Pseidovēsturiskie materiāli II

Tāpat kā Aleksandrs Vladimirovs, arī zemāk ievietotā materiāla autors, manuprāt, dažas lietas pasniedz tendenciozi un bieži vien sev tīkamo versiju par konkrētiem notikumiem vai personāžiem, ja tā var teikt, „pievelk aiz matiem”. Taču, neskatoties uz to, grāmatā dotie fakti dod pieķeršanās punktus turpmākiem meklējumiem

Fida Hassnains
Fragments no grāmatas "Meklējot vēsturisko Jēzu"

Laikā, kad Jēzus uzturējās Persijā, viņš pareģu lūgšanu zālē klusēdams nosēdēja septiņas dienas un pēc tam sāka runāt par labā un ļaunā rašanos. Viņš tiem vēlēja nepielūgt sauli, jo tā esot tikai daļa no kosmosa. Tikai vienīgi Dievam cilvēki ir pateicību parādā par visu, kas viņiem šai pasaulē pieder. Klausoties viņā, garīdznieki uzdeva jautājumu, kā cilvēki varētu dzīvot saskaņā ar taisnīguma principiem, iztiekot bez vadītāja. Jēzus atbildēja, ka cilvēkus pirms garīdzniecības rašanās vadīja dabiskais likums un viņi saglabāja savu dvēseļu vaļsirdību. Un, kad viņu dvēseles bija ar Dievu, viņi varēja uzturēt saikni ar savu Tēvu bez jebkāda elka, dzīvnieka, uguns vai saules starpniecības.
Viņš teica: "Jūs apgalvojat, ka jāpielūdz saule, labie un ļaunie gari. Un tā, es saku, ka jūsu doktrīna nav korekta - saule darbojas nevis pati, bet pēc Radītāja gribas. Mūžīgais Gars ir visa dzīvā dvēsele. Jūs izdarāt lielu grēku, sadalot to labajā un ļaunajā garā, jo ārpus labā nav Dieva. Šis Dievs, līdzīgi kā dzimtas tēvs, dara tikai to labo saviem bērniem, piedodot viņu kļūdas, ja viņi tās nožēlo"."
- Vai Jēzus sludināšana Persijā nav izdomājums, kādu šodien pasaulē ir pārpārēm? Kad viņš tur sludināja?
- Neviens šodien nevar precīzi pateikt, kā toreiz viss notika. Un tas priekš mums neko nenozīmē un kopumā neko nemaina. Katrs tic versijai, kas viņu vairāk apmierina. Ir dažādas un pilnīgi pretrunīgas liecības, kuras var grupēt dažādi un izveidot jaunu leģendu. Lūk, ko par to rakstījuši daži arābu un persiešu hronisti un rakstnieki vēlākajos gadsimtos:
"Ja Jēzus nenomira tai nolādētajā krustā, uz kurieni viņš devās? Viņa dzīves gājums pēc krustā sišanas kļuvis par mīklu. Baznīca pasaulei stāsta, ka Kristus pacēlies debesīs. Mūsdienās arvien vairāk cilvēku sliecas domāt, ka augšāmcelšanās ir neiespējama. Jēzus bija cilvēks un kā cilvēkam bija arī kaut kur jāmirst. Ja viņš tiešām nomira Jeruzalemē, kur ir viņa kaps?
Ir teikts, ka pēc krustā sišanas viņš tikās ar saviem skolniekiem, ēda kopā ar viņiem un rādīja savas brūces. Jēzus jau agrāk bija vēstījis, ka dosies meklēt austrumos izkaisītās izraēļu ciltis. Šai sakarā saviem mācekļiem viņš pateica skaidri un nepārprotami, ka: "Man ir arī citas avis, kas nav no šīs sētas, un tās Man jāatved: un viņi izdzirdēs Manu balsi".
Jēzus turēja lielā noslēpumā sava uzdevuma mērķi, to viņš neizstāstīja pat saviem skolniekiem.
Kā izrādījās, Jēzum izdevās aiziet dzīvam uz Austrumiem, un Pāvils kontaktējās ar Jēzu Damaskā ap 35. gadu. Romieši sūtīja Pāvilu, lai tas notvertu Jēzu un sarīkotu otrreizēju krustā sišanu. Tiek vēstīts, ka Kristum bija uzticams māceklis Ananija, kas pēc Kristus gribas tikās ar Pāvilu. Šis notikums ierakstīts Apustuļu darbos (9:1-18)." Vai tā ir iztēle, dezinformācija jeb reāla notikuma atainojums, - par to mēs tagad galvu nelauzīsim, bet iepazīsimies ar citu vēstures pētnieku izteikumiem šai un turpmākajā sakarā.
Jēzus dzīvoja Ananijas mājā periodā, kad tikās ar Pāvilu. Apmēram pusotru gadu vēlāk jūdi uz Damasku sūtīja komisiju ar mērķi uzmeklēt Jēzu, un viņš pameta šo vietu un devās uz Babilonu. Par savu pēcteci viņš nozīmēja Jēkabu. Ap šo laiku arī Toms bija saņēmis uzdevumu doties uz Parsiju un Indiju. Jēzus, dodamies pa ceļu, ko reiz savā dzīvē jau bija veicis, jutās visnotaļ drošs, tiklīdz sasniedza Parsiju, kas atradās ārpus Romas aizsniedzamības robežām. Parsu impērija pletās no Antiohijas un Palmīras rietumos līdz Kabulai austrumos, un no Kaspijas jūras ziemeļos līdz Arābijas jūrai dienvidos.
No Damaskas viņš devās uz Nazībiju, kur atradās izdzīto jūdu kolonija. Šai vietā sastapās daudzi karavānu ceļi un te varēja satikt daudzu nāciju tirgoņus. Jēzus centās sevi neatklāt un šeit kļuva pazīstams kā Juzu-Assaf. Mirs Khvands savā darbā "Rauzat-us-Safa", kas sarakstīts persiešu valodā, Jēzus ceļojumu uz Nazībiju aprakstījis šādi: "Hazrata Issu sauca par Mesiju, jo viņš bija dižens ceļotājs. Viņš nēsāja vilnas šalli uz galvas un tinās vilnas apmetnī. Viņš arī turēja rokās spieķi un ceļoja no valsts uz valsti, neatklājot sevi. Savu ceļojumu laikā viņš ēda augļus un dārzeņus. Viņš ceļoja ar kājām, kamēr viņa pavadoņi priekš viņa iegādājās zirgu. Galu galā viņš ieradās Nazībijā, ko tolaik dēvēja par Nasibainu. Mīklains stāsts par viņu un viņa māti Mariju izplatījās pa visu pilsētu. Tā rezultātā viņš tika izsaukts pie pārvaldnieka, kurš viņu pieņēma ar pilnu goda izrādīšanu un cieņu. Viņi visi kļuva par viņa mācekļiem". Jāpiemin, ka šai darbā aprakstītas arī briesmas, kas Jēzum radās skauģu darbības rezultātā. Pierādījums agrīnajai (vajāšanu laika) kristietībai šajā apvidū ir uzraksts uz kāda kapa: "Es redzēju Sīrijas tuksnesi, un visas pilsētas, pat Nazībiju, pārejot Eifratu. Visur es atradu cilvēkus, ar kuriem man bija kopīgas sarunu tēmas".
