Ticības meklējumi Romas impērijā

Par agrīnajiem kristietības rakstiem
Irīna Svencicka

Ticības meklējumi

Jau Augusta laikā sāka veidoties imperatora kults. Viņa pēcteči noteica par obligātu imperatora statujas pielūgšanu, viņu dzimšanas dienas bija oficiālas svinamās dienas, tika sarīkotas īpašas spēles. Populārākie tautas svētki provincēs, kas bija veltīti vietējiem dieviem, tapa par imperatora godināšanu - tās tas notika arī ar grieķu dieva Dionīsa godināšanu. Visiem, kas gribēja pielūgt vietējo dievu, bija jākļūst par imperatora pielūdzējiem. Pilsētu oficiālajos lēmumos imperators tika saukts par glābēju - par pasaules glābēju, par visas cilvēces glābēju, par pasaules valdnieku. Šiem apzīmējumiem bija jārada iespaids par imperatora varas visuresamību. Sākotnēji par dieviem nosauca mirušos imperatorus, bet pamazām dievināt sāka arī pie varas esošos imperatorus (ne tikai viņu sargājošos ģēnijus, kā agrāk).
Iesākumā šis kults balstījās tautas senajās reliģiozajās tradīcijās, kur tika izmantotas tautas cerības uz pārdabiska glābēja izpaušanos. Vēlāk kults kļuva formāls - izstrādāja stingri noteiktas formulas, ar kurām vērsās pie imperatoriem: "Ak, visdievišķākais no visiem, kas kādreiz bijuši imperatori...". "Jūsu dievišķā un nepārsētā augstība...". Katru nākamo uzrunāja tāpat kā iepriekšējo "Ak, visdievišķākais no visiem...".
Imperatoru pielūgšanai Romas impērijā bija politisks raksturs. Kulta ievērošana bija labs veids kā pārbaudīt padoto lojalitāti. Būtiski bija nevis, kam patiesībā tic konkrētais cilvēks, bet gan, vai viņš veic noteiktas darbības, kas izsaka cieņu imperatoram. Viņi varbūt masās tika uzskatīti par dieviem, bet kā par svešiem dieviem, kas ir tāli un naidīgi vienkāršajam cilvēkam. Tomēr jāsaka, ka dzīvu valdnieku dievišķošana zināmā mērā veicināja ticējumu izplatīšanos, ka iespējama tāda cilvēka parādīšanās, kam piemīt dievišķs spēks un kurš ar šo spēku palīdzību pieveiks ļaunumu un vardarbību.
Zemāko kārtu cilvēki veidoja kolēģijas jeb mazo ļaužu apvienības. Tām bieži vien bija nelielas telpas - svētnīcas, kur rīkoja kopīgus mielastus. Tādās kolēģijās ietilpa brīvie nabagi, brīvlaistie, dažkārt arī vergi. Kopā ar obligāto imperatora dievību viņi pielūdza savus dievus, kas dažkārt atšķīrās no pilsētu oficiālajiem dieviem. Pastāvēja dabas spēku pārstāvju - Hērakla, Priapa, Silvāna pielūdzēju grupas. Pat grieķu un romiešu vidū attīstījās dažādu austrumu dievību kulti. Saskaņā ar senajiem mītiem, grieķu un romiešu dievības nebija ne visvareni, ne žēlsirdīgi; tiem nebija nekādas daļas gar cilvēciskajām vājībām un nelaimēm. Sabiedrības zemākie slāņi meklēja dievus-pestītājus, kas varētu viņus glābt no šīszemes grūtumiem un palīdzētu iegūt mūžīgo svētlaimi un nemirstību.
Glābēju iezīmes ieguva pirmkārt senie mirstošie un atdzimstošie augu valsts dievi - ēģiptiešu Ozīriss, grieķu Dionīss (kura tēls šai laikā bija ievērojami transformējies), arī irāņu saules dievs Mitra. Bieži vien šo dievību pielūgšana bija jāveic slepeni, jo to bija juridiski grūti savienot ar obligāto imperatora godināšanu. Viņi pie tam ticēja, ka veicot slepenos rituālus jeb mistērijas, kuru laikā izspēlēja dieva miršanas un dzimšanas ainas, paši kļūst piederīgi dievam un iegūst nemirstību. Ne visi varēja iekļūt šajās apvienībās un ņemt dalību mistērijās. Lai kļūtu par izredzēto, vajadzēja iziet dažādus pārbaudījumus. Varas iestādes uz visa veida kolēģijām skatījās ar aizdomām un dibināšana bija grūts pasākums. Aizliedzot kādā Mazāzijas pilsētā dibināt ugunsdzēsēju kolēģiju, imperators Trajāns rakstīja: "Lai kāds būtu nosaukums un iemesls... tie, kas tādā savienībā iekļausies... drīzumā pārvērtīsies slepenā biedrībā".
