Pseidovēsturiskie materiāli III

Laiks ap Jeruzalemes nopostīšanu

Mūsu ēras pirmajā gadsimtā Romas impērijas ietekmes zonā (un, protams, arī citur pasaulē) risinājās notikumi, kas [vairumā] gadu gaitā it kā zaudējuši savu nozīmību. Taču jāsaka – nekas nerodas pats no sevis un nekas nepaliek pilnīgi bez sekām. Zemāk lasāmais raksts ir mēģinājums ieskatīties senajos notikumos no mazāk zināma skatpunkta un rast tā laika plašāku redzējumu. Kā galvenais informācijas avots izmantoti Josifa Flāvija darbi „Jūdu senlietas” un „Jūdu kari” savienojumā ar citu vēstures pētnieku atsaucēm

Josifs un ben Zakkai

Jotapatas cietokšņa aplenkuma laikā (t.i.- neilgi pirms Jeruzalemes nopostīšanas) Josifs Flāvijs zaudēja savu sievu - bojā gāja visa viņas ģimene. Kaujas par cietoksni bija ļoti sīvas un turpinājās apmēram mēnesi. Josifs prasmīgi un atjautīgi vadīja aizstāvjus, tādējādi ļoti sakaitinot romiešus. Kad Vespasiāns cietoksni beidzot ieņēma, romiešu galvenais uzdevums bija notvert pašu Josifu. Tika uzsākta totāla pārmeklēšana, taču viņam izdevās nepamanītam iziet cauri karavīru rindām un nokļūt pazemē, kur jau bija noslēpušies apmēram četrdesmit cilvēku - jūdu augstmaņi, kuri turklāt bija sagādājuši lielus pārtikas krājumus.

Taču Josifu kārtējo reizi nodeva (šoreiz kāda sieviete) un nu viņš nonāca izšķirīgas izvēles priekšā - vai nu padoties romiešiem, vai kopā ar visiem izdarīt pašnāvību. Josifs noturēja garu runu par pašnāvības neatbilstību jūdu Likumam, bet tai nebija vajadzīgā iespaida. Gluži pretēji - viņš [aicinādams uz padošanos] pārējo acīs bija kļuvis par nicināmu nodevēju. Atrodoties nāves briesmu priekšā, Josifs izdomāja šaušalīgu izeju no situācijas: tika norunāts, ka tiek skaitīts uz trīs, un nākamais ar dunci nogalina iepriekšējo biedru. Notika tā, ka beigās palika divi, no kuriem viens izrādījās Josifs. Šoreiz viņam izdevās pārliecināt otru, ka gadījumā, ja tas paliks dzīvs, viņam nāksies uzņemties lielu grēku, jo finālā būs jānogalina pašam sevi.

Kad romieši Josifu veda kā gūstekni, daudzi no pūļa sauca, lai viņš tiek sodīts kā nekrietns nodevējs - jau bija piemirsts, ka viņš, jūdu pavēlniecības norīkots, varonīgi vadīja cietokšņa aizstāvjus. Šo stāstu dokumentējis pats Josifs (darbā "Jūdu karš"), un kādu no detaļām, ļoti iespējams, atainojis pēc sava prāta, taču principā sakrīt ar elektroniskajā jūdu enciklopēdijā (EJE) atrodamo informāciju. Šis gandrīz fantastiskais notikums pārsteidza gan ortodoksālos jūdus, gan romiešus un līdz pat mūža beigās Flāvijam bija jāsamierinās ar aizdomām no abām pusēm.

Kad Josifu atveda pie Vespasiāna, kurš tolaik vēl bija tikai romiešu armijas pavēlnieks, Josifam izdevās izlūgties slēgtu sarunu, kurā piedalījās arī Vespasiāna dēls Tits un vēl pāris cilvēku. Tā vietā, lai Josifu vestu uz Romu pie imperatora Nērona publiskai sodīšanai, viņam nozīmēja stingru uzraudzību un apsardzi, līdz laikam, kad piepildīsies Josifa pareģojums, ka Vespasiāns un pēc viņa arī dēls Tits kļūs par imperatoriem. Lai arī Vespasiānam jau iepriekš vairākos gadījumos tika pareģota spoža nākotne un slava (savās "Annālēs" romiešu hronists Tacits min 5 gadījumus), Josifa gaišredzība Vespasiānu ieintriģēja īpaši, jo citu gūstekņu nopratināšanā noskaidrojās, ka Josifs vēl pirms aplenkuma bija paredzējis dienu, kad romieši ieņems Jotapatu.

Viss notika, kā pareģots, un Josifs kopā ar brīvību un imperatoru labvēlību ieguva arī tiesības lietot Flāviju dinastijas vārdu. Jeruzalemes kaujās viņš mēģināja pierunāt jūdus atteikties no bezjēdzīgās asinsizliešana, taču nesekmīgi. Jeruzalemes sakarā ir jāpiemin nostāsts par to, ka ievērojamais rabbi Johanans ben Zakkai arī izteicis Vespasiānam līdzīgu pareģojumu, taču pēc notikumu gaitas salīdzināšanas tas noraidīts kā izdomājums, jo laikā, kad ben Zakkai kā miris tika ievietots zārkā, lai izkļūtu no aplenktās Jeruzalemes, Vespasiāns jau bija imperators un atradās Romā.

Uzmanību piesaista fakti, kas atrodami EJE: pēc nostāsta ideju par glābšanos zārkā izteikuši Johanana mācekļi. Ļoti iespējams, ka šai gadījumā var manīt arī paša Josifa Flāvija ietekmi uz notikumu gaitu. Jeruzalemes aizstāvji bija nolēmuši turēties līdz pēdējam cilvēkam un brīžos, kad nenotika kaujas ar romiešiem, jūdi cīnījās savā starpā, jo aizstāvju spēki sastāvēja no dažādiem politiskiem grupējumiem. Johanans ben Zakkai atbalstīja farizeju mēreno spārnu un būtībā neatbalstīja sacelšanos, tādēļ mācītajam ben Zakkai nāve draudēja jebkurā gadījumā, taču tas nozīmētu, ka aizies bojā viss jūdaisma pamats - Tora, kuras pētīšanu un papildināšanu tolaik veica ben Zakkai vadībā. Formāli viņš bija viens no pretošanās cīņu vadoņiem un kā tāds svinīgi tiktu tiesāts Romā. Plāns bija tāds, ka ben Zakkai lūgs Romas imperatoram Sinedriona pārcelšanu uz Javnu, kur varētu turpināt Toru un saglabāt pēctečiem. Viss notika kā iecerēts, un Sinedrionu jeb Augstāko tiesu pārcēla uz Jamnu.