Tā kā Nazībija pēkšņi kļuva bīstama Jēzum, pienāca laiks doties tālāk. Viņš atnāca līdz Mosulai, tad Babilonai, Ūrai, un no turienes uz Haraksu. Tā bija galvenā osta, kur kuģi nogādāja preces no Indijas un Tālajiem Austrumiem. Jēzus varēja turpināt ceļu pa jūru, bet tā vietā viņš iegāja Persijā.
Tur viņš daudz sprediķoja, un vienkāršā tauta it visur viņu laipni gaidīja. Tomēr reiz Jēzu aizturēja kāds augsts garīdznieks un jautāja, vai viņš sludina par kādu jaunu dievu, kā arī piekodināja nesēt šaubas zoroastriešu sirdīs. Persijā tika uzskatīts, ka tikai Zoroastram piederēja privilēģija uzturēt saikni ar Augstāko Būtību. Uz to Jēzus atbildēja: "Es nerunāju par jaunu Dievu, bet par mūsu Debesu Tēvu, Kurš bija pirms laika sākuma un kurš pastāvēs pēc visu lietu izbeigšanās. Tieši par Viņu es runāju ar ļaudīm, kas līdzīgi maziem bērniem, kuri nespēj apjēgt Dievu savas vienkāršās spriešanas dēļ un nespēj apjaust Viņa dievišķo un garīgo lielumu".
Cits svarīgs vēsturisks avots persiešu valodā ir sacerējums "Kamal-ud-Din", ko sarakstīja vēsturnieks šeihs al-Said-us-Saddiks (dzīvojis līdz 912.gadam). Šo grāmatu austrumu pētnieki augsti vērtē un pirmoreiz šī grāmata tika publicēta Irānā 1881. gadā, ko vāciski iztulkoja profesors Millers Heidelbergas universitātē. Šeihs al-Said-us-Saddiks bija zinātnieks no Horasanas un liels ceļotājs. Viņš materiālus šai un citām savām grāmatām galvenokārt savāca no hinduistu avotiem. Grāmatā minēti Juzu-Asafas ceļojumi uz Šolabetu jeb Ceilonu, kā arī citām vietām. Tie [ceļojumi] noslēdzas Kašmirā. Šajā grāmatā tiek piedāvātas viņa pamācības un līdzības ar lielu skaitu analoģijām no evanģēlijiem.
Par turpmākajiem Jēzus ceļiem, kā arī par viņa ceļabiedriem nav pieejamu liecību. Tās ir dažādas vietas Vidusāzijā un Afganistānā. Visticamāk, Jēzus virzījās pa maršrutu Nišapura - Buhāra - Samarkanda - Kašgara.
Saskaņā ar Nikolaju Rērihu, iespējamais Marijas Magdalēnas kaps ir apmēram 10 km no Kašgaras.* Savukārt jaunāko laiku aizrautīgākā pētniece ar žurnālistes diplomu Suzanna Olsone detalizēti izpētījusi versiju par Marijas kapa vietu pie Ravalpindi, kur ilgu laiku jau atrodas militārais postenis, un šobrīd uzcelta liela TV antena.**
"Trīs gāja ar Kungu visu laiku. Marija, viņa māte, un viņa māsa, un Magdalēna - tā, kuru dēvēja par viņa pavadoni. Jo Marija - viņa māsa, un viņa māte, un viņa pavadone" (Filipa ev.). Jaunava Marija, ko kristieši ļoti pielūdz, bija kopā ar Jēzu viņa ceļā uz Austrumiem. Acīmredzot viņa bija kopā ar Jēzu arī Taksilā. Drīz pēc tam, kad kušani iebruka šajā reģionā, viņiem nācās slēpties kalnos. Jaunava Marija šī pārgājiena laikā nomira un tika apglabāta vietā, ko tagad sauc par Mari. Kopš 1875. gada nosaukuma rakstība nedaudz mainīta un tagad lasāma kā Marri (Murree). Kapu sauc Mai-Mari-de-Asthan jeb "jaunavas Marijas kaps".
Mumtazs Ahmads Farukhs, kurš veicis Marijas kapa vietas izpēti, saka sekojošo: "Marija piederēja pie izraēļu priesteru kārtas. Saskaņā ar izcelsmi, viņas kapavietai bija jāatrodas augstākā vietā - piemēram, Marijas pakalns. Vietējā leģendas vēsta, ka šis ir mātes Marijas kaps un šī vieta ir gan musulmaņu, gan hinduistu svētceļojumu vieta. Ticīgie šeit ziedo un lej māla traukos eļļu aizdedzināšanai.
1898. gadā garnizona inženieris pavēlēja šo kapu iznīcināt, lai tur uzceltu sargtorni, taču neilgi pēc tam gāja bojā ceļa negadījumā. Vietējie šādu iznākumu saistīja ar viņa ļaunajiem nodomiem. Kopš tā laika neviens vairs nav mēģinājis bojāt kapu un to arī šodien rotā memoriālie karodziņi. Marri ir idilliska kūrortpilsētiņa un atrodas 70 km attālumā no Taksilas. Kad Jēzus šeit uzturējās, Marijai varēja būt vismaz 70 gadu. Kaps ir orientēts rietumu-austrumu virzienā pēc jūdu tradīcijām. Tas atrodas aiz pilsētas robežām tieši Pindi robežpunktā, tādēļ tam pieeja liegta sakarā ar tuvo Kašmiras robežu. Jēzus laikā vietējie iedzīvotāji šeit piekopa hinduismu, un šeit nav indiešu kapavietu, jo viņi savus mirušos kremē, bet pelnus izkaisa. Kad šo reģionu XII gs. sagrāba musulmaņi, visus "neticīgo" pieminekļus iznīcināja. Tomēr Marijas kapu saglabāja - iespējams tādēļ, ka viņa bija viena no "Rakstu perso¬nā¬žiem", ko islams godina.

