inkviz_prieksnoteikumi

Kādēļ radās inkvizīcija

Vēsturniece, filosofijas zinātņu kandidāte, Natālija Duļneva no Ukrainas savu darba pienākumu ietvaros bieži studējusi arī inkvizīcijas protokolus. Sekojošais materiāls ir viņas daļējas pārdomas par inkvizīcijas izveidošanas priekšnoteikumiem

Vecā Derība tika izmantota, lai attaisnotu represijas un sodus pret cilvēkiem, kuri uzdrīkstējās domāt citādi un ticēt citādi. Ortodoksālā kristiešu vara ķecerību vērtēja kā noziegumu, par ko pienācās nāve, taču baznīca cilvēku dedzināšanai visai ilgi neprata atrast likumdošanas bāzi. Galu galā Baznīca izskaidroja ķecerību kā dieva nodevību un piedāvāja laicīgajai varai ar ķeceriem izrīkoties kā ar nodevējiem. Tika izmantoti arī daži imperatora Justiniāna dekrēti, kas savulaik viņam deva iespēju izrēķināties ar saviem politiskajiem pretiniekiem. Šādā veidā ķeceru īpašumus varēja konfiscēt un nodot Baznīcai. Arī sadedzināšana sārtā tika ieviesta no Romas impērijas prakses. Pie tam [par cik ķecerība tika vērtēta kā Dieva apvainošana un nodevība] tad iepriekšminētās prakses attaisnošanai tika norādīts uz detalizētām instrukcijām Vecajā Derībā par to, kā jārīkojas ar zaimotājiem un tradīciju pārkāpējiem.

Viena no ievērojamākajām franču vēsturniecēm Anna Brenona sarakstījusi vairākas grāmatas par katarismu un katariem. Kopsavilkums viņas grāmatai ar krievisko nosaukumu "Kristus nabagi jeb Sātana apustuļi?": "Inkvizīcija bija tiesāšanas orgāns, kura mērķis bija iebiedēt vietējos iedzīvotājus un noturēt tos obligātā ticības reglamenta stingrajos rāmjos. Šis izmeklēšanas tribunāls savas justīcijas mērķiem izmantoja grēksūdzes, informatorus, sūdzības, provokatorus; tribunāla galvenais uzdevums bija fiziski iznīcināt neortodoksālu kristīgo ideju nesējus. Pret viņiem tika organizētas īstas medības. Inkvizīcija pilnībā sagrāva to cilvēku savstarpējo solidaritāti, kuri centās aizstāvēt vajātos. Tā izmantoja terora un iebiedēšanas metodes, kas balstījās sistemātiskā ziņošanā. Izveidoja veselu paketi sodu - no īpašuma konfiskācijas un goda atņemšanas līdz mūža ieslodzījumam un sadedzināšanai. Ne visi tika sadedzināti; dedzināmie dalījās trijās kategorijās: tie, kuri neatsacījās no saviem uzskatiem; tie, kuri atsacījās izdot citus; un tie, kuri atkārtoti nodevušies ķecerībai (piemēram, pēc publiskas nožēlas nav ziņojis par savu māsu vai māti-ķeceri). Lūk, visa alternatīva."

