Par Toma evaņģēlija datēšanu
Gnosticisms un Jēzus sprediķis (saīsināts tulkojums)
Aleksandrs Loginovs
Par Toma evaņģēlija uzrakstīšanas laiku nav vienota uzskata. Vieni pētnieki to vērtē kā agrīnās kristietības pieminekli, kas veicinājis kanonisko evaņģēliju radīšanu, bet citi – par II gs. gnostiķu sacerējumu. Pētījuma autors atbalsta pirmo viedokli. Šajā darbā kritiski aplūkoti vēlīnā datējuma piekritēju argumenti, kā arī jautājums par to, vai Jēzus principā varēja sludināt gnostiskas idejas.
No 118 Toma evaņģēlija (TE) logijiem (izteikumiem) 70 gadījumos ir sakritība, paralēles vai līdzība ar izteikumiem, kas doti kanoniskajos evaņģēlijos. Jaunajā Derībā (JD) visi ar TE kopīgie logiji attiecas uz Jēzus sludināšanu pirms krustā sišanas. Arī izteikumi, kuru nav kanoniskajos evaņģēlijos, bet kuri sakrīt ar apokrifiskajiem rakstiem, attiecas uz Jēzus šīszemes gaitām. Un, ja TE ir gnostisks viltojums, kas balstās uz agrīnās kristietības motīviem, tad tas uzreiz atklātos. Paralēles ar autoritatīviem sinoptiskajiem evaņģēlijiem neļauj Jēzus sprediķus pirms krustā sišanas nosaukt par runām pēc augšāmcelšanās.
Pieņemam, ka kādam labpaticies saīsināt konkrētu vēstījumu līdz arhaiskiem izteicieniem. Uzreiz jāsaka, ka šāds falsifikācijas veids ir gluži absurds, ja ņem vērā, ka II gs vidū jau bija izveidojies noteikts evanģēliju stils, kurā lielu daļu aizņēma paša autora stāstījums. Jebkurš autoritatīvu tekstu saīsinājums līdz pavisam īsam un arhaiskam izteicienu krājumam ticīgo acīs izskatītos aizdomīgs. Lai pārliecinātu lasītāju, ka Jēzus bijis gnostiķis, lietderīgāk būtu bijis esošu tekstu papildināt ar savām piebildēm vai izmantot tā fragmentus, nemainot vēstījuma stilu. Te vietā ir pieminēt, ka visas kanoniskajos evanģēlijos izdarītās izmaiņas veica nevis kādi nebūt fantazētāji, bet gan dziļi ticīgi cilvēki. Evanģēliju redaktori jeb līdzautori bija pārliecināti, ka viņiem zināmā mutiskā tradīcija ir patiesa un saglabājusies neskarta no "laika sākuma", bet rakstīto tekstu jau izkropļojuši ķeceri.
Kurš gan sākotnējās patiesības dēļ atmestu teksta lielāko daļu? Piemēram, Marka evanģēlijā, visīsākajā no visiem kanoniskajiem, ir 678 panti, bet Toma - tikai 118. Nav iespējams atrast iemeslus tik apjomīgām izmaiņām. Svarīgi, ka lingvistiskās analīzes pierādījušas - Toma evanģēlija (TE) logiji nav atkarīgi ne no viena Jaunās Derības evanģēlija. TE vēlīnā datējuma piekritēji min, ka gnostiķi saīsinājuši kaut kādu tekstu un izveidojuši TE. Kas tas ir par tekstu - to neviens nenosauc. Zinātnieku aprindās vēl pirms Nag-Hammadi bibliotēkas atrašanas 1945. gadā izskanēja domas, ka ir jābūt kaut kādam tekstam, kas izmantots kanonisko evanģēliju radīšanā. Atrastais TE ļoti līdzinās iedomātajam avotam.
Interesantu tendenci varam pamanīt, iepazīstoties ar Lūkas evanģēlija prologu: "Tā kā daudzi jau sākuši veidot vēstījumus par notikumiem, ka pie mums norisinājās, un kļuva zināmi no cilvēkiem, kuri no paša sākuma bija to aculiecinieki un Vārda kalpi, tad arī es, cienītais Teofil, sajā sakarā nolēmu tev uzrakstīt, lai tu pārliecinātos par tev mācītā patiesīgumu (No Kuzņecovas tulkojuma Kanonisko evanģēliju grāmatā, M., 1993., 207.lpp.)
Ev. autors savu darbu uzrakstīja tādēļ, ka citi jau to izdarījuši. Šāds attaisnojums norāda, ka eksistēja aizliegums mācību rakstiski piefiksēt. Ļoti iespējams, kas tas nāca no paša Jēzus. Tad tas izskaidro faktu, ka kanoniskie evanģēliji parādās tikai Igs. otrajā pusē. No prologa izriet, ka Lūkas laikā veidotie evanģēliji jau ir vēstījumi par notikumiem un satur atstāstošo daļu. Tā kā TE tādas nav, tad apustuļa vārdi ir apstiprinājums tam, ka tas uzrakstīts agrāk par citiem.
Saskaņā ar baznīcas tradīciju, kas uzskata Jāņa evanģēliju par vēlāko no visiem kanoniskajiem, iznāk, ka vārdu "daudzi" Lūka piemēro Marka un Mateja evanģēlijiem. Pie tam, strīdīgs ir jautājums - kurš bija agrāks Mt vai Lk? Rezultātā sanāk, ka domāts tikai Marka evanģēlijs. Seko nākamais jautājums - ja bija daudz patieso (pēc apustuļa vārdiem) vēstījumu, - kādēļ Baznīca tos nesaglabāja? Bet, ja tie bija nepatiesi, kādēļ to nezināja apustulis un evanģēlists Lūka?
Acīmredzot daudzie evanģēliju teksti atainoja Jēzus sprediķu dažādo izpratni. Tradīcijas savā starpā konkurēja, un, kad uzvarēja tā, kura nodēvēja sevi par "pareizo", pareizticīgo, citi Labās vēsts varianti tika iznīcināti. Iespējams, ka kāda Rakstu daļa sākotnēji tika paredzēta šauram izredzēto lokam. Šie apokrifiskie teksti jau II gs. izrādījās neatbilstoši "atklātajai" doktrīnai un tika pasludināti par nepatiesiem.
TE teksta analīze pierādījusi, ka logiji ir izejas materiāls daudzām sinoptiskajām perikopām (perikopa no gr.val. - apciršana. Tā ir stāstošā daļa evanģēlijā). TE37: "Jēzus teica: pilsēta, kas uzcelta augstā kalnā un nocietināta, nevar krist un nevar būt slepena." Apgraizītā veidā šo sastopam Mt 5.14: " Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta." Logija apgalvojums par "nocietinātas pilsētas" neiespējamu krišanu nav iekļauts evanģēlijā, kas uzrakstīts jau pēc Jeruzalemes krišanas. Pat vēlīnā datējuma aizstāvji atzīst, ka "kopumā teksts Toma evanģēlijā ataino, iespējams, agrāku Jēzus teicienu variantu. Taču viņi neatsakās no dogmas, ka vispirms radās kanoniskie evaņģēliji un tikai pēc tam pārējie. Neiztur kritiku arī arguments, ka TE bija izvietots to gnostiskās bibliotēkas tekstu starpā, kas attiecināmi uz II vai pat III gs. Nag-Hammadi kodeksos taču atradās arī Platona "Valsts" fragments. Ja šis filosofs nebūtu zināms, tad viņa uzskatos noteikti atrastu klaju gnosticisma un neoplatonisma ietekmi.
Un tā - pētot TE tekstu, mēs secinājām, ka prologs patiesi satur gnostisku aicinājumu apjaust Jēzus mācību un tādējādi izvairīties no garīgas nāves. Taču nav nekāda pamata to (un arī visu pārējo tekstu) attiecināt uz II gs. Visi tajā izmantotie gnostiķiem raksturīgie izteikumi pilnībā var būt piederīgi arī I gadsimtam. Tekstā vairākkārt sastopam gnostiskas idejas un terminoloģiju, taču tas nav pretrunā ar TE agrīno datējumu: agrīno kristiešu tekstos tie ir plaši pārstāvēti. Teksta žanrs - logiju krājums - arī rāda tā agrīno rašanos. Ļoti iespējams, ka TE pamats ticis radīts jau Jēzus sprediķošanas laikā (lai arī zinām, ka jelkādi pieraksti vairāku apstākļu dēļ bija noliegti).
Redzēt TE lakonismā vēlīnas radīšanas pazīmes nozīmē visu apgriezt ar kājām gaisā. Savā starpā salīdzinot Jaunās Derības (JD) tekstus, kā arī to agrīnākos sarakstus, var teikt, ka tie tikuši īsināti, vienkārši izvācot neērtos izteicienus. Stāstošā daļa ar katru vēlāku tekstu pieauga, kļūstot arvien literārāka un arvien piesātinātāka ar otršķirīgām un pat vēl maznozīmīgākām detaļām un iebūvētiem mitoloģiskiem sižetiem. Var teikt, ka protokols pārvērtās par romānu.
Daudzi kritizē TE arī tādēļ, ka tajā, lūk, piemēram, 70. logijs satur līdzību par niknajiem vīnogulāju kopējiem un līdzinās kanon. evanģēlijos dotajiem. Taču trūkst Jēzus komentāra, kurā viņš atsaucas uz Veco Derību. Nav citātu no VD - tātad: gnostiķu negatīvā ietekme pret to. Autors tātad ir duālistisks II gadsimta gnostiķis.
