cultural Heritage of India", raksta, ka persiešu krusti, starp kuriem tā dēvētais Toma krusts ar uzrakstu pehlevi dialektā un divi citi Kotajamā, Travankorā (tagad - Keralas štats., M.Š.), ir pierādījums Malabaras baznīcas saiknei ar Persijas banzīcu. Savukārt, katoļu baznīcas tēvi Toma krusta apmalē iekalto uzrakstu tulko šādi (no planšetes Toma baznīcā): "Vēstījums uz krusta ir nagari-palidu valodā un nozīmē "caur ciešanām krustā mesija Jēzus Kristus atnesa glābšanu pasaulei"." Šo tekstu pētījuši arī vēstures un valodu speciālisti, kā rezultātā ieguva sekojošo: "Mans Kungs Kristu, apžēlojies par Afrasu, Čaharbukta dēlu, kas šo izkala." (šo P.T.Vinkvorda tulkojumu akceptējuši vairums pētnieku). Vēsturnieki uzskata, ka šāda veida krusti pirms to parādīšanās baznīcu altāros, galvenokārt tikuši lietoti kā kapakmeņi.



Pie tā paša var atgādināt stāstu par Jaunavas Marijas svētbildi, ko it kā gleznojis Lūka, bet Toms atnesis sev līdzi uz Indiju. Ir vairāk kā skaidrs, ka tas ir vēlāku laiku darbs, jo abi minētie apustuļi vienkārši nevarēja būt Marijas kulta kopēji. Gan Jaunavas Marijas, gan krusta kults ir izgudrojumi, kas radušies kristiānisma evolūcijas gaitā, taču šī portugāļu radītā mīta popularizētāji allaž aizmirst kaut daļēji atainot I gadsimta patieso situāciju.


Lai arī vēsturnieki Toma klātbūtni Čennajā ir noraidījuši, faktu viltošanas kampaņa turpinās vēl šodien un galvenais šai procesā ir pūliņi uzturēt pasaciņu, ka greizsirdīgi hinduistu bramīni šeit nogalinājuši veiksmīgi sludinājušo apustuli. Tieši tāpat kā pasaulei lika noticēt, ka jūdi nomocīja Jēzu, tagad visiem būs jānotic, ka ļaunie indiešu karaļi un priesteri nogalināja Tomu. Šādi meli ļoti negatīvi ietekmē sabiedrības noskaņojumu un tādēļ ir vēl jo vairāk nosodāmi un apstrīdami. Jo kopš brīža, kad portugāļi sāka izplatīt šos nejēdzīgos izdomājumus par Toma slepkavību, viņi arī Indijā ieviesa inkvizīciju, kas veicināja desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku nogalināšanu.
Visus mītus un pasakas "sakārtoja" bīskaps A.E.Medleikots, kurš bija apustuliskais vikārs Tričurā no 1887 līdz 1896. gadam. Vai nu viņam bija dots uzdevums vai arī viņš tikai jutās kā īpašas misijas pildītājs, bet fakts ir, ka Toma lietas viņš pētīja ar apbrīnojamu neatlaidību un sparu. Viņš par savu uzdevumu izvirzīja Kragnagores jeb Kodungaluras slavas atjaunošanu, jo šeit pēc vietējo kristiešu uzskata savulaik Indijas krastā izcēlies apustulis Toms. Jāpiebilst, ka Medleikots bija pirmais bīskaps, ko Roma apstiprināja kā vietējās Sīrijas kristiešu kopienas vadītāju.


Pavisam drīz Medleikots atklāja, ka "atgriezt" Tomu Indijā nebūs grūti, jo viņa rīcībā bija vietējā folklora, kurā ietilpa vietējo dievbijīgo viltotāju un pirātu radītās kāzu dziesmas, apokrifiskie "Toma darbi" (kurus neviens nebija lasījis oriģinālvalodā un negrasījās piedāvāt studēšanai), kā arī portugāļu fabricējumi saturēja daudz izmantojama materiāla. Tas viss mudināt mudināja radošo bīskapu ķerties pie sīriešu tradīciju atgriešanas pasaulei. Viņa darba rezultāts ir apustuļa "atgriešanās Kodungalurā labās rokas kaula gabaliņa veidolā 1953. gadā. Relikvija bija dāvana no Ortonas (Itālijā) garīdzniecības. Apustuļa pīšļus Ortonā glabāja kopš 1258. gada, kur tie nokļuva no Grieķijas salas Čiosas. Indijas valdība par godu Tomam izlaida pastmarkas 1964. un 1973. gadā.


Bīskapa vārds iekļuva arī Britu Enciklopēdijas 15. izdevumā (1984.g.) kopā ar Ševaljē F.A.D'Kruza vārdu, kurš ir senā Mailapores Katoļu reģistra redaktors un autors darbam "Sv. apustulis Toms Indijā". Neparakstītais ievadteksts par apustuli Tomu šai enciklopēdijā ir juceklīgs un vietām pat nepareizs. Vispirms ir dotas atsauces uz Jauno derību, bet pēc tam seko: "Turpmākās ziņas par Tomu ir nenoteiktas. Saskaņā ar baznīcas vēsturnieka Cēzarejas Eisēbija "Baznīcas vēsturi", viņš evanģelizēja Partiju (Parthia, mūsdienu Horasana). Vēlākā kristīgā tradīcija vēsta, ka Toma apustuliskā darbība aizsniedzās līdz Indijai, kur viņš ir atzīts kā Sīrijas Malabaras kristiešu baznīcas jeb Sv.Toma kristiešu dibinātājs. Atsaucoties uz apokrifiskajiem "Toma darbiem", kuru oriģinālvaloda ir sīriešu, viņš piedzīvoja mocekļa nāvi no Mailaporas karaļa pie Madrasas (mūsd. Čennaja)."


