flavius again

Vēlreiz par Kumranu un Josifu Flāviju

Reičela Eliora (Rachel Elior) Jeruzalemes ebreju institūtā vairākus gadus strādājusi ar Kumranas tīstokļiem, kuru kopējais skaits ir 930 vienības. Viņas slēdziens ir: "Esēņu sektas pastāvēšana ir Josifa Flāvija izdomājums. Kopš tīstokļu atrašanas pirms apmēram 50 gadiem neviens no pētniekiem nav izpētījis visus 930 tīstokļus. Atklājot kādā no tiem mājienu par agrāk eksistējušu un līdz tam nezināmu reliģisku sektu, zinātnieki pasteidzās to sasaistīt ar Josifa Flāvija darbos minētajiem esēņiem. Viņi nonāca pie pārsteidzīga slēdziena, ka arī visi pārējie tīstokļu teksti nāk no augšminētajiem esēņiem". Nesen nākusi klajā arī Elioras grāmata, kurā dots Kumranas tīstokļu ilggadējo pētījumu rezumējums."99% no 930 tīstokļiem nemin neko par kaut kādām nebūt sektām, bet apraksta koenu - priesteru kalpošanu Jeruzalemes templī. Visticamāk, šos tīstokļus radījuši koeni no Cadokas", - ir pārliecināta Reičela Eliora. http://en.wikipedia.org/wiki/Rachel_Elior

Vai Josifs Flāvijs vispār ir dzīvojis?
Tradicionāli iegājies, ka mūsu ēras I gs. liecību lielākā daļa nāk no Josifa Flāvija... Taču par viņa pasaulslavenajiem darbiem ir arī citas liecības, kas lasītāju apmulsinās pavisam nopietni.
-Izrādās, ka Flāvijs ticis "atklāts" un tapis plaši pazīstams tikai kopš 1566. gada. Izdevējiem pēkšņi tika piedāvāts "Jūdu senlietu" manuskripts. Flāvija oriģināldarbs dienasgaismā neparādījās, savukārt laikabiedri nekavējās ar aizdomu izrādīšanu, jo teksts bija pilns ar anahronismiem. Grāmatas autors bija tas pats cilvēks, kurš to atnesa uz tipogrāfiju - Samuils Šellams. Vēlāk papildināta šī grāmata parādījās jau ebreju un citos tulkojumos.-

(Nikolajs Morozovs "Hristos", Petrograda, 1924., ISBN 5-93675-053-1)

------------------------------------------

Vladimirovs par Apoloniju

Tiānas Apolonijs
Fragments no Aleksandra Vladimirova grāmatas par apustuļiem

Tāpat kā evanģēliskais Jēzus, Apolonijs dzima mūsu ēras sākumā. Viņš nodzīvoja apmēram 100 gadus, un viņam vajadzēja pieredzēt apustuļus, ja tie patiešām tolaik dzīvoja. Viņa vecāki bija turīgi, un Apolonijam tikai atlika mantoto bagātību, taču viņš savus īpašumus izdalīja citiem. 14 gadu vecumā viņu nosūtīja mācīties uz Tarsu, kas tajos laikos bija nozīmīgs zinātņu centrs. Taču viņš šo pilsētu pameta un devās uz Egeju, kur iepazinās ar Eskulapa tempļa priesteriem, kā arī ar platoniešiem, stoiķiem, epikūriešiem un citu filosofisko skolu pārstāvjiem.

Visu atlikušo dzīvi viņš nodzīvoja kā pārliecināts pitagorietis. Saskaņā ar šīs skolas principiem, Apolonijs palika veģetārietis, nedzēra vīnu, valkāja tikai augu izcelsmes apģērbu, staigāja basām kājām un ļāva brīvi augt matiem un bārdai - tāpat kā citi Iesvētītie pirms un pēc viņa. Eskulapa Templī viņš saņēma iesvētību un iemācījās daudzus no dziedināšanas "brīnumiem". Gatavojoties vēl augstākai iesvētībai, viņš piecus gadus klusēja un klejoja: apmeklēja Antiohiju, Efesu, Pamfīliju un citas vietas, bet pēc tam caur Babilonu devās uz Indiju; un visi mācekļi pameta viņu, baidoties iet uz "burvestību zemi". Tikai nejaušais skolnieks Damis, kuru viņš satika ceļā, pavadīja viņu ceļojumos. Babilonā viņu iesvētīja haldeji un magi. Šo stāstu vēlāk restaurēja Flāvijs Filostrats.

Atgriežoties no Indijas viņš sevi parādīja kā patiess Iesvētītais. Pilnībā piepildījās viņa pareģotās zemestrīces un epidēmijas, kā arī valdnieku nāves un citi notikumi. Atēnu un citu pilsētu iedzīvotājiem viņš mācīja tīru un cēlu ētiku. Viņa veiktie brīnumi bija iespaidīgi un pie tam bieži, un, kas ir galvenais - droši apliecināti. "Kā to saprast, - satraukumā jautāja Justīns Moceklis (miris 165.), - kā to saprast, ka Apolonija talismaniem (talesmata) piemīt spēks, jo tie pasargā, kā mēs redzam, no viļņu niknuma, vēja negantuma un citu zvēru uzbrukumiem; un tai pat laikā mūsu Kunga brīnumdarbi glabājas tikai nostāstos, bet Apolonija brīnumi ir ļoti daudzskaitlīgi un patiešām izpausti šodienas darbos?..."(Quaest, XXIV). Apolonijs bija daudzu valdnieku un valdnieču viesis, draugs un korespondents, un viņa "maģiskās" spējas ir apliecinātas labāk par citiem. Savas garās un brīnumainās dzīves noslēgumā viņš nodibināja filosofisko skolu Efesā.

Pasaulslavenais gleznotājs Broņņikovs pitagoriešu kopienas dzīvi iztēlojies šādi...

Apolonija pitagorismā pievilcīga ir mācība par dvēseļu ceļošanu un pārdzimšanu, ko Filostrats tēlaini un spilgti attēlo nodaļā par pitagoriešu ārējiem statūtiem un ceremonijām. Apolonijam galvenais ir dieva izziņa un godināšana. Visas esošās reliģijas viņš atzīst kā dieva godināšanas formas, bet noraida grieķu mitoloģiskos priekšstatus kā necienīgus; Apolonijam vēl jo vairāk nepieņemama ir ēģiptiešu dzīvnieku pielūgsme. Vistīrākā redzamā dievība priekš viņa ir Saule. Cilvēks ir dievišķa būtne un caur savu tikumu un gudrību kļūst par dievu. Pēc Filostrata, šāds ideāli tīras un saprātīgas dzīves paraugs ir pats Tiānas Apolonijs. Viņš mācīja, ka pasaule ir pagaidu piestātne, kur dvēsele iziet pārbaudījumu; augstākais Dievs nevēlas nekādus upurus, bet ceļš pie Viņa ved caur absolūtu tikumību; tādēļ gan pie visiem zemākajiem dieviem gan pie Viņa jāvēršas ar vienu vienīgu lūgsnu: "Dievi, atmaksājiet katram pēc viņa nopelniem" (Vita, I.10; VI,40; V.28).