Arī Josifs pārstāvēja farizejus, kuriem bija daudz progresīvāks pasaules uzskats kā saduķiešiem. Pēdējo politika bija vienkārša - ar Likuma palīdzību turēties pie varas vienīgi sava personīgā labuma gūšanai. Farizeji centās Likumu tulkot filosofiski; līdzīgi domāja un strādāja arī Johanans ben Zakkai. Pateicoties viņam, farizeji sinedrionā savulaik ieguva faktisku pārsvaru pār saduķiešiem. Iesējams, farizeji ar Josifa Flāvija palīdzību šo plānu īstenoja kopīgi, lai arī tradicionāli tiek reklamēts, ka Josifs jūdu acīs pēc Jotapatas notikumiem bija kļuvis par nodevēju.

Johanāns ben Zakkai bija mācītais vīrs (tanna), kurš panāca, ka romieši atļāva Sinedrionu pārcelt uz Jamnu, kur rabīni varēja turpināt Toras studēšanu un rakstīšanu. Ja tas nebūtu noticis, mūsdienu pasaule būtu pavisam citāda. Jau kopš 18 gadu vecuma viņš nepārtraukti studēja Svētos Rakstus, atradās Šimona ben Gamliela I tuvumā un vadīja Sinedrionu (Jeruzalemes augstākā politiskā, reliģiskā un juridiskā tiesa). Viņš panāca, ka Tempļa kalpu vidū pārsvaru gūst farizeji un "priesteru dēlu" privilēģijas samazinās. Tas bija politiski ļoti grūts process, jo priesteru dzimtas pilnībā atradās saduķiešu ietekmē. Johanāna ben Zakkai ideāli bija gan miers starp valstīm un tautām, gan arī starp atsevišķām ģimenēm un cilvēkiem. Acīmredzot ben Zakkai cerēja, ka konflikts ar Romu tiks atrisināts mierīgā ceļā.

Tiek uzskatīts, ka arī ben Zakkai paredzēja Jeruzalemes krišanu un Tempļa izpostīšanu. Kad tas notika, viņš bija ne mazāk satriekts kā tie, kas šo traģēdiju negaidīja un vērtēja to kā Dieva sodu par atkāpšanos no paražām. Viņš mācīja, ka izpirkšanu var iegūt arī bez upurēšanas - ka pietiek ar žēlsirdīgiem darbiem un mīlestības izrādīšanu pret tuvāko. Ar šo Johanāns ben Zakkai dzīvē praktiski ieviesa daudzu iepriekšējo praviešu domu, ka tikums ir augstāk vērtējams par kultu. Tempļa kalpošanas vietā ben Zakkai piedāvāja studēt Likumu un zināšanas izplatīt tautā. Pēc viņa domām, tas ir cilvēka dzīves galvenais uzdevums.

Ir teikts, ka Johanans ben Zakkai bija vienkāršs un nenogurdināms darba rūķis un rūpīgi izstudēja visus pieejamos jūdu rakstus - līdz pat sīkākajam. Viņš bija labi izglītots dažādās disciplīnās, ieskaitot gematriju (hermētisma paņēmiens)... nekad nav ielaidies tukšās pļāpās... vienmēr sastapts, nodarbojamies ar mācību... vienmēr pats vēra durvis saviem mācekļiem. Satiekoties vienmēr sveicināja pirmais - arī jūdiem nepiederošos. Sekojot Hillela mācībai, viņš aicināja: "Mīli mieru, tuvinies tam, mīli cilvēkus un tuvini tos Torai". Par sevi Johanans ben Zakkai esot teicis: "No saviem skolotājiem esmu paņēmis ne vairāk kā aiznes muša, pieskaroties okeānam". Ir teikts, ka viņš bija viens no pirmajiem mācītajiem vīriem, kurš nodarbojies ar mistiku. Viņam piedēvētie izteikumi šai sfērā izceļas ar augstu stilu un eksaltāciju, taču neļauj apjēgt viņa doktrīnu būtību.

Gan reliģiozā, gan vēsturiskā jūdu tradīcija viņā redz jūdu "pavarda" glabātāju: pasaulē izkaisītie jūdi lielā mērā ir pateicību parādā Johanana ben Zakkai tālredzīgajai un mērķtiecīgajai darbībai - viņš radīja iespēju jūdiem saglabāties kā tautai un vairot savu garīgo un kultūras mantojumu. Viņš gādāja, lai par Sinedriona vecāko pēc viņa tiktu ievēlēts Hillela pēctecis. Pats ben Zakkai bija Hillela skolnieks un augstā amata mantinieks. Savukārt par Hillelu ir šāds nostāsts: Kāds pagāns, kurš bijis ar mieru pāriet jūdaismā, aicinājis, lai Hillels viņam iemāca Toru, kamēr spēj nostāvēt uz vienas kājas (jo tiek uzskatīts, ka Tora ir ļoti apjomīga). Uz to, Hillels atteicis: "Nedari otram to, ko nīsti pats - tā ir visa Tora. Viss pārējais ir komentāri".

********************************************

Josifa „spēlīte” Jotapatas cietokšņa pazemē

Neviens vairs nepierādīs, ko īsti runāja Vespasiāns ar Josifu, kad tas padevās romiešiem, jo vienīgais, kurš par to liecinājis, ir pats Josifs Flāvijs. Iespējams, viņu pamatīgi pratināja sakarā ar pareģojumiem (kā lasāms "Jūdu karos"). Taču, nez vai Josifa paziņojums, ka Vespasiāns iegūs imperatora titulu, bija pēdējam pārsteigums, jo viņš sen pirms tam jau vairākos veidos tika "brīdināts" par savu nākotni.