"Toma darbi" neko tādu neuzrāda un nekas līdzīgs šeit nav domāts. Nav nekādu ziņu, ka pirmajā gadsimtā Mailaporā bija kāds karalis, un, ja tāds arī būtu bijis, viņš nevarēja būt zoroastrietis ar vārdu Mazdai. EB rakstā seko: "Viņš, kā runā, ciemojies indo-partiešu karaļa Gondoferna (Gondophernes) galmā... ". Pat ja kāds no Darbiem tiek pieņemts kā varbūtējs, šī raksta sacerētājs ir kļūdījies. Karaļa galma apmeklējumam viņš lieto vārdus "kā runā..., tiek uzskatīts". Autors pieņem, ka Gondoferne ir tas pats Gondofars, tādējādi tiek akceptēta pārdomāta vārdu maiņa, lai uzsvars no Malabaras tradīcijas pārvietotos uz Mailapuras leģendu. Tiek sajaukta "Darbos" dotā Ziemeļindijas leģenda ar portugāļu atstāto pasaku Mailapurā. Viņš atsāk maldināšanu, jo neviens nav lasījis "Toma darbus un studējis atsauces uz karali Gondofaru un Misdeus-Mazdai, kā arī Jūdas Toma sodīšanu kalnā, kur atrodas seni karaliski apbedījumi.
Uztraucoši ir tas, ka Encyclopaedia Britannica redakcija pieņēmusi šo rakstu publicēšanai, jo šī vienpusīgi pasniegtā informācija piedevām ir nabadzīga ar patiesiem faktiem. EB ar saviem resursiem varēja iegūt daudz plašāku ieskatu šai jautājumā, taču daudzu vispāratzītu vēsturnieku viedokli šoreiz neviens pat nav mēģinājis uzzināt.


No portāla: http://www.hamsa.org/

"It has served us well, this myth of Christ." Pope Leo X

"Tas mīts par Kristu mums kalpojis labi", pāvests Leo X.



Marko Polo par ap.Tomu


Marko Polo, Grāmata par pasaules daudzveidību
CLXXVI nodaļa
te aprakstīta vieta, kur glabājas Sv.Toma mirstīgās atliekas.

"Svētā Toma pīšļi ir Meabaras piekrastē mazā pilsētiņā, kur neviens - pat tirgotāji neiegriežas, jo izvedamo preču te maz. Vieta ir nomaļa, taču daudz kristiešu un saracēņu uz šejieni dodas svētceļojumos. Vietējie saracēņi, teikšu jums, Sv.Tomam tic stingri; stāsta, ka viņš bijis saracēnis, liels pravietis; sauc viņu par anairanu (no arābu vārda "havari" - apustulis), kas nozīmē "svēts cilvēks".

Pastāstīšu jums tādu brīnumu: kristiešu svētceļnieki ņem zemi tieši tai vietā, kur svētais uz mūžu aizvēra acis, un šo zemi viņi nes sev līdzi: kam ir četru vai trīs dienu drudzis, vai kāda cita vaina, tam dod izdzert [ūdeni] ar šo zemi; un slimais, tiklīdz nodzersies, tūdaļ atveseļojas. Un tas pats ar visiem slimajiem. Bet zeme, ziniet - sarkana.


Marko Polo ceļojumu apraksta noformējums

Pastāstīšu jums vēl par vienu lielu brīnumu, kas notika 1288. gadā pēc Kristus. Kādam vietējam augstmanim šeit bijuši lieli rīsa krājumi, un viņš ar tiem piebēris visas mājas blakus baznīcai. Kristieši, kas sargāja baznīcu un svētos pīšļus, redzot, ka pagānu kņazs piepilda tās mājas un svētceļniekiem nebūs kur apmesties, ļoti saniknojās; sāka lūgt, lai viņš tā nedara. Bet kņazs bija ļoti nežēlīgs, lepns un viņu lūgumus neuzklausīja un visas mājas pēc savas vēlmes un pret viņu gribu piepildīja ar rīsiem. Un tiklīdz viņš to bija veicis, lūk, kāds liels brīnums notika: tajā pat naktī svētais Toms viņam parādījās sapnī ar dakšām. Pielika svētais dakšas kņazam pie kakla un sacīja viņam: Ak, negantniek! Ja neiztukšosi manas ēkas, mirsi ļaunā nāvē!"

Svētais to teikdams, stipri piespieda kņaza kaklu; un kņazs sajuta tik stipras sāpes, ka gandrīz nomira; bet Sv.Toms pēc tam aizgāja. Piecēlās kņazs agri jo agri un un pavēlēja iztukšot visas ēkas; pastāstīja, kā viņam parādījās Sv.Toms, un tas tika turēts kā liels brīnums. Sapriecājās un jautri kļuva kristieši; slavēja un pateicās svētajam Tomam daudz; svētīja viņa vārdu. Brīnumi šeit katru gadu; un katrs, kurš par tiem dzird, atzīst tos par dižiem; kropļi un novārguši kristieši šeit izdziedinās.

Tagad pastāstīsim jums, kā Sv.Toms tika nogalināts. Svētais bija ārpus savas mītnes - mežā un lūdz tur Dievu Kungu, un viņam apkār bija daudz pāvu; pāvu šeit ir daudz - vairāk kā jebkur citur pasaulē. Lūdza svētais, bet kāds pagāns, kas bijas no izdzīto kastas, izšāva tuvumā uz pāvu bultu; viņš svēto neredzēja un mērķēja uz pāvu, bet ievainoja svēto labajā sānā; bet svētais - ievainots sāka pamazām cildināt Radītāju; no šīs brūces arī nomira. Bet pirms viņš ieradās šeit, daudz ļaužu viņš pievērsa Nūbijā. Savā laikā un savā vietā mēs jums pastāstīsim pēc kārtas šajā grāmatā, kā tas viss notika. "

---------

Malabaras baznīca

Malabaras baznīcas rašanās un tapšana
I.V.Sitņikovs - ziņojuma tēzes (nolasīts biedrības "Austrumu tradīcijas" sanāksmē 2001.g.28.nov.)