Šādas divkosības apstākļos, kad sludinātais pastāvīgi bija pretrunā realitātei, mainījās arī morāles normas. Plauka ziņošana, kukuļņemšana, pielīšana imperatoram un nežēlība pret padotajiem. Tādi cilvēki pie izdevības teica runas par pilsonisku varonību, par nepieciešamību kalpot republikai, bet ne viņi paši, ne arī vairums apkārtējo šādus vārdus neņēma nopietni. Zemākie slāņi sāka izrādīt neticību arī pret tradicionālo morāli, ko varasvīri atklāti pārkāpa. Arvien vairāk radās cilvēku, kas nevēlējās pielāgoties apkārtējai realitātei. Nespēdami atbrīvoties no saviem kungiem, vergi sāka izrādīt atklātu nepakļaušanos un nicinājumu. Pati dzīve tiem bija ļaunums - ļoti bieži kļuva pašnāvību gadījumi. Par to vēsta arī I gs. filosofs Seneka: "daudzi vergi metas no jumtiem vai caurdur sevi ar dzelzi". Verdzenes nogalināja savus jaundzimušos mazuļus.
Pa impērijas pilsētām klaiņoja ubagojoši filosofi - ciniķi. Viņi par neprātīgiem dēvēja tos, kuri runā par valsts labumu, slavināja galēju nabadzību, noliedza verdzību un tradicionālo reliģiju. Perigrīns, viens no tādiem filosofiem, beidza dzīvi pašnāvībā, metoties ugunī. Pirms nāves viņš paziņo, ka dara to citu dēļ - lai viņi iemācās nicināt nāvi un vīrišķīgi pārcieš nelaimes. Lukiāns par Peregrīnu smejas, taču atzīmē, ka šī nāve radījusi iespaidu uz apkārtējiem.
Filosofi - stoiķi. Saskaņā ar šo mācību visi cilvēki likteņa priekšā ir vienādi. Gudrajam ir jātiecas uz atbrīvošanos no kaislībām. Arī vergam varbūt brīva dvēsele; viskainpilnākā verdzība ir brīvprātīgā verdzība (šis ir iekāres vergs, tas - savtīga skopuma vergs, bet tas - godkāres...). I gs. p.m.ē Filadelfos Mazāzijā (kur vēlāk radās viena no pirmajām kristiešu kopienām) tika radīta savdabīga reliģiska apvienība. Tās dibinātājs Dionīsijs, pavēstīja, ka saņēmis norādījumus no paša Zeva. Apvienībā pieņēma visus, arī sievietes un vergus. Galvenie nosacījumi bija morālas dabas - biedriem bija jāzvēr būt godīgiem pret citiem, nelietot burvestības, nedz pašiem, nedz citiem palīdzēt lietot pretapaugļošanās līdzekļus, nepamest apvienību. Par pārkāpumiem tika paredzēti dažādi sodi. Par priekšzīmību tika apsolīti labumi, ko dievi "dāvā saviem iemīļotajiem cilvēkiem". Apvienības centrs bija lūgšanu nams jeb svētnīca, ko uzraudzīja īpaši izraudzīta persona. Apvienības noteikumi tika iekalti akmenī pilsētas centrā - katrs ar tiem varēja iepazīties. Tas ataino jaunas ticības un morāles normu meklējumus, kas raksturīgi šim impērijas periodam. Maģijas aizliegums norāda uz mēģinājumu mazināt māņticības iespaidu uz cilvēku uzvedību un tikumības principiem. Taču šī kustība neguva plašu izplatību, jo tā nepiedāvāja glābšanu un palīdzību, ko tik ļoti gaidīja visapkārt.