Šobrīd ļoti daudz Austrumzemju dārgumu glabājas Rietumvalstu muzejos, tādēļ arvien grūtāk atrodamas liecības tieši vēsturiskajās vietās. Kultūras un vēstures liecību izvazāšana izraisa vēl kādu ļoti bīstamu un nopietnu parādību. Tā, piemēram, 1907. gadā Aurels Steins no Anglijas izzaga tūkstošiem rokrakstu un dokumentu no Tun-Huaņas alām. Šie rokraksti tikuši pierakstīti, pielietojot dažus semītu alfabētus. Nešaubīgi, ka daži no aramiešu valodā rakstītajiem dokumentiem saturēja ziņas par Jēzu. Steins ar nolūku šo informāciju noslēpa par labu baznīcai. Viņš paziņoja, ka šie dokumenti satur Mani pamācības, kas pēc būtības ir ļīdzīgi Jēzus mācībai. Šis paziņojums, kas patiesībai atbilda tikai daļēji, kalpoja kā brīdinājums baznīcai, kura pēc tam sāka veidot īpašas misijas un sūtīt ekspedīcijas, kuru uzdevums bija atrast ar Jēzu saistītus dokumentus, ar mērķi tos likvidēt. Tādējādi daudz ļoti vērtīgas informācijas tika iznīcināts.
(Fragments no profesora Fidas Hassnaina (bij. arheoloģijas departamenta direktors Kašmiras štatā, Indijā) grāmatas "Meklējot vēsturisko Jēzu"
Fida Hassnain "A Search for the Historical Jesus" GATEWAY BOOKS
The Hollies, Wellow, Bath BA2 8QJ, U.K., 1994.)
Mir Khwand; Rauzat-us-Safa, Vol I, p134,
Shaikh al-Said-us-Saddiq, Kamal-ud-Din, Sayyid-us-Sanad Press, Iran, 1881

* Citu versiju par Marijas kapa atrašanās vietu izvirza Bellou kungs, kurš pavadīja britu vēstniecību uz Kašgaru 1874. gadā: "Tā ir svētnīca, kas uzcelta uz Alanor Turkan kapa Artošā. To sauc par Mazar Bibi Miriam, jeb jaunavas Marijas Svētnīcu. Leģenda, kas saistās ar šo vārdu, ļoti līdzinās Allan Koa - dižā priekšteča Mogola mātes - leģendai, ko piedāvā Mir Kvands savā "Rauzat-us-Safa". Šis stāsts ir salīdzināms ar Kunga Jēzus mātes stāstu. Šo leģendu eksistēšana šajos apvidos mūsdienās ir ievērojams un interesants apstāklis. Vai tas būtu jāuzskata par iepriekš iedibinātās kristietības atzaru, grūti spriest. Tam varētu būt arī kāda saistība ar islamu.
H W Bellow, Kashmir and Kashgar, Trubner & Co, London, 1875, pp333-336.
** http://www.jesus-kashmir-tomb.com/Page2CMotherMaryGrave.html

Zoroastrisma ietekme uz kristietību

Zoroastrisma ietekme uz kristietību

Šķiet, ka zoroastrisms sāka ietekmēt jūdaismu jau kopš Babilonas gūsta laikiem. Visvairāk šī ietekme izpaudās angeloloģijā, dēmonoloģijā un eshatoloģijā (mācība par pasaules un cilvēces galu). Irāņu ietekme skaidri iezīmējas mācībā par diviem gariem, kas minēti Kumranas tekstos. Runājot par zoroastrisma ietekmi uz kristietību, ir grūtāk novilkt robežu starp to, kas kristietībā ienāca caur jūdaismu, un kas, dzimstot jaunajai reliģijai, tieši no Irānas. Tā, piemēram, septiņu Eņģeļu pieminējums Atklāsmes grāmatā tika aizgūts no Enoha vai Tobita grāmatas, taču šīs mācības pirmsākumi rodami zoroastrisma mācībā par septiņiem Svētajiem Nemirstīgajiem. No otras puses, ticība sargeņģeļiem jūdu-kristiešu tradīcijā pirms Jaunās Derības nekur nav fiksēta; iespējams, šī ticība ir zoroastriešu mācības par dvēseles būtnēm (fravaši) un grieķu-romiešu uzskata par ģēnija sargājošās lomas apvienojums. Vairums līdzīgu aizguvumu skar eshatoloģijas nozari. Uzskats par augšāmcelšanos (lai arī bija zināms jūdaismā), tikai kristietībā pieņēma vispārējas ticības formu; bet Irānā tas pastāvēja jau ilgus gadsimtus.