Malabaras baznīca (Sīrijas Pareizticīgā sv.apustuļa Toma Baznīca) pieder pie t.s. senajām austrumu baznīcām (Rietumu teoloģijā- Oriental Churches) un tradicionāli tiek saistīta ar apustuļa Toma misiju Indijā. Šai sakarā par avotu tiek izmantoti apokrifiskie "Jūdas-Toma Darbi" (4.-5. gs.) un Malabaras kristiešu nostāsti (izdoti Londonā 1818. gadā, aut. - anglikāņu misionārs B.Beilijs). Darbos tiek stāstīts par Toma ceļojumu no Jeruzalemes uz "maharadžadiradži" Gondofara pārvaldīto kņazisti, kas atradās Indijas ziemeļrietumos. 1849. gadā tika atrasta monēta ar šī cara vārdu, par kura reālo eksistenci līdz tam laikam vēsturnieki šaubījās. Vēl vairāk, maršruts, pa kuru virzījās Toms, saskaņā ar Darbiem, pilnībā atbilst tālaika tirgotāju un ceļotāju maršrutiem, tādēļ Toma ierašanās Indijā ap 52. gadu ir pilnīgi iespējama.
Ir visai daudz liecību par Indijas dienvidos (tagadējais Keralas štats) eksistējušajām kristiešu kopienām. Pirmā no tādām liecībām attiecas uz IV gadsimtu, kad Pirmajā Vispasaules Koncilā Nikajā (325. g.) piedalījies arī kāds Jānis, Indijas un Persijas bīskaps. 345. un 430. gados uz Indiju emigrē sīriešu kristieši, kas bēga no Sasanīdu dinastijas vajāšanām.
Zināms, ka šie pārceļotāji bija nestoriāņi, un tieši kopš šī laika Malabaras baznīca kļūst nestoriāniska. Atkarība no Babilonas (nestoriāņu Antiohijas Patriarhāta centrs) kļuva vājāka pēc 6-7 gs., kad jūras ceļu uz Indiju savā kontrolē pārņēma arābi.
No 12. gadsimta Indijā viesojas rietumu tirgotāji un misionāri (Marko Polo, Katalonijas Džordaness, Nikolo de Konti). Roma centās Malabaras baznīcu pakļaut Svētajam krēslam, taču reāla iznākuma tam nebija. Būtisks notikums, kas noteica Malabaras kristiešu likteni, bija Vasko da Gamas ierašanās (1498., 1502.gg.) Interesants ir fakts, ka portugāļiem tika pasniegts nesen mirušā pēdējā kristiešu cara, kurš valdīja Malabarā, zizlis. Iesākumā pret Malabaras kristiešiem tika ieturēta maiga politika. [vietējie] Kristieši nodeva portugāļu rīcībā 25 000 vīru lielu armiju, kā arī atbalstīja citādi, taču vēlāk Romas prelāti sāka sliekties uz "Malabaras pagānu" latinizāciju, "kas ir kristieši tikai pēc nosaukuma". Goa tika nodibināta katoliskā eparhija ar vikariātu Kočinā. 1540. gadā portugāļu valdījumos Malabaras piekrastē ieradās Francisks Ksavjē (pazīstams misionārs, Ignācija Laiolas līdzgaitnieks), kurš pēc Malabaras (nestoriāņu) metropolīta nāves 1549. gadā pretojās Antiohijas Patriarhāta ielikteņa apstiprināšanai metropolīta katedrā. Līdz 1595. gadam, kad šeit ieradās dedzīgs latinizācijas piekritējs Aleksio de Menecess (Menesis), notika vēl dažas nenozīmīgas pārmaiņas.
Pēc Menecesa iniciatīvas notika baznīcas koncils Diamperā. Koncils pavēlēja sadedzināt visas ķecerīgās (nestoriāņu) grāmatas, unificēja Malabaras baznīcas liturģiskās ceremonijas, ieviešot katoļu ierašas (kalpošanā pieļaujot sīriešu valodu, kas tika izmantota arī pirms tam), ieviesa garīdznieku celibāta noteikumu, noteica Svētās Inkvizīcijas jurisdikciju, kā arī nosodīja "mācību par metempsihozi, astroloģiju, pagānu rituālus un citu māņticību, kas bija izplatīta Malabaras kristiešu vidū". Lielais vairākums garīdznieku un arī tauta pret šādu pavērsienu izturējās pārsteidzoši vienaldzīgi. Tādā veidā Malabaras baznīca nonāca Romas jurisdikcijā. Turpmākajos gados turpinājās baznīcas vidē ierastā pretspēku cīņa, līdz 1641. gadā jaunieceltais arhidiakons Toms Kampo vērsās pie Babilonas (nestoriāniskās), Koptu un Sīrijas - Jakobītu patriarhiem ar lūgumu pieņemt savā jurisdikcijā viņu un viņam uzticamo baznīcas kopienu. Svarīgi atzīmēt, ka Koptu un Sīrijas - Jakobītu patriarhi bija monofizīti. Baznīcas vēsturē šis ir bezprecedenta gadījums, kad ir šāda veida konfesijas maiņa, jo tā diametrāli pretēji atšķīrās no tās, kas bija tradicionāla šeit gadsimtos. Malabaras kristiešus vairāk par visu uztrauca jautājums par neatkarību, kas nebūt nenozīmēja separātismu attieksmē pret pārējo kristīgo pasauli.
Kad Portugāles varas iestādes sagūstīja un sodīja no Babilonas atsūtīto patriarhāta pārstāvi bīskapu Ahattalu, Malabaras kristiešu vidū uzliesmoja sacelšanās, kas vēlāk ieguva nosaukumu "sacelšanās pie Kunanas krusta". Tomu Kampo (ne-kanoniski) iesvētīja 12 garīdznieki un viņš uzņēmās no Vatikāna pakļautības izgājušās Malabaras Baznīcas vadīšanu.
Tad Malabaru iekaroja holandieši, un katoļu garīdznieki (1654.-1663.gg.) tika izsūtīti no valsts. Tika izbeigta katoliskā liturģiskā prakse un atcelts celibāts. Tomēr neliela grupa nepieņēma jaunās "reformas" un palika savienībā ar Romu (Romas-Sīrijas Baznīca).
Angļu valdīšanas laikā Indijā Malabaras Baznīcas iekšienē notika vairākas šķelšanās, kas saistītas ar dažādu hierarhu sāncensību. Radās divas lielas kopienas, kas atzina attiecīgi Babilonas un Jakobītu patriarhus. Savstarpējā konkurence brīžiem kļuva visai asa, kā dēļ tika uzsākti mēģinājumi tuvoties, bet tikai 1958. gadā notika abu pušu samierināšana. Mūsdienās Malabaras Baznīca ir vienots veselums, ja neskaita mazas grupas, kas attālinājās jau pirms šīs lielās šķelšanās.
Pašreiz Malabaras Baznīca aktīvi nodarbojas ar misionārismu dažādos Indijas štatos. Pastāv 10 diocēzes, seminārs Kotajamā, virkne baznīcas labdarības organizāciju un studentu biedrības."