Taču TE vispār nav nekādu paskaidrojumu vai norāžu - tas ir tikai dažu izteikumu krājums, nevis ilggadīgs stenogrāfisks pieraksts. Teksta autoram ir svarīgi, ko teica Pestītājs, nevis - vai teiktajam ir paralēles ar VD (Pat, ka jo izdarījis pats Jēzus).
Salīdzinot TE ar jebkuru citu no kanon. evanģēlijiem, redzam, ka cilvēks, kurš logijus pierakstījis, daudz vērtīgas informācijas vispār atstājis ārpus teksta. Tā lakoniskums tikai pierāda, ka TE ir "pusfabrikāts", sākumforma rakstītajai tradīcijai par Jēzu. Piebilde: Vācu ekzeģēts J.Jeremiass izteicies par iepriekš minēto līdzību. Pēc viņa domām, līdzību par niknajiem strādniekiem Jēzus apzināti izmantoja polemikā ar ebreju kopienas ideologiem tādēļ, ka viņa klausītājiem bija labi zināmi tēli no Jesajas grāmatas. Attiecīgi, gan TE autoram, gan lasītājam no jūdu vidus nevajadzēja paskaidrojošas norādes. Atsauču sakarā var piebilst - kanoniskajos evanģēlijos Jēzus atsaukšanās uz VD izskatās kā autoru paskaidrojumi un pārrakstītāju iespraudumi. Citur Viņš tiešajā runā paskaidro... kā teica pravietis Daniēls..., taču citviet, citējot Jesaju, vairs nekādas norādes nedod. Kur vairs nevar atsaukties uz Rakstiem Jēzus vārdā, autori to dara paši. (Seko garš pantu uzskaitījums. Pantu numurus šeit nepiedāvāju, jo tie atbilst JD krievu variantam. Ja kādam tie nepieciešami, lūdzu, jautājiet. Turpat minēti arī antīko vēsturnieku darbi, kuros ir atsauces uz Toma evaņģēliju. Tulk. piez.)
Arī Jaunās Derības evanģēliju salīdzinošā analīze liecina par labu TE agrīnākam datējumam. Piemēram, visjaunākajos Marka un Jāņa evaņģēlijos nav svētības baušļu. TE tie ir izmētāti tekstā kā atsevišķi izteicieni, bet Lk un Mt jau sakopoti vienā sprediķī (Seko attiecīgie panti. Ja vajag, lūdzu, jautājiet. Tulk. piez.).
Un TE lieliski ļauj izskaidrot, kādēļ Kalna sprediķis (Lūkam - līdzenumā) nav atrodams Marka un Jāņa evanģēlijos. Baušļi patiešām tika izteikti, taču izkaisītā veidā; Mk un J autori tos izlaida, jo nozīmīga materiāla - Kunga vārdu - viņiem bija tik daudz, ka "ne ietilpināt". TE daudzi baušļi doti tā, kā tie tikuši izteikti - kā atsevišķi izteikumi, bet Mt un Lk radītāji, izmantojot savu dievbijīgo fantāziju (iespējams, tas jau bija noticis pirms viņiem - mutiskajā tradīcijā), pārvērta atsevišķos logijus vienotā vēstījumā.
Tādējādi radās divi pretrunīgi teksti. Mt: "1. Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa. 2. Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja, sacīdams:" (5:1,2). Lk: "17 Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, Viņš nostājās līdzenā vietā, un tur bija liels mācekļu pulks un liels ļaužu daudzums... 20. ...Viņš, pacēlis Savas acis uz Saviem mācekļiem, sacīja: ..." (6:17,20). Te mēs redzam ne tikai acīmredzamas pretrunas, bet arī daudz lieku detaļu, kurām nav nekādas reliģiskas nozīmes un kuru vēl nav Toma evanģēlijā. TE vispār nav materiāla, kas kaut kādā veidā sakristu ar 1. un 2. nodaļu Mt un Lk evanģēlijos. Kā jau tika teikts, šie pretrunīgie un ar izdomātiem brīnumiem piesātinātie fragmenti ir vēlāki iestarpinājumi. ( Šeit vēlreiz ir vērts atgriezties pie jautājuma - kuram gan būtu bijusi vajadzība minētos evanģēlijus, kuri jau bija vēsturiski daudz maz nostiprinājušies, ņemt un tik drastiski saīsināt. Ja tas ir kāds konspekts personiskām vajadzībām, tad jābūt dīvainim, lai to nosauktu par Toma evanģēliju. Ja tas ir ticis iecerēts kā viltojums, tad viltotājam patiešām bija jābūt izcilam filologam, lai tekstu noslīpētu līdz aizgājušo laiku izteiksmei. Un kuram gan šādu darbu piedāvātu? Ņemot vērā "jaunāko modi", sakompilētie un plašā teritorijā cirkulējošie evanģēliji visādā ziņā izskatījās daudz pievilcīgāki un bagātāki. Tulk. piez.)
TE agrīnā datējuma noliegums balstās koncepcijā, kas raksturīga virknei JD pētnieku: "Sākotnēji Jēzus Nācarieša mācība bija vienkārša un pietiekami tradicionāla IIgs.p.m.ē - I gs. m.ē. jūdaismam. ("mesijas gaidīšana" un tml.) Vēlāk pirmatnējo mācību ietekmēja antīkās reliģiski- filosofiskās mācības, un aizguvumi sarežģīja tās koncepciju, pārvēršot īpašā reliģijā. Gnosticisms ir sarežģīta mācība... attiecīgi - kristietībā tā parādījās vēlāk." Tāds uzskats balstās postulātā, ka viss reliģiozais un filosofiskais, kā arī zinātniskās koncepcijas attīstās no vienkāršā uz komplicēto. Taču vēsture rāda pilnīgi pretējus piemērus.
Visai populāra līdz pat šai dienai ir ideja, ka kristieši gnosticismu aizņēmušies no hellēniskajiem Austrumiem. To pamatoja jau pirmie ķecerības speciālisti, kuri savu Jēzus mācības izpratni aizstāvēja ļoti sīvi, uzskatīdami to par pareizāko. Priekš viņiem gnostiķi bija pārkrāsojušies pagāni. Un daudzi jo daudzi zinātnieki bez īpašām pārdomām piekrīt šai tēzei. Tomēr te rodas nesakritība. Par pirmo gnostiķi ķecerības atmaskotāji nosauca Sīmani Magu (I gs. vidus). Tad kādēļ gan gnostiskas idejas izmanto [pseido]apustulis Pāvils? Drīzāk pats Sīmanis aizņēmās kristīgā gnosticisma idejas. Vispār, viņa darbība stipri līdzinās mēģinājumam atkārtot Jēzu un pasludināt sevi par Mesiju. To atzīmēja arī Irinejs, nosaucot viņu par pirmo antikristu. Interesanti, ka pseido-Klimentīnās, kas ir jūdaiski-kristīgi orientēts II gs. teksts, Sīmanis Mags atainots kā Pāvila domubiedrs. Pāvila un Sīmaņa gnosticisms viņu pretinieku acīs bija viennozīmīgs. Neskatoties uz to, tieši gnostiskais paulīnisms, saraujot saites ar jūdaisko garu, palīdzēja agrīnajai Baznīcai izplatīties visas Romas impērijas teritorijā.
Ideja par to, ka kristietība aizņēmusies gnostiskas idejas, nav pārliecinoša arī tādēļ, ka tās atrodamas visās reliģiskajās sistēmās. Dažādu konfesiju mistiķi aptuveni vienādi apraksta viņpasaules daudzlīmeņu uzbūvi, dvēseles mikrokosma un Dievišķā makrokosma identitāti, pēcnāves ceļu ciešanas, mistiskās vienotības ar Absolūtu sasniegšanu u.c.
Kādēļ gan Baznīcas darbinieki un daudzi pētnieki Toma evanģēliju spītīgi turpina attiecināt uz II gs.? Tam ir viens iemesls - klaja gnostisku ideju klātesamība Toma pierakstītajos Jēzus izteicienos. Taču "tas nevar būt, jo tas nevar būt nekad"! Daudziem zinātniekiem ir stipri vien vieglāk Jēzu un apustuļus uzskatīt par parastu jūdu sektu, kurai nez kādēļ tā paveicās, ka kļuva par pasaules reliģiju. Teologiem gnosticisms ir visnaidīgākā ķecerība, taču, neskatoties uz to, bez ievērības tiek atstāts fakts, ka visagrīnākie JD teksti - Pāvila vēstījumi ir visgnostiskākie. (sk. - ļoti garš pantu uzskaitījums... Tulk.). Arī vēstījumi, kurus baznīca piedēvē Pāvilam (... ...jautājiet, lūdzu. Tulk.) Pats Pāvils "zemes" Jēzu nedzirdēja, taču materiālu savām svētrunām ņēma no visagrīnākās tradīcijas un saskaņoja ar citiem apustuļiem.
„5 Es domāju, ka es nekādā ziņā neesmu mazāks par dižapustuļiem. 6. Lai arī esmu nepraša runā, tomēr ne atziņā, to esam jums visiem visās lietās pierādījuši (Pāvila 2. vēstule Korintiešiem, 5,6)”. Kas gan cits ar to domāts, ja ne izpratne, kas ir tiešs gnostikas apzīmējums ("Gnosis" ir grieķu vārds, kas apzīmē izpratnes vai apziņas stāvokli, kas iegūts personīgās pieredzes rezultātā. Tulk.)?
