Adaja mācības metamorfozes

Adaja mācības metamorfozes

Nav nepieciešams kaut daļēji citēt kādu no šīs leģendas nodaļām, jo tā ir pārpilna ar visdažādākajiem izdomājumiem.

Analizētas vienīgi sacerējuma vietas, kur pārrakstīšanas vai tulkošanas gaitā radušās kaut kādas izmaiņas, jo tieši tendenciozās metamorfozes ļauj ieraudzīt, kā sākotnējais darbs tika "piegriezts" atbilstoši politiskajai situācijai.

Adaja mācības pamatā ir apustuļa Adaja sprediķis, ar kuru viņš it kā uzstājies Urhas jeb Edesas iedzīvotāju priekšā. Otra dominante ir viņa pirmsnāves uzruna saviem sekotājiem. Šāda uzbūve atkārto evanģēlisko tekstu kompozīciju, kuros vispirms tiek dots Kristus sprediķis tautas priekšā, bet pēc tam norādījumi saviem mācekļiem. Tulkojot vārdu Adajs uz sīriešu valodu, iegūst 'dy. Baznīcas vēsturnieka Eisēbija tulkojums dod tdy, kas grieķu valodā nozīmē Fadejs. Saskaņā ar Adaja mācību, karali Abgaru dziedināja un kristīja Jēzus māceklis Adajs, par kuru teikts, ka viņš bijis viens no 72 apustuļiem.
Abgara leģenda, izplatoties un pārejot no sīriešu vides uz hellēnisko, mazliet izmainījās - Adaja vārds ticis nomainīts uz Fadeju. Šo jaukšanos pastiprināja arī atšķirības apustuļu uzskaitījumā kanoniskajos evanģēlijos. Visu apustuļu saraksts dots trijos sinoptiskajos evanģēlijos. Divos tas gandrīz sakrīt (Mt., MK.), bet Lk evanģēlijā ievērojami atšķiras. Šādām atšķirībām nav pārliecinoša skaidrojuma, un nav iespējams arī noskaidrot, kas bijis par iemeslu notikušajām vārdu transformācijām. Kristīgie autori jau pirmajos gadsimtos centās novērst pretrunas evanģēlijos. Tas noveda pie tā, ka, sākot no Origēna, visi rakstītāji Fadeju-Leviju no Mk. un Mt. identificēja ar Jūdu Jēkaba d. no Lk. Visi turpmākie autori Origena piedāvāto skaidrojumu pieņēma bez iebildumiem*.
Tad nāca otrs posms triju vārdu aizvietošanā ar vienu, evanģēlija Fadeju pielīdzinot sīriešu Adajam. Tas notika, pateicoties Eisēbija tulkojumam, kad viņš savā "Baznīcas vēsturē" iekļāva fragmentu no Abgara stāsta, kuru atrada Edesas arhīvos. Viņam Adajs 'dy - no sīriešu teksta parādās kā tdy grieķu variantā. Šādu pārvēršanos nevar skaidrot ar neskaidru pierakstu sīriešu dokumentā, jo šis vārds tekstā parādās ļoti bieži. To nevar skaidrot ar retu lietojumu vispār - it kā tas autoram būtu nepazīstams un tādēļ viņš ielicis tur sev vairāk zināmo un ausij tīkamāko Fadeju. Adaja vārds ārpus semītu vides parādās, piem., Nīkejas koncila dalībnieku sarakstā.
Vārdu nomaiņa veikta apzināti, jo apustulis Adajs nav minēts kanoniskajos evanģēlijos, un viņa misiju tādējādi nevar uztvert kā pietiekami ticamu; apokrifiska kļūst pat viņa personība. Saskaņā ar Eisēbiju, Abgaru kristīja apustulis Fadejs, un tas jau skan ļoti respektabli, jo Fadeja vārds minēts evanģēlijos. Sākot no IV gs. nostiprinās uzskats, ka Fadejs-Levijs, Jūda Jēkaba d. un Adajs ir viena un tā pati persona. Šī tradīcija sākas no Hieronīma, kurš komentāros par Mateja evanģēliju raksta, ka Fadejs ir tas, kuru sūtīja pie Abgara, Osroenas valdnieka, un citi viņa vārdi ir Jūda Jēkaba d. un Levijs.

Nomainot Adaja vārdu uz Fadeju, ko izdarīja Eisēbijs, izveidojās pretruna, kas grieķu variantā eksistēja līdz pat XI gs. Radās jautājums: vai Fadejs ir uzskatāms par vienu no 12 vai vienu no 72, jo abi saglabātie grieķu rokraksti dod katrs savu skaitli.

Jūda toms (sīr. yhwd fwm). fwm nozīmē dvīnis, dubultnieks. Viens no 12 apustuļiem. Toma vārda ievietošana "Apustuļa Adaja mācībā" ir interpolācija, kas bija nepieciešama, lai nogludinātu divas antagonistiskās tradīcijas, kas saistās ar Osroenas kristianizāciju, ko oficiāli atzina Abgars VIII. Tā balstījās tradīcijā, ka Edesas iedzīvotājus jaunajai ticībai pievērsa Adajs. Tomēr šo tradīciju III gs. izspieda cits uzskats - ka šeit sludināja un tika apglabāts apustulis Toms, tādējādi Edesas kristianizāciju saistot ar vienu no 12 apustuļiem, kas pieminēti kanoniskajos tekstos.
Šī nomaiņa ir Romas politikas rezultāts. Kad 216. gadā Osroena zaudēja savu neatkarību, romieši pacentās iznīdēt arī vietējās tradīcijas, kas liecināja par iepriekšējo neatkarību. Ar tādu nolūku imperators Aleksandrs Severs 232.g. edesiešiem kā piespiedu dāvanu pasniedza apustuļa Toma pīšļus, ko bija atkarojis persiešiem. Tādā veidā apustuļa Adaja kultu nomainīja Romas imperatora oficiāli iedibinātais Toma kults.
Fakts par Toma pīšļu nogādāšanu Edesā ir stipri apšaubāms, jo Aleksandra Severa karagājiens pret persiešiem bija ļoti neveiksmīgs. Viena armija, ko viņš izsūtīja pret Ardaširu (pēc nogurdinošajiem pārgājieniem pa Mīdijas kalnienēm) bija ļoti nogurusi un ar lieliem zaudējumiem bija spiesta griezties atpakaļ. Otru armiju pretinieks aplenca un pilnīgi sakāva Partijā. Divus gadus viņš (Aleksandrs) pavadīja Antiohijā, stiprinādams impērijas austrumu robežu. Savukārt, Romas impērijas hronisti A.S. karagājienu apraksta kā panākumiem bagātu.
Arī partieši no šīm kaujām bija ļoti cietuši, tādēļ neuzdrīkstējās romiešus vajāt, un Aleksandrs varēja Romā atgriezties pēc tam, kad bija Antiohijā atpūties un pienācīgi sagatavojies. Romā, pēc hronistu ziņām, imperatoram par godu tika sarīkotas lielas izpriecas un cirka izrādes. Taču neviens neraksta par apustuļa Toma pīšļu nogādāšanu uz Edesu. Iespējams, šāda versija uzradusies vēlākajos gados, par pamatu ņemot faktu, ka 216. gadā Romas imperators Karakalla iebruka Adiabenas galvaspilsētā Arbelā un izvandīja karaliskās kapenes, meklējot, kur apglabāts kāds no Aršakīdu karaļiem. Karakallas nekaunīgais karagājiens, iespējams, izdevās tādēļ, ka viņš it kā gatavojās precēt partiešu valdnieka meitu. Ieradies Mezopotāmijā kā nākamais znots, viņš pēkšņi uzbruka tiem, kas bija iznākuši viņu sveikt. Izpostījis visas pilsētas, kas gadījās ceļā, romieši ar lielu laupījumu atgriezās Sīrijā. Ziemu Antonīns pavadīja Edesā, bet 217. gadā devās uz Harranu (Karra, pilsēta Osroenas sastāvā), lai ziedotu Mēness dievam. Ceļmalā viņu nogalināja paša centurions. Šķiet, arī Karakalla nav redzējis vietu, kur atrodas Toma pīšļi...
Atgriežoties pie Aleksandra Severa "veiksmīgā" karagājiena, varam aplūkot kādas krievu pareizticīgo interneta lapas materiālu, kuru piedāvāju kā ilustrāciju radošu cilvēku bagātajai izdomai: "No Indijas apustuļa Toma pīšļi tika pārvesti uz citu vietu. (Tālāk citēti "Toma Darbi") Viens no brāļiem slepeni paņēma pīšļus un aiznesa uz Rietumiem, grieķu tekstā ir precizējums, ka tos pārcēla uz Mezopotāmiju. "Apustuļa Toma brīnumi " vietu nosaka vēl precīzāk un nosauc Edesu. Darbs "Apustuļa Toma dzīve" ģeogrāfiski un vēsturiski ir vēl skaidrāks: "Atgriežoties ar uzvaru pār persiem, imperators Aleksands Severs pieņem sīriešu vēstnešus ar lūgumiem sūtīt kādu pie Indijas augstmaņiem, kas ir ar mieru Toma pīšļus nodot Edesas iedzīvotājiem. Un notika tā, ka Toma atliekas no Indijas atgādāja sudraba urnā, kas iekārta sudraba ķēdēs". Neapšaubāma ir Efraima Sīrieša liecība, kurš teic, ka cilvēks, kurš organizēja pīšļu pārvešanu, ir Kabīns, par kuru zināms, ka viņš bija Edesas tirgonis, bieži ceļoja uz Indiju un vienā no saviem ceļojumiem viņam izdevās pazemīgi palūgt pie svētā apustuļa Toma kapenēm. Tad viņam radās doma par svēto pīšļu pārvešanu. Zinot imperatora Aleksandra uzvaras gadu (230), var noteikt pīšļu pārvešanas pirmo reizi - tas ir 230. gada 3. jūlijs."

