Sokotras sala

Sokotras sala
šodien ir Jemenas sastāvdaļa

(Materiālu par šo salu pievienoju tādēļ, ka otrajā gadu tūkstotī tā pēkšņi kļuva ļoti svarīga portugāļiem, kā arī tādēļ, ka saistās ar apustuļa Toma vārdu.)

Par kristietības izplatību Sokotras salā esot jāpateicas apustulim Tomam, kurš 52. gadā, ceļodams uz Indiju, šeit nokļuvis vētras dēļ. Pēc kuģa bojāejas viņš izcēlies salā un pievērsis savai ticībai vietējos iedzīvotājus, bet no kuģa vraka uzcēlis baznīciņu. Pirms tam viņš sludinājis kristietību Asīrijā, Haldejā un Babilonā. 524. gadā Sokotras salā ieradās grieķu mūks Cosmas Indicopleustes un atrada šeit stipri nostiprinājušos kristietību.

Sokotras kristieši pakļāvās Babilonas nestoriāniskajam katolikosam, iecēla savu arhibīskapu un neatzina ne Bagdādes arhibīskapu, ne Romas pāvestu. Asīrijas Nestoriāniskā kristīgā baznīca pieder pie agrīnajām kristietiskajām baznīcām, bet neattiecas uz pareizticīgo un katoļticīgo konfesiju. Saskaņā ar seno tradīciju, pirmie, kas sludināja asīriešiem, bija Toms un Fadejs. Senie asīrieši runāja aramiešu valodā un Mācība pie viņiem atnāca tieši no sākotnējā semītu pirmavota - bez filtrēšanas caur grieķu, romiešu vai kādu citu kultūru. Sīriešu baznīcas dibinātāji bija Affrats un Efraims, kas bija semīti. Semītu kristietība atšķiras no grieķu kristietības.

No V gadsimta sīriešu baznīca piedzīvoja visai strauju hellenizāciju, kā dēļ nākamie rakstītāji vairs nespēja izvairīties no grieķu kultūras ietekmes. Šis agrīnās sīriešu literatūras specifiskais semītiskais aspekts dīvainā kārtā netika ievērots, neskatoties uz interesi par agrīno kristietību kopumā. Savu nosaukumu Asīrijas kristīgā baznīca ieguva nestoriāniskās nosaukumu pēc Nestora, kurš no 428. līdz 432. gadam bija Konstantinopoles patriarhs. Viņa kristīgo doktrīnu un Bībeles interpretācijas metodi asīrieši pieņēma tādēļ, ka atainoja viņu pašu senās tradīcijas. Asīriešu Nestoriāniskā kristietība nav ķecerīga un pilnībā pieņem doktrīnu par svēto Trīsvienību, nevainīgo ieņemšanu, Jēzus dievišķo izcelsmi, kā arī citas pamatdoktrīnas, kas pieņemtas galvenajās kristīgajās konfesijās.

