Reliģija Sasanīdu impērijā

Reliģija Sasanīdu impērijā

Pēc nestoriānisma pasludināšanas par ķecerību, daudzi šī kristīgā novirziena piekritēji no Romas impērijā ietilpstošajām zemēm bēga uz Sasanīdu impēriju. Tā kā šis kristietības atzars Bizantijā tika vajāts, šahanšahi nestoriāņiem izrādīja labvēlību

Mezopotāmijā tika izstrādāts "Babilonas talmuds", jo te kopš seniem laikiem dzīvoja ļoti daudz jūdu. Austrumu rajonos izplatījās budisms. Kristietības un zoroastrisma ciešās saiknes rezultātā radās maniheisms, ko sludināja Mani. Uzskata, ka viņš nāk no Aršakīdu dzimtas.
Sasanīdu impērijas laikā (apmēram III-IV gs.) tika kodificēta Avesta, kas ir dažādu laiku zoroastrisma tekstu komplekss. Vislielākie nopelni šajā darbā ir mobedam Tansaram.
Ir redzams, ka Avestas senākajās daļās fiksētā Zaratustras sākotnējā mācība atšķiras no sasanīdu laika zoroastrisma. Senās mācības centrālā tēma ir tumsas un gaismas spēku cīņa. Cilvēkam ar savu dzīvi bija jāpalīdz gaismai. Sarežģīto un detalizēti izstrādāto dažādo dievību, stihiju un dabas spēku kultu uzturēja liels skaits priesteru, ko sauca par mobadiem jeb magu priekšniekiem, kā arī erbadiem. Tempļos šim nolūkam uzturēja mūžīgo uguni un veica rituālus, kuros dziedāja un lasīja svētos tekstus.
Tempļiem piederēja plašas zemes, tiem arī bagātīgi ziedoja. Augstākā garīdzniecība bija valdošās šķiras visietekmīgākais slānis. Priesteri no iedzīvotājiem saņēma lielus ienākumus, viņu vietā pildot dažādus rituālus, ko neiesvētītie nespēja un nedrīkstēja veikt. Pastāvēja viltīga sodu sistēma par reliģisko noteikumu neievērošanu, par tīšu vai netīšu stihijas apgānīšanu, par sevis apgānīšanu, pieskaroties nešķīstiem priekšmetiem vai radījumiem. Darba cilvēku dzīve tika modri uzraudzīta, jo priesteri no tā ieguva materiāli, un tas bija izdevīgi arī valstij. Garīdzniecības rokās atradās arī izglītota tiesa - tas vēlreiz pierāda zoroastrisma milzīgo ietekmi sasanīdu impērijā.

Maniheisms
Reliģijas dibinātāji Mani piedzima 216. gada 14. aprīlī Babilonijā, Ktesifonā augstmaņu ģimenē. Ktesifona III gs. sākumā kļuva par Sasanīdu impērijas galvaspilsētu. Tiek uzskatīts, ka Mani nāk no Aršakīdu dzimtas, bet šo viedokli nav iespējams pierādīt. Viņš sāka sludināt jau Ardašira I laikā, taču galvenā darbošanās notika Šapura I valdīšanas gados (Ardašira dēls un troņa mantinieks).
Mani tēvs Pateks (arī Fatigs jeb Patigs), kurš kopš dzimšanas bija zoroastrietis, iestājās askētiskajā elkazītu kopienā Babilonijā. Viņus dēvēja par "tiem, kas kristī paši sevi" (šeit kristīšana ir domāta aplaistīšanās ar ūdeni). Šai sektā vairāk uzmanības veltīja noteikumiem un ierobežojumiem, nevis glābšanai caur Jēzu. Piemēram, Patiks pieņēma tādu derību kā atsacīšanos no gaļas, vīna un sievietēm. Neskatoties uz to, ka viņš jau bija precējies ar skaistuli, kas no viņa gaidīja bērnu, viņš pieņēma lēmumu vairs neiet viņas partamentos un apmetās pie kopienas biedriem. Palaikam viņš tomēr apciemoja māju, sniedza finansiālu palīdzību sievai, kas audzināja dēlu. Kad dēlam bija 4 gadi, tēvs Mani paņēma pie sevis. Apmēram no 220. līdz 240. gadam viņš uzturējies šajā jūdu-kristiešu vidē. Tas lielā mērā izskaidro kristietības elementu klātbūtni viņa mācībā.
Tiek ziņots, ka Mani mātes vārds bija Mariama jeb Marjama un viņa cēlusies no karaliskas armēņu Kamsarīdu (vai Kamsaraganu) dzimtas partiešu galmā. Lai vai kā, abu vecāku vārdiem ir sīriešu cilme.