Tiānas Apolonija dzīves apraksts, ko devis Filostrats un arī kritiķis Eisēbijs Pamfils, tik ļoti atgādina evanģēliju stāstus par Jēzu, bet Kumranas tīstokļus par Taisno Skolotāju, ka reinkarnācijas piekritēji varētu teikt: Kumranas Taisnais Skolotājs iemiesojies Tiānas Apolonijā. Ar Jaunās Derības vēstījumu Apolonijs ir saistīts ne mazāk brīnumaini - lai ar šo faktu iepazītos tuvāk, jāsakoncentrējas garākam stāstam.
Jaunajā Bībeles vārdnīcā nodaļā "Apolloss": "Apolloss - saīsināts vairants vārdam Apollonius, Apolonijs. Viņš ieradās Efesā laikā, kad... Pāvols izbrauca uz Palestīnu (Darbi 18.22). Viņš labi zināja Jēzus stāstu, ko viņš uzzināja (iespējams, Aleksandrijā)... [Viņa daļēju nezināšanu] laboja Priskillas un Akilas pacietīgā izskaidrošana (Darbi 18.26)".
Par Akilu un Priskillu vārdnīcā teikts, ka tie bija ebrejs-ādinieks un viņa sieva - uzticīgi Pāvila draugi. Abi jau bija kristieši, kad Pāvilu satika Korintā... Viņš pie viņiem apmetās un kopā ar viņiem kopa savu arodu (Darbi 18.1-3)... Kad Pāvils pilsētu pameta, viņi to pavadīja līdz Efesai, kur pieņēma un ticībā ievadīja Apollosu (Darbi 18.28). Viņi vēl visi bija Efesā (viņu mājā pulcējās kristieši), kad tika uzrakstīta 1. vēstule korintiešiem (piedēvēta apustulim Pāvilam)... Daži izsaka domu, ka Priskilla bija no ievērojamas dzimtas vai arī ieņēma augstu stāvokli baznīcā. Vairāki pētnieki (arī fon Harnaks) mēģina šim pārim (galvenokārt Priskillai) piedēvēt Vēstuli Ebrejiem (pat baznīcas tēvi neatzīst, ka tās autors ir Pāvils).
Atkal pēc vārdnīcas: "No Efesas Apolloss devās uz Korintu, kur strīdos ar jūdiem parādīja sevi kā labu apoloģētikas zinātāju (Darbi 18.27-28). Šajā laikā Korintā radās frakcijas, kas sevi pasludināja par Pāvila, Apollosa, Kīfas un paša Kristus sekotājiem... Iespējams, frakcijas radās Apollosa spīdošās daiļrunības dēļ, kam daži ticīgie deva priekšroku. Iespējams, vēloties mazināt spriedzi, kas bija radusies ticīgo vidū, viņš vairs Korintā neparādījās, lai gan Pāvils viņu aicināja (1. Kor. 16.12)... Kopš M.Lutera laikiem bieži izteikts minējums, ka Vēstules Ebrejiem autors ir Apolloss, taču drošu pierādījumu tam nav.

Efesā bija grandiozs dievietes Artemīdas templis, ko sauca par septīto pasaules brīnumu; tur atradās arī seno rokrakstu un pasaules tautu Svēto Rakstu bibliotēka, kas pilnībā sadega ugunsgrēkā, ko noorganizēja Herostrats. Citi avoti vēsta, ka vērtīgākie tīstokļi esot izglābti. Efesā dzima un V gadu simtenī p.m.ē. dzīvoja Hēraklīts, kurš pasludināja, ka ir tikai viena patiesība un realitāte - Dievs (tāpat kā hinduistiem Atmans); ka pasaule eksistē, pateicoties polaritātēm; ka pasaule savā būtībā ir identiska dzīvai ugunij (kristiešu Svētais Gars un senindiešu tapass). Efesā dzimis arī mistiķis Maksims, Jamvliha māceklis un imperatora Juliāna iedvesmotājs.
Apolonijs izglāba Efesu no mēra. Tur viņš arī pareģoja Domiciāna likteni, bet vēlāk paziņoja par tikko notikušo izrēķināšanos ar tirānu. Pilsētas pateicīgie iedzīvotāji viņam par piemiņu uzstādīja zelta statuju.
Pēc apustuļa Pāvila Efesa par dzīvesvietu kļuva apustulim Jānim, kurš kontrolēja septiņas vadošās Āzijas baznīcas. Apokalipsē Efesas baznīca minēta kā pirmā. Hieronīms sīki izklāsta, kā notikusi Jāņa sacensība brīnumdarīšanā ar kaut kādu Apolloniju. Šajā stāstā košās krāsās tiek attēlota Apollonija sakāve, apstiprinājumus ņemot no Jāņa apokrifa, ko noliegusi pati baznīca. taču interesanti atzīmēt, ka iesākumā Hieronīms pret Apoloniju ir izturējies ar cieņu: "Šis ceļojošais filosofs, lai kur nebrauktu, visur atrada mācīšanās iespējas. No visa iegūstot mācību, viņš, jo dienas, jo kļuva pilnīgāks". (Ep.ad Paulinum).

Interesanti: Polikarps nezināja Jāņa evanģēliju, lai gan, pēc Irineja vārdiem, viņš bija apustuļa Jāņa māceklis. Baznīcas agrīno tēvu nezināšana par Ceturto Evanģēliju, kas ir senāks teksts, salīdzinājumā ar sinoptiskajiem evanģēlijiem, var liecināt par to, ka iesākumā tas bija maz izplatīts sava īpašā misticisma dēļ; to lietoja tikai šaurā pirmkristiešu lokā tieši Efesā. Ir arī cits izskaidrojums: norādes uz Ceturto Evanģēliju eksistēja tikai gnostiķu komentāros, taču visus viņu darbus baznīca pacentās iznīcināt.
Senā kristietība pret Apokalipses autoru izturējās visai piesardzīgi, jo šis darbs ir kabalistisks. Profesors Meiendorfs rakstīja, ka "Atklāsmes grāmatu" (Apokalipse) pievienoja Jaunās Derības kanonam nelabprāt. Tās nav Laodiķejas grāmatu kanonā; tās trūkst Apustuļu noteikumos un arī Jeruzalemes Kirila uzskaitījumā. Antiohijas skolas komentētāji arī nepiemin Atklāsmi, kas ataino Sīrijas baznīcas valdošos uzskatus. Šī ir vienīgā Rakstu grāmata, ko bizantiešu dievkalpojumos nelasa nekad.
Līdz mūsdienām nonākušajos baznīcas vēsturnieku darbos pilnīgi apiets jautājums par sakritību starp apustuļa Pāvila, Jāņa (pirmā un otrā) un Tiānas Apolonija darbības vietu un laiku. Interesanti, ka Filostrats savā "Apolonija dzīvesstāstā" neko nemin par apustuļu darbiem, it kā I gs. beigās par apustuļu klātbūtni Efesā nekas nebūtu zināms. Jāņa ev. un ap. Pāvila Vēstules, kas sarakstītas grieķiski, un (kā norāda daži pētnieki) tieši Efesā, ir kristiānisma filosofiskie pamati. Tie brīnumainā kārtā sasaucas ar ziņām par grāmatām, kas piedēvētas Apolonijam, tieši tāpat kā šī brīnumdara un Skolotāja darbības laiks ir aptuveni šai laikā.

