Aleksandrs Loginovs

Par Toma evaņģēlija datēšanu

Gnosticisms un Jēzus sprediķis (saīsināts tulkojums)
Aleksandrs Loginovs

Par Toma evaņģēlija uzrakstīšanas laiku nav vienota uzskata. Vieni pētnieki to vērtē kā agrīnās kristietības pieminekli, kas veicinājis kanonisko evaņģēliju radīšanu, bet citi – par II gs. gnostiķu sacerējumu. Pētījuma autors atbalsta pirmo viedokli. Šajā darbā kritiski aplūkoti vēlīnā datējuma piekritēju argumenti, kā arī jautājums par to, vai Jēzus principā varēja sludināt gnostiskas idejas.

No 118 Toma evaņģēlija (TE) logijiem (izteikumiem) 70 gadījumos ir sakritība, paralēles vai līdzība ar izteikumiem, kas doti kanoniskajos evaņģēlijos. Jaunajā Derībā (JD) visi ar TE kopīgie logiji attiecas uz Jēzus sludināšanu pirms krustā sišanas. Arī izteikumi, kuru nav kanoniskajos evaņģēlijos, bet kuri sakrīt ar apokrifiskajiem rakstiem, attiecas uz Jēzus šīszemes gaitām. Un, ja TE ir gnostisks viltojums, kas balstās uz agrīnās kristietības motīviem, tad tas uzreiz atklātos. Paralēles ar autoritatīviem sinoptiskajiem evaņģēlijiem neļauj Jēzus sprediķus pirms krustā sišanas nosaukt par runām pēc augšāmcelšanās.

Pieņemam, ka kādam labpaticies saīsināt konkrētu vēstījumu līdz arhaiskiem izteicieniem. Uzreiz jāsaka, ka šāds falsifikācijas veids ir gluži absurds, ja ņem vērā, ka II gs vidū jau bija izveidojies noteikts evanģēliju stils, kurā lielu daļu aizņēma paša autora stāstījums. Jebkurš autoritatīvu tekstu saīsinājums līdz pavisam īsam un arhaiskam izteicienu krājumam ticīgo acīs izskatītos aizdomīgs. Lai pārliecinātu lasītāju, ka Jēzus bijis gnostiķis, lietderīgāk būtu bijis esošu tekstu papildināt ar savām piebildēm vai izmantot tā fragmentus, nemainot vēstījuma stilu. Te vietā ir pieminēt, ka visas kanoniskajos evanģēlijos izdarītās izmaiņas veica nevis kādi nebūt fantazētāji, bet gan dziļi ticīgi cilvēki. Evanģēliju redaktori jeb līdzautori bija pārliecināti, ka viņiem zināmā mutiskā tradīcija ir patiesa un saglabājusies neskarta no "laika sākuma", bet rakstīto tekstu jau izkropļojuši ķeceri.
Kurš gan sākotnējās patiesības dēļ atmestu teksta lielāko daļu? Piemēram, Marka evanģēlijā, visīsākajā no visiem kanoniskajiem, ir 678 panti, bet Toma - tikai 118. Nav iespējams atrast iemeslus tik apjomīgām izmaiņām. Svarīgi, ka lingvistiskās analīzes pierādījušas - Toma evanģēlija (TE) logiji nav atkarīgi ne no viena Jaunās Derības evanģēlija. TE vēlīnā datējuma piekritēji min, ka gnostiķi saīsinājuši kaut kādu tekstu un izveidojuši TE. Kas tas ir par tekstu - to neviens nenosauc. Zinātnieku aprindās vēl pirms Nag-Hammadi bibliotēkas atrašanas 1945. gadā izskanēja domas, ka ir jābūt kaut kādam tekstam, kas izmantots kanonisko evanģēliju radīšanā. Atrastais TE ļoti līdzinās iedomātajam avotam.