Šai ziņā Josifa teiktais nebija autoritatīvs kaut vai tādēļ, ka katrs pielūdza savu dievu. Pie tam, pareģojumu saturu Josifs varēja uzzināt kur un kā vien vēlētos, jo viņa sabiedriskais stāvoklis nodrošināja iespēju piekļūt visdažādākajai informācijai. Ticamākais ir, ka Fosifam dzīvību izdevās glābt, izstāstot visos sīkumos savu "pazemes noslēpumu". Tieši šis stāsts varēja mainīt Vespasiāna domas par Josifa spējām, un tādēļ Vespasiāns līdz pareģojuma dienai nolēma Josifu atstāt dzīvu. No svara bija arī tas, ka Josifs nāca no senas jūdu ķēniņu un priesteru dzimtas, un par jūdiem viņš tolaik zināja vairāk kā jebkurš cits.

Un tagad - par to, kas īsti notika alā, kur visi kā viens bija bruņoti ar nažiem, un jebkurā brīdī Josifs varēja tikt nogalināts kā nodevējs (mēs tagad zinām, ka padošanās tika vērtēta kā nelietīga nodevība). Iztēlojieties...
Visi nostājas aplī un tiek norunāts, no kuras vietas sāks skaitīt. Pirmais... otrais... trešais... - trešais mirst no naža dūriena. Viens, divi, trīs - trešais mirst no naža dūriena. Dūrējs katrreiz ir nākamais aiz trešā. Kā zināms, iesākumā tur stāvēja 41 vīrs. Aplis seko aplim, bet Josifs vēl aizvien ir dzīvs. Viens, divi, trīs - un palikuši vairs tikai divi cilvēki. Tagad Josifam būtu jānogalina tas otrs, taču viņš to nedara. Viņš pārliecina arī otru, ka jāizvēlas nevis pašnāvība, bet padošanās. Citi avoti gan vēsta, ka abi bijuši vienās domās jau pirms šīs "spēlītes", taču tas nozīmē, ka abu izglābšanās ir vēl jo lielāks brīnums. Lai vai kā - Josifs nonāk romiešu gūstā; un diez vai kādam viņš būtu ļoti jānosoda, jo: 1) viņa draugs Nikanors caur alas atveri pirms tam ilgi un neatlaidīgi centās Josifu pierunāt uz padošanos; 2) pašu jūdu starpā nebija vienprātības par pretošanos romiešiem - pirms tam jau vairākas reizes Josifs jau tika nodots.

Bet nu - matemātika! Izrādās, ka pastāv formula, pēc kuras var izskaitļot, kura vieta aplī jāizvēlas, lai, skaitot uz trīs, vienmēr paliktu pēdējais. Otra iespēja ir - no galvas iemācīties kura būtu īstā vieta gan 41 cilvēka, gan 40 (gan 25, utt.) gadījumā. Mēs zinām, ka Josifa sadarbības partneris kopš Sinedriona laikiem bija Johanāns ben Zakkai, kurš bija studējis gematrijas noslēpumus. Gematrija sevī ietver arī plašas zināšanas par skaitļu izmantošanu. Secinājumi lai paliek lasītāja ziņā, jo neapgāžamu pierādījumu vairs nav nevienas versijas pierādīšanai.

Vespasiāns savos valdīšanas gados pierādīja sevi kā ļoti apdomīgu un saimniecisku vadītāju - impērijas ekonomiku viņš saņēma visai bēdīgā stāvoklī, taču, pieņemot dažus pavisam nepopulārus lēmumus, valsts kase atkal piepildījās. Tieši viņš ir spārnotā izteiciena "nauda nesmird" autors: tā viņš atbildēja dēlam Titam, kad tas izteica pārmetumus par maksas ieviešanu publiskajās tualetēs. Domājams, Vespasiāns jau pie Jotapatas noticēja, ka kļūs par imperatoru un viņam dzima ideja par savas komandas veidošanu. Vispusīgi informētais un izglītotais Josifs bija spēcīgs kandidāts. Drīz vien važas viņam noņēma un sāka izrādīt lielu godu. Kā raksta pats Josifs: "Tas notika pēc Augstākā gribas".

Turpinājumā vēl viens Augstākā gribas izpaudums daudzus gadsimtus vēlāk. Kāds kuģis Vidusjūrā iekļuva stiprā vētrā un uz kāda klintsraga dabūja sūci. Kapteinis pieņēma lēmumu, ka 15 vīriem kuģis ir jāpamet. Komanda vienādā skaitā sastāvēja no kristiešiem un turkiem. Lai viss būtu taisnīgi, uz klāja nostājās 30 vīri - 15 vieni un 15 otri. Izvēlējās vienu, no kura sākt, un rēķins gāja vaļā - katrs devītais bija spiests ielēkt jūrā. Un atkal apli pēc apļa kā gadījumā ar Josifu Flāviju - mokoši un nelokāmi tika skaitīts (šoreiz) līdz 9, kamēr uz klāja palika 15 cilvēku. Dievs bija gādājis, ka tie ir kristieši. Ja lasītājs domā, ka arī šoreiz tā ir matemātika, lai tūliņ pat ķeras pie uzdevuma risināšanas - varbūt līdz mūža galam izdodas atrast pareizo atbildi, jo pārskatāmo variantu ir ļo-o-oti daudz.

Tiem - kuri lasa tālāk: protams, ka arī šoreiz bija svarīgi zināt nostāšanās secību. Šim nolūkam izmantoja izteicienu, kur katram patskanim atbilst noteikta vērtība: no 5 līdz 1. Vārdi bija sakārtoti tā, lai patskaņi atrastos vajadzīgajā secībā. Pirmais patskanis norādīja, cik kristiešiem jānostājas, nākamais - cik turkiem; nākamais atkal attiecās uz kristiešiem, utt. Tā izveidojās sekojoša virtene: KKKKTTTTTKKTKKKTKTTKKTTTKTTKKT.