Bez tam, Irāna kristiešiem bija triju magu zeme, kuri, sekojot ceļazvaigznei, ieradās pie jaundzimušā Jēzus Betlēmē. Vēlāk, sekojot jūdaismā radītajai tradīcijai, kristieši Zaratustru saistīja ar Iecekiēlu, Nimrodu, Sifu, Varuhu un pat pašu Kristu. Sākot no Justīna Mocekļa, kristiešu apoloģēti sāka atsaukties uz Zaratustru un persiešu magiem kā uz kristietības patiesuma lieciniekiem no pagānu vidus; viņi it kā palīdzējuši apstiprināt šo patiesumu pagānu acīs. Tai pat laikā kristieši uzskatīja, ka Zaratustra ir tēvs tādām pretīgām māņticīgām lietām kā astroloģija un maģija.

Mūsu ēras I gadsimtā Irānā visvairāk pielūgtais bija Saules dievs Mitra, nevis Ormazds. Acīmredzot mitraisms Babilonijā vai Mazāzijā sajaucās ar babiloniešu un grieķu mācībām un kulta praksi. Tas lika pamatus mitraistu mistērijām, kas izplatījās visā Romas impērijā.

Maniheismā augstākā dievība bija nevis Ormazds, bet Zurvans. Ormazds tika uzskatīts par pirmcilvēku, kura krišana un glābšana ir pasaules drāmas būtiska sastāvdaļa. Taču maniķiešu ētika, ko veidoja rinda stingru aizliegumu gan seksuālajā jomā gan ēšanas paradumos, ortodoksālajam zoroastrismam bija sveša.

Androniks Elpidinskis

"18 gadi Indijā",
Arhimandrīts (priesteris) Adroniks Elpidinskis, Buenosairesa, 1959.g.
(Nodaļas no grāmatas)


Katolicisms Indijā

Lai labāk saprastu, kāda loma ir katolicismam Indijā, ieskatīsimies 1931. gada oficiālajā statistikā. Romas-sīriešu katoļi Travankorā bija 449 171 un Romas katoļi - 360 217, pavisam - vairāk kā puse no visiem Travankoras kristiešiem. Kočinā attiecīgi 183 632 un 109 503 jeb gandrīz 90% visu kristiešu.
Portugālis Vasko da Gama pirmoreiz Indijā ieradās 1498. gadā; otrreiz - 1502. gadā. Tas bija sīko radžu valdīšanas laiks. Kočinā viņu uzmeklēja vietējo kristiešu deputāti ar lūgumu uzņemt viņus kristiešu karaļa aizgādībā, pie tam, viņam tika pasniegts Indijas agrāko laiku kristiešu valdnieka scepteris.

Portugāļi uzsāka strauji izplesties, jo īpaši rietumu piekrastē, un 1542. gada maijā Goa ieradās pazīstamais jezuīts Francisks Ksavjē. Viņš ātri pievērsa kristietībai vietējos Goa iedzīvotājus un pēc tam arī 10 000 cilvēku Travankorā. Tur viņš atrada arī 55 kristiešu apmetnes. No travankoras viņš devās uz Indijas austrumu krastu, uz tagadējo Madrasu (Čennaju), kur cieta apustulis Toms. No turienes viņš devās uz Malajas arhipelāgu un Japānu. Tai laikā viņš lūdza Portugāles karali, lai izveido inkvizīciju Goa, kas tika izdarīts 1560. gadā.

Francisks Ksavjē bija ļoti enerģisks misionārs un pievēršanai pāvestam izmantoja katoliskās baznīcas ierastos bargos līdzekļus. Atgriezies Goa no Japānas 1532. gadā, pēc diviem mēnešiem viņš devās uz Ķīnu, kur mira no malārijas. Viņa ķermeni atveda uz Goa, kur tas līdz šai dienai glabājas lieliskā kapličā. Katoļu baznīca viņu ir ieskaitījusi svēto kārtā un viņš tiek uzskatīts par Indijas patronu. Aptuveni šai laikā Goa tika nozīmēts pirmais katoļu bīskaps, un sākās mēģinājumi pakļaut Dienvidindijas kristiešus pāvestam. Pirmais rīkojums bija - pārtraukt liturģijā Babilonas patriarha vārda pieminēšanu. Vienlaicīgi tika dibinātas koledžas garīdznieku sagatavošanai, tika ieviesta latīņu valoda un katoļu ierašas. Sastopot pretestību, viņi pārgāja uz sīriešu valodu un samierinājās ar vecajām parašām. Zināms, ka viņi no Mar Josifa pieprasīja, lai Vissvētāko Mariju sauc nevis par Kristus Māti, bet Dievmāti, t.i. - atteikties no raksturīgās nestoriāņu iezīmes. Un bīskapu Mar Josifu un viņa pēcteci bīskapu Simeonu portugāļi arestēja. Dienvidindijas kristiešu stāvoklis bija bezpalīdzīgs, jo katoliskās garīdzniecības darbību atbalstīja plašās jaunpievērstās zemes civilā vara. Viens pēc otra no Babilonas ieradās bīskapi, kam nācās spēlēt dubultlomu: kalpot gan draudzei, kas vēlējas saglabāt savu ticību un ierašas, gan apmierināt svešas baznīcas prasības. Vietējos bīskapus vardarbīgi veda uz Portugāli un Romu, kur viņus pārsvētīja un ņēma apsolījumu pakļauties Romai. Viņi visi deva pilnīgas pakļaušanās solījumu, bet pēc atgriešanās atkal kalpoja savai vecajai ticībai.