Toma baznīcas

Apskats par apustuļa Toma baznīcām Indijā
Indiešu interneta resursi
http://www.stthoma.com/7church_overview.html

Ieteikums aktīvajiem kristietības popularizētājiem - pirms ievietot citātus no šī raksta kādā citā portālā vai medijā, palasīt arī citus materiālus šajā blogā. Visnepacietīgākajiem varētu pat pietikt ar trijām rindkopām noslēguma materiālā par apustuli Tomu, kas atrodas šeit.

Kodungallore Church

Kodungalura jeb Cranganore kļuva par kristietības centru, Malabaras baznīcas māti; tieši te apustulis nodibināja pirmo bīskapiju ar Ksantipu kā bīskapu. Šo vietu var saukt par “Indijas kristietības šūpuli”. Šī piekrastes pilsēta atrodas 40 km uz dienvid-rietumiem no Tričuras Keralā.
Kā vēsta gandrīz vienprātīgā Malabaras tradīcija, “sv. Apustulis Toms ieradās Cranganorē mūsu ēras 52 gadā, uzbūvēja baznīcas septiņās vietās un tad mira mocekļa nāvē Sv.Toma kalnā pie Madrasas.” V.V.Hanters ir atzīmējis, ka “Lielā kristiešu populācija ir raksturīga šīs valsts iezīme. Sīriešu kristieši ir radušies mūsu ēras pirmajos gadsimtos.”

Senā Musiris jeb Kodungallura, kur ieradās sv.Toms
Kodungalluras apkārtnes shematiskā karte dod tikai aptuvenu priekšstatu par tur esošajiem dabasskatiem, kas paceļas pavisam nedaudz virs jūras līmeņa, ir pārpilni ar kanāliem un lagūnām, kas mēdz pērplūst lietus sezonās. Visas pazīmes rāda, ka 5 līdz 10 km platā zemes strēmele gar jūras krastu ir radusies nesen, jūrai atkāpjoties. Mūsdienās nav iespējams precīzi noteikt, kurā vietā Kodungalluras apkaimē ir atradusies senā Musiris osta vai Chera karaļu Mahodayapurama. Neviena no mūsdienās eksistējošajām būvēm šai apkaimē nav vecāka par 6 gadsimtiem.
Tā Kodungallura, ko varam redzēt mūsdienās, nav pat ēna no bijušā laicīgā krāšņuma. Ir pietiekoši daudz vēsturisku liecību, ka Muziris kādreiz ir bijusi varena osta un Chera karaļu rezidence, saukta par Thiruvanchikulamu, kas mūs aizved uz 8 gadsimtu mūsu ērā, bet ziņas ir pārāk trūcīgas un nav iespējams rekonstruēt nepārtrauktu šīs pilsētas stāstu, pat sākot no šī perioda. Pēc tam seko ilgstošs tumsas periods. Ir zināms vienīgi, ka Kodungallura turpināja būt pilsēta ar vērā ņemamu nozīmi, tā ka gan portugāļi, gan holandieši un vēlāk angļi uzskatīja, ka ir vērts to padarīt par vienu no saviem bastioniem.Indietis, kas sastādījis Travancores štata rokasgrāmatu, nešaubās par Malabaras tradīcijas patiesumu: “Nav šaubu, ka sv.Toms ieradās Malabarā un pievērsa vairākas Nambudiris ģimenes, no kurām viņš dažus ordinēja par priesteriem, piemēram Sankarapuri un Pakalomattam. Jo, saskaņā ar šo seno tradicionālo uzskatu par apustuļa misiju un darbošanos ar augstāko kastu indiešiem, mūsdienās ir fakts, ka zināms daudzums sīriešu kristiešu sieviešu, it sevišķi no Desamas, sauktas par Kunnamkulam, valkā drēbes tā, kā to dara Nambudiri sievietes, staigā, piesegdamas nevi no nekaunīgiem skatieniem ar milzīgiem lietussargiem tāpat, kā to dara šīs sievietes, un ieprecās, ja neskaita dažus izņēmumus pēdējā laikā, tikai cienījamās ģimenēs ar līdzīgu aristokrātisku izcelšanos.”
“Līdz Chera karalistes krišanai sv.Toma kristieši bija pakļauti Chera karaļiem. Pirmos gadsimtus kristiešu centrs bija Cranganore. Bet ar arābu invāziju situācija mainījās. Sv.Toma kristieši un ebreji pārcēlās uz citām vietām. Šai periodā pieauga Angamales nozīme.” (STCEI, II, p. 31, "Pirmsportugāļu periods (The Pre-Portuguese Period)", Xavier Koodapuzha)Arheoloģija un romiešu monētas teritorijā.Olluras baznīca Thrissurā tika dibināta tikai 1718.gadā. Pirms tam cilvēki gāja uz svēto misi uz Pazhuvilas baznīcu, kas tika dibināta 960.gadā. Ticējums stāsta, ka vēl pirms tam viņi gāja uz Enammavu, kas bija dibināta 500.gadā. Enammavu baznīca atzīst, ka ir cēlusies no nenozīmīgās Noth Pudukad baznīcas (dibināta 400.gads mūsu ērā). Šī baznīca savukārt cēlās no Mattamas baznīcas (apmēram 140.gads mūsu ērā), kas savu izcelšanos saista ar Palayuras baznīcu, ko dibinājis sv.Toms. Svarīgi ir tas, ka cilvēki, kas dzīvo šais vietās, vienprātīgi atzīst, ka hronoloģija ir pareiza, lai gan laiks ir nesis milzīgas izmaiņas katras vietas statusā, visas baznīcas vienprātīgi atzīst katras baznīcas izcelšanos. Tāpat visas Keralas baznīcas saista savu izcelšanos vai nu tieši ar kādu no sv.Toma baznīcām vai ar kādu no tām cēlušos baznīcu. Tādējādi šai tradīcijai ir ne mazāka nozīme kā uz papīra vai akmens rakstītam dokumentam.
Liels daudzums romiešu monētu ir atrastas Malabaras krastā (piemēram, no Eyyalas starp Cranganore and Palayuru, un no Kottayamas in Ziemeļu Keralā). Tikai divus gadus atpakaļ vairāk nekā tūkstotis romiešu zelta monētu tika izraktas Paraurā, arī ne pārāk tālu no Cranganores. Interesanti, ka lielais vairums šo monētu pieder apmēram 80 gadu periodam no Augusta līdz Nēronam (27.gads pirms Kristus un 68.gads mūsu ērā).
Periplus ir atzīmējis:”Šurp (uz Malabaras ostām) pirmkārt tika importēts liels monētu daudzums,…”