Vai kas tāds patiesībā jelkad ir noticis? Nav iemesla apgalvot, ka nē - ja nu vienīgi darbojošās puses varētu būt mainītās lomās. Varētu būt cita reliģiskā piederība vai tautība - atkarībā no tā, kurš to stāsta un kuram dievam izrādāms gods. Viens secinājums gan izriet pats no sevis - labāk ir būt izglītotam, un tad arī dievi būs labvēlīgi. Nākamajā reizē iepazīsimies ar Josifa runu pazemē - ar runu, kas bija jo gudri savērpta, bet tomēr nepārliecināja jūdu augstmaņus padoties romiešiem.

********************************************

Josifs Flāvijs - runa Jotapatas pazemē
("Jūdu kari", III, 8., 5.nodaļa)

Baidoties par vardarbību pret sevi, bet arī pārliecināts, ka neizpildīs dievišķo gribu, ja ies bojā pirms viņam doto atklāsmju nodošanas, Josifs bezizejas stāvoklī viņus [visus, kas atradās pazemē] centās pārliecināt ar saprātīgiem argumentiem: "Kādēļ, mani draugi, mēs esam tik asinskāri paši pret sevi? Jeb kādēļ mēs gribam pārraut ciešo saiti starp ķermeni un dvēseli?

Saka - esmu kļuvis citāds - tas ir taisnība! Taču arī romieši to zina. Lieliski ir mirt kaujas laukā no uzvarētāja rokas. Ja es būtu bēdzis no romiešu zobena, tad patiešām būtu pelnījis, ka tieku nonāvēts ar paša zobenu, paša rokām; taču, ja viņiem ir vēlēšanās glābt ienaidnieku, tad jo vairāk mums ir pašiem sevi jāžēlo. Būtu neprātīgi, ja mēs sev nodarītu to, dēļ kā mēs ar viņiem cīnāmies. Mirt par brīvību ir labi - arī es to saku, taču - cīnoties, un no tā rokas, kurš to [brīvību] mums grib atņemt. Taču tagad viņi nedz kaujā ar mums grib iesaistīties, nedz dzīvību atņemt. Vienādi bailīgs ir tas, kurš negrib mirt, kad tas vajadzīgs, gan tas, kurš grib mirt, kad nevajag. Kas tieši mūs attur no tā, lai izietu pie romiešiem? Vai tās nav nāves bailes? Bet mēs sev gribam nodarīt tieši to, ko negribētu, lai nodara ienaidnieks?

- Nē, mēs baidāmies no verdzības, - cits bilst.
- Jā, tagad mēs esam pavisam brīvi.
- Varonim pašam sevi jānonāvē, - saka trešais.
- Nē, tā ir sliktākā mazdūšība: es uzskatu, ka tas stūrmanis ir ļoti bailīgs, kurš vētras baidoties, vēl pirms stihijas kulminācijas nogremdē savu kuģi. Un bez tam, pašnāvība ir pretrunā ar visu eksistenci, un - tā ir noziegums pret Dievu, mūsu Radītāju. Nav neviena dzīvnieka, kurš mirtu apzināti, padarot sev galu. Jo tas ir dabas visvarenais spēks, ka katram ir vēlēšanās dzīvot. Tādēļ mēs saucam par ienaidnieku to, kurš atklāti grib mums atņemt dzīvību; un atriebjamies tam, kurš to apdraud slepus. Un vai jūs neapzināties, ka cilvēks izsauc uz sevi Dieva dusmas, ja viņš noziedzīgi atstumj viņa dāvanas? No Viņa mēs saņēmām savu esību - mums Viņa ziņā jāatstāj tās pārtraukšana.

Mūsu ķermenis ir mirstīgs un veidots no nīcīgas vielas; taču tajā mīt dvēsele, kas ir nemirstīga un satur Dievišķā daļu. Ja kāds iznieko vai slikti sargā īpašumu, ko tam uzticējis cits cilvēks, tad tas tiek vērtēts kā negodīgs un neuzticams; taču, ja kāds viņam Dieva uzticēto vardarbīgi izrauj no sava paša ķermeņa - vai tas var cerēt, ka izvairīsies Tā soda, Kuru viņš apvainojis? Ir pieņemts uzskatīt, ka jāsoda bēguļojoši kalpi, pat ja tie pamet cietsirdīgus saimniekus; bet mēs neuzskatām par grēku bēgt no Dieva - vislabākā saimnieka? Vai tad jūs nezināt, ka tie, kuri no zemes dzīves aiziet dabiskā nāvē, atdodot Dievam viņa doto tad, kad Viņš Pats atnāk tās paņemšanai, ka tie cilvēki nopelna mūžīgu slavu, dzimtas un pēcnācēju stiprumu, bet viņu dvēseles paliek tīras un bez grēka.

Tās iegūs svētu vietu debesīs, no kurienes pēc gadsimtiem atkal pārceļos nevainīgos ķermeņos. Bet to dvēseles, kuri neprātīgi sevi nonāvējuši, nokļūs visdrūmākajā pazemes valstībā; bet Dievs, viņu Tēvs, soda šos smagos noziedzniekus arī pēcnācējos. Viņš neieredz šo noziegumu, un visgudrais likumdevējs tam ir uzlicis sodu. Mums pašnāvnieki jāatstāj līdz saules rietam neapglabāti, kamēr uzskatām par savu pienākumu apglabāt pat savus ienaidniekus. ... Ja mēs gribam dzīvot, tad mums pašiem jāgādā par savu dzīvību, un mūs nekādi nedrīkstētu iespaidot žēlastības pieņemšana no tiem, kam savu varonību esam pierādījuši tik daudz reižu. Ja jau dodam priekšroku nāvei, - labi, lai tā nāk no uzvarētāja.

Es nepāriešu pretinieka rindās, lai kļūtu nodevējs pats savās acīs; jo tad es būtu vēl neprātīgāks par īstajiem pārbēdzējiem, jo viņu mērķis bija glābt viņu pašu dzīvības, bet man tā būtu iešana pretim savai nāvei. Taču es vēlos sev ļaunprātīgu nodevību no romiešu puses - ja, neskatoties uz viņu godīgajiem solījumiem, tikšu tiesāts, tad miršu ar prieku: tāda nodevība man būs labāks mierinājums kā uzvara".