Mūsdienu zinātne šodien apgalvo, ka Pāvila vēstules nav iespējams attiecināt uz vienu cilvēku. Jaunā Bībeles vārdnīca: "Pāvils var būt viņam piedēvēto vēstuļu autors tādā ziņā, ka tās tika sarakstītas viņa vadībā... un nosūtītas ar viņa piekrišanu. Taču kopumā ņemot tās nav viņa oriģinālie sacerējumi. Sekojoši, tie literārie kritēriji, ko tradicionāli izmantoja Pāvila autorības noteikšanai, patlaban netiek uzskatīti par nozīmīgiem, jo to izstrādātāji vadījušies no kļūdainiem uzskatiem". Mazliet savādi, ka vārdnīcas veidotāji piemirsuši iespēju par vēlāko apoloģētu redakcijām, no kā varētu būt radušās salīdzinošās nesakritības.
Par labu versijai, ka Tiānas Apolonija dzīve ir saistīta ar kristietības vēsturi, liecina arī apokrifiskais darbs "Jūdas Toma Darbi". Par Tomu zināms, ka viņš kristījis Indiju. Tam ir visai tuvas idejiskās paralēles ar Apolonija ceļojumu uz Indiju, pie Iearha. Kādā no sīriešu rokrakstiem atrasti fragmentāri izteikumi un līdzības par morāli-ētiskajām tēmām, kuru autors minēts Apolonijs. Tas norāda uz sīriešu interesi par Tiānas Apolonija personību, un "Toma Darbu autors" varēja būt pazīstams ne vien ar Filostrata grāmatu par Apoloniju, bet arī ar šiem sīriešu avotiem. Kā zināms, Romas impērijas nomalē - mazajā Osroenas karalistē, kristietība II gs. beigās III gs. sāk. pirmo reizi pasaules vēsturē tika pasludināta par valsts reliģiju. Dažkārt Jūdas Toma kultu Osroenā saista ar imperatoru Aleksandru Severu, kurš godāja Tiānas Apoloniju.
Savas dziļās cieņas izpaudumam arī Septīmijs Severs (193.-211.) novietoja Apolonija statuju dievību galerijā Panteonā, bet viņa dēls imperators Karakalla (211.-217.) Apolonija piemiņai uzcēla kapelu (Dion Cassius, XXVII, XXVIII).

Ko gan tik nozīmīgu paveica Apolonijs? Kā atzīmējis Dž. R. Mids, impērijas valstiskie kulti un nacionālie institūti I gs. bija jāreformē - Apolonijs daudz laika veltīja, lai atjaunotu un attīrītu tos. Tai laikā daudz kas bija zaudējis savu spēku, reliģiskajā plāksnē daudz kas bija kļuvis virspusējs. Neviens no viedokļiem par Tiānas Apoloniju šodien nav pierādāms ar tiešām vēsturiskām liecībām. Taču uzmanības vērts ir kāda austrumu gudrā sacītais, ka Apolonijam bija lemts "nostiprināt Kristus mācību sabiedrības augstākajās aprindās".
Ja ņem vērā, ka Apolonija laikā termins "kristieši" jeb "iesvaidītie" vēl neeksistēja; ka sākotnēji kristietības būtība bija nevis mācība par Pestītāja dzīvi un mocekļa nāvi, bet gan Viņa tikumiskais sprediķis un mācība par vienību ar Tēvu garā, tad redzams, ka šādas kristietības izplatīšanai I gs. filosofu un taisno vidū Apolonijs bija piemērots visvairāk.
Avots

Kumranas kopienas statūti

Kumranas kopienas statūti
(rokraksts 1QS)

Iepazīstoties ar Statūtiem un Hirbet-Kumranas arheoloģiskajiem atklājumiem, kļūst acīmredzams, ka šī kopiena ir vai nu t.s. esēņi, vai arī grupa līdzīgas izcelsmes cilvēku. Pamatpazīme šeit ir kopīgs īpašums un kolektīvs darbs. Tolaik šāda parādība nebija parasta, par ko var pārliecināties vērtējumā, ko par esēņiem devis Plīnijs Vecākais (Plinius. Historia Naturalis, V, 17.nod.). Kopīguma ideju pieņēma arī agrīnā kristietība. Tā izpaudās arī agrīnajos viduslaikos, Mazdaka mācībā un citās līdzīgās ideoloģiskās kustībās.
Atsacīšanās no vispārpieņemtās dzīves un ģimenes, vēlēšanās nodalīties no sabiedrības un valsts, acīmredzot sākās ar brīdi, kad sabruka cerības uz "īstās Izraēlas" vispārēju atgriešanu pie senā bībeliskā ideāla. Tas notika, kad noskaidrojās Hasmoneju iekšējās un ārējās politikas kurss. Vēlākā romiešu okupācija tikai apstiprināja to, ka jūdu sabiedrības atjaunošana plašā mērogā vairs nav iespējama. Šī pagātnes ideāla atjaunošanu nācās pārcelt uz vēlāku nākotni; pagaidām tas tika darīts noslēgtā un izolētā kopienā. Pamatdarbs varēja būt paveikts apmēram 130 gadus p.m.ē. Uz šo laiku attiecināma Statūtu īsā versija, ko restaurē 4QS fragmenti. Pabeigtā veidā tas varēja būt piedāvāts ap Hēroda Lielā valdīšanas laiku (37.-4.g. p.m.ē.).
Domas par šī rokraksta autorību dalās. Daži pētnieki, starp kuriem arī Ž.Karmiņjaks, uzskata, ka to varētu būt sarakstījis viens cilvēks - pats Taisnais Skolotājs, kam pieder arī "Papildinājums" (1QSa), "Gaismas dēlu karš" un Pateicības himnas.