Papildinājums teikumā - "pirmo reizi". Edesas hronikās minēts, ka 373. gadā par godu apustulim Tomam tika uzcelts un iesvētīts liels dievnams. Līdz tam laikam apustuļa mirstīgās atliekas pilsētā "ieradušas" vēl dažas reizes. Minēts 232. gads, kad pārvešanu triumfāli veicis Indijas karalis Vasudeva. Par godu šim notikumam sarakstīti "Toma darbi"... Vēl kāds avots uzrāda Efraims Sīrieša citu liecību par Toma pīšļu pārvešanu IV gadsimtā. Mēs gan jau iepriekš redzējām, ka pilnīgi "neapšaubāms" ir viņa dotais 230. gads.

Pavisam jauna ziņa ir, ka 1964. gadā, veicot Sv.Toma baznīcas atjaunošanas darbus Mosulā (tagadējās Irākas teritorijā), svētnīcas sienā atrasti pīšļi, kuri pieder apustulim Tomam un nogulējuši šeit netraucēti daudzus gadsimtus. Darbus vadīja toreizējais Mosulas arhibīskaps Mor Severious Zakka. Patlaban mums nav izdevies noskaidrot, kā Toma mirstīgās atliekas šeit nokļuvušas, jo līdz pat šai dienai katoļu baznīcai par Toma pīšļiem ir sava versija, saskaņā ar kuru (sākoties nemierīgiem laikiem) vispirms šķirstu ar atliekām nogādāja Čiosā, Grieķijā, no kurienes tie vēlāk tika aizvesti uz Ortonu Itālijā. Pēc tam, kad sākās reklāmas kampaņa par Toma klātbūtni Indijā, gabaliņi no viņa kauliem ir aizvesti dažādos virzienos - gan uz apustuļa nāves vietu Čennajā, gan uz Kodungaluru, kur viņš pirmoreiz izkāpis Indijas krastā, gan arī uz dažām vietām, kur Toms arī pats esot cēlis pirmās baznīcas.
Atsevišķs stāsts ir par Toma daudzajiem kauliem visapkārt pasaulei. Vairāki vienādi ir vienā pašā Indijā. Ir zināms kāds pusducis kaulu komplektu.

*Sinoptiskā problēma
Pirmie trīs evaņģēliji tiek dēvēti par sinoptiskajiem evaņģēlijiem. Vārds "sinoptisks" nozīmē "tāds, kas pieļauj, atspoguļo vai atzīst vienu un to pašu vai vispārpieņemtu viedokli," jo tie atspoguļo pamatā vienotu viedokli par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Šo evaņģēliju materiālu iespējams sakārtot un apskatīt paralēli, turpretī Jāņa evaņģēlijs šādai pieejai nepakļaujas.
Sinoptisko problēmu veido apstāklis, ka, detalizēti apskatot sinoptiskos evaņģēlijus tie, neskatoties uz ievērojamo līdzību, kopumā veido sarežģītu sakritību un atšķirību kompleksu. Šeit rodas dabisks jautājums: "Kādas ir trīs evaņģēliju vēsturiskās attiecības? Kā var izskaidrot to pārsteidzošo līdzību un atšķirības?" Šī problēma tiek apspriesta nu jau ilgāk kā pusotru gadsimtu un šajā laikā tai ticis veltīts plašs literatūras klāsts; taču nevarētu teikt, ka tai būtu rasts kāds patiesi izsmeļošs izskaidrojums.

Kumranas kopienas statūti

Kumranas kopienas statūti
(rokraksts 1QS)

Iepazīstoties ar Statūtiem un Hirbet-Kumranas arheoloģiskajiem atklājumiem, kļūst acīmredzams, ka šī kopiena ir vai nu t.s. esēņi, vai arī grupa līdzīgas izcelsmes cilvēku. Pamatpazīme šeit ir kopīgs īpašums un kolektīvs darbs. Tolaik šāda parādība nebija parasta, par ko var pārliecināties vērtējumā, ko par esēņiem devis Plīnijs Vecākais (Plinius. Historia Naturalis, V, 17.nod.). Kopīguma ideju pieņēma arī agrīnā kristietība. Tā izpaudās arī agrīnajos viduslaikos, Mazdaka mācībā un citās līdzīgās ideoloģiskās kustībās.
Atsacīšanās no vispārpieņemtās dzīves un ģimenes, vēlēšanās nodalīties no sabiedrības un valsts, acīmredzot sākās ar brīdi, kad sabruka cerības uz "īstās Izraēlas" vispārēju atgriešanu pie senā bībeliskā ideāla. Tas notika, kad noskaidrojās Hasmoneju iekšējās un ārējās politikas kurss. Vēlākā romiešu okupācija tikai apstiprināja to, ka jūdu sabiedrības atjaunošana plašā mērogā vairs nav iespējama. Šī pagātnes ideāla atjaunošanu nācās pārcelt uz vēlāku nākotni; pagaidām tas tika darīts noslēgtā un izolētā kopienā. Pamatdarbs varēja būt paveikts apmēram 130 gadus p.m.ē. Uz šo laiku attiecināma Statūtu īsā versija, ko restaurē 4QS fragmenti. Pabeigtā veidā tas varēja būt piedāvāts ap Hēroda Lielā valdīšanas laiku (37.-4.g. p.m.ē.).
Domas par šī rokraksta autorību dalās. Daži pētnieki, starp kuriem arī Ž.Karmiņjaks, uzskata, ka to varētu būt sarakstījis viens cilvēks - pats Taisnais Skolotājs, kam pieder arī "Papildinājums" (1QSa), "Gaismas dēlu karš" un Pateicības himnas.

Avots

Par Kumranas kopienu

Irīna Svencicka par Kumranas kopienu

Kopienas locekļi neatzina valsts varu un jūdu garīdzniecības autoritāti, savu kopienu dēvējot par jauno savienību, ar to domājot savienību ar dievu. Pēc kopienas biedru uzskata, Bībelē nostiprināto veco savienību, jūdu priesteri un ortodoksāļi bija iznīcinājuši. Kumranas kopienas mācības pamatā bija uzskats par labā un ļaunā nesamierināmo cīņu; par "gaismas dēlu" (ar to domādami sevi) cīņu pret "tumsas dēliem". Viņi ticēja, ka pēdējā cīņā dalību ņems arī kosmiskie labā un ļaunā gari, eņģeļi un sātans. "Gaismas dēliem" gala beigās ir jāuzvar , bet viņu ienaidniekiem jātop sodītiem.
Kumranas rokrakstā "Kara statūti" ir teikts, ka pēc uzvaras "nabago rokās tu nodosi visu valstu ienaidniekus..., lai pazemotu tautu varenos, lai atmaksātu nešķīstajiem...". Šo pēdējo cīņu gaidās "gaismas dēli" dzīvoja noslēgtā komūnā. Viņi ieviesa kolektīvu darbu un īpašumu, nosodīja verdzību. Kopienas dibinātājs rokrakstos ir saukts par Taisno Skolotāju. Minēts, ka viņš ir ticis vajāts no nešķīstā priestera puses, bet pagaidām nav izdevies noskaidrot konkrētus vēsturisku cilvēku vārdus.
Pasaules ļaunumu kumranieši saistīja ar vispārēju tieksmi pēc bagātības un citu tautu apspiešanas. Sevi nostādot kā "gaismas dēlus", viņi dēvējās arī par vienkāršajiem, nabagajiem. Tā vēlāk sauca arī vienu no jūdu-kristiešu grupām - "evionim" (grieķu izrunā - "ebionīti", kas nozīmē - ubagi). Kumranas kopiena bija ļoti tuva esēņiem, par kuriem rakstīja senie autori. Tika atzīmēts, ka esēņu skaits jo dienas, jo kļuva lielāks.
Starp Kumranas rokrakstiem atrasts t.s. Damaskas dokuments, kas vēlāk iespaidojis sākotnējos kristiešu uzskatus. Zinātnieki atzīmē neskaitāmas terminoloģiskas un frazeoloģiskas sakritības Kumranas rokrakstos un pirmo kristiešu sacerējumos. Vieni un tie paši Vecās Derības citāti sastopami gan vienā gan otrā literatūrā. Izteiciens "gaismas dēli" satopams arī Jaunās Derības tekstos (Lk., 16:8, J, 12:36). Kristiešu darbos bieži lietotais ubagu jēdziens dažos gadījumos ir uzskatāms par kristiešu pašnovērtējumu.
Līdzības un sakritības ir arī kristīšanas rituālā un maizes svētīšanā. Vienā no Kumranas rokrakstiem lasām: "Izraēlas Mesija izstieps roku virs maizes, un pēc tam, kas viņš dos svētību, visa kopiena ņems dalību...". Esēņiem atrodams arī aizliegums nodarboties ar tirdzniecību.
Galvenā atšķirība uzskatos ir jautājumā par Mesijas atnākšanu. Kristieši uzstāja, ka Mesija jau bija atnācis un tas bija Jēzus. Un kristieši jau kopš sākuma bija atklāti, kas bija pilnīgi pretēji esēņiem un kumranītiem. Pilnīgs jaunums kristiešu mācībā bija aicinājums piedot saviem ienaidniekiem un mīlēt visus, kas gan vēlāk kļuva par pilnīgi abstraktu ideju.
Kopumā ņemot, Jaunās Derības Jēzus ir tuvāks ortodoksālajam jūdaismam nekā kumranīti. Taču gaidot Mesijas otro atnākšanu, kristieši pieņēma vairākas idejas no esēņu mesiānisma. Iespējams, ka ar Kumranas kopienu bija saistīts Jānis Kristītājs, un pirmie kristieši caur viņu iespaidojās esēņu garā. Bet tas jau ir no minējumu jomas...

