Vai kristieši ir Bībeles viltotāji?
Hellēnisma laikmetā jūdaisms bija ļoti populārs, jo īpaši intelektuāļu aprindās. Daudzi no Talmudā minētajiem zinātniekiem un domātājiem bija prozelīti (t.i. - bijušie neebreji, kas pieņēmuši jūdaismu, tādējādi kļūstot par ebrejiem) vai tādi, kas cēlušies no prozelītiem: grieķi, romieši, persi. III gs.p.m.ē 70 ebreju zinātnieki pēc Aleksandrijas valdnieka Ptolemeja II Filadelfa īpaša pasūtījuma Toru pārtulkoja uz grieķu valodu. Šis tulkojums ir pazīstams kā Septuaginta, jeb "70 skaidrotāju tulkojums".
Jūdaisma popularitāte savā ziņā palīdzēja izplatīties arī kristietībai; tā kā ebreji ar misionārismu nenodarbojās, jūdaisms jaunajai mācībai konkurenci neveidoja. Kristieši pie pagāniem vērsās kā jūdaisma likumīgi pārstāvji un turpinātāji - īpaši aktīvi sludināt varēja pēc Tempļa sagraušanas, kad ebrejiem vairs nebija centralizētas politiskās pārvaldes. Kristiešiem nebija jāuztraucas par atspēkojumiem no reliģisko pārstāvju puses - sludinātāji sevi uzdeva par slavenās Mozus Mācības sekotājiem, apgalvojot, ka viņu ticība izriet no Rakstiem, bet kristietības pamatlicējs ir jaunais pravietis, kurš "papildinājis" un "attīstījis" jūdaismu. Taču...
Jau kopš pašiem pirmsākumiem kristiešiem bija jāsastopas ar vienu nepatīkamu faktu - pagānu vidū sludināšana nesastapās ar idejisku pretestību, bet ebreji kristīgo interpretāciju atteicās pieņemt, uzskatot to par Svētās Mācības profanāciju. Tādēļ līdz pat mūsdienām kristiešiem nākas jūdus pievērst Kristum ar jebkuriem līdzekļiem. Viens no savu pretenziju apstiprināšanas veidiem ir Bībeles falsifikācija, to tendenciozi tulkojot. Šie tulkojumi tika veikti ar nolūku "pieskaņot" Bībeles tekstu kristīgajai dogmatikai un sasaistīt kristietību ar Veco Derību. Pretējā gadījumā kristietība zaudētu saiti ar senajā pasaulē pazīstamo Sinajas Atklāsmi un zaudētu arī savu galveno balstu - "dievišķo iedvesmojumu".
Lai parādītu Vecās un Jaunā Derības pēctecību, jau kristietības sākumposmā tika izveidots Vecās Derības pantu saraksts, kam bija jāliecina, ka ar Jēzu saistītie notikumi bijuši bībelisko praviešu pareģoti. Ebrejus, kuri turpināja lasīt TaNaH (Veco Derību) oriģinālā, apvainoja "acīmredzamu faktu" noliegšanā, un jūdaisms gadsimtu garumā bija kā atbildētājs valdošās kristīgās baznīcas priekšā. Kristietības sludinātāji no paaudzes paaudzē atkārtoja vienus un tos pašus "liecību saraksta" argumentus, pilnībā ignorējot savu oponentu skaidrojumus un atbildes.
Te jāatzīmē, ka disputi ar ebrejiem arī jaunākajos laikos (raugoties no kristiešu viedokļa) tiek uzskatīti kā misionārisms ar mērķi pievērst ebrejus kristietībai, nevis kopīgi patiesības meklējumi. Kārlis Ludvigs Šmits, kurš bija liberāls protestantu teologs un draudzīgi izturējās pret ebrejiem, kādā no 1933. gada disputiem ebreju filosofam Martinam Buberam atklāti pateica: "Evanģēliskajam teologam sarunās ar jums ir jāuzstājas kā Jēzus Kristus baznīcas loceklim, viņam jātiecas runāt tā, lai nodotu ebrejiem baznīcas vēsti. Viņam tas jādara arī tad, ja neesat to lūguši darīt. Kristīgās misijas apliecinājums sarunās ar jums var radīt rūgtuma piegaršu un var tikt uzskatīts kā uzbrukums. Taču tāds uzbrukums ir saistīts ar rūpēm par jums - ebrejiem, lai jūs varētu dzīvot kopā ar mums kā brāļi mūsu vācu dzimtenē un visā pasaulē..."
Viena no galvenajām kristietības dogmām ir uzskats par Jēzus brīnumaino piedzimšanu. Tas ir visbiežāk citētais un pazīstamākais pareģojums par "nevainīgo ieņemšanu". Saskaņā ar kristīgo ticību, Jēzus piedzima no jaunavas, kura brīnumainā kārtā viņu ieņēma bez vīrieša. Šī dogma balstās Mateja evanģēlija tekstā: "Lai piepildās Kunga teiktais caur pravieti (Jesajas 7:14):
"Un tā, Pats Kungs dos jums zīmi: Jaunava būs grūta un dzemdēs dēlu, un Viņa vārdu sauks Imanuēls, tulkojumā: Dievs ar mums". (Atgādinājums: vārdu "jaunava" un "dēls" rakstība ar lielo burtu ir tikai Jesajas grāmatas tulkojumos uz grieķu un citām eiropiešu valodām. Bībeles oriģinālajā ebreju variantā lielo burtu nav, jo ivritā tādu nav vispār. Šāda minēto vārdu rakstība evanģēlijos pati par sevi jau ir Bībeles teksta hristoloģiska interpretācija.)
Kristieši tādējādi dogmu par nevainīgo ieņemšanu balsta, atsaucoties uz Jesajas grāmatu. Apgalvojums par to, ka Jesaja "pareģoja" Jēzus nevainīgo ieņemšanu, spēlē lielu lomu kristīgajā teoloģijā, taču problēma parādās tajā, ka ivrita vārds "alma", ko lieto Jesaja, satur to pašu sakni, ko vārdi "elem" - jaunietis, pusaudzis, kā arī "alumim" - jaunība (Jesajas 54:4, psalmi 89:46) un galvenokārt nozīmē jauna sieviete. Tas jo īpaši redzams no konteksta, kurā šis vārds lietots, piemēram: "Zālamana līdzībā (30:19): Trīs lietas ir apslēptas man, un četras es nezinu: ērgļa ceļš debesīs, čūskas ceļš klintī, kuģa ceļš jūrā, vīrieša ceļš jaunā sievietē (alma). Tāds ir arī staigules ceļš: paēda, apslaucīja savu muti un saka: "Neko sliktu es neizdarīju".
Četri ceļi, par kuriem ir runa panta sākumā, tādēļ līdzinās "staigules ceļam", ka neatstāj redzamas pēdas. Taču "vīrieša ceļš sievietē" neatstāj pēdas tieši tai gadījumā, ja viņa vairs nav jaunava. Lūk, kādēļ Jesajas vārdu "alma" nevar tulkot kā "jaunava". Tā ir acīmredzama kļūda attiecībā uz ebreju tekstu jeb arī fabricējums. (Piezīme: Nevainīga jaunava ivritā ir "betula". Ja Jesaja būtu domājis tieši neparasto bērna piedzimšanas faktu nevainīgai jaunavai, viņš lietotu šo vārdu. Šī pati kļūda ir atrodama arī grieķu Jesajas tulkojumā, kur vārds "alma" tulkots kā "partenos", t.i. - jaunava. Kā jau tika minēts iepriekš, senajā un autoritatīvajā Svēto Rakstu tulkojumā uz grieķu valodu Jesajas grāmatas Septuagintā nebija. Tās tulkojumu grieķiski veica vēlāk un izpildītāji ir nezināmi; šis tulkojums ir saglabājies tikai kristīgajā tradīcijā un acīmredzot piedzīvojis vajadzīgo kristīgo rediģēšanu.)
Tādējādi Jesajas tekstam nav nekādas saistības ar dogmu par nevainīgo ieņemšanu. Tas kļūst vēl redzamāks, ja izpēta kontekstu, no kurienes ņemts pants par bērna, vārdā Imanuēls, dzimšanu. Pravietis Jesaja panāk pretim jūdu karalim Ahazam un saka viņam, lai nebaidās no Ziemeļizraēlas apvienotajām armijām un karaļa Arama, kā arī lai nelūdz palīdzību Asīrijai. Viņš drīz uzvarēs pats saviem spēkiem. Un te ir zīme, ko Visaugstais dos Ahazam: tā jaunā sieviete (alma) kļūs grūta un dzemdēs dēlu, kuru nosauks par Imanuēlu (burtiski - Dievs ar mums), un, pirms šis dēls pieaugs, nekas nepaliks pāri no Efraima un Arama armijām.
Vispārīgi runājot, Dievišķā zīme, uz kuru norāda pravieši, ne vienmēr ir kāds ārkārtējs brīnums, kas pārkāpj dabas likumus; bieži vien parasts notikums, lieta vai cilvēks var kļūt par simbolu, kas cilvēkiem atgādina par pareģojumu un tā piepildīšanos. Minētajā gadījumā bērna dzimšana kļūst par zīmi sekojošai Efraima un Arama krišanai. Tālāk (8:10) Jesaja saka atkritējiem: Izdomājiet savu plānu, taču tas nepiepildīsies; pieņemiet lēmumu, bet tas neīstenosies, jo ar mums ir Dievs (ivritā - imanu el). Un 8:18: Redzi, še es esmu un tie bērni, ko tas Kungs man devis par zīmi un brīnumu Izraēlā no tā kunga Ceboata, kas mājo Ciānas kalnā. (Piezīme: vairums komentētāju uzskata, ka šeit domāti ir Jesajas sieva (alma), par kuru teikts pareģojumā un Imanuels ir paša Jesajas dēls.)