Par slepenu gnostisku tradīciju, kas Baznīcas rindās saglabājusies paralēli, tai kristietībai, kas paredzēta masām, liecina Aleksandrijas Kliments, kurš dzīvoja tai pat laikā, kad pirmie herēziologi Justīns un Irinejs. Arī pats Aleksandrijas Kliments vērsās pret ķeceriem, tomēr īstu kristiānisko gnosticismu viņš novērtēja ļoti augstu: "Īstu gnostiķu dvēseles... ir nolemtas dzīvošanai dievu mītnēs". (Stromatas, 7 III 13.1). Taču slepeno doktrīnu viņš tomēr izklāstīt atsakās: "Bet dažas lietas, lai arī nāca man atmiņā, es ar nolūku izlaidu, baidoties... saņemt pārmetumus, ka es...dodu zīdainim zobenu (Stromatas). Aleksandrijas teologs liecina, ka slēpto mācību nodevis pats Kristus: "Tā ir visaugstākā atziņa, kas nodota no paaudzes paaudzē bez kādiem īpašiem rakstiem un, agrāk par visām pavēstīta dažiem apustuļiem, mantojot nonākusi arī līdz mums". (Stromatas, M.1996, 251.lpp.). Iznāk, ka Kristus kaut kādas augstākas gudrības pavēstījis tikai dažiem no apustuļiem, un tā [mācība] slepeni (apokrifiski. A.L.) tikusi nodota tālāk. Taču Klimenta laikā Jaunās Derības pamatteksti bija 100 gadus kā sarakstīti! No tā izriet, ka kristietības "augstākā atziņa" palikusi ārpus kanona ietvariem...
Acīmredzot tā tika glabāta ar maksimālu rūpību, jo par to nezina (vai noklusē) herēziologi. Kliments par Marka slepeno evanģēliju raksta: "Tas vēl arvien tiek sargāts visstingrākajā veidā...". Šī liecība atbilst arī apustuļa Pāvila vārdiem, ka Dieva slepeno gudrību atklāj tikai pilnīgajiem. Tāpat acīmredzams, ka bija nopietni iemesli turēt šo mācību slepenībā, ja jau tā neatrada vietu Baznīcas oficiālajās dogmās.
Par to, ka gnosticisms jau no sākta gala iederējās kristietībā, liecina Justīns Filosofs (II gs. vidus), pirmais kristiešu herēziologs: darbā, kas bija vērsts pret gnostisko mācību par garīgo - bez ķermeņa atjaunošanas un augšāmcelšanas - viņš raksta: "Bet ļaunuma priekšnieks, nespēdams citādi izkropļot šo mācību (par ķermenisko augšāmcelšanos. A.L.), izsūtīja savus apustuļus, kas ienesa ļaunas un postošas mācības; izvēloties viņus no tiem, kuri piesita krustā mūsu Pestītāju: viņi nesa Pestītāja vārdu, bet darīja sava sūtītāja darbus, un caur viņiem pats Viņa (Kristus) vārds tika zaimots (Sv. Justīns, Darbi., M.,1995, 483.lpp.)
No šejienes izriet, ka gnostiķi, ķermeniskās augšāmcelšanās pretinieki, bija tieši kristieši: caur viņiem pats Viņa vārds tika zaimots; un pastāvēja kopš jaunās reliģijas paša sākuma: izvēloties viņus no tiem, kuri piesita krustā mūsu Glābēju (vai mājiens uz apustuli Pāvilu, kurš savulaik bija nikns kristiešu vajātājs?)
Piezīme. Gnosticisma mūsdienu pētnieki uzskata, ka Justīns bija pirmais apoloģēts, kuram individuālās doktrinālās domstarpības... pieņēma nozieguma statusu, bet ķecerība pārvērtās kalpošanā Nelabajam. Pie tam Justīns neuzskatīja, ka epitets "ķeceris" būtu piemērojams arī pašam, jo Kristus mācīja tieši par neķermenisko atdzimšanu: Jo, kad no mirušajiem augšāmcelsies, ... būs kā eņģeļi debesīs (Mk12-25). Par garīgo atdzimšanu mācīja arī Pāvils: Augšāmcelsies garīgais ķermenis (1.Kor. 15-44) Ķeremeniskā augšāmcelšanās ir pretrunā ar pēcnāves esamību, jo ikkatra bioloģiskā sistēma attīstās no ieņemšanas līdz sabrukšanai, un fiziskais ķermenis nav atdalāms no nāves. Par šo jautājumu Toma evanģēlijā atrodam (91.logijs): Jēzus teica: Nelaimīgs ir [ķermenis], kurš ir atkarīgs no ķermeņa, un nelaimīga dvēsele, kura atkarīga no viņiem abiem.
Un tā, atspēkojot vēlīnā datējuma pierādījumus, mēs esam atraduši, ka TE bija logiju krājums bez atstāstošās daļas, un tika radīts ne vēlāk par I gs. vidu (agrāk par Mk un J). Esam norādījuši arī, ka tajā atrodamās gnostiskās idejas ir tieši jaunās reliģijas pirmajos tekstos. Tādējādi, TE agrīnais datējums pierāda, ka Jēzus sākotnējā mācība bija gnostiska - ka vēlāk tā tikusi rediģēta, lai pietuvinātu Vecās Derības tradīcijām. Un otrādi - agrīno JD tekstu gnosticisms ir pierādījums TE autentiskumam.
Gandrīz pilnīgā TE sakritība ar logijiem un agrafām citos agrīnajos kristiešu darbos un biežā citēšana rāda, ka teksts I un II gs bija autoritatīvs. Taču TE arhaiskā forma jau II gs. beigās to nostādīja ārpus kanona, jo līdz tam laikam bija nostiprinājies vienots standarts vēstījumiem par Pestītāju - evanģēlija žanrs. Kļuva obligāta vēstījošā daļa, visupirms - par Kaislībām. TE bija pretrunā sinoptiskajiem arī pēc būtības, jo bija radīts kā ātrs pieraksts, nevis kā jaunās reliģijas pamatu izklāsts nejaušam lasītājam. Izstumtais teksts acīmredzot vēl ilgi tika glabāts noslēgtās kristiešu biedrībās - klosteros un gnostiķu grupās. Kad kļuva skaidrs, ka no ideoloģiskajām tīrīšanām neizbēgt, gnostiskie teksti tika savākti vienkop un noslēpti. Kodeksu vākus izgatavoja no mūku vēstulēm, kas norāda, ka bibliotēka piederējusi pirmajiem klosteru cīnītājiem. Nag-Hammadi bibliotēku atrada alās 5 līdz 8 kilometru attālumā no pirmajiem pareizticīgo klosteriem, ko dibināja Sv.Pahomijs. Tekstu apglabāšanas laiks atbilst periodam, kad tika realizēta ķecerīgo tekstu iznīcināšanas kampaņa. Patriarha Aleksandrijas Afanasija vēstījumu (367.g.), kas bija vērsts pret apokrifiskajām grāmatām, speciāli pārtulkoja koptu valodā priekš pahomiešu klostera mūkiem (A.L.Hosroevs, Aleksandrijas kristietība, M., 1991., 5-6.lpp.).
19 maijs, 2008
Nag-hammadi
Par Nag-hammadi bibliotēku
Toma evanģēlijs
Apskatāmais vēsturiskais dokuments veidots kā dialogs starp Jēzu un apustuli Tomu un ietver sevī 114 logionus (tulk. no grieķu valodas - izteicienus), kas pēc būtības ļoti atšķiras no Jaunās Derības tekstiem.
Šis manuskripts, tāpat kā pārējās atrastās grāmatas, tiek datētas ar mūsu ēras 350. gadu. Manuskriptā ir norādes uz grieķu tekstu, kura fragmenti ir atrasti arheoloģiskajos izrakumos un kurš, savukārt, datēts ar 200. gadu. Tādējādi iznāk, ka šī evanģēlija grieķiskā versija ir senāka nekā pieņemts uzskatīt.
Vadošo zinātnieku viedokļi šī manukripta sakarā nesakrīt. Vairāki uzskata, ka tā pirmsākumi ved līdz Jēzus laikiem, bet citi domā, ka šis jaunais evanģēlijs patiesībā ir Jaunās Derības dokumentālā bāze jeb Q avots, uz kuras būvētas visas pārējās Bībeles daļas. Teoriju par Q avota eksistenci pirmoreiz izvirzīja vācu zinātnieki XIX gadsimtā.
Rokraksts dod atbildes uz vairākiem strīdīgiem teoloģijas jautājumiem un liecina, ka agrīnās kristietības laikā bija liels daudzums dažādu reliģisku doktrīnu. Bet pats svarīgākais ir tas, ka 5. evanģēlijs pierāda to, ka kristīgā tradīcija vienmēr nav bijusi tik stingra un nemainīga. Pēdējā laikā visai bieži parādās baumas, ka eksistē kaut kādi materiāli par Jēzu Kristu, kurus oficiālā baznīca visu šo laiku ir slēpusi. Lai kā arī nebūtu, tagad mēs jau varam pavērt noslēpuma aizkaru, kurš apvij šo vēsturisko dokumentu.
Zināms, ka grāmatas no atrastās Nag-Hammadi bibliotēkas tikušas izņemtas no apgrozības un paslēptas 4. gadsimtā, kad Nīkejas koncils pasludināja ticības un reliģiskās doktrīnas vienību. Jebkāda novirze no šīs doktrīnas tika pasludināta par ķecerību. Atbildot uz šādu idejisko nežēlību, dažus reliģiskos tekstus, kas neiederējās oficiālajā doktrīnā, uz laiciņu noslēpa. Neviens pat iedomāties nespēja, ka šis laiks ievilksies 1600 gadu garumā.