Interesantu tendenci varam pamanīt, iepazīstoties ar Lūkas evanģēlija prologu: "Tā kā daudzi jau sākuši veidot vēstījumus par notikumiem, ka pie mums norisinājās, un kļuva zināmi no cilvēkiem, kuri no paša sākuma bija to aculiecinieki un Vārda kalpi, tad arī es, cienītais Teofil, sajā sakarā nolēmu tev uzrakstīt, lai tu pārliecinātos par tev mācītā patiesīgumu (No Kuzņecovas tulkojuma Kanonisko evanģēliju grāmatā, M., 1993., 207.lpp.)
Ev. autors savu darbu uzrakstīja tādēļ, ka citi jau to izdarījuši. Šāds attaisnojums norāda, ka eksistēja aizliegums mācību rakstiski piefiksēt. Ļoti iespējams, kas tas nāca no paša Jēzus. Tad tas izskaidro faktu, ka kanoniskie evanģēliji parādās tikai Igs. otrajā pusē. No prologa izriet, ka Lūkas laikā veidotie evanģēliji jau ir vēstījumi par notikumiem un satur atstāstošo daļu. Tā kā TE tādas nav, tad apustuļa vārdi ir apstiprinājums tam, ka tas uzrakstīts agrāk par citiem.

Saskaņā ar baznīcas tradīciju, kas uzskata Jāņa evanģēliju par vēlāko no visiem kanoniskajiem, iznāk, ka vārdu "daudzi" Lūka piemēro Marka un Mateja evanģēlijiem. Pie tam, strīdīgs ir jautājums - kurš bija agrāks Mt vai Lk? Rezultātā sanāk, ka domāts tikai Marka evanģēlijs. Seko nākamais jautājums - ja bija daudz patieso (pēc apustuļa vārdiem) vēstījumu, - kādēļ Baznīca tos nesaglabāja? Bet, ja tie bija nepatiesi, kādēļ to nezināja apustulis un evanģēlists Lūka?
Acīmredzot daudzie evanģēliju teksti atainoja Jēzus sprediķu dažādo izpratni. Tradīcijas savā starpā konkurēja, un, kad uzvarēja tā, kura nodēvēja sevi par "pareizo", pareizticīgo, citi Labās vēsts varianti tika iznīcināti. Iespējams, ka kāda Rakstu daļa sākotnēji tika paredzēta šauram izredzēto lokam. Šie apokrifiskie teksti jau II gs. izrādījās neatbilstoši "atklātajai" doktrīnai un tika pasludināti par nepatiesiem.

TE teksta analīze pierādījusi, ka logiji ir izejas materiāls daudzām sinoptiskajām perikopām (perikopa no gr.val. - apciršana. Tā ir stāstošā daļa evanģēlijā). TE37: "Jēzus teica: pilsēta, kas uzcelta augstā kalnā un nocietināta, nevar krist un nevar būt slepena." Apgraizītā veidā šo sastopam Mt 5.14: " Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta." Logija apgalvojums par "nocietinātas pilsētas" neiespējamu krišanu nav iekļauts evanģēlijā, kas uzrakstīts jau pēc Jeruzalemes krišanas. Pat vēlīnā datējuma aizstāvji atzīst, ka "kopumā teksts Toma evanģēlijā ataino, iespējams, agrāku Jēzus teicienu variantu. Taču viņi neatsakās no dogmas, ka vispirms radās kanoniskie evaņģēliji un tikai pēc tam pārējie. Neiztur kritiku arī arguments, ka TE bija izvietots to gnostiskās bibliotēkas tekstu starpā, kas attiecināmi uz II vai pat III gs. Nag-Hammadi kodeksos taču atradās arī Platona "Valsts" fragments. Ja šis filosofs nebūtu zināms, tad viņa uzskatos noteikti atrastu klaju gnosticisma un neoplatonisma ietekmi.

Un tā - pētot TE tekstu, mēs secinājām, ka prologs patiesi satur gnostisku aicinājumu apjaust Jēzus mācību un tādējādi izvairīties no garīgas nāves. Taču nav nekāda pamata to (un arī visu pārējo tekstu) attiecināt uz II gs. Visi tajā izmantotie gnostiķiem raksturīgie izteikumi pilnībā var būt piederīgi arī I gadsimtam. Tekstā vairākkārt sastopam gnostiskas idejas un terminoloģiju, taču tas nav pretrunā ar TE agrīno datējumu: agrīno kristiešu tekstos tie ir plaši pārstāvēti. Teksta žanrs - logiju krājums - arī rāda tā agrīno rašanos. Ļoti iespējams, ka TE pamats ticis radīts jau Jēzus sprediķošanas laikā (lai arī zinām, ka jelkādi pieraksti vairāku apstākļu dēļ bija noliegti).
Redzēt TE lakonismā vēlīnas radīšanas pazīmes nozīmē visu apgriezt ar kājām gaisā. Savā starpā salīdzinot Jaunās Derības (JD) tekstus, kā arī to agrīnākos sarakstus, var teikt, ka tie tikuši īsināti, vienkārši izvācot neērtos izteicienus. Stāstošā daļa ar katru vēlāku tekstu pieauga, kļūstot arvien literārāka un arvien piesātinātāka ar otršķirīgām un pat vēl maznozīmīgākām detaļām un iebūvētiem mitoloģiskiem sižetiem. Var teikt, ka protokols pārvērtās par romānu.