Un tā, Mateja evanģēlijs dod Jesajas grāmatas kļūdainu versiju, kas balstīta Bībeles ivrita izkropļotā sapratnē. Interesanti, ka nesenā "Jaunās angļu Bībeles" izdevumā šis pants no Jesajas dažādās vietās tiek tulkots atšķirīgi: pašas Jesajas grāmatas tulkojumā vārds "alma" tulkots kā "young woman" (jauna sieviete), bet Mateja evanģēlija tulkojumā - kā "virgin" (jaunava). Šis ir pamācošs piemērs tulkotāju pretrunīgajai nostādnei: no vienas puses - zinātniskā godprātība un valodas precizitāte, bet no otras - uzticība kristīgajai dogmai. Mateja evanģēlija tulkotājiem šis vārds jātulko kā jaunava - pretējā gadījumā sabrūk viss nevainīgās ieņemšanas dogmāta pamats.
Ebrejiem bija zināms Jesajas teksts oriģinālā un viņi redzēja viltojumu atsaucē uz Veco Derību, tādēļ nevarēja piekrist tam, ka Jēzus "brīnumaino piedzimšanu" it kā pareģojuši senie ebreju pravieši. Tai pat laikā tās tautas, kas vēlējās pievienoties monoteismam, pieņēma šos ticības pierādījumus.
Atliek vien brīnīties par faktu, ka gandrīz divu gadu tūkstošu garumā par kristietības "pamatojumu" izmantoti elementāri aizvietojumi - vairums kristīgās atsauces uz Veco Derību ir orientētas tieši uz tulkojuma neprecizitātēm un atsevišķu no konteksta izrautu pantu brīvu skaidrojumu.
Pinhas Polonskis: Fragmenti no darba "Ebreji un kristietība".
19 maijs, 2008
Aleksandrs Loginovs
Par Toma evaņģēlija datēšanu
Gnosticisms un Jēzus sprediķis (saīsināts tulkojums)
Aleksandrs Loginovs
Par Toma evaņģēlija uzrakstīšanas laiku nav vienota uzskata. Vieni pētnieki to vērtē kā agrīnās kristietības pieminekli, kas veicinājis kanonisko evaņģēliju radīšanu, bet citi – par II gs. gnostiķu sacerējumu. Pētījuma autors atbalsta pirmo viedokli. Šajā darbā kritiski aplūkoti vēlīnā datējuma piekritēju argumenti, kā arī jautājums par to, vai Jēzus principā varēja sludināt gnostiskas idejas.
No 118 Toma evaņģēlija (TE) logijiem (izteikumiem) 70 gadījumos ir sakritība, paralēles vai līdzība ar izteikumiem, kas doti kanoniskajos evaņģēlijos. Jaunajā Derībā (JD) visi ar TE kopīgie logiji attiecas uz Jēzus sludināšanu pirms krustā sišanas. Arī izteikumi, kuru nav kanoniskajos evaņģēlijos, bet kuri sakrīt ar apokrifiskajiem rakstiem, attiecas uz Jēzus šīszemes gaitām. Un, ja TE ir gnostisks viltojums, kas balstās uz agrīnās kristietības motīviem, tad tas uzreiz atklātos. Paralēles ar autoritatīviem sinoptiskajiem evaņģēlijiem neļauj Jēzus sprediķus pirms krustā sišanas nosaukt par runām pēc augšāmcelšanās.
Pieņemam, ka kādam labpaticies saīsināt konkrētu vēstījumu līdz arhaiskiem izteicieniem. Uzreiz jāsaka, ka šāds falsifikācijas veids ir gluži absurds, ja ņem vērā, ka II gs vidū jau bija izveidojies noteikts evanģēliju stils, kurā lielu daļu aizņēma paša autora stāstījums. Jebkurš autoritatīvu tekstu saīsinājums līdz pavisam īsam un arhaiskam izteicienu krājumam ticīgo acīs izskatītos aizdomīgs. Lai pārliecinātu lasītāju, ka Jēzus bijis gnostiķis, lietderīgāk būtu bijis esošu tekstu papildināt ar savām piebildēm vai izmantot tā fragmentus, nemainot vēstījuma stilu. Te vietā ir pieminēt, ka visas kanoniskajos evanģēlijos izdarītās izmaiņas veica nevis kādi nebūt fantazētāji, bet gan dziļi ticīgi cilvēki. Evanģēliju redaktori jeb līdzautori bija pārliecināti, ka viņiem zināmā mutiskā tradīcija ir patiesa un saglabājusies neskarta no "laika sākuma", bet rakstīto tekstu jau izkropļojuši ķeceri.
Kurš gan sākotnējās patiesības dēļ atmestu teksta lielāko daļu? Piemēram, Marka evanģēlijā, visīsākajā no visiem kanoniskajiem, ir 678 panti, bet Toma - tikai 118. Nav iespējams atrast iemeslus tik apjomīgām izmaiņām. Svarīgi, ka lingvistiskās analīzes pierādījušas - Toma evanģēlija (TE) logiji nav atkarīgi ne no viena Jaunās Derības evanģēlija. TE vēlīnā datējuma piekritēji min, ka gnostiķi saīsinājuši kaut kādu tekstu un izveidojuši TE. Kas tas ir par tekstu - to neviens nenosauc. Zinātnieku aprindās vēl pirms Nag-Hammadi bibliotēkas atrašanas 1945. gadā izskanēja domas, ka ir jābūt kaut kādam tekstam, kas izmantots kanonisko evanģēliju radīšanā. Atrastais TE ļoti līdzinās iedomātajam avotam.
Interesantu tendenci varam pamanīt, iepazīstoties ar Lūkas evanģēlija prologu: "Tā kā daudzi jau sākuši veidot vēstījumus par notikumiem, ka pie mums norisinājās, un kļuva zināmi no cilvēkiem, kuri no paša sākuma bija to aculiecinieki un Vārda kalpi, tad arī es, cienītais Teofil, sajā sakarā nolēmu tev uzrakstīt, lai tu pārliecinātos par tev mācītā patiesīgumu (No Kuzņecovas tulkojuma Kanonisko evanģēliju grāmatā, M., 1993., 207.lpp.)
Ev. autors savu darbu uzrakstīja tādēļ, ka citi jau to izdarījuši. Šāds attaisnojums norāda, ka eksistēja aizliegums mācību rakstiski piefiksēt. Ļoti iespējams, kas tas nāca no paša Jēzus. Tad tas izskaidro faktu, ka kanoniskie evanģēliji parādās tikai Igs. otrajā pusē. No prologa izriet, ka Lūkas laikā veidotie evanģēliji jau ir vēstījumi par notikumiem un satur atstāstošo daļu. Tā kā TE tādas nav, tad apustuļa vārdi ir apstiprinājums tam, ka tas uzrakstīts agrāk par citiem.
Saskaņā ar baznīcas tradīciju, kas uzskata Jāņa evanģēliju par vēlāko no visiem kanoniskajiem, iznāk, ka vārdu "daudzi" Lūka piemēro Marka un Mateja evanģēlijiem. Pie tam, strīdīgs ir jautājums - kurš bija agrāks Mt vai Lk? Rezultātā sanāk, ka domāts tikai Marka evanģēlijs. Seko nākamais jautājums - ja bija daudz patieso (pēc apustuļa vārdiem) vēstījumu, - kādēļ Baznīca tos nesaglabāja? Bet, ja tie bija nepatiesi, kādēļ to nezināja apustulis un evanģēlists Lūka?
Acīmredzot daudzie evanģēliju teksti atainoja Jēzus sprediķu dažādo izpratni. Tradīcijas savā starpā konkurēja, un, kad uzvarēja tā, kura nodēvēja sevi par "pareizo", pareizticīgo, citi Labās vēsts varianti tika iznīcināti. Iespējams, ka kāda Rakstu daļa sākotnēji tika paredzēta šauram izredzēto lokam. Šie apokrifiskie teksti jau II gs. izrādījās neatbilstoši "atklātajai" doktrīnai un tika pasludināti par nepatiesiem.
TE teksta analīze pierādījusi, ka logiji ir izejas materiāls daudzām sinoptiskajām perikopām (perikopa no gr.val. - apciršana. Tā ir stāstošā daļa evanģēlijā). TE37: "Jēzus teica: pilsēta, kas uzcelta augstā kalnā un nocietināta, nevar krist un nevar būt slepena." Apgraizītā veidā šo sastopam Mt 5.14: " Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta." Logija apgalvojums par "nocietinātas pilsētas" neiespējamu krišanu nav iekļauts evanģēlijā, kas uzrakstīts jau pēc Jeruzalemes krišanas. Pat vēlīnā datējuma aizstāvji atzīst, ka "kopumā teksts Toma evanģēlijā ataino, iespējams, agrāku Jēzus teicienu variantu. Taču viņi neatsakās no dogmas, ka vispirms radās kanoniskie evaņģēliji un tikai pēc tam pārējie. Neiztur kritiku arī arguments, ka TE bija izvietots to gnostiskās bibliotēkas tekstu starpā, kas attiecināmi uz II vai pat III gs. Nag-Hammadi kodeksos taču atradās arī Platona "Valsts" fragments. Ja šis filosofs nebūtu zināms, tad viņa uzskatos noteikti atrastu klaju gnosticisma un neoplatonisma ietekmi.