Kopš 1975. gada šie teksti ir atvērti visiem interesentiem. Anotētais Toma evanģēlijs ir ticis izdots vairākās valodās. Oriģināls pieder Ēģiptes Senatnes departamentam, nevis Vatikānam, kā notika ar Nāves jūras Tīstokļiem. Pirmais fotogrāfiskais izdevums dienas gaismu ieraudzīja 1956. gadā, bet pirmā kritiskā analīze - 1959. gadā. Runā, ka baznīca Francijā pat gribējusi iesūdzēt tiesā kritisko darbu autorus, un grāmatu iesākumā aizlieguši, bet vēlāk tomēr deva atļauju to publicēt.
Šie teksti noliek zem jautājuma zīmes visas kristīgās reliģijas pašus pamatus, tādēļ jāsaprot, ka šādi draudi varētu likt Vatikānam mēģināt noslēpt visu to, kas ir pretrunā ar oficiālo reliģisko doktrīnu. Taču Žans Daniels Keistlijs, kurš ir Lozannas universitātes teoloģijas profesors un galvenais speciālists Sv.Toma jautājumos, uzskata, ka baznīca saprot t.s. neortodoksālo tekstu izcilo vēsturisko nozīmību un piekrīt, ka tie ir rūpīgi jāizpēta.
Patiešām, no kā gan būtu jābaidās oficiālajai baznīcai, ja pat visi tās institūti un dogmas tikuši nostiprināti jau II gadsimtā un līdz šai dienai praktiski nav mainījušies? Tas bija laiks, kad visu literatūru, kas bija pretrunā oficiālajai dogmai, vajadzēja noslēpt, lai paglābtu no iznīcināšanas. Fakts, ka mēs par šiem tekstiem pilnīgi neko nezinājām līdz pat 1945. gadam, nepavisam nenozīmē, ka tos slēpa vai par tiem klusēja oficiālā baznīca. Nē, šos tekstus noslēpa tie, kuri vēlējās tos saglabāt, taču pamazām par tiem visi aizmirsa. Vēl vairāk, - par šo tekstu eksistenci ir bijis zināms vienmēr. Piemēram, savos darbos tos piemin agrīnais kristiešu teologs Origens. Vienkārši līdz pat šai dienai mēs nezinājām, par ko tur ir runa.
Nepieciešams novilkt robežu starp ši dokumenta tīri vēsturisko un reliģisko nozīmi. Oficiālā doktrīna balstīta tikai uz dažu cilvēku uzskatiem. Laikā, kad tika pieņemts lēmums pieturēties pie vienotas kristīgās doktrīnas, Nīkejas koncils jau izslēdza šos tekstus no kristīgās mācības. Jau pats fakts, ka līdz mūsdienām nonācis viens vienīgs šo tekstu eksemplārs, liecina, ka jau kopš pirmsākumiem tie nav bijuši pieejami plašai publikai un tiem bijis slepens un pat ezotērisks raksturs.
Šodien zinātnes aprindās viedokļi par tekstiem ir sadalījušies, bet baznīca stūrgalvīgi atsakās tos uztvert kā pilnvērtīgu kristīgo mantojumu.
Toma evanģēlijs
Apskatāmais vēsturiskais dokuments veidots kā dialogs starp Jēzu un apustuli Tomu un ietver sevī 114 logionus (tulk. no grieķu valodas - izteicienus), kas pēc būtības ļoti atšķiras no Jaunās Derības tekstiem.
Šis manuskripts, tāpat kā pārējās atrastās grāmatas, tiek datētas ar mūsu ēras 350. gadu. Manuskriptā ir norādes uz grieķu tekstu, kura fragmenti ir atrasti arheoloģiskajos izrakumos un kurš, savukārt, datēts ar 200. gadu. Tādējādi iznāk, ka šī evanģēlija grieķiskā versija ir senāka nekā pieņemts uzskatīt.
Vadošo zinātnieku viedokļi šī manukripta sakarā nesakrīt. Vairāki uzskata, ka tā pirmsākumi ved līdz Jēzus laikiem, bet citi domā, ka šis jaunais evanģēlijs patiesībā ir Jaunās Derības dokumentālā bāze jeb Q avots, uz kuras būvētas visas pārējās Bībeles daļas. Teoriju par Q avota eksistenci pirmoreiz izvirzīja vācu zinātnieki XIX gadsimtā.
Rokraksts dod atbildes uz vairākiem strīdīgiem teoloģijas jautājumiem un liecina, ka agrīnās kristietības laikā bija liels daudzums dažādu reliģisku doktrīnu. Bet pats svarīgākais ir tas, ka 5. evanģēlijs pierāda to, ka kristīgā tradīcija vienmēr nav bijusi tik stingra un nemainīga. Pēdējā laikā visai bieži parādās baumas, ka eksistē kaut kādi materiāli par Jēzu Kristu, kurus oficiālā baznīca visu šo laiku ir slēpusi. Lai kā arī nebūtu, tagad mēs jau varam pavērt noslēpuma aizkaru, kurš apvij šo vēsturisko dokumentu.
Zināms, ka grāmatas no atrastās Nag-Hammadi bibliotēkas tikušas izņemtas no apgrozības un paslēptas 4. gadsimtā, kad Nīkejas koncils pasludināja ticības un reliģiskās doktrīnas vienību. Jebkāda novirze no šīs doktrīnas tika pasludināta par ķecerību. Atbildot uz šādu idejisko nežēlību, dažus reliģiskos tekstus, kas neiederējās oficiālajā doktrīnā, uz laiciņu noslēpa. Neviens pat iedomāties nespēja, ka šis laiks ievilksies 1600 gadu garumā.
Kopš 1975. gada šie teksti ir atvērti visiem interesentiem. Anotētais Toma evanģēlijs ir ticis izdots vairākās valodās. Oriģināls pieder Ēģiptes Senatnes departamentam, nevis Vatikānam, kā notika ar Nāves jūras Tīstokļiem. Pirmais fotogrāfiskais izdevums dienas gaismu ieraudzīja 1956. gadā, bet pirmā kritiskā analīze - 1959. gadā. Runā, ka baznīca Francijā pat gribējusi iesūdzēt tiesā kritisko darbu autorus, un grāmatu iesākumā aizlieguši, bet vēlāk tomēr deva atļauju to publicēt.
Šie teksti noliek zem jautājuma zīmes visas kristīgās reliģijas pašus pamatus, tādēļ jāsaprot, ka šādi draudi varētu likt Vatikānam mēģināt noslēpt visu to, kas ir pretrunā ar oficiālo reliģisko doktrīnu. Taču Žans Daniels Keistlijs, kurš ir Lozannas universitātes teoloģijas profesors un galvenais speciālists Sv.Toma jautājumos, uzskata, ka baznīca saprot t.s. neortodoksālo tekstu izcilo vēsturisko nozīmību un piekrīt, ka tie ir rūpīgi jāizpēta.
Patiešām, no kā gan būtu jābaidās oficiālajai baznīcai, ja pat visi tās institūti un dogmas tikuši nostiprināti jau II gadsimtā un līdz šai dienai praktiski nav mainījušies? Tas bija laiks, kad visu literatūru, kas bija pretrunā oficiālajai dogmai, vajadzēja noslēpt, lai paglābtu no iznīcināšanas. Fakts, ka mēs par šiem tekstiem pilnīgi neko nezinājām līdz pat 1945. gadam, nepavisam nenozīmē, ka tos slēpa vai par tiem klusēja oficiālā baznīca. Nē, šos tekstus noslēpa tie, kuri vēlējās tos saglabāt, taču pamazām par tiem visi aizmirsa. Vēl vairāk, - par šo tekstu eksistenci ir bijis zināms vienmēr. Piemēram, savos darbos tos piemin agrīnais kristiešu teologs Origens. Vienkārši līdz pat šai dienai mēs nezinājām, par ko tur ir runa.
Nepieciešams novilkt robežu starp ši dokumenta tīri vēsturisko un reliģisko nozīmi. Oficiālā doktrīna balstīta tikai uz dažu cilvēku uzskatiem. Laikā, kad tika pieņemts lēmums pieturēties pie vienotas kristīgās doktrīnas, Nīkejas koncils jau izslēdza šos tekstus no kristīgās mācības. Jau pats fakts, ka līdz mūsdienām nonācis viens vienīgs šo tekstu eksemplārs, liecina, ka jau kopš pirmsākumiem tie nav bijuši pieejami plašai publikai un tiem bijis slepens un pat ezotērisks raksturs.
Šodien zinātnes aprindās viedokļi par tekstiem ir sadalījušies, bet baznīca stūrgalvīgi atsakās tos uztvert kā pilnvērtīgu kristīgo mantojumu.
16 maijs, 2008
kristietība Irineja laikā
Aleksandrs Vladimirovs
Kristietība Lionas Irineja laikā. Uzplaukums
Baznīcas vēsturē iegājies uzskats, ka kopš Nērona laikiem līdz pat brīdim, kad Konstantīns kristietību Romas impērijā pasludināja par valsts reliģiju, kristieši nemitīgi un masveidā tikuši vajāti. Taču ir labi zināms, ka šīs vajāšanas nebija vienmērīgas.