Avots

Mirče Eliade par esēņiem

Esēņi Kumranā
Mirče Eliade

Kara laikā, 68. gada vasarā, romiešu armija Vespasiāna vadībā uzbruka un izpostīja Kumranas "klosteri", kas atradās tuksnesī Nāves jūras krastā. Visticamāk, aizstāvji tika nogalināti, taču pirms tam viņi paguva māla podos noslēpt lielāko daļu manuskriptu. Šo tekstu atklāšana no 1949. līdz 1951. gadam deva jaunas zināšanas par jūdu apokaliptisko kustību un kristietības rašanos. Zinātnieki šeit atklāja noslēpumainu esēņu sektu, par kuru līdz tam nebija gandrīz nekādu liecību, izņemot pieminējumu Josifa Flāvija, Filona un Plīnija Jaunākā darbos. Līdz šai dienai atšifrētie teksti ir gan Vecās Derības grāmatas, gan daži oriģināli traktāti. Svarīgākie no tiem: "Gaismas Dēlu karš pret Tumsas Dēliem", "Statūti", "Himna jeb pateicības lūgšanas", "Komentāri par Abakuku".

Šajās alās Kumranā bija apslēpti t.s. Nāves jūras tīstokļi

Ar šo jauno dokumentu palīdzību vispārējos vilcienos var restaurēt sektas vēsturi. Tās priekšgājēji bija hasidi (hassidim, godprātīgie), kas atmiņas par sevi atstāja ar reliģiozo dedzību un piedalīšanos makabeju karā. Kumranas kopienas dibinātājs bija ultra ortodoksālajam cadokītu slānim piederošs garīdznieks. Kad Sīmanis (142.-134.) tika pasludināts par "priekšnieku un virpriesteri uz mūžiem", un tempļa kalpošana pārgāja no cadokītiem pie hasmonejiem, "Taisnprātības Skolotājs" kopā ar saujiņu viņam uzticamu sekotāju pameta Jeruzalemi un aizgāja tuksnesī. Ļoti iespējams, ka Kumranas tekstos peltais "negodīgais priesteris" ir tieši Sīmanis. Viņš vajāja "Taisnprātības Skolotāju" pat trimdā un gatavojās uzbrukt Kumranai, taču Jerohonas valdnieks viņu nogalināja. "Taisnprātības Skolotāja" nāves apstākļi nav zināmi - mācekļi un piekritēji viņu godināja kā Dieva sūtni. Gluži kā Mozus, kurš dzīvē īstenoja Veco Derību, "Taisnprātības Skolotājs" to "atjaunoja", radot Kumranas eshatoloģisko kopienu. Viņš tādējādi paredzēja mesiānisma ēru.
Kopš pirmo tekstu publicēšanas speciālisti atzīmēja pirmo kristiešu un esēņu uzskatu un prakses skaidru sakritību. Pateicoties šiem jaunajiem dokumentiem, tagad ir zināms šīs apokaliptiskās jūdu sektas vēsturiskais un garīgais konteksts. Esēņu tekstuālās paralēles noskaidro dažus Jēzus sprediķa aspektus un daudzus izteikumus, kas sastopami Jaunās Derības autoru tekstos. Taču ir arī pietiekami daudz nopietnu atšķirību.

Attēls no saita

Esēņi un terapeiti

Par terapeitiem un esēņiem

Ebreju migrēšanu no Palestīnas uz Ēģipti iesākās jau IV gs. p.m.ē. Ebreji bija Ptolemejiem lojāli (vēlāk arī romiešiem). Tā viņi ieguva tiesības dzīvot saskaņā ar savu ticību. Aleksandrijas Filons raksta, ka piecus no diviem pilsētas kvartāliem aizņēma ebreji. Grieķu kultūru un filosofiju ebreji pieņēma, bet ne reliģiskos uzskatus.
Terapeiti - esēņu grupa, kas I gs. sākumā p.m.ē. Ēģiptē ieradās, bēgot no vajāšanām. Pēc Filona: terapeiti, atšķirībā no esēņiem, kas piekopa darbīgu dzīvesveidu, dzīvoja apcerīgu dzīvi, nododoties zinātnei un dabas apcerei saskaņā ar Mozus priekšrakstiem.
Terapeiti pirms iestāšanās kopienā savu īpašumu atdod radiem un tuviniekiem. Netiek ziņots, no kā viņi ikdienā pārtiek. Pametuši savus īpašumus, terapeiti apmetās vientuļās vietās un tuksnešos. Lielākā kolonija minēta Aleksandrijas tuvumā pie Mereotīdas ezera. Vārda "terapeiti" nozīmi Filons skaidro kā dvēseļu dziedinātāji no visiem iespējamiem netikumiem un kaislībām, kā arī Dieva godinātāji. Terapeitu uzskats par Dievu īpaši netiek pārspriests, vien tik, ka viņi pielūdz "pastāvošo, kas labāks par labumu, tīrāks par atsevišķo un pirmējāks par monādi". Ar nepārtrauktu apceri jeb teorētiskām pārdomām terapeiti tiecas uz pastāvošā redzēšanu, jo apjauta ir tā, kas viņus atvedīs pie pilnīgas svētlaimes. Terapeiti uzsāk kalpošanu Dievam, pārņemti ar debesu mīlestību un atrodas sajūsmas stāvoklī, kamēr nesasniedz Dievības redzēšanu.
Terapeiti dzīvo vienatnē ļoti vienkāršās būdiņās un atrodas pietiekamā attālumā viena no otras. katrā no tām ir svēta vieta, kur drīkst ienest tikai svētas grāmatas un kur viņi veic savus sakramentus. Viņiem ir arī kopīga svētnīca, kurā viņi pulcējas sestdienās, kā arī svin savus vissvarīgākos svētkus ik pa 50 dienām. Sešas dienas terapeiti nododas Mācības skaidrošanai un dara to no rīta līdz vakaram. Viņi lasa un citiem vārdiem skaidro sektas dibinātāju rakstus. Daudzi no viņiem paši rada dziesmas un himnas par godu Dievam. Viņi visu laiku domā par Dievu, tādēļ pat miegā viņi redz tikai Dievišķos tikumus un varenību. Rīta un vakara lūgšanas ir obligātas. Septītajās dienās, kas ir sestdiena, notiek kopīgi lasījumi, ko vada vecākais un gudrākais. Iepriekšējā vakarā visi ierodas baltās un tīrās drēbēs. Iesākumā ir lūgšana ar augšup paceltām rokām un acīm. Tad sastājas tādā secībā, kā ieradušies kopienā. Sievietēm un vīriešiem atsevišķi tiek saklāti galdi. Ēdiens neatšķiras no ikdienā lietotā. Kad visi iekārtojušies un paklājiņiem, sākas lasījumi, kur vecākais skaidro kādas vietas no Rakstiem un līdzības. Kad viss ir saprasts, lasījumi beidzas ar dziedāšanu, kur sācējs ir vecākais, bet pārējie tikai piedzied refrēnā vai nobeigumos. Tad sākas maltīte, kam seko nakts svinības, kad klātesošie sadalās divos koros (siev. un vīr.) un dzied Dievam par godu dažādas himnas. Tad abi kori apvienojas un svinības turpinās līdz saules gaismai. Viss beidzas ar rīta lūgšanu.
Filons ziņo, ka terapeitu kopienā ir arī sievietes, kas likumu studēšanā un tieksmē uz gudrību neatpaliek no vīriešiem. Viņas stingri un brīvprātīgi glabā savu jaunavību un tiecas tikai uz tuvību ar Dievu. Apģērbs visiem kopienas dalībniekiem ir ļoti vienkāršs. Tas pats sakāms par ēdienu - tā ir vienīgi maize ar sāli (dažkārt arī izops) un ūdens. Viņiem nav vergu, jo tas ir pretrunā viņu uzskatam, ka daba visus radījusi vienlīdzīgus.