Daudzi kritizē TE arī tādēļ, ka tajā, lūk, piemēram, 70. logijs satur līdzību par niknajiem vīnogulāju kopējiem un līdzinās kanon. evanģēlijos dotajiem. Taču trūkst Jēzus komentāra, kurā viņš atsaucas uz Veco Derību. Nav citātu no VD - tātad: gnostiķu negatīvā ietekme pret to. Autors tātad ir duālistisks II gadsimta gnostiķis.
Taču TE vispār nav nekādu paskaidrojumu vai norāžu - tas ir tikai dažu izteikumu krājums, nevis ilggadīgs stenogrāfisks pieraksts. Teksta autoram ir svarīgi, ko teica Pestītājs, nevis - vai teiktajam ir paralēles ar VD (Pat, ka jo izdarījis pats Jēzus).

Salīdzinot TE ar jebkuru citu no kanon. evanģēlijiem, redzam, ka cilvēks, kurš logijus pierakstījis, daudz vērtīgas informācijas vispār atstājis ārpus teksta. Tā lakoniskums tikai pierāda, ka TE ir "pusfabrikāts", sākumforma rakstītajai tradīcijai par Jēzu. Piebilde: Vācu ekzeģēts J.Jeremiass izteicies par iepriekš minēto līdzību. Pēc viņa domām, līdzību par niknajiem strādniekiem Jēzus apzināti izmantoja polemikā ar ebreju kopienas ideologiem tādēļ, ka viņa klausītājiem bija labi zināmi tēli no Jesajas grāmatas. Attiecīgi, gan TE autoram, gan lasītājam no jūdu vidus nevajadzēja paskaidrojošas norādes. Atsauču sakarā var piebilst - kanoniskajos evanģēlijos Jēzus atsaukšanās uz VD izskatās kā autoru paskaidrojumi un pārrakstītāju iespraudumi. Citur Viņš tiešajā runā paskaidro... kā teica pravietis Daniēls..., taču citviet, citējot Jesaju, vairs nekādas norādes nedod. Kur vairs nevar atsaukties uz Rakstiem Jēzus vārdā, autori to dara paši. (Seko garš pantu uzskaitījums. Pantu numurus šeit nepiedāvāju, jo tie atbilst JD krievu variantam. Ja kādam tie nepieciešami, lūdzu, jautājiet. Turpat minēti arī antīko vēsturnieku darbi, kuros ir atsauces uz Toma evaņģēliju. Tulk. piez.)