Avots

Par Kumranas kopienu

Irīna Svencicka par Kumranas kopienu

Kopienas locekļi neatzina valsts varu un jūdu garīdzniecības autoritāti, savu kopienu dēvējot par jauno savienību, ar to domājot savienību ar dievu. Pēc kopienas biedru uzskata, Bībelē nostiprināto veco savienību, jūdu priesteri un ortodoksāļi bija iznīcinājuši. Kumranas kopienas mācības pamatā bija uzskats par labā un ļaunā nesamierināmo cīņu; par "gaismas dēlu" (ar to domādami sevi) cīņu pret "tumsas dēliem". Viņi ticēja, ka pēdējā cīņā dalību ņems arī kosmiskie labā un ļaunā gari, eņģeļi un sātans. "Gaismas dēliem" gala beigās ir jāuzvar , bet viņu ienaidniekiem jātop sodītiem.
Kumranas rokrakstā "Kara statūti" ir teikts, ka pēc uzvaras "nabago rokās tu nodosi visu valstu ienaidniekus..., lai pazemotu tautu varenos, lai atmaksātu nešķīstajiem...". Šo pēdējo cīņu gaidās "gaismas dēli" dzīvoja noslēgtā komūnā. Viņi ieviesa kolektīvu darbu un īpašumu, nosodīja verdzību. Kopienas dibinātājs rokrakstos ir saukts par Taisno Skolotāju. Minēts, ka viņš ir ticis vajāts no nešķīstā priestera puses, bet pagaidām nav izdevies noskaidrot konkrētus vēsturisku cilvēku vārdus.
Pasaules ļaunumu kumranieši saistīja ar vispārēju tieksmi pēc bagātības un citu tautu apspiešanas. Sevi nostādot kā "gaismas dēlus", viņi dēvējās arī par vienkāršajiem, nabagajiem. Tā vēlāk sauca arī vienu no jūdu-kristiešu grupām - "evionim" (grieķu izrunā - "ebionīti", kas nozīmē - ubagi). Kumranas kopiena bija ļoti tuva esēņiem, par kuriem rakstīja senie autori. Tika atzīmēts, ka esēņu skaits jo dienas, jo kļuva lielāks.
Starp Kumranas rokrakstiem atrasts t.s. Damaskas dokuments, kas vēlāk iespaidojis sākotnējos kristiešu uzskatus. Zinātnieki atzīmē neskaitāmas terminoloģiskas un frazeoloģiskas sakritības Kumranas rokrakstos un pirmo kristiešu sacerējumos. Vieni un tie paši Vecās Derības citāti sastopami gan vienā gan otrā literatūrā. Izteiciens "gaismas dēli" satopams arī Jaunās Derības tekstos (Lk., 16:8, J, 12:36). Kristiešu darbos bieži lietotais ubagu jēdziens dažos gadījumos ir uzskatāms par kristiešu pašnovērtējumu.
Līdzības un sakritības ir arī kristīšanas rituālā un maizes svētīšanā. Vienā no Kumranas rokrakstiem lasām: "Izraēlas Mesija izstieps roku virs maizes, un pēc tam, kas viņš dos svētību, visa kopiena ņems dalību...". Esēņiem atrodams arī aizliegums nodarboties ar tirdzniecību.
Galvenā atšķirība uzskatos ir jautājumā par Mesijas atnākšanu. Kristieši uzstāja, ka Mesija jau bija atnācis un tas bija Jēzus. Un kristieši jau kopš sākuma bija atklāti, kas bija pilnīgi pretēji esēņiem un kumranītiem. Pilnīgs jaunums kristiešu mācībā bija aicinājums piedot saviem ienaidniekiem un mīlēt visus, kas gan vēlāk kļuva par pilnīgi abstraktu ideju.
Kopumā ņemot, Jaunās Derības Jēzus ir tuvāks ortodoksālajam jūdaismam nekā kumranīti. Taču gaidot Mesijas otro atnākšanu, kristieši pieņēma vairākas idejas no esēņu mesiānisma. Iespējams, ka ar Kumranas kopienu bija saistīts Jānis Kristītājs, un pirmie kristieši caur viņu iespaidojās esēņu garā. Bet tas jau ir no minējumu jomas...

Avots

Mirče Eliade par esēņiem

Esēņi Kumranā
Mirče Eliade

Kara laikā, 68. gada vasarā, romiešu armija Vespasiāna vadībā uzbruka un izpostīja Kumranas "klosteri", kas atradās tuksnesī Nāves jūras krastā. Visticamāk, aizstāvji tika nogalināti, taču pirms tam viņi paguva māla podos noslēpt lielāko daļu manuskriptu. Šo tekstu atklāšana no 1949. līdz 1951. gadam deva jaunas zināšanas par jūdu apokaliptisko kustību un kristietības rašanos. Zinātnieki šeit atklāja noslēpumainu esēņu sektu, par kuru līdz tam nebija gandrīz nekādu liecību, izņemot pieminējumu Josifa Flāvija, Filona un Plīnija Jaunākā darbos. Līdz šai dienai atšifrētie teksti ir gan Vecās Derības grāmatas, gan daži oriģināli traktāti. Svarīgākie no tiem: "Gaismas Dēlu karš pret Tumsas Dēliem", "Statūti", "Himna jeb pateicības lūgšanas", "Komentāri par Abakuku".

Šajās alās Kumranā bija apslēpti t.s. Nāves jūras tīstokļi

Ar šo jauno dokumentu palīdzību vispārējos vilcienos var restaurēt sektas vēsturi. Tās priekšgājēji bija hasidi (hassidim, godprātīgie), kas atmiņas par sevi atstāja ar reliģiozo dedzību un piedalīšanos makabeju karā. Kumranas kopienas dibinātājs bija ultra ortodoksālajam cadokītu slānim piederošs garīdznieks. Kad Sīmanis (142.-134.) tika pasludināts par "priekšnieku un virpriesteri uz mūžiem", un tempļa kalpošana pārgāja no cadokītiem pie hasmonejiem, "Taisnprātības Skolotājs" kopā ar saujiņu viņam uzticamu sekotāju pameta Jeruzalemi un aizgāja tuksnesī. Ļoti iespējams, ka Kumranas tekstos peltais "negodīgais priesteris" ir tieši Sīmanis. Viņš vajāja "Taisnprātības Skolotāju" pat trimdā un gatavojās uzbrukt Kumranai, taču Jerohonas valdnieks viņu nogalināja. "Taisnprātības Skolotāja" nāves apstākļi nav zināmi - mācekļi un piekritēji viņu godināja kā Dieva sūtni. Gluži kā Mozus, kurš dzīvē īstenoja Veco Derību, "Taisnprātības Skolotājs" to "atjaunoja", radot Kumranas eshatoloģisko kopienu. Viņš tādējādi paredzēja mesiānisma ēru.
Kopš pirmo tekstu publicēšanas speciālisti atzīmēja pirmo kristiešu un esēņu uzskatu un prakses skaidru sakritību. Pateicoties šiem jaunajiem dokumentiem, tagad ir zināms šīs apokaliptiskās jūdu sektas vēsturiskais un garīgais konteksts. Esēņu tekstuālās paralēles noskaidro dažus Jēzus sprediķa aspektus un daudzus izteikumus, kas sastopami Jaunās Derības autoru tekstos. Taču ir arī pietiekami daudz nopietnu atšķirību.