Patiesībā II gs. kristietības izplatībai bija labvēlīgi apstākļi. Neskatoties, ka turpinājās izrēķināšanās ar kristiešiem arī Irineja laikā, tie bija atsevišķi un neraksturīgi gadījumi. Piemēram, zināms, ka Origēna tēvs Leonīds mira kā moceklis ap 202. gadu. Un arī Origēns, kurš kādreiz iedvesmoja kristiešus, lai tie spīdzināšanu laikā neatteiktos no kristietības, pats vēlāk piedzīvoja skarbas mocības, kuru dēļ vēlāk nomira. Taču Origēns III gs. pirmajā pusē dod kopējo mocekļu skaitu kā "mazu un viegli nosaucamu", un šāds vērtējums noteikti ir vērā ņemams, jo nāk no notikumu aculiecinieka.
Par kristiešu vajāšanām un to mērogiem Irineja laikā baznīcas un laicīgie vēsturnieki dod brīžiem pilnīgi pretrunīgas liecības. Oficiālā baznīcas vēsture mēģina pārliecināt, ka pastāvēja valstisks antikristīgs terors, kamēr vērīgi pētnieki runā par atsevišķu vietējo izrēķināšanos izpaudumiem. Piemēram, savā atmaskojošajā četru sējumu darbā par agrīno kristietību vācu vēsturnieks Kārlis Haincs Dešners (Kristietības kriminālā vēsture, M., 1996, 172.-174.) apvaino baznīcas autorus apzinātā faktu sagrozīšanā un pat tiešā falsifikācijā. Autors precīzi piefiksējis acīs krītošo nesakritību Eisēbija ziņojumos: piemēram, Diokletiāna valdīšanas gados, kad notika spēcīgākās vajāšanas, iekrīt 91 upuris, bet viņa priekšteči, kas bija imperatori-gudrie un tautas mīluļi, nogalinājuši desmitiem tūkstošu kristiešus. Šāda paradoksa iemesls ir acīmredzams - notikumu senums, kad liecinieku trūkuma dēļ "vēsturi" var pielāgot attiecīgai ideoloģijai.
Pēc Eisēbija iznāk, ka II gadsimts bijis visplašāko vajāšanu laiks. Interesanti, ka šim viņa teiktajam pretim runā paziņojums, ka imperatori mēģinājuši novērst uzbrukumus kristiešiem. Iznāk, ka valdnieki izdevuši taisnīgus rīkojumus, kas noziedzīgā kārtā nav tikuši ievēroti. Taču tas Romas impērijā bija pilnīgi neiespējami. Visticamāk, ka izrēķināšanās notikušas nevis pārdomātas valsts politikas rezultātā, bet gan vietējo kaislību uzplūdos. Pretējā gadījumā II g s. baznīca darbotos pagrīdes apstākļos un baznīcas kodols un vadītāji dzīvotu mazapdzīvotās vai nepieejamās vietās (kā tas bija Decija vajāšanu laikā ap 250. gadu). Taču par II gs. kristiešiem agrīnie kristiešu autori neko tādu neziņo. Tieši otrādi - kristiešu sanākšanu laiks vietējām varām bija labi zināms - tā bija svētdiena; atrast vajadzīgo vadītāju, tikšanās vietu vai kristiešu apbedījumus nebija nekādu problēmu. Pēdējos pat aizsargāja likums. Tas viss nu nekādi neizskatās pēc totālas vajāšanas, ko uzspiež Eisēbijs, un aiz viņa visi pārējie baznīcas vēsturnieki. Pat fakts, ka baznīcas iekšienē saasinājās uzskatu sadursme starp ortodoksāļiem un gnostiķiem, liecina par attīstībai labvēlīgu vidi, kas nekādi nebūtu iespējams totālas iznīcināšanas apstākļos.
Rakstot par tālaika imperatoriem, baznīcas vēsturnieks Bolotovs nodaļā "Kristiešu vajāšanu vēsture" atzīmē laikmeta īpaši labvēlīgo raksturu. Tas guvis apzīmējumu Antonīnu laikmets. To būs interesanti salīdzināt ar sekojošo periodu, kad sāka izplatīties Lionas Irineja doktrīna. Pēc Bolotova par Antonīniem: "96. g. 18. sept. Domiciāns kļuva par szvērestības upuri... Viņa pēctecis bija imperators Kokcejs Nerva, padzīvojis senators, kurš valdīja nedaudz vairāk kā gadu. Domiciāns viņam atstāja, acīmredzot, daudz lietu, kas bija ierosinātas pret lielu skaitu aizdomīgām personām. Bet jaunais cēlsirdīgais imperators deva pavēli pārtraukt jelkādas izmeklēšanas apsūdzībās par bezdievību un pievēršanu jūdu parašām. Viņš ļāva atgriezties Romā tiem, ko Domiciāns bija izraidījis. Īpašu senāta atzinību Nerva izpelnījās, likvidējot jūdu nodokli (par godu šim lēmumam tika izkalta monēta. Nerva iesāk spīdošāko Romas impērijas laikmetu. Visi pieci imperatori (Nerva, Trajāns, Adrians, Antonīns, Marks Aurēlijs) aiz sevis atstāja atmiņas kā par cēzaru ziedu. Viņi augsti stāvēja arī kā tikumīgie raksturi. Trajāns bija vienāds savā uzvedībā gan galvaspilsētā, gan provincē. Viņš ievēroja vecos tikumus un ieviesa jaunas tiesības. Viņu dievināja jau dzīves laikā. Utt, ujpr... ".
Pēdējais no pieciem Marks Aurēlijs bija lieliski izglītots un nodevās filosofiskām pārdomām. Pirms došanās karā pret ģermāņiem, līdzgaitnieki lūdza, lai viņš publicē savus sacerējumus, ja nu ar imperatoru notiek kāda nelaime. Lai arī šai sakarā par viņu arī ironizēja, tautā Marks Aurēlijs bija ļoti mīlēts. Bolotovs uzsver, ka ap Marka Aurēlija laiku latīņu valodā vairs nevarēja atrast svētāku vārdu kā Antonīns.
Ādolfs fon Harnaks (dz. tag. Tartu, Igaunijā) apraksta visai labvēlīgās attiecības starp imperatoriem un kristiešiem II gs.: "Valsts novērtējums no kristiešu puses kopš tapa "Vēstule romiešiem" un "Jāņa atklāsmes" (pēc viņa - I gs. beigās) līdz pat Aleksandra Severa valdīšanai (222.-235.), piedzīvoja ievērojamas svārstības; bet kopumā tā kļuva labvēlīgāka. Aizdomas, pat pārliecība, ka Romas valsts ir sātana valstība, bet imperators - antikrists, laiku pa laikam atgriezās, bet arvien vairāk nobīdījās otrajā plānā. [Kristietības] apoloģēti Justīns un Tertuliāns uzskatīja par iespējamu redzēt "labajos" valdniekos patiesās ticības draugus un pat aizstāvjus; II gs. beigās bija plaši izplatīts uzskats, ka Trajāns, Adrians un abi Antonīni personiski kristietībai nedarīja neko naidīgu... Pasākumi, ko imperatori veica labu tikumu atjaunošanai, radīja atzinību no kristiešu puses; un valsts, kas rūpējās par mieru un labklājību, katram kristietim bija vērtība.
Daži apoloģēti centās nostādīt imperatoru acīs kristietību kā valstij noderīgu spēku. Tālāk par visiem šai virzienā aizgāja bīskaps Sard-Melitons (ap 176. g.) savā sacerējumā, ko viņš piedāvāja Markam Aurēlijam. Šis teksts ir ievērības cienīgs visādā ziņā: "Lai arī mūsu filosofija laida pirmos asnus svešā tautā, pēc tam tā, vareni valdot tavam priekšgājējam Augustam, sāka plaukt tavas valsts provincē un deva tavai valstij īpašā veidā dāsnu labumu. Jo kopš tā laika nemitīgi augusi Romas valsts varenība un spozme, kurai tu allaž esi un būsi vēlams valdnieks kopā ar tavu dēlu, ja sāksi aizstāvēt šo Augusta laikā dzimušo un kopā ar valsti izaudzēto filosofiju, kas kopā ar citām reliģijām baudījusi arī no tavu priekšgājēju puses. Labākais pierādījums tam, ka mūsu ticība plaukusi kopā ar tik laimīgi sākušos monarhiju un tās labā, ir apstāklis, ka kopš Augusta valdīšanas laika ne viena nelaime nav piemeklējusi šo monarhiju, bet, tieši pretēji, viss, saskaņā ar kopīgo vēlēšanos, tikai vairoja tās krāšņumu un slavu. Vienīgie imperatori, kas, būdami ļauni noskaņotu cilvēku iekārdināti, centās mūsu ticībai nest sliktu slavu, bija Nērons un Domiciāns; un no viņiem izgājušie meli, kas nomelno kristiešus, izplatījās tālāk, kā parasts tautā, bez baumu ticamības pārbaudes...".
Tādējādi Harnaks izdara secinājumu, ka baznīca līdz pat Aleksandra Severa laikam visos punktos tuvinājās valstij, t.i., nekādu nežēlīgu pret kristiešiem vērstu vajāšanu II gs. nebija. Protams, ne visi apstākļi bija ideāli jaunās reliģijas tapšanai, jo vienmēr termins "labāk" vai "sliktāk" ir jāuztver nosacīti. Baznīcas vēsturnieku izklāstā šis periods ir bijis vienkārši šausmīgs. Taču no otras puses, Antonīnu laiks ir vispārpieņemts kā viens no Romas impērijas vēstures labākajiem periodiem. Citos, nelabvēlīgākos apstākļos kristietībai vienkārši nebūtu izredžu izdzīvot. Taču mēs redzam, ka vēsture bija kristietībai labvēlīga, un ļoti būtiski, ka tieši II gs. bija tāds. Kristietības pasludināšana par valsts reliģiju IV gs. bija tikai smalkākā plānā notikuša fakta materializācija.
