Sokotras sala

Sokotras sala
šodien ir Jemenas sastāvdaļa

(Materiālu par šo salu pievienoju tādēļ, ka otrajā gadu tūkstotī tā pēkšņi kļuva ļoti svarīga portugāļiem, kā arī tādēļ, ka saistās ar apustuļa Toma vārdu.)

Par kristietības izplatību Sokotras salā esot jāpateicas apustulim Tomam, kurš 52. gadā, ceļodams uz Indiju, šeit nokļuvis vētras dēļ. Pēc kuģa bojāejas viņš izcēlies salā un pievērsis savai ticībai vietējos iedzīvotājus, bet no kuģa vraka uzcēlis baznīciņu. Pirms tam viņš sludinājis kristietību Asīrijā, Haldejā un Babilonā. 524. gadā Sokotras salā ieradās grieķu mūks Cosmas Indicopleustes un atrada šeit stipri nostiprinājušos kristietību.

Sokotras kristieši pakļāvās Babilonas nestoriāniskajam katolikosam, iecēla savu arhibīskapu un neatzina ne Bagdādes arhibīskapu, ne Romas pāvestu. Asīrijas Nestoriāniskā kristīgā baznīca pieder pie agrīnajām kristietiskajām baznīcām, bet neattiecas uz pareizticīgo un katoļticīgo konfesiju. Saskaņā ar seno tradīciju, pirmie, kas sludināja asīriešiem, bija Toms un Fadejs. Senie asīrieši runāja aramiešu valodā un Mācība pie viņiem atnāca tieši no sākotnējā semītu pirmavota - bez filtrēšanas caur grieķu, romiešu vai kādu citu kultūru. Sīriešu baznīcas dibinātāji bija Affrats un Efraims, kas bija semīti. Semītu kristietība atšķiras no grieķu kristietības.

No V gadsimta sīriešu baznīca piedzīvoja visai strauju hellenizāciju, kā dēļ nākamie rakstītāji vairs nespēja izvairīties no grieķu kultūras ietekmes. Šis agrīnās sīriešu literatūras specifiskais semītiskais aspekts dīvainā kārtā netika ievērots, neskatoties uz interesi par agrīno kristietību kopumā. Savu nosaukumu Asīrijas kristīgā baznīca ieguva nestoriāniskās nosaukumu pēc Nestora, kurš no 428. līdz 432. gadam bija Konstantinopoles patriarhs. Viņa kristīgo doktrīnu un Bībeles interpretācijas metodi asīrieši pieņēma tādēļ, ka atainoja viņu pašu senās tradīcijas. Asīriešu Nestoriāniskā kristietība nav ķecerīga un pilnībā pieņem doktrīnu par svēto Trīsvienību, nevainīgo ieņemšanu, Jēzus dievišķo izcelsmi, kā arī citas pamatdoktrīnas, kas pieņemtas galvenajās kristīgajās konfesijās.

Par cik Sokotras sala ir izolēta, arī kristietībai tur piemīt savas individuālas iezīmes, jo praktiski nav saņēmusi atbalstu no ārpuses. Vairāki ceļotāji, starp kuriem bija Marko Polo XIII gs., karmelītu garīdznieks Vinčenco, kurš šeit ieradās nedaudz vēlāk, kā arī Franscisks Ksavjē liecināja par kristietību salā. Paši Sokotras iedzīvotāji sevi dēvēja par Svētā Toma kristiešiem un (tāpat kā Asīrijas kristieši) pielūdza viņu. Piedevām viņiem bijušas visai neparastas tradīcijas: viņi pielūdza krustu, taču nezināja ne kristīšanu, ne sprediķus. Katrā ciemā bija savs mācītājs, kurš skandināja lūgsnas un kūpināja vīraku. Sokotrieši bieži atkārtoja vārdu "aleluja", bet zvanu vietā kratīja koka klabekļus. Lai arī vietējie skaitījās kristieši, viņi par to nekā nezināja, bet viņu ticība bija dīvains tradīciju un rituālu sajaukums, kas sevī ietvēra gan pagānu, gan kristiešu mantojumu. Viņi pielūdza Mēnesi, uzskatīja par grēku reibinošu dzērienu un cūkgaļas lietošanu, veica apgraizīšanu, bet godināja krustu un nesa to procesijas priekšgalā. Trīs reizes dienā un tikpat reižu naktī pulcējās savās netīrajās baznīcās uz kalpošanu, zieda uz altāra govs sviestu, lika uz tā sveci un krustu, kūpināja vīraku. Liela loma tika atvēlēta Toma godināšanai. Vietējie iedzīvotāji lepojās, ka seko Kristus mācībai, un, neskatoties uz totālu analfabētismu un informācijas avotu trūkumu, ilgu laiku uzturēja tradīciju. Par kristietības klātbūtni Sokotrā liecina arī arābu ceļotāji X, XIV un XV gadsimtos.