Par cik Sokotras sala ir izolēta, arī kristietībai tur piemīt savas individuālas iezīmes, jo praktiski nav saņēmusi atbalstu no ārpuses. Vairāki ceļotāji, starp kuriem bija Marko Polo XIII gs., karmelītu garīdznieks Vinčenco, kurš šeit ieradās nedaudz vēlāk, kā arī Franscisks Ksavjē liecināja par kristietību salā. Paši Sokotras iedzīvotāji sevi dēvēja par Svētā Toma kristiešiem un (tāpat kā Asīrijas kristieši) pielūdza viņu. Piedevām viņiem bijušas visai neparastas tradīcijas: viņi pielūdza krustu, taču nezināja ne kristīšanu, ne sprediķus. Katrā ciemā bija savs mācītājs, kurš skandināja lūgsnas un kūpināja vīraku. Sokotrieši bieži atkārtoja vārdu "aleluja", bet zvanu vietā kratīja koka klabekļus. Lai arī vietējie skaitījās kristieši, viņi par to nekā nezināja, bet viņu ticība bija dīvains tradīciju un rituālu sajaukums, kas sevī ietvēra gan pagānu, gan kristiešu mantojumu. Viņi pielūdza Mēnesi, uzskatīja par grēku reibinošu dzērienu un cūkgaļas lietošanu, veica apgraizīšanu, bet godināja krustu un nesa to procesijas priekšgalā. Trīs reizes dienā un tikpat reižu naktī pulcējās savās netīrajās baznīcās uz kalpošanu, zieda uz altāra govs sviestu, lika uz tā sveci un krustu, kūpināja vīraku. Liela loma tika atvēlēta Toma godināšanai. Vietējie iedzīvotāji lepojās, ka seko Kristus mācībai, un, neskatoties uz totālu analfabētismu un informācijas avotu trūkumu, ilgu laiku uzturēja tradīciju. Par kristietības klātbūtni Sokotrā liecina arī arābu ceļotāji X, XIV un XV gadsimtos.

Vēlākajos gadsimtos Sokotrā iebruka musulmaņi, taču salinieki nekad pilnībā nepadevās islamam. XVI gs. šeit ieradās portugāļi un centās vietējos pievērst Romas katoļu baznīcai, taču portugāļu vardarbīgās metodes bija nepieņemamas, un seno tradīciju piekritēji drīzāk izvēlējās arābu virsvaldību.

Kristietība Sokotrā, nesaņemot atbalstu no nestoriāņu patriarha, izzūd apmēram XVII gs. otrajā pusē, kad arābu ekspansija kļūst totāla. Vietējie kristieši apbrīnojamā kārtā vēl turpināja sargāt savu reliģisko piederību arī laikā, kad viņiem nebija ne reliģisko līderu, ne reliģiskās izglītības. 1800. gadā Vahibi izcēlās Sokotras salā ar mērķi pilnībā iznīcināt nestoriāņu baznīcu. Arābi nopostīja kapsētas un baznīcas piekrastes zonā Hadibas apkārtnē un ieviesa stingru musulmaņu rituālu kontroli vietējo iedzīvotāju vidū. Pašreiz vienīgās liecības par gadsimtiem senu kristietību Sokotrā ir arheoloģiskie izrakumi un ceļotāju piezīmes.

Iepazīstoties ar kristietības vēsturi Sokotras salā, redzējām arī, kādas sekas bija portugāļu konkistadoru politikai, ko viņi centās īstenot ar pāvesta svētību. Cits materiāls ataino līdzīgu situāciju netālajā Indijā. Tās ir nodaļas no grāmatas "18 gadi Indijā", ko sarakstījis arhimandrīts (priesteris) Adroniks Elpidinskis (Buenosairesa, 1959.g.)

Kānas Toms

Kānas Toms

Kaut kad ap mūsu ēras 450. gadu Keralā ieradās Kānas Toms kopā ar 72 sīriešu ģimenēm. Visur, kur vien varam izsekot agrīnajai kristietībai, mēs redzam, ka viņi [sa]jaucās tikai ar savējiem. Šie kristieši, kas līdz par šai dienai tiek dēvēti par nazarēņiem, ir pazīstami arī kā Sīrijas kristieši un tiem ir cieša saikne ar Sīrijas ortodoksālo baznīcu. Šīs kristiešu kopienas noteikumi attiecībā uz dzimtu turpināšanu arī mūsdienās tiek stingri ievēroti - un tas ir pamatkritērijs viņu identificēšanai ar Toma tradīciju, pie kuras viņi stingri turas līdz pat mūsdienām. Šīs komūnas locekļi bija ļoti aizrautīgi tirgotāji ar plašiem sakariem visapkārt, un ar savu komerciju deva lielu labumu savai mītnes zemei.