Arī Jaunās Derības evanģēliju salīdzinošā analīze liecina par labu TE agrīnākam datējumam. Piemēram, visjaunākajos Marka un Jāņa evaņģēlijos nav svētības baušļu. TE tie ir izmētāti tekstā kā atsevišķi izteicieni, bet Lk un Mt jau sakopoti vienā sprediķī (Seko attiecīgie panti. Ja vajag, lūdzu, jautājiet. Tulk. piez.).
Un TE lieliski ļauj izskaidrot, kādēļ Kalna sprediķis (Lūkam - līdzenumā) nav atrodams Marka un Jāņa evanģēlijos. Baušļi patiešām tika izteikti, taču izkaisītā veidā; Mk un J autori tos izlaida, jo nozīmīga materiāla - Kunga vārdu - viņiem bija tik daudz, ka "ne ietilpināt". TE daudzi baušļi doti tā, kā tie tikuši izteikti - kā atsevišķi izteikumi, bet Mt un Lk radītāji, izmantojot savu dievbijīgo fantāziju (iespējams, tas jau bija noticis pirms viņiem - mutiskajā tradīcijā), pārvērta atsevišķos logijus vienotā vēstījumā.
Tādējādi radās divi pretrunīgi teksti. Mt: "1. Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa. 2. Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja, sacīdams:" (5:1,2). Lk: "17 Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, Viņš nostājās līdzenā vietā, un tur bija liels mācekļu pulks un liels ļaužu daudzums... 20. ...Viņš, pacēlis Savas acis uz Saviem mācekļiem, sacīja: ..." (6:17,20). Te mēs redzam ne tikai acīmredzamas pretrunas, bet arī daudz lieku detaļu, kurām nav nekādas reliģiskas nozīmes un kuru vēl nav Toma evanģēlijā. TE vispār nav materiāla, kas kaut kādā veidā sakristu ar 1. un 2. nodaļu Mt un Lk evanģēlijos. Kā jau tika teikts, šie pretrunīgie un ar izdomātiem brīnumiem piesātinātie fragmenti ir vēlāki iestarpinājumi. ( Šeit vēlreiz ir vērts atgriezties pie jautājuma - kuram gan būtu bijusi vajadzība minētos evanģēlijus, kuri jau bija vēsturiski daudz maz nostiprinājušies, ņemt un tik drastiski saīsināt. Ja tas ir kāds konspekts personiskām vajadzībām, tad jābūt dīvainim, lai to nosauktu par Toma evanģēliju. Ja tas ir ticis iecerēts kā viltojums, tad viltotājam patiešām bija jābūt izcilam filologam, lai tekstu noslīpētu līdz aizgājušo laiku izteiksmei. Un kuram gan šādu darbu piedāvātu? Ņemot vērā "jaunāko modi", sakompilētie un plašā teritorijā cirkulējošie evanģēliji visādā ziņā izskatījās daudz pievilcīgāki un bagātāki. Tulk. piez.)
TE agrīnā datējuma noliegums balstās koncepcijā, kas raksturīga virknei JD pētnieku: "Sākotnēji Jēzus Nācarieša mācība bija vienkārša un pietiekami tradicionāla IIgs.p.m.ē - I gs. m.ē. jūdaismam. ("mesijas gaidīšana" un tml.) Vēlāk pirmatnējo mācību ietekmēja antīkās reliģiski- filosofiskās mācības, un aizguvumi sarežģīja tās koncepciju, pārvēršot īpašā reliģijā. Gnosticisms ir sarežģīta mācība... attiecīgi - kristietībā tā parādījās vēlāk." Tāds uzskats balstās postulātā, ka viss reliģiozais un filosofiskais, kā arī zinātniskās koncepcijas attīstās no vienkāršā uz komplicēto. Taču vēsture rāda pilnīgi pretējus piemērus.

Visai populāra līdz pat šai dienai ir ideja, ka kristieši gnosticismu aizņēmušies no hellēniskajiem Austrumiem. To pamatoja jau pirmie ķecerības speciālisti, kuri savu Jēzus mācības izpratni aizstāvēja ļoti sīvi, uzskatīdami to par pareizāko. Priekš viņiem gnostiķi bija pārkrāsojušies pagāni. Un daudzi jo daudzi zinātnieki bez īpašām pārdomām piekrīt šai tēzei. Tomēr te rodas nesakritība. Par pirmo gnostiķi ķecerības atmaskotāji nosauca Sīmani Magu (I gs. vidus). Tad kādēļ gan gnostiskas idejas izmanto [pseido]apustulis Pāvils? Drīzāk pats Sīmanis aizņēmās kristīgā gnosticisma idejas. Vispār, viņa darbība stipri līdzinās mēģinājumam atkārtot Jēzu un pasludināt sevi par Mesiju. To atzīmēja arī Irinejs, nosaucot viņu par pirmo antikristu. Interesanti, ka pseido-Klimentīnās, kas ir jūdaiski-kristīgi orientēts II gs. teksts, Sīmanis Mags atainots kā Pāvila domubiedrs. Pāvila un Sīmaņa gnosticisms viņu pretinieku acīs bija viennozīmīgs. Neskatoties uz to, tieši gnostiskais paulīnisms, saraujot saites ar jūdaisko garu, palīdzēja agrīnajai Baznīcai izplatīties visas Romas impērijas teritorijā.