Vēlākajos gadsimtos Sokotrā iebruka musulmaņi, taču salinieki nekad pilnībā nepadevās islamam. XVI gs. šeit ieradās portugāļi un centās vietējos pievērst Romas katoļu baznīcai, taču portugāļu vardarbīgās metodes bija nepieņemamas, un seno tradīciju piekritēji drīzāk izvēlējās arābu virsvaldību.

Kristietība Sokotrā, nesaņemot atbalstu no nestoriāņu patriarha, izzūd apmēram XVII gs. otrajā pusē, kad arābu ekspansija kļūst totāla. Vietējie kristieši apbrīnojamā kārtā vēl turpināja sargāt savu reliģisko piederību arī laikā, kad viņiem nebija ne reliģisko līderu, ne reliģiskās izglītības. 1800. gadā Vahibi izcēlās Sokotras salā ar mērķi pilnībā iznīcināt nestoriāņu baznīcu. Arābi nopostīja kapsētas un baznīcas piekrastes zonā Hadibas apkārtnē un ieviesa stingru musulmaņu rituālu kontroli vietējo iedzīvotāju vidū. Pašreiz vienīgās liecības par gadsimtiem senu kristietību Sokotrā ir arheoloģiskie izrakumi un ceļotāju piezīmes.

Iepazīstoties ar kristietības vēsturi Sokotras salā, redzējām arī, kādas sekas bija portugāļu konkistadoru politikai, ko viņi centās īstenot ar pāvesta svētību. Cits materiāls ataino līdzīgu situāciju netālajā Indijā. Tās ir nodaļas no grāmatas "18 gadi Indijā", ko sarakstījis arhimandrīts (priesteris) Adroniks Elpidinskis (Buenosairesa, 1959.g.)

Malabaras baznīca

Malabaras baznīcas rašanās un tapšana
I.V.Sitņikovs - ziņojuma tēzes (nolasīts biedrības "Austrumu tradīcijas" sanāksmē 2001.g.28.nov.)

