Zoroastrisma ietekme uz kristietību
Šķiet, ka zoroastrisms sāka ietekmēt jūdaismu jau kopš Babilonas gūsta laikiem. Visvairāk šī ietekme izpaudās angeloloģijā, dēmonoloģijā un eshatoloģijā (mācība par pasaules un cilvēces galu). Irāņu ietekme skaidri iezīmējas mācībā par diviem gariem, kas minēti Kumranas tekstos. Runājot par zoroastrisma ietekmi uz kristietību, ir grūtāk novilkt robežu starp to, kas kristietībā ienāca caur jūdaismu, un kas, dzimstot jaunajai reliģijai, tieši no Irānas. Tā, piemēram, septiņu Eņģeļu pieminējums Atklāsmes grāmatā tika aizgūts no Enoha vai Tobita grāmatas, taču šīs mācības pirmsākumi rodami zoroastrisma mācībā par septiņiem Svētajiem Nemirstīgajiem. No otras puses, ticība sargeņģeļiem jūdu-kristiešu tradīcijā pirms Jaunās Derības nekur nav fiksēta; iespējams, šī ticība ir zoroastriešu mācības par dvēseles būtnēm (fravaši) un grieķu-romiešu uzskata par ģēnija sargājošās lomas apvienojums. Vairums līdzīgu aizguvumu skar eshatoloģijas nozari. Uzskats par augšāmcelšanos (lai arī bija zināms jūdaismā), tikai kristietībā pieņēma vispārējas ticības formu; bet Irānā tas pastāvēja jau ilgus gadsimtus.
Bez tam, Irāna kristiešiem bija triju magu zeme, kuri, sekojot ceļazvaigznei, ieradās pie jaundzimušā Jēzus Betlēmē. Vēlāk, sekojot jūdaismā radītajai tradīcijai, kristieši Zaratustru saistīja ar Iecekiēlu, Nimrodu, Sifu, Varuhu un pat pašu Kristu. Sākot no Justīna Mocekļa, kristiešu apoloģēti sāka atsaukties uz Zaratustru un persiešu magiem kā uz kristietības patiesuma lieciniekiem no pagānu vidus; viņi it kā palīdzējuši apstiprināt šo patiesumu pagānu acīs. Tai pat laikā kristieši uzskatīja, ka Zaratustra ir tēvs tādām pretīgām māņticīgām lietām kā astroloģija un maģija.
Mūsu ēras I gadsimtā Irānā visvairāk pielūgtais bija Saules dievs Mitra, nevis Ormazds. Acīmredzot mitraisms Babilonijā vai Mazāzijā sajaucās ar babiloniešu un grieķu mācībām un kulta praksi. Tas lika pamatus mitraistu mistērijām, kas izplatījās visā Romas impērijā.
Maniheismā augstākā dievība bija nevis Ormazds, bet Zurvans. Ormazds tika uzskatīts par pirmcilvēku, kura krišana un glābšana ir pasaules drāmas būtiska sastāvdaļa. Taču maniķiešu ētika, ko veidoja rinda stingru aizliegumu gan seksuālajā jomā gan ēšanas paradumos, ortodoksālajam zoroastrismam bija sveša.