1595. gadā Goa ar īpašām pāvesta pilnvarām ieradās arhibīskaps Aleksejs Menecezs - ļoti spējīgs un enerģisks cilvēks. Civilvarai tika dots rīkojums nepielaist bīskapus no Babilonas. Tā kā bīskaps Mar Ābrams bija vecs, bet no Babilonas sūtītais bīskaps tika aizturēts, sev par pēcnācēju viņš iecēla kādu Georgiju, kam bija arhimandrīta statuss. Bīskaps Mar Ābrams 1597. gadā nomira. Arhibīskaps Menezs nolēma, ka pienācis laiks aktīvi rīkoties. Aicinājumu pakļauties Georgijs neņēma vērā un sāka apbraukāt savas baznīcas, brīdinot par briesmām, kas draud viņuvecajai ticībai. Angamalā tika sasaukts garīdzniecības un civilo iedzīvotāju doms, kurā nolēma aizsargāt savu tēvu ticību, nepieļaut savas baznīcas ticības mācības izmaiņas un nepieņemt bīskapu, kas nav norīkots no Babilonas. baznīca bija satraukta, romiešu mācītāji tika padzīti un divi no tiem gandrīz gāja bojā. Menecezs vēlējās personīgi tikties ar Georgiju, bet tai laikā risinājās karš starp diviem radžām, un viņš Georgijam nosūtīja vēstuli ar prasību pakļauties Romai. Georgijs nokļuva tādā pat situācijā kā viņa priekšgājēji - viņš iztapa gan katoļiem, gan centās palikt uzticīgs savai Baznīcai. Pārliecinājies par šo situāciju, Menecezs 1599. gadā personīgi ieradās Kočinā, kur oficiālās personas viņu sagaidīja ar lielu godu.

Vēsture šeit min indiešiem ļoti raksturīgu faktu - baznīcas lietu atkarību no materiālajām. Malabaras piekraste ir ieinteresēta eksportēt piparus, bet ārējā tirdzniecība atradās portugāļu rokās, tādēļ iedzīvotāji un radža centās uzturēt labas attiecības ar arhibīskapu. Ieguvis vietējā radžas atbalstu, arhibīskaps Menecezs sāka rīkoties... Georgijs izvēlējās piekrišanas taktiku, cerot uz Meneceza drīzu aizbraukšanu un visu prasību aizmiršanu. Menecezs pieprasīja atļauju vadīt rituālus visās baznīcās. Georgijs Kočinā 3000 savu kristiešu klātbūtnē sagaidīja Menecezu, bet tai pat laikā lika viņam škēršļus.

Menecezs vārdos sludināja no Jāņa evanģēlija (10.,1.) - "Patiesi, patiesi Es jums saku: kas neiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs". Viņš teica, ka nav patiesu draudzes ganu kā vien no Romas Baznīcas, bet Babilonas patriarhs ir shizmatiķis. Viņš pieprasīja, lai Georgijs un viņa divi vecākie priesteri atsakās no Babilonas patriarha. Georgijs brīdināja ne tikai savu draudzi, bet arī indiešu varasvīrus par briesmām, kas saistās ar pakļaušanos ārzemniekiem; par to bija satraucies pat Kočinas radža. Baidoties no nekārtībām, portugāļi ieteica arhibīskapam atgriezties Goa, taču viņš devās pa Sīrijas Baznīcas draudzēm. Visur viņš sastapa nedraudzīgu pieņemšanu un gandrīz tukšas baznīcas, dažkārt pat pavisam aizslēgtas. Turpinot uzturēt prasību par Georgija un garīdzniecības pāriešanu Romas pakļautībā, arhibīskaps Menecezs sludināja baznīcās pret nestoriānismu, pret Babilonas patriarhu. Viņš baznīcās noturēja dievkalpojumus un iesvētīja baznīcēnus. Diamperā Pūpolsvētdienā viņš garīdznieku kārtā iesvētīja 38 cilvēkus, kas pakļāvās Romai, tādējādi izveidojot pirmo sev uzticamo grupu. Dažviet viņš guva panākumus, jo mācītāji viņam pakļāvās labprātīgi. Georgijs bija satraukts un iztēlē jau redzēja arestu un inkvizīciju Goa. Pa to laiku Menecezs gatavoja koncilu Diamperā, iepriekš iesvētot vēl 50 mūkus, ar to sev nodrošinot vairākumu.


Diamperas koncils

Noteiktajā laikā - 1599. gada 22. jūnijā - Diamperā notika koncils, kurā piedalījās 133 garīdznieki, 660 baznīcas kopienu pārstāvji, 20 diakoni - pavisam 813 cilvēku. Arhibīskpas Menecezs darīja visu, lai sapulcē īstenotu savu plānu. Lai arī bija opozīcija un ņurdēšana, nopietnu pretestību neviens izrādīt neuzdrošinājās. Tika pieņemts lēmums par pakļaušanos Romai, par precēto garīdznieku šķiršanu no viņu sievām, par sīriešu grāmatu labošanu vai iznīcināšanu. Tika pieņemta arī virkne citu lēmumu: par Dievmātes nevainīgo ieņemšanu un godināšanu, par mirušo liturģiju, par ikonām un statujām baznīcās, kā arī citi - gan katoļu gan pareizticīgo garā. Tauta bija pret jaunievedumiem, taču, izmantojot varas atbalstu un inkvizīcijas draudus, arhibīskaps Menecezs pilnībā realizēja savu programmu. Pēc sapulces viņš stingri sekoja, lai pieņemtie lēmumi tiktu īstenoti dzīvē. Visur tika dedzinātas vecās grāmatas. Atstāja tikai pamatīgi pārtaisītu liturģiju sīriešu valodā.

Menecezs vēlreiz apbraukāja draudzes, lai pārliecinātos, ka koncila lēmumi tiek realizēti. Sīrijas metropolītu rezidence bija Angamala ar trim baznīcām un arhīvu. Menecezs šo arhīvu iznīcināja, un tādā veidā gāja bojā materiāli, kas noderētu Sīrijas baznīcas vēstures izpētē. Ar pāvesta un Portugāles karaļa atļauju aparhiālā vadība tika pārcelta uz Kranganoru pie Kočinas, kur atradās portugāļu centrs un cietoksnis. Menecezs centās katoļticībai pievērst pat Kočinas radžu, bet neveiksmīgi. Gada beigās aizbraucot uz Goa, par baznīcas vadītāju viņš iecēla Georgiju, taču zem jezuītu uzraudzības.

1601. gadā Indijas dienvidu bīskapa kārtā tika iesvētīts Francisks Rozs. Pēc viņa tika nozīmēti jauni bīskapi, kas vēl vairāk latinizēja baznīcu. Draudze uz Romu sūtīja protesta vēstules, bet bez rezultātiem. Tā uz 50 gadiem Indijas dienvidu baznīca nokļuva Romas varā un no šī laika katolicisms tur iedibināja savu varenību.