Un tā - pētot TE tekstu, mēs secinājām, ka prologs patiesi satur gnostisku aicinājumu apjaust Jēzus mācību un tādējādi izvairīties no garīgas nāves. Taču nav nekāda pamata to (un arī visu pārējo tekstu) attiecināt uz II gs. Visi tajā izmantotie gnostiķiem raksturīgie izteikumi pilnībā var būt piederīgi arī I gadsimtam. Tekstā vairākkārt sastopam gnostiskas idejas un terminoloģiju, taču tas nav pretrunā ar TE agrīno datējumu: agrīno kristiešu tekstos tie ir plaši pārstāvēti. Teksta žanrs - logiju krājums - arī rāda tā agrīno rašanos. Ļoti iespējams, ka TE pamats ticis radīts jau Jēzus sprediķošanas laikā (lai arī zinām, ka jelkādi pieraksti vairāku apstākļu dēļ bija noliegti).
Redzēt TE lakonismā vēlīnas radīšanas pazīmes nozīmē visu apgriezt ar kājām gaisā. Savā starpā salīdzinot Jaunās Derības (JD) tekstus, kā arī to agrīnākos sarakstus, var teikt, ka tie tikuši īsināti, vienkārši izvācot neērtos izteicienus. Stāstošā daļa ar katru vēlāku tekstu pieauga, kļūstot arvien literārāka un arvien piesātinātāka ar otršķirīgām un pat vēl maznozīmīgākām detaļām un iebūvētiem mitoloģiskiem sižetiem. Var teikt, ka protokols pārvērtās par romānu.
Daudzi kritizē TE arī tādēļ, ka tajā, lūk, piemēram, 70. logijs satur līdzību par niknajiem vīnogulāju kopējiem un līdzinās kanon. evanģēlijos dotajiem. Taču trūkst Jēzus komentāra, kurā viņš atsaucas uz Veco Derību. Nav citātu no VD - tātad: gnostiķu negatīvā ietekme pret to. Autors tātad ir duālistisks II gadsimta gnostiķis.
Taču TE vispār nav nekādu paskaidrojumu vai norāžu - tas ir tikai dažu izteikumu krājums, nevis ilggadīgs stenogrāfisks pieraksts. Teksta autoram ir svarīgi, ko teica Pestītājs, nevis - vai teiktajam ir paralēles ar VD (Pat, ka jo izdarījis pats Jēzus).
Salīdzinot TE ar jebkuru citu no kanon. evanģēlijiem, redzam, ka cilvēks, kurš logijus pierakstījis, daudz vērtīgas informācijas vispār atstājis ārpus teksta. Tā lakoniskums tikai pierāda, ka TE ir "pusfabrikāts", sākumforma rakstītajai tradīcijai par Jēzu. Piebilde: Vācu ekzeģēts J.Jeremiass izteicies par iepriekš minēto līdzību. Pēc viņa domām, līdzību par niknajiem strādniekiem Jēzus apzināti izmantoja polemikā ar ebreju kopienas ideologiem tādēļ, ka viņa klausītājiem bija labi zināmi tēli no Jesajas grāmatas. Attiecīgi, gan TE autoram, gan lasītājam no jūdu vidus nevajadzēja paskaidrojošas norādes. Atsauču sakarā var piebilst - kanoniskajos evanģēlijos Jēzus atsaukšanās uz VD izskatās kā autoru paskaidrojumi un pārrakstītāju iespraudumi. Citur Viņš tiešajā runā paskaidro... kā teica pravietis Daniēls..., taču citviet, citējot Jesaju, vairs nekādas norādes nedod. Kur vairs nevar atsaukties uz Rakstiem Jēzus vārdā, autori to dara paši. (Seko garš pantu uzskaitījums. Pantu numurus šeit nepiedāvāju, jo tie atbilst JD krievu variantam. Ja kādam tie nepieciešami, lūdzu, jautājiet. Turpat minēti arī antīko vēsturnieku darbi, kuros ir atsauces uz Toma evaņģēliju. Tulk. piez.)
Arī Jaunās Derības evanģēliju salīdzinošā analīze liecina par labu TE agrīnākam datējumam. Piemēram, visjaunākajos Marka un Jāņa evaņģēlijos nav svētības baušļu. TE tie ir izmētāti tekstā kā atsevišķi izteicieni, bet Lk un Mt jau sakopoti vienā sprediķī (Seko attiecīgie panti. Ja vajag, lūdzu, jautājiet. Tulk. piez.).
Un TE lieliski ļauj izskaidrot, kādēļ Kalna sprediķis (Lūkam - līdzenumā) nav atrodams Marka un Jāņa evanģēlijos. Baušļi patiešām tika izteikti, taču izkaisītā veidā; Mk un J autori tos izlaida, jo nozīmīga materiāla - Kunga vārdu - viņiem bija tik daudz, ka "ne ietilpināt". TE daudzi baušļi doti tā, kā tie tikuši izteikti - kā atsevišķi izteikumi, bet Mt un Lk radītāji, izmantojot savu dievbijīgo fantāziju (iespējams, tas jau bija noticis pirms viņiem - mutiskajā tradīcijā), pārvērta atsevišķos logijus vienotā vēstījumā.
Tādējādi radās divi pretrunīgi teksti. Mt: "1. Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa. 2. Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja, sacīdams:" (5:1,2). Lk: "17 Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, Viņš nostājās līdzenā vietā, un tur bija liels mācekļu pulks un liels ļaužu daudzums... 20. ...Viņš, pacēlis Savas acis uz Saviem mācekļiem, sacīja: ..." (6:17,20). Te mēs redzam ne tikai acīmredzamas pretrunas, bet arī daudz lieku detaļu, kurām nav nekādas reliģiskas nozīmes un kuru vēl nav Toma evanģēlijā. TE vispār nav materiāla, kas kaut kādā veidā sakristu ar 1. un 2. nodaļu Mt un Lk evanģēlijos. Kā jau tika teikts, šie pretrunīgie un ar izdomātiem brīnumiem piesātinātie fragmenti ir vēlāki iestarpinājumi. ( Šeit vēlreiz ir vērts atgriezties pie jautājuma - kuram gan būtu bijusi vajadzība minētos evanģēlijus, kuri jau bija vēsturiski daudz maz nostiprinājušies, ņemt un tik drastiski saīsināt. Ja tas ir kāds konspekts personiskām vajadzībām, tad jābūt dīvainim, lai to nosauktu par Toma evanģēliju. Ja tas ir ticis iecerēts kā viltojums, tad viltotājam patiešām bija jābūt izcilam filologam, lai tekstu noslīpētu līdz aizgājušo laiku izteiksmei. Un kuram gan šādu darbu piedāvātu? Ņemot vērā "jaunāko modi", sakompilētie un plašā teritorijā cirkulējošie evanģēliji visādā ziņā izskatījās daudz pievilcīgāki un bagātāki. Tulk. piez.)
TE agrīnā datējuma noliegums balstās koncepcijā, kas raksturīga virknei JD pētnieku: "Sākotnēji Jēzus Nācarieša mācība bija vienkārša un pietiekami tradicionāla IIgs.p.m.ē - I gs. m.ē. jūdaismam. ("mesijas gaidīšana" un tml.) Vēlāk pirmatnējo mācību ietekmēja antīkās reliģiski- filosofiskās mācības, un aizguvumi sarežģīja tās koncepciju, pārvēršot īpašā reliģijā. Gnosticisms ir sarežģīta mācība... attiecīgi - kristietībā tā parādījās vēlāk." Tāds uzskats balstās postulātā, ka viss reliģiozais un filosofiskais, kā arī zinātniskās koncepcijas attīstās no vienkāršā uz komplicēto. Taču vēsture rāda pilnīgi pretējus piemērus.
Visai populāra līdz pat šai dienai ir ideja, ka kristieši gnosticismu aizņēmušies no hellēniskajiem Austrumiem. To pamatoja jau pirmie ķecerības speciālisti, kuri savu Jēzus mācības izpratni aizstāvēja ļoti sīvi, uzskatīdami to par pareizāko. Priekš viņiem gnostiķi bija pārkrāsojušies pagāni. Un daudzi jo daudzi zinātnieki bez īpašām pārdomām piekrīt šai tēzei. Tomēr te rodas nesakritība. Par pirmo gnostiķi ķecerības atmaskotāji nosauca Sīmani Magu (I gs. vidus). Tad kādēļ gan gnostiskas idejas izmanto [pseido]apustulis Pāvils? Drīzāk pats Sīmanis aizņēmās kristīgā gnosticisma idejas. Vispār, viņa darbība stipri līdzinās mēģinājumam atkārtot Jēzu un pasludināt sevi par Mesiju. To atzīmēja arī Irinejs, nosaucot viņu par pirmo antikristu. Interesanti, ka pseido-Klimentīnās, kas ir jūdaiski-kristīgi orientēts II gs. teksts, Sīmanis Mags atainots kā Pāvila domubiedrs. Pāvila un Sīmaņa gnosticisms viņu pretinieku acīs bija viennozīmīgs. Neskatoties uz to, tieši gnostiskais paulīnisms, saraujot saites ar jūdaisko garu, palīdzēja agrīnajai Baznīcai izplatīties visas Romas impērijas teritorijā.