Esēņi
Par esēņiem zināms tas, ka viņi dzīvojuši Nāves jūras rietumkrastā - ļoti nomaļi un bez sievietēm. Esēņu skaits nepārtraukti pieauga, jo daudzi pilsētu iedzīvotāji bēga no pilsētas dzīves (lasi - civilizācijas). Esēņiem nebija privātā īpašuma, un katrs varēja lietot kopīgo īpašumu pēc vajadzības. Arī pārtika un apģērbs bija kopīgs un viss sastrādātais nonāca kopējā kasē.
Pēc Filona: Esēņi dzīvo kopā, visu laiku pavada sabiedriski derīgā darbā, nodarbojas ar laukkopību, lopkopību un amatniecību. Izvēlēti mantziņi savāc visus kopienas ienākumus, uzrauga kopīgo īpašumu un rūpējas par dzīvei nepieciešamo preču iegādi. Kopīgās maltītes ir vienkāršas tāpat kā viņu apģērbs. Jaunākie rūpējas par vecākajiem. Sievietes kopienā netiek ielaistas. Vergu viņiem nav. Viņi nosoda kungus un kundzību, kas izjaukusi dabas kārtību, ka visi ir vienādi kā mātei, kas visus vienādi ir dzemdējusi un barojusi, tādējādi visus padarot vienādus pēc būtības. Esēņi vairāk kā citi cilvēki domā par Dievu, neupurē dzīvniekus un tiecas uz dievbijīgu domāšanu. Visvairāk viņi nodarbojas ar filosofiju un morāli, un visā vadās pēc senajiem likumiem (50. dienas svinēšana ar visu izrietošo). Sektas svētās grāmatas tiek turētas noslēptas.
Savā tiecībā uz dievbijību esēņi vadās no mīlestības uz Dievu, tikumu un cilvēku. Dieva mīlestība ir atturēšanās no zvēresta un meliem, celibāts un ticība tam, ka Dievišķais ir tikai labuma cēlonis. Tikuma mīlestība ir riebums pret mantrausību, vienaldzība pret slavu un baudām, nelokāmība, izturība, vienkāršība un minimālas prasības ikdienā. Cilvēkmīlestība esēņiem izpaužas vienlīdzības sajūtā, kopībā un labvēlīgā attieksmē pret citiem. Josifs Flāvijs par esēņiem rakstīja daudz vēlāk un iepriekšminētos datus papildina ar dažām ļoti specifiskām detaļām. To starpā ir maltīšu svētais raksturs, lūgšanas rīta saulei, rituālā mazgāšanās, iestāšanās zvērests, sodi pārkāpējiem, spējas pareģot, kā arī novirzienu, kas pieļauj laulības. Maltīte notika svētītā telpā, kur drīkstēja ienākt tikai (baltā apģērbā) kopienas pilntiesīgie locekļi. Ēdiena pagatavošanu uzraudzīja priesteri, no kuriem viens gan pirms gan pēc maltītes teica svētrunu. Esēņi uzskatīja, ka dvēsele ir nemirstīga, bet ķermenis ir lemts nāvei. Viņu uztverē ķermenis bija tikai dvēseles īslaicīgs cietums. Filons min, ka esēņi ir pacifisti, bet Flāvija darbos redzam, ka viņi ņēma dalību Jūdu karā. Te jāņem vērā, ka laika intervāls starp abiem hronistiem ir vairāk kā simts gadu, tādēļ šīs atšķirības ir pilnīgi saprotamas. Kumrānas kopienas noteikumi ir gandrīz identiski esēņiem, tādēļ abas sektas tiek vērtētas kā radniecīgas.
Nav skaidrs, no kāda avota ziņas par esēņiem smēlis Aleksandrijas Filons, taču par Josifu Flāviju zināms, ka vismaz vienu dzīves gadu viņš pavadīja kopā ar esēņiem un bija kā klostera brālis esēnim-vientuļniekam Bannam. Flāvijs raksta, ka esēņi nelokāmi turas pie sava pasaules uzskata un pat spīdzināšanā neatklāj savas organizācijas noteikumus un mācības noslēpumus, ja pat nāktos par to mirt („Jūdu kari”, II,8.). Organizācijā var iestāties tikai pēc trīs gadu pārbaudes. Pēc viena gada prozelīts tiek pielaists pie rituālās mazgāšanās, bet kopīgās maltītes ir pieejamas pēc trim gadiem.
Nopietnu pārdomu vērtas ir liecības, ka esēņi nezvērēja uzticību valdībai – un Hērods viņus atbrīvojis no zvēresta došanas. Tas it kā noticis labvēlīga pareģojuma izteikšanas sakarā. Taču visreālāk, ka Hērodam sadarbība ar esēņiem bija politiski nepieciešama. Vēlāk daudzus esēņus redzam kaujās pret romiešiem. Lūk, ko par esēņiem kā cīnītājiem raksta Josifs Flāvijs: „Karš ar romiešiem pienācīgi parādīja viņu domāšanas veidu. Viņus saskrūvēja un stiepa, visi viņu locekļi bija apdedzināti un sadragāti; pie viņiem izmēģināja visus spīdzināšanas līdzekļus, lai piespiestu viņus noniecināt savus likumdevējus vai ēst neatļautu ēdienu, taču to nekādi nevarēja panākt. Viņi spīdzināšanu pacieta vīrišķīgi, neizdvešot ne skaņas un nenobirdinot ne asaras. Smejoties par spīdzinātājiem, viņi viegli atdeva savas dvēseles pilnā pārliecībā, ka atgūs tās tuvā nākotnē” („Jūdu kari”, II,8.,10.). Zināms, ka viens no trim jūdu karavadoņiem militārajā kampaņā pret Askalonu Jūdu kara laikā bija esēnis Jānis. Iespējams, ka tas pats Jānis bija Jamnas apgabala kara pavēlnieks, kad tur sākās sacelšanās pret romiešiem 66. gadā. Jāsaka arī, ka, gadiem ritot, vēsturnieki savās hronikās esēņus piemin arvien retāk, veltot viņiem tik pāris vārdu.