Kūnenas krusts

Slēptā neapmierinātība pret Romu uzliesmoja 1653. gadā. Babilonas patriarhs vēlreiz mēģināja sūtīt bīskapu uz Indijas dienvidiem. Portugāļi par to uzzināja savlaicīgi un patriarha sūtīto bīskapu Ahatallu sagūstīja. No Kočinas viņu nosūtīja uz Goa, kur viņu inkvizīcija sadedzināja uz sārta. Šī vēsts izraisīja vētrainu sašutumu un niknumu. Tiek minēts, ka uz Matančerri Kočinas tuvumā devās ap 25 000 cilvēku. Pie liela akmens krusta, ko parasti izveido un novieto pie ceļa baznīcas priekšā, pūlis zvērēja nekad nepakļauties Romas Baznīcai. Daudziem nebija iespējas krustam pieskarties, tādēļ no krusta tika nostieptas virves, lai būtu kontakts ar krustu. Šis notikums pazīstams ar nosaukumu "Kūnenas krusts".

Ir ziņas, ka daļa pareizticīgo aizgāja kalnos un nekad nepadevās Romai. Minētajam notikumama bija grandiozas sekas. Runā, ka sašutums bija ne tik daudz pret Romu, kā pret jezuītiem un portugāļiem. Ar laiku daļa baznīcas atkal tika pakļauta Romai, taču zināms, ka protestu laikā no esošajiem 200 000 katoļticībā palika tikai aptuveni 400 cilvēku.

Kad sīriešu kristiešu vadonis arhimandrīts Georgijs nomira, viņa vietā palika radinieks vārdā Toms. Pēc atdalīšanās no Romas ļoti ass kļuva bīskapa jautājums, jo portugāļi stingri uzraudzīja, lai no austrumiem neierastos jauns bīskaps. Savukārt pāvests, uzzinot par notikušo, atsūtīja bīskapu Josifu ar dažiem karmelītu mūkiem, lai stāvokli uzlabotu. Un tiešām - viņiem izdevās Romas pakļautībā atgriezt 84 draudzes, kamēr 32 draudzes nodibināja neatkarīgu baznīcu ar Toma virsvadību. Tā notika pirmā lielā baznīcas šķelšanās, kas pastāv arī šodien (stāvoklis fiksēts ap 1930. gadu). Gan katoļi, gan pareizticīgie pretendē uz tiešo pēctecību kopš apustuļa laikiem.

Pēc notikuma pie Kūnenas krusta Tomam uzticīgie sapulcējās Alengadā un, neredzot izeju, kā dabūt bīskapu, 12 mācītāji uzlika Tomam rokas un tādējādi iesvētīja par bīskapu, dodot Mar Toma I vārdu (Mar nozīmē "svētais". Mēs šai gadījumā sastopamies ar "viltus jeb paš-iesvētīšanu". Tas turpinājās līdz 1665. gadam, kad ieradās jakobītu bīskaps Mar Georgijs. Kopš šīs dienas Dienvidindijas Baznīca ir pastāvīgi vienota ar Sīrijas partiarhu. Mar Georgijs vēlreiz iesvētīja Tomu bīskapa kārtā, un viņi kopā vadīja baznīcu līdz abu gandrīz vienlaicīgai nāvei 1685. gadā.

1663. gadā Kočinu ieņēma holandieši. Visiem itāļiem un portugāļiem, ieskaitot garīdzniecību, tika pavēlēts izbraukt no valsts. Pirms aizbraukšanas bīskaps Josifs katoļu bīskapa kārtā ar vārdu Aleksandrs de Kalpo iesvētīja Toma brālēnu. Holandieši bija protestanti un tādēļ neiejaucās baznīcas lietās. Jakobītu bīskaps Toms turējās atstatu no jaunajiem valsts saimniekiem. Katoļi uzturēja ciešākas attiecības un pamazām karmelīti atkal iespiedās Indijā, un 1668. gadā pavisam formāli tika atcelts aizliegums viņiem atrasties šai zemē.

Sokotras sala

Sokotras sala
šodien ir Jemenas sastāvdaļa

(Materiālu par šo salu pievienoju tādēļ, ka otrajā gadu tūkstotī tā pēkšņi kļuva ļoti svarīga portugāļiem, kā arī tādēļ, ka saistās ar apustuļa Toma vārdu.)

Par kristietības izplatību Sokotras salā esot jāpateicas apustulim Tomam, kurš 52. gadā, ceļodams uz Indiju, šeit nokļuvis vētras dēļ. Pēc kuģa bojāejas viņš izcēlies salā un pievērsis savai ticībai vietējos iedzīvotājus, bet no kuģa vraka uzcēlis baznīciņu. Pirms tam viņš sludinājis kristietību Asīrijā, Haldejā un Babilonā. 524. gadā Sokotras salā ieradās grieķu mūks Cosmas Indicopleustes un atrada šeit stipri nostiprinājušos kristietību.

Sokotras kristieši pakļāvās Babilonas nestoriāniskajam katolikosam, iecēla savu arhibīskapu un neatzina ne Bagdādes arhibīskapu, ne Romas pāvestu. Asīrijas Nestoriāniskā kristīgā baznīca pieder pie agrīnajām kristietiskajām baznīcām, bet neattiecas uz pareizticīgo un katoļticīgo konfesiju. Saskaņā ar seno tradīciju, pirmie, kas sludināja asīriešiem, bija Toms un Fadejs. Senie asīrieši runāja aramiešu valodā un Mācība pie viņiem atnāca tieši no sākotnējā semītu pirmavota - bez filtrēšanas caur grieķu, romiešu vai kādu citu kultūru. Sīriešu baznīcas dibinātāji bija Affrats un Efraims, kas bija semīti. Semītu kristietība atšķiras no grieķu kristietības.