Ideja par to, ka kristietība aizņēmusies gnostiskas idejas, nav pārliecinoša arī tādēļ, ka tās atrodamas visās reliģiskajās sistēmās. Dažādu konfesiju mistiķi aptuveni vienādi apraksta viņpasaules daudzlīmeņu uzbūvi, dvēseles mikrokosma un Dievišķā makrokosma identitāti, pēcnāves ceļu ciešanas, mistiskās vienotības ar Absolūtu sasniegšanu u.c.
Kādēļ gan Baznīcas darbinieki un daudzi pētnieki Toma evanģēliju spītīgi turpina attiecināt uz II gs.? Tam ir viens iemesls - klaja gnostisku ideju klātesamība Toma pierakstītajos Jēzus izteicienos. Taču "tas nevar būt, jo tas nevar būt nekad"! Daudziem zinātniekiem ir stipri vien vieglāk Jēzu un apustuļus uzskatīt par parastu jūdu sektu, kurai nez kādēļ tā paveicās, ka kļuva par pasaules reliģiju. Teologiem gnosticisms ir visnaidīgākā ķecerība, taču, neskatoties uz to, bez ievērības tiek atstāts fakts, ka visagrīnākie JD teksti - Pāvila vēstījumi ir visgnostiskākie. (sk. - ļoti garš pantu uzskaitījums... Tulk.). Arī vēstījumi, kurus baznīca piedēvē Pāvilam (... ...jautājiet, lūdzu. Tulk.) Pats Pāvils "zemes" Jēzu nedzirdēja, taču materiālu savām svētrunām ņēma no visagrīnākās tradīcijas un saskaņoja ar citiem apustuļiem.
„5 Es domāju, ka es nekādā ziņā neesmu mazāks par dižapustuļiem. 6. Lai arī esmu nepraša runā, tomēr ne atziņā, to esam jums visiem visās lietās pierādījuši (Pāvila 2. vēstule Korintiešiem, 5,6)”. Kas gan cits ar to domāts, ja ne izpratne, kas ir tiešs gnostikas apzīmējums ("Gnosis" ir grieķu vārds, kas apzīmē izpratnes vai apziņas stāvokli, kas iegūts personīgās pieredzes rezultātā. Tulk.)?
Par slepenu gnostisku tradīciju, kas Baznīcas rindās saglabājusies paralēli, tai kristietībai, kas paredzēta masām, liecina Aleksandrijas Kliments, kurš dzīvoja tai pat laikā, kad pirmie herēziologi Justīns un Irinejs. Arī pats Aleksandrijas Kliments vērsās pret ķeceriem, tomēr īstu kristiānisko gnosticismu viņš novērtēja ļoti augstu: "Īstu gnostiķu dvēseles... ir nolemtas dzīvošanai dievu mītnēs". (Stromatas, 7 III 13.1). Taču slepeno doktrīnu viņš tomēr izklāstīt atsakās: "Bet dažas lietas, lai arī nāca man atmiņā, es ar nolūku izlaidu, baidoties... saņemt pārmetumus, ka es...dodu zīdainim zobenu (Stromatas). Aleksandrijas teologs liecina, ka slēpto mācību nodevis pats Kristus: "Tā ir visaugstākā atziņa, kas nodota no paaudzes paaudzē bez kādiem īpašiem rakstiem un, agrāk par visām pavēstīta dažiem apustuļiem, mantojot nonākusi arī līdz mums". (Stromatas, M.1996, 251.lpp.). Iznāk, ka Kristus kaut kādas augstākas gudrības pavēstījis tikai dažiem no apustuļiem, un tā [mācība] slepeni (apokrifiski. A.L.) tikusi nodota tālāk. Taču Klimenta laikā Jaunās Derības pamatteksti bija 100 gadus kā sarakstīti! No tā izriet, ka kristietības "augstākā atziņa" palikusi ārpus kanona ietvariem...
Acīmredzot tā tika glabāta ar maksimālu rūpību, jo par to nezina (vai noklusē) herēziologi. Kliments par Marka slepeno evanģēliju raksta: "Tas vēl arvien tiek sargāts visstingrākajā veidā...". Šī liecība atbilst arī apustuļa Pāvila vārdiem, ka Dieva slepeno gudrību atklāj tikai pilnīgajiem. Tāpat acīmredzams, ka bija nopietni iemesli turēt šo mācību slepenībā, ja jau tā neatrada vietu Baznīcas oficiālajās dogmās.
Par to, ka gnosticisms jau no sākta gala iederējās kristietībā, liecina Justīns Filosofs (II gs. vidus), pirmais kristiešu herēziologs: darbā, kas bija vērsts pret gnostisko mācību par garīgo - bez ķermeņa atjaunošanas un augšāmcelšanas - viņš raksta: "Bet ļaunuma priekšnieks, nespēdams citādi izkropļot šo mācību (par ķermenisko augšāmcelšanos. A.L.), izsūtīja savus apustuļus, kas ienesa ļaunas un postošas mācības; izvēloties viņus no tiem, kuri piesita krustā mūsu Pestītāju: viņi nesa Pestītāja vārdu, bet darīja sava sūtītāja darbus, un caur viņiem pats Viņa (Kristus) vārds tika zaimots (Sv. Justīns, Darbi., M.,1995, 483.lpp.)
No šejienes izriet, ka gnostiķi, ķermeniskās augšāmcelšanās pretinieki, bija tieši kristieši: caur viņiem pats Viņa vārds tika zaimots; un pastāvēja kopš jaunās reliģijas paša sākuma: izvēloties viņus no tiem, kuri piesita krustā mūsu Glābēju (vai mājiens uz apustuli Pāvilu, kurš savulaik bija nikns kristiešu vajātājs?)
Piezīme. Gnosticisma mūsdienu pētnieki uzskata, ka Justīns bija pirmais apoloģēts, kuram individuālās doktrinālās domstarpības... pieņēma nozieguma statusu, bet ķecerība pārvērtās kalpošanā Nelabajam. Pie tam Justīns neuzskatīja, ka epitets "ķeceris" būtu piemērojams arī pašam, jo Kristus mācīja tieši par neķermenisko atdzimšanu: Jo, kad no mirušajiem augšāmcelsies, ... būs kā eņģeļi debesīs (Mk12-25). Par garīgo atdzimšanu mācīja arī Pāvils: Augšāmcelsies garīgais ķermenis (1.Kor. 15-44) Ķeremeniskā augšāmcelšanās ir pretrunā ar pēcnāves esamību, jo ikkatra bioloģiskā sistēma attīstās no ieņemšanas līdz sabrukšanai, un fiziskais ķermenis nav atdalāms no nāves. Par šo jautājumu Toma evanģēlijā atrodam (91.logijs): Jēzus teica: Nelaimīgs ir [ķermenis], kurš ir atkarīgs no ķermeņa, un nelaimīga dvēsele, kura atkarīga no viņiem abiem.
Un tā, atspēkojot vēlīnā datējuma pierādījumus, mēs esam atraduši, ka TE bija logiju krājums bez atstāstošās daļas, un tika radīts ne vēlāk par I gs. vidu (agrāk par Mk un J). Esam norādījuši arī, ka tajā atrodamās gnostiskās idejas ir tieši jaunās reliģijas pirmajos tekstos. Tādējādi, TE agrīnais datējums pierāda, ka Jēzus sākotnējā mācība bija gnostiska - ka vēlāk tā tikusi rediģēta, lai pietuvinātu Vecās Derības tradīcijām. Un otrādi - agrīno JD tekstu gnosticisms ir pierādījums TE autentiskumam.
Gandrīz pilnīgā TE sakritība ar logijiem un agrafām citos agrīnajos kristiešu darbos un biežā citēšana rāda, ka teksts I un II gs bija autoritatīvs. Taču TE arhaiskā forma jau II gs. beigās to nostādīja ārpus kanona, jo līdz tam laikam bija nostiprinājies vienots standarts vēstījumiem par Pestītāju - evanģēlija žanrs. Kļuva obligāta vēstījošā daļa, visupirms - par Kaislībām. TE bija pretrunā sinoptiskajiem arī pēc būtības, jo bija radīts kā ātrs pieraksts, nevis kā jaunās reliģijas pamatu izklāsts nejaušam lasītājam. Izstumtais teksts acīmredzot vēl ilgi tika glabāts noslēgtās kristiešu biedrībās - klosteros un gnostiķu grupās. Kad kļuva skaidrs, ka no ideoloģiskajām tīrīšanām neizbēgt, gnostiskie teksti tika savākti vienkop un noslēpti. Kodeksu vākus izgatavoja no mūku vēstulēm, kas norāda, ka bibliotēka piederējusi pirmajiem klosteru cīnītājiem. Nag-Hammadi bibliotēku atrada alās 5 līdz 8 kilometru attālumā no pirmajiem pareizticīgo klosteriem, ko dibināja Sv.Pahomijs. Tekstu apglabāšanas laiks atbilst periodam, kad tika realizēta ķecerīgo tekstu iznīcināšanas kampaņa. Patriarha Aleksandrijas Afanasija vēstījumu (367.g.), kas bija vērsts pret apokrifiskajām grāmatām, speciāli pārtulkoja koptu valodā priekš pahomiešu klostera mūkiem (A.L.Hosroevs, Aleksandrijas kristietība, M., 1991., 5-6.lpp.).