Palūkosimies, kā tas izskatījās praksē... (katra skopā inkvizīcijas reģistra rindiņa palīdz iztēloties varonīgo un traģisko tā laika kopainu Oksitānijā - tulk.piez.) Dots daļējs izraksts no inkvizīcijas 1242.-1246.gg. darbības reģistra vienā Dienvidfrancijas rajonā:
Arnods X un viņa māte, kopā Raimondu Žuglā noķerti 1242.g., turēti Narbonnas cietoksnī. Sadedzināti Tulūzā izņemot Raimondu, kurš ieraugot sārtu, bailēs atsacījies no katarisma.
Otjē Raimonda no Kastelnodari, ko sv. Dominiks pievērsa katolicismam, atgriezās pie katarisma. Garīdznieks Gijoms Ponss arestēja 1240.g. kopā ar māsu Beldonu un divām citām sievietēm mežā starp Verlēnu un Pabeselē. Visas sadedzinātas Kastelnodari.
Azils Gijoms, inkvizitora Ferjē arestēts, bēdzis, vēlreiz noķerts un sadedzināts.
Vigoro de Bakons. Sadedzināts 1242.g.
Arnoda Peirē vecmāmiņa Raimonda de Banjēra sadedzināta Laurakā. Arnods Peirē par viņas slēpšanu notiesāts iezīmēšanai ar nokaitētu dzelzi un viņam piespriesta mantas konfiskācija.
Azalmūra Bartē (bruņinieka Raimonda Bartē māte) arestēta un sadedzināta Tulūzā. Viņas dēls par to atriebās, nogalinot divus seržantus, kas māti arestēja.
Gijoma de Keirola no Laurakas sadedzināta 1242.g. kopā ar savu meitu Gijometu.
Kambiaers Žans un trīs citi arestēti pie Monsegīras 1241.g. un sadedzināti Tulūzā 1242.g.
Ponss Kapelle, sadedzināts pie Monsegīra 1245.g.
Estello no Puilorānas un divas sievietes, ko arestēja viņa mājā tika sadedzināti 1244.g.
Doktors Arnods Faurs no Auriakas arestēts un sadedzināts 1245.g. Atstājis piemiņai grāmatu kādam iedzīvotājam.
Berengada de Gavareta, bruņinieka Sikarda de Gavareta māte, sadedzināta Tulūzā.
Ponss de Homervils un viņa mazais dēlēns kopā ar viņu slēpēju Gijomu no Tulūzas sadedzināti Lieldienās Kastelnodari 1243.g.
Kataru bīskaps Pjērs Izarns arestēts Cesseronas fermā 1245.g. un sadedzināts Auriakā.
Raimonds de Laviņjē sadedzināts Karkasonā.
Nassija de Malinēra un divas draudzenes arestētas citas draudzenes mājā un sadedzinātas ap 1242.g.
Razjē Gijoms no Auriakas kopā ar meitu arestēts 1244. Ziemassvētkos. Abi sadedzināti.
Bernards Roberta no Villenēvas la Komptālas un viņas draudzene. Meita baidījās viņas slēpt un izlika uz ielas ar klaipu maizes un vīna pudeli. Pēc trim dienām arestētas un sadedzinātas.
Gijoms de Rovere, sadedzināts 1245.g.decembrī.
Divas "ārzemnieces", vienai no kurām salauzta roka, lūgušas palīdzību vietējam ārstam, kurš baidījies sniegt viņām palīdzību. Nākamajā dienā abas arestētas un sadedzinātas.
Un vēl daudzi...
...
...un vēl 225 sievietes un vīrieši, ko bez jebkādas tiesas procedūras sadedzināja sārtā pie Monsegīras (Pelgisona hronika).
Laikā no 1240. līdz 1242.g. inkvizitors Gijoms Arnods trijiās nelielās pilsētiņās kopumā sadedzinaja 210 cilvēkus (Pelgisona hronika).


Akcija "Iesper inkvizitoram pa pakaļu"... tajā var piedalīties katrs, kurš dvēselē izjūt sašutumu par politiku, ko Oksitānijā īstenojusi Romas Baznīca