Romas impērijā sabiedrības zemākajos slāņos valdīja bezcerība un pesimisms. Šiem cilvēkiem bija nepieciešams redzēt kaut kādu izeju vai cerību. Šāda izeja tika rasta reliģijā. Pilnīgi dabiski, ka pirmo kristiešu sludinātāju stāsti un pravietojumi Romas impērijas ciemos rada dzirdīgas ausis. Palestīnā Jēzus sekotāju sekta nebija īpaši populāra; I sacelšanās laikā jūdu-kristieši ebionīti un nazarēņi pārcēlās aiz Jordānas. Lukiāns stāstā par Pelegrīnu min, ka arī II gs. Palestīnā dzīvoja kristieši. Taču plašu izplatību kristietisms tur nepiedzīvoja, jo pārāk stiprs tur bija ortodoksālais jūdaisms un daudz savstarpēji konkurējošu reliģisku sektu un grupu.
Pēc pirmās jūdu sacelšanās, un jo īpaši pēc otrās 132.-135. gadā, kad tika iznīcināti apmēram 600 000 cilvēku, bet Jeruzalames vietā izveidoja Romas koloniju, ir grūti Palestīnā iztēloties kristiešu skaita pieauguma iespējas. Varēja būt saglabājušās tikai tādas grupas, kas nepiedalījās pretošanās cīņās. Būtībā kristietības ideoloģijas veidošanās notika ārpus Palestīnas. Pirmo Kristus sekotāju sprediķi lielāko atsaucību guva starp jūdiem, kas dzīvoja dažādās austrumu provincēs. Jūdi tur parasti veidoja radniecīgas kopienas ar iekšēju pašpārvaldi, allaž palikdami pasveši vietējiem iedzīvotājiem; viņiem nebija arī visas pilsoņu tiesības. Šī atšķirtība noveda pie tā, ka viņi turpināja interesēties par notiekošo Palestīnā un arī gaidīja Mesiju. Tomēr neizbēgamie ekonomiskie un kultūras kontakti ar vietējiem iedzīvotājiem radīja savu iespaidu. Pastāvīgi klausoties par mirstošajiem un atkal atdzimušajiem dieviem-glābējiem, viņiem daudz vieglāk bija noticēt, ka krustā sistais pravietis ir augšāmcēlies.
Zināms, ka Kumranas sektanti arī ņēma dalību jūdu karā; vietās, kur bija viņu apmetnes, arheologi atraduši karadarbības pēdas. Josifs Flāvijs raksta, ka esēņi bijuši ļoti varonīgi; romieši ne ar kādām spīdzināšanām nav spējuši viņus piespiest atteikties no savas mācības. Romiešu uzbrukuma laikā esēņi paslēpa savus tekstus un dzīvi palikušie emigrēja. Iespējams, ka viņi apvienojās ar pirmajiem kristiešiem un notika savstarpēja ietekmēšanās. Ar laiku sāka pieaugt jaunās mācības piekritēju loks un parādījās arī atšķirības sludinātajā mācībā.
Saskaņā ar agrīnākajiem Jaunās Derības sacerējumiem, I gs. beigās kristiešu grupas bija Mazāzijā. Apustuļu darbos teikts, piemēram, ka nosaukums "kristieši" (kristieši - Kristus sekotāji, Kristus - burtisks tulkojums ebreju vārdam "mašiah" - svaidītais, grieķu "messias", no kā radies vārds "Mesija") vispirms parādījies sīriešu pilsētā Antiohijā. Iespējams, arī Ēģiptē kristieši parādījās agri - atrastie papirusa teksti attiecināmi uz II gs. sākumu.
Visur, kur sludināja kristieši, viņi ilgu laiku palika maza izolēta grupa, jo pat vienkāršā tauta viņus neieredzēja, jo kristieši ignorēja ierastās uzvedības normas; viņi savā vidū uzņēma ubagus, slimos, kropļus, likuma pārkāpējus un citus sabiedrības atstumtos. Tā kā kristieši noraidīja pastāvošo sociālo nevienlīdzību un sabiedrības ideālus (gan tiekšanos pēc īpašuma un tradicionālās tautas sapulces, gan senos dievu kultus), viņus ar aizdomām uztvēra arī varas pārstāvji.