No V gadsimta sīriešu baznīca piedzīvoja visai strauju hellenizāciju, kā dēļ nākamie rakstītāji vairs nespēja izvairīties no grieķu kultūras ietekmes. Šis agrīnās sīriešu literatūras specifiskais semītiskais aspekts dīvainā kārtā netika ievērots, neskatoties uz interesi par agrīno kristietību kopumā. Savu nosaukumu Asīrijas kristīgā baznīca ieguva nestoriāniskās nosaukumu pēc Nestora, kurš no 428. līdz 432. gadam bija Konstantinopoles patriarhs. Viņa kristīgo doktrīnu un Bībeles interpretācijas metodi asīrieši pieņēma tādēļ, ka atainoja viņu pašu senās tradīcijas. Asīriešu Nestoriāniskā kristietība nav ķecerīga un pilnībā pieņem doktrīnu par svēto Trīsvienību, nevainīgo ieņemšanu, Jēzus dievišķo izcelsmi, kā arī citas pamatdoktrīnas, kas pieņemtas galvenajās kristīgajās konfesijās.

Par cik Sokotras sala ir izolēta, arī kristietībai tur piemīt savas individuālas iezīmes, jo praktiski nav saņēmusi atbalstu no ārpuses. Vairāki ceļotāji, starp kuriem bija Marko Polo XIII gs., karmelītu garīdznieks Vinčenco, kurš šeit ieradās nedaudz vēlāk, kā arī Franscisks Ksavjē liecināja par kristietību salā. Paši Sokotras iedzīvotāji sevi dēvēja par Svētā Toma kristiešiem un (tāpat kā Asīrijas kristieši) pielūdza viņu. Piedevām viņiem bijušas visai neparastas tradīcijas: viņi pielūdza krustu, taču nezināja ne kristīšanu, ne sprediķus. Katrā ciemā bija savs mācītājs, kurš skandināja lūgsnas un kūpināja vīraku. Sokotrieši bieži atkārtoja vārdu "aleluja", bet zvanu vietā kratīja koka klabekļus. Lai arī vietējie skaitījās kristieši, viņi par to nekā nezināja, bet viņu ticība bija dīvains tradīciju un rituālu sajaukums, kas sevī ietvēra gan pagānu, gan kristiešu mantojumu. Viņi pielūdza Mēnesi, uzskatīja par grēku reibinošu dzērienu un cūkgaļas lietošanu, veica apgraizīšanu, bet godināja krustu un nesa to procesijas priekšgalā. Trīs reizes dienā un tikpat reižu naktī pulcējās savās netīrajās baznīcās uz kalpošanu, zieda uz altāra govs sviestu, lika uz tā sveci un krustu, kūpināja vīraku. Liela loma tika atvēlēta Toma godināšanai. Vietējie iedzīvotāji lepojās, ka seko Kristus mācībai, un, neskatoties uz totālu analfabētismu un informācijas avotu trūkumu, ilgu laiku uzturēja tradīciju. Par kristietības klātbūtni Sokotrā liecina arī arābu ceļotāji X, XIV un XV gadsimtos.

Vēlākajos gadsimtos Sokotrā iebruka musulmaņi, taču salinieki nekad pilnībā nepadevās islamam. XVI gs. šeit ieradās portugāļi un centās vietējos pievērst Romas katoļu baznīcai, taču portugāļu vardarbīgās metodes bija nepieņemamas, un seno tradīciju piekritēji drīzāk izvēlējās arābu virsvaldību.

Kristietība Sokotrā, nesaņemot atbalstu no nestoriāņu patriarha, izzūd apmēram XVII gs. otrajā pusē, kad arābu ekspansija kļūst totāla. Vietējie kristieši apbrīnojamā kārtā vēl turpināja sargāt savu reliģisko piederību arī laikā, kad viņiem nebija ne reliģisko līderu, ne reliģiskās izglītības. 1800. gadā Vahibi izcēlās Sokotras salā ar mērķi pilnībā iznīcināt nestoriāņu baznīcu. Arābi nopostīja kapsētas un baznīcas piekrastes zonā Hadibas apkārtnē un ieviesa stingru musulmaņu rituālu kontroli vietējo iedzīvotāju vidū. Pašreiz vienīgās liecības par gadsimtiem senu kristietību Sokotrā ir arheoloģiskie izrakumi un ceļotāju piezīmes.

Iepazīstoties ar kristietības vēsturi Sokotras salā, redzējām arī, kādas sekas bija portugāļu konkistadoru politikai, ko viņi centās īstenot ar pāvesta svētību. Cits materiāls ataino līdzīgu situāciju netālajā Indijā. Tās ir nodaļas no grāmatas "18 gadi Indijā", ko sarakstījis arhimandrīts (priesteris) Adroniks Elpidinskis (Buenosairesa, 1959.g.)

Malabaras baznīca

Malabaras baznīcas rašanās un tapšana
I.V.Sitņikovs - ziņojuma tēzes (nolasīts biedrības "Austrumu tradīcijas" sanāksmē 2001.g.28.nov.)