Es aizstāvu viedokli, ka tieši Romas Baznīca (uzsveru - Baznīca kā institūcija, nevis atsevišķi tās kalpotāji) ir atbildīga par to, ka Vecās Derības nežēlīgums kļuva par kristīgās politikas un prakses sastāvdaļu. Vēl jo vairāk, tā tika izmantota, lai iznīcinātu citu Baznīcu, kura uzskatīja, ka kristīgajai mācībai nav nekā kopīga ar ļaunumu un nogalināšanu. Lai no kuras puses vērtētu tālaika notikumus, neiespējami noslēpt, ka inkvizīcija (mūsdienu valodā runājot) tika radīta konkurenta iznīcināšanai, kura veiksmīgā darbība nopietni apdraudēja katoļu baznīcas ietekmi un monopolstāvokli. Tie nebija atsevišķu personu ekscesi, bet gan pārdomāta represīva politika. Gluži tāda pati, kā nacistu "galīgais ebreju jautājuma risinājums".
Kā zināms, Romas Baznīcā ticības fundaments ir ne tikai Raksti un Vēsts, bet arī pāvesta bullas, koncilu lēmumi, baznīcas tēvu un doktoru sacerējumi utml. Ja paraugāmies uz XII-XIV gs. lēmumiem, tad nepārprotami atrodam gan slepkavību attaisnojumus un aicinājumus slepkavot, gan totalitārismu un zobenu kā dzelzs zobenu.
Sv. Bernārs no Klervo jau XII gs. pierādīja, ka Baznīcai ar garīgo zobenu ir par maz - vajadzīgs arī laicīgais. Viņš bija ticības karu un krusta gājienu teorētiķis, un šī teorija tika ielikta tālaika katolicisma pamatos. Lai neatkāptos no pirmavotiem, sv. Bernārs slepkavību nosauc vienkārši par "ļaunuma un tā nesēju iznīcināšanu", un viss. Tas nozīmē, ka ķeceru un neticīgo noslepkavošana no kristīgās ticības pozīcijām raugoties, nav slepkavība. Tas, kurš nogalina nešķīstos, neveic slepkavību. To pašu apgalvo arī Bernāra laikabiedrs Otenas Honorijs: "Nepieciešams lietot laicīgo zobenu pret tiem, kuri pretojoties Dieva vārdam, turpinās stūrgalvīgi neklausīt baznīcu.

Ir izplatīts viedoklis, ka inkvizitoru norādes uz Veco Derību ir viņu pašu un tālaika pasaules uzskata problēma. Taču nē, tieši tādēļ Inkvizīcijas aizstāvji to uzskata par svētu iestādījumu, ko tiem devušas debesis, ka tā pamatojas [pēc viņu vārdiem] pašā tradīcijā, kristīgās ticības fundamentā. Inkvizīcijas rašanos Romas baznīcas teologi apstiprina, atsaucoties uz Mozus likumu par izraēliešiem, kuri pārkāpuši Dieva norādījumus un tādēļ taisnīgi nolemti nāvei. Inkvizīcijas svētuma pamatojumu un pat šīs institūcijas nosaukumu katoļu teologi ieguva, skaidrojot Otrās likumu grāmatas 7. un 17. nodaļu. Zināmākā autoritāte, uz ko inkvizīcijas veidošanas gaitā mēdza atsaukties Baznīcas tēvi, bija sv. Augustīns. Uz jautājumu "vai evaņģēlijs pieļauj personas piespiešanu pret viņa gribu?". viņš atbildēja - jā. Šajā gadījumā viņš balstās uz līdzību par viesiem lūgtajiem un izredzētajiem, kur kungs pavēl vergam visus ceļā satiktos pārliecināt, lai tie atnāktu, bet Augustīns šo vietu apzināti tulko nevis "pārliecināt atnākt", bet gan "piespiest ienākt" (compellere intrare). Tieši šī izteiksme tādā formā valdīja viduslaiku katolicismā un kļuva par inkvizīcijas morālu balstu, par sākotnējo motīvu.

Laterānas koncils 1179. g. izsludina, ka neiecietība pret atšķirīgu viedokli ir vajadzīga Baznīcas pastāvēšanai. Viens no argumentiem bija, ka soda bardzība mudinās ķecerus pievērsties Baznīcai, jo citādi viņi neizzinās patiesību. Sadedzināšanu sārtā skaidroja, atsaucoties ne tikai uz Veco Derību un romiešu likumiem, bet arī uz Jāņa evaņģēliju, "Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg" (15/6). Pāvesta Lūcija III bulla, kas paredz ķeceru nodošanu laicīgās tiesas rokās, dod atsauci tieši uz šo tekstu Jāņa evaņģēlijā. Turpat tiek norādīts, ka ķeceris, kurš nav nožēlojis savu vainu, jāsadedzina dzīvs (puniantur ad ignem) tautas klātbūtnē. Tie ir Veronas koncila lēmumi no1184. gada. Pateicoties baznīcai, šīs idejas ieviesās Eiropas valstu likumdošanā. 1244.g. Narbonnas koncils paziņo, ka, ja kāds no laicīgās varas tiesnešiem vilcinās ķecerības apspiešanu vai palaidīs garām izdevību notvert kādu ķeceri, vai nedosies palīgā tiem, kas notvēruši ķeceri, tiek uzskatīts pat ķeceru domubiedru un tiek sodīts tāpat kā ķeceri.
Inkvizīcijas pienākumos ietilpa prasīt, lai kanonisko likumdošanu ievērotu visas amatpersonas.
Teoloģijas un ortodoksālās kristīgās tradīcijas attīstība radīja tālejošas sekas. Tika paņemts no rakstiem: "Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt." (Mateja, 5/17). Tad sekoja veicamo pasākumu uzskaitījums: kā Jehova priecājās par savu ienaidnieku iznīcināšanu; kā Dievs sodīja Saulu par to, ka viņš iežēlojās par Agagu Amaliketieti; kā Dievs pavēlēja izkaut visus hanaāniešus bez izņēmuma (neraugoties uz dzimumu un vecumu); kā Dievs pavēlēja nogalināt 450 Bāla kalpotājus utt.