Antīkajā pasaules uzskatā fiziskās pilnības cienīšanai bija liela loma. Klasiskajās Grieķijas pilsētvalstīs pilsoņa ideāls bija harmoniski attīstīts, "brīnišķīgs un cēls" cilvēks ar stipru prātu un ķermeni. Lai arī impērijas apstākļos polises sen bija zaudējušas neatkarību, un vairs nebija vajadzības pēc vareniem, veikliem un savai pilsētai uzticamiem pilsoņiem, kas spētu aizsargāt no ārēja ienaidnieka, šis ideāls turpināja dzīvot. Atspoguļojot tradicionālo antīko attieksmi pret fizisko skaistumu, kristietības kritiķis Celzs rakstīja, ka: "ja dieva gars patiešām iemiesotos cilvēkā, viņš izvēlētos diženu, skaistu, stipru cilvēku, kam piemīt runas dāvanas. Viens no argumentiem, ko izvirzīja Celzs pret Jēzus dievišķumu bija, ka, pēc nostāstiem Jēzus esot bijis neglīts un maza auguma.
Klibie, aklie, fiziski kroplie tika nicināti ne tikai grieķu pasaulē; kumranīti arī viņus uzskatīja par "netīriem". Antīko sabiedrisko attiecību sistēmā zemāks sabiedriskais statuss bija arī sievietēm. Lai arī impērijas pirmajos gadsimtos sievietes iestājās dažādās religiskās savienībās un bija pat atsevišķi gadījumi, kad viņas kļuva par pusoficiālu sabiedrisku organizāciju loceklēm (piem., vecajo savienībā), nekādos pārvaldes orgānos viņas nepiedalījās. Viņas bija atstumtas arī no dažām svinēšanām. Piemēram, viņas nedrīkstēja piedalīties kā skatītājas Olimpiskajās spēlēs. Ļoti grūti klājās sievietēm bez radu saitēm. Tas redzams slavenajā epizodē no Jāņa evanģēlija, kur pūlis ar akmeņiem grasās apmētāt paklīdušo sievieti. Bet Lk stāstīts, kā staigule apmazgā Jēzus kājas ar mirrēm, bet apkārtējie krīt sašutumā, ka viņš ļauj grēciniecei sev pieskarties. Šīs epizodes ilustrē apkārtnes un arī kristiešu attieksmi pret šādām sievietēm.
Savas kristīgās ticības un morāles kodeksa krasa pretnostatīšana visām uzvedības normām, centieniem un ideāliem, kas bija tradīcijām svētīti un šķita saprātīgi, bremzēja jaunpienācēju pieplūdumu. Pirmie kritiķi bija sašutuši tieši par kristiešu "nesaprātīgumu". Celzs rakstīja, ka kristieši nekad nepievienojas saprātīgu cilvēku sapulcēm un neuzdrošinās starp viņiem atklāt savus uzskatus. Viņš precīzi uztvēra atšķirību starp seno dievību pielūdzēju savienībām un kristietību. Pirmie vēršas pie tiem, kam "tīras rokas un runa saprātīga", vai "kuru dvēsele brīva no ļaunuma, kurš nodzīvojis labi un taisnīgi". Kristieši pēc Celza teiktā rīkojas citādi: "kurš grēcīgs, viņi saka, kurš nesaprātīgs, kurš neattīstīts; vienkārši runājot - kurš nelietis, to sagaida debesu valstība". Kristīgajai reliģijai nācās veikt sarežģītu pielāgošanās ceļu apkārtējai sabiedrībai. Savukārt sabiedrībai bija jāpiedzīvo antīkās pasaules kārtības krahs, lai šī reliģija kļūtu valdoša un valstiska.
Zemāko slāņu organizācijas sauca par kolēģijā (tās jau apskatījām). Pastāvēja arī ticīgo jūdu sapulces - sinagogas (grieķiski tas nozīmē "sapulce", "sanākšana"). Pagāniem tās bija "fias", "koinon". Kristieši arī izmantoja līdzīgas apvienību formas, ko sauca par eklēzijām. Vēlāk šis vārds sāka nozīmēt Baznīcu. Burtiski eklēzija jeb eklēze nozīmē "sapulce"; grieķu pilsētās tā sauca tautas sapulci - vienu no pašpārvaldes galvenajiem orgāniem. Tas bija nevis reliģiozs, bet gan politisks termins. Tas, ka kristieši grieķiski runājošajā vidē savu kopienu nodēvēja tieši par sapulci, bija viņu iekšējā pretnostatījuma izpaudums. Savu ticīgo eklēzi viņi pretnostatīja pasaulīgajai eklēzei; dieva pilsētu (polisi) pret pasaulīgo.