Gnosticisms un Jēzus sprediķis (saīsināts tulkojums)
Aleksandrs Loginovs
Par Toma evaņģēlija uzrakstīšanas laiku nav vienota uzskata. Vieni pētnieki to vērtē kā agrīnās kristietības pieminekli, kas veicinājis kanonisko evaņģēliju radīšanu, bet citi – par II gs. gnostiķu sacerējumu. Pētījuma autors atbalsta pirmo viedokli. Šajā darbā kritiski aplūkoti vēlīnā datējuma piekritēju argumenti, kā arī jautājums par to, vai Jēzus principā varēja sludināt gnostiskas idejas.
No 118 Toma evaņģēlija (TE) logijiem (izteikumiem) 70 gadījumos ir sakritība, paralēles vai līdzība ar izteikumiem, kas doti kanoniskajos evaņģēlijos. Jaunajā Derībā (JD) visi ar TE kopīgie logiji attiecas uz Jēzus sludināšanu pirms krustā sišanas. Arī izteikumi, kuru nav kanoniskajos evaņģēlijos, bet kuri sakrīt ar apokrifiskajiem rakstiem, attiecas uz Jēzus šīszemes gaitām. Un, ja TE ir gnostisks viltojums, kas balstās uz agrīnās kristietības motīviem, tad tas uzreiz atklātos. Paralēles ar autoritatīviem sinoptiskajiem evaņģēlijiem neļauj Jēzus sprediķus pirms krustā sišanas nosaukt par runām pēc augšāmcelšanās.
Pieņemam, ka kādam labpaticies saīsināt konkrētu vēstījumu līdz arhaiskiem izteicieniem. Uzreiz jāsaka, ka šāds falsifikācijas veids ir gluži absurds, ja ņem vērā, ka II gs vidū jau bija izveidojies noteikts evanģēliju stils, kurā lielu daļu aizņēma paša autora stāstījums. Jebkurš autoritatīvu tekstu saīsinājums līdz pavisam īsam un arhaiskam izteicienu krājumam ticīgo acīs izskatītos aizdomīgs. Lai pārliecinātu lasītāju, ka Jēzus bijis gnostiķis, lietderīgāk būtu bijis esošu tekstu papildināt ar savām piebildēm vai izmantot tā fragmentus, nemainot vēstījuma stilu. Te vietā ir pieminēt, ka visas kanoniskajos evanģēlijos izdarītās izmaiņas veica nevis kādi nebūt fantazētāji, bet gan dziļi ticīgi cilvēki. Evanģēliju redaktori jeb līdzautori bija pārliecināti, ka viņiem zināmā mutiskā tradīcija ir patiesa un saglabājusies neskarta no "laika sākuma", bet rakstīto tekstu jau izkropļojuši ķeceri.
Kurš gan sākotnējās patiesības dēļ atmestu teksta lielāko daļu? Piemēram, Marka evanģēlijā, visīsākajā no visiem kanoniskajiem, ir 678 panti, bet Toma - tikai 118. Nav iespējams atrast iemeslus tik apjomīgām izmaiņām. Svarīgi, ka lingvistiskās analīzes pierādījušas - Toma evanģēlija (TE) logiji nav atkarīgi ne no viena Jaunās Derības evanģēlija. TE vēlīnā datējuma piekritēji min, ka gnostiķi saīsinājuši kaut kādu tekstu un izveidojuši TE. Kas tas ir par tekstu - to neviens nenosauc. Zinātnieku aprindās vēl pirms Nag-Hammadi bibliotēkas atrašanas 1945. gadā izskanēja domas, ka ir jābūt kaut kādam tekstam, kas izmantots kanonisko evanģēliju radīšanā. Atrastais TE ļoti līdzinās iedomātajam avotam.
Interesantu tendenci varam pamanīt, iepazīstoties ar Lūkas evanģēlija prologu: "Tā kā daudzi jau sākuši veidot vēstījumus par notikumiem, ka pie mums norisinājās, un kļuva zināmi no cilvēkiem, kuri no paša sākuma bija to aculiecinieki un Vārda kalpi, tad arī es, cienītais Teofil, sajā sakarā nolēmu tev uzrakstīt, lai tu pārliecinātos par tev mācītā patiesīgumu (No Kuzņecovas tulkojuma Kanonisko evanģēliju grāmatā, M., 1993., 207.lpp.)
Ev. autors savu darbu uzrakstīja tādēļ, ka citi jau to izdarījuši. Šāds attaisnojums norāda, ka eksistēja aizliegums mācību rakstiski piefiksēt. Ļoti iespējams, kas tas nāca no paša Jēzus. Tad tas izskaidro faktu, ka kanoniskie evanģēliji parādās tikai Igs. otrajā pusē. No prologa izriet, ka Lūkas laikā veidotie evanģēliji jau ir vēstījumi par notikumiem un satur atstāstošo daļu. Tā kā TE tādas nav, tad apustuļa vārdi ir apstiprinājums tam, ka tas uzrakstīts agrāk par citiem.
Saskaņā ar baznīcas tradīciju, kas uzskata Jāņa evanģēliju par vēlāko no visiem kanoniskajiem, iznāk, ka vārdu "daudzi" Lūka piemēro Marka un Mateja evanģēlijiem. Pie tam, strīdīgs ir jautājums - kurš bija agrāks Mt vai Lk? Rezultātā sanāk, ka domāts tikai Marka evanģēlijs. Seko nākamais jautājums - ja bija daudz patieso (pēc apustuļa vārdiem) vēstījumu, - kādēļ Baznīca tos nesaglabāja? Bet, ja tie bija nepatiesi, kādēļ to nezināja apustulis un evanģēlists Lūka?
Acīmredzot daudzie evanģēliju teksti atainoja Jēzus sprediķu dažādo izpratni. Tradīcijas savā starpā konkurēja, un, kad uzvarēja tā, kura nodēvēja sevi par "pareizo", pareizticīgo, citi Labās vēsts varianti tika iznīcināti. Iespējams, ka kāda Rakstu daļa sākotnēji tika paredzēta šauram izredzēto lokam. Šie apokrifiskie teksti jau II gs. izrādījās neatbilstoši "atklātajai" doktrīnai un tika pasludināti par nepatiesiem.
TE teksta analīze pierādījusi, ka logiji ir izejas materiāls daudzām sinoptiskajām perikopām (perikopa no gr.val. - apciršana. Tā ir stāstošā daļa evanģēlijā). TE37: "Jēzus teica: pilsēta, kas uzcelta augstā kalnā un nocietināta, nevar krist un nevar būt slepena." Apgraizītā veidā šo sastopam Mt 5.14: " Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta." Logija apgalvojums par "nocietinātas pilsētas" neiespējamu krišanu nav iekļauts evanģēlijā, kas uzrakstīts jau pēc Jeruzalemes krišanas. Pat vēlīnā datējuma aizstāvji atzīst, ka "kopumā teksts Toma evanģēlijā ataino, iespējams, agrāku Jēzus teicienu variantu. Taču viņi neatsakās no dogmas, ka vispirms radās kanoniskie evaņģēliji un tikai pēc tam pārējie. Neiztur kritiku arī arguments, ka TE bija izvietots to gnostiskās bibliotēkas tekstu starpā, kas attiecināmi uz II vai pat III gs. Nag-Hammadi kodeksos taču atradās arī Platona "Valsts" fragments. Ja šis filosofs nebūtu zināms, tad viņa uzskatos noteikti atrastu klaju gnosticisma un neoplatonisma ietekmi.
Un tā - pētot TE tekstu, mēs secinājām, ka prologs patiesi satur gnostisku aicinājumu apjaust Jēzus mācību un tādējādi izvairīties no garīgas nāves. Taču nav nekāda pamata to (un arī visu pārējo tekstu) attiecināt uz II gs. Visi tajā izmantotie gnostiķiem raksturīgie izteikumi pilnībā var būt piederīgi arī I gadsimtam. Tekstā vairākkārt sastopam gnostiskas idejas un terminoloģiju, taču tas nav pretrunā ar TE agrīno datējumu: agrīno kristiešu tekstos tie ir plaši pārstāvēti. Teksta žanrs - logiju krājums - arī rāda tā agrīno rašanos. Ļoti iespējams, ka TE pamats ticis radīts jau Jēzus sprediķošanas laikā (lai arī zinām, ka jelkādi pieraksti vairāku apstākļu dēļ bija noliegti).
Redzēt TE lakonismā vēlīnas radīšanas pazīmes nozīmē visu apgriezt ar kājām gaisā. Savā starpā salīdzinot Jaunās Derības (JD) tekstus, kā arī to agrīnākos sarakstus, var teikt, ka tie tikuši īsināti, vienkārši izvācot neērtos izteicienus. Stāstošā daļa ar katru vēlāku tekstu pieauga, kļūstot arvien literārāka un arvien piesātinātāka ar otršķirīgām un pat vēl maznozīmīgākām detaļām un iebūvētiem mitoloģiskiem sižetiem. Var teikt, ka protokols pārvērtās par romānu.