Agrīno kristiešu slepenie raksti

Par agrīnajiem kristietības rakstiem
Irīna Svencicka

Agrīno kristiešu slepenie raksti

Analizējot baznīcas neatzītās kristiešu grāmatas, mēs pārliecināmies, ka vienotas un saskanīgas kristīgās mācības nekad nav bijis, ka kristieši nepārtraukti ir strīdējušies savā starpā gan par dogmatikas jautājumiem, gan ētiku, gan rituāliem, gan par atsevišķiem Jēzus "biogrāfijas faktiem". Rezumējot var izcelt vairākus kristiešiem svarīgākos jautājumus, kas raisījuši nopietnas domstarpības. Pirmkārt, tas attiecas uz jaunās mācības dibinātāja tēlu.
Vieni kristieši (visagrīnākie) viņu godināja kā pravieti, citi - kā dievcilvēku, trešie uzskatīja viņu kā mūžīgi eksistējošu logosu. Ievērojamas atšķirības ir arī jautājumā par dieva valstību. Pirmie kristieši uzskatīja, ka otrā atnākšana ir tuvu; kad tā notiks, uz zemes iestāsies taisnība. Agrīnākajā no Jaunās Derības evanģēlijiem - Marka evanģēlijā - uzskats par augļu saņemšanu šajā dzīvē vēl ir saglabājies. Pēc tam "dieva valsts" tiek nomainīta pret "debesu valstību" (Mateja), parādās pirmie viņpasaules elles un paradīzes apraksti (Pētera Apokalipse). Gnostiķi iet vēl tālāk: viņi atmaksas ideju atmet pavisam. Dieva valstība viņiem ir "ārpus un iekšpus" cilvēka, bet vienīgā iespējamā glābšanās ir indivīda savienošanās ar šo garīgo valstību. Līdzīgas gnostiskas idejas ir radušas savu vietu arī Jaunajā Derībā. Jāņa ev. ir slavenā frāze: "Mana valstība nav no šīs pasaules" (18:36).
Arī ētikas jautājumus un attiecības ar apkārtējo pasauli I-IV gs. kristieši risināja dažādi. Šeit atšķirību diapazons bija ļoti plašs - no galēja askētisma (montānisti, Marciona piekritēji u.c.) līdz morālai izlaidībai dažu gnostisku mācību sekotāju vidū. Daļu kristīgās ētikas veidoja attieksme pret bagātību un nabadzību. Ebreju evanģēlijā, 12 apustuļu mācībā, arī agrīnākajos Toma evanģēlija izteikumos izteiktā noliedzošā attieksme pret bagātību laika gaitā tiek aizvietota ar labdarības nepieciešamību, ar savstarpējo vajadzību pēc bagātajiem un nabagajiem (skaidri izteikts Germas "Ganā"), bet vēlāko baznīcas autoru darbos (piem., Irinejs) jau redzama tieša bagātības esamības attaisnošana.
Jaunās Derības rakstos attieksme pret bagātību ir atšķirīga, bet būtiskākais tajos ir, ka bagātie-nabagie ir tikai viena no kristiešu apkārtējās pasaules antitēzēm; kā citas jāmin laimīgs-nelaimīgs, vesels-kroplis un tml. Jaunās Derības autori sociālo aspektu neizvirza: ubagi un slimie viņiem ir vienādi. Gnostiķi nabadzību un bagātību rādīja kā daļu no pasaules vispārīgā sadalījuma pretpolos, kas sevī ietvēra arī dalījumu sievišķajā-vīrišķajā un kreisajā-labajā. Reālās sociālās pretrunas gnostiķi tēloja caur sava attālinātā skatījuma prizmu, domājot, ka kosmosa un cilvēka esamība ir ārpus laika.
Šie ir tikai būtiskākie jautājumi, par kuriem dažādo kristiešu grupu uzskati dalījās. Lai gūtu pareizu priekšstatu par agrīno kristietību, ir nepieciešams zināt, ka, lai arī starp jaunās reliģijas dažādajiem strāvojumiem notika nepārtraukta cīņa, noteiktu atšķirību viņu starpā nebija. Šie virzieni iespaidoja viens otru un savstarpēji saskārās. Kristiešiem bija iespēja lasīt citās kopienās radītos tekstus. Šāds stāvoklis ilga līdz pat laikam, kad uzvarējusī ortodoksālā baznīca izveidoja "noraidīto" grāmatu sarakstu. Tieši tādēļ Jaunās Derības tekstos redzam gan jūdu-kristiešu, gan gnostiķu ietekmes pēdas. II-III gadsimtā kristietības aizstāvji, ideologi un teologi visu šo literatūru izmantoja savos darbos; viņi ne tikai apstrīdēja to, bet arī atsaucās uz tās autoritāti. Justīns, ko baznīca pieskaitīja svētajiem, atsaucās uz Pētera stāstu par Jēzus tiesāšanu un sodīšanu.
Apokrifiskie raksti ietver kristīgo tradīciju, kas pirmajos trīs savas pastāvēšanas gadsimtos turpināja attīstīties un mainīties. Šī tradīcija atainoja to sabiedrības slāņu uzskatus, intereses un ilgas, kuros kristīgā mācība izplatījās. Tā iesūca sevī dažbrīd pat pretrunīgas tendences un idejas: jūdu mesiānismu, austrumu (jo īpaši ēģiptiešu) kultus, grieķu-romiešu ideālistisko filosofiju. Kristietību radīja cilvēki, kas tiecās atrast iluzoru izeju no strupceļa, kurā bija nonākusi tā laika antīkā ideoloģija un sabiedrība. Agrīnās kristietības dažādo strāvojumu lielais skaits un strīdu asums liecina par to, ka neviens no šiem virzieniem nespēja apmierināt Romas impērijas iedzīvotāju visas garīgās vajadzības. Ortodoksālā baznīca uzvarēja tādēļ, ka tā spēja pielāgoties reālajai dzīvei, pieņemt esošo kārtību (un pat attaisnot to) un galarezultātā iegūt valsts varas atbalstu. Taču šī uzvara nebija pilnīga: visus turpmākos viduslaikus dažādās reliģiozās kustībās, ko baznīca sauca par ķecerīgām, attīstījās idejas, ko atsevišķas kristiešu grupas izteica jau II-III gadsimtā.
To rakstu pētīšana, ko baznīca dēvē par slepeniem un viltotiem, bet ko patiesībā mūsu ēras sākumā godāja liels skaits kristiešu, ļauj gūt priekšstatu par patieso agrīnās kristietības vēsturi - tas ļauj saprast, kā radās "svētās" grāmatas.

Romas perioda Palestīna

Sociālās un reliģiskās kustības Romas perioda Palestīnā
Ņina Piguļevska

Izraēlas senā reliģija izgājusi dažādas attīstības stadijas, bet visā evolūcijas procesā saglabājusi uzticību vienam principam - likumam. Kristīgā kopiena, kas dzima jūdaisma dzīlēs, apjauta sevi kā jaunu parādību tikai pēc tam, kad principiāli tika uzdots jautājums par tās attieksmi pret likumu. Tarsas Pāvila sprediķi uzvarēja apgraizīšanu, un līdz ar to arī citi Mozus likuma nosacījumi kristiešiem kļuva neobligāti.
Jūdu izglītotajās aprindās dominēja divas tendences - fariseji un saduķieši. Pirmie bija partija, kas bija saistīta ar plašākām tautas masām - dažādos tautas slāņos tikumīgu fariseju uzskatīja par savu ideālu. Hellenizētie saduķieši bija ietekmīgi augstākajās aprindās, bet sveši vienkāršajā tautā.
Fariseju - rabīnu vidē radās visa tā laika literatūra. Šos rakstītos pieminekļus var iedalīt divās grupās: t.s. Vecās Derības apokrifi un rabīniskā literatūra (Talmuds). Viens no otra tie atšķiras ar tematiku un interesēm - apokrifos tas balstās eshatoloģijā, bet Mišnā pamats ir likums. Gan Zālamana psalmi, gan Apustuļu darbi norāda, ka fariseju likuma sludināšana sadzīvoja ar ticību augšāmcelšanai un Mesijas atnākšanai. Izraēlas senā pravietiskā tradīcija radīja divus virzienus: izglītošanās funkciju pieņēma mācītie vīri, skolotāji, bet "pravietojumi" kļuva par apokaliptiķu jomu.
Apokrifos izpaudās jūdaisma vēlīnā interese par nākamās dzīves jautājumiem. Viņi runā pravietiskā, brīžiem neskaidrā valodā par "mūžības noslēpumiem", par mirušo augšāmcelšanos, par dieva tiesu un par gaidāmo Mesiju. Mišna savu nozīmi saskata citur - likuma iedibināšanā, iemācīšanā, izskaidrošanā, kā arī tā dažādu kāzusu izpildē. Taču arī Mišnā nav šaubu par ticību nākamajai dzīvei, un arī apokrifos uzticība likumam un tā stingra izpilde ir pamatnostādne. Apokaliptiskās un likumu zinātāju literārās intereses tautas apziņā radīja atšķirīgu vērtējumu.
Apokaliptika ar savām saknēm iesniedzas tautas masu reliģiskās apziņas dzīlēs. Šajā ziņā jūdu sabiedrības izglītotā daļa (piem. fariseji) bija līdzīgās domās ar tautu. Citādi tas bija jautājumā par attieksmi pret likumu. Visa jūdaisma literatūra šai ziņā ir vienota un stingri uzticīga likumam, arī apokaliptiskie darbi. Apokrifos tiek uzsvērts to cilvēku tikums, kas stingri ievēro likumu un glabā kaut vismazāko senču novēlējumu; tādējādi tiek apstiprināta Izraēlas nozīme un īpašās tiesības uz glābšanos.
Likuma pildīšana, ko vēl smagāku padarīja senču novēlējumi, prasīja uzmanību un spēku, kam darba cilvēks ikdienā nebija gatavs. Precīza, sīkumaina reglamentācija viņu spieda kā slogs. Uz likuma kalpu attieksmi vienkāršā tauta bija gatava atbildēt ar naidu. Daļā tautas tikumīgs farisejs varēja būt ideāls. Taču cilvēki, kas bija satraukti no apokaliptiskajiem un eshatoloģiskajiem sapņiem, dzīvoja neskaidrās notikumu jausmās, debesu zīmju vērošanā un Mesijas gaidās. Palielinājās bezdibenis starp tikumīgo likuma zinātāju un grēcīgo cilvēku, ideāls kļuva arvien nesasniedzamāks. Tā dēļ cilvēkā sāka dzimt šausmas un jaunu ceļu meklējumi.
Rabīniskajās aprindās saglabājās vecais pamats, bet Debesu Valstībai bija jāveidojas uz jaunā rauga. Jānis Kristītājs, Jēzus un apustuļi ir tautas masu skolotāji. Viņi no tām ir nākuši, bija tām tuvi un centās parādīt patiesību, ko bija sev atklājuši. Tauta, kas bija nolādēta par likuma nepildīšanu, un muitnieki (nolādēti par savu grēcīgo dzīvi), apvienojās patiesības meklējumos.