Visi, kuri vēlējās, varēja iestāties kristīgajā kopienā, bet savus dievkalpojumus viņi neveica publiski. Viņi sevi iekšēji nodalīja no pārējās pasaules, te arī slēpjas viņu mācības noslēpumainība. Tas uztrauca pastāvošo varu un tālaika izglītoto pilsoņu sašutumu. Tas parasti kalpoja par apsūdzību iemeslu. Vēl III gs. sākumā, kad kristietība jau bija visai izplatīta, kāds kritiķis (pēc Feliksa Minucija) esot sašutumā teicis: "Patiesi, kādēļ viņi visādi cenšas slēpt no citiem to, ko viņi godā, ja visi slavējamie darbi parasti tiek veikti atklāti, bet tikai noziedzīgie darbi tiek slēpti?"
Pirmo kristiešu kopienu iekšienē noritēja nepārtraukta cīņa par uzvedības jautājumiem un attiecībām ar apkārtējo pasauli. Jāņa Apokalipsē minēti pravieši Valaāms un Valaks, kuri ieveda kārdinājumā "Izraēļa dēlus" Pergamā, atļaujot ēst upurgaļu un gadījuma dzimumsakarus. To pašu izdarīja praviete Izabela Tiatīrā. No pirmā acu uzmetiena nav īsti skaidrs, kādēļ tik liela loma piešķirta pagāniskajam upurim. Taču atsacīšanās ēst upuri bija ne tikai nicinājums pret pagāniskajiem rituāliem, bet daudz būtiskāka attiecību problēma ar apkārtējo sabiedrību. Sabiedrisko svinību laikā dievībām upurēja dzīvniekus, bet pēc tam tika rīkotas kopīgas maltītes, kuru laikā upurdzīvnieku gaļa tika apēsta. Šajās maltītēs dalību ņēma visdažādāko slāņu cilvēki. No romiešu laika uzrakstiem ir zināms, ka dažos svētkos pie maltītes tika pielaisti pat vietējās pilsētas nepilsoņi un vergi. Šīs svinības tika rīkotas, lai saliedētu pilsētas iedzīvotājus. Daudziem nabagiem tā bija vienīgā iespēja baudīt gaļu. Tai pat laikā šī maltīte nozīmēja iesaistīšanos pagānisko reliģiju rituālajās darbībās. Iespējams, Valaāms un Izabela atļāva ēst šo upurgaļu, paužot kopienas nabadzīgās daļas vēlmi. Kritizētā "izlaidība", iespējams bija saistīta ar to, ka daudziem kopienas biedriem (konkrēti - klaiņojošiem ubagiem un vergiem), nebija ģimeņu. Jāņa Apokalipses autoram šie abi fakti ir pilnīgi nepieņemami.
Pāvila vēstulēs šis jautājums atrisināts citādi. Ja kāds ierodas ciemos pie pagāna, kam cienastā ir gaļa, tad viņš to drīkst ēst. Taču, ja saimnieks pasaka tieši, ka tiek ēsta upurgaļa, tad no tās ir jāatsakās. Un nevis tādēļ, lai sevi neaptraipītu, bet gan tādēļ, lai nekārdinātu citus, "ne jūdus, ne hellēņus, ne dieva baznīcu" (Korintiešiem I, 10:32). Citiem vārdiem, svarīgi ir tikai nepiedalīties pagānu rituālajās darbībās, jo var tikt novērtēts kā atkrišana no kristietības. Šeit mēs redzam Pāvila vēlēšanos sakārtot attiecības ar apkārtējo pasauli. Piem., laulības jautājumā viņš uzstāja, ka kristietis drīkst būt laulāts ar pagānu. Kristietībai pievērsās arī citu tautību pārstāvji, un Pāvils uzstājās par jūdu parašu izskaušanu, uzsverot sprediķa nepieciešamību starp pagāniem. Vēstījumos, kas it kā pieder Pāvilam, minēti visai daudz kristiešu vārdi, kam ir grieķu cilme; ir vergu vārdi, ir brīvlaisto vārdi. Interesanti, ka parādās arī iesauka "filologs". (Romiešiem, 16:15). Tādus parasti deva vergu izcelsmes inteliģentiem. Taču vēstules reti nāca no jūdu kristiešu vidus. Acīmredzot Romā un citās pilsētās par kristiešiem kļuva svešinieki, pārceļotāji, kas nebija tieši saistīti ar romiešu tradīcijām un parašām. Uz to norāda tikai dažu romiešu vārdi vēstulē romiešiem.