Malabaras baznīca (Sīrijas Pareizticīgā sv.apustuļa Toma Baznīca) pieder pie t.s. senajām austrumu baznīcām (Rietumu teoloģijā- Oriental Churches) un tradicionāli tiek saistīta ar apustuļa Toma misiju Indijā. Šai sakarā par avotu tiek izmantoti apokrifiskie "Jūdas-Toma Darbi" (4.-5. gs.) un Malabaras kristiešu nostāsti (izdoti Londonā 1818. gadā, aut. - anglikāņu misionārs B.Beilijs). Darbos tiek stāstīts par Toma ceļojumu no Jeruzalemes uz "maharadžadiradži" Gondofara pārvaldīto kņazisti, kas atradās Indijas ziemeļrietumos. 1849. gadā tika atrasta monēta ar šī cara vārdu, par kura reālo eksistenci līdz tam laikam vēsturnieki šaubījās. Vēl vairāk, maršruts, pa kuru virzījās Toms, saskaņā ar Darbiem, pilnībā atbilst tālaika tirgotāju un ceļotāju maršrutiem, tādēļ Toma ierašanās Indijā ap 52. gadu ir pilnīgi iespējama.
Ir visai daudz liecību par Indijas dienvidos (tagadējais Keralas štats) eksistējušajām kristiešu kopienām. Pirmā no tādām liecībām attiecas uz IV gadsimtu, kad Pirmajā Vispasaules Koncilā Nikajā (325. g.) piedalījies arī kāds Jānis, Indijas un Persijas bīskaps. 345. un 430. gados uz Indiju emigrē sīriešu kristieši, kas bēga no Sasanīdu dinastijas vajāšanām.
Zināms, ka šie pārceļotāji bija nestoriāņi, un tieši kopš šī laika Malabaras baznīca kļūst nestoriāniska. Atkarība no Babilonas (nestoriāņu Antiohijas Patriarhāta centrs) kļuva vājāka pēc 6-7 gs., kad jūras ceļu uz Indiju savā kontrolē pārņēma arābi.
No 12. gadsimta Indijā viesojas rietumu tirgotāji un misionāri (Marko Polo, Katalonijas Džordaness, Nikolo de Konti). Roma centās Malabaras baznīcu pakļaut Svētajam krēslam, taču reāla iznākuma tam nebija. Būtisks notikums, kas noteica Malabaras kristiešu likteni, bija Vasko da Gamas ierašanās (1498., 1502.gg.) Interesants ir fakts, ka portugāļiem tika pasniegts nesen mirušā pēdējā kristiešu cara, kurš valdīja Malabarā, zizlis. Iesākumā pret Malabaras kristiešiem tika ieturēta maiga politika. [vietējie] Kristieši nodeva portugāļu rīcībā 25 000 vīru lielu armiju, kā arī atbalstīja citādi, taču vēlāk Romas prelāti sāka sliekties uz "Malabaras pagānu" latinizāciju, "kas ir kristieši tikai pēc nosaukuma". Goa tika nodibināta katoliskā eparhija ar vikariātu Kočinā. 1540. gadā portugāļu valdījumos Malabaras piekrastē ieradās Francisks Ksavjē (pazīstams misionārs, Ignācija Laiolas līdzgaitnieks), kurš pēc Malabaras (nestoriāņu) metropolīta nāves 1549. gadā pretojās Antiohijas Patriarhāta ielikteņa apstiprināšanai metropolīta katedrā. Līdz 1595. gadam, kad šeit ieradās dedzīgs latinizācijas piekritējs Aleksio de Menecess (Menesis), notika vēl dažas nenozīmīgas pārmaiņas.
Pēc Menecesa iniciatīvas notika baznīcas koncils Diamperā. Koncils pavēlēja sadedzināt visas ķecerīgās (nestoriāņu) grāmatas, unificēja Malabaras baznīcas liturģiskās ceremonijas, ieviešot katoļu ierašas (kalpošanā pieļaujot sīriešu valodu, kas tika izmantota arī pirms tam), ieviesa garīdznieku celibāta noteikumu, noteica Svētās Inkvizīcijas jurisdikciju, kā arī nosodīja "mācību par metempsihozi, astroloģiju, pagānu rituālus un citu māņticību, kas bija izplatīta Malabaras kristiešu vidū". Lielais vairākums garīdznieku un arī tauta pret šādu pavērsienu izturējās pārsteidzoši vienaldzīgi. Tādā veidā Malabaras baznīca nonāca Romas jurisdikcijā. Turpmākajos gados turpinājās baznīcas vidē ierastā pretspēku cīņa, līdz 1641. gadā jaunieceltais arhidiakons Toms Kampo vērsās pie Babilonas (nestoriāniskās), Koptu un Sīrijas - Jakobītu patriarhiem ar lūgumu pieņemt savā jurisdikcijā viņu un viņam uzticamo baznīcas kopienu. Svarīgi atzīmēt, ka Koptu un Sīrijas - Jakobītu patriarhi bija monofizīti. Baznīcas vēsturē šis ir bezprecedenta gadījums, kad ir šāda veida konfesijas maiņa, jo tā diametrāli pretēji atšķīrās no tās, kas bija tradicionāla šeit gadsimtos. Malabaras kristiešus vairāk par visu uztrauca jautājums par neatkarību, kas nebūt nenozīmēja separātismu attieksmē pret pārējo kristīgo pasauli.
Kad Portugāles varas iestādes sagūstīja un sodīja no Babilonas atsūtīto patriarhāta pārstāvi bīskapu Ahattalu, Malabaras kristiešu vidū uzliesmoja sacelšanās, kas vēlāk ieguva nosaukumu "sacelšanās pie Kunanas krusta". Tomu Kampo (ne-kanoniski) iesvētīja 12 garīdznieki un viņš uzņēmās no Vatikāna pakļautības izgājušās Malabaras Baznīcas vadīšanu.
Tad Malabaru iekaroja holandieši, un katoļu garīdznieki (1654.-1663.gg.) tika izsūtīti no valsts. Tika izbeigta katoliskā liturģiskā prakse un atcelts celibāts. Tomēr neliela grupa nepieņēma jaunās "reformas" un palika savienībā ar Romu (Romas-Sīrijas Baznīca).
Angļu valdīšanas laikā Indijā Malabaras Baznīcas iekšienē notika vairākas šķelšanās, kas saistītas ar dažādu hierarhu sāncensību. Radās divas lielas kopienas, kas atzina attiecīgi Babilonas un Jakobītu patriarhus. Savstarpējā konkurence brīžiem kļuva visai asa, kā dēļ tika uzsākti mēģinājumi tuvoties, bet tikai 1958. gadā notika abu pušu samierināšana. Mūsdienās Malabaras Baznīca ir vienots veselums, ja neskaita mazas grupas, kas attālinājās jau pirms šīs lielās šķelšanās.
Pašreiz Malabaras Baznīca aktīvi nodarbojas ar misionārismu dažādos Indijas štatos. Pastāv 10 diocēzes, seminārs Kotajamā, virkne baznīcas labdarības organizāciju un studentu biedrības."