Daudzi kritizē TE arī tādēļ, ka tajā, lūk, piemēram, 70. logijs satur līdzību par niknajiem vīnogulāju kopējiem un līdzinās kanon. evanģēlijos dotajiem. Taču trūkst Jēzus komentāra, kurā viņš atsaucas uz Veco Derību. Nav citātu no VD - tātad: gnostiķu negatīvā ietekme pret to. Autors tātad ir duālistisks II gadsimta gnostiķis.
Taču TE vispār nav nekādu paskaidrojumu vai norāžu - tas ir tikai dažu izteikumu krājums, nevis ilggadīgs stenogrāfisks pieraksts. Teksta autoram ir svarīgi, ko teica Pestītājs, nevis - vai teiktajam ir paralēles ar VD (Pat, ka jo izdarījis pats Jēzus).
Salīdzinot TE ar jebkuru citu no kanon. evanģēlijiem, redzam, ka cilvēks, kurš logijus pierakstījis, daudz vērtīgas informācijas vispār atstājis ārpus teksta. Tā lakoniskums tikai pierāda, ka TE ir "pusfabrikāts", sākumforma rakstītajai tradīcijai par Jēzu. Piebilde: Vācu ekzeģēts J.Jeremiass izteicies par iepriekš minēto līdzību. Pēc viņa domām, līdzību par niknajiem strādniekiem Jēzus apzināti izmantoja polemikā ar ebreju kopienas ideologiem tādēļ, ka viņa klausītājiem bija labi zināmi tēli no Jesajas grāmatas. Attiecīgi, gan TE autoram, gan lasītājam no jūdu vidus nevajadzēja paskaidrojošas norādes. Atsauču sakarā var piebilst - kanoniskajos evanģēlijos Jēzus atsaukšanās uz VD izskatās kā autoru paskaidrojumi un pārrakstītāju iespraudumi. Citur Viņš tiešajā runā paskaidro... kā teica pravietis Daniēls..., taču citviet, citējot Jesaju, vairs nekādas norādes nedod. Kur vairs nevar atsaukties uz Rakstiem Jēzus vārdā, autori to dara paši. (Seko garš pantu uzskaitījums. Pantu numurus šeit nepiedāvāju, jo tie atbilst JD krievu variantam. Ja kādam tie nepieciešami, lūdzu, jautājiet. Turpat minēti arī antīko vēsturnieku darbi, kuros ir atsauces uz Toma evaņģēliju. Tulk. piez.)
Arī Jaunās Derības evanģēliju salīdzinošā analīze liecina par labu TE agrīnākam datējumam. Piemēram, visjaunākajos Marka un Jāņa evaņģēlijos nav svētības baušļu. TE tie ir izmētāti tekstā kā atsevišķi izteicieni, bet Lk un Mt jau sakopoti vienā sprediķī (Seko attiecīgie panti. Ja vajag, lūdzu, jautājiet. Tulk. piez.).
Un TE lieliski ļauj izskaidrot, kādēļ Kalna sprediķis (Lūkam - līdzenumā) nav atrodams Marka un Jāņa evanģēlijos. Baušļi patiešām tika izteikti, taču izkaisītā veidā; Mk un J autori tos izlaida, jo nozīmīga materiāla - Kunga vārdu - viņiem bija tik daudz, ka "ne ietilpināt". TE daudzi baušļi doti tā, kā tie tikuši izteikti - kā atsevišķi izteikumi, bet Mt un Lk radītāji, izmantojot savu dievbijīgo fantāziju (iespējams, tas jau bija noticis pirms viņiem - mutiskajā tradīcijā), pārvērta atsevišķos logijus vienotā vēstījumā.
Tādējādi radās divi pretrunīgi teksti. Mt: "1. Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa. 2. Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja, sacīdams:" (5:1,2). Lk: "17 Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, Viņš nostājās līdzenā vietā, un tur bija liels mācekļu pulks un liels ļaužu daudzums... 20. ...Viņš, pacēlis Savas acis uz Saviem mācekļiem, sacīja: ..." (6:17,20). Te mēs redzam ne tikai acīmredzamas pretrunas, bet arī daudz lieku detaļu, kurām nav nekādas reliģiskas nozīmes un kuru vēl nav Toma evanģēlijā. TE vispār nav materiāla, kas kaut kādā veidā sakristu ar 1. un 2. nodaļu Mt un Lk evanģēlijos. Kā jau tika teikts, šie pretrunīgie un ar izdomātiem brīnumiem piesātinātie fragmenti ir vēlāki iestarpinājumi. ( Šeit vēlreiz ir vērts atgriezties pie jautājuma - kuram gan būtu bijusi vajadzība minētos evanģēlijus, kuri jau bija vēsturiski daudz maz nostiprinājušies, ņemt un tik drastiski saīsināt. Ja tas ir kāds konspekts personiskām vajadzībām, tad jābūt dīvainim, lai to nosauktu par Toma evanģēliju. Ja tas ir ticis iecerēts kā viltojums, tad viltotājam patiešām bija jābūt izcilam filologam, lai tekstu noslīpētu līdz aizgājušo laiku izteiksmei. Un kuram gan šādu darbu piedāvātu? Ņemot vērā "jaunāko modi", sakompilētie un plašā teritorijā cirkulējošie evanģēliji visādā ziņā izskatījās daudz pievilcīgāki un bagātāki. Tulk. piez.)
TE agrīnā datējuma noliegums balstās koncepcijā, kas raksturīga virknei JD pētnieku: "Sākotnēji Jēzus Nācarieša mācība bija vienkārša un pietiekami tradicionāla IIgs.p.m.ē - I gs. m.ē. jūdaismam. ("mesijas gaidīšana" un tml.) Vēlāk pirmatnējo mācību ietekmēja antīkās reliģiski- filosofiskās mācības, un aizguvumi sarežģīja tās koncepciju, pārvēršot īpašā reliģijā. Gnosticisms ir sarežģīta mācība... attiecīgi - kristietībā tā parādījās vēlāk." Tāds uzskats balstās postulātā, ka viss reliģiozais un filosofiskais, kā arī zinātniskās koncepcijas attīstās no vienkāršā uz komplicēto. Taču vēsture rāda pilnīgi pretējus piemērus.
Visai populāra līdz pat šai dienai ir ideja, ka kristieši gnosticismu aizņēmušies no hellēniskajiem Austrumiem. To pamatoja jau pirmie ķecerības speciālisti, kuri savu Jēzus mācības izpratni aizstāvēja ļoti sīvi, uzskatīdami to par pareizāko. Priekš viņiem gnostiķi bija pārkrāsojušies pagāni. Un daudzi jo daudzi zinātnieki bez īpašām pārdomām piekrīt šai tēzei. Tomēr te rodas nesakritība. Par pirmo gnostiķi ķecerības atmaskotāji nosauca Sīmani Magu (I gs. vidus). Tad kādēļ gan gnostiskas idejas izmanto [pseido]apustulis Pāvils? Drīzāk pats Sīmanis aizņēmās kristīgā gnosticisma idejas. Vispār, viņa darbība stipri līdzinās mēģinājumam atkārtot Jēzu un pasludināt sevi par Mesiju. To atzīmēja arī Irinejs, nosaucot viņu par pirmo antikristu. Interesanti, ka pseido-Klimentīnās, kas ir jūdaiski-kristīgi orientēts II gs. teksts, Sīmanis Mags atainots kā Pāvila domubiedrs. Pāvila un Sīmaņa gnosticisms viņu pretinieku acīs bija viennozīmīgs. Neskatoties uz to, tieši gnostiskais paulīnisms, saraujot saites ar jūdaisko garu, palīdzēja agrīnajai Baznīcai izplatīties visas Romas impērijas teritorijā.
Ideja par to, ka kristietība aizņēmusies gnostiskas idejas, nav pārliecinoša arī tādēļ, ka tās atrodamas visās reliģiskajās sistēmās. Dažādu konfesiju mistiķi aptuveni vienādi apraksta viņpasaules daudzlīmeņu uzbūvi, dvēseles mikrokosma un Dievišķā makrokosma identitāti, pēcnāves ceļu ciešanas, mistiskās vienotības ar Absolūtu sasniegšanu u.c.
Kādēļ gan Baznīcas darbinieki un daudzi pētnieki Toma evanģēliju spītīgi turpina attiecināt uz II gs.? Tam ir viens iemesls - klaja gnostisku ideju klātesamība Toma pierakstītajos Jēzus izteicienos. Taču "tas nevar būt, jo tas nevar būt nekad"! Daudziem zinātniekiem ir stipri vien vieglāk Jēzu un apustuļus uzskatīt par parastu jūdu sektu, kurai nez kādēļ tā paveicās, ka kļuva par pasaules reliģiju. Teologiem gnosticisms ir visnaidīgākā ķecerība, taču, neskatoties uz to, bez ievērības tiek atstāts fakts, ka visagrīnākie JD teksti - Pāvila vēstījumi ir visgnostiskākie. (sk. - ļoti garš pantu uzskaitījums... Tulk.). Arī vēstījumi, kurus baznīca piedēvē Pāvilam (... ...jautājiet, lūdzu. Tulk.) Pats Pāvils "zemes" Jēzu nedzirdēja, taču materiālu savām svētrunām ņēma no visagrīnākās tradīcijas un saskaņoja ar citiem apustuļiem.