Zinātniskajā literatūrā nostiprinājies uzskats, kristiešu vidū bija pārsvarā pilsētnieki. Taču nedrīkst aizmirst, senatnē, pieminot Smirnu, Efesu vai Antiohiju, tika domāta pilsēta ar lauku teritoriju. Tādēļ Efesas eklēze vai tesaloniķieši ietver sevī arī lauciniekus - kalpus, mazos nomniekus un zemkopjus. Plīnijs Jaunākais II gs. sāk. rakstīja Trajānam par kristiešiem, ka: "Šīs māņticības sērga ir izplatījusies ne tikai pilsētās, bet arī ciemos un muižās...". No šī ziņojuma nevar spriest par kristietības izplatības patiesajiem izmēriem, bet vienīgi par kristiešu klātbūtni arī laukos.
Viens no svarīgākajiem jautājumiem agrīnās kristietības pētniekiem ir - vai kristiešiem bija kopīpašums. Ieskats par tādu kopību rodas no divām vietām Apustuļu Darbos, kur aprakstīta kristiešu kopiena Jeruzalemē uzreiz pēc Jēzus krustā sišanas. Vienā vietā rakstīts: "Visi ticīgie bija kopā un viss viņiem bija kopīgs..." (2:44). Citā fragmentā norādīts, ka cilvēki, kam kaut kas piederēja, pirms stāšanās kopienā, visu pārdeva un iegūto naudu nodeva kopīgajā kasē. uzreiz pēc šiem apgalvojumiem seko Ananijas un Sapfīras stāsts, kuri noslēpa daļu naudas, ko bija saņēmuši par pārdoto īpašumu. Par naudas slēpšanu viņi tika sodīti uz nāvi.
Šo liecību patiesuma pakāpes noskaidrošanai jāzina, ka tās attiecas uz kopienu Jeruzalemē, ko, saskaņā ar tradīciju, dibināja Jēzus tuvākie mācekļi. Šai kopienai bija jākalpo kā paraugam visām pārējām kristiešu eklēzēm. Viss kopienas apraksts - tās daudzskaitlīgums, priesteru skaudība, brīnumi, ko veica apustuļi, - skaidri vērsta uz to, lai satriektu klausītāju un lasītāju uztveri; lai parādītu ideālu kopienu, kur nav trūkumcietēju, kur vismazākā blēdība tiek no paša dieva sodīta, kur visi labprātīgi nodod kopīgai lietošanai savu īpašumu. Starp citu, konkrētais ziedošanas piemērs Darbos minēts tikai vienreiz: Josija, kas saukts par Varnavu, pārdeva zemi un naudu atdeva apustuļiem (4:36-37.). Kad runa ir par reālām kopienām, tas piezīmes, kas izkaisītas vēstulēs, rada pavisam citu ainu. Vairums šo kopienu bija ļoti nabadzīgas. Pāvila vēstuļu autors, dodoties no kopienas un kopienu, raksta, ka, aizejot no Maķedonijas, neviena kopiena nesniedza viņam palīdzību "ziedojot un pieņemot"; savukārt, Filipu kristieši ziedojumus sūtījuši viņam pat uz citu pilsētu.