Mani kopš dzimšanas esot bijis klibs. Kopš 12 gadu vecuma pusaudzim sāka nākt atklāsmes, kā rezultātā viņš pameta elkazaītu kopienu un tēvu. Bet 24 gadu vecumā (ap 240.gadu) viņa paša "garīgais" dvīnis (didymus) pavēstīja, ka laiks ķerties pie patiesības vēstīšanas. Mani to uztvēra kā Paraklēta jeb Svētā Gara darbu. Garīgā procesa rezultātā slimīgais jaunietis pārvērtās nenogurdināmā apustulī, kurš sludināja jaunu glābšanās mācību.
Tikko pie varas nākušais valdnieks Šapurs I aicināja viņu uz Sasanīdu valsts galvaspilsētu Belapatu (Gundešapuru), un Mani dodas uz turieni. Šapurs atradās stiprā Mani iespaidā, tādēļ radīja viņam un viņa misionāriem ļoti labvēlīgu vidi sludināšanai visā impērijas teritorijā. Ap 243. gadu maniheisms šeit tika atzīts kā oficiāla reliģija. Mani mācība tika izplatīta līdz impērijas austrumu robežām, kā arī Ēģiptē, Baktrijā un citur. Mani pirmai ceļojums bija uz Kušanu impēriju Indijas ZR, kur uzturējies ilgāku laiku. (viņam tiek piedēvēti dažādi reliģiska rakstura gleznojumi Bamianā. Mani bija izcils mākslinieks; viņa sarakstītā grāmata "Arjang" tikusi bagātīgi ilustrēta ar krāšņiem zīmējumiem. Diemžēl šis darbs nav saglabājies). Ir teikts, ka viņš kuģojis pa Indas ieleju ap 240. un 241. gadu un pievērsis savai mācībai budistu karali - Indijas šahu Turanu. Satikšanās ar dažiem indiešu garīgajiem darbiniekiem deva noteiktu iespaidu (abām pusēm). Tādēļ Mani mācībā vērojama arī budisma ietekme. Viņš pilnībā pieņēma dvēseļu transmigrācijas ideju un arī savu piekritēju kopienas organizācijas principus; pēc budistu parauga viņš izveidoja kārtību, ka t.s. klausītāji apkalpo izredzētos.
272. gadā Šapurs I mirst, un varu manto viņa dēls Ormizds. Mani steidz tikties ar viņu un saņem aizsargājošo dokumentu pagarinājumu, kā arī atļauju izbraukt uz Babiloniju. Taču jau pēc gada Ormizds mirst un troni saņem viņa brālis Bahrams I. Pēc valdnieka pieprasījuma viņš ierodas Gundešapurā, pirms tam veicot savu pēdējo ceļojumu, kura laikā atvadās no savām bērnības vietām un paša nodibinātajām baznīcām.
Kad Mani ieradās pie Bahrama, viņu apsūdzēja tradicionālās zoroastriešu reliģijas graušanā. Apsūdzību uzturēja galvenais mags Kirders. Tikšanās ar Bahramu bija vētraina. Kad Mani stāstīja par savas mācības dievišķo raksturu, Bahrams iesaucās: "Kādēļ gan šī atklāsme tika dota tev, nevis Mums, impērijas valdniekam?" Uz to Mani atbildēja: "Tāda ir Dieva griba". Viņu notiesāja, iekala važās un iemests cietumā. Smagās ķēdes ap kājām, rokām un kaklu (kas kopumā svēra ap 20 kg) radīja neciešamas sāpes. Visticamāk, Mani nomira cietumā, gaidīdams soda izpildi. Daži avoti gan vēsta, ka viņam spriedumu tomēr izpildīja, nodīrājot ādu un ķermeni sacērtot gabalos.