Attēls no saita

Ticības meklējumi Romas impērijā

Par agrīnajiem kristietības rakstiem
Irīna Svencicka

Ticības meklējumi

Jau Augusta laikā sāka veidoties imperatora kults. Viņa pēcteči noteica par obligātu imperatora statujas pielūgšanu, viņu dzimšanas dienas bija oficiālas svinamās dienas, tika sarīkotas īpašas spēles. Populārākie tautas svētki provincēs, kas bija veltīti vietējiem dieviem, tapa par imperatora godināšanu - tās tas notika arī ar grieķu dieva Dionīsa godināšanu. Visiem, kas gribēja pielūgt vietējo dievu, bija jākļūst par imperatora pielūdzējiem. Pilsētu oficiālajos lēmumos imperators tika saukts par glābēju - par pasaules glābēju, par visas cilvēces glābēju, par pasaules valdnieku. Šiem apzīmējumiem bija jārada iespaids par imperatora varas visuresamību. Sākotnēji par dieviem nosauca mirušos imperatorus, bet pamazām dievināt sāka arī pie varas esošos imperatorus (ne tikai viņu sargājošos ģēnijus, kā agrāk).
Iesākumā šis kults balstījās tautas senajās reliģiozajās tradīcijās, kur tika izmantotas tautas cerības uz pārdabiska glābēja izpaušanos. Vēlāk kults kļuva formāls - izstrādāja stingri noteiktas formulas, ar kurām vērsās pie imperatoriem: "Ak, visdievišķākais no visiem, kas kādreiz bijuši imperatori...". "Jūsu dievišķā un nepārsētā augstība...". Katru nākamo uzrunāja tāpat kā iepriekšējo "Ak, visdievišķākais no visiem...".
Imperatoru pielūgšanai Romas impērijā bija politisks raksturs. Kulta ievērošana bija labs veids kā pārbaudīt padoto lojalitāti. Būtiski bija nevis, kam patiesībā tic konkrētais cilvēks, bet gan, vai viņš veic noteiktas darbības, kas izsaka cieņu imperatoram. Viņi varbūt masās tika uzskatīti par dieviem, bet kā par svešiem dieviem, kas ir tāli un naidīgi vienkāršajam cilvēkam. Tomēr jāsaka, ka dzīvu valdnieku dievišķošana zināmā mērā veicināja ticējumu izplatīšanos, ka iespējama tāda cilvēka parādīšanās, kam piemīt dievišķs spēks un kurš ar šo spēku palīdzību pieveiks ļaunumu un vardarbību.
Zemāko kārtu cilvēki veidoja kolēģijas jeb mazo ļaužu apvienības. Tām bieži vien bija nelielas telpas - svētnīcas, kur rīkoja kopīgus mielastus. Tādās kolēģijās ietilpa brīvie nabagi, brīvlaistie, dažkārt arī vergi. Kopā ar obligāto imperatora dievību viņi pielūdza savus dievus, kas dažkārt atšķīrās no pilsētu oficiālajiem dieviem. Pastāvēja dabas spēku pārstāvju - Hērakla, Priapa, Silvāna pielūdzēju grupas. Pat grieķu un romiešu vidū attīstījās dažādu austrumu dievību kulti. Saskaņā ar senajiem mītiem, grieķu un romiešu dievības nebija ne visvareni, ne žēlsirdīgi; tiem nebija nekādas daļas gar cilvēciskajām vājībām un nelaimēm. Sabiedrības zemākie slāņi meklēja dievus-pestītājus, kas varētu viņus glābt no šīszemes grūtumiem un palīdzētu iegūt mūžīgo svētlaimi un nemirstību.
Glābēju iezīmes ieguva pirmkārt senie mirstošie un atdzimstošie augu valsts dievi - ēģiptiešu Ozīriss, grieķu Dionīss (kura tēls šai laikā bija ievērojami transformējies), arī irāņu saules dievs Mitra. Bieži vien šo dievību pielūgšana bija jāveic slepeni, jo to bija juridiski grūti savienot ar obligāto imperatora godināšanu. Viņi pie tam ticēja, ka veicot slepenos rituālus jeb mistērijas, kuru laikā izspēlēja dieva miršanas un dzimšanas ainas, paši kļūst piederīgi dievam un iegūst nemirstību. Ne visi varēja iekļūt šajās apvienībās un ņemt dalību mistērijās. Lai kļūtu par izredzēto, vajadzēja iziet dažādus pārbaudījumus. Varas iestādes uz visa veida kolēģijām skatījās ar aizdomām un dibināšana bija grūts pasākums. Aizliedzot kādā Mazāzijas pilsētā dibināt ugunsdzēsēju kolēģiju, imperators Trajāns rakstīja: "Lai kāds būtu nosaukums un iemesls... tie, kas tādā savienībā iekļausies... drīzumā pārvērtīsies slepenā biedrībā".
Šādas divkosības apstākļos, kad sludinātais pastāvīgi bija pretrunā realitātei, mainījās arī morāles normas. Plauka ziņošana, kukuļņemšana, pielīšana imperatoram un nežēlība pret padotajiem. Tādi cilvēki pie izdevības teica runas par pilsonisku varonību, par nepieciešamību kalpot republikai, bet ne viņi paši, ne arī vairums apkārtējo šādus vārdus neņēma nopietni. Zemākie slāņi sāka izrādīt neticību arī pret tradicionālo morāli, ko varasvīri atklāti pārkāpa. Arvien vairāk radās cilvēku, kas nevēlējās pielāgoties apkārtējai realitātei. Nespēdami atbrīvoties no saviem kungiem, vergi sāka izrādīt atklātu nepakļaušanos un nicinājumu. Pati dzīve tiem bija ļaunums - ļoti bieži kļuva pašnāvību gadījumi. Par to vēsta arī I gs. filosofs Seneka: "daudzi vergi metas no jumtiem vai caurdur sevi ar dzelzi". Verdzenes nogalināja savus jaundzimušos mazuļus.
Pa impērijas pilsētām klaiņoja ubagojoši filosofi - ciniķi. Viņi par neprātīgiem dēvēja tos, kuri runā par valsts labumu, slavināja galēju nabadzību, noliedza verdzību un tradicionālo reliģiju. Perigrīns, viens no tādiem filosofiem, beidza dzīvi pašnāvībā, metoties ugunī. Pirms nāves viņš paziņo, ka dara to citu dēļ - lai viņi iemācās nicināt nāvi un vīrišķīgi pārcieš nelaimes. Lukiāns par Peregrīnu smejas, taču atzīmē, ka šī nāve radījusi iespaidu uz apkārtējiem.