Ticības meklējumi Romas impērijā

Par agrīnajiem kristietības rakstiem
Irīna Svencicka

Ticības meklējumi

Jau Augusta laikā sāka veidoties imperatora kults. Viņa pēcteči noteica par obligātu imperatora statujas pielūgšanu, viņu dzimšanas dienas bija oficiālas svinamās dienas, tika sarīkotas īpašas spēles. Populārākie tautas svētki provincēs, kas bija veltīti vietējiem dieviem, tapa par imperatora godināšanu - tās tas notika arī ar grieķu dieva Dionīsa godināšanu. Visiem, kas gribēja pielūgt vietējo dievu, bija jākļūst par imperatora pielūdzējiem. Pilsētu oficiālajos lēmumos imperators tika saukts par glābēju - par pasaules glābēju, par visas cilvēces glābēju, par pasaules valdnieku. Šiem apzīmējumiem bija jārada iespaids par imperatora varas visuresamību. Sākotnēji par dieviem nosauca mirušos imperatorus, bet pamazām dievināt sāka arī pie varas esošos imperatorus (ne tikai viņu sargājošos ģēnijus, kā agrāk).
Iesākumā šis kults balstījās tautas senajās reliģiozajās tradīcijās, kur tika izmantotas tautas cerības uz pārdabiska glābēja izpaušanos. Vēlāk kults kļuva formāls - izstrādāja stingri noteiktas formulas, ar kurām vērsās pie imperatoriem: "Ak, visdievišķākais no visiem, kas kādreiz bijuši imperatori...". "Jūsu dievišķā un nepārsētā augstība...". Katru nākamo uzrunāja tāpat kā iepriekšējo "Ak, visdievišķākais no visiem...".
Imperatoru pielūgšanai Romas impērijā bija politisks raksturs. Kulta ievērošana bija labs veids kā pārbaudīt padoto lojalitāti. Būtiski bija nevis, kam patiesībā tic konkrētais cilvēks, bet gan, vai viņš veic noteiktas darbības, kas izsaka cieņu imperatoram. Viņi varbūt masās tika uzskatīti par dieviem, bet kā par svešiem dieviem, kas ir tāli un naidīgi vienkāršajam cilvēkam. Tomēr jāsaka, ka dzīvu valdnieku dievišķošana zināmā mērā veicināja ticējumu izplatīšanos, ka iespējama tāda cilvēka parādīšanās, kam piemīt dievišķs spēks un kurš ar šo spēku palīdzību pieveiks ļaunumu un vardarbību.
Zemāko kārtu cilvēki veidoja kolēģijas jeb mazo ļaužu apvienības. Tām bieži vien bija nelielas telpas - svētnīcas, kur rīkoja kopīgus mielastus. Tādās kolēģijās ietilpa brīvie nabagi, brīvlaistie, dažkārt arī vergi. Kopā ar obligāto imperatora dievību viņi pielūdza savus dievus, kas dažkārt atšķīrās no pilsētu oficiālajiem dieviem. Pastāvēja dabas spēku pārstāvju - Hērakla, Priapa, Silvāna pielūdzēju grupas. Pat grieķu un romiešu vidū attīstījās dažādu austrumu dievību kulti. Saskaņā ar senajiem mītiem, grieķu un romiešu dievības nebija ne visvareni, ne žēlsirdīgi; tiem nebija nekādas daļas gar cilvēciskajām vājībām un nelaimēm. Sabiedrības zemākie slāņi meklēja dievus-pestītājus, kas varētu viņus glābt no šīszemes grūtumiem un palīdzētu iegūt mūžīgo svētlaimi un nemirstību.
Glābēju iezīmes ieguva pirmkārt senie mirstošie un atdzimstošie augu valsts dievi - ēģiptiešu Ozīriss, grieķu Dionīss (kura tēls šai laikā bija ievērojami transformējies), arī irāņu saules dievs Mitra. Bieži vien šo dievību pielūgšana bija jāveic slepeni, jo to bija juridiski grūti savienot ar obligāto imperatora godināšanu. Viņi pie tam ticēja, ka veicot slepenos rituālus jeb mistērijas, kuru laikā izspēlēja dieva miršanas un dzimšanas ainas, paši kļūst piederīgi dievam un iegūst nemirstību. Ne visi varēja iekļūt šajās apvienībās un ņemt dalību mistērijās. Lai kļūtu par izredzēto, vajadzēja iziet dažādus pārbaudījumus. Varas iestādes uz visa veida kolēģijām skatījās ar aizdomām un dibināšana bija grūts pasākums. Aizliedzot kādā Mazāzijas pilsētā dibināt ugunsdzēsēju kolēģiju, imperators Trajāns rakstīja: "Lai kāds būtu nosaukums un iemesls... tie, kas tādā savienībā iekļausies... drīzumā pārvērtīsies slepenā biedrībā".
Šādas divkosības apstākļos, kad sludinātais pastāvīgi bija pretrunā realitātei, mainījās arī morāles normas. Plauka ziņošana, kukuļņemšana, pielīšana imperatoram un nežēlība pret padotajiem. Tādi cilvēki pie izdevības teica runas par pilsonisku varonību, par nepieciešamību kalpot republikai, bet ne viņi paši, ne arī vairums apkārtējo šādus vārdus neņēma nopietni. Zemākie slāņi sāka izrādīt neticību arī pret tradicionālo morāli, ko varasvīri atklāti pārkāpa. Arvien vairāk radās cilvēku, kas nevēlējās pielāgoties apkārtējai realitātei. Nespēdami atbrīvoties no saviem kungiem, vergi sāka izrādīt atklātu nepakļaušanos un nicinājumu. Pati dzīve tiem bija ļaunums - ļoti bieži kļuva pašnāvību gadījumi. Par to vēsta arī I gs. filosofs Seneka: "daudzi vergi metas no jumtiem vai caurdur sevi ar dzelzi". Verdzenes nogalināja savus jaundzimušos mazuļus.
Pa impērijas pilsētām klaiņoja ubagojoši filosofi - ciniķi. Viņi par neprātīgiem dēvēja tos, kuri runā par valsts labumu, slavināja galēju nabadzību, noliedza verdzību un tradicionālo reliģiju. Perigrīns, viens no tādiem filosofiem, beidza dzīvi pašnāvībā, metoties ugunī. Pirms nāves viņš paziņo, ka dara to citu dēļ - lai viņi iemācās nicināt nāvi un vīrišķīgi pārcieš nelaimes. Lukiāns par Peregrīnu smejas, taču atzīmē, ka šī nāve radījusi iespaidu uz apkārtējiem.
Filosofi - stoiķi. Saskaņā ar šo mācību visi cilvēki likteņa priekšā ir vienādi. Gudrajam ir jātiecas uz atbrīvošanos no kaislībām. Arī vergam varbūt brīva dvēsele; viskainpilnākā verdzība ir brīvprātīgā verdzība (šis ir iekāres vergs, tas - savtīga skopuma vergs, bet tas - godkāres...). I gs. p.m.ē Filadelfos Mazāzijā (kur vēlāk radās viena no pirmajām kristiešu kopienām) tika radīta savdabīga reliģiska apvienība. Tās dibinātājs Dionīsijs, pavēstīja, ka saņēmis norādījumus no paša Zeva. Apvienībā pieņēma visus, arī sievietes un vergus. Galvenie nosacījumi bija morālas dabas - biedriem bija jāzvēr būt godīgiem pret citiem, nelietot burvestības, nedz pašiem, nedz citiem palīdzēt lietot pretapaugļošanās līdzekļus, nepamest apvienību. Par pārkāpumiem tika paredzēti dažādi sodi. Par priekšzīmību tika apsolīti labumi, ko dievi "dāvā saviem iemīļotajiem cilvēkiem". Apvienības centrs bija lūgšanu nams jeb svētnīca, ko uzraudzīja īpaši izraudzīta persona. Apvienības noteikumi tika iekalti akmenī pilsētas centrā - katrs ar tiem varēja iepazīties. Tas ataino jaunas ticības un morāles normu meklējumus, kas raksturīgi šim impērijas periodam. Maģijas aizliegums norāda uz mēģinājumu mazināt māņticības iespaidu uz cilvēku uzvedību un tikumības principiem. Taču šī kustība neguva plašu izplatību, jo tā nepiedāvāja glābšanu un palīdzību, ko tik ļoti gaidīja visapkārt.
Romas impērijā sabiedrības zemākajos slāņos valdīja bezcerība un pesimisms. Šiem cilvēkiem bija nepieciešams redzēt kaut kādu izeju vai cerību. Šāda izeja tika rasta reliģijā. Pilnīgi dabiski, ka pirmo kristiešu sludinātāju stāsti un pravietojumi Romas impērijas ciemos rada dzirdīgas ausis. Palestīnā Jēzus sekotāju sekta nebija īpaši populāra; I sacelšanās laikā jūdu-kristieši ebionīti un nazarēņi pārcēlās aiz Jordānas. Lukiāns stāstā par Pelegrīnu min, ka arī II gs. Palestīnā dzīvoja kristieši. Taču plašu izplatību kristietisms tur nepiedzīvoja, jo pārāk stiprs tur bija ortodoksālais jūdaisms un daudz savstarpēji konkurējošu reliģisku sektu un grupu.