„5 Es domāju, ka es nekādā ziņā neesmu mazāks par dižapustuļiem. 6. Lai arī esmu nepraša runā, tomēr ne atziņā, to esam jums visiem visās lietās pierādījuši (Pāvila 2. vēstule Korintiešiem, 5,6)”. Kas gan cits ar to domāts, ja ne izpratne, kas ir tiešs gnostikas apzīmējums ("Gnosis" ir grieķu vārds, kas apzīmē izpratnes vai apziņas stāvokli, kas iegūts personīgās pieredzes rezultātā. Tulk.)?
Par slepenu gnostisku tradīciju, kas Baznīcas rindās saglabājusies paralēli, tai kristietībai, kas paredzēta masām, liecina Aleksandrijas Kliments, kurš dzīvoja tai pat laikā, kad pirmie herēziologi Justīns un Irinejs. Arī pats Aleksandrijas Kliments vērsās pret ķeceriem, tomēr īstu kristiānisko gnosticismu viņš novērtēja ļoti augstu: "Īstu gnostiķu dvēseles... ir nolemtas dzīvošanai dievu mītnēs". (Stromatas, 7 III 13.1). Taču slepeno doktrīnu viņš tomēr izklāstīt atsakās: "Bet dažas lietas, lai arī nāca man atmiņā, es ar nolūku izlaidu, baidoties... saņemt pārmetumus, ka es...dodu zīdainim zobenu (Stromatas). Aleksandrijas teologs liecina, ka slēpto mācību nodevis pats Kristus: "Tā ir visaugstākā atziņa, kas nodota no paaudzes paaudzē bez kādiem īpašiem rakstiem un, agrāk par visām pavēstīta dažiem apustuļiem, mantojot nonākusi arī līdz mums". (Stromatas, M.1996, 251.lpp.). Iznāk, ka Kristus kaut kādas augstākas gudrības pavēstījis tikai dažiem no apustuļiem, un tā [mācība] slepeni (apokrifiski. A.L.) tikusi nodota tālāk. Taču Klimenta laikā Jaunās Derības pamatteksti bija 100 gadus kā sarakstīti! No tā izriet, ka kristietības "augstākā atziņa" palikusi ārpus kanona ietvariem...
Acīmredzot tā tika glabāta ar maksimālu rūpību, jo par to nezina (vai noklusē) herēziologi. Kliments par Marka slepeno evanģēliju raksta: "Tas vēl arvien tiek sargāts visstingrākajā veidā...". Šī liecība atbilst arī apustuļa Pāvila vārdiem, ka Dieva slepeno gudrību atklāj tikai pilnīgajiem. Tāpat acīmredzams, ka bija nopietni iemesli turēt šo mācību slepenībā, ja jau tā neatrada vietu Baznīcas oficiālajās dogmās.
Par to, ka gnosticisms jau no sākta gala iederējās kristietībā, liecina Justīns Filosofs (II gs. vidus), pirmais kristiešu herēziologs: darbā, kas bija vērsts pret gnostisko mācību par garīgo - bez ķermeņa atjaunošanas un augšāmcelšanas - viņš raksta: "Bet ļaunuma priekšnieks, nespēdams citādi izkropļot šo mācību (par ķermenisko augšāmcelšanos. A.L.), izsūtīja savus apustuļus, kas ienesa ļaunas un postošas mācības; izvēloties viņus no tiem, kuri piesita krustā mūsu Pestītāju: viņi nesa Pestītāja vārdu, bet darīja sava sūtītāja darbus, un caur viņiem pats Viņa (Kristus) vārds tika zaimots (Sv. Justīns, Darbi., M.,1995, 483.lpp.)
No šejienes izriet, ka gnostiķi, ķermeniskās augšāmcelšanās pretinieki, bija tieši kristieši: caur viņiem pats Viņa vārds tika zaimots; un pastāvēja kopš jaunās reliģijas paša sākuma: izvēloties viņus no tiem, kuri piesita krustā mūsu Glābēju (vai mājiens uz apustuli Pāvilu, kurš savulaik bija nikns kristiešu vajātājs?)
Piezīme. Gnosticisma mūsdienu pētnieki uzskata, ka Justīns bija pirmais apoloģēts, kuram individuālās doktrinālās domstarpības... pieņēma nozieguma statusu, bet ķecerība pārvērtās kalpošanā Nelabajam. Pie tam Justīns neuzskatīja, ka epitets "ķeceris" būtu piemērojams arī pašam, jo Kristus mācīja tieši par neķermenisko atdzimšanu: Jo, kad no mirušajiem augšāmcelsies, ... būs kā eņģeļi debesīs (Mk12-25). Par garīgo atdzimšanu mācīja arī Pāvils: Augšāmcelsies garīgais ķermenis (1.Kor. 15-44) Ķeremeniskā augšāmcelšanās ir pretrunā ar pēcnāves esamību, jo ikkatra bioloģiskā sistēma attīstās no ieņemšanas līdz sabrukšanai, un fiziskais ķermenis nav atdalāms no nāves. Par šo jautājumu Toma evanģēlijā atrodam (91.logijs): Jēzus teica: Nelaimīgs ir [ķermenis], kurš ir atkarīgs no ķermeņa, un nelaimīga dvēsele, kura atkarīga no viņiem abiem.
Un tā, atspēkojot vēlīnā datējuma pierādījumus, mēs esam atraduši, ka TE bija logiju krājums bez atstāstošās daļas, un tika radīts ne vēlāk par I gs. vidu (agrāk par Mk un J). Esam norādījuši arī, ka tajā atrodamās gnostiskās idejas ir tieši jaunās reliģijas pirmajos tekstos. Tādējādi, TE agrīnais datējums pierāda, ka Jēzus sākotnējā mācība bija gnostiska - ka vēlāk tā tikusi rediģēta, lai pietuvinātu Vecās Derības tradīcijām. Un otrādi - agrīno JD tekstu gnosticisms ir pierādījums TE autentiskumam.
Gandrīz pilnīgā TE sakritība ar logijiem un agrafām citos agrīnajos kristiešu darbos un biežā citēšana rāda, ka teksts I un II gs bija autoritatīvs. Taču TE arhaiskā forma jau II gs. beigās to nostādīja ārpus kanona, jo līdz tam laikam bija nostiprinājies vienots standarts vēstījumiem par Pestītāju - evanģēlija žanrs. Kļuva obligāta vēstījošā daļa, visupirms - par Kaislībām. TE bija pretrunā sinoptiskajiem arī pēc būtības, jo bija radīts kā ātrs pieraksts, nevis kā jaunās reliģijas pamatu izklāsts nejaušam lasītājam. Izstumtais teksts acīmredzot vēl ilgi tika glabāts noslēgtās kristiešu biedrībās - klosteros un gnostiķu grupās. Kad kļuva skaidrs, ka no ideoloģiskajām tīrīšanām neizbēgt, gnostiskie teksti tika savākti vienkop un noslēpti. Kodeksu vākus izgatavoja no mūku vēstulēm, kas norāda, ka bibliotēka piederējusi pirmajiem klosteru cīnītājiem. Nag-Hammadi bibliotēku atrada alās 5 līdz 8 kilometru attālumā no pirmajiem pareizticīgo klosteriem, ko dibināja Sv.Pahomijs. Tekstu apglabāšanas laiks atbilst periodam, kad tika realizēta ķecerīgo tekstu iznīcināšanas kampaņa. Patriarha Aleksandrijas Afanasija vēstījumu (367.g.), kas bija vērsts pret apokrifiskajām grāmatām, speciāli pārtulkoja koptu valodā priekš pahomiešu klostera mūkiem (A.L.Hosroevs, Aleksandrijas kristietība, M., 1991., 5-6.lpp.).
Nag-hammadi
Par Nag-hammadi bibliotēku
Toma evanģēlijs
Apskatāmais vēsturiskais dokuments veidots kā dialogs starp Jēzu un apustuli Tomu un ietver sevī 114 logionus (tulk. no grieķu valodas - izteicienus), kas pēc būtības ļoti atšķiras no Jaunās Derības tekstiem.
Šis manuskripts, tāpat kā pārējās atrastās grāmatas, tiek datētas ar mūsu ēras 350. gadu. Manuskriptā ir norādes uz grieķu tekstu, kura fragmenti ir atrasti arheoloģiskajos izrakumos un kurš, savukārt, datēts ar 200. gadu. Tādējādi iznāk, ka šī evanģēlija grieķiskā versija ir senāka nekā pieņemts uzskatīt.
Vadošo zinātnieku viedokļi šī manukripta sakarā nesakrīt. Vairāki uzskata, ka tā pirmsākumi ved līdz Jēzus laikiem, bet citi domā, ka šis jaunais evanģēlijs patiesībā ir Jaunās Derības dokumentālā bāze jeb Q avots, uz kuras būvētas visas pārējās Bībeles daļas. Teoriju par Q avota eksistenci pirmoreiz izvirzīja vācu zinātnieki XIX gadsimtā.
Rokraksts dod atbildes uz vairākiem strīdīgiem teoloģijas jautājumiem un liecina, ka agrīnās kristietības laikā bija liels daudzums dažādu reliģisku doktrīnu. Bet pats svarīgākais ir tas, ka 5. evanģēlijs pierāda to, ka kristīgā tradīcija vienmēr nav bijusi tik stingra un nemainīga. Pēdējā laikā visai bieži parādās baumas, ka eksistē kaut kādi materiāli par Jēzu Kristu, kurus oficiālā baznīca visu šo laiku ir slēpusi. Lai kā arī nebūtu, tagad mēs jau varam pavērt noslēpuma aizkaru, kurš apvij šo vēsturisko dokumentu.