Mani doktrīna
Pēc Mani ieceres viņa reliģijai bija jākļūst par universālu ticību un jāaizvieto visus pastāvošos un kultus un reliģijas. Viņš uzskatīja, ka visas reliģijas cēlušās no viena pareiza avota, taču dēļ cilvēku nesapratnes tās ir sagrozītas. Tāpēc viņš brīvi smēla materiālu no zināmajām reliģijām - kristietības, budisma un zoroastrisma, vēlāk arī no hinduisma. Maniheisma galvenā ideja tāpat kā zoroastrismā bija cīņa starp gaismu un tumsu, starp labo un ļauno. Abi šie elementi uz Zemes ir sajaukti un cilvēka uzdevums ir atbrīvot gaišās daļiņas; ar savu uzvedību jāpalīdz atbrīvoties tam gaišajam, kas mīt sevī pašā un sasniedzamajā apkārtnē. Tādēļ cilvēks nedrīkst nogalināt sev līdzīgos, ēst gaļu utt. Vēl stingrākas prasības tika izvirzītas "izredzētajiem".
Sludinot Persijā, Mani bija gatavs savu mācību piedāvāt zoroastrisma veidolā un vairumu sava dievišķā panteona būtņu vārdus pārveidoja pēc zoroastriešu parauga. Taču šāda pieeja nopietni sadusmoja vietējos priesterus, kuri maniķiešus nosauca par ķeceriem jeb tādiem, kas svētajos rakstos ienes savus kropļojošos skaidrojumus. Taču līdz pat Šapura I nāvei Mani bija pasargāts no Kartira (Kirdera) dusmām (periods no 240. līdz 272. gadam). Viņš savlaicīgi sarakstīja vadlīnijas savai mācībai, ko pārtulkoja valdniekam viduspersiešu valodā. Šīs grāmatas "Šapurakan" fragmentus, kā arī citus maniķiešu tekstus irāņu valodā XX gs. sākumā atrada Austrumturkestānas smiltājos maniķiešu klosteru drupās. Šajos uzrakstos redzams, ka maniķieši augstākā dieva vārdu deva kā Zurvan, bet viņa "dēlu", maniheisma pirmo cilvēku, sauca par Ormazdu. Tā ir svarīgākā no mūsdienu liecībām, kas rāda, ka sasanīdi bija zurvanīti (iespējams, sekojot pēdējo Ahamenīdu paraugam).
Nav zināms, cik dziļi Šapuru I bija skārusi Mani mācība. Dinkards atzīmē valdnieka milzīgo interesi par zināšanu un ticības lietām, kas tika apvienota ar uzticību "Mazdas pielūgsmes" reliģijai. Ir kāds teksts, kas vēstī, ka: "Valdnieku valdnieks, Šapurs, Ardašira dēls, pēc tam savāca tos rakstus, kas neattiecas uz ticību un bija izplatīti Indijā, Bizantijā un citās zemēs, un kas skāra medicīnu, astronomiju, kustību, laiku, telpu, substanci, aksidenci, veidošanos, izzušanu, īpašību maiņu, loģiku un citus amatus un prasmes. To visu viņš salīdzināja ar Avestu un pavēlēja, lai visām mācībām, kur nav vainas, izgatavotu kopiju un noglabātu valdnieka mantnīcā". (Dinkards, 412.lpp).
Ir konstatēts, ka citzemju mācības patiesi ienāca reliģiozajos ticējumos, par ko liecina dažādie arābu-persiešu sacerējumi. Senā mācība par septiņām radīšanām dažkārt tika kompilēta kopā ar Empedokla teoriju par četriem elementiem (zeme, uguns, gaiss un ūdens), bet Hipokrāta un indiešu doktrīnas tika asociētas ar irāņu medicīnu. Līdzīgi aizguvumi saistās ar grāmatām, un zoroastriešu priesteri arvien vairāk un vairāk aprada ar to, ka rakstība jāapvieno ar zinātni un reliģisko darbību. Ļoti iespējams, ka zoroastiešu sākotnējā pievēršanās kristietībai un pēc tam maniheismam, pierādīja rakstītā vārda milzīgo nozīmi un pamudināja vietējos priesterus iemūžināt arī pašu svētos rakstus.
Grāmata "Šapurakan" (pēc dažiem avotiem) esot izraisījusi Šapura dusmas; Grāmatā izklāstītās maniķiešu doktrīnas un dažu biogrāfisku datu dēļ maniķiešus sāka vajāt gan zoroastrieši, gan kristieši, un Mani bijis spiests uz laiku bēgt.
Maniheisms izraisīja plašu rezonansi, par ko liecina liels daudzums kristīgās polemiskās lieteratūras, kas bija vērsta pret maniķiešiem, kā arī pašu maniķiešu teksti dažādās valodās. Straujā maniheisma izplatība lielā mērā izskaidrojama ar tā kritisko attieksmi pret apspiešanu un valsti - daudz sekotāju šai reliģijai bija tieši pilsētās. Maniheisma ietekme vērojama arī viduslaiku antiklerikālajās sektās.
Kad noskaidrojās Mani sludinātās reliģijas pamatnostādnes, tā krita sasanīdu valdnieka nežēlastībā. Pašu Mani sodīja uz nāvi, bet sekotāji bija spiesti slēpties. Maniķiešus vajāja arī Romas impērijā. Labāka attieksmes pret tiem bija Vidusāzijā, no kurienes Mani mācība izplatījās līdz pat Ķīnai.