Pēc pirmās jūdu sacelšanās, un jo īpaši pēc otrās 132.-135. gadā, kad tika iznīcināti apmēram 600 000 cilvēku, bet Jeruzalames vietā izveidoja Romas koloniju, ir grūti Palestīnā iztēloties kristiešu skaita pieauguma iespējas. Varēja būt saglabājušās tikai tādas grupas, kas nepiedalījās pretošanās cīņās. Būtībā kristietības ideoloģijas veidošanās notika ārpus Palestīnas. Pirmo Kristus sekotāju sprediķi lielāko atsaucību guva starp jūdiem, kas dzīvoja dažādās austrumu provincēs. Jūdi tur parasti veidoja radniecīgas kopienas ar iekšēju pašpārvaldi, allaž palikdami pasveši vietējiem iedzīvotājiem; viņiem nebija arī visas pilsoņu tiesības. Šī atšķirtība noveda pie tā, ka viņi turpināja interesēties par notiekošo Palestīnā un arī gaidīja Mesiju. Tomēr neizbēgamie ekonomiskie un kultūras kontakti ar vietējiem iedzīvotājiem radīja savu iespaidu. Pastāvīgi klausoties par mirstošajiem un atkal atdzimušajiem dieviem-glābējiem, viņiem daudz vieglāk bija noticēt, ka krustā sistais pravietis ir augšāmcēlies.
Zināms, ka Kumranas sektanti arī ņēma dalību jūdu karā; vietās, kur bija viņu apmetnes, arheologi atraduši karadarbības pēdas. Josifs Flāvijs raksta, ka esēņi bijuši ļoti varonīgi; romieši ne ar kādām spīdzināšanām nav spējuši viņus piespiest atteikties no savas mācības. Romiešu uzbrukuma laikā esēņi paslēpa savus tekstus un dzīvi palikušie emigrēja. Iespējams, ka viņi apvienojās ar pirmajiem kristiešiem un notika savstarpēja ietekmēšanās. Ar laiku sāka pieaugt jaunās mācības piekritēju loks un parādījās arī atšķirības sludinātajā mācībā.
Saskaņā ar agrīnākajiem Jaunās Derības sacerējumiem, I gs. beigās kristiešu grupas bija Mazāzijā. Apustuļu darbos teikts, piemēram, ka nosaukums "kristieši" (kristieši - Kristus sekotāji, Kristus - burtisks tulkojums ebreju vārdam "mašiah" - svaidītais, grieķu "messias", no kā radies vārds "Mesija") vispirms parādījies sīriešu pilsētā Antiohijā. Iespējams, arī Ēģiptē kristieši parādījās agri - atrastie papirusa teksti attiecināmi uz II gs. sākumu.
Visur, kur sludināja kristieši, viņi ilgu laiku palika maza izolēta grupa, jo pat vienkāršā tauta viņus neieredzēja, jo kristieši ignorēja ierastās uzvedības normas; viņi savā vidū uzņēma ubagus, slimos, kropļus, likuma pārkāpējus un citus sabiedrības atstumtos. Tā kā kristieši noraidīja pastāvošo sociālo nevienlīdzību un sabiedrības ideālus (gan tiekšanos pēc īpašuma un tradicionālās tautas sapulces, gan senos dievu kultus), viņus ar aizdomām uztvēra arī varas pārstāvji.
Antīkajā pasaules uzskatā fiziskās pilnības cienīšanai bija liela loma. Klasiskajās Grieķijas pilsētvalstīs pilsoņa ideāls bija harmoniski attīstīts, "brīnišķīgs un cēls" cilvēks ar stipru prātu un ķermeni. Lai arī impērijas apstākļos polises sen bija zaudējušas neatkarību, un vairs nebija vajadzības pēc vareniem, veikliem un savai pilsētai uzticamiem pilsoņiem, kas spētu aizsargāt no ārēja ienaidnieka, šis ideāls turpināja dzīvot. Atspoguļojot tradicionālo antīko attieksmi pret fizisko skaistumu, kristietības kritiķis Celzs rakstīja, ka: "ja dieva gars patiešām iemiesotos cilvēkā, viņš izvēlētos diženu, skaistu, stipru cilvēku, kam piemīt runas dāvanas. Viens no argumentiem, ko izvirzīja Celzs pret Jēzus dievišķumu bija, ka, pēc nostāstiem Jēzus esot bijis neglīts un maza auguma.
Klibie, aklie, fiziski kroplie tika nicināti ne tikai grieķu pasaulē; kumranīti arī viņus uzskatīja par "netīriem". Antīko sabiedrisko attiecību sistēmā zemāks sabiedriskais statuss bija arī sievietēm. Lai arī impērijas pirmajos gadsimtos sievietes iestājās dažādās religiskās savienībās un bija pat atsevišķi gadījumi, kad viņas kļuva par pusoficiālu sabiedrisku organizāciju loceklēm (piem., vecajo savienībā), nekādos pārvaldes orgānos viņas nepiedalījās. Viņas bija atstumtas arī no dažām svinēšanām. Piemēram, viņas nedrīkstēja piedalīties kā skatītājas Olimpiskajās spēlēs. Ļoti grūti klājās sievietēm bez radu saitēm. Tas redzams slavenajā epizodē no Jāņa evanģēlija, kur pūlis ar akmeņiem grasās apmētāt paklīdušo sievieti. Bet Lk stāstīts, kā staigule apmazgā Jēzus kājas ar mirrēm, bet apkārtējie krīt sašutumā, ka viņš ļauj grēciniecei sev pieskarties. Šīs epizodes ilustrē apkārtnes un arī kristiešu attieksmi pret šādām sievietēm.
Savas kristīgās ticības un morāles kodeksa krasa pretnostatīšana visām uzvedības normām, centieniem un ideāliem, kas bija tradīcijām svētīti un šķita saprātīgi, bremzēja jaunpienācēju pieplūdumu. Pirmie kritiķi bija sašutuši tieši par kristiešu "nesaprātīgumu". Celzs rakstīja, ka kristieši nekad nepievienojas saprātīgu cilvēku sapulcēm un neuzdrošinās starp viņiem atklāt savus uzskatus. Viņš precīzi uztvēra atšķirību starp seno dievību pielūdzēju savienībām un kristietību. Pirmie vēršas pie tiem, kam "tīras rokas un runa saprātīga", vai "kuru dvēsele brīva no ļaunuma, kurš nodzīvojis labi un taisnīgi". Kristieši pēc Celza teiktā rīkojas citādi: "kurš grēcīgs, viņi saka, kurš nesaprātīgs, kurš neattīstīts; vienkārši runājot - kurš nelietis, to sagaida debesu valstība". Kristīgajai reliģijai nācās veikt sarežģītu pielāgošanās ceļu apkārtējai sabiedrībai. Savukārt sabiedrībai bija jāpiedzīvo antīkās pasaules kārtības krahs, lai šī reliģija kļūtu valdoša un valstiska.
Zemāko slāņu organizācijas sauca par kolēģijā (tās jau apskatījām). Pastāvēja arī ticīgo jūdu sapulces - sinagogas (grieķiski tas nozīmē "sapulce", "sanākšana"). Pagāniem tās bija "fias", "koinon". Kristieši arī izmantoja līdzīgas apvienību formas, ko sauca par eklēzijām. Vēlāk šis vārds sāka nozīmēt Baznīcu. Burtiski eklēzija jeb eklēze nozīmē "sapulce"; grieķu pilsētās tā sauca tautas sapulci - vienu no pašpārvaldes galvenajiem orgāniem. Tas bija nevis reliģiozs, bet gan politisks termins. Tas, ka kristieši grieķiski runājošajā vidē savu kopienu nodēvēja tieši par sapulci, bija viņu iekšējā pretnostatījuma izpaudums. Savu ticīgo eklēzi viņi pretnostatīja pasaulīgajai eklēzei; dieva pilsētu (polisi) pret pasaulīgo.
Visi, kuri vēlējās, varēja iestāties kristīgajā kopienā, bet savus dievkalpojumus viņi neveica publiski. Viņi sevi iekšēji nodalīja no pārējās pasaules, te arī slēpjas viņu mācības noslēpumainība. Tas uztrauca pastāvošo varu un tālaika izglītoto pilsoņu sašutumu. Tas parasti kalpoja par apsūdzību iemeslu. Vēl III gs. sākumā, kad kristietība jau bija visai izplatīta, kāds kritiķis (pēc Feliksa Minucija) esot sašutumā teicis: "Patiesi, kādēļ viņi visādi cenšas slēpt no citiem to, ko viņi godā, ja visi slavējamie darbi parasti tiek veikti atklāti, bet tikai noziedzīgie darbi tiek slēpti?"