Turklāt tālaika teologi Dievišķo tiesu uzrādīja kā paraugu laicīgajai: ja taisnīgais un visvarenais Dievs nežēlīgi atriebjas saviem radījumiem, kas viņu apvainojuši, tad arī jebkura kristieša pienākums ir iet Viņa pēdās. Sv. Grigorijs Lielais paziņo, ka izredzēto laime paradīzes plašumos būtu nepilnīga, ja viņiem būtu liegta iespēja vērot mūžīgajā ugunī iemestos grēciniekus. Sv. Lombardijas Pēteris XII gs. detalizēti kavējas pie šādas laimes apraksta. To pašu raksta sv. Bonaventura, starp citu atzīmējot, ka ķeceru iznīcināšana ir pasākums, kas nevar neiepriecināt ticīgos.

Ieklausīsimies Akvīnas Tomā, kura autoritāte vēl šobaltdien balsta Romas Baznīcu: "Vēl pirms baznīcas ignorēšanas ķeceri deva zināmus solījumus attiecībā uz to, tādēļ nepieciešams viņus fiziski piespiest turēt solījumu. Ticības pieņemšana, protams, ir brīvas gribas akts, taču tās uzturēšana - nepieciešamība. Vai ir jāpiecieš ķeceri? Šim jautājumam ir divas puses - attiecībā uz pašiem ķeceriem un attiecībā uz Baznīcu. Atsevišķi ņemot, ķeceri grēko, tādēļ viņi ir pelnījuši ne tikai izslēgšanu no Baznīcas, bet arī iznīcināšanu. Sagraut ticību, ar ko dzīvo dvēseles, ir daudzkārt sliktāk nekā viltot monētas, kas palīdz uzturēt tikai fizisko dzīvību. Tādēļ attieksmei pret ķeceriem jābūt vēl stingrākai kā pret naudas viltotājiem vai citiem ļaundariem. Ķecerus nogalināt nav netaisnīgi. Kas attiecas uz Baznīcu, tad tā ir žēlsirdīga pret tiem, kas nomaldījušies un vēlas viņu pievēršanu; tādēļ tā soda tikai pēc pirmās vai otrās pārliecināšanas, saskaņā ar apustuļa mācību. Ja arī pēc tam ķeceris pretojas, tad Baznīca, vairs necerot uz viņa atgriešanu, un rūpējoties par citu glābšanu, atstumj viņu no Baznīcas ar savu spriedumu un nodod laicīgās tiesas rokās nāves sprieduma izpildīšanai... un, ja tā būs, tad tas nav pret Kunga gribu".

Sākums rakstu sērijai par katarismu
_____

katarisms-IX

Laika posmā no 1179. līdz 1246. gadam
Baznīcas koncilos pieņemtie
represīvie pasākumi pret katariem