Filosofi - stoiķi. Saskaņā ar šo mācību visi cilvēki likteņa priekšā ir vienādi. Gudrajam ir jātiecas uz atbrīvošanos no kaislībām. Arī vergam varbūt brīva dvēsele; viskainpilnākā verdzība ir brīvprātīgā verdzība (šis ir iekāres vergs, tas - savtīga skopuma vergs, bet tas - godkāres...). I gs. p.m.ē Filadelfos Mazāzijā (kur vēlāk radās viena no pirmajām kristiešu kopienām) tika radīta savdabīga reliģiska apvienība. Tās dibinātājs Dionīsijs, pavēstīja, ka saņēmis norādījumus no paša Zeva. Apvienībā pieņēma visus, arī sievietes un vergus. Galvenie nosacījumi bija morālas dabas - biedriem bija jāzvēr būt godīgiem pret citiem, nelietot burvestības, nedz pašiem, nedz citiem palīdzēt lietot pretapaugļošanās līdzekļus, nepamest apvienību. Par pārkāpumiem tika paredzēti dažādi sodi. Par priekšzīmību tika apsolīti labumi, ko dievi "dāvā saviem iemīļotajiem cilvēkiem". Apvienības centrs bija lūgšanu nams jeb svētnīca, ko uzraudzīja īpaši izraudzīta persona. Apvienības noteikumi tika iekalti akmenī pilsētas centrā - katrs ar tiem varēja iepazīties. Tas ataino jaunas ticības un morāles normu meklējumus, kas raksturīgi šim impērijas periodam. Maģijas aizliegums norāda uz mēģinājumu mazināt māņticības iespaidu uz cilvēku uzvedību un tikumības principiem. Taču šī kustība neguva plašu izplatību, jo tā nepiedāvāja glābšanu un palīdzību, ko tik ļoti gaidīja visapkārt.
Romas impērijā sabiedrības zemākajos slāņos valdīja bezcerība un pesimisms. Šiem cilvēkiem bija nepieciešams redzēt kaut kādu izeju vai cerību. Šāda izeja tika rasta reliģijā. Pilnīgi dabiski, ka pirmo kristiešu sludinātāju stāsti un pravietojumi Romas impērijas ciemos rada dzirdīgas ausis. Palestīnā Jēzus sekotāju sekta nebija īpaši populāra; I sacelšanās laikā jūdu-kristieši ebionīti un nazarēņi pārcēlās aiz Jordānas. Lukiāns stāstā par Pelegrīnu min, ka arī II gs. Palestīnā dzīvoja kristieši. Taču plašu izplatību kristietisms tur nepiedzīvoja, jo pārāk stiprs tur bija ortodoksālais jūdaisms un daudz savstarpēji konkurējošu reliģisku sektu un grupu.
Pēc pirmās jūdu sacelšanās, un jo īpaši pēc otrās 132.-135. gadā, kad tika iznīcināti apmēram 600 000 cilvēku, bet Jeruzalames vietā izveidoja Romas koloniju, ir grūti Palestīnā iztēloties kristiešu skaita pieauguma iespējas. Varēja būt saglabājušās tikai tādas grupas, kas nepiedalījās pretošanās cīņās. Būtībā kristietības ideoloģijas veidošanās notika ārpus Palestīnas. Pirmo Kristus sekotāju sprediķi lielāko atsaucību guva starp jūdiem, kas dzīvoja dažādās austrumu provincēs. Jūdi tur parasti veidoja radniecīgas kopienas ar iekšēju pašpārvaldi, allaž palikdami pasveši vietējiem iedzīvotājiem; viņiem nebija arī visas pilsoņu tiesības. Šī atšķirtība noveda pie tā, ka viņi turpināja interesēties par notiekošo Palestīnā un arī gaidīja Mesiju. Tomēr neizbēgamie ekonomiskie un kultūras kontakti ar vietējiem iedzīvotājiem radīja savu iespaidu. Pastāvīgi klausoties par mirstošajiem un atkal atdzimušajiem dieviem-glābējiem, viņiem daudz vieglāk bija noticēt, ka krustā sistais pravietis ir augšāmcēlies.
Zināms, ka Kumranas sektanti arī ņēma dalību jūdu karā; vietās, kur bija viņu apmetnes, arheologi atraduši karadarbības pēdas. Josifs Flāvijs raksta, ka esēņi bijuši ļoti varonīgi; romieši ne ar kādām spīdzināšanām nav spējuši viņus piespiest atteikties no savas mācības. Romiešu uzbrukuma laikā esēņi paslēpa savus tekstus un dzīvi palikušie emigrēja. Iespējams, ka viņi apvienojās ar pirmajiem kristiešiem un notika savstarpēja ietekmēšanās. Ar laiku sāka pieaugt jaunās mācības piekritēju loks un parādījās arī atšķirības sludinātajā mācībā.
Saskaņā ar agrīnākajiem Jaunās Derības sacerējumiem, I gs. beigās kristiešu grupas bija Mazāzijā. Apustuļu darbos teikts, piemēram, ka nosaukums "kristieši" (kristieši - Kristus sekotāji, Kristus - burtisks tulkojums ebreju vārdam "mašiah" - svaidītais, grieķu "messias", no kā radies vārds "Mesija") vispirms parādījies sīriešu pilsētā Antiohijā. Iespējams, arī Ēģiptē kristieši parādījās agri - atrastie papirusa teksti attiecināmi uz II gs. sākumu.
Visur, kur sludināja kristieši, viņi ilgu laiku palika maza izolēta grupa, jo pat vienkāršā tauta viņus neieredzēja, jo kristieši ignorēja ierastās uzvedības normas; viņi savā vidū uzņēma ubagus, slimos, kropļus, likuma pārkāpējus un citus sabiedrības atstumtos. Tā kā kristieši noraidīja pastāvošo sociālo nevienlīdzību un sabiedrības ideālus (gan tiekšanos pēc īpašuma un tradicionālās tautas sapulces, gan senos dievu kultus), viņus ar aizdomām uztvēra arī varas pārstāvji.
Antīkajā pasaules uzskatā fiziskās pilnības cienīšanai bija liela loma. Klasiskajās Grieķijas pilsētvalstīs pilsoņa ideāls bija harmoniski attīstīts, "brīnišķīgs un cēls" cilvēks ar stipru prātu un ķermeni. Lai arī impērijas apstākļos polises sen bija zaudējušas neatkarību, un vairs nebija vajadzības pēc vareniem, veikliem un savai pilsētai uzticamiem pilsoņiem, kas spētu aizsargāt no ārēja ienaidnieka, šis ideāls turpināja dzīvot. Atspoguļojot tradicionālo antīko attieksmi pret fizisko skaistumu, kristietības kritiķis Celzs rakstīja, ka: "ja dieva gars patiešām iemiesotos cilvēkā, viņš izvēlētos diženu, skaistu, stipru cilvēku, kam piemīt runas dāvanas. Viens no argumentiem, ko izvirzīja Celzs pret Jēzus dievišķumu bija, ka, pēc nostāstiem Jēzus esot bijis neglīts un maza auguma.