Pirmo kristiešu kopienu iekšienē noritēja nepārtraukta cīņa par uzvedības jautājumiem un attiecībām ar apkārtējo pasauli. Jāņa Apokalipsē minēti pravieši Valaāms un Valaks, kuri ieveda kārdinājumā "Izraēļa dēlus" Pergamā, atļaujot ēst upurgaļu un gadījuma dzimumsakarus. To pašu izdarīja praviete Izabela Tiatīrā. No pirmā acu uzmetiena nav īsti skaidrs, kādēļ tik liela loma piešķirta pagāniskajam upurim. Taču atsacīšanās ēst upuri bija ne tikai nicinājums pret pagāniskajiem rituāliem, bet daudz būtiskāka attiecību problēma ar apkārtējo sabiedrību. Sabiedrisko svinību laikā dievībām upurēja dzīvniekus, bet pēc tam tika rīkotas kopīgas maltītes, kuru laikā upurdzīvnieku gaļa tika apēsta. Šajās maltītēs dalību ņēma visdažādāko slāņu cilvēki. No romiešu laika uzrakstiem ir zināms, ka dažos svētkos pie maltītes tika pielaisti pat vietējās pilsētas nepilsoņi un vergi. Šīs svinības tika rīkotas, lai saliedētu pilsētas iedzīvotājus. Daudziem nabagiem tā bija vienīgā iespēja baudīt gaļu. Tai pat laikā šī maltīte nozīmēja iesaistīšanos pagānisko reliģiju rituālajās darbībās. Iespējams, Valaāms un Izabela atļāva ēst šo upurgaļu, paužot kopienas nabadzīgās daļas vēlmi. Kritizētā "izlaidība", iespējams bija saistīta ar to, ka daudziem kopienas biedriem (konkrēti - klaiņojošiem ubagiem un vergiem), nebija ģimeņu. Jāņa Apokalipses autoram šie abi fakti ir pilnīgi nepieņemami.
Pāvila vēstulēs šis jautājums atrisināts citādi. Ja kāds ierodas ciemos pie pagāna, kam cienastā ir gaļa, tad viņš to drīkst ēst. Taču, ja saimnieks pasaka tieši, ka tiek ēsta upurgaļa, tad no tās ir jāatsakās. Un nevis tādēļ, lai sevi neaptraipītu, bet gan tādēļ, lai nekārdinātu citus, "ne jūdus, ne hellēņus, ne dieva baznīcu" (Korintiešiem I, 10:32). Citiem vārdiem, svarīgi ir tikai nepiedalīties pagānu rituālajās darbībās, jo var tikt novērtēts kā atkrišana no kristietības. Šeit mēs redzam Pāvila vēlēšanos sakārtot attiecības ar apkārtējo pasauli. Piem., laulības jautājumā viņš uzstāja, ka kristietis drīkst būt laulāts ar pagānu. Kristietībai pievērsās arī citu tautību pārstāvji, un Pāvils uzstājās par jūdu parašu izskaušanu, uzsverot sprediķa nepieciešamību starp pagāniem. Vēstījumos, kas it kā pieder Pāvilam, minēti visai daudz kristiešu vārdi, kam ir grieķu cilme; ir vergu vārdi, ir brīvlaisto vārdi. Interesanti, ka parādās arī iesauka "filologs". (Romiešiem, 16:15). Tādus parasti deva vergu izcelsmes inteliģentiem. Taču vēstules reti nāca no jūdu kristiešu vidus. Acīmredzot Romā un citās pilsētās par kristiešiem kļuva svešinieki, pārceļotāji, kas nebija tieši saistīti ar romiešu tradīcijām un parašām. Uz to norāda tikai dažu romiešu vārdi vēstulē romiešiem.
Zinātniskajā literatūrā nostiprinājies uzskats, kristiešu vidū bija pārsvarā pilsētnieki. Taču nedrīkst aizmirst, senatnē, pieminot Smirnu, Efesu vai Antiohiju, tika domāta pilsēta ar lauku teritoriju. Tādēļ Efesas eklēze vai tesaloniķieši ietver sevī arī lauciniekus - kalpus, mazos nomniekus un zemkopjus. Plīnijs Jaunākais II gs. sāk. rakstīja Trajānam par kristiešiem, ka: "Šīs māņticības sērga ir izplatījusies ne tikai pilsētās, bet arī ciemos un muižās...". No šī ziņojuma nevar spriest par kristietības izplatības patiesajiem izmēriem, bet vienīgi par kristiešu klātbūtni arī laukos.
Viens no svarīgākajiem jautājumiem agrīnās kristietības pētniekiem ir - vai kristiešiem bija kopīpašums. Ieskats par tādu kopību rodas no divām vietām Apustuļu Darbos, kur aprakstīta kristiešu kopiena Jeruzalemē uzreiz pēc Jēzus krustā sišanas. Vienā vietā rakstīts: "Visi ticīgie bija kopā un viss viņiem bija kopīgs..." (2:44). Citā fragmentā norādīts, ka cilvēki, kam kaut kas piederēja, pirms stāšanās kopienā, visu pārdeva un iegūto naudu nodeva kopīgajā kasē. uzreiz pēc šiem apgalvojumiem seko Ananijas un Sapfīras stāsts, kuri noslēpa daļu naudas, ko bija saņēmuši par pārdoto īpašumu. Par naudas slēpšanu viņi tika sodīti uz nāvi.
Šo liecību patiesuma pakāpes noskaidrošanai jāzina, ka tās attiecas uz kopienu Jeruzalemē, ko, saskaņā ar tradīciju, dibināja Jēzus tuvākie mācekļi. Šai kopienai bija jākalpo kā paraugam visām pārējām kristiešu eklēzēm. Viss kopienas apraksts - tās daudzskaitlīgums, priesteru skaudība, brīnumi, ko veica apustuļi, - skaidri vērsta uz to, lai satriektu klausītāju un lasītāju uztveri; lai parādītu ideālu kopienu, kur nav trūkumcietēju, kur vismazākā blēdība tiek no paša dieva sodīta, kur visi labprātīgi nodod kopīgai lietošanai savu īpašumu. Starp citu, konkrētais ziedošanas piemērs Darbos minēts tikai vienreiz: Josija, kas saukts par Varnavu, pārdeva zemi un naudu atdeva apustuļiem (4:36-37.). Kad runa ir par reālām kopienām, tas piezīmes, kas izkaisītas vēstulēs, rada pavisam citu ainu. Vairums šo kopienu bija ļoti nabadzīgas. Pāvila vēstuļu autors, dodoties no kopienas un kopienu, raksta, ka, aizejot no Maķedonijas, neviena kopiena nesniedza viņam palīdzību "ziedojot un pieņemot"; savukārt, Filipu kristieši ziedojumus sūtījuši viņam pat uz citu pilsētu.
Pirmajā vēstulē korintiešiem ieteikts, lai pirms kopīgajām maltītēm katrs paēd savās mājās ("vai tad mums nav māju, kur paēst un padzert?"). No tā izriet, ka vēstījuma rakstīšanas laikā kristiešiem nav bijis kopīpašuma. Līdzekļi kopīgajām vajadzībām tiek saziedoti - katrs pirmajā nedēļas dienā atliek un paglabā tik, cik ļauj viņa iespējas..."(16:1-2.). Starp citu, tiek minēts, ka ziedojums tiks nogādāts Jeruzalemē. Acīmredzot, tie nedaudzie kristieši, kas dzīvoja tur pirms Jeruzalemes nopostīšanas, bija atkarīgi no citu kristiešu atbalsta. Jeruzalemes kopiena, tādējādi, nebija tik ziedoša, kā tas attēlots Apustuļu darbos.
Visādā ziņā raibais kristīgo kopienu sastāvs neļāva izveidot tik saliedētu organizāciju, kāda bija kumranītu kopiena. Dzīvodami dažādās vietās un kalpodami dažādiem kungiem, kristiešiem bija iespējams tikai retumis tikties, lai klausītos savos praviešos un baudīt kopīgas maltītes, ko noteica viņu neregulārās iemaksas - no katra pēc viņa iespējām. Iemaksas, visticamāk, veica visi - naudā, graudā, ar darbu (prasība strādāt vijas cauri visiem agrīno kristiešu darbiem).
Reliģiskā darbība pirmajās eklēzēs risinājās kopīgās sapulcēs, kas bieži notika naktīs, ārpus pilsētām, kapsētās, bet Romā - katakombās. Pirmie rituāli, par kuriem var runāt noteikti - bija kristietība un maizes un vīna baudīšana. Plīnijs Jaunākais raksta, ka kristieši parasti pulcējās pirms saullēkta, daudzināja Kristu, zvērot solījās atturēties no zagšanas, laupīšanām, izvirtības utml; pēc tam viņi izklīda un sapulcējās atkal kopīgai maltītei - "parastai un nevainīgai". Kristiešu kopienās I gs. beigās nebija noteiktas ekonomiskās organizācijas, nebija arī strikti izteiktas kopienu pārvaldes aparāta.