XI Vispārējais un III Laterānas koncils, 1179.g.
27. nodaļa/ ...Tā kā Gaskonā, Albī apkārtnē, Tulūzā un citās vietās ķeceru neprāts, ko dēvē par katariem, patarēņiem vai paulikāņiem, aizgājis tik tālu, ka viņi pārstājuši turēt noslēpumā savu kaitniecisko mācību, un sludina to atklāti un noved neceļos vienkāršās un vājās dvēseles, mēs izslēdzam no Baznīcas viņus un visus tos, kas viņiem seko un atbalsta. Biedinot ar izslēgšanu, mēs aizliedzam izrādīt viņiem viesmīlību un tirgoties ar viņiem... Kurš stāsies ar viņiem sakaros, tas tiks izslēgts, un visi parādi un saistības attiecībā uz viņu tiks uzskatītas par spēku zaudējušiem. Visiem īstenticīgajiem enerģiski jānostājas pret šo mēri un pat jāķeras pie ieročiem. Atbalstītāju īpašumi tiks konfiscēti, bet kņazi iegūs tiesības viņus saņemt kā vergus. Tas, kurš sekos bīskapu padomam un ies pret viņiem [ķeceriem] ar ieroci, saņems grēku piedošanu uz diviem gadiem, un kā krustnesis tiks ņemts baznīcas aizgādnībā.

Izvilkumi no 1229.g. Tulūzas koncila 45 lēmumiem
1. Katrā pilsētas un piepilsētas draudzē bīskapi nozīmē vienu mācītāju un divas vai trīs, un, ja vajadzīgs, tad vairāk, laicīgas personas ar neaptraipītu reputāciju, kas dod zvērestu uzmeklēt draudzē dzīvojošus ķecerus. Viņi iet aizdomīgās mājās, rūpīgi pārmeklē istabas, pagrabus un visus kaktus. Ja viņi atrod ķecerus vai tos, kas viņiem uzticas, izrāda cieņu vai dod pajumti, tad pirmām kārtām nedrīkst viņiem ļaut nozust, bet pēc tam iespējami ātri jāziņo bīskapam, senjoram vai [amatpersonai].
2. Brīvie abati dara to pašu savās teritorijās [kas neietilpst bīskapijas jurisdikcijā].
3. Laicīgajiem kungiem jādod rīkojumi meklēt ķecerus pilsētās, ciemos un mežos, kur viņi varētu pulcēties, un nopostīt viņu patvērumus.
4. Ja kāds ļāvis ķecerim apmesties uz viņa zemes un par kukuli to noklusējis, pārliecības vai cita iemesla vadīts, tad uz visiem laikiem zaudē zemi, un, saskaņā ar vainas pakāpi, jāsaņem sods no senjora.
5. Tāpat tiks sodīts tas, uz kura zemes bieži tiks sastapti ķeceri, lai arī tas gadītos nepietiekamas uzraudzības dēļ.
6. Māja, kurā slēpjas ķeceris, tiks norakta, bet zeme konfiscēta.
7. Ja amatpersona, kuras teritorijā ir aizdomas par ķeceru klātbūtni, nemeklē viņus pietiekami centīgi, tad viņš zaudē vietu un nesaņem kompensāciju.
*** Katram ir tiesības veikt ķeceru meklēšanu kaimiņa teritorijā. Karalis drīkst sarīkot pārmeklēšanu Tulūzas grāfa teritorijā un otrādi.
10. Baznīcas amatpersona - ķeceris, nolemjot brīvprātīgi atiet no ķecerības, nedrīkst palikt iepriekšējā dzīvesvietā, ja attiecīgajā vidē turpinās atbalsts ķeceriem. Viņš jāpārceļ uz katolisku rajonu. Atgrieztajiem ķeceriem labajā un kreisajā pusē uz apģērba jāuzšuj krusti, kuru krāsai jāatšķiras no apģērba krāsas. Klāt jābūt bīskapa vīzētai vēstulei, kas apliecina par viņa samierināšanos ar Baznīcu. Viņi pārstāj būt ārpus likuma un var ņemt dalību sabiedriskajā dzīvē tikai pēc tam, kad atzīs savu vainu, un viņus reabilitēs pāvests vai viņa legāts.
11. Taču tos, kuri katolicismā atgriezušies nelabprātīgi (bailēs no nāves vai citiem apsvērumiem), lai bīskaps iesēdina cietumā - pirmkārt, lai sodītu, bet otrkārt, aiz piesardzības, lai viņi nevestu no ceļa citus.
12. Visiem pieaugušajiem īstenticīgajiem jāzvēr bīskapam ievērot katoļticību un vajāt ķecerus visiem iespējamiem līdzekļiem. Ik pa diviem gadiem zvērests jāatjauno.
14. Laicīgām personām nedrīkst būt Vecā un Jaunās Derība (izņemot trīs nosauktus tekstus). Stingri aizliegts turēt šo grāmatu tulkojumus vienkāršās tautas valodās.
15. Pieķertais ķecerībā vai aizdomās turētais nedrīkst būt dziednieks. Ja slimais no sava kirē saņēmis svēto sakramentu, acis neaizverot jāseko, lai viņam nepietuvotos ķeceris vai aizdomās turētais, jo tam var būt bēdīgas sekas.
18. Lai tiek uzskatīti par ķecerības apkaunotiem tādi, kurus tautas balss pasludinās par ķeceriem, vai tie, kuru slikto reputāciju bīskapa priekšā apliecinās cienījami ļaudis.
42. Sievas, atraitnes vai mantinieces, kuru īpašumā ir cietokšņi vai pilis, nedrīkst precēties ar ticības un miera ienaidniekiem.