Klibie, aklie, fiziski kroplie tika nicināti ne tikai grieķu pasaulē; kumranīti arī viņus uzskatīja par "netīriem". Antīko sabiedrisko attiecību sistēmā zemāks sabiedriskais statuss bija arī sievietēm. Lai arī impērijas pirmajos gadsimtos sievietes iestājās dažādās religiskās savienībās un bija pat atsevišķi gadījumi, kad viņas kļuva par pusoficiālu sabiedrisku organizāciju loceklēm (piem., vecajo savienībā), nekādos pārvaldes orgānos viņas nepiedalījās. Viņas bija atstumtas arī no dažām svinēšanām. Piemēram, viņas nedrīkstēja piedalīties kā skatītājas Olimpiskajās spēlēs. Ļoti grūti klājās sievietēm bez radu saitēm. Tas redzams slavenajā epizodē no Jāņa evanģēlija, kur pūlis ar akmeņiem grasās apmētāt paklīdušo sievieti. Bet Lk stāstīts, kā staigule apmazgā Jēzus kājas ar mirrēm, bet apkārtējie krīt sašutumā, ka viņš ļauj grēciniecei sev pieskarties. Šīs epizodes ilustrē apkārtnes un arī kristiešu attieksmi pret šādām sievietēm.
Savas kristīgās ticības un morāles kodeksa krasa pretnostatīšana visām uzvedības normām, centieniem un ideāliem, kas bija tradīcijām svētīti un šķita saprātīgi, bremzēja jaunpienācēju pieplūdumu. Pirmie kritiķi bija sašutuši tieši par kristiešu "nesaprātīgumu". Celzs rakstīja, ka kristieši nekad nepievienojas saprātīgu cilvēku sapulcēm un neuzdrošinās starp viņiem atklāt savus uzskatus. Viņš precīzi uztvēra atšķirību starp seno dievību pielūdzēju savienībām un kristietību. Pirmie vēršas pie tiem, kam "tīras rokas un runa saprātīga", vai "kuru dvēsele brīva no ļaunuma, kurš nodzīvojis labi un taisnīgi". Kristieši pēc Celza teiktā rīkojas citādi: "kurš grēcīgs, viņi saka, kurš nesaprātīgs, kurš neattīstīts; vienkārši runājot - kurš nelietis, to sagaida debesu valstība". Kristīgajai reliģijai nācās veikt sarežģītu pielāgošanās ceļu apkārtējai sabiedrībai. Savukārt sabiedrībai bija jāpiedzīvo antīkās pasaules kārtības krahs, lai šī reliģija kļūtu valdoša un valstiska.
Zemāko slāņu organizācijas sauca par kolēģijā (tās jau apskatījām). Pastāvēja arī ticīgo jūdu sapulces - sinagogas (grieķiski tas nozīmē "sapulce", "sanākšana"). Pagāniem tās bija "fias", "koinon". Kristieši arī izmantoja līdzīgas apvienību formas, ko sauca par eklēzijām. Vēlāk šis vārds sāka nozīmēt Baznīcu. Burtiski eklēzija jeb eklēze nozīmē "sapulce"; grieķu pilsētās tā sauca tautas sapulci - vienu no pašpārvaldes galvenajiem orgāniem. Tas bija nevis reliģiozs, bet gan politisks termins. Tas, ka kristieši grieķiski runājošajā vidē savu kopienu nodēvēja tieši par sapulci, bija viņu iekšējā pretnostatījuma izpaudums. Savu ticīgo eklēzi viņi pretnostatīja pasaulīgajai eklēzei; dieva pilsētu (polisi) pret pasaulīgo.
Visi, kuri vēlējās, varēja iestāties kristīgajā kopienā, bet savus dievkalpojumus viņi neveica publiski. Viņi sevi iekšēji nodalīja no pārējās pasaules, te arī slēpjas viņu mācības noslēpumainība. Tas uztrauca pastāvošo varu un tālaika izglītoto pilsoņu sašutumu. Tas parasti kalpoja par apsūdzību iemeslu. Vēl III gs. sākumā, kad kristietība jau bija visai izplatīta, kāds kritiķis (pēc Feliksa Minucija) esot sašutumā teicis: "Patiesi, kādēļ viņi visādi cenšas slēpt no citiem to, ko viņi godā, ja visi slavējamie darbi parasti tiek veikti atklāti, bet tikai noziedzīgie darbi tiek slēpti?"
Pirmo kristiešu kopienu iekšienē noritēja nepārtraukta cīņa par uzvedības jautājumiem un attiecībām ar apkārtējo pasauli. Jāņa Apokalipsē minēti pravieši Valaāms un Valaks, kuri ieveda kārdinājumā "Izraēļa dēlus" Pergamā, atļaujot ēst upurgaļu un gadījuma dzimumsakarus. To pašu izdarīja praviete Izabela Tiatīrā. No pirmā acu uzmetiena nav īsti skaidrs, kādēļ tik liela loma piešķirta pagāniskajam upurim. Taču atsacīšanās ēst upuri bija ne tikai nicinājums pret pagāniskajiem rituāliem, bet daudz būtiskāka attiecību problēma ar apkārtējo sabiedrību. Sabiedrisko svinību laikā dievībām upurēja dzīvniekus, bet pēc tam tika rīkotas kopīgas maltītes, kuru laikā upurdzīvnieku gaļa tika apēsta. Šajās maltītēs dalību ņēma visdažādāko slāņu cilvēki. No romiešu laika uzrakstiem ir zināms, ka dažos svētkos pie maltītes tika pielaisti pat vietējās pilsētas nepilsoņi un vergi. Šīs svinības tika rīkotas, lai saliedētu pilsētas iedzīvotājus. Daudziem nabagiem tā bija vienīgā iespēja baudīt gaļu. Tai pat laikā šī maltīte nozīmēja iesaistīšanos pagānisko reliģiju rituālajās darbībās. Iespējams, Valaāms un Izabela atļāva ēst šo upurgaļu, paužot kopienas nabadzīgās daļas vēlmi. Kritizētā "izlaidība", iespējams bija saistīta ar to, ka daudziem kopienas biedriem (konkrēti - klaiņojošiem ubagiem un vergiem), nebija ģimeņu. Jāņa Apokalipses autoram šie abi fakti ir pilnīgi nepieņemami.