Ideja par to, ka kristietība aizņēmusies gnostiskas idejas, nav pārliecinoša arī tādēļ, ka tās atrodamas visās reliģiskajās sistēmās. Dažādu konfesiju mistiķi aptuveni vienādi apraksta viņpasaules daudzlīmeņu uzbūvi, dvēseles mikrokosma un Dievišķā makrokosma identitāti, pēcnāves ceļu ciešanas, mistiskās vienotības ar Absolūtu sasniegšanu u.c.
Kādēļ gan Baznīcas darbinieki un daudzi pētnieki Toma evanģēliju spītīgi turpina attiecināt uz II gs.? Tam ir viens iemesls - klaja gnostisku ideju klātesamība Toma pierakstītajos Jēzus izteicienos. Taču "tas nevar būt, jo tas nevar būt nekad"! Daudziem zinātniekiem ir stipri vien vieglāk Jēzu un apustuļus uzskatīt par parastu jūdu sektu, kurai nez kādēļ tā paveicās, ka kļuva par pasaules reliģiju. Teologiem gnosticisms ir visnaidīgākā ķecerība, taču, neskatoties uz to, bez ievērības tiek atstāts fakts, ka visagrīnākie JD teksti - Pāvila vēstījumi ir visgnostiskākie. (sk. - ļoti garš pantu uzskaitījums... Tulk.). Arī vēstījumi, kurus baznīca piedēvē Pāvilam (... ...jautājiet, lūdzu. Tulk.) Pats Pāvils "zemes" Jēzu nedzirdēja, taču materiālu savām svētrunām ņēma no visagrīnākās tradīcijas un saskaņoja ar citiem apustuļiem.
„5 Es domāju, ka es nekādā ziņā neesmu mazāks par dižapustuļiem. 6. Lai arī esmu nepraša runā, tomēr ne atziņā, to esam jums visiem visās lietās pierādījuši (Pāvila 2. vēstule Korintiešiem, 5,6)”. Kas gan cits ar to domāts, ja ne izpratne, kas ir tiešs gnostikas apzīmējums ("Gnosis" ir grieķu vārds, kas apzīmē izpratnes vai apziņas stāvokli, kas iegūts personīgās pieredzes rezultātā. Tulk.)?

Par slepenu gnostisku tradīciju, kas Baznīcas rindās saglabājusies paralēli, tai kristietībai, kas paredzēta masām, liecina Aleksandrijas Kliments, kurš dzīvoja tai pat laikā, kad pirmie herēziologi Justīns un Irinejs. Arī pats Aleksandrijas Kliments vērsās pret ķeceriem, tomēr īstu kristiānisko gnosticismu viņš novērtēja ļoti augstu: "Īstu gnostiķu dvēseles... ir nolemtas dzīvošanai dievu mītnēs". (Stromatas, 7 III 13.1). Taču slepeno doktrīnu viņš tomēr izklāstīt atsakās: "Bet dažas lietas, lai arī nāca man atmiņā, es ar nolūku izlaidu, baidoties... saņemt pārmetumus, ka es...dodu zīdainim zobenu (Stromatas). Aleksandrijas teologs liecina, ka slēpto mācību nodevis pats Kristus: "Tā ir visaugstākā atziņa, kas nodota no paaudzes paaudzē bez kādiem īpašiem rakstiem un, agrāk par visām pavēstīta dažiem apustuļiem, mantojot nonākusi arī līdz mums". (Stromatas, M.1996, 251.lpp.). Iznāk, ka Kristus kaut kādas augstākas gudrības pavēstījis tikai dažiem no apustuļiem, un tā [mācība] slepeni (apokrifiski. A.L.) tikusi nodota tālāk. Taču Klimenta laikā Jaunās Derības pamatteksti bija 100 gadus kā sarakstīti! No tā izriet, ka kristietības "augstākā atziņa" palikusi ārpus kanona ietvariem...
Acīmredzot tā tika glabāta ar maksimālu rūpību, jo par to nezina (vai noklusē) herēziologi. Kliments par Marka slepeno evanģēliju raksta: "Tas vēl arvien tiek sargāts visstingrākajā veidā...". Šī liecība atbilst arī apustuļa Pāvila vārdiem, ka Dieva slepeno gudrību atklāj tikai pilnīgajiem. Tāpat acīmredzams, ka bija nopietni iemesli turēt šo mācību slepenībā, ja jau tā neatrada vietu Baznīcas oficiālajās dogmās.
Par to, ka gnosticisms jau no sākta gala iederējās kristietībā, liecina Justīns Filosofs (II gs. vidus), pirmais kristiešu herēziologs: darbā, kas bija vērsts pret gnostisko mācību par garīgo - bez ķermeņa atjaunošanas un augšāmcelšanas - viņš raksta: "Bet ļaunuma priekšnieks, nespēdams citādi izkropļot šo mācību (par ķermenisko augšāmcelšanos. A.L.), izsūtīja savus apustuļus, kas ienesa ļaunas un postošas mācības; izvēloties viņus no tiem, kuri piesita krustā mūsu Pestītāju: viņi nesa Pestītāja vārdu, bet darīja sava sūtītāja darbus, un caur viņiem pats Viņa (Kristus) vārds tika zaimots (Sv. Justīns, Darbi., M.,1995, 483.lpp.)