Kodungalluras saistība ar sv.Tomu (iemesli, vēsture un nepieciešamība)
Pārskats
Apustuļu laikā Ziemeļ -rietumu Indiju (mūsdienu Pakistānu), Rietumu krastu un Austrumu krastu ar Ziemeļāfriku un Rietumāziju savienoja bieži izmantoti tirdzniecības ceļi, pa zemi un pa ūdeni. Tādējādi Aleksandrija, Aden, Socotra, Ormuz, Ctesiphon, Cēzarija, Taxila, Broach, Kodungallur (Muziris) un pat Roma bija savstarpēji saistītas.
Kodungallura – Indijas kristietības šūpulis: Kristietības attīstība piekrastē un tās ģeogrāfiskā izplatīšanās norāda Kodungalluras nozīmi Dieva vārda sludināšanā Keralā un Indijā. Atbilstoši Keralas tradīcijai, kā tas ir vēstīts Rambana dziesmā un iekļauts visas zemes kolektīvajā atmiņā, neatkarīgi no ticības vai konfesijas, Kodungallura (Maliamkara) bija sv. Apustuļa Toma galvenā mītne, no kuras viņš organizēja un īstenoja dažādus savas misijas projektus un apustuliskos ceļojumus uz citiem misijas centriem.
Kodungallura - misijas galvenā mītne: Bija vairāki iemesli, kas droši vien pamudināja svēto izvēlēties Kodungalluru par savu galveno mītnes vietu. Piemēram, viņš pats pirmo reizi izkāpa Indijas krastā Keralā, Chera zemē, Kodungallurā. Pat ja viņš būtu devies uz karaļa Gondophares zemi vispirms, mūsdienu Indija ir pārliecināta, ka Kodungallura bija pirmā, kas saskārās ar apustuli un viņa vēstījumu. Un nevar noliegt iespēju, ka apustulis pirmkārt ir ieradies tieši Kodungallurā – ārzemju kuģiem vispieejamākajā ostā, un Primum Emporium Indiae pirms kāpt uz kuģa, lai dotos uz Taxila vai Gandhara pa piekrastes ceļu. Patiesībā kaut kas līdzīgs notiek sv. Toma Rambana dziesmā:
“Sv.Toms, mans vārdabrālis, lielais žēlsirdības reliģijas skolotājs,
(Viņš) kopā ar Avanu, karaļa Cholan pārstāvi,
Uzkāpa uz kuģa Arābijā un ieradās Maliamkarā
……………………………………………………………………………..
Pēc tam viņš steidzās un drīz sasniedza Mylapore”


Tālumā redzama ieeja līcī. Tradīcija vēsta, ka apustulis Toms Indijā ieradās tieši šeit. (Vairāk bilžu)
Savukārt, apraksts par Toma baznīcu apciemojumu skatāms zem nosaukuma Apustuliskā Indija (kopija no Draugiem.lv)