Zināms, ka grāmatas no atrastās Nag-Hammadi bibliotēkas tikušas izņemtas no apgrozības un paslēptas 4. gadsimtā, kad Nīkejas koncils pasludināja ticības un reliģiskās doktrīnas vienību. Jebkāda novirze no šīs doktrīnas tika pasludināta par ķecerību. Atbildot uz šādu idejisko nežēlību, dažus reliģiskos tekstus, kas neiederējās oficiālajā doktrīnā, uz laiciņu noslēpa. Neviens pat iedomāties nespēja, ka šis laiks ievilksies 1600 gadu garumā.
Kopš 1975. gada šie teksti ir atvērti visiem interesentiem. Anotētais Toma evanģēlijs ir ticis izdots vairākās valodās. Oriģināls pieder Ēģiptes Senatnes departamentam, nevis Vatikānam, kā notika ar Nāves jūras Tīstokļiem. Pirmais fotogrāfiskais izdevums dienas gaismu ieraudzīja 1956. gadā, bet pirmā kritiskā analīze - 1959. gadā. Runā, ka baznīca Francijā pat gribējusi iesūdzēt tiesā kritisko darbu autorus, un grāmatu iesākumā aizlieguši, bet vēlāk tomēr deva atļauju to publicēt.
Šie teksti noliek zem jautājuma zīmes visas kristīgās reliģijas pašus pamatus, tādēļ jāsaprot, ka šādi draudi varētu likt Vatikānam mēģināt noslēpt visu to, kas ir pretrunā ar oficiālo reliģisko doktrīnu. Taču Žans Daniels Keistlijs, kurš ir Lozannas universitātes teoloģijas profesors un galvenais speciālists Sv.Toma jautājumos, uzskata, ka baznīca saprot t.s. neortodoksālo tekstu izcilo vēsturisko nozīmību un piekrīt, ka tie ir rūpīgi jāizpēta.
Patiešām, no kā gan būtu jābaidās oficiālajai baznīcai, ja pat visi tās institūti un dogmas tikuši nostiprināti jau II gadsimtā un līdz šai dienai praktiski nav mainījušies? Tas bija laiks, kad visu literatūru, kas bija pretrunā oficiālajai dogmai, vajadzēja noslēpt, lai paglābtu no iznīcināšanas. Fakts, ka mēs par šiem tekstiem pilnīgi neko nezinājām līdz pat 1945. gadam, nepavisam nenozīmē, ka tos slēpa vai par tiem klusēja oficiālā baznīca. Nē, šos tekstus noslēpa tie, kuri vēlējās tos saglabāt, taču pamazām par tiem visi aizmirsa. Vēl vairāk, - par šo tekstu eksistenci ir bijis zināms vienmēr. Piemēram, savos darbos tos piemin agrīnais kristiešu teologs Origens. Vienkārši līdz pat šai dienai mēs nezinājām, par ko tur ir runa.
Nepieciešams novilkt robežu starp ši dokumenta tīri vēsturisko un reliģisko nozīmi. Oficiālā doktrīna balstīta tikai uz dažu cilvēku uzskatiem. Laikā, kad tika pieņemts lēmums pieturēties pie vienotas kristīgās doktrīnas, Nīkejas koncils jau izslēdza šos tekstus no kristīgās mācības. Jau pats fakts, ka līdz mūsdienām nonācis viens vienīgs šo tekstu eksemplārs, liecina, ka jau kopš pirmsākumiem tie nav bijuši pieejami plašai publikai un tiem bijis slepens un pat ezotērisks raksturs.
Šodien zinātnes aprindās viedokļi par tekstiem ir sadalījušies, bet baznīca stūrgalvīgi atsakās tos uztvert kā pilnvērtīgu kristīgo mantojumu.
Toma evanģēlijs
Apskatāmais vēsturiskais dokuments veidots kā dialogs starp Jēzu un apustuli Tomu un ietver sevī 114 logionus (tulk. no grieķu valodas - izteicienus), kas pēc būtības ļoti atšķiras no Jaunās Derības tekstiem.
Šis manuskripts, tāpat kā pārējās atrastās grāmatas, tiek datētas ar mūsu ēras 350. gadu. Manuskriptā ir norādes uz grieķu tekstu, kura fragmenti ir atrasti arheoloģiskajos izrakumos un kurš, savukārt, datēts ar 200. gadu. Tādējādi iznāk, ka šī evanģēlija grieķiskā versija ir senāka nekā pieņemts uzskatīt.
Vadošo zinātnieku viedokļi šī manukripta sakarā nesakrīt. Vairāki uzskata, ka tā pirmsākumi ved līdz Jēzus laikiem, bet citi domā, ka šis jaunais evanģēlijs patiesībā ir Jaunās Derības dokumentālā bāze jeb Q avots, uz kuras būvētas visas pārējās Bībeles daļas. Teoriju par Q avota eksistenci pirmoreiz izvirzīja vācu zinātnieki XIX gadsimtā.
Rokraksts dod atbildes uz vairākiem strīdīgiem teoloģijas jautājumiem un liecina, ka agrīnās kristietības laikā bija liels daudzums dažādu reliģisku doktrīnu. Bet pats svarīgākais ir tas, ka 5. evanģēlijs pierāda to, ka kristīgā tradīcija vienmēr nav bijusi tik stingra un nemainīga. Pēdējā laikā visai bieži parādās baumas, ka eksistē kaut kādi materiāli par Jēzu Kristu, kurus oficiālā baznīca visu šo laiku ir slēpusi. Lai kā arī nebūtu, tagad mēs jau varam pavērt noslēpuma aizkaru, kurš apvij šo vēsturisko dokumentu.
Zināms, ka grāmatas no atrastās Nag-Hammadi bibliotēkas tikušas izņemtas no apgrozības un paslēptas 4. gadsimtā, kad Nīkejas koncils pasludināja ticības un reliģiskās doktrīnas vienību. Jebkāda novirze no šīs doktrīnas tika pasludināta par ķecerību. Atbildot uz šādu idejisko nežēlību, dažus reliģiskos tekstus, kas neiederējās oficiālajā doktrīnā, uz laiciņu noslēpa. Neviens pat iedomāties nespēja, ka šis laiks ievilksies 1600 gadu garumā.
Kopš 1975. gada šie teksti ir atvērti visiem interesentiem. Anotētais Toma evanģēlijs ir ticis izdots vairākās valodās. Oriģināls pieder Ēģiptes Senatnes departamentam, nevis Vatikānam, kā notika ar Nāves jūras Tīstokļiem. Pirmais fotogrāfiskais izdevums dienas gaismu ieraudzīja 1956. gadā, bet pirmā kritiskā analīze - 1959. gadā. Runā, ka baznīca Francijā pat gribējusi iesūdzēt tiesā kritisko darbu autorus, un grāmatu iesākumā aizlieguši, bet vēlāk tomēr deva atļauju to publicēt.
Šie teksti noliek zem jautājuma zīmes visas kristīgās reliģijas pašus pamatus, tādēļ jāsaprot, ka šādi draudi varētu likt Vatikānam mēģināt noslēpt visu to, kas ir pretrunā ar oficiālo reliģisko doktrīnu. Taču Žans Daniels Keistlijs, kurš ir Lozannas universitātes teoloģijas profesors un galvenais speciālists Sv.Toma jautājumos, uzskata, ka baznīca saprot t.s. neortodoksālo tekstu izcilo vēsturisko nozīmību un piekrīt, ka tie ir rūpīgi jāizpēta.
Patiešām, no kā gan būtu jābaidās oficiālajai baznīcai, ja pat visi tās institūti un dogmas tikuši nostiprināti jau II gadsimtā un līdz šai dienai praktiski nav mainījušies? Tas bija laiks, kad visu literatūru, kas bija pretrunā oficiālajai dogmai, vajadzēja noslēpt, lai paglābtu no iznīcināšanas. Fakts, ka mēs par šiem tekstiem pilnīgi neko nezinājām līdz pat 1945. gadam, nepavisam nenozīmē, ka tos slēpa vai par tiem klusēja oficiālā baznīca. Nē, šos tekstus noslēpa tie, kuri vēlējās tos saglabāt, taču pamazām par tiem visi aizmirsa. Vēl vairāk, - par šo tekstu eksistenci ir bijis zināms vienmēr. Piemēram, savos darbos tos piemin agrīnais kristiešu teologs Origens. Vienkārši līdz pat šai dienai mēs nezinājām, par ko tur ir runa.
Nepieciešams novilkt robežu starp ši dokumenta tīri vēsturisko un reliģisko nozīmi. Oficiālā doktrīna balstīta tikai uz dažu cilvēku uzskatiem. Laikā, kad tika pieņemts lēmums pieturēties pie vienotas kristīgās doktrīnas, Nīkejas koncils jau izslēdza šos tekstus no kristīgās mācības. Jau pats fakts, ka līdz mūsdienām nonācis viens vienīgs šo tekstu eksemplārs, liecina, ka jau kopš pirmsākumiem tie nav bijuši pieejami plašai publikai un tiem bijis slepens un pat ezotērisks raksturs.
Šodien zinātnes aprindās viedokļi par tekstiem ir sadalījušies, bet baznīca stūrgalvīgi atsakās tos uztvert kā pilnvērtīgu kristīgo mantojumu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