No šejienes izriet, ka gnostiķi, ķermeniskās augšāmcelšanās pretinieki, bija tieši kristieši: caur viņiem pats Viņa vārds tika zaimots; un pastāvēja kopš jaunās reliģijas paša sākuma: izvēloties viņus no tiem, kuri piesita krustā mūsu Glābēju (vai mājiens uz apustuli Pāvilu, kurš savulaik bija nikns kristiešu vajātājs?)

Piezīme. Gnosticisma mūsdienu pētnieki uzskata, ka Justīns bija pirmais apoloģēts, kuram individuālās doktrinālās domstarpības... pieņēma nozieguma statusu, bet ķecerība pārvērtās kalpošanā Nelabajam. Pie tam Justīns neuzskatīja, ka epitets "ķeceris" būtu piemērojams arī pašam, jo Kristus mācīja tieši par neķermenisko atdzimšanu: Jo, kad no mirušajiem augšāmcelsies, ... būs kā eņģeļi debesīs (Mk12-25). Par garīgo atdzimšanu mācīja arī Pāvils: Augšāmcelsies garīgais ķermenis (1.Kor. 15-44) Ķeremeniskā augšāmcelšanās ir pretrunā ar pēcnāves esamību, jo ikkatra bioloģiskā sistēma attīstās no ieņemšanas līdz sabrukšanai, un fiziskais ķermenis nav atdalāms no nāves. Par šo jautājumu Toma evanģēlijā atrodam (91.logijs): Jēzus teica: Nelaimīgs ir [ķermenis], kurš ir atkarīgs no ķermeņa, un nelaimīga dvēsele, kura atkarīga no viņiem abiem.

Un tā, atspēkojot vēlīnā datējuma pierādījumus, mēs esam atraduši, ka TE bija logiju krājums bez atstāstošās daļas, un tika radīts ne vēlāk par I gs. vidu (agrāk par Mk un J). Esam norādījuši arī, ka tajā atrodamās gnostiskās idejas ir tieši jaunās reliģijas pirmajos tekstos. Tādējādi, TE agrīnais datējums pierāda, ka Jēzus sākotnējā mācība bija gnostiska - ka vēlāk tā tikusi rediģēta, lai pietuvinātu Vecās Derības tradīcijām. Un otrādi - agrīno JD tekstu gnosticisms ir pierādījums TE autentiskumam.
Gandrīz pilnīgā TE sakritība ar logijiem un agrafām citos agrīnajos kristiešu darbos un biežā citēšana rāda, ka teksts I un II gs bija autoritatīvs. Taču TE arhaiskā forma jau II gs. beigās to nostādīja ārpus kanona, jo līdz tam laikam bija nostiprinājies vienots standarts vēstījumiem par Pestītāju - evanģēlija žanrs. Kļuva obligāta vēstījošā daļa, visupirms - par Kaislībām. TE bija pretrunā sinoptiskajiem arī pēc būtības, jo bija radīts kā ātrs pieraksts, nevis kā jaunās reliģijas pamatu izklāsts nejaušam lasītājam. Izstumtais teksts acīmredzot vēl ilgi tika glabāts noslēgtās kristiešu biedrībās - klosteros un gnostiķu grupās. Kad kļuva skaidrs, ka no ideoloģiskajām tīrīšanām neizbēgt, gnostiskie teksti tika savākti vienkop un noslēpti. Kodeksu vākus izgatavoja no mūku vēstulēm, kas norāda, ka bibliotēka piederējusi pirmajiem klosteru cīnītājiem. Nag-Hammadi bibliotēku atrada alās 5 līdz 8 kilometru attālumā no pirmajiem pareizticīgo klosteriem, ko dibināja Sv.Pahomijs. Tekstu apglabāšanas laiks atbilst periodam, kad tika realizēta ķecerīgo tekstu iznīcināšanas kampaņa. Patriarha Aleksandrijas Afanasija vēstījumu (367.g.), kas bija vērsts pret apokrifiskajām grāmatām, speciāli pārtulkoja koptu valodā priekš pahomiešu klostera mūkiem (A.L.Hosroevs, Aleksandrijas kristietība, M., 1991., 5-6.lpp.).