Romas impērijā ietilpa daudz tautu un tām bija atšķirīgas parašas, ko imperatori ievēroja. Valsts līmenī tika pieļauts, ka jūdi un parsi (zoroastrieši) neēd upurgaļu un nedievina imperatoru. Romas vēstures ievērojamākais speciālists T.Mommzels rakstīja: "Gan Vespasiāns, gan sekojošie imperatori attiecībā pret jūdiem ievēroja kopīgus reliģiskās un politiskās iecietības principus; vēl jo vairāk - izdotie speciālie likumi vēl joprojām bija vērsti, lai atbrīvotu viņus no vispārējiem pilsoņu pienākumiem, kas bija pretrunā ar viņu ticību un ierašām, un tādēļ šie likumi ir tieši klasificējami kā privilēģijas... Jūdiem nebija nekādu šķēršļu savu sinagogu un lūgšanu namu dibināšanai, tāpat arī savu vadītāju iecelšanai...".
Līdzīga attieksme bija arī pret dažādajiem ēģiptiešu, mazāziešu un citiem impērijas kultiem. Bolotovs dod Tertuliāna liecību par imperatora un kristiešu lieliskajām attiecībām: "...Labākie imperatori nebūt neuzskatīja kristiešus par sabiedrībai kaitīgiem. Piemēram, Trajāns bija līdz tādai pakāpei pārliecināts par kristiešu nevainību, ka aizliedza viņus izsekot. Un pie vēlākajiem imperatoriem kristiešu stāvoklis nepasliktinājās; tieši pretēji - viņi cenšas to stāvokli uzlabot: tā Marks Aurēlijs jo stingri aizliedza apvainot kristiešus tikai par kristietību". (tā ir arī atbilde tiem, kas gribētu Trajāna saraksti ar Plīniju izmantot kā pretargumentu).
Kā gan gadījās, ka dažviet no tikušās nelikumības attiecībā pret kristiešiem pārvērtās apokaliptiskajās Baznīcas cīņās pret Impērijas "nezvēru", kas centās aprīt "Kristus bērnu"? Atbilde ir - konstantīniskajai Baznīcai bija nepieciešams svētuma oreols. Nekas labāk par moceklību nepalīdz ticības nostiprināšanai. Lai pievērstu impērijas iedzīvotājus jaunajai valsts reliģijai, bija nepieciešami iespaidīgi un viegli saprotami pierādījumi. Tieši Kosntantīna laikā tika atraktas daudzas "relikvijas- brīnumdarītājas" un atrastas "Svētās vietas" no Vecās un Jaunā Derības vēstures. "Briesmīgās vajāšanas" pret kristiešiem kļuva par vienu jaunās mitoloģijas balstiem. Baznīcas vēstures dažas zīmīgākās figūras būtu neizteiksmīgas, ja trūktu stāstu par "zvērīgajām II gs. vajāšanām". Pēc Eisēbija rakstītā, Trajāna laikā mocekļa nāvē mira bīskaps Antiohijas Ignātijs un Jeruzalemes Simeons, bet pēc tradīcijas, ko neviens vēsturnieks nav apstiprinājis, arī Romas Kliments. Antiohijas Ignātijs un Romas Kliments kā vēsturiskas personas vispār ir problemātiskas.
Jeruzalemes Simeons par vajāšanu upuri kļuva kā ebrejs-dāvidīds, t.i, kā jūdu valdnieka troņa pretendents; bet tā vairs nav ar kristietību saistīta epizode. Iznāk, ka visas trīs personas tikai ar milzīgām pielaidēm varētu identificēt kā vēsturiskās kristietības personas un pasludinātas par tās mocekļiem. Vienīgais vēsturiski patiesi iespējamais moceklis visā Romas impērijā 21 gada laikā (Adriana valdīšana 117.-138.) ir Irineja minētais bīskaps Telesfors. Neviens cits gan šo faktu nav apstiprinājis... Seko Antonijs Pijs, kura valdīšanas laikā iekrīt divas mocekļu nāves: bīskapa Polikarpa nāve Smirnā un vairāku mocekļu gals Romā. Polikarpa gadījumā ir daudz jautājumu un hronologi nevar vien izšķirties par īsto nāves gadu (vai ap 166. vai 156. gadu). Patiesību noskaidrot traucē jelkādi pierādījumi par paša Polikarpa reālu eskistenci, kuru Irinejs izvēlējies kā "vienīgo liecinieku" viņa paša (Irineja) sakariem ar apustulisko pēctecību. Marka Aurēlija laikā (163.-167.) par mocekļiem kļūst Justīns Filosofs un seši viņa mācekļi.
No iepriekš rakstītā redzams, ka II gs. izrēķināšanās, visticamāk notika vietās, kur kristiešiem bija daudz ienaidnieku, un ko vienkārši izprovocēja. Bolotovs: "Gadījumos, kad kristieši sadūrās ar likumu, viņus patiešām tiesāja, lai uzturētu valsts autoritāti. Līdz pat II gs. vidum valsts atturēja tautas masu uzbrukumus kristiešiem, strīdus gadījumos paturot sev tiesneša lomu. Kristiešu stāvoklis bija traģisks ne jau varas naidīguma dēļ, bet tādēļ, ka viņiem zem kājām nebija stingra juridiska pamata. Kristieši varēja pastāvēt atklāti un plaukt; bet viens sīkas personiskas sadursmes dēļ radīts ziņojums varēja kalpot par iemeslu kristiešu pretvalstiskā rakstura noskaidrošanai tiesā un viņu vajāšanai".
Viss materiāls
--------------------------------------------------
Kur un kā radās kristietība?
Līdz pat V gadsimta sākumam ebionītu rakstus godāja sīriešu kristieši. Ebionīti nepieņēma ortodoksālo dogmu par Trīsvienību (neuzskatīja Jēzu par dievu, bet Svētais gars viņiem bija sieviešu kārtas). Viņu mācība iespaidoja Samosatas Pāvilu, kurš sprediķoja III gs. vidū. Viņa sekotājs Ārijs nostājās pret baznīcas "Dieva trīsvienību". Ārijs apgalvoja, ka Jēzus Kristus nav mūžīgs, bet gan radīts (tā, saskaņā ar Eisēbiju, domāja arī ebionīti). Pēc Svencickas domām, te izpaužas kāda no ķecerīgajām mācībām, kur... kristīšanas laikā Jēzū ienāca Kristus, bet pameta, kad viņš tika sists krustā. Epifānijs rakstīja, ka ebionīti domāja Jēzu kā Erceņģeli, nevis Tēva radītu. Tiek ziņots, ka par ebionītiem sevi dēvēja visi pirmie kristieši, bet apzīmējums "kristieši" saskaņā ar kanonisko tradīciju radās Antiohijā, Sīrijā. Aramiešu valodā runājošo vidē tāds vārds nevarēja rasties.
Saskaņā ar ebionītu doktrīnu par to, ka Kristus ir Visuma garīga parādība, viņu evanģēlijs sākas nevis ar Jēzus bērniņa dzimšanu, bet gan ar kristīšanas alegoriju un Kristus gara ienākšanu Jēzū. To pašu mēs redzam kanoniskajā Jāņa evaņģēlijā un arī Marka ev-jā. Daudzi speciālisti uzskata, ka sākotnējie Mateja un Lūkas evanģēliji arī bija bez Jēzus pirsmkristīšanas perioda atstāsta. Citiem vārdiem, sākotnējie Jaunās Derības teksti atainoja un pasvītroja tieši "otro dzimšanu", jeb, citiem vārdiem, Jēzu un Jēzu Kristu nodalīja laikā.
Vairākkārt uzmanība vērsta uz dažām dogmām, kas pēc rūpīgākas pārbaudes izrādās nekas vairāk par dažu ekzeģētu personisko viedokli, kuru koncili pārvērta par "baznīcas uzskatu". Patiesībā tāda baznīcas viedokļa nekad nav bijis, jo uzskats ir konkrētas apziņas fenomens, savukārt konkrētas baznīcas to dibinātāju izskatā, kā liecina vēsture, nepārtraukti strīdējās savā starpā, konkurējošo grupu koncilus novērtējos kā "bandītiskus". Tas, ka galu galā kāda grupa uzvarēja citas, nenozīmē, ka triumfēja patiesība. Vēl jo vairāk - tas nenozīmē arī to, ka šajos strīdos kādai no konfliktējošajām pusēm vispār bija taisnība. Austrumos Patiesību iegūst klusumā un paša sirdī, nevis balsošanas ceļā.
Viens no Baznīcas pamatpostulātiem ir dogma, ka Baznīcu iedibināja pats Jēzus, citiem vārdiem, ka kristietība radās līdz ar Marijas dēla piekritēju pulciņa izveidošanos. Mēs aizstāvam uzskatu, ka vēsturiskais Jēzus piedzima sen pirms kristīgās ēras sākuma, tādēļ ir nepieciešams tikt skaidrībā - kad kristietība radās vēsturiski.
---------------------------------------------------
Kristietība Lionas Irineja laikā. Uzplaukums
Baznīcas vēsturē iegājies uzskats, ka kopš Nērona laikiem līdz pat brīdim, kad Konstantīns kristietību Romas impērijā pasludināja par valsts reliģiju, kristieši nemitīgi un masveidā tikuši vajāti. Taču ir labi zināms, ka šīs vajāšanas nebija vienmērīgas.