Bezjē 1233.g. koncila rīkojumi (izvilkumi)
1. Pilnīgie un ticīgie, kā arī tie, kas viņus aizsargā, slēpj un atbalsta, ir jāizslēdz no Baznīcas katru svētdienu. Vainīgais slēpšanā, kurš nenožēlo savu noziegumu 40 dienu laikā pēc rīkojuma un izslēgšanas, pats tiks uzskatīts par ķeceri.
2. Jebkurš drīkst aizturēt ķeceri un nodot viņu bīskapam.
4. Atgrieztais ķeceris, kurš nav uzšuvis krustus uz apģērba, tiek uzskatīts par krāpnieku, un viņa īpašums tiks konfiscēts.

Arlī sinodes kanons, 1234.g. (izvilkumi)
6. Ķeceri, kas tikai izliekas, ka atgriezušies, kļūst vēl bīstamāki. No šodienas tie, kas pieķerti kā ķeceri un nav sodīti uz nāvi, tiks notiesāti ar mūža ieslodzījumu, pat ja viņu nožēla ir godīga. Viņus jāuztur par līdzekļiem, ko dos viņu īpašums.
11. Pilnīgo un viņu ticīgo ķermeņus jāekshumē un jānodod laicīgās titesas rokās.
13. Jebkuram, kas bijis izslēgts ilgāk par mēnesi un griezies ar apžēlošanas lūgumu, ir jāsamaksā 50 solīdu par katru mēnesi virs termiņa. Puse no sodanaudas aizies senjoram, bet otra puse - bīskapam dievbijīgām vajadzībām.
21. Testamenti jāsastāda kirē vai kapelāna klātbūtnē. Pretējā gadījumā notārs tiks izslēgts, bet novēlētājs zaudēs kristīgu apglabāšanu.

Narbonnas koncils, 1243.g. (izvilkumi)
1. Ķeceri un viņu piekritēji un aizstāvji, kas paši ieradušies uz tribunālu un snieguši pierādījumus par savu nožēlu un izstāstījuši visu patiesību par sevi un citiem, tādējādi tiks atbrīvoti no ieslodzījuma, taču tiks sodīti sekojoši: viņi nēsā krustu un katru svētdienu, laikā starp Vēsts un Evaņģēlija lasīšanu ierodas pie bīskapa pēc pēriena pamācībai. To pašu sodu viņi saņem svētku procesiju laikā.
4. Nabadzīgajiem ķeceriem jāizbūvē cietumi. Par viņu uzturēšanu jāgādā inkvizitoriem, lai bīskapam nav jāapgrūtina sevi ar izdevumiem.
9. Cietumā ieslogāmo ķeceru un ticīgo skaits ir visai ievērojams, un nepietiks materiāla, lai šos cietumus izbūvētu, nemaz nerunājot par citiem izdevumiem, kas nepieciešami tik lielam ieslodzīto skaitam. Tādēļ ieslodzījuma jautājumā jākonsultējas ar pāvestu. Tomēr tie, uz kuriem krīt vislielākās aizdomas, tiks arestēti nekavējoties.
11. Kurš atteicies no ķecerības, bet atkala tajā atgriezies, tiks atdots laicīgās tiesas rokās un sodīts.
17. Dominikāņu inkvizitoriem nav jānosaka naudas sods kā soda mērs. Tas nav viņu kompetencē, un viņu pienākums ir šajā sakarā vērsties pie pāvesta vai legāta.
19. Vecums, veselība, laulības fakts, bērni vai sirmi vecāki nevar būt par pamatu atbrīvošanai no ieslodzījuma cietumā.
22. Liecinieku vārdus apsūdzētajam nenosauc, taču viņa pienākums ir nosaukt savu ienaidnieku vārdus.
23. Nevienu nevar apsūdzēt bez pierādījumiem vai bez atbilstošas atzīšanās.
24. Ķecerības jautājumos ir vienalga, kas tieši uzstājas kā liecinieks. Apkaunotie, noziedznieki un viņu līdzdalībnieki ir viņu skaitā.
25. Netiek ņemtas vērā pret ienaidnieku sniegtas liecības.