Pirmajā vēstulē korintiešiem ieteikts, lai pirms kopīgajām maltītēm katrs paēd savās mājās ("vai tad mums nav māju, kur paēst un padzert?"). No tā izriet, ka vēstījuma rakstīšanas laikā kristiešiem nav bijis kopīpašuma. Līdzekļi kopīgajām vajadzībām tiek saziedoti - katrs pirmajā nedēļas dienā atliek un paglabā tik, cik ļauj viņa iespējas..."(16:1-2.). Starp citu, tiek minēts, ka ziedojums tiks nogādāts Jeruzalemē. Acīmredzot, tie nedaudzie kristieši, kas dzīvoja tur pirms Jeruzalemes nopostīšanas, bija atkarīgi no citu kristiešu atbalsta. Jeruzalemes kopiena, tādējādi, nebija tik ziedoša, kā tas attēlots Apustuļu darbos.
Visādā ziņā raibais kristīgo kopienu sastāvs neļāva izveidot tik saliedētu organizāciju, kāda bija kumranītu kopiena. Dzīvodami dažādās vietās un kalpodami dažādiem kungiem, kristiešiem bija iespējams tikai retumis tikties, lai klausītos savos praviešos un baudīt kopīgas maltītes, ko noteica viņu neregulārās iemaksas - no katra pēc viņa iespējām. Iemaksas, visticamāk, veica visi - naudā, graudā, ar darbu (prasība strādāt vijas cauri visiem agrīno kristiešu darbiem).
Reliģiskā darbība pirmajās eklēzēs risinājās kopīgās sapulcēs, kas bieži notika naktīs, ārpus pilsētām, kapsētās, bet Romā - katakombās. Pirmie rituāli, par kuriem var runāt noteikti - bija kristietība un maizes un vīna baudīšana. Plīnijs Jaunākais raksta, ka kristieši parasti pulcējās pirms saullēkta, daudzināja Kristu, zvērot solījās atturēties no zagšanas, laupīšanām, izvirtības utml; pēc tam viņi izklīda un sapulcējās atkal kopīgai maltītei - "parastai un nevainīgai". Kristiešu kopienās I gs. beigās nebija noteiktas ekonomiskās organizācijas, nebija arī strikti izteiktas kopienu pārvaldes aparāta.

Bardaisans

Bardaisans
Visticamāk, tieši viņš vai viņa iedibinātās filosofiskās skolas mācekļi, ir apokrifiskā sacerējuma "Apustuļa Jūdas Toma darbi" autori.

II gs. Sīrijā dzīvoja vairāki izcili domātāji, kuri juta līdzi kristietībai, taču to nepieņēma. Kā oriģinālākais no visiem noteikti jāmin Bardaisans. Viņš piederēja augstākajai sabiedrībai, bija bagāts, dāsns, izglītots un galmā labi situēts; viņš pārzināja haldiešu zinātni un grieķu kultūru, kā arī orientējās visās filosofijās, visās reliģijās un sektās. Viņš bija patiess kristietis, pat dedzīgs kristietības sludinātājs - gandrīz misionārs, taču visas apgūtās kristīgās skolas viņa prātā atstāja tikai zināmas pēdas - neviena viņu nepiesaistīja. Jau Marcions ar savu skarbo askētismu viņam neiepatikās. Viņš noliedza ķermeņa augšāmcelšanos - tam viņš pretstatīja grieķu spirituālistu uzskatu par dvēseles iepriekšēju un pēc- esību. Pēc viņa domām, dvēsele nav dzimusi un nemirs, un ķermenis ir bijis tikai tās pagaidu instruments. Jēzum nebija īsta ķermeņa - viņš savienojās ar spoku. Mūža nogalē Bardaisans gandrīz pietuvojās katoļiem, taču pareizticība finālā viņu atstūma.
Savus laikabiedrus viņš apžilbināja ar spīdošu sludināšanu, kaismīgu ideālismu un personīgo jaukumu, taču tika nolādēts un pieskaitīts gnostiķiem, lai arī visu mūžu turējās no viņiem savrup. Bardaisans mīlēja uzstāties draudzīgas publikas priekšā un apspriest visbūtiskākos filosofijas jautājumus. Viens no viņa mācekļiem - Filips pierakstīja Bardaisana dialogus ar oponentu vārdā Aueīds. Vēlāk Bardaisana domas savos darbos izmantoja daudzi domātāji un arī baznīcas vēsturnieks Eisēbijs, bet Efraims Sīrietis bija tas, kurš visu savu radošo potenciālu ziedoja Bardaisana ietekmes mazināšanai.