Piezīme: Kad Indijā ieradās portugāļu iekarotāji, Sīrijas kristiešu kopiena savus ticības brāļus uzņēma visai draudzīgi, kas turpmākajos laikmetos vietējā sabiedrībā kalpoja [un turpina kalpot] kā domstarpību un pārmetumu iemesls. Par portugāļu veikumu var izlasīt šeit (sk. Bom Jesus Basilica).

Kānas Toms ir pusleģendāra personība, kurš vēsturē pazīstams ar vārdiem Kānas Toms, Tirgotājs Toms, Toms Kānanīts, Jeruzalemes Toms, Knaias Toms, Kanaānas Toms, Thomas Cannaeno. Par viņu nav zināms nekas vairāk kā vien viņa vārds, un šo kristiešu migrāciju nevar aplūkot kā vēsturisku faktu. "Nav saglabājušās vara plāksnes, kur būtu iegravēts Kānas Toma vārds", raksta C.B Firss "Indijas baznīcas vēstures ievadā", un būtu pārsteidzīgi uzstāt, ka Toma Tirgoņa stāsta detaļas ir vēsturiska patiesība. Taču galvenais, ko varam teikt - ievērojamas sīriešu kolonijas Malabarā ir realitāte."

Nākamā sīriešu migrācija ir datēta 823. gadā, kad liels skaits Persijas kristiešu, ieskaitot divus bīskapus, ieradās Kvilonā (Kollamā), un apmetās šeit. Viņiem bija vietējā valdnieka dotas tiesības iegūt īpašumā zemi un citas privilēģijas. Kā pierādījums šim faktam ir piecas saglabājušās vara plāksnes ar iegravētajām privilēģijām. Nav gan īsti skaidrs, ko šīs privilēgijas nosaka, jo teksts ir vairākās valodās, un redzami pat daži paraksti senebreju valodā. Nosakāms ir tikai plākšņu datējums.

Jāpiebilst, ka Kvilonas vietējie iedzīvotāji ar lepnumu stāsta un rāda vietu jūrā, kur guļot akmens no apustuļa Toma baznīcas - to gan esot iespējams redzēt tikai augustā, kad ūdens līmenis jūrā ir viszemākais. Otrā gadu tūkstoša sākumā šo baznīcu noslaucījuši jūras viļņi. Saskrējušie jaunieši mūs vedina uz molu, no kura parādīšot precīzu vietu, kur atrodas Toma baznīcas akmens. Viens otru pārsaucot, viņi atkārto, ka Toms te bija un uzcēla baznīcu, bet vietā, kur stāvējusi viņa celtā būve, tagad atrodas piemiņas memoriāls.


Puiši cits caur citu atkārtoja: "Jā, tur aiz mola ir akmens no pirmās Toma baznīcas, bet nevar tagad redzēt. Ejam tuvāk! - mēs parādīsim, ku tieši tas jūrā zem ūdens guļ. Augustā to gan var mazliet redzēt."

Netālu atrodas Sv.Pētera baznīca, par kuru arī teikts, ka to savulaik paņēmusi jūra. Visticamāk, jūrā gulošais akmens ir no kādas otrajā gadu tūkstotī celtās baznīcas, kad šeit ieradušies sīrieši jau bija pamatīgi iedzīvojušies un varēja atļauties uzcelt arī monumentālas būves, ...ja tas vispār ir no kādas baznīcas...

Interesanti, ka apustuļu laikā Jūdejā ļoti populāra bija Adiabenas valdnieku ģimene, kas visos iespējamos veidos palīdzēja Jeruzalemei. Tieši no šīs dzimtas nācis slavenais Jēzum piedēvētais teiciens par debesu valstību (sk.-Monobazs). Par to vai Toms vispār cēla un uzcēla kādu baznīcu Indijā, ir stipras šaubas, tieši ņemot vērā šo sākotnējo kristietības ideju - ka nav vajadzīgi tempļi šeit uz zemes bet gan "debesīs", ar to domājot garīgas vērtības.