Bezjē koncilā izstrādātās instrukcijas inkvizitoriem
20. Sodītie ķeceri, kā arī tie, kas no jauna krituši ķecerībā vai nav ieradušies norādītajā termiņā, kā dēļ bijis jāsūta īpašs izsaukums, saskaņā ar apustulisko instrukciju tiks ieslodzīti uz mūžu. Ja vainīgie nožēlos, inkvizitori vēlāk [apspriežoties ar augstākstāvošiem prelātiem] var mīkstināt šo sodu.
21. Taču vainīgajiem iepriekš ir jāgarantē, ka līdz galam pilda savu nožēlu, un jāzvēr cīnīties ar ķecerību. Ja viņi atkal pievērsīsies ķecerībai, tad tiks sodīti bez žēlastības.
22. Inkvizitoriem ir tiesības atkal ieslodzīt tos, kurus agrāk apžēlojuši.
23. Saskaņā ar apustulisko instrukciju, ieslodzītie ir stingri jāizolē, lai nepavedina viens otru un pārējos.
24. Pilnīgai atbrīvošanai no mūža ieslodzījuma ir vajadzīgs nopietns iemesls, piemēram, kad palikušie bērni tiek pakļauti nāves briesmām.
Sieva var apmeklēt uz mūžu ieslodzīto vīru un otrādi. Viņiem netiek liegta dzīvošana kopā, ja ieslodzīti abi vai viens no abiem.

Le Clerc, History of church concils... (ZO)
----
Turpinājums
Rakstu sērijas sākums

katarisms-III

Albiģiešu krusta gājiens

XII gs. tagadējās Dienvidfrancijas teritorija jeb Langedoka bija katarisma pārņemta. Īpaši daudz kataru bija Francijas dienvidrietumu piekrastē, kas tolaik atradās Aragonas karalistes pakļautībā. Politiskā vara Langedokā piederēja lielajiem zemes īpašniekiem un bagātajiem pilsētniekiem.

1198.g. par pāvestu kļūst Inokentijs III, kurš uzreiz sāk īstenot pasākumus kataru atgriešanai pie Romas katoļu baznīcas. Kad atklājas, ka arī daudzi vietējie Langedokas bīskapi [kurus neapmierināja baznīcas kārtība] ir uz vienu roku ar katariem, viņš tos 1204.g. atlaiž no pienākumu pildīšanas un viņu vietā nozīmē pāvesta legātu (Legāts - pāvesta personīgais pārstāvis dažādās valstīs ar īpašiem uzdevumiem. Pilnvaras parasti beidzās līdz ar uzdevuma izpildi). Legāts 1206.g cenšas panākt Langedokas aristokrātijas atbalstu ķecerības apkarošanā. Kā ierasts, no baznīcas tiek izslēgti tie muižnieki, kas nepilda pāvesta gribu un turpina atbalstīt katarus. 1207.g. izslēgšana draud arī ietekmīgajam un varenajam Tulūzas grāfam Reimundam VI. Pāvests aicina Francijas karali, lai tas rīkojas izlēmīgi pret katariem, taču karalis atsaka. Grāfs Raimunds tiekas ar pāvesta legātu 1208.g. janvārī, bet neilgi pēc tam legāts tiek atrasts nogalināts (par nāves apstākļiem ir dažādas ziņas). Pāvests izdod bullu, kurā apsola ķeceru zemes visiem, kas piedalīsies krusta karā. Attiecības starp Francijas dienvidu un ziemeļu muižniekiem kļūst pavisam sarežģītas.