Mēs zinām, ka Josifa runa vajadzīgo iespaidu neradīja, un sekoja t.s. Flāvija "spēle", kurā viņš "brīnumaini" izdzīvoja. Vēsturnieki sliecas domāt, ka Josifam bija patoloģiskas bailes no nāves, un tādēļ viņš par katru cenu gribēja padoties romiešiem. Bet, ja nu viņš patiešām bija saņēmis Dieva zīmes par jūdu, par savu un Vespasiāna nākotni? Cik vērojams Romas vēsturnieku hronikās, visās tā laika reliģijās un tautās pareģojumiem un sapņiem tika piešķirta liela nozīme.

Te jāatceras arī esēņi, kas bija plaši pazīstami, vairāk pateicoties viņu pravietojumiem – arī Josifs pie viņiem savulaik pavadīja vismaz gadu (pats esot teicis, ka - trīs). Esēņu dzīvesveids, uzturs, garīgās un fiziskās prakses noteikti viņiem palīdzēja piekļūt tuvāk Dievam un tādējādi tapt viedākiem. Ne velti viņus cienīja visas varas līdz pat Jeruzalemes izpostīšanai.

Pseidovēsturiskie materiāli II

Tāpat kā Aleksandrs Vladimirovs, arī zemāk ievietotā materiāla autors, manuprāt, dažas lietas pasniedz tendenciozi un bieži vien sev tīkamo versiju par konkrētiem notikumiem vai personāžiem, ja tā var teikt, „pievelk aiz matiem”. Taču, neskatoties uz to, grāmatā dotie fakti dod pieķeršanās punktus turpmākiem meklējumiem

Fida Hassnains
Fragments no grāmatas "Meklējot vēsturisko Jēzu"