Patiesībā II gs. kristietības izplatībai bija labvēlīgi apstākļi. Neskatoties, ka turpinājās izrēķināšanās ar kristiešiem arī Irineja laikā, tie bija atsevišķi un neraksturīgi gadījumi. Piemēram, zināms, ka Origēna tēvs Leonīds mira kā moceklis ap 202. gadu. Un arī Origēns, kurš kādreiz iedvesmoja kristiešus, lai tie spīdzināšanu laikā neatteiktos no kristietības, pats vēlāk piedzīvoja skarbas mocības, kuru dēļ vēlāk nomira. Taču Origēns III gs. pirmajā pusē dod kopējo mocekļu skaitu kā "mazu un viegli nosaucamu", un šāds vērtējums noteikti ir vērā ņemams, jo nāk no notikumu aculiecinieka.
Par kristiešu vajāšanām un to mērogiem Irineja laikā baznīcas un laicīgie vēsturnieki dod brīžiem pilnīgi pretrunīgas liecības. Oficiālā baznīcas vēsture mēģina pārliecināt, ka pastāvēja valstisks antikristīgs terors, kamēr vērīgi pētnieki runā par atsevišķu vietējo izrēķināšanos izpaudumiem. Piemēram, savā atmaskojošajā četru sējumu darbā par agrīno kristietību vācu vēsturnieks Kārlis Haincs Dešners (Kristietības kriminālā vēsture, M., 1996, 172.-174.) apvaino baznīcas autorus apzinātā faktu sagrozīšanā un pat tiešā falsifikācijā. Autors precīzi piefiksējis acīs krītošo nesakritību Eisēbija ziņojumos: piemēram, Diokletiāna valdīšanas gados, kad notika spēcīgākās vajāšanas, iekrīt 91 upuris, bet viņa priekšteči, kas bija imperatori-gudrie un tautas mīluļi, nogalinājuši desmitiem tūkstošu kristiešus. Šāda paradoksa iemesls ir acīmredzams - notikumu senums, kad liecinieku trūkuma dēļ "vēsturi" var pielāgot attiecīgai ideoloģijai.
Pēc Eisēbija iznāk, ka II gadsimts bijis visplašāko vajāšanu laiks. Interesanti, ka šim viņa teiktajam pretim runā paziņojums, ka imperatori mēģinājuši novērst uzbrukumus kristiešiem. Iznāk, ka valdnieki izdevuši taisnīgus rīkojumus, kas noziedzīgā kārtā nav tikuši ievēroti. Taču tas Romas impērijā bija pilnīgi neiespējami. Visticamāk, ka izrēķināšanās notikušas nevis pārdomātas valsts politikas rezultātā, bet gan vietējo kaislību uzplūdos. Pretējā gadījumā II g s. baznīca darbotos pagrīdes apstākļos un baznīcas kodols un vadītāji dzīvotu mazapdzīvotās vai nepieejamās vietās (kā tas bija Decija vajāšanu laikā ap 250. gadu). Taču par II gs. kristiešiem agrīnie kristiešu autori neko tādu neziņo. Tieši otrādi - kristiešu sanākšanu laiks vietējām varām bija labi zināms - tā bija svētdiena; atrast vajadzīgo vadītāju, tikšanās vietu vai kristiešu apbedījumus nebija nekādu problēmu. Pēdējos pat aizsargāja likums. Tas viss nu nekādi neizskatās pēc totālas vajāšanas, ko uzspiež Eisēbijs, un aiz viņa visi pārējie baznīcas vēsturnieki. Pat fakts, ka baznīcas iekšienē saasinājās uzskatu sadursme starp ortodoksāļiem un gnostiķiem, liecina par attīstībai labvēlīgu vidi, kas nekādi nebūtu iespējams totālas iznīcināšanas apstākļos.
Rakstot par tālaika imperatoriem, baznīcas vēsturnieks Bolotovs nodaļā "Kristiešu vajāšanu vēsture" atzīmē laikmeta īpaši labvēlīgo raksturu. Tas guvis apzīmējumu Antonīnu laikmets. To būs interesanti salīdzināt ar sekojošo periodu, kad sāka izplatīties Lionas Irineja doktrīna. Pēc Bolotova par Antonīniem: "96. g. 18. sept. Domiciāns kļuva par szvērestības upuri... Viņa pēctecis bija imperators Kokcejs Nerva, padzīvojis senators, kurš valdīja nedaudz vairāk kā gadu. Domiciāns viņam atstāja, acīmredzot, daudz lietu, kas bija ierosinātas pret lielu skaitu aizdomīgām personām. Bet jaunais cēlsirdīgais imperators deva pavēli pārtraukt jelkādas izmeklēšanas apsūdzībās par bezdievību un pievēršanu jūdu parašām. Viņš ļāva atgriezties Romā tiem, ko Domiciāns bija izraidījis. Īpašu senāta atzinību Nerva izpelnījās, likvidējot jūdu nodokli (par godu šim lēmumam tika izkalta monēta. Nerva iesāk spīdošāko Romas impērijas laikmetu. Visi pieci imperatori (Nerva, Trajāns, Adrians, Antonīns, Marks Aurēlijs) aiz sevis atstāja atmiņas kā par cēzaru ziedu. Viņi augsti stāvēja arī kā tikumīgie raksturi. Trajāns bija vienāds savā uzvedībā gan galvaspilsētā, gan provincē. Viņš ievēroja vecos tikumus un ieviesa jaunas tiesības. Viņu dievināja jau dzīves laikā. Utt, ujpr... ".
Pēdējais no pieciem Marks Aurēlijs bija lieliski izglītots un nodevās filosofiskām pārdomām. Pirms došanās karā pret ģermāņiem, līdzgaitnieki lūdza, lai viņš publicē savus sacerējumus, ja nu ar imperatoru notiek kāda nelaime. Lai arī šai sakarā par viņu arī ironizēja, tautā Marks Aurēlijs bija ļoti mīlēts. Bolotovs uzsver, ka ap Marka Aurēlija laiku latīņu valodā vairs nevarēja atrast svētāku vārdu kā Antonīns.
Ādolfs fon Harnaks (dz. tag. Tartu, Igaunijā) apraksta visai labvēlīgās attiecības starp imperatoriem un kristiešiem II gs.: "Valsts novērtējums no kristiešu puses kopš tapa "Vēstule romiešiem" un "Jāņa atklāsmes" (pēc viņa - I gs. beigās) līdz pat Aleksandra Severa valdīšanai (222.-235.), piedzīvoja ievērojamas svārstības; bet kopumā tā kļuva labvēlīgāka. Aizdomas, pat pārliecība, ka Romas valsts ir sātana valstība, bet imperators - antikrists, laiku pa laikam atgriezās, bet arvien vairāk nobīdījās otrajā plānā. [Kristietības] apoloģēti Justīns un Tertuliāns uzskatīja par iespējamu redzēt "labajos" valdniekos patiesās ticības draugus un pat aizstāvjus; II gs. beigās bija plaši izplatīts uzskats, ka Trajāns, Adrians un abi Antonīni personiski kristietībai nedarīja neko naidīgu... Pasākumi, ko imperatori veica labu tikumu atjaunošanai, radīja atzinību no kristiešu puses; un valsts, kas rūpējās par mieru un labklājību, katram kristietim bija vērtība.
Daži apoloģēti centās nostādīt imperatoru acīs kristietību kā valstij noderīgu spēku. Tālāk par visiem šai virzienā aizgāja bīskaps Sard-Melitons (ap 176. g.) savā sacerējumā, ko viņš piedāvāja Markam Aurēlijam. Šis teksts ir ievērības cienīgs visādā ziņā: "Lai arī mūsu filosofija laida pirmos asnus svešā tautā, pēc tam tā, vareni valdot tavam priekšgājējam Augustam, sāka plaukt tavas valsts provincē un deva tavai valstij īpašā veidā dāsnu labumu. Jo kopš tā laika nemitīgi augusi Romas valsts varenība un spozme, kurai tu allaž esi un būsi vēlams valdnieks kopā ar tavu dēlu, ja sāksi aizstāvēt šo Augusta laikā dzimušo un kopā ar valsti izaudzēto filosofiju, kas kopā ar citām reliģijām baudījusi arī no tavu priekšgājēju puses. Labākais pierādījums tam, ka mūsu ticība plaukusi kopā ar tik laimīgi sākušos monarhiju un tās labā, ir apstāklis, ka kopš Augusta valdīšanas laika ne viena nelaime nav piemeklējusi šo monarhiju, bet, tieši pretēji, viss, saskaņā ar kopīgo vēlēšanos, tikai vairoja tās krāšņumu un slavu. Vienīgie imperatori, kas, būdami ļauni noskaņotu cilvēku iekārdināti, centās mūsu ticībai nest sliktu slavu, bija Nērons un Domiciāns; un no viņiem izgājušie meli, kas nomelno kristiešus, izplatījās tālāk, kā parasts tautā, bez baumu ticamības pārbaudes...".
Tādējādi Harnaks izdara secinājumu, ka baznīca līdz pat Aleksandra Severa laikam visos punktos tuvinājās valstij, t.i., nekādu nežēlīgu pret kristiešiem vērstu vajāšanu II gs. nebija. Protams, ne visi apstākļi bija ideāli jaunās reliģijas tapšanai, jo vienmēr termins "labāk" vai "sliktāk" ir jāuztver nosacīti. Baznīcas vēsturnieku izklāstā šis periods ir bijis vienkārši šausmīgs. Taču no otras puses, Antonīnu laiks ir vispārpieņemts kā viens no Romas impērijas vēstures labākajiem periodiem. Citos, nelabvēlīgākos apstākļos kristietībai vienkārši nebūtu izredžu izdzīvot. Taču mēs redzam, ka vēsture bija kristietībai labvēlīga, un ļoti būtiski, ka tieši II gs. bija tāds. Kristietības pasludināšana par valsts reliģiju IV gs. bija tikai smalkākā plānā notikuša fakta materializācija.