Toms visu laiku traucās turp un atpakaļ starp Kodungalluru un saviem tālu izkaisītajām misiju punktiem. Iespējams, viņam bija jādodas uz lielo ostas pilsētu, lai iegūtu informāciju, norādījumus un/vai naudas līdzekļus, kas ar kuģu kapteiņu palīdzību tika sūtīti no ārzemēm uz Kodungalluru. (Gan ārzemju ceļotāju, gan vēsturnieku rakstos un Sangham literatūrā ir neskaitāmas atsauces par plaukstošo starptautisko tirdzniecību Kodungallurā un svešzemju iebraucēju raženo plūsmu.)
Pat tik vēlu kā 849.gadā mūsu ērā “Pahlavi, Kufica un Hebrew paraksti Tharisapalli kristiešu vara plākšņu otrā komplekta beigās parāda, ka tirdzniecības centra locekļi bija dažādu rasu un tautību pārstāvji. Šie trīs parakstu komplekti attiecīgi pārstāv persiešu, arābu un izraēliešu grupas un iespējams, ka tie iekļāva ebrejus, kristiešus un pat musulmaņus(?), kā uz to norāda viņu personvārdi.”
“Pēc mēneša, kad viņš bija atgriezies Keralas zemē, karaļa
Tiruvanchikkulam brāļa/māsasdēls ieradās tai zemē (Cholana zemē),
Un, skūpstot viņa svētītās kājas, ļoti lūdzās. Viņi ceļoja ar kuģi,
Un, neapstrīdami, ieradās Malimkarā…”


Kodungallura – veiksmīga misija:


vēl viens iemesls, kāpēc apustulis nemitīgi dodas atpakaļ uz Kodungalluru, ir tas, ka viņa pūliņi kosmopolītiskajā Indijas Gateway City (pilsēta-vārti) jau no paša sākuma atmaksājās ar uzviju. Pašā pirmajā Indijā pavadītajā nedēļā,
“Te (Kodungallurā) ar saviem brīnumainajiem darbiem, astoņās dienās viņš nodibināja reliģiju
Atgriezdamies te no Mylapores, paklausot Kodungalluras karaļa aicinājumam, karaļa brāļa/māsasdēla pavadībā,
Kopā ar karaļa ģimeni trīs tūkstoši pagānu, neticīgo,
Tāpat kā četrdesmit ebreji, kas apmetušies šai zemē,
Tika nokristīti pusotra gada laikā.”
Tādējādi Chera impērijas galvaspilsēta uzņem apustuli un viņa vēstījumu ar atvērtu sirdi un pēc tam kļūst par visas zemes ticības pirmavotu. Tāpēc:
“Šai vietā lūgšanām (sv.Toms) uzcēla baznīcu un krustu.”

Un tas vēl nebija viss. Tad, kad Tiruvanchikkulamas karalis un visa karaliskā ģimene bija pieņēmuši vēstījumu, sv.Toms nekavējoties iesvētīja karaļa brāļa/māsasdēlu par bīskapu:
“Godu kļūt par reliģijas priestereim un bīskapiem
Un zināšanas par tās(reliģijas) noslēpumiem viņš deva tautai.
Valdošā karaļa Anthrayosa (Andrewa)
Brāļa/māsadēlu Keppu (Cephas) viņš iesvētīja par bīskapu.”
Un tad, kopā ar bīskapu Keppu, karaļa brāļa/māsasdēlu, viņš devās ceļojumos uz dažādām karaļvalsts daļām un viņa misija bija ļoti veiksmīga visā karalistē. Pēc veiksmīgas evanģēlija sludināšanas Quilonā, Trikkapeleswaramā, Chayalā, Gokkamangalamā, un Kottakkayalā,
“Ceļodams uz dienvidiem viņš ieradās Maliamkarā
Un bij priecīgs, atradis tur visu labā kārtībā.“
Pēc vēl viena ceļojuma uz Mylapuru, viņš atkal bija Kodungallurā pa ceļam uz Paruru no Palayuras un Malayatturas.
“Viņa pirmais māceklis Keppa (Cephas) [Tiruvanchikkulamas karaļa brāļa/māsasdēls, ], kas no viņa nekad nešķīrās,
Viņš ietērpa viņu savās drānās, un uzlika savu plaukstu viņam uz galvas.
Un viņš uzticēja viņam savu ticīgo vadīšanu.
Viņš piekodināja atzīt Keppu tāpat, kā viņi bija atzinuši viņu pašu. ”

Tādējādi, tāpat kā daudzās citās vietās un kontinentos, tā bija karaliskās ģimenes aizbildniecība, kas Keralā kristietības izplatīšanu padarīja vieglu. Tas arī izskaidro, kāpēc kristiešiem Keralā bija visas tās karaliskās privilēģijas un tiesības, tādas kā septiņdesmit divas privilēģijas, kas ir pieminētas dažādās vara plāksnēs un citas tirdzniecības privilēģijas, ko piešķīra 'Tazhekkattu Sasanam', utt.

Te apustulis izveidoja pirmo bīskapiju ar bīskapu Xanthipusu. Par godu senajai Cranganores tradīcijai, Viņa Svētība Leons XIII 1886.gadā atļāva Damao bīskapam (mūsdienās iznīkusi diacēze Bombejas Prezidentūrā) saukties par “Cranganores arhibīskapu.”

Niranamas baznīca
Niranama, kas atrodas gandrīz pusceļā starp Quilonu un Kokkamangalamu, tagad ir karaļa Džeimsa II atbalstītāju rokās. Baznīca ir piedzīvojusi daudzas atjaunošanas un pārveidojumus. Patreizējā baznīca, kas ir jau ceturtā celtne, atrodas sākotnējās baznīcas vietā, ko, kā pieņemts uzskatīt, ir dibinājis sv.Toms. Baznīcu iesvētīja viņa gaišība Vattasseril Geevarghese Deanious, Malankaras metropolīts, 1912. gada 14. februārī.

Par ko vēsta Rambanas dziesma?