Laikā, kad Jēzus uzturējās Persijā, viņš pareģu lūgšanu zālē klusēdams nosēdēja septiņas dienas un pēc tam sāka runāt par labā un ļaunā rašanos. Viņš tiem vēlēja nepielūgt sauli, jo tā esot tikai daļa no kosmosa. Tikai vienīgi Dievam cilvēki ir pateicību parādā par visu, kas viņiem šai pasaulē pieder. Klausoties viņā, garīdznieki uzdeva jautājumu, kā cilvēki varētu dzīvot saskaņā ar taisnīguma principiem, iztiekot bez vadītāja. Jēzus atbildēja, ka cilvēkus pirms garīdzniecības rašanās vadīja dabiskais likums un viņi saglabāja savu dvēseļu vaļsirdību. Un, kad viņu dvēseles bija ar Dievu, viņi varēja uzturēt saikni ar savu Tēvu bez jebkāda elka, dzīvnieka, uguns vai saules starpniecības.
Viņš teica: "Jūs apgalvojat, ka jāpielūdz saule, labie un ļaunie gari. Un tā, es saku, ka jūsu doktrīna nav korekta - saule darbojas nevis pati, bet pēc Radītāja gribas. Mūžīgais Gars ir visa dzīvā dvēsele. Jūs izdarāt lielu grēku, sadalot to labajā un ļaunajā garā, jo ārpus labā nav Dieva. Šis Dievs, līdzīgi kā dzimtas tēvs, dara tikai to labo saviem bērniem, piedodot viņu kļūdas, ja viņi tās nožēlo"."
- Vai Jēzus sludināšana Persijā nav izdomājums, kādu šodien pasaulē ir pārpārēm? Kad viņš tur sludināja?
- Neviens šodien nevar precīzi pateikt, kā toreiz viss notika. Un tas priekš mums neko nenozīmē un kopumā neko nemaina. Katrs tic versijai, kas viņu vairāk apmierina. Ir dažādas un pilnīgi pretrunīgas liecības, kuras var grupēt dažādi un izveidot jaunu leģendu. Lūk, ko par to rakstījuši daži arābu un persiešu hronisti un rakstnieki vēlākajos gadsimtos:
"Ja Jēzus nenomira tai nolādētajā krustā, uz kurieni viņš devās? Viņa dzīves gājums pēc krustā sišanas kļuvis par mīklu. Baznīca pasaulei stāsta, ka Kristus pacēlies debesīs. Mūsdienās arvien vairāk cilvēku sliecas domāt, ka augšāmcelšanās ir neiespējama. Jēzus bija cilvēks un kā cilvēkam bija arī kaut kur jāmirst. Ja viņš tiešām nomira Jeruzalemē, kur ir viņa kaps?
Ir teikts, ka pēc krustā sišanas viņš tikās ar saviem skolniekiem, ēda kopā ar viņiem un rādīja savas brūces. Jēzus jau agrāk bija vēstījis, ka dosies meklēt austrumos izkaisītās izraēļu ciltis. Šai sakarā saviem mācekļiem viņš pateica skaidri un nepārprotami, ka: "Man ir arī citas avis, kas nav no šīs sētas, un tās Man jāatved: un viņi izdzirdēs Manu balsi".
Jēzus turēja lielā noslēpumā sava uzdevuma mērķi, to viņš neizstāstīja pat saviem skolniekiem.
Kā izrādījās, Jēzum izdevās aiziet dzīvam uz Austrumiem, un Pāvils kontaktējās ar Jēzu Damaskā ap 35. gadu. Romieši sūtīja Pāvilu, lai tas notvertu Jēzu un sarīkotu otrreizēju krustā sišanu. Tiek vēstīts, ka Kristum bija uzticams māceklis Ananija, kas pēc Kristus gribas tikās ar Pāvilu. Šis notikums ierakstīts Apustuļu darbos (9:1-18)." Vai tā ir iztēle, dezinformācija jeb reāla notikuma atainojums, - par to mēs tagad galvu nelauzīsim, bet iepazīsimies ar citu vēstures pētnieku izteikumiem šai un turpmākajā sakarā.
Jēzus dzīvoja Ananijas mājā periodā, kad tikās ar Pāvilu. Apmēram pusotru gadu vēlāk jūdi uz Damasku sūtīja komisiju ar mērķi uzmeklēt Jēzu, un viņš pameta šo vietu un devās uz Babilonu. Par savu pēcteci viņš nozīmēja Jēkabu. Ap šo laiku arī Toms bija saņēmis uzdevumu doties uz Parsiju un Indiju. Jēzus, dodamies pa ceļu, ko reiz savā dzīvē jau bija veicis, jutās visnotaļ drošs, tiklīdz sasniedza Parsiju, kas atradās ārpus Romas aizsniedzamības robežām. Parsu impērija pletās no Antiohijas un Palmīras rietumos līdz Kabulai austrumos, un no Kaspijas jūras ziemeļos līdz Arābijas jūrai dienvidos.
No Damaskas viņš devās uz Nazībiju, kur atradās izdzīto jūdu kolonija. Šai vietā sastapās daudzi karavānu ceļi un te varēja satikt daudzu nāciju tirgoņus. Jēzus centās sevi neatklāt un šeit kļuva pazīstams kā Juzu-Assaf. Mirs Khvands savā darbā "Rauzat-us-Safa", kas sarakstīts persiešu valodā, Jēzus ceļojumu uz Nazībiju aprakstījis šādi: "Hazrata Issu sauca par Mesiju, jo viņš bija dižens ceļotājs. Viņš nēsāja vilnas šalli uz galvas un tinās vilnas apmetnī. Viņš arī turēja rokās spieķi un ceļoja no valsts uz valsti, neatklājot sevi. Savu ceļojumu laikā viņš ēda augļus un dārzeņus. Viņš ceļoja ar kājām, kamēr viņa pavadoņi priekš viņa iegādājās zirgu. Galu galā viņš ieradās Nazībijā, ko tolaik dēvēja par Nasibainu. Mīklains stāsts par viņu un viņa māti Mariju izplatījās pa visu pilsētu. Tā rezultātā viņš tika izsaukts pie pārvaldnieka, kurš viņu pieņēma ar pilnu goda izrādīšanu un cieņu. Viņi visi kļuva par viņa mācekļiem". Jāpiemin, ka šai darbā aprakstītas arī briesmas, kas Jēzum radās skauģu darbības rezultātā. Pierādījums agrīnajai (vajāšanu laika) kristietībai šajā apvidū ir uzraksts uz kāda kapa: "Es redzēju Sīrijas tuksnesi, un visas pilsētas, pat Nazībiju, pārejot Eifratu. Visur es atradu cilvēkus, ar kuriem man bija kopīgas sarunu tēmas".
Tā kā Nazībija pēkšņi kļuva bīstama Jēzum, pienāca laiks doties tālāk. Viņš atnāca līdz Mosulai, tad Babilonai, Ūrai, un no turienes uz Haraksu. Tā bija galvenā osta, kur kuģi nogādāja preces no Indijas un Tālajiem Austrumiem. Jēzus varēja turpināt ceļu pa jūru, bet tā vietā viņš iegāja Persijā.
Tur viņš daudz sprediķoja, un vienkāršā tauta it visur viņu laipni gaidīja. Tomēr reiz Jēzu aizturēja kāds augsts garīdznieks un jautāja, vai viņš sludina par kādu jaunu dievu, kā arī piekodināja nesēt šaubas zoroastriešu sirdīs. Persijā tika uzskatīts, ka tikai Zoroastram piederēja privilēģija uzturēt saikni ar Augstāko Būtību. Uz to Jēzus atbildēja: "Es nerunāju par jaunu Dievu, bet par mūsu Debesu Tēvu, Kurš bija pirms laika sākuma un kurš pastāvēs pēc visu lietu izbeigšanās. Tieši par Viņu es runāju ar ļaudīm, kas līdzīgi maziem bērniem, kuri nespēj apjēgt Dievu savas vienkāršās spriešanas dēļ un nespēj apjaust Viņa dievišķo un garīgo lielumu".
Cits svarīgs vēsturisks avots persiešu valodā ir sacerējums "Kamal-ud-Din", ko sarakstīja vēsturnieks šeihs al-Said-us-Saddiks (dzīvojis līdz 912.gadam). Šo grāmatu austrumu pētnieki augsti vērtē un pirmoreiz šī grāmata tika publicēta Irānā 1881. gadā, ko vāciski iztulkoja profesors Millers Heidelbergas universitātē. Šeihs al-Said-us-Saddiks bija zinātnieks no Horasanas un liels ceļotājs. Viņš materiālus šai un citām savām grāmatām galvenokārt savāca no hinduistu avotiem. Grāmatā minēti Juzu-Asafas ceļojumi uz Šolabetu jeb Ceilonu, kā arī citām vietām. Tie [ceļojumi] noslēdzas Kašmirā. Šajā grāmatā tiek piedāvātas viņa pamācības un līdzības ar lielu skaitu analoģijām no evanģēlijiem.
Par turpmākajiem Jēzus ceļiem, kā arī par viņa ceļabiedriem nav pieejamu liecību. Tās ir dažādas vietas Vidusāzijā un Afganistānā. Visticamāk, Jēzus virzījās pa maršrutu Nišapura - Buhāra - Samarkanda - Kašgara.
Saskaņā ar Nikolaju Rērihu, iespējamais Marijas Magdalēnas kaps ir apmēram 10 km no Kašgaras.* Savukārt jaunāko laiku aizrautīgākā pētniece ar žurnālistes diplomu Suzanna Olsone detalizēti izpētījusi versiju par Marijas kapa vietu pie Ravalpindi, kur ilgu laiku jau atrodas militārais postenis, un šobrīd uzcelta liela TV antena.**
"Trīs gāja ar Kungu visu laiku. Marija, viņa māte, un viņa māsa, un Magdalēna - tā, kuru dēvēja par viņa pavadoni. Jo Marija - viņa māsa, un viņa māte, un viņa pavadone" (Filipa ev.). Jaunava Marija, ko kristieši ļoti pielūdz, bija kopā ar Jēzu viņa ceļā uz Austrumiem. Acīmredzot viņa bija kopā ar Jēzu arī Taksilā. Drīz pēc tam, kad kušani iebruka šajā reģionā, viņiem nācās slēpties kalnos. Jaunava Marija šī pārgājiena laikā nomira un tika apglabāta vietā, ko tagad sauc par Mari. Kopš 1875. gada nosaukuma rakstība nedaudz mainīta un tagad lasāma kā Marri (Murree). Kapu sauc Mai-Mari-de-Asthan jeb "jaunavas Marijas kaps".
Mumtazs Ahmads Farukhs, kurš veicis Marijas kapa vietas izpēti, saka sekojošo: "Marija piederēja pie izraēļu priesteru kārtas. Saskaņā ar izcelsmi, viņas kapavietai bija jāatrodas augstākā vietā - piemēram, Marijas pakalns. Vietējā leģendas vēsta, ka šis ir mātes Marijas kaps un šī vieta ir gan musulmaņu, gan hinduistu svētceļojumu vieta. Ticīgie šeit ziedo un lej māla traukos eļļu aizdedzināšanai.
1898. gadā garnizona inženieris pavēlēja šo kapu iznīcināt, lai tur uzceltu sargtorni, taču neilgi pēc tam gāja bojā ceļa negadījumā. Vietējie šādu iznākumu saistīja ar viņa ļaunajiem nodomiem. Kopš tā laika neviens vairs nav mēģinājis bojāt kapu un to arī šodien rotā memoriālie karodziņi. Marri ir idilliska kūrortpilsētiņa un atrodas 70 km attālumā no Taksilas. Kad Jēzus šeit uzturējās, Marijai varēja būt vismaz 70 gadu. Kaps ir orientēts rietumu-austrumu virzienā pēc jūdu tradīcijām. Tas atrodas aiz pilsētas robežām tieši Pindi robežpunktā, tādēļ tam pieeja liegta sakarā ar tuvo Kašmiras robežu. Jēzus laikā vietējie iedzīvotāji šeit piekopa hinduismu, un šeit nav indiešu kapavietu, jo viņi savus mirušos kremē, bet pelnus izkaisa. Kad šo reģionu XII gs. sagrāba musulmaņi, visus "neticīgo" pieminekļus iznīcināja. Tomēr Marijas kapu saglabāja - iespējams tādēļ, ka viņa bija viena no "Rakstu perso¬nā¬žiem", ko islams godina.