Malabaras baznīca (Sīrijas Pareizticīgā sv.apustuļa Toma Baznīca) pieder pie t.s. senajām austrumu baznīcām (Rietumu teoloģijā- Oriental Churches) un tradicionāli tiek saistīta ar apustuļa Toma misiju Indijā. Šai sakarā par avotu tiek izmantoti apokrifiskie "Jūdas-Toma Darbi" (4.-5. gs.) un Malabaras kristiešu nostāsti (izdoti Londonā 1818. gadā, aut. - anglikāņu misionārs B.Beilijs). Darbos tiek stāstīts par Toma ceļojumu no Jeruzalemes uz "maharadžadiradži" Gondofara pārvaldīto kņazisti, kas atradās Indijas ziemeļrietumos. 1849. gadā tika atrasta monēta ar šī cara vārdu, par kura reālo eksistenci līdz tam laikam vēsturnieki šaubījās. Vēl vairāk, maršruts, pa kuru virzījās Toms, saskaņā ar Darbiem, pilnībā atbilst tālaika tirgotāju un ceļotāju maršrutiem, tādēļ Toma ierašanās Indijā ap 52. gadu ir pilnīgi iespējama.
Ir visai daudz liecību par Indijas dienvidos (tagadējais Keralas štats) eksistējušajām kristiešu kopienām. Pirmā no tādām liecībām attiecas uz IV gadsimtu, kad Pirmajā Vispasaules Koncilā Nikajā (325. g.) piedalījies arī kāds Jānis, Indijas un Persijas bīskaps. 345. un 430. gados uz Indiju emigrē sīriešu kristieši, kas bēga no Sasanīdu dinastijas vajāšanām.
Zināms, ka šie pārceļotāji bija nestoriāņi, un tieši kopš šī laika Malabaras baznīca kļūst nestoriāniska. Atkarība no Babilonas (nestoriāņu Antiohijas Patriarhāta centrs) kļuva vājāka pēc 6-7 gs., kad jūras ceļu uz Indiju savā kontrolē pārņēma arābi.
No 12. gadsimta Indijā viesojas rietumu tirgotāji un misionāri (Marko Polo, Katalonijas Džordaness, Nikolo de Konti). Roma centās Malabaras baznīcu pakļaut Svētajam krēslam, taču reāla iznākuma tam nebija. Būtisks notikums, kas noteica Malabaras kristiešu likteni, bija Vasko da Gamas ierašanās (1498., 1502.gg.) Interesants ir fakts, ka portugāļiem tika pasniegts nesen mirušā pēdējā kristiešu cara, kurš valdīja Malabarā, zizlis. Iesākumā pret Malabaras kristiešiem tika ieturēta maiga politika. [vietējie] Kristieši nodeva portugāļu rīcībā 25 000 vīru lielu armiju, kā arī atbalstīja citādi, taču vēlāk Romas prelāti sāka sliekties uz "Malabaras pagānu" latinizāciju, "kas ir kristieši tikai pēc nosaukuma". Goa tika nodibināta katoliskā eparhija ar vikariātu Kočinā. 1540. gadā portugāļu valdījumos Malabaras piekrastē ieradās Francisks Ksavjē (pazīstams misionārs, Ignācija Laiolas līdzgaitnieks), kurš pēc Malabaras (nestoriāņu) metropolīta nāves 1549. gadā pretojās Antiohijas Patriarhāta ielikteņa apstiprināšanai metropolīta katedrā. Līdz 1595. gadam, kad šeit ieradās dedzīgs latinizācijas piekritējs Aleksio de Menecess (Menesis), notika vēl dažas nenozīmīgas pārmaiņas.
Pēc Menecesa iniciatīvas notika baznīcas koncils Diamperā. Koncils pavēlēja sadedzināt visas ķecerīgās (nestoriāņu) grāmatas, unificēja Malabaras baznīcas liturģiskās ceremonijas, ieviešot katoļu ierašas (kalpošanā pieļaujot sīriešu valodu, kas tika izmantota arī pirms tam), ieviesa garīdznieku celibāta noteikumu, noteica Svētās Inkvizīcijas jurisdikciju, kā arī nosodīja "mācību par metempsihozi, astroloģiju, pagānu rituālus un citu māņticību, kas bija izplatīta Malabaras kristiešu vidū". Lielais vairākums garīdznieku un arī tauta pret šādu pavērsienu izturējās pārsteidzoši vienaldzīgi. Tādā veidā Malabaras baznīca nonāca Romas jurisdikcijā. Turpmākajos gados turpinājās baznīcas vidē ierastā pretspēku cīņa, līdz 1641. gadā jaunieceltais arhidiakons Toms Kampo vērsās pie Babilonas (nestoriāniskās), Koptu un Sīrijas - Jakobītu patriarhiem ar lūgumu pieņemt savā jurisdikcijā viņu un viņam uzticamo baznīcas kopienu. Svarīgi atzīmēt, ka Koptu un Sīrijas - Jakobītu patriarhi bija monofizīti. Baznīcas vēsturē šis ir bezprecedenta gadījums, kad ir šāda veida konfesijas maiņa, jo tā diametrāli pretēji atšķīrās no tās, kas bija tradicionāla šeit gadsimtos. Malabaras kristiešus vairāk par visu uztrauca jautājums par neatkarību, kas nebūt nenozīmēja separātismu attieksmē pret pārējo kristīgo pasauli.
Kad Portugāles varas iestādes sagūstīja un sodīja no Babilonas atsūtīto patriarhāta pārstāvi bīskapu Ahattalu, Malabaras kristiešu vidū uzliesmoja sacelšanās, kas vēlāk ieguva nosaukumu "sacelšanās pie Kunanas krusta". Tomu Kampo (ne-kanoniski) iesvētīja 12 garīdznieki un viņš uzņēmās no Vatikāna pakļautības izgājušās Malabaras Baznīcas vadīšanu.
Tad Malabaru iekaroja holandieši, un katoļu garīdznieki (1654.-1663.gg.) tika izsūtīti no valsts. Tika izbeigta katoliskā liturģiskā prakse un atcelts celibāts. Tomēr neliela grupa nepieņēma jaunās "reformas" un palika savienībā ar Romu (Romas-Sīrijas Baznīca).
Angļu valdīšanas laikā Indijā Malabaras Baznīcas iekšienē notika vairākas šķelšanās, kas saistītas ar dažādu hierarhu sāncensību. Radās divas lielas kopienas, kas atzina attiecīgi Babilonas un Jakobītu patriarhus. Savstarpējā konkurence brīžiem kļuva visai asa, kā dēļ tika uzsākti mēģinājumi tuvoties, bet tikai 1958. gadā notika abu pušu samierināšana. Mūsdienās Malabaras Baznīca ir vienots veselums, ja neskaita mazas grupas, kas attālinājās jau pirms šīs lielās šķelšanās.
Pašreiz Malabaras Baznīca aktīvi nodarbojas ar misionārismu dažādos Indijas štatos. Pastāv 10 diocēzes, seminārs Kotajamā, virkne baznīcas labdarības organizāciju un studentu biedrības."