Apustulis un princis Kepha devās ziemeļaustrumu virzienā no Quilonas un ieradās Thrikapaleswaramā, netālu no Niranomas. Thrikapaleswaramā tolaik bija Hindu tempļi, un, lai kristiešu komūnai sagādātu vietu publiskai pielūgšanai, apustulis uzstādīja krustu dažas astodaļjūdzes (vairākus simtus metru) uz rietumiem no kāda tempļa. Vietējiem cilvēkiem, kas nepiederēja kristiešiem, tas nepatika un tie izcēla krustu un iemeta to tuvējā upē.
Šī zaimošana notika kādu laiku pēc tam, kad apustulis bija devies prom uz Chayalu jeb Nileckalu. Divi kristieši no Thrikapaleswaramas devās turp un pieprasīja, lai apustulis ierodas vēlreiz viņu pusē un sakārto lietas. Krusts, kas bija iemests upē, kādu gabalu nopeldēja pa straumi un beigās piestāja uz zemes strēmeles pretējā upes krastā. Te, Niranomā, tika izvēlēta vieta jaunajai baznīcai.
Šīs otrās vizītes laikā apustulis uzturējās Niranomā divus mēnešus un šai periodā viņš nokristīja divus simtus cilvēku, kas deva papildus enerģiju un spēku šai kristiešu komūnai. Vietējais ticējums stāsta, ka lielākā daļa Nambutiris, pēc tam, kad sv. Toms tos bija pievērsis kristietībai, atdeva kastes ar savu zemes īpašumu dokumentiem Kymalam jeb Nairas vadonim, kas no tā laika ir pazīstams kā Niranam Petti Kaymal, un devās prom no šīs vietas .
No dažādiem brīnumiem, ko sv. Toms veica Niranamā, visievērojamākais bija bārddziņa bērna atgriešana pie dzīvības, ko bija nonāvējušas nekristīgās ģimenes, kas gribēja novelt vainu par šo noziegumu uz apustuli.

Palayuras baznīca
Kad sv. Toms ieradās no Kodungalluras, Palura jeb Palayura bija Nambudiri brahmaņu (augstākās kastas cilvēki Indijas komūnās) citadele. Divi tūkstoši gadus atpakaļ izraēliešiem Palayrā bija apmetne. Senatnējās ebreju sinagogas drupas aizvien vēl ir redzamas Brahmaņu tempļa ārpusē astodaļjūdzes (~200m) attālumā no baznīcas.

Tiek uzskatīts, ka pēc veiksmīgas brahmaņu izkonkurēšanas, Sv. Tomam izdevās pievērst lielāko daļu ciemata iedzīvotāju kristietībai. Vietējai templis, ko pēc sv. Toma pūliņiem brahmaņi pameta, tika pārveidots par topošo baznīcu.

Vēl nesen visapkārt baznīcai bija izkaisītas elku un skulptūru lauskas, vecā tempļa paliekas. Divas lielas ūdenstvertnes pie rietumu un austrumu vārtiem ir daiļrunīgas bijušās Hindu tempļa krāšņuma relikvijas.
Portugāļu periodā nodomu nojaukt veco baznīcu un uzcelt jaunu nācās atcelt sakarā ar vietējo cilvēku sentimentālajiem iebildumiem. Tomēr pēc kāda laika jauna baznīca uzmanīgi tika apbūvēta apkārt vecajai koka baznīcai, iekļaujot to savās sienās.
Palayura reiz ir bijusi arī Bīskapa rezidence. Tas ir skaidri noprotams no pāvesta Gregora XII bullas, kas datēta ar 1580 gada 15 martu. Tā piekodina un norāda ticīgajiem “būt paklausīgiem savam prelātam Mar Abraham un George of Christ, Palayuras bīskapam.” 'Obedite vero in Domino Abrahamo Archiepiescopo, vestro Georgio item Episcopo Palurensi'. Hyder Ali and Tippu Sultan, Mysores tirānu iebrukumi un vajāšana septiņpadsmitajā gadsimtā noveda šo ziedošo katoļu centru līdz panīkumam.

Patreizējā baznīca tika lēnām un neatlaidīgi uzbūvēta Britu valdīšanas sākumā (1797-93). Dīvaini, bet mūsdienās Palayuras ciematā nav vairs nevienas brahmaņu mājas.

Svarīgi vēsturiskie pieminekļi Palayoorā.
Laivu piestātne (Bottukulam), kur sv. Toms izkāpa krastā Palayoor.
Thaliyakulam – dīķis, kurā sv. Toms kristīja vietējos iedzīvotājus.
Chinna Malai (no Mylapore-Madrasas) kopija, kur sv. Toms kļuva par mocekli mūsu ēras 72 gadā.
Vēsturiskā Aryan tempļa atliekas/drupas. Vēstures muzejs. 14 granīta statujas, kas novietotas pie baznīcas galvenās ieejas un kur attēlots sv Toms dabīgā izmērā dažādos savas dzīves notikumos.
Baznīcas galvenās zāles Jubilejas durvis, kas ataino dažādus svarīgus bībeles notikumus, iegrebtus Birmas tīkkokā.
Kā nokļūt Palayurā?
Palayura ir daļa no Thrissur apgabala un atrodas Keralas rietumu krastā. Braucot pa ceļu, Palayura atrodas 28 km no Thrissuras, uz Thrissuras-Chavakadas ceļa, caur Pavarattyu. Ceļojot ar vilcienu, jābrauc ar Thrissuras – Guruvayuras vilcienu (24 km). No Guruvayuras uz Palayooru var nokļūt ar autobusu vai taksometru/autorikšu (2 km).