Šobrīd ļoti daudz Austrumzemju dārgumu glabājas Rietumvalstu muzejos, tādēļ arvien grūtāk atrodamas liecības tieši vēsturiskajās vietās. Kultūras un vēstures liecību izvazāšana izraisa vēl kādu ļoti bīstamu un nopietnu parādību. Tā, piemēram, 1907. gadā Aurels Steins no Anglijas izzaga tūkstošiem rokrakstu un dokumentu no Tun-Huaņas alām. Šie rokraksti tikuši pierakstīti, pielietojot dažus semītu alfabētus. Nešaubīgi, ka daži no aramiešu valodā rakstītajiem dokumentiem saturēja ziņas par Jēzu. Steins ar nolūku šo informāciju noslēpa par labu baznīcai. Viņš paziņoja, ka šie dokumenti satur Mani pamācības, kas pēc būtības ir ļīdzīgi Jēzus mācībai. Šis paziņojums, kas patiesībai atbilda tikai daļēji, kalpoja kā brīdinājums baznīcai, kura pēc tam sāka veidot īpašas misijas un sūtīt ekspedīcijas, kuru uzdevums bija atrast ar Jēzu saistītus dokumentus, ar mērķi tos likvidēt. Tādējādi daudz ļoti vērtīgas informācijas tika iznīcināts.
(Fragments no profesora Fidas Hassnaina (bij. arheoloģijas departamenta direktors Kašmiras štatā, Indijā) grāmatas "Meklējot vēsturisko Jēzu"
Fida Hassnain "A Search for the Historical Jesus" GATEWAY BOOKS
The Hollies, Wellow, Bath BA2 8QJ, U.K., 1994.)
Mir Khwand; Rauzat-us-Safa, Vol I, p134,
Shaikh al-Said-us-Saddiq, Kamal-ud-Din, Sayyid-us-Sanad Press, Iran, 1881

* Citu versiju par Marijas kapa atrašanās vietu izvirza Bellou kungs, kurš pavadīja britu vēstniecību uz Kašgaru 1874. gadā: "Tā ir svētnīca, kas uzcelta uz Alanor Turkan kapa Artošā. To sauc par Mazar Bibi Miriam, jeb jaunavas Marijas Svētnīcu. Leģenda, kas saistās ar šo vārdu, ļoti līdzinās Allan Koa - dižā priekšteča Mogola mātes - leģendai, ko piedāvā Mir Kvands savā "Rauzat-us-Safa". Šis stāsts ir salīdzināms ar Kunga Jēzus mātes stāstu. Šo leģendu eksistēšana šajos apvidos mūsdienās ir ievērojams un interesants apstāklis. Vai tas būtu jāuzskata par iepriekš iedibinātās kristietības atzaru, grūti spriest. Tam varētu būt arī kāda saistība ar islamu.
H W Bellow, Kashmir and Kashgar, Trubner & Co, London, 1875, pp333-336.
** http://www.jesus-kashmir-tomb.com/Page2CMotherMaryGrave.html

Pseidovēsturiskie materiāli I

Ar šo konkrēto materiālu sākas rakstu sērija, ko nopietni vēstures pētnieki var arī nelasīt, taču filosofiski noskaņots indivīds, iespējams, atradīs labu vielu pārdomām.

Kad divi būs viens, un ārējais kā iekšējais...