Kirders
/varas augstumos/
Hormizds I piešķīra Kirderam jaunu titulu "Ormazda mobads", kas nozīmēja, ka rietumu garīdzniecības tituli ir augstāki kā austrumu. Šķiet, ka pēc tam tituls "erbads" kļūst zemāks par titulu "mobads", lai gan īstas skaidrības par to nav. Īsajā Hormizda valdīšanas laikā Kirderam izdevās panākt kompromisu kalendāra reformas lietās un apvienot vecās un jaunās svinamās dienas. Tiklīdz pie varas nāca Bahrams I, Kirderam izdevās īstenot senseno plānu par Mani apsūdzēšanu un tiesāšanu. 276. gadā tronī kāpj nākamais valdnieks - Bahrama dēls Bahrams. Šai pasākumā galvenie nopelni piedēvēti Kirderam, kurš nu iegūst jaunu titulu "Kirders, kurš glāba Bahrama dvēseli" un kļūst par mobadu un visas impērijas tiesnesi. Viņš kļūst arī par svētā uguns Anahid-Ardašir un Anahid-Kundze augstāko priesteri templī Istarhā. Bahrama laikā viņš esot satriecis neticīgos. Viņš ziņo, ka notiesājis un sodījis trīs zoroastriešu priesterus, kuru uzvedība to pieprasīja, bet "atjaunoja Mazdas pielūgšanas augsto stāvokli un labos priesterus padarīja godājamus visā valstī" (uzraksts Sarmešhedā, 42,43 rinda). Kirders pavēsta, ka "daudzi no tiem, kas bija neticīgi, kļuva ticīgi; daudzi no tiem, kas pieturējās pie mācības, pateicoties man, atstāja šo maldu mācību (uzraksts Sarmešhedā, 45. rinda).
Patiesībā citi kulti turpināja pastāvēt (Īpaši kalnainajās Sogdas nomalēs) līdz pat islama atnākšanai. Šie paziņojumi neļauj apgalvot, ka Aršakīdi bija reliģiski iecietīgi, taču Irāna bija pārāk liela un tas deva iespēju tajā iespiesties arī citām ticības mācībām, neskatoties uz to, ka zoroastrisms tika propagandēts ar valsts varu.
Sarmešhedas sienas uzrakstos Kirders daudz raksta par rituālu ievērošanu un saviem nopelniem cīņā ar neticīgajiem, bet pilnīgi nepiemin Zoroastru (tāpat kā sasanīdu valdnieki). Kirders tikai uzsver, ka ir mazdaisma sekotājs - tas stipri atšķiras no pehlevi sacerējumiem, kas bagāti ar pravieša vārda pieminējumiem. Interesants ir teksts sākot no 57. rindas, kur Kirders apraksta savus viņsaules redzējumus - savā garīgajā ceļojumā viņš satiek paša dubultnieku un sievieti, kuras uzdevums ir mirušo dvēseļu sagaidīšana uz Činvatas tilta. Minēto tēlu sabiedrībā viņš ieraudzīja debesu troņus un elli un pārliecinājās, ka viņa mājoklis, tāpat kā citiem uzticīgajiem mazdaisma kalpiem, kādreiz būs tur - augšā.
Bahrama II laikā Kirders liek izgatavot osuāriju, taču pārdzīvo arī šo valdnieku, jo troni manto viņa dēls Bahrams III. Viņu, savukārt gāž Šapura I jaunākais dēls Narsehs. Vietā, kur Narsehu sagaidīja persiešu augstmaņi, klintī tika iecirsts uzraksts. Kirdera vārds šeit minēts pēdējo reizi - starp citiem augstākajiem garīdzniekiem viņš ierakstīts kā "Ormazda mobads".