Pāvila vēstulēs šis jautājums atrisināts citādi. Ja kāds ierodas ciemos pie pagāna, kam cienastā ir gaļa, tad viņš to drīkst ēst. Taču, ja saimnieks pasaka tieši, ka tiek ēsta upurgaļa, tad no tās ir jāatsakās. Un nevis tādēļ, lai sevi neaptraipītu, bet gan tādēļ, lai nekārdinātu citus, "ne jūdus, ne hellēņus, ne dieva baznīcu" (Korintiešiem I, 10:32). Citiem vārdiem, svarīgi ir tikai nepiedalīties pagānu rituālajās darbībās, jo var tikt novērtēts kā atkrišana no kristietības. Šeit mēs redzam Pāvila vēlēšanos sakārtot attiecības ar apkārtējo pasauli. Piem., laulības jautājumā viņš uzstāja, ka kristietis drīkst būt laulāts ar pagānu. Kristietībai pievērsās arī citu tautību pārstāvji, un Pāvils uzstājās par jūdu parašu izskaušanu, uzsverot sprediķa nepieciešamību starp pagāniem. Vēstījumos, kas it kā pieder Pāvilam, minēti visai daudz kristiešu vārdi, kam ir grieķu cilme; ir vergu vārdi, ir brīvlaisto vārdi. Interesanti, ka parādās arī iesauka "filologs". (Romiešiem, 16:15). Tādus parasti deva vergu izcelsmes inteliģentiem. Taču vēstules reti nāca no jūdu kristiešu vidus. Acīmredzot Romā un citās pilsētās par kristiešiem kļuva svešinieki, pārceļotāji, kas nebija tieši saistīti ar romiešu tradīcijām un parašām. Uz to norāda tikai dažu romiešu vārdi vēstulē romiešiem.
Zinātniskajā literatūrā nostiprinājies uzskats, kristiešu vidū bija pārsvarā pilsētnieki. Taču nedrīkst aizmirst, senatnē, pieminot Smirnu, Efesu vai Antiohiju, tika domāta pilsēta ar lauku teritoriju. Tādēļ Efesas eklēze vai tesaloniķieši ietver sevī arī lauciniekus - kalpus, mazos nomniekus un zemkopjus. Plīnijs Jaunākais II gs. sāk. rakstīja Trajānam par kristiešiem, ka: "Šīs māņticības sērga ir izplatījusies ne tikai pilsētās, bet arī ciemos un muižās...". No šī ziņojuma nevar spriest par kristietības izplatības patiesajiem izmēriem, bet vienīgi par kristiešu klātbūtni arī laukos.
Viens no svarīgākajiem jautājumiem agrīnās kristietības pētniekiem ir - vai kristiešiem bija kopīpašums. Ieskats par tādu kopību rodas no divām vietām Apustuļu Darbos, kur aprakstīta kristiešu kopiena Jeruzalemē uzreiz pēc Jēzus krustā sišanas. Vienā vietā rakstīts: "Visi ticīgie bija kopā un viss viņiem bija kopīgs..." (2:44). Citā fragmentā norādīts, ka cilvēki, kam kaut kas piederēja, pirms stāšanās kopienā, visu pārdeva un iegūto naudu nodeva kopīgajā kasē. uzreiz pēc šiem apgalvojumiem seko Ananijas un Sapfīras stāsts, kuri noslēpa daļu naudas, ko bija saņēmuši par pārdoto īpašumu. Par naudas slēpšanu viņi tika sodīti uz nāvi.
Šo liecību patiesuma pakāpes noskaidrošanai jāzina, ka tās attiecas uz kopienu Jeruzalemē, ko, saskaņā ar tradīciju, dibināja Jēzus tuvākie mācekļi. Šai kopienai bija jākalpo kā paraugam visām pārējām kristiešu eklēzēm. Viss kopienas apraksts - tās daudzskaitlīgums, priesteru skaudība, brīnumi, ko veica apustuļi, - skaidri vērsta uz to, lai satriektu klausītāju un lasītāju uztveri; lai parādītu ideālu kopienu, kur nav trūkumcietēju, kur vismazākā blēdība tiek no paša dieva sodīta, kur visi labprātīgi nodod kopīgai lietošanai savu īpašumu. Starp citu, konkrētais ziedošanas piemērs Darbos minēts tikai vienreiz: Josija, kas saukts par Varnavu, pārdeva zemi un naudu atdeva apustuļiem (4:36-37.). Kad runa ir par reālām kopienām, tas piezīmes, kas izkaisītas vēstulēs, rada pavisam citu ainu. Vairums šo kopienu bija ļoti nabadzīgas. Pāvila vēstuļu autors, dodoties no kopienas un kopienu, raksta, ka, aizejot no Maķedonijas, neviena kopiena nesniedza viņam palīdzību "ziedojot un pieņemot"; savukārt, Filipu kristieši ziedojumus sūtījuši viņam pat uz citu pilsētu.
Pirmajā vēstulē korintiešiem ieteikts, lai pirms kopīgajām maltītēm katrs paēd savās mājās ("vai tad mums nav māju, kur paēst un padzert?"). No tā izriet, ka vēstījuma rakstīšanas laikā kristiešiem nav bijis kopīpašuma. Līdzekļi kopīgajām vajadzībām tiek saziedoti - katrs pirmajā nedēļas dienā atliek un paglabā tik, cik ļauj viņa iespējas..."(16:1-2.). Starp citu, tiek minēts, ka ziedojums tiks nogādāts Jeruzalemē. Acīmredzot, tie nedaudzie kristieši, kas dzīvoja tur pirms Jeruzalemes nopostīšanas, bija atkarīgi no citu kristiešu atbalsta. Jeruzalemes kopiena, tādējādi, nebija tik ziedoša, kā tas attēlots Apustuļu darbos.
Visādā ziņā raibais kristīgo kopienu sastāvs neļāva izveidot tik saliedētu organizāciju, kāda bija kumranītu kopiena. Dzīvodami dažādās vietās un kalpodami dažādiem kungiem, kristiešiem bija iespējams tikai retumis tikties, lai klausītos savos praviešos un baudīt kopīgas maltītes, ko noteica viņu neregulārās iemaksas - no katra pēc viņa iespējām. Iemaksas, visticamāk, veica visi - naudā, graudā, ar darbu (prasība strādāt vijas cauri visiem agrīno kristiešu darbiem).
Reliģiskā darbība pirmajās eklēzēs risinājās kopīgās sapulcēs, kas bieži notika naktīs, ārpus pilsētām, kapsētās, bet Romā - katakombās. Pirmie rituāli, par kuriem var runāt noteikti - bija kristietība un maizes un vīna baudīšana. Plīnijs Jaunākais raksta, ka kristieši parasti pulcējās pirms saullēkta, daudzināja Kristu, zvērot solījās atturēties no zagšanas, laupīšanām, izvirtības utml; pēc tam viņi izklīda un sapulcējās atkal kopīgai maltītei - "parastai un nevainīgai". Kristiešu kopienās I gs. beigās nebija noteiktas ekonomiskās organizācijas, nebija arī strikti izteiktas kopienu pārvaldes aparāta.