"Daudz noslēpumu Tu mums atklāji, bet mani Tu izvēlējies no visiem mācekļiem un teici man trīs vārdus, kas manī liesmo, bet kurus pateikt citiem es nespēju", - saskaņā ar "Toma darbiem" teic apustulis Toms, kura vārds gan no aramiešu gan grieķu valodas tulkojams kā "dvīnis".
"Tie, kas ar mani, nesaprot mani" (Pētera darbi), - šo izteikumu var uzskatīt par Jēzus autentiskiem vārdiem, jo tos netieši apstiprina kanons: "Bet viņi no tā neko nesaprata; šie vārdi priekš viņiem bija svēti, un viņi neaptvēra sacīto" (Lk.18:34; "Daudzi no Viņa mācekļiem, to dzirdot, sacīja: kādi dīvaini vārdi! Kas tos var klausīties? [...]. Kopš tā laika daudzi no viņa mācekļiem attālinājās no Viņa un vairs negāja kopā ar Viņu (J.6:60,66).
Nākamais aforisms, iespējams, arī satur vēsturisku graudu: "Kurš tuvs man, ir tuvu ugunij, bet kurš tālu no Manis, tas tālu no Valstības (Orig. - In Jeremiam homiliae.3:3).
Saskaņā ar "Filipa darbiem" (34.) Jēzus teica: "Ja jūs sevī apakšējo nepadarīsiet par augšējo un kreiso par labo, nevarēsiet ienākt Manā Valstībā". Šim izteikumam (logionam) ir paralēles ar Nag-Hammadi Toma evanģēliju: "Jēzus viņiem teica: kad jūs padarīsiet iekšējo pusi par ārējo pusi, un augšējo pusi par apakšējo pusi; un kad padarīsiet sievieti un vīrieti par vienu, lai vīrietis nebūtu vīrietis un sieviete nebūtu sieviete; kad jūs padarīsiet aci acs vietā, roku rokas vietā un kāju kājas vietā, tēlu tēla vietā - tad jūs ienāksiet [Valstībā]" (Toma.27.).
Arī atbildot saduķiešiem par augšāmcelšanos, Jēzus sacīja ko līdzīgu. Piem., t.s. Romas Klimenta Otrajā vēstulē korintiešiem teikts: "Pats Kungs uz kāda jautājumu par to, kad atnāks Viņa Valstība, sacīja: kad divi būs viens, un ārējais [būs] kā iekšējais, vīrieša dzimums kopā ar sievietes dzimumu būs ne vīrišķs, ne sievišķs". Tālāk turpat rakstīts: "Bet divi mēdz būt viens tad, kad mēs sakām viens otram patiesību un kad divos ķermeņos dabiski ir viena dvēsele. Un ārējais kā iekšējais nozīmē sekojošo: iekšējais nozīmē dvēseli, bet ārējais nozīmē ķermeni; tādēļ kā tavs ķermenis ir redzams, tā arī dvēsele tava būs atvērta labajos darbos. Un vīrišķais dzimums ar sievišķo - ne vīriešu, ne sieviešu - tas tādēļ, saka [Kungs], lai brālis, ieraugot savu māsu, nedomātu par viņu neko sievišķu, un māsa, ieraugot brāli, nepadomātu par viņu neko vīrišķu. Ja jūs tā rīkojaties, Viņš saka, atnāks Mana Tēva Valstība (Ps.-Slem. Ad Corinthios II.12; Clem.Strom.III.9).

- Ko nozīmē sieviete un vīrietis vienā ķermenī?
- Mācība par augšējā sajaukšanu ar apakšējo un labās puses sajaukšanu ar kreiso, kā arī iekšējā savienošana ar ārējo ir absolūti identiska daosiešu mācībai par iekšējo alķīmiju. Līdz pat XX gadsimta vidum šīs zināšanas bija pieejamas tikai Ķīnas valdniekiem pietuvinātām personām. Uzcītīgi praktizējot noteiktus elpošanas vingrinājumus, iespējams panākt perfektu enerģētisko harmoniju gan fiziskajā, gan mentālajā, gan garīgajā līmenī, kas, savukārt, dod iespēju dzīvot vairākus gadsimtus ilgu mūžu.

Īsumā ideju par sievieti un vīrieti vienā ķermenī var skaidrot kā iņ un jaņ polu sapludināšanu. Tā rezultātā vispirms ir grandioza un izcila iekšējās gaismas parādīšanās. Cilvēks ar iekšējo redzi var vērot fantastisku enerģijas plūsmu, kas dažādās kultūrās aprakstīta vienādi, lai arī nosaukta dažādi. Klātesošā enerģija ilgstoši uztur ķermeni ideālā stāvoklī, no kā cilvēks visu laiku ir līdzsvarots, laipns un nepiespiesti vēlīgs pret citiem. Viņa iekšējo sajūtu varētu pielīdzināt pārpilnībai, tādēļ viņš ik brīdi gatavs otram kaut ko dot. Viņš runā ļoti sirsnīgi un acis raugās mīļi. Viņš nevienu nekritizē un arī sevi neizceļ, jo viņa pasaule ir ideāla - viņam nav nepieciešams tajā kaut ko mainīt. Lūk, kādēļ dažādos avotos atrodam Jēzus vārdus par labās puses samainīšanu pret kreiso pusi. Tā ir enerģijas līdzsvarošana, kas rada priekšnoteikumus ieiešanai "Tēva Valstībā".

- Kādēļ gan bija tā, ka Jēzu saprata tikai daži? Kādēļ daudzi ar laiku no viņa novērsās? Kādēļ pēc pirmās sajūsmas un pacilātības sekoja vilšanās?
- Tādēļ, ka viņi nesaprata pašu galveno - cilvēkam pašam ir sevi "jāglābj". Cilvēkam ir jāiepazīst pašam sevi, jāatrod veids, kā izravēt sevī nezāles, lai iekšējais templis būtu tīrs un gaišs un Dieva gaisma varētu tajā iespīdēt un Svētais Gars nolaisties. Taču Jēzus laikabiedri nenoticēja paši saviem spēkiem... Viss palika pa vecam, ja ne vēl sliktāk.

Ir teikts, ka Jēzus uzturējās daudzos Persijas ciemos, un pilsētās, sludinot un dziedinot, un cilvēki acīmredzot, viņam sekoja lieliem pūļiem. Garīdzniekiem viņš teica sekojošo: "Klusumā dvēsele var satikt savu Dievu, un šajā klusumā ir gudrības glabātuve. Visi, kas ienāk šai klusumā, ieslīgst gaismā un tiek piepildīti ar gudrību, mīlestību un spēku. Šim klusumam nav ierobežojumu - tā nav vieta, kas norobežota ar sienām, apjozta ar akmens vaļņiem un apsargāta ar vīru šķēpiem. Cilvēki vienmēr sevī nes to svēto vietu, kur viņi var tikties ar savu Dievu. Lai kur viņi dzīvotu - kalna galā vai zemākajā ielejā vai klusā mājā - viņi ik brīdi var atvērt durvis un atrast klusumu, atrast Dieva māju, kas atrodas sirdī".