http://www.gumer.info/bogoslov_Buks/Relig/Boyis/07.php un citi resursi

citi avoti par maniheismu

Dažādi avoti par maniķiešiem

Jāuzskata, ka maniķiešu duālisms ir radies no jūdaiskās kristietības. Maniķieši bieži kritizēja kristietību, konkrēti - evanģēlisko Jēzu Kristu, jo tie viņu neuzskatīja par patieso glābēju. "Reālo Kristu" viņi uzskatīja par tīru dievību, nevis dievcilvēku. Kristus tikai izmantoja cilvēka veidolu, lai sludinātu cilvēkiem. Glābšanu, ko cilvēkiem deva Kristus, realizēja ar patiesās zināšanas (gnostikas) palīdzību. Par īstā Jēzus sūtni uzdevās Mani, kurš cilvēkus gan apgaismoja, gan mierināja. Grieķiski viņu sauca par Paraklētu - "mierinātāju".
Maniķiešu dzīve ritēja stingrā saskaņā ar viņu mācību. Augļus un dārzeņus tie uzskatīja par gaismas produktiem, bet gaļu - par tumsas produktu. Galu galā viņi pārvērtās par stingriem veģetāriešiem, kas viņus pietuvināja Ķīnas budistiem, kam tai laikā bija aizliegts ēst gaļu. Visa maniķieša dzīve pārvērtās par gaismas daļu krāšanu. Pakāpeniski maniķiešu vidū radās divi slāņi - izredzētie un klausītāji, kas atbilda divām glābšanas pakāpēm. Izredzētie piekopa askētisku dzīvesveidu, mitinājās lapu būdās vai alās. Faktiski tā bija priesteru kārta, kam bija paredzēta galīga glābšanās.
Maniķieši- klausītāji, bija tie, kas pilnībā nespēja attiekties no pasaulīgās dzīves. Viņi izredzētajiem kalpoja, gatavojot ēst un rūpējoties par viņiem. Izredzētie savukārt, viņiem atklāja savas mācības noslēpumus. Caur izredzētajiem klausītāji arī varēja sasniegt dvēseles atbrīvošanu no ķermeņa cietuma. Tas notika tā, ka nākamajā dzīvē klausītājs varēja piedzimt izredzētā ķermenī. Izredzētie bija atbildīgi ne tikai par sevi, bet arī par klausītājiem. Klosteros viņi varēja dzīvot tikai īsu brīdi vai slimības gadījumā, bet pārējo laiku viņi ceļoja apkārt. Daudzviet tika stāstīts par viņu veiktajiem brīnumiem.
Mani stāstīja, ka visas citas mācības sākotnēji bijušas paredzētas atsevišķām tautām un tikai pēc tam tika izplatītas ārpus rašanās zemes; kristietība - ārpus Jūdejas, budisms - ārpus Indijas. Mani no paša sākuma paziņoja, ka viņa mācība paredzēta visiem. Neskatoties uz aicinājumiem tiekties pēc gaismas, Mani mācība tika vajāta gan Rietumos, gan Austrumos. Mūsu ēras V gs. tā sāka izplatīties kā mazdakisms - no maniķiešu priestera Mazdaka vārda, kurš maniheismam pievienoja arī sociālo doktrīnu par nevienlīdzības likvidēšanu.
Gandrīz visās Romas impērijas lielākajās pilsētās III gs. beigās bija atrodamas maniķiešu kopienas. Visievērojamākais maniķiešu sekotājs bija Augustīns Aurēlijs (354.-430.). Deviņu gadu laikā Augustīns bija klausītājs. Dažas maniķiešu idejas atrodamas viņa darbā "Par Dieva pilsētu", kur viņš runā par vēsturisko procesu kā mūžīgo un nesamierināmo labā un ļaunā cīņu.
Ēģiptē pirmie maniķieši bija Mani skolnieks Paposs un Toms (vairāku psalmu autors. V gadsimtā Ēģiptes maniķieši pieslējās ortodoksālajiem kristiešiem un kustība iznīka.