Kokkamangalamas baznīca

Kokkamangalama, tālu ziemeļos no Quilonas, Niranomas un Nileckalas, bija nākošais sv. Toma misionāra darbības centrs. Rambana dziesma stāsta, ka apustulis pavadījis vienu gadu Kokkamangalamā un nokristījis tūkstoti un sešus simtus iedzīvotāju. Kokkamangalama atrodas apmēram 20 jūdzes uz dienvidiem no Paruras.
Pēc krusta uzstādīšanas un baznīcas atklāšanas apustulis devās prom. Apustuļa prombūtnes laikā kāds izcēla krustu no tā vietas un iemeta to tuvējā lagūnā. Krusts peldēja pa straumi, līdz sasniedza Pallipuramu. Ticīgie svinīgi uzstādīja krustu piemērotā vietā Pallipuramā un izveidoja tur baznīcu.

Nilakkalas baznīca

Visas baznīcas, atskaitot vienu Chayalā (Nilakkalā), atrodas okeāna krastā vai tuvu tam. Chayala atrodas dziļi Sabarimalas pakalnos. Mūsdienās šī vecā baznīca ir pussagruvusi un ieaugusi džungļos.
Sv. Toms savā misionāra darbības laikā nodibināja septiņas baznīcas, tai skaitā Nilackalas (Chayalas) baznīcu. Apustulis atgriezās no Niranomas uz Chayalu jeb Nileckalu. Rambana dziesma vēsta, ka apustulis te darbojās vienu gadu un šai laikaposmā tūkstotis un simts cilvēku tika pievērsti kristietībai.
Par sv.Toma misionāra gaitām Nilackalā nav saglabājušās nekādas vēsturiskas liecības, taču par to ir rakstīts vecās metāla plāksnēs, Marthomma charitham, Veeradiyan dziesmā, kā arī daudzi vēsturnieki ir izteikuši neskidrus pieņēmumus par to, ka baznīcu Nilakkalā varētu būt dibinājis sv.Toms.
Daudzas kristiešu ģimenes Kanjirappallyā, Ayroorā un citās vietās ir cēlušās no Nilakkalas. Ayroorā ir Mar sv. Toma baznīca, ko sauc par Chayalu (Nilakkalu). Kādu laiku atpakaļ Nilakkalā bij nodoms uzcelt jaunu baznīcu, taču tas izraisīja vietējās hindu sabiedrības protestus, lai gan ir saglabājušies pierādījumi, ka agrākos laikos kristiešu baznīca un hindu templis ir pastāvējuši viens otram blakus tāpat kā mūsdienās tas aizvien ir redzams daudzās vietās Keralā. Grūtības tika pārvarētas pateicoties hindu draugu un kristiešu vadītāju augstsirdīgajai pieejai un Keralas valdības sniegtajai palīdzībai. Visu kristiešu konfesiju kopīgā aizbildniecībā tika uzcelta jauna baznīca jaunā vietā, kas, vienojoties visiem ieinteresētajiem, tika izvēlēta netālu no vecās vietas. Šai baznīcai ir vēsturiska nozīme kā pirmajai baznīcai, ko uzcēlušas visas konfesijas kopā kā simbolu un veltījumu sv. Toma mantojumam.
Kanjirappally vēsture Nanam Monam valodā (Tamil vecajā dialektā) stāsta par Kanjirappally senajiem iemītniekiem. Viens no Thommi Periya Veettila (A.D.1320) senčiem esot bijis Nilackalas baznīcas aizbildnis. Pēc Pandi Nadu laupītāju, sauktu par mežonīgiem zvēriem, uzbrukumiem, viņš kopā ar ģimeni un draugiem pārcēlās no Nilackalas (Chayalas) uz Kanjirappallyu.

Kollamas baznīca
Quilona (Kollama) aizvien vēl ir liela pilsēta, gandrīz otra galvaspilsēta Travankores apgabalā, tā ir viena no vecākajām Bīskapa eparhijām Indijā. To uzcēla pāvests Jānis XXII 1330 gadā. Tiek uzskatīts, ka baznīca, ko sv.Toms uzcēla Kollamā, vienā no lielākajiem katoļu centriem Indijā (vēlākos laikos), pastāvēja vairāk nekā tūkstoš gadu, pirms to aizskaloja jūra.

****

Āzija/Indija – “Svētā Toma kalna” svētvieta Malaiatorā, Keralā, svin “starptautiska svētceļnieku centra” statusa iegūšanu.

Kočina (Fides Service) – 13. februārī Sv.Toma kalnā, kas atrodas Malayattor-as kalnos, Keralā un kur, pēc nostāstiem, apustulis Toms esot skaitījis lūgšanas un meditējis, ar īpašu svētku misi tika atzīmēts tā jaunais “starptautiskas svētvietas” statuss. Mises laikā pāvesta nuncijs Indijā, arhibīskaps Pedro Lopess Kvintana (Pedro Lopez Quintana) nolasīja oficiālu Svētā Krēsla deklarāciju. Pagājušā gada maijā šo svētvietu, kas ik gadu piesaista trīs miljonus svētceļnieku no dažādām pasaules malām, Svētā Krēsla Austrumu Baznīcu kongregācija pasludināja par “starptautisko svētvietu”. Sevišķi sajūsmināti par šo paziņojumu bija Keralas katoļi, jo Sv.Toma kalns atrodas Keralā. Indijas katoļi seko trīs dažādiem ritiem: Sīriešu-Malabaras, Sīriešu-Malankaras un latīņu. Keralā vairums katoļu seko Sīriešu-Malabaras ritam, kas ir cēlies no Haldejas rita. Šie katoļi ir pēcnācēji pirmajiem Indijas kristiešiem, kas Kristus vārdu dzirdēja no apustuļa Toma mūsu ēras 40? gadā.
Svēto misi vadīja kardināls Varkey Vithayathil, Ernakulam-Angamalas arhibīskaps.
Svinībās piedalījās tūkstošiem vietējo katoļu un katolisko asociāciju un reliģisko ordeņu biedri, kā arī pārstāvji no citām kristiešu baznīcām un laicīgās varas pārstāvji.
(PA) (Agenzia Fides 15/2/2005 righe 25 parole 255)

-----------------------