Romas impērijā ietilpa daudz tautu un tām bija atšķirīgas parašas, ko imperatori ievēroja. Valsts līmenī tika pieļauts, ka jūdi un parsi (zoroastrieši) neēd upurgaļu un nedievina imperatoru. Romas vēstures ievērojamākais speciālists T.Mommzels rakstīja: "Gan Vespasiāns, gan sekojošie imperatori attiecībā pret jūdiem ievēroja kopīgus reliģiskās un politiskās iecietības principus; vēl jo vairāk - izdotie speciālie likumi vēl joprojām bija vērsti, lai atbrīvotu viņus no vispārējiem pilsoņu pienākumiem, kas bija pretrunā ar viņu ticību un ierašām, un tādēļ šie likumi ir tieši klasificējami kā privilēģijas... Jūdiem nebija nekādu šķēršļu savu sinagogu un lūgšanu namu dibināšanai, tāpat arī savu vadītāju iecelšanai...".
Līdzīga attieksme bija arī pret dažādajiem ēģiptiešu, mazāziešu un citiem impērijas kultiem. Bolotovs dod Tertuliāna liecību par imperatora un kristiešu lieliskajām attiecībām: "...Labākie imperatori nebūt neuzskatīja kristiešus par sabiedrībai kaitīgiem. Piemēram, Trajāns bija līdz tādai pakāpei pārliecināts par kristiešu nevainību, ka aizliedza viņus izsekot. Un pie vēlākajiem imperatoriem kristiešu stāvoklis nepasliktinājās; tieši pretēji - viņi cenšas to stāvokli uzlabot: tā Marks Aurēlijs jo stingri aizliedza apvainot kristiešus tikai par kristietību". (tā ir arī atbilde tiem, kas gribētu Trajāna saraksti ar Plīniju izmantot kā pretargumentu).
Kā gan gadījās, ka dažviet no tikušās nelikumības attiecībā pret kristiešiem pārvērtās apokaliptiskajās Baznīcas cīņās pret Impērijas "nezvēru", kas centās aprīt "Kristus bērnu"? Atbilde ir - konstantīniskajai Baznīcai bija nepieciešams svētuma oreols. Nekas labāk par moceklību nepalīdz ticības nostiprināšanai. Lai pievērstu impērijas iedzīvotājus jaunajai valsts reliģijai, bija nepieciešami iespaidīgi un viegli saprotami pierādījumi. Tieši Kosntantīna laikā tika atraktas daudzas "relikvijas- brīnumdarītājas" un atrastas "Svētās vietas" no Vecās un Jaunā Derības vēstures. "Briesmīgās vajāšanas" pret kristiešiem kļuva par vienu jaunās mitoloģijas balstiem. Baznīcas vēstures dažas zīmīgākās figūras būtu neizteiksmīgas, ja trūktu stāstu par "zvērīgajām II gs. vajāšanām". Pēc Eisēbija rakstītā, Trajāna laikā mocekļa nāvē mira bīskaps Antiohijas Ignātijs un Jeruzalemes Simeons, bet pēc tradīcijas, ko neviens vēsturnieks nav apstiprinājis, arī Romas Kliments. Antiohijas Ignātijs un Romas Kliments kā vēsturiskas personas vispār ir problemātiskas.
Jeruzalemes Simeons par vajāšanu upuri kļuva kā ebrejs-dāvidīds, t.i, kā jūdu valdnieka troņa pretendents; bet tā vairs nav ar kristietību saistīta epizode. Iznāk, ka visas trīs personas tikai ar milzīgām pielaidēm varētu identificēt kā vēsturiskās kristietības personas un pasludinātas par tās mocekļiem. Vienīgais vēsturiski patiesi iespējamais moceklis visā Romas impērijā 21 gada laikā (Adriana valdīšana 117.-138.) ir Irineja minētais bīskaps Telesfors. Neviens cits gan šo faktu nav apstiprinājis... Seko Antonijs Pijs, kura valdīšanas laikā iekrīt divas mocekļu nāves: bīskapa Polikarpa nāve Smirnā un vairāku mocekļu gals Romā. Polikarpa gadījumā ir daudz jautājumu un hronologi nevar vien izšķirties par īsto nāves gadu (vai ap 166. vai 156. gadu). Patiesību noskaidrot traucē jelkādi pierādījumi par paša Polikarpa reālu eskistenci, kuru Irinejs izvēlējies kā "vienīgo liecinieku" viņa paša (Irineja) sakariem ar apustulisko pēctecību. Marka Aurēlija laikā (163.-167.) par mocekļiem kļūst Justīns Filosofs un seši viņa mācekļi.
No iepriekš rakstītā redzams, ka II gs. izrēķināšanās, visticamāk notika vietās, kur kristiešiem bija daudz ienaidnieku, un ko vienkārši izprovocēja. Bolotovs: "Gadījumos, kad kristieši sadūrās ar likumu, viņus patiešām tiesāja, lai uzturētu valsts autoritāti. Līdz pat II gs. vidum valsts atturēja tautas masu uzbrukumus kristiešiem, strīdus gadījumos paturot sev tiesneša lomu. Kristiešu stāvoklis bija traģisks ne jau varas naidīguma dēļ, bet tādēļ, ka viņiem zem kājām nebija stingra juridiska pamata. Kristieši varēja pastāvēt atklāti un plaukt; bet viens sīkas personiskas sadursmes dēļ radīts ziņojums varēja kalpot par iemeslu kristiešu pretvalstiskā rakstura noskaidrošanai tiesā un viņu vajāšanai".
Viss materiāls
--------------------------------------------------
Kur un kā radās kristietība?
Līdz pat V gadsimta sākumam ebionītu rakstus godāja sīriešu kristieši. Ebionīti nepieņēma ortodoksālo dogmu par Trīsvienību (neuzskatīja Jēzu par dievu, bet Svētais gars viņiem bija sieviešu kārtas). Viņu mācība iespaidoja Samosatas Pāvilu, kurš sprediķoja III gs. vidū. Viņa sekotājs Ārijs nostājās pret baznīcas "Dieva trīsvienību". Ārijs apgalvoja, ka Jēzus Kristus nav mūžīgs, bet gan radīts (tā, saskaņā ar Eisēbiju, domāja arī ebionīti). Pēc Svencickas domām, te izpaužas kāda no ķecerīgajām mācībām, kur... kristīšanas laikā Jēzū ienāca Kristus, bet pameta, kad viņš tika sists krustā. Epifānijs rakstīja, ka ebionīti domāja Jēzu kā Erceņģeli, nevis Tēva radītu. Tiek ziņots, ka par ebionītiem sevi dēvēja visi pirmie kristieši, bet apzīmējums "kristieši" saskaņā ar kanonisko tradīciju radās Antiohijā, Sīrijā. Aramiešu valodā runājošo vidē tāds vārds nevarēja rasties.
Saskaņā ar ebionītu doktrīnu par to, ka Kristus ir Visuma garīga parādība, viņu evanģēlijs sākas nevis ar Jēzus bērniņa dzimšanu, bet gan ar kristīšanas alegoriju un Kristus gara ienākšanu Jēzū. To pašu mēs redzam kanoniskajā Jāņa evaņģēlijā un arī Marka ev-jā. Daudzi speciālisti uzskata, ka sākotnējie Mateja un Lūkas evanģēliji arī bija bez Jēzus pirsmkristīšanas perioda atstāsta. Citiem vārdiem, sākotnējie Jaunās Derības teksti atainoja un pasvītroja tieši "otro dzimšanu", jeb, citiem vārdiem, Jēzu un Jēzu Kristu nodalīja laikā.
Vairākkārt uzmanība vērsta uz dažām dogmām, kas pēc rūpīgākas pārbaudes izrādās nekas vairāk par dažu ekzeģētu personisko viedokli, kuru koncili pārvērta par "baznīcas uzskatu". Patiesībā tāda baznīcas viedokļa nekad nav bijis, jo uzskats ir konkrētas apziņas fenomens, savukārt konkrētas baznīcas to dibinātāju izskatā, kā liecina vēsture, nepārtraukti strīdējās savā starpā, konkurējošo grupu koncilus novērtējos kā "bandītiskus". Tas, ka galu galā kāda grupa uzvarēja citas, nenozīmē, ka triumfēja patiesība. Vēl jo vairāk - tas nenozīmē arī to, ka šajos strīdos kādai no konfliktējošajām pusēm vispār bija taisnība. Austrumos Patiesību iegūst klusumā un paša sirdī, nevis balsošanas ceļā.
Viens no Baznīcas pamatpostulātiem ir dogma, ka Baznīcu iedibināja pats Jēzus, citiem vārdiem, ka kristietība radās līdz ar Marijas dēla piekritēju pulciņa izveidošanos. Mēs aizstāvam uzskatu, ka vēsturiskais Jēzus piedzima sen pirms kristīgās ēras sākuma, tādēļ ir nepieciešams tikt skaidrībā - kad kristietība radās vēsturiski.
---------------------------------------------------
Abonēt:
Ziņas (Atom)