Maniheismu izspieda gan no kristīgās, gan musulmaniskās pasaules. Ķīnā Gaismas Mācības pirmie nesēji bija uiguri - tirgotāju tauta, kas dzīvoja ziemeļu un ZR apvidos. Pirmā šīs mācības oficiālā atzīšana Ķīnas valstī notikusi ap 700. gadu (imperatores U-Tjaņ laikā). Neskatoties uz vēlāko kritiku no galma budistu puses, maniķiešu mācību piecieta, un viņi drīkstēja atvērt tempļus lielākajās Ķīnas pilsētās. Uiguri šai ziņā daudz palīdzēja. Viņi sargāja valsts robežas pret tibetiešu iebrukumiem, tādēļ Tanu dinastijas laikā tiem bija oficiāli atļauts celt savus klosterus un sludināt. Daudzi viņus uztvēra kā budistu sektu, jo savus tekstus viņi tulkoja budistu manierē. Ķīniski maniheisms saucās "monin-czjao" (pulētās pērles mācība) jeb vienkārši "min-czjao" - gaismas mācība.
Maniķiešu idejas, ko viņi bija pārņēmuši no kristietības, ķīnieši uztvēra kā daoistu vai budistu mācību. Piemēram, Gaismas un Tumsas ideju viņi uztvēra kā iņ un jaņ kosmisko nodalīšanu. Ķīniešu dabas filosofijā aktīvi tika apspriesta piecu stihiju (jeb pirmelementu - metāla, ūdens, koka, uguns un zemes) koncepcija (u-sin). Šī sistēma ir visai līdzīga maniķiešu gaismas elementiem. Tā kā maniķieši Ķīnā tika uzskatīti par savējiem, viņu mācība tur pastāvēja ilgāk kā Persijā (līdz pat 19.gadsimtam).
Kad uiguri zaudēja dažas kaujas kirgīziem, imperatora pilī attieksme pret maniheismu mainījās, mācība tika pasludināta par bīstamu un tika aizliegti visi klosteri. Japāņu budistu misionārs Ķīnā Ennins liecina, ka imperatora ediktā tika pavēlēts nogalināt visus maniķiešu garīdzniekus Ķīnas impērijā. Daļa no viņiem noslēpās Gaņsu provincē, daļa emigrēja uz Fu-czjaņ provinci, kur maskējās par daoistiem, kuri arī nodarbojās ar zīlēšanu un dziedināšanu. Viņi pat pamanījās valsts ierēdņiem XI gs. iemānīt priekš daosu kanona divus savus tekstus. Marko Polo sava ceļojuma laikā arī satika maniķiešus, kurus uzskatīja par kristiešiem.