1209.g. pāvests izsludina krusta karu pret katariem. 1210.g. jūlijā notiek pirmā lielā kataru sadedzināšana, kad sodīti tiek 180 cilvēki. Karš noris vairākos posmos, kopumā paņemot ap miljonu dzīvību abās pusēs. Kara pirmajā periodā no 1209. līdz 1215.g. pāvestam izdodas gūt panākumus, taču pēc sacelšanās viņš iekarotās Langedokas zemes atkal zaudē. Situācija mainās, kad karā 1226.g. iesaistās Francijas karalis Ludviķis VIII. Langedoku atkārtoti iekaro 1229. gadā, un vietējā muižniecība piekrīt pamieram, jo oksitāniešu spēki ir izsīkuši.

Tulūzā 1229.g. novembrī tiek izveidota inkvizīcija, kurai bija visas pāvesta pilnvaras kataru pretestības iznīcināšanai. Kopš 1233. gada pratināšanas un sodīšanas kampaņa vēršas plašumā, un 1235.g. inkvizīcija ir iznīcinājusi gandrīz visus katarus Albī, Narbonnā un Tulūzā. Izglābušies "labie ļaudis" atrod patvērumu Monsegīras cietoksnī. Kopš 1243.g. vasaras cietoksni aizsargā piecpadsmit bruņinieku un vēl piecdesmit karavīru, kurus ielenkuši vairāki tūkstoši labi apbruņotu vīru. Monsegīra noturas līdz 1244. gada 16. martam. Kataru mūķenes un mūkus, kas nav atsacījušies no savas ticības, kopskaitā 200, tai pašā dienā sadedzina Monsegīras kalna pakājē kopējā ugunskurā. Tagad šī vieta saucas "Sadedzināto lauks". Karadarbība pilnībā izbeidzas tikai 1255. gadā. (W)


Piemiņas plāksne "Sadedzināto laukā" Monsegīras kalna pakājē

Vēsturiskais fons
Laikā, kad varenība nozīmēja arī dižciltību, visi ievērojamākie pilsoņi bija karotāji - sākot no karaļiem un beidzot ar sīkiem zemes īpašniekiem. Karots tika visu laiku un visur, jo allaž varēja atrast iemeslu, lai iebruktu kaimiņa teritorijā. Pie tam iepriekšējā gadsimtā rietumu tautas bija uzsākušas varenus krusta gājienus uz Svēto Zemi. Karotājiem - svētceļniekiem bija gan materiālas dabas mērķi, gan arī svēta pārliecība, ka viņi karo Kunga vārdā. Ar laiku kļuva acīmredzams, ka krusta kari pārvērtušies par absolūti nelietderīgu pasākumu, un Svētā Zeme saistīja arvien mazāk piedzīvojumu meklētāju. Tomēr vairumam bruņinieku [kā arī parastajiem karotājiem] piedalīšanās krusta gājienos nozīmēja gan grēku atlaišanu gan kara slavas gūšanu; bieži vien tas bija arī kā eksistences līdzekļu avots. Jauns krusta gājiens vienkārši pavēra jaunas iespējas...

Par izslēgšanu no Baznīcas. Tā laika cilvēku apziņā šis soda mērs tika uzskatīts par visbriesmīgāko no visiem. Ja vien gadījās, ka Baznīca kādu nepaklausīgu valdnieku izslēdza no sava vidus, tad viņš visiem spēkiem centās nopelnīt atgriešanu Baznīcas klēpī, mainot gan politiku gan privāto dzīvi. Izslēgšana no Baznīcas tika pielīdzināta civilai nāvei un atbrīvoja viņa tuviniekus un pavalstniekus no jebkādām saistībām pret viņu. Aizliegums paralizēja valsts dzīvi, liedzot veikt reliģiskos rituālus, kas lielākajai daļai iedzīvotāju bija tikpat nozīmīgi kā dienišķā maize. Pāvests uzskatīja, ka viņam ir tiesības noteikt pat jauna imperatora ievēlēšanu Vācijā.
------------------
Turpinājums
Rakstu sērijas sākums