Nav apstrīdams, ka Bardaisans bija sīriešu kristīgās literatūras radītājs. Tā bija viņa dabiskā valoda - grieķu valodu viņš pārzināja, taču rakstiem to neizmantoja. Viņš aramiešu dialektu pielāgoja filosofisko ideju izteikšanai. Bardaisana darbus uz grieķu valodu paša pārraudzībā tulkoja viņa skolnieki.
Bardaisans bija tuvu stāvošs Edesas karaļnamam, jo tika audzināts kopā ar Abgaru VIII bar Manu. Būdams dedzīgs kristietis, viņš daudz paveica pagānisko rituālu izskaušanā un bija viens no redzamākajiem sabiedriskajiem un literārajiem darbiniekiem.
Līdz tam Sīrijai nekad nebija savas poēzijas. Atdarinot Valentīnu, Bardaisans sacerēja 150 himnas, kuru forma daļēji tika aizgūta no grieķiem. Tās sajūsmināja visus - jo īpaši jaunatni: himnu saturs bija filosofisks, poētisks un kristīgs. Koris tās dziedāja pavadījumā, un skaistās mūzikas efekts bija ļoti civilizējošs. Bardaisana radītās kompozīcijas lielā mērā palīdzēja īstenoties valdnieka Abgara plāniem savā valstī kristietību pasludināt par oficiālu reliģiju.
Abgaru IX (Abgara VIII dēlu) 216. gadā gāza Romas imperators Karakalla. Tādējādi izzuda īslaicīgā un liberāli kristīgā parādība - mazā Osroenas valsts. Taču kristietība šai teritorijā turpināja izplatīties, bet, jo dienas, jo vairāk tā kļuva pareizticīga, un filosofisku strāvojumu izraisītas viļņošanās tajā vairs nebija.
Bardaisanam bija viens dēls, vārdā Harmonijs, ko viņš nosūtīja mācībās uz Atēnām. Harmonijs turpināja vadīt skolu, vēl vairāk to novirzot uz hellēnisma pusi. Tāpat kā tēvs, viņš grieķu filosofijas augstākās atziņas izteica himnās, ko radīja sīriešu valodā. Šajās himnās ietvertais no kristieša prasīja labu izglītību un prātu, kā arī kārtību, kas bija daudz stingrāka par vidējo kristiešiem pieļauto. Vienkāršie un labie sīrieši nobijās. Bardaisanu sāka dēvēt par bīstamu burvi, kuram ir neiespējami pretoties. Arī savulaik radītās himnas nosauca par nelabā iedvesmotām. Efraims Sīrietis, redzēdams, ka Bardaisana ietekme neiet mazumā, neatrada citu līdzekli, kā uz esošo melodiju bāzes izveidot pareizticīgās himnas. Kopš tā laika jebkura personība, kas sīriešu baznīcā izcēlas ar neatkarīgu prātu un plašām Rakstu zināšanām, tika ar šausmām aprunāta: "No viņa iznāks Bardaisans".
Tomēr viņa veikums netika aizmirsts, un Edesas hronikās viņa dzimšanas diena atzīmēta starp pilsētas lielajiem gada svētkiem. Vēlāk bardaisanītu mācība lielā mērā pieslējās maniķiešiem. Bizantijas hronisti un to sekotāji, kā arī arābi ar laiku sakombinēja ļaunuma trīsvienību, kurā ietilpa Marcions, Ibn-Daisans un Maness. Daisanīti automātiski tika atpazīti kā ateisti. Musulmaņi šos daisanītus uztvēra kā slepenu sektu, kas saistīta ar parsismu, kas, savukārt, ir visu iespējamo ķeceru sakne un nolādēta uz mūžiem.

Ir ziņas, ka Bardaisans kādu laiku dzīvojis Hierapolē (sīriešu mbg, -Maboga, "svētā pilsēta") un studējis sarežģīto Babilonijas astroloģiju pie pagānu priestera Anubuzdara. Pilsēta atrodas uz dienvidrietumiem no Edesas. Tās savienoja plats karavānu ceļš, kas veda no piejūras Antiohijas uz Austrumiem. Pilsētas vienoja arī seni kultūras un ekonomiskie sakari. Abgara (Ukamas) leģendas vēlākajās versijās ir pievienots stāsts, kura darbība risinās Hierapolē.