Eliade par Maniheismu

Mirče Eliade par Maniheismu

Maniheisms vispirmām kārtām ir gnostika (Gnosis) - tas veido daļu no lielas gnostiskas kustības. Atšķirībā no citiem sektu dibinātājiem, Mani centās izveidot visiem pieejamu universālu reliģiju, nevis ezotērisku mācību, kas būtu pieejama tikai iesvētītajiem. Viņš atzina dažu iepriekšējo reliģiju vērtību, taču uzskatīja tās par nepilnīgām. No otras puses, viņš uzstāja, ka viņa baznīca ietvērusi sevī visu svēto rakstu būtību un visu pārējo gudrību: "Kā upe savienojas ar citu upi, lai izveidotu varenu straumi, tāpat arī manos rakstos ieplūdušas senās grāmatas; un tās radīja varenu Augstāko Gudrību, kādu nav pazinušas iepriekšējās paaudzes (Kefalaija, CLIV, tulk. Puešs OP.cit., 69).
Patiesībā Mani Jēzum piedēvē milzu lomu un piesavinās ideju par Paraklētu (Svēto Garu); viņš aizņemas indiešu teoriju par dvēseļu pārdzimšanu, un, kas ir sevišķi svarīgi, pārņem galvenās irāņu idejas - par gaismas un tumsas dohotomiju un eshatoloģisko mītu. Tā laika mentālisma galvenā iezīme bija sinkrētisms. Mani gadījumā tā bija arī taktiska nepieciešamība. Pravietis Mani vēlējās izplatīt savu baznīcu visā Persijas impērijā. Tādēļ viņam nācās izmantot reliģisko valodu, kas bija pazīstama gan rietumu, gan austrumu novadiem. Neskatoties uz redzamo maniheisma sastāvdaļu dažādību, tas ir oriģināls veidojums, kam piemīt satriecoša iekšēja vienotība.
Maniheismam tāpat kā budismam un kristietībai nācās tapt par misionārisku reliģiju. Saskaņā ar Mani, sludinātājam vienmēr ir jāklīst pa pasauli, sludinot mācību un ievadot cilvēkus patiesībā. Lai izvairītos no strīdiem un domstarpībām, kas satricināja zoroastrismu un kristietību, Mani pats sarakstīja septiņus traktātus, no kuriem izveidojās viņa kanons. Izņemot pirmo (Šapuragani"), kas tika sarakstīts viduspersiešu valodā, pārējie ir sīriešu vai austrumu aramiešu valodā. No šīs plašās jaunrades maz kas ir saglabājies, pie kam tikai tulkojumos, taču saglabājušos fragmentu daudzums un valodu dažādība vēsta par maniķiešu sludināšanas bezprecedenta panākumiem.
Kā visā gnostikā un gadījumā ar sankhja-jogu un budismu, ceļš uz atbrīvošanos sākas ar cilvēka likteņa stingru analīzi. Jau pats "esības cilvēciskā miesā" fakts nozīmē nolemtību ciešanām, bet tas norāda, ka viņš atrodas Ļaunuma varā. Atbrīvošanos viņš var iegūt tikai zināšanā (Gnosis) - tā ir vienīgā patiesā zinātne, kas ved pie glābšanas. Pēc gnostiķu uzskata, Kosmoss (ko pārvalda Ļaunums) nevar būt Dieva darbs, bet gan viņa ienaidnieka veikums. Tādējādi, šīs pasaules eksistēšana nosaka pirmskosmisku stāvokli - tāpat kā ciešanu nasta norāda uz sākotnējo svētlaimes stāvokli.
Maniheisma būtība ietverta divās formulās: divas sākotnes un trīs laiki. Šīs formulas veido irāņu postgatisko reliģiozitātes pamatu. Var teikt, ka Maniheisms ir irāņu gnosticisms sinkrētisma periodā. No vienas puses, Mani no jauna skaidroja dažas tradicionālas irāņu koncepcijas; no otras - savā sistēmā viņš ietvēra lielu daudzumu dažādas izcelsmes elementu (indiešu, jūdu-kristiešu, gnostiķu).
Maniheisms saviem sekotājiem deva ne vien konkrētu morālo sistēmu un soterioloģisko jeb glābšanās metodi, bet arī galveno un vispārēju zināšanu. Zināšana līdzinās anamnēzei: adepts apzinās sevi kā pasaules daļu. Tas nozīmē savas dievišķās dabas apzināšanos, jo Dievs un dvēsele ir viena būtība. Nezināšana rodas no ķermeniskā un garīgā sajaukuma (šāda koncepcija pastāvēja jau kopš V gs. p.m.ē Indijā un citās zemēs). Bet priekš Mani (tāpat kā priekš citiem gnostiķu skolotājiem), glābjošā zināšana sevī ietver arī Kosmosa vēstures pazīšanu. Adepts ieguva glābšanu, iepazīstot universa izcelšanos, cilvēka radīšanas iemeslu, Tumsas valdnieka paradumus un Gaismas Tēva pretdarbības veidus. Laikabiedrus satrieca arī maniķiešu zinātniskais skaidrojums dažām kosmiskajām parādībām, piemēram, mēness